VSK Noskrien Ozolnieku pusmaratonā 2009

OZOLNIEKI 2009

Sigņa izveidotais VSK Noskrien skriešanas sacensību kalendārs ļauj padalīties ar savām vēlmēm uz sacensībām, par to informējot savus kluba biedrus un, iespējams, arī samazinot kopējās izmaksas. Vēlmē piedalīties pēdējos sezonas mačos Ozolniekos piesaka daudzi no VSK Noskrien, tikai ne katram to izdodas realizēt. Visu izjauc traumas un Siguldas ACG maratona (laumiic rakstu par šo pasākumu lasiet ŠEIT) organizatori, kas ieliek šo Latvijā iecienīto ekstremālo pasākumu vienā dienā ar Ozolnieku pusmaratonu. Esam mazliet apbēdināti par tādu netaisnību, jo vienai daļai kluba dalībnieku Ozolnieki bija kā sagatavošanās posms pirms Siguldas, bet tagad, mazliet vairāk kā mēneša laikā, bija jāizšķiras par ko vienu.

Es izvēlējos Ozolniekus, jo šim gadam kalniņu ir bijis gana par daudz un var teikt, ka dēļ tiem esmu mazliet upurējis ātruma treniņus. Tad nu daļēji kompensēt šo iztrūkumu gribēju tieši sezonas pēdējos mačos, kas sakrita ar šo pusmaratonu. Piereģistrēšanās šim pasākumam tika veikta mazliet atvieglotā veidā, ar e-pasta starpniecību, bet dalības maksu kopējā katlā iemetu viesojoties pēdējā “Ielūdz Ozolnieki” seriāla kārtā, kur “jā vārdu” deva arī daži liepājnieki, tādējādi bija lielas cerības, ka transportēšanas veids vairs nebūs vilciens, bet gana ērts auto. Kas darīts, darīts. Paliek tikai trenēties.

Iepriekšējais pusmaratons bija nākamajā dienā pēc atgriešanās no pārdīķa piedzīvojumiem, Kuldīgas pusmaratonā, pēc kura daudzi šķendējās par lielo karstumu – pats nostartēju iespēju robežās ar savu sezonas labāko rezultātu, toties ar lielu pārliecību, ka tās nebūt nav  šīs  sezonas spēju robežas un daudz lielākam ātrumam ir jābūt rudenī. Fantastiskais ātrums Mežaparka 30-kā (5:16/km) šo pārliecību tikai palielināja. Tam visam sekoja lielais formas kritums un mazā depresija. Atguvos un atkal metos treniņos un mačos. Pirmo pārliecību, ka viss rit kā vajag, bija tie paši Ozolnieki. Uz kilometrāžas rēķina tika paaugstināta treniņu intensitāte – vismaz viens treniņš nedēļā sevī ietvēra tempo/intervālus. Man, kam monotonie skrējieni kopš pagājušā gada ir asinīs, šāda “raustīšanās”, nav viegla lieta. Bieži, lai to veiktu, jāpārkāpj pāri savam “negribu” un tikai sapratne, par to ko daru un to, ka bez šādas piekāpšanās, progresēt ir visai grūti, deva spēkus sevi pārvarēt.

Pēdējā nedēļa pirms pusmaratona – laiks Latvijā ir mazliet sabojājies, ka zinot, cik vēsi bija pagājušajā gadā, meklējam informāciju par saules/lietus/vēja aktivitātēm Jelgavas novadā. Sm72 3-dien atrastās prognozes pārāk lielu optimismu nevieš – atkal tie paši +2°C, toties vējš tik vien kā 3 m/s. 4-diena jau ļauj uzelpot daudz brīvāk, nu jau sola +4°C, bet es nolemju ņemt līdzi garo piegulošo treniņtērpu, kas der gandrīz jebkuriem laika apstākļiem.

Rezultātu prognožu “konkurss” VSK forumā sit augstu vilni – katram savas ambīcijas un saprašana par savu gatavību. Lielu ietekmi ir atstājušas sezonas traumas, bet visā visumā uz labu rezultātu mērķē daudzi – kā nekā Ozolnieku līdzenumi ir slaveni skrējēju vidū ne tikai Latvijas skrējējiem vien – savā laikā uz Jelgavas maratonu pēc personīgiem rekordiem brauca no visas plašās Padomijas. Mazliet padiskutēju ar edGaru, uz kādu rezultātu lai pretendēju, jo rezultāti  10km  distancē ir stabilizējušies ap 4:45/km. Esmu uz šo reizi bailīgais tips, lai skrietu  zem 1:45:00, tāpēc talkā ņemu McMillana sacensību kalkulatoru un prasu šim, cik tad ātri ir vērts skriet, ja treniņos esmu veicis nepieciešamo apjomu :)  Atbildi saņemu vienā mirklī – man nezināms algoritms saka, ka ir vērts iet uz manu šībrīža sapņu rezultātu – mazliet zem 1:45 … edGaram arī sava “jautrība” – šī sezona nav bagāta ar garajiem treniņiem un novienojamies, ka abi skriesim “savā” tempā, uz kuru būsim gatavi 6-dienas rītā.

Ir 2009.gada 24.oktobra agrs rīts. VSK Noskrien skrējēji dodas uz saviem pasākumiem. Liepājnieku lieliskais 5-nieks dodas uz Ozolniekiem pilnā sastāvā. Ierodamies mazliet pāri deviņiem. Durvīs saskrienos un apmainos ar laipnībām ar pēdējo laiku konkurentu Pikolu. Atzīmējam savu ierašanos un saņemam savus numurus. Ģērbtuves jau ir pilnas ar dažādu klubu un kalibra konkurentiem.  Aivars703 sev meklē partneru skrējienam, un zinot par manām spējām, uzjautā par nolūkiem distancē.   Abi secinam, ka mēs varētu būt diezgan līdzīgi – pats esmu piesardzīgs un deklarēju,  ka mans mērķis ir aptuveni uz 1:45-1:48, jo iepriekšējā rītā no bezdarbības pašsajūta nav bijusi pārāk laba un pareizais temps būs atkarīgs no pirmajiem 3 kilometriem. Laukā ir vēl siltāks, nekā to paredzējuši laika ziņu speciālisti (+6°C) un vairāki izvēlas pat īso vai pusgaro treniņtērpu. Pats tomēr nemainu savu izvēli, lai arī viss nepieciešamais ir līdzi. Skatos, ka konkurentiem numuri izskatās smieklīgi, bet pašam jau nav labāks. Vēl trakāk – es to nespēju normāli uzvilkt, jo tas ir daudz lietots un ir tik daudz mezglu, ka nekādi nespēju atsiet un uzvilkt to virsū – bērnu  izmēri man noteikti vairs neder. Mazliet izmisis, pēc pasākuma organizatora Jura Bērziņa aicinājuma, dodos uz startu, kas kā jau zināms, ir aptuveni kilometra attālumā no ģērbtuvēm un finiša līnijas. Kamēr tieku uz starta līniju, paspēju arī iesildīties, ko savienoju ar tik pat intensīvu sveicināšanos. Mildda  izlaižot Valmieru ir gana motivēta parādīt labu rezultātu un ir labā noskaņojumā. Kopš maija mēneša nav skatīts Mazais Krišs, ka gandrīz vai piemirsies, kā šis ašais jaunietis izskatās, tāpēc smaidu satiekot viņu. Labi, ka ir internets un ir daža laba bilde no Valmieras maratona, kur viņš asistē Aivaram pēc maratona finiša. Mani atpazīst Laaga – vēl viens kluba VSK debitants šajā ne visai vieglajā distancē. Novēlu viņam veiksmi  – man šogad tas jau ir 4.pusmaratons un jūtos daudz labāk nekā gadu atpakaļ, kad tā bija mana debija. Mūsējo te ir kā biezs. Visus arī es sejā nezinu, jo kopš Ogres skrējiena kluba biedru skaits ir sasniedzis 100 un turpina augt, kā sēnes pēc lietus.  Kad nu tiekam līdz starta līnijai, atrodu tiesnesi un piesaku sevi, jo neesot numura. Nopētot mani “no cepures līdz botām” man tiek piešķirta segvārds  “melnais”, lai varētu manu rezultātu piefiksēt finiša/starpfiniša protokolos.

Starta šāviens! Ievada aplis – kā vienmēr, ir visai haotisks un ātrs. Arī es pārāk nesnaužu. Tempu mazliet “pieregulēju” uz leju, jo mani 4:28/km ir par ātru, bet nav tā, ka esmu izmisumā – elpošana  un pulss nav debesīs un sakārtot sevi izdodas visai ātri. Pirmo garo apli cenšos turēt zem 5:00, tas man arī izdodas – iesāku kopīgi ar Mildda, bet ne uz ilgu laiku – garām aizcilpo Pikols, labs kairinājums manam pašapliecinājumam, bet tomēr neriskēju iet līdzi – gribu komfortabli  tikt līdz finišam. Redzot tādu “netaisnību” Mildda paātrina savu tempu un nomaina sev pārinieku – ātrais dara kā grib, lēnais, kā spēj :)

Ozolnieku pusmaratona distance - lielais aplis 5km

Pirmais dzirdināšanas/ēdināšanas punkts mani maz interesē un es  nekavējoties dodos  konkurentu medībās. Kaut kas nežēlīgi sarkans mūk no manis ko kājas nes. Bet ne tik ātri, lai būtu no viņa jābaidās. Sekoju metrus 300 tam aiz muguras – nav jau tik vienkārši ķert tos, kas ir priekšā. 2. apļa beigas – paņemu starpfinišā tēju, apslapinu lūpas un dodos tālāk. Attālums līdz bēglim samazinās vēl vairāk – tagad jau viņu atpazīstu.  Tik tālu no manis aizmucis bija mūsu doks, kas maskējas zem segvārda  Mareks.  Izskatās, ka temps ir bijis  par augstu, jo ik pa brīdim viņš ir spiests pāriet uz soļošanu. 3-šo apli pabeidzu ar identisku vidējo ātrumu 4:56/km un galvenais, ka ātrums “negrib” kristies. Arī palielināt to nespēju, bet varbūt tā arī ir labi – ilglaicīga stabilitāte man liekas svarīgāka. Ticis garām dokam, parādās iespējas ķert rokās citus konkurentus, kurus neesmu skatījis kopš pirmā apļa. Kamēr mani apdzen pirmie 2 līderi pašam izdodas noķert Mazo Krišu. Šis kaut kā dīvaini lēni skrien, ne klibo, bet tomēr pārvietojas pavisam lēni un ik pa brīdim pāriet uz soļošanu. Noskaidroju, ka viņam ir iekšējas problēmas, bet palīdzība nav nepieciešama – man tiek atbrīvota šoseja – tā manā praksē vēl nav gadījies, Krišis parasti ir gana ašāks. Ilgi nav jāķer arī nākamais – kāda dāma, kas tāpat kā doks, cīnās ar līdzīgām sāpēm – bet līdz finišam tā tiks, ne velti ir izturēti 18km, apdzenu arī otru, bet tai jau vēl viens papildus aplis priekšā. Kad nu tieku līdz šosejai Rīga-Jelgava, pamanu sev papildus konkurentu un zinot, cik līdz finišam, droši metu virsū ogles. Medījums nav pārāk tālu, bet spurojas pretīm ne pa jokam. It kā strauji tuvojos, bet finišs tuvojas daudz ātrāk. Te kā detektīvā – kamēr ķeru konkurentu, mani ķer … “sarunātais” pārinieks Aivars703, tikai viņam par nelaimi, redzot, ka es vairs nespēju noķert savu zaķi, nodrošinu savu aizmuguri atskatoties  un  viņu pamanu! Man tas ir signāls, ka atslābināties nedrīkstu un tā mēs trijatā arī finišējam ik pēc 5 sekundēm!:)

Lai arī nav izdevies noķert konkurentu, esmu vairāk nekā apmierināts ar šo startu un sezonu kopumā. Rezultāts ir vēl labāks, nekā prognozēju: 1:43:44 – mazliet mazāk par 15 minūtēm esmu nometis no pagājušā gada rezultāta.  Ozolnieki 2008 bija tikai izmēģinājums un tās emocijas bija pavisam citas. Šogad pusmaratons jau ir kļuvis gandrīz vai par ikdienas treniņu.  Vēl viens sasniegums, kā smejas mūsu kluba biedri, garām par vienu apli nav ticis Kampars! :)) Iemeslu gana labi zinu – ja viņš nebūtu nedēļu iepriekš noskrējis  maratonu, gan jau ka viņa mugura būtu skatāma arī otrreiz, pirms es finišētu.

Pēcfiniša tējiņa, un te arī viens pēc otra finišē Mazais Krišs, Mareks un Laaga – priecājos, ka šie tomēr ir tikuši līdz galam. Esmu noskrējis savu distanci, izstaipos un bez problēmām pārvietojos – tā vien liekas, ka varu vēl skriet kādu desmitnieku – nekas nesāp, un spēka ir gana palicis. Baigi izklausās pēc slinkošanas distancē, bet pats apzinos, ka mani kilogrami neļauj pārāk sprintot un pie ātruma tā īsti esmu piestrādājis tikai pēc atgriešanās no maratona.

Ģērbtuves, pārģērbšanās, lielisks noskaņojums, dušas – uz pirtiņu tomēr neaizeju. Nākamreiz ceru, ka būs tāda paša iespēja un apsolos izmantot organizatoru piedāvājumu mazliet izsviedrēties.

Kamēr nav sākusies apbalvošana – VSK veic lielo fotografēšanos un apspriežam to, kā nu kuram ir gājis distancē, pagājušās sezonas laikā un, protams, kas būs pa ziemu un nākamajā skriešanas sezonā.  Sm72 jūtās gana apmierināts, jo  ir mocījies visu sezonu ar traumām un par lieliem ātrumiem nav domājis, tāpēc ir priecīgs, ka ir sasniedzis personisko rekordu. Aivaram rezultāts nav pēc viņa spējām – visam iegriež pēdējo nedēļu treniņu iztrūkums un līdz galam nesadziedētā maratona trauma, bet pats nav tik ļoti apbēdināts. Pusmaratons veikts savā tempā un ir laba atslodze no ikdienas saspringtā darba ritma.  Pikols aizmucis no manis, ir aizmucis arī no Mildda’s – uzstāda lielisku personisko rekordu!(1:38:37) Tā vien izskatās, ka Valmieras nedienas ir gandrīz vai aizmirsušās. Paredzu, ka ja pa ziemu gargabalnieka maize(lielie kilometri) netiks smādēta, būs ļoti labi rezultāti viņa tik ļoti iecienītajā maratona distancē. Vēl viens patīkams  pārsteigums nāk no Zemgales puses – druupijs, nevienam nemanot, piereģistrējies kluba mājaslapā un uz  “svaiguma” rēķina kļuvis par VSK Noskrien topa 2.vietas ieguvēju!!! Lieki piebilst, ka šādu segvārdu es Ozolniekos nedzirdēju, bet pats personīgi tā arī nepieteicās. Ceru, ka kādā no nākamajiem mačiem arī viņš sevi personīgi prezentēs :) Laaga ir atklājis savu pusmaratonu skaitu ar visai pieklājīgu rezultātu (1:50:58) un ātri mūs pamet visai nopietna iemesla dēļ – ģimenītei pastarītis pasaulē nācis pavisam nesen un šis skrējiens ticis veikts par godu šim notikumam. VSK Noskrien sveic Laaga ar šiem dubultajiem svētkiem!!!

Apbalvošana! SK “Ozolnieki” šogad aprit 30 gadi – tāpēc uzvarētājiem arī medaļas tiek īpašās. Kampars saņem vairākas – 3.vieta pusmaratona kopvērtējumā un uzvara Ozolnieku skriešanas seriālā. Dāmām šogad esam tikuši pie dubulta panākuma. Ar personiskajiem rekordiem sudrabs tiek ro (viens no jaunākajiem kluba ieguvumiem), un bronza Mildda‘s īpašumā. Lieliski, tā turēt!

Apbalvošanas ietvaros dāvanas saņem ne tikai labākie skrējēji, bet arī paši organizatori par ieguldīto darbu un skriešanas popularizēšanu – VSK Noskrien ir ieradies ar savām dāvanām – skaistu lietussargu un lielisku torti :)

VSK Noskrien pusmaratonā "Ozolnieki-2009"

Aivars703 stāsta: Pirmo nopietno “gludā skrējiena” sezonu veiksmīgi noslēdzu ar šīm sacensībām. Beidzot tika izskriets zem 5 min/km. Iepriekšējā pusmaratonā Tallinā pietrūka nieka 10 sekundes (vidējais ātrums 5,008 min/km). Ozolniekos savu rezultātu uzlaboju gandrīz par divām minūtēm. Nu būs jāstāda jauns mērķis – pusmaratons 1:40. Un kad būs izpildīts šis plāns, nākamais solis – Pirmais Pilnais Maratons, kas obligāti jānoskrien zem četrām stundām.

Par pašu skrējienu. Sezona bija gara un jutu, ka nāk virsū nogurums. Pat ne fiziski, bet psiholoģiski. Jau iepriekšējos mačos 10km Mežaparkā bija grūti saņemties, lai varētu sevi motivēt skriet ātri. Tāpēc no šiem mačiem neko daudz necerēju. Bet nauda samaksāta, jāskrien ir. Garastāvoklis diezgan nomākts. Pirms starta noskaidroju, ka kopā iznāks skriet ar Mošķi. Klusībā ceru, ka pēdējā aplī vai ātrāk aiziešu garām, jo viņa solītais rezultāts ap 1:48 man liekas pa lēnu. Laiks ideāls. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet garajā tērpā. Starts. Kā parasti visi mežonīgā ātrumā aizskrien it kā distance ir 1.1km nevis 1.1 + 4 pieckilometru apļi. Pirmos divus kilometrus skrienu kopā ar Aivaru – temps 4:30 uz km. Priekš manis krietni par ātru. Mans tempa turētājs, Mošķis, jau atrāvies par kādiem 100 metriem. Nekas, drīz lūzīs, nodomāju. Nelūza. Tā arī attālums starp mums saglabājās no pusotra līdz trim apgaismes stabiem visus trīs ar pus apļus. Skatoties pēc pagriezieniem atpalieku par 16-26 sekundēm. Pēc noskrietiem 11 kilometriem saprotu, ka laiks būs zem 1:45- tas dod motivāciju neatpalikt no Mošķa. Trīs kilometrus pirms finiša sāku palēnām tuvoties Mošķim. Galvenā doma – nesasteigt, jo labās kājas ikra muskuļa apakša ir palikusi cieta un tikai gaida izdevību lai nekontrolēti riktīgi savilkties (krampis). Pagriezienā no šosejas (800 metri pirms finiša), Mošķis man priekšā 13 sekundes. 150 metrus pirms finiša Mošķis atskatās un es saprotu, ka mans plāns – ātri, klusi piezagties un pēdējā metrā aiziet garām – izgāžas. Finišēju 5 sekundes pēc Mošķa. Nez, kā būtu, ja būtu kārtīgi sasējis kurpju šņores un nevajadzētu divreiz šņorēt. Bet tas ir no sērijas – kā būtu, ja būtu – pats esmu vainīgs.

Pēc finiša. Pirmās sacensības, kurās varēju redzēt, ka mūsu klubiņš ir LIELS un SALIEDĒTS kolektīvs. Torte bija pasakaina (diemžēl es varu novērtēt tikai pēc skata, jo pats tortes gandrīz nekad neēdu – torte ar Alu nav tā labākā kombinācija). Paldies Mošķim – tikai nākošreiz nemānies ar prognozējamo rezultātu.

edGars stāsta:

Briedu, psiholoģiski gatavojos, nervozēju, uztraucos, piedomāju jau nedēļu iepriekš par Ozolniekiem. Pēdējais ātrumtreniņš – sacensības sanāca uz ļoti pozitīvas nots. Mežaparkā pirmo reizi finišēju pirmais, un skrējienā tempu palīdzēja turēt v50 veterāns Viktors Suborins. Vēl ceturtdien skrējiens pa asfaltu 4,5 km tempā 4:00-4:15 ar Kofeīnu, kopā noskrējām vairāk par 10, tā sanāca.

Jāstājas uz startu. Un nav tur nekādas “līdz startam 5 minūtes, līdz startam 1 minūte”. Izskrienam, viens bariņš attālinās, bet ko tad es :) Kofeīns saka, ka esot par ātru un arī es nemaz neraujos prom.  Ar visu to izdodas tikt klāt  Sm72.  Pirmo apli noskrienam līdz sekundei pareizajā tempā, lai iekļautos 1:30. Sm72 atpaliek kādus 2 kilometrus  līdz starpfinišam, bet skaļi elsojot mūs sadzen un krieviski  uzjautā par mūsu nodomiem skrējienā. Apgaismojam šo, ka šādā tempā turpinot tiksim līdz finišam 1h30. Saņemam svētību šo rezultātu.

Pamazām arī nepaklausīgais kreisās kājas priekšējais muskulis ir iesilis un pārstāj sāpēt. Bet pēc otrā apļa aina vairs nav tik rožaina. No grafika iepaliekam teju minūti. Padzeros tēju, sasienu botu un noķeru Kofeīnu. Aicinu uz tempa kurināšanu, saņemu atteikumu un atļauju turpināt vienam. Tā arī daru. Cenšos, bet neko daudz neatraujos. Tagad man ir piekabīte :) Pēdējais aplis, pulss šogad paklausīgs pēc pirmā apļa 178 nokrities uz 174/173 un tur arī paliek. Norakstu to uz vēso laiku.

Pēc pirmās garās taisnes noķerts Andis Pāže. Skrienu pa granteni, pārņem dīvainas sajūtas – pulkstenis rāda muļķības vai arī ar mani patiešām notika dīvainas  lietas. Vienā mirklī 125, 155, 211 sitieni minūtē. Kaut kas sāk durt vai spiest krūtīs tuvāk kaklam. Pārbaudu pulsu uz kakla, neko nenormālu nesajūtu. Grants beidzas un skatos, ka kāds pietuvojies – Normunds. Saku čau, un, protams, atceros Cēsu “čau” :).  Modrība nebija pietiekama, lai noturētu pārsvaru, tāpēc paliku sekundi aiz Normunda finišā.

Cerētā 1h30 tomēr palika nesasniegta. :) Un kas to ticēs, ka ar 100km/mēnesī var ieskriet 1h30 :) Jā, jā, es noteikti labošos, skriešu 120 km mēnesī :D Patiesībā, kā gribēsies tā skriešu, neviens tak neko nespiež. Daudz laba noskaņojuma visas ziemas garumā!

Kampars stāsta:

“Braucu uz Ozolniekiem paskriet savam priekam un pakomunicēt ar kluba biedriem. Amsterdamas maratons bija tikai nedēļu iepriekš un tas nenoliedzami bija atstājis savu ietekmi. Rezultātam un iegūtajai vietai nekoncentrējos. Tāpēc esmu priecīgs par izcīnīto vietu un kluba biedru sasniegtajiem rezultātiem.”

ro stāsta :

Sezonas noslēgums – tāda ir mana stāstiņa būtība. Atkal Ozolnieku pusmaratona trase, tikai šogad ceru uz veiksmīgāku iznākumu – pagājušā ziema pagāja klibojot pēc tieši šāda pasākuma. Laiks ideāls. Mans starts saucas – individuāli, jo VSK Noskrien reģistrējos pēc tam, kad jau reģistrējos Ozolniekiem. Patiesību sakot, personīgi pazīstu tikai ilksy, vismaz zinu, kā viņa izskatās, jo regulāri piedalās Ozolnieku skrējēju kluba seriālā. Arī man sanāk te skriet aptuveni trīs reizes gadā, trasīte ļoti patīk. Mani, no Zemgales līdzenuma, uz kalniem labāk nevest skriet. Te nemaz nav kur trenēties kalnu skrējienam.

Īsti nevaru izlemt, kā ģērbties. Īsie šorti – tas nu skaidrs. Bet krekls? Liela izvēle man nav. Pagājušā gadā virs īsā bezroča vilku kokvilnas garām piedurknēm, bet pusceļā dabūju vilkt nost, karsti. Man ir divi riteņbraucēju krekli līdzi, bet garrocis silts un pat pūkains iekšpusē. Laiks auksts nav, vēja nav. Izšķiros par labu plānajam, ar īsajām piedurknēm. Labprāt skrietu bez cepures, bet kepons jāliek, citādi mati acīs.

Īsti nesanāk nemaz gaidīt startu – tikko kopā ar savām sabiedrotajām skrējējām no citas virtuālas skrējēju apvienības ierodamies uz startu lēnā riksītī, kad jau starts tiek dots un es metos uz priekšu. Tā kā trenējusies esmu, skrieti mazāki gabaliņi sacensībās, bet pirms pusmaratona – 14km un 17km distance, tomēr ceļgala saudzēšanas nolūkos neesmu skrējusi tik daudz, cik vajadzētu. Vajag, protams, vairāk.

Skrējiens sākumā straujš, bet cenšos izveidot tādu tempu, kas ļautu elpot mierīgi un noturēt to maksimāli ilgi. Esmu meža skrējēja – ne pulsa kontroles, ne distance man precīzi zināma, ne ātrums, kādā skrienu. Pirms gada dzīvoju pilsētā, tad bija stadions, bet tagad tikai skrienu un skrienu pa pļavām, takām, un tikai sacensībās varu redzēt, kāds ātrums man ir.

Iesākumā skrienu viena. Vienu meiteni apdzenu (nodomāju – laikam Mildda, jo viņai rezultāti kaut kur līdzīgi manējiem), bet vairāk nevienu meiču priekšā tā kā vairs nemana. Manā grupā pieteikušās tikai četras, bet kaut kur jābūt arī Ozolnieku Dacei – parasti viņa finišē man pa priekšu,  kādu nelielu gabaliņu pa priekšu.

ro finišā!

Noskrienam mazo aplīti. Pirmajā lielajā blakus “piesitas” kāds puisis, skrien vienā tempā ar mani un tā labu laiku. Te ierunājas – mēs ejot uz rezultātu 1 stunda 35 minūtes. Saku, ka man par strauju. Bet kādu laiku turu viņam līdzi. Skrienot vēl papļāpājam mazliet, uzzinu, ka viņš no vietējiem, Ozolnieku kluba. Kopā noskrienam vienu lielo apli, bet sāk likties, ka viņš lēnām tempu kāpina. Vai arī es sāku nomest. Laižu viņu pa priekšu, jo sajūtu, ka šādi skrienot diez vai pietiks spēka visai distancei, nav vairs tās mierīgās elpas, kas sākumā. Piedzenu vēl kādu skrējēju, prasu, uz kādu rezultātu viņš pretendē. Skrējējs liekas smagi aizelsies, teic, ka stunda un 40 minūtes. Blakus norikšoju kādus 2 kilometrus, tiekam līdz Ozolnieku centram, kad aizmugurē pamatīgi izbiedē pašvaldības policisti, skaļrunī uzbļaujot, lai vācamies no ceļa nost!!! Un vēl tie dusmīgie skatieni! Njā, tā kā būtu jānodrošina droša satiksme viņiem nevis jādzen skrējēji uz nomali! Pie dzirdināšanas punkta esmu nolēmusi paskatīties, ko tur piedāvā. Ķeru pirmo krūzīti – tēja!!! Prieks, ka silta, bet kaut kā dīvaini tādu cukurainu šķidrumu dabūt sejā (skrienot daļa tikai mutē trāpa!!!), un atlikumu virsū arī neliesi…Tikmēr blakus skrienošais ķer nevis tēju, bet kādu pats savu padzērienu un tikmēr aizsteidzas pa priekšu, izskatās, ka grib panākt to Ozolnieku puisi, kas pretendē uz 1 stundu un 35 minūtēm. Dīvaini, likās, ka viņam nepavisam viegli neskrienas… Bet es vairs līdzi netieku. Pa priekšu vēl viens skrējējs, oranžā cepurītē. Kā vēlāk izrādās, tas ir sm72. Skrienu kādus 10 m nopakaļ un prātoju, vai piedzīt un parunāties vai nē. Bet man patīk viņa skriešanas temps, tāpēc ir viegli regulēt savu, ne par ātru, ne par lēnu. Tikai visu laiku atskatos – kur gan palikusi Dace? Kaut kad taču viņai jānāk…

Trase man patīk, pazīstama, katru līkumu zinu, līdzena. Un galvenais – liekas īsa. Četri aplīši pa 5km. Tikai jāskaita.

Nākamā reizē dzirdināšanas punktā atkal ņemu tēju. Nez, vai ūdens arī viņiem ir? Tēja tomēr labāk, silta un ar cukuru. Šokolādi vai cukuru gan neņemu – šo domu skrienot gan bija laiks apsvērt, bet paliku ar pieņēmumu, ka skrienot būs grūti sagremot un elpošanai tas nenāks diez ko par labu.

Tā – pēdējais aplis. Oranžā cepurīte joprojām pa priekšu. Iedzenot par apli, noķeram arī pašu astīti, tā ir Rozamunde no mūsējiem, viņa uzsauc, lai turos, jo esmu pirmā no sievietēm. Es atkal pretī, ka viena man aiz muguras, kas noteikti piedzīs. Bet nu stimuls divtik. To, ka Dace tuvojas, pamanu pie Ozolnieku skolas, viņa un vēl kāds skrējēju bariņš samazina attālumu starp mums. Garām pašaujas vēl viens skrējējs sarkanā jakā, arī laikam no VSK Noskrien. Un kur gadījies, kur ne, arī skrējējs oranžā cepurē (sm72) sāk „aiziet”- kopā ar sarkano, lai gan nupat likās, ka varēšu pat apdzīt!!! To, ka man pēdējie kilometri nav tie labākie, to zinu. Tempu varu noturēt, bet ne kāpināt. Toties citi sākuši tieši to arī darīt.

Kādi 2km pirms finiša paskrien garām Dace – prasu, kur bija palikusi? Esot puskilometru aiz manis skrējusi. Tad bariņš puišu, kādi 3-4.  Saka man, lai ķerot Daci rokā. Nē, ne šoreiz. Drīz jau finišs, pēdējie līkumi liekas mazliet garāki nekā parasti. Izejot uz finiša taisnes, redzu kā pie halles finišē puiši, kas mani apdzina, pēc viņiem – Dace. Vēl pēdējos metros aizskrienu vienam skrējējam priekšā, kurš, mani apdzinis, kādu brīdi vēl pa priekšu turējās. Viss. Eju pēc tējas un šokolādes – tagad drīkst!!! Turpat pie finiša sapazīstos ar VSK Noskrien puišiem, starp viņiem arī „oranžā cepurīte”. Saka, ka domājuši pēc segvārda, ka es džeks. Nu jā, man jau arī likās, ka tā padomās.

Man personīgais rekords, lai gan tikai par kādu pusotru minūti ātrāks laiks nekā pagājušajā gadā. Medālis arī ir. Un sarkanas krāsas diploms. Esmu apmierināta. Nu varēs atpūsties, apkopot gada notikumus un trenēties, cik laiks atļaus, jaunajai sezonai.

Express intervija pēc Ozolnieku pusmaratona ar Mareks (ikdienā speciālists-fizioterapeits):

Pēdējos 1,5 gadus esmu skrējis diezgan maz – tik daudz, cik ikdienas 30 minūtes uz trenažiera, vairāk izmantoju citus trenažierus pumpējot muskuļus. Līdz ar ko kilogramu (ap 95kg) kā skrējējam ir visai daudz un esmu priecīgs par Ozolnieku godam sasniegto rezultātu zem 1h50. Pēc Ozolniekiem atguvos 3 dienās, jo sāpēja ikros.  Pēc šīm 3 dienām tam jau spēju vilkmē izvilkt 180kg.

Skolas laikos manas distances bija 3 un 5km, bet studiju laikos biju pievērsies studentu spēka trīscīņai. 28-ņos gados atgriezos pie skriešanas, vairāk testējot ASICS botas, bet tad arī sāku trenēties garākām distancēm skrienot nedēļā 4x pa 10km . Mans labākais rezultāts pusmaratonā: 1h 42 min.

VSK Noskrien rezultāti un iegūtās vietas:

1/2maratons(21,0975km)

Visus rezultātus Ozolnieku pusmaratonam 2009 var apskatīt ŠEIT

© Mošķis & Co