“Ellīgi grūti, bet sasodīti skaisti gan!” tā par daudzdienu augstkalnes taku skriešanas sacensībās Nepālā piedzīvoto secina Rimants Liepiņš. Stirnu buka sacensību organizators meta izaicinājumu vienām no pasaulē grūtākajām skriešanas sacensībām Manaslu Mountain Trail Race, deviņās dienās Himalajos veicot 170 km un šķērsojot kalnu pārejas 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tuvojoties šādam augstumam, cilvēka prāts retinātajā gaisā bieži vien vairs nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt — piemēram, viens no Somijas sportistiem trīs no savas dzīves stundām augstkalnē pazaudēja un vairs neatcerējās, kā trasē izģērbies kails un nogāzies gar zemi… Pamēģiniet paskriet šādos apstākļos! Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Bija apritējusi tieši nedēļa kopš mana neticamā triumfa Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Noskriet distanci 9 stundās un 49 minūtēs varēju tikai sapņot, kad neviens nebija līdzās, lai dzirdētu manas domas, bet īstas ticības tam nebija – karstā jūlija vidus man nav domāts varoņdarbiem skriešanā. Bet šī bija tā reize, kad sapņi nesaprotamā veidā pārvērtās realitātē, un vēl vairākas dienas pēc izdevušās ekskursijas lidinājos 10 centimetrus virs zemes, domās vēlreiz un vēlreiz attinot pēdējo kilometru notikumus kā laimīgas beigas filmai par zelta mākoņmaliņu grūta dzīvesstāsta scenārijā. Varbūt tāpēc piekritu doties līdzi Matīsam un Artūro uz Liepāju – bija labs iemesls svinēt gan zelta mākoņmaliņu, gan savu vārda dienu. Kāds kaut ko pieminēja arī par Liepājas ezera apskriešanu, bet izlikos nedzirdam šādu piedāvājumu. Vēl jo mazāk domāju par to, ka biju tikko piekritusi ne vien apskriet Liepājas ezeram, bet veseliem 10 pēc platības lielākajiem Latvijas ezeriem. Lasīt tālāk.
Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.
Ne velti visas virsotnes tiek sauktas par камень vai akmeni. Katra no tām ir kā liels, dažāda izmēru, formu un dzīvīguma pakāpes akmeņu krāvums. Nupat esi ticis galā ar četrus kilometru garu nolaišanos pa šiem akmeņiem un iekļūsti taigas tipa mežā. Kroplas priedes, akmeņaina, dubļaina un saknēm pilna taka. Viss nosmaržo pēc lāču voljēra. Apstāties, lai apdomātos, nevari, jo tad tev apkārt lidojošam kukaiņu baram būs iespēja nosēsties un sākt savu кровососущий vai asins sūkšanas misiju. Lasīt tālāk.
Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā.
Kad ieraudzīju, ka 2015. gadā Pasaules čempionāts rogainingā notiks Somijā, 200 km aiz polārā loka, man bija skaidrs, ka es to gribu. Izsludināju forumā, ka meklēju komandas biedru, un tā pavisam drīz radās komanda Double I – Inga un Inga. Lasīt tālāk. |
2025. gadā: noskriets - 209041.65 km skrējuši - 288 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5143.91 km skrējuši - 182 biedri skrējieni - 532 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
-