VSK Noskrien skrējienā “Cēsu pavasaris – 2009 kopā ar Mizuno”

Ir silts un saulains aprīļa  3dienas vakars. Tikko pieveikti ikdienas maizes darbi un 4 “trakie”(katrs savā krāsā – zaļš, dzeltens, zils, oranžs) neskatoties uz retajām garāmbraucošo automašīnu vadītāju un pasažieru greizajiem skatiem, nu jau 6. reizi centīgi šturmē, ne tik stāvo, bet visai garo kalnu, kas atrodas Vārtājas upes tuvumā. Tieši šādā veidā turpinās VSK Noskrien Liepājas nodaļas 2009.gada sezonas sagatavošanās posms Rīgas Maratonam, kura viena no sastāvdaļām ir kalna treniņi. Ar Šmerļa jautrībām ir par īsu. Iesaistoties edGaram un VSK kandidātam Normundam, cenšamies uzlabot kalnu pievarēšanas tehniku tepat uz vietas, jo pieredze šajā jomā ir, bet acīm redzami, ierūsējusi un gana slīpējama. “Izklaides sadaļā” -  lēns riksītis uz vietējo vēsturisko mantojumu un Kārļa XII Zābaka apskate.

Tā, soli par solim, no sacensībām uz treniņiem, no treniņiem uz sacensībām, tuvojas šī raksta galvenais mērķis un viena no interesantākajām šīs sezonas sacensībām – kalnu treniņš kaujas apstākļos  “Cēsu pavasaris-2009 kopā ar Mizuno”.  Noskatītas ar nolūku, jo kopš bērnības laikiem, šī apkaime bija palikusi prātā ar to, ka tik daudz Latvijas nelīdzenuma vienlaikus nebiju sastapis nekur. Papildus stimuls, man kā kurzemniekam, ir pacīnīties ar konkurentiem svešā teritorijā.

Apzinot kluba dalībniekus, kas dosies Cēsu virzienā, secinu, ka mūs tur būs diezgan prāvs pulciņš. Puse no šaipus Lielupes un “lielākā” puse ir no otra krasta. Rēķinam, ka vienā virzienā ar 3 stundām bez lidmašīnas nekādi netiekam cauri, braucienam starts tiek dots visai agri jau 05.40 – par ko arī paziņoju visiem interesentiem kluba mājas lapā.

Rīga mūs neinteresē – nav nepieciešamības meklēt sastrēgumus – līdz Rīgas apvedceļam problēmu nav nekādu. Šī taciņa iemīta ir tik pamatīgi (ziemas sacensību sesija), ka braucot reaģējam un šausminamies tikai par vietām nelīdzeno un “ielāpu” sēto asfaltu. Vēl lielāku izbrīnu izraisa Rīgas apkārtceļa kvalitāte – vienai no svarīgākām Rīgas apkārtnes maģistrālēm asfalta segums ir pārvērties līdz asfaltam necienīgam stāvoklim. Tā vien liekas, ka visa lielā Eiropas ceļu nauda ir ielikta Via Baltica izbūvē un modernizēšanā. Tiesa, vietām pamanam arī kādu ceļinieku rosību un klusi ceram, ka nākamais ceļojums uz Vidzemi būs daudz komfortablāks. Braucam uzmanīgi, jo gribam laikā tikt līdz Aivaram, kas palicis bez Mazā Kriša atbalsta, un pieteicies mūsu kopīgam ceļojumam. Ceļa malā pamanam Aivaru – esam priecīgi, jo vienmuļais brauciens liepājnieku kompānijai ir nesis jaunu vēsmu. Kur gadījies, kur nē, piesakās arī Sm72 – māc aizdomas, ka viņš meistarīgi izskaitļojis mūsu kompānijas virzīšanās ātrumu un tik pat meistarīgi pievienojas mums pēc pāris minūtēm Salaspilī. Lai arī mašīna palikusi smagāka, ceļš rit daudz interesantāk un dzīvāk. Tiek apspriesti dažādi plāni sacensību laikā, gan vakara pasākuma plāni, jo viens no nosacījumiem, kāpēc Aivars vispār kāpj iekš mūsu mašīnas, ir vakara pirtiņa viņa rezidencē :)

Sm72 tikt līdzi nav īsti iespējams, jo viņam ir meistarīgs stūrmanis, kas piepalīdz tētim ceļa garumā. Noķeram šo duetu tikai pie Cēsu Statoil degvielas stacijas, kur ir vērts nedaudz atvilkt elpu un tikai tad doties uz sacensību vietu. Sacensību starta vietu neuzrāda mūsu auto navigācija, tāpēc, iebraucot centrā apjautājamies un ātri novietojam mašīnas savās vietās. Dodamies piefiksēt savu ierašanos pasākumu arī uz papīra. Viss notiek bez jebkādas aizķeršanās, ja neskaita Jura Bērziņa (SK “Ozolnieki”) šefa izbrīnu par liepājnieku ierašanos uz tik tālu pasākumu :)

Pamanu arī pēdējo no mūsējiem  – Indra ar savu komandu jau paspējusi piereģistrēties agrāk un manas emocijas ir neviltotas – esmu priecīgs, jo Ozolnieku 1/2maratons bija tik veiksmīgs tieši pateicoties Indrai, kuras neatlaidība distances otrajā pusē man ļāva pacelt savu gargabalnieka latiņu daudz augstāk.  Indras atbalsta komanda šoreiz ir visai liela, bez skrējējiem distancē (3 no tiem skrien 2,5 un 4,5 km) gan savs fotoreportieris, gan atbalstītāji distancē. Vienā vārdā, es kārtējo reizi  pārliecinos, ka skriešana ir ģimenisks pasākums – un tas tikai priecē.

11:00 – aiziet jaunieši – “lielajiem” rezervē vēl ir 20. minūtes – katram savi rituāli – koncentrējamies uz nebijušu skrējienu, jo lielākā daļa startē šajā pilsētā pirmo reizi. Aivars izlūko kluba biedru krāsas, lai būtu vismaz kādi orientieri, kurus skatīt tālumā veicot kalniņus :)) Es jau smaidu pretīm – ka tikai nesanāk beigās otrādi!:)

STARTS! Lai arī mums tā ir visai gara distance (pēc papīriem 14,5km), sākums ir visai straujš, mūsu vidū ir arī 4,5 km distances veicēji un tas aizrauj līdzi  arī gargabalniekus. Distance ved visu laiku uz leju.  Noķeru Indru – varbūt, šis salmiņš palīdzēs arī šoreiz? Metrus 400 skrienam kopā, bet liekas, manas Liepājas ģeogrāfijas priekšrocības ziemas laikā ir pāraugušas taustāmākā kvalitātē  - mani ātrumi nemanāmi atstāj Indru aiz muguras. Saprotu, ka esmu sliktais, bet neko nespēju ar sevi padarīt – ātrums aizrauj! :)  Iesākot visai lēni, paātrinājies arī edGars – cēli aizcilpo prom no manis, bet kad sākas pirmais nopietnais kalniņš, viņa stāvs pazūd un vairāk es viņu neredzu. Meklēju kādu, kam pieāķēties un kopīgi pieveikt, bet tā nopietni nekas nesanāk, jo tikko kādu sameklēju, tā vai nu no manis aizmūk, vai esmu pats spiests mukt prom. Beidzoties lielajam kritumam, loģiski ka sākas kāpumi. Kāpumu un kritumu ir tik daudz, ka beidzoties skrējienam, nevarēju pateikt, cik tādu bija. Kalniņu daudz – vēl vairāk ir pagriezienu, bet nomaldīties nav iespējams -  meitenes ar sarkaniem karodziņiem rāda virzienu – žēl tikai, ka nav neviena kilometru norādes – visu laiku gribas kādai pajautāt, cik tad esmu aptuveni noskrējis – jo mans Forerunner305 nav darba kārtībā un ir aizdots remontā. Vienā no pagriezieniem mani noķer skrējējs tik pat “ūsains”, kā es – bet viņa krekliņa sarkanā krāsa manī izraisa emocijas, kas man tieši ir nepieciešamas – gribu viņu noķert un nepalaist prom. Vairāk par 100 metriem to arī nelaižu, jo redzu, ka pa taisnajiem gabaliem, kas iet uz leju viņš mūk prom, bet tikko iesākas kāds kalniņš, tā strauji tuvojos klāt. Kopīgi ar kādu valmierieti, ar uzrakstu “Tonuss” uz krekliņa, izdodas pirms paša asfalta tikt viņam garām – bet tā kā tas asfalts atkal ved uz leju, tad mans “sarkanais bieds”, ar valmierieti uz pāri, atkal aizcilpo prom. Sakodis zobus turos metrus 100 aiz muguras sarkanajam, spēks vēl ir, un ir aizdomas, ka tas nav pēdējais kāpums. Tā arī ir – pēdējais kāpums pārspēj visus iepriekš treniņos piedzīvotos 2x. Velku cik varu un pievelku klāt – it kā derētu atvilkt elpu. Ieraugu Kamparu, kas pēc sava garā finiša nav slinks un nācis atbalstīt savus kluba biedrus – tieši laikā, jo tikai tagad saprotu, ka līdz finišam ir rokas stiepiena attālums. Kārtējās sacensības – kārtējais finiša spurts. Joprojām nesaprotu, kur man tik daudz spēka bija palicis :) No sarkanā esmu atrāvies un vientulībā finišēju.

Atdodu savu smuko numuriņu un dodos pie dzērienu galdiņa pēc kura tīkoju visas distances garumā. Sameklēju Kamparu, kas gaidot kluba biedrus ir paspējis  pārģērbties un to daru to pašu. Atgriežoties uz Rožu laukumu secinu, ka mūsējie jau ir paspējuši nofinišēt. Sameklēju Indru, par kuru satraucos visvairāk, jo uz mačiem ieradusies ar mazu kilometru bagāžu. Ar viņu viss ir kārtībā un ir iemesls smaidīt! Mūsu klubiņam kārtējie svētki – Indra ieguvusi 3. vietu! Apsveicam !!! Redziet, ko nozīmē ģimenes atbalsts! Kā sacensības, tā medaļa kabatā! Man jau likās, ka Sm72 ar mazliet nožēlo, ka nav paņēmis līdz savu otro pusīti un Sm72-junioram neatradās piemērota distance.

Satieku edGaru – liekas visai apmierināts ar skrējienu …  noskrējis visai labu skrējienu, lai gan pirms skrējiena mākušas bažas par kreiso celi. Līdz ar ko, iesākums pavisam piesardzīgs un tikai tad, kad juties iesilis – meties ķert pārējos – Indru un pēc tam arī Mošķi. Pamazām tiek nokosti viens konkurents pēc otra, bet tas vairāk kāpjot kalnā – izskatās, ka nav daudz ātruma, bet kalnu treniņos ieguldītais laiks atmaksājas ar uzviju. Viss skrējiens noritējis ar moto: “Noķer nākamo!” Pēdējais ir pats kuriozākais,  nokodis pavisam netālu no finiša un kas to būtu domājis ko? Mums visiem  labi zināmo Aivaru! :)  Tā lūk! :) Sacensības ir veiksmīgi galā un bažas par celi nav apstiprinājušās – skats uz Rīgas Maratonu daudz labāks. Vēl palikuši daži garie treniņi un sērija ar mazākiem.

Sm72 – pēc Romas  ir lieliskā formā. Pārejot uz 4 treniņiem nedēļā ir uzlabojis savas ātruma un kalnu pieveikšanas īpašības. Ir uzradusies pārliecība par saviem spēkiem un nelielais psiholoģiskais nokdauns, ko guvis maratona laikā cīņā ar nežēlīgajiem kalniem, ir izgaisis kā nebijis. Tā vien liekas, ka viņš Rīgā būs visai bīstams pretinieks jebkuram no mums. Gaidīšu viņa startu šajā pusmaratonā ar lielu interesi!

Ko lai pasaka sava stāsta nobeigumā? Ar rezultātu esmu gana apmierināts. Jo tas ir aptuveni tik pat labs kā Grīziņkalnā – bet lieliskais reljefs neļāva labāk skriet. Tāpēc varu tikai minēt, ar kādu rezultātu būtu noskrējies daudz lēzenākā distancē. Braucu uz šīm sacensībām, jo “labāki par kalniem ir tikai kalni” – šis vecais sakāmvārds te bija gana vietā! :) Braucu arī, lai apskatītu, kāds tad ir tas “Mizuno” ar ko to ēd. Žēl, šoreiz pavasaris Cēsīs bija bez “Mizuno” :(

Par vakara sadaļu varu tikai teikt – lieliski!  Lielais paldies Aivaram par pirtiņu un Sm72 par izcilām zivīm :) – lieliska relaksācija pēc  sacensībām!

stāsta Kampars :

“Cēsu trase paliks atmiņā ar pamatīgo kritumu trases sākumā, un vēl pamatīgāku kāpumu trases beigu daļā, kā arī neizprotamo ceļa segumu trases vidusdaļā- ne īsti smiltis, ne īsti ciets pamats, kā dēļ bieži bija jālīkumo pa trasi, meklējot atbalstam piemērotāko posmu. Šie argumenti arī izšķīra sacensību gala rezultātu.

Trases startā, iedvesmojoties no līderiem, paātrinājos līdz sev vēl nepiemērotam ātrumam (virs 3:30 min/km).  Ar šādu ātrumu veicu apmēram trases pirmo ceturtdaļu (~3,4 km). Kad Lielais trases kritums beidzās, jutu, ka esmu aizelsies.  Paskatījos datorā – pulss sasniedzis 174 sitienus.  Sapratu, ka esmu izdarījis kļūdu distances sākumā tā paātrinoties, un ka nespēšu noskriet atlikušo nezināmo distanci ar šādu ātrumu. Tā arī bija, un ātrums pamazām nokritās uz ~3:50min/km.

“Desmitais” – nokliedza malā stāvošais vai nu skatītājs, vai kāds no tiesnešiem. Bet aiz muguras jau sāku sadzirdēt skrējēju tuvojošos zaglīgos soļus. Un drīz vien viens pēc otra mani sāka apsteigt konkurenti. Viens no tiem – Ivars Valtass, kura muguru man priekšā šogad jau nākas redzēt trešajās sacīkstēs pēc kārtas. Trases vidusdaļā ātrums jau bija nokrities uz ~4min/km. Sapratu, ka turpmāk uz ātrumu nav ko skatīties, vienīgi sekoju līdz pulsam, lai tas nepārsniegtu 175 sitienus. Konkurenti turpināja mani apsteigt.

Pirms distances pēdējās ceturtdaļas iestiprinājos ar ogļhidrātu želeju. Jutu, ka manī ieplūst spēki, drusku paātrinājās arī temps. Doma radās kādu no tiem, kuri bija aizgājuši garām, apsteigt. Taču tad ieraudzīju Lielo kāpumu (~1,5km), un šo domu uz kādu laiku atliku. Pēc Lielā kāpuma pievarēšanas (ne bez grūtībām), konstatēju, ka tūlīt sekos finišs, lai gan mans “Polar” rokas dators ietiepīgi rādīja, ka vēl būtu skrienami kādi 1,5km. Un FINIŠS.

Saulīte jau bija iesildījusi apkārtni līdz tādai pakāpei, ka bija patīkami pēc finiša ļauties tās stariem, un prātīgi atvilkt elpu.

Pagāju drusku atpakaļ trases, manuprāt pašā grūtākajā posmā – trases pēdējā Lielā kāpuma virsotnē un gaidīju parādāmies pārējos VSK Noskrien biedrus. Drīz vien pavisam žirgts garām panesās Sm72 (Romas maratona kalniņu rūdījums un īsā laikā nomestie 10km acīmredzot darījuši savu). Tūlīt pat klāt bija arī Aivars, kura raženais augums aiztraucās pēdējos 200m  līdz finišam. Pārsteigumu sagādāja edGars, kurš Lielā kāpuma pēdējos metrus veica lielā ātrumā, un kā vējš pašāvās garām finiša spurtā, un kā vēlāk izrādījās – distances pēdējos metros noķēra Aivaru. Nākamais garām aizblieza Mošķis. Viņš acīmredzot tālredzīgi bija ierēķinājis distances iespējamos kalniņu pārsteigumus, saglabājis racionāli spēkus, un sprinta ātrumam cienīgi panesās garām kādam sarkanā krāsā apģērbtam censonim. Indras finišu kaut kā runājoties ar jau finišējošiem edGaru un Aivaru, palaidu secen.

Skriešana mani pozitīvi uzlādē. Savukārt jebkuri skriešanas pasākumi, kuros esmu piedalījies, gan kuros vēl tikai piedalīšos, priekš manis ir kā svētki, kuros varu uz āru atbrīvot visu treniņprocesos uzkrāto enerģiju, priecāties par panākumiem, būt sarūgtinātam par neveiksmēm, krājot pieredzi nākamajām cīņām. Iedvesmo VSK Noskrien biedru skriešanas azarts, uzstādītie mērķi, kuru īstenošanai nepietiek ar dažām nedēļām, bet gan mēnešiem, dažā gadījumā varbūt pat gadiem.”

stāsta Aivars:

“Nolēmu rakstīt uz karstām pēdām, kamēr vēl iespaidi svaigi un nav citu notikumu, kas tos padzēstu.

Un tā no rīta plānotajā laikā ap pusdeviņiem Mošķis ieziņoja, ka liepājnieku desants tuvojas Daugavai un man ir laiks viņiem pievienoties. Nepilnā stundā nokļuvām līdz Cēsīm, kur mūs jau degvielas uzpildes stacijā sagaidīja sm72, kurš mūs pa ceļam bija apdzinis un par lielu sarūgtinājumu Mošķim atrāvies nesasniedzamā attālumā. Nedaudz pamaldījušies pa Cēsīm atradām piemērotu vietu kur apstāties un atstāt mašīnu. Līdz startam vēl bija aptuveni stunda, bet tā pagāja nemanot un 11:20 devāmies trasē.

Par to, kas mūs sagaida bija tikai aptuvena nojauta – vieni biedēja ar skriešanu pa mežu, koku saknēm un rāpšanos klintīs, citi – par normālu paugurainu Vidzemes reljefu.

Bet kas tad bija realitātē? Sausie fakti ir sekojoši:

• kopējais distances garums bija 13,5 km (oficiāli 14,5km)
• kāpumu summa 480 metri
• starts 109 metri virs jūras līmeņa, finišs – 110 metri
• zemākie punkti 26 metri un 30 metri
• pa vidu – distance uzkāpj atpakaļ līdz 98 metriem, finišā – pēdējos 1,7km kopējais kāpums 70m – no 40 metriem līdz 110 metriem virs jūras līmeņa.

No starta izdevās aiziet ātri – daudz ātrāk nekā biju plānojis, jo pirmie 3,8km bija jāskrien visu laiku uz leju no kalna. Kaut kā pēc pirmajiem pārsimt metriem sagadījāmies blakus ar sm72 un tā apmēram pirmos 6km skrējām kopā. Kampars kaut kur bija pazudis jau pirms starta un arī pārējie kluba biedri tai barā arī katrs darbojās savā ritmā. Mums ar Sm72 pirmie kilometri bija ļoti ātri, precīzi neatceros, bet kaut kur ap 4:05-4:10. Man jau radās sliktas priekšnojautas, ka tas tā ilgi turpināties nevar, jo starts un finišs bija turpat blakus un tas nozīmēja, ka beigās kāpumu būs tikpat cik sākumā kritumu… Un tā tas arī bija. Ap septīto kilometru sm72 no manis kopā ar savu novadnieci – meiteni no Ozolniekiem, vienā garākā kāpumā atrāvās. Precīzāk sakot – nevis atrāvās viņi, bet es nespēju turēties viņiem līdzi. Taču tālāk par metriem 50 ne brīdi neatpaliku. Gāja jau smagi – īpaši karstajā saulē kāpumos pa smilšaino lielceļu ar iebraukto „trepi”. Priecēja pat tāda citreiz nepatīkama dabas parādība kā pretvējš. Šoreiz tas dzesēja un it kā apsolīja patīkamus brīžus pēc finiša. Iedvesmoja arī tas, ka neviens no sekotājiem man tuvāk netika, toties man pašam izdevās noķert un vienā kāpumā apdzīt kādu manu vienaudzi, kas bija acīmredzami zaudējis spēkus. Pēc kāda brīža redzēju, ka Sm72, pēc saviem ieskatiem izmantojis savu novadnieci, atstāj viņu man, bet pats dodas uz tālāk lepnā vienatnē. Es no šāda piedāvājuma, protams, atteikties nevarēju un drīz vien jau biju kopā ar šo meiteni metrus 30-40 aiz Sm72. Tagad viņa bija mana! Tuvojās pilsētas robeža un bija, kā vēlāk izrādījās viens no pēdējiem posmiem, kas veda lejup. Tad arī man likās, ka ir pēdējais laiks kaut ko darīt. Un es darīju ar – es muku prom no meitenes un mēģināju panākt Sm72. Bet viņš jau arī nebija vakarējais – es nezinu, ko viņš tai brīdī domāja, taču sevi noķert viņš man neļāva. Man gandrīz tas bija izdevies – starp mums palika kādi metri pieci, taču tad sākās pēdējais kāpums, kurš no apakšas izskatījās drausmīgs un kurā es pat vairs nemēģināju kādu noķert vai no kāda aizbēgt. Man jau gandrīz viss bija vienalga, es tikai rēķināju kā man saglabāt spēkus pēdējiem atlikušajiem gandrīz trijiem kilometriem, un tikt līdz finišam. Redzēju, ka sm72 man nepanākt un arī meitene – tā no Ozolniekiem, krietni atpalikusi. Tā nu es lēni grauzos uz augšu, pa ceļam satiekot smaidīgo un apmierināto Kamparu, kurš izskatījās pēc finiša jau labi atpūties. Kampars man centās iestāstīt, ka pēc kādiem simts metriem esot finišs, kam es negribēju noticēt, jo pēc maniem aprēķiniem un mērījumiem vēl jāskrien bija vairāk par kilometru. Tāpēc par kaut kādiem finiša spurtiem es pat nedomāju – mana vienīgā doma bija tikt līdz galam skriešus. Bet tas nebija vēl viss, jo mani gaidīja vēl viens pārsteigums – Cēsu pils vārtu velvē man garām kā stāvošam ar saucienu „čau” aizmetās kā no gaisa nokritis smaidošs edGars! Vēl tagad nesaprotu, kā viņš tur gadījās?! Lai nu kā, bet mēs visi trīs kluba biedri, it kā sarunājuši, arī finišējām pēc kārtas – sm72, edGars un es. Pēc finiša es nevarēju īsti saprast vai priecāties vai skumt par to, ka distance izrādījās par kilometru īsāka nekā solīts. Pēc pēdējā kāpuma man tomēr vairs ne par ko nebūtu gribējies vēl skriet vienu kilometru. Taču, no otras puses raugoties – ja es, rāpjoties kalnā, būtu zinājis, ka tas ir pēdējais kilometrs, es būtu piespiedis sevi kustināt kājas žiglāk, lai ātrāk varētu atvilkt elpu pēc finiša un tikt pie malka vēsa ūdens. Ūdens un svaigums bija tas, kas trasē pietrūka visvairāk – īpaši jau tās beigu daļā…

Kopumā ar pasākumu es esmu ļoti apmierināts, guvu daudz pozitīvu emociju, tas bija ļoti noderīgs ātrumtreniņš interesantā trasē – sasniedzu vidējo ātrumu 4:38 min/km, kas ir tuvu plānotajam, bet ņemot vērā trases reljefu un segumu, varu uzskatīt, ka tas atspoguļo manas pašreizējās iespējas un neko daudz ātrāk es šodien noskriet nevarēju. Sm72 šodien nu nekādi pieveikt nespēju, bet edGaru … varbūt arī būtu varējis pacīnīties, ja vairāk debesīs būtu skatījies! Šogad līdz šim skrējienam biju trenējies tikai līdzenumā un pa asfaltu. Vidējais pulss man bija 94% no maksimālā un tas ir tikpat cik Mežaparka pusmaratonā, taču maksimums šodien bija tikai 174 salīdzinot ar Mežaparka 203…

Mājupceļš kopā ar Sm72 bija tik ātrs, ka es tā arī neko īpašu no brauciena neatceros – tikvien to, ka spoži spīdēja saule un es biju slinki atlaidies sēdeklī, izstiepis kājas un lēni malkoju melno tēju…:) Arī Cēsis ir tā vieta, kur es labprāt atgrieztos un skrietu atkal.

Nobeigumā es vēlreiz vēlētos pateikt paldies Mošķim par ideju piedalīties šajā pasākumā un par lieliski veiktajiem trenera pienākumiem, Kamparam – par vizināšanu un iedvesmošanu uz augstiem sportiskajiem rezultātiem, Sm72 – par lielisku kompāniju un atbalstu distancē, vizināšanu un fantastiski garšīgajām zivīm, edGaram – par saulaino optimismu un atgādinājumu neatslābināties līdz finišam… Paldies Jums visiem par lieliski pavadīto dienu!”

VSK Noskrien rezultāti un iegūtās  vietas:

Aivars (V50) – 1:02;43 – 5.v.

edGars (V) – 1:02;27  – 33.v.

Indra (S40) -1:17;54 – 3.v.

Kampars (V40) 0:51;17 – 4.v.

Mošķis (V) – 1:10;28 – 44.v.

sm72 (V) – 1:02;00 – 31.v.

Visus skrējiena rezultātus var atrast ŠEIT

© Mošķis & Co

Līdzigie raksti:

• VSK Noskrien komanda Nike skrējienā
• VSK Noskrien Ozolnieku pusmaratonā 2009
• Cēsu pavasaris 2010
• Grīziņkalna skrējienā
• VSK Noskrien piedalās Viļņas maratonā 2009