Aizskriet no Rīgas līdz Valmierai, šķiet, ka nu jau var jebkurš. Uzvarēt skrējienā? – arī to katru gadu kāds paveic. Šī gada Rīga – Valmiera uzvarētājs, iespējams, pārsteidza. Pēc sacensību līdera izstāšanās trases 55.kilometrā, viņam nācās pārņemt vadības grožus savās rokās. Iespējams kāds apšaubīja viņa spēju noturēt līdera pozīciju – “nolūzīs”, jo jauns. Par jaunu priekš ultramaratoniem. Bet te nāca pārsteigums – viņš, ja arī lūza, tad tomēr spēja saņemties un izcīnīt savu uzvaru, un ne vienkārši finišējot, bet uzrādot 4. visu laiku ātrāko finiša laiku 08:27:32. Tas ir daudz skrienošais, bet vārdos lakoniskais nu jau populārās un ātrās Riekstu komandas biedrs, trail pasaules čempionāta dalībnieks un bikstenieks – didzzzons jeb Didzis Glušņevs.
Forši! Ir diezgan emocionāli, kad esi pusgadu tam gatavojies un tad beidzot to izdari. Globāli jau nekas nemainās, vai esi noskrējis 39 vai 42 kilometrus, bet gan pašam, gan apkārtējiem ir tāds respekts pret šo distanci – wow, tu noskrēji maratonu! Tas ir patīkami. Neskrienošajai publikas daļai tavs ātrums (vai lēnums) neko daudz neizsaka, galvenais – noskrien.
Tiem, kam plaušas nekrīt ārā, skrienot piecīti vai desmitnieku, – nekas nemainīsies, maratons būs tikpat baudāma lieta, kā īsais skrējiens, tikai nedaudz garāks. Man savukārt maratons nāca kā pārsteidzoši jauks skrējiens – elpo mierīgi, skrien mierīgi, ļautiņi apkārt tādi priecīgi, nu super! Pietrūka spēka beigām un tad gan bija grūti, bet kādu mēnesi klāt treniņiem un, domāju, būtu ok.
Ko ir vērts ņemt vērā pirmajam maratonam:
1. Ir forši, ka tev uz numura ir vārds – pilnīgi nepazīstami cilvēki tevi uzmundrinās. Tas gan būs tikai brīžos, kad skriesi viens, ne barā, bet tomēr. Tāpēc reģistrējies laicīgi.
2. Jo lielāks maratons, jo lielāka burzma. Savukārt jo mazāk cilvēku trasē, jo grūtāk noturēt savu ātrumu vai kopā skriešanas prieku. Teiksim LRM otrais aplis jau ir diezgan vientuļš, gribētos vairāk ļaužu. Kur tie 2000+ cilvēku palika?
3. Katrā trasē ir kāds nejauks posms, tamdēļ noteikti foršāk būs skriet maratonu, kurš nav 4x pa vienu un to pašu apli – būs grūti atkal un atkal skriet to posmu. LRM it kā ir divos apļos, tomēr tie apļi atšķiras. Vantinieks tik jāpieveic 4x, bet te ir daudz atbalstītāju.
4. Želejas. Kaloriju matemātika un želeju saldums neiet kopā.
Ko lai izvirza par mēneša skrējēju? Kurš ko labu saskrējis? – ikmēneša jautājums, ar kuru jātiek galā Mēneša skrējēja žūrijai. Šis skrējējs, kā tas nereti gadās, ticis pieminēts starp kandidātiem jau vairākkārt, un ir ar’ par ko – un te tagad jācitē Matīss: “Latvijas čempions 3000m telpās (18.februāris) ir mūsējais. Šī gada ātrākais maratonists un šā brīža valsts čempions pusmaratonā ir vienīgais no elites skrējējiem, kurš nekautrējas rakstīt savus skrējienus noskrien.lv“. Viņš domāja nevienu citu kā DS93 jeb Dmitriju Serjoginu, kurš, kā runā, savus rezultātus spējīgs sasniegt bez trenera palīdzības.
Skriešanas komūna bez viņas nebūtu tāda, kāda tā ir. Piekrītat? Mums vajag selfijus, agro rītu koptreniņus, gardas kūkas, smaidus trasē, ballītes un smieklus… Bet tas nav viss. Aiz izklaidēm ir arī darbs – gan treniņos, gan skrējēju pasaules saviesīgajā dzīvē. Ja biji lielākajā skrējēju ballē, tad zini, ka arī Lelde pielika savu roku, lai tā taptu tāda, kāda tā bija. Arī skriet viņa prot, ne tikai selfijus taisīt – tikusi pat no Rīgas līdz Valmierai savām kājām, kā arī, komandu glābjot, kamēr daļa no tās skraida pa vulkāniskām salām, pat uz pjedestāla pelnīti uzraususies. Selfiju pavēlniece uzskata, ka, ja viņa var noskriet, to var jebkurš.
Savu pirmo ierakstu sākšu ar nelielu atkāpi par sevi un par saviem skriešanas piedzīvojumiem.
Pamatskolas laikā ļoti nepatika skriet, taču 2011.gadā, kad jau mācījos Rīgas Valsts tehnikumā, es sāku pamazām pievērsties sportiskām aktivitātēm un tāpat arī pirmajiem noskrietajiem kilometriem. Iemesli sportisko aktivitāšu uzsākšanai bija daudz un dažādi, kur viens no iemesliem bija atrast veidu kā atpūsties un izvēdināt galvu, bet otrs – neapmierinātība ar toreizējo ārējo izskatu. Dzīvoju Rīgas nomalē – Jaunciemā, blakus mežam, kalnains apvidus, patīkamas skriešanas takas, bet tāpat bija arī asfaltēts ceļš, kur svilināt skriešanas apavus ceļā uz Carnikavas pusi. Pirmie kilometri gāja grūti, jo biju dūšīgs, kājas vājas un muskuļu principā vispār nebija.
Toreiz vēl smieklīgajā sagatavošanās posmā ļoti palīdzēja mamma ar māsu, kas man, apaļam bumbulītim, brauca nopakaļ ar velosipēdiem un ik pēc kāda kilometra deva dzert ūdeni.
Ar laiku tika nopirkti Adidas skriešanas apavi, pulsometrs un pamazām jau tika atrasts temps un pēc divu mēnešu skriešanas treniņiem es piedalījos savā pirmajā pusmaratonā, kuru tad vēl sauca par Nordea Rīgas Maratonu. Distanci es pabeidzu veiksmīgi, zem divām stundām un, ja precīzi, tad oficiālais laiks bija 01:58:28,9. Skriešanas sajūtas bija fantastiskas, jo nekad nebiju piedzīvojis tādu masu skriešanas pasākumu – ar cilvēku daudzumu, mūziku, atmosfēru un atbalstu.
Arī nākamajos četros gados es piedalījos Nordea Rīgas pusmaratonos. Pēdējos divos gados gan šie pasākumi jau pārtapa par Lattelecom Rīgas pusmaratoniem. Katru gadu svars bija savādāks, un tāpat arī sagatavošanās periods un intensitāte bija atšķirīga. Bija pa šiem gadiem arī neliels gurnu savainojums un potītes saišu plīsums. Nekad nebiju licis ļoti lielu uzsvaru skriešanas laika rezultātiem. Skrējieni bija vairāk savam priekam un savai veselībai. Ļoti patika skrējieni no rītiem, kad vēl tikai aust saule un skrējiens jau galā, kad karstums iestājas. Protams, bija treniņos arī tempa skrējieni, pretestības skrējieni kalnos augšā un visas pārējās lietas, bet nekad nebiju sevi tā līdz galam piespiedis skriet ātrāk, veiklāk un tālāk. Labākais pusmaratons, ko esmu pieveicis, bija 01:49:14,0, lai gan zinu, ka vismaz uz 1:45:00 es varētu noteikti sagatavoties. Tam būtu jātur konstants temps uz 5 min/km. Pa šiem gadiem bija atrasts savs mierīgais temps, elpošana, apavu veids (Asics & Mizuno), bet tiešām bija pietrūcis kaut kāds sava veida grūdiens.
2016.gada Lattelecom Rīgas maratonā es tomēr uzdrīkstējos pieteikties un skriet pilno 42 km distanci. Pierunāju arī savu māsu skriet. Zemāk citēju pats sevi no darba intervijas bloga pēc skrējiena:
Pirmie 15-20 kilometri bija tiešām fantastiski. Es turējos labā tempā un pavisam nedaudz aiz tempa turētājiem, kas skrēja uz laiku 3h 45 min. Diemžēl pēc tam man sāka parādīties kājās krampji, kas kļuva spēcīgāki un spēcīgāki. Pie 32 km atzīmes es uz brīdi apstājos un domāju, ka izstāšos, jo sāpes jau bija uz tādas robežas, kad bija grūti izturēt. Garām skrienošie atbalstīja, skatītāji no malas arī atbalstīja. Es saņēmos un vismaz pamīšus, bet noskrēju. Finišēju ar asarām acīs, jo es es beidzot biju sasniedzis savu mērķi – noskriet šo izaicinošo distanci. Es lepojos ar to, ka noskrēju, bet, protams, ka ar ātrumu neesmu apmierināts, jo priekš mana tempa būtu labi noskriet 4 stundās.
Pēc šī citāta ir acīmredzami skaidrs, ka biju pats dusmīgs uz sevi un to, ka nebiju pienācīgi trenējies šai distancei. Šogad esmu apņēmības pilns šo distanci veikt daudz, daudz labāk, jo “negribu vienkārši noskriet un nomirt”. Visu 2016.gada nogali (novembris, decembris) un pirmos 2017.gada mēnešus esmu aktīvi skrējis Myfitness sporta zālē uz skriešanas ceļa, gan īsākas un ātrākas distances (4:20 min/km), gan garākas, 10-15 km, tā, lai ziemas periodā neaizmirstu skriešanu pavisam, un tagad arī pakāpeniski pāreju uz skriešanu ārā. Iepriekšējos gadus skriešana ziemā vienmēr bija nolikta malā, kas atkal palēnināja gatavošanos pusmaratoniem.
Iepriekšējā sestdienā bija fantastisks laiks un devos ārā noskriet 15 km, skrēju mierīgi un ar tempu 5:10 min/km. Pēc šī skrējiena nebiju noguris, kas pierāda, ka ziemas mēnešos ir turēta forma. Papildus skriešanas treniņiem pašlaik nodarbojos arī ar augstas intensitātes kardio treniņiem, staipīšanos. Svars no pagājuša gada nogales 96 kg ir nokrities līdz 88.5 kg. Vieglāks palieku, vieglāk skriet. Vājāks nepalieku, tieši otrādi, palielinās arī muskuļu masa – stiprākās kājas, rokas, mugura, vēders. Arī pareizs un veselīgs uzturs spēlē lomu.
Paralēli gatavošanās periodam uz lielo distanci esmu reģistrējies un uzdrīkstēšos skriet pilnīgi visos Stirnu Buka 2017.gada sezonas taku skriešanas pasākumos (~20 km garas distances). Pirmais izmēģinājums bija 2016.gada Valmierā un tas bija fantastisks. Šajos skrējienos var baudīt dabu un ķert kaifu!
Lai mums visiem patīkama skriešana!
Ar autora vēlību pārpublicēts no https://keshruns.wordpress.com/
Par tālo 2011.gadu tika apkopota cītīgāko maratona un garāku distanču skrienošo līderu tops Maratonists 2011 un Maratoniste 2011. Ar šādiem skaitļiem šogad nevienu vairs nepārsteigsi. Tagad, lai iekļūtu līdzīgos, topos jāskrien vairāk un tālāk. Kāds ir traki centīgo TOP10 2016.gadā?
km 
-