Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Viļņas maratons 2017 bildēs

v01

Viļņa ir pilsēta Lietuvas dienvidaustrumos, Neres un Viļņas upes sateces vietā.  Lasīt tālāk.

Kauņas maratons 2017 bildēs

KM01

Leģenda vēsta, ka Kauņa dibināta 1030. gadā, tomēr pirmoreiz rakstos tā pieminēta 1361. gadā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Aivars

Aivars_Titulbilde
Pagājušā mēneša kronētais skrējējs ir stabila kluba pamatvērtība, bijis klāt no pašiem pirmssākumiem. Viņš ir biedrs ar kārtas numuru 4. Skrien savam priekam, prātīgi un neatlaidīgi, pat, ja prātīgums nozīmē 152 noskrietus kilometrus sacensībās. Mēs viņu varam saukt par maratonu kolekcionāru, bet pats viņš saka, ka skrien tur, kur ir laba kompānija; un ne reti tā labā kompānija tiek atrasta tempa turētāju bariņā. Vienmēr galantais un ieturētais Aivars Veiss jūsu uzmanībai
Lasīt tālāk.

Kur gan vēl, ja ne mājās.

Pirms.

Gads riņķī un atkal pienāca mūsu zemītes lielākais skriešanas pasākums. Par to, ka skriešu, šaubu nebija. Tikai vēl pērnā gadā piesakoties nevarēju izdomāt, skriet to pusīti vai tikai desmitnieku. Tad, paskaitot laiku no Madeiras (janvāra beigās) līdz Lattelecomam, bija diezgan ilgs laiciņš, lai atpūstos un neiespringtu, gan lai pienācīgi sagatavotos. Mūsu pašu trase un pārsvarā arī laika apstākļi ir ļoti piemēroti, lai izskrietu personisko. Skriešu to pašu divdesmitvieninieku.

Aprīļa otrajā pusē tika izveidots man treniņa grafiks, pie kā arī veiksmīgi pieturējos. Neizlaižot futbolu, pat sanāca uzskriet pa 3-4 reizēm nedēļā līdz pat pašām sacīkstēm, kas man jau ir progress. Ja ierēķina futbolu, kā papildus treniņu skrējienam, tad jaudīgākā sagatavošanās, kāda man jelkad bijusi. Šoreiz kā papildus elementu draudzene ierosināja pamēģināt speciālu diētu, ko skrējēji ieturot pēdējā nedēļā pirms starta. Vienkārši sastrukturizēti produkti, ko drīkst/nedrīkst ēst konkrētās dienās. Tā kā mērķis bija izskriet atkal personisko, tobiš – paskriet zem 1:25 h (personīgais 1:25:21 sasniegts Madeirā), tad nu arī mēģināju. Trakākais bija tas, ka otrajā diētas dienā man futene jāspēlē (ne treniņš, bet spēle 90 min). Vot, tad gan bija dīvaina sajūta, it kā kājās spēks ir, bet “iekšās” nav. Tāda iztukšotības sajūta. Treneris gan minēja, ka skrēju tik un tā vairāk kā pārējie spēles laikā. Labi, ka pretinieki nebija tik stipri un sanāca uzvarēt 6:1 pat vienu goliņu iesitu, he he. Dienu pirms starta man patīk tomēr kājas izlocīt kaut ar vieglu 20 min skrējienu, bet, ņemot vērā, ka visu nedēļu kaut ko biju trenējies – futbols vai skriešana, tad izlēmu tomēr atpūsties. Svētdienas rītā, apēdis 3 banān/medus maizes un 1 kārumu, dodos uz krastmalu. Par organizētību un visu tur notiekošo vairs jau neko jaunu neuzrakstīšu, tāpēc ejam tālāk. Vienīgā lieta, ka Bitei šogad bija sava telts, kas atviegloja visu mantu nolikšanu/savākšanu. Tas bija cool! 40 min pirms starta kārtīgi iesildos, izlemju, ka termo vilkšu nost, jo saules staros tīri silts bija arī jau astoņos no rīta. Ja pirms likās vēl tāds nesvaigums, tad pēc iesildīšanās jau sajūta, ka pilnībā adekvāti gotovs! Atstāju mantas, apēdu vienu SIS Go Isotonic želeju starta mundrumam, vienu paņemu līdzi trasē un trešo iedodu draudzenei. Sarunājam punktu, kur man to trasē nodos. Pa bučai un uz startu prom caur cisu cisu.

Skrējiens.

Ielienu koridorā, bišķi palaužos uz priekšu, bet baigi gan nestumdos garām. Ja Madeirā skrēju vidēji km pa 4:00-4:01, tad šeit cerēju/plānoju vidējo dabūt pa 3:55 min/km. Tas izpaustos, ka sākumā pa 3:50 skrietu un beigās līdz 4:00 nokristu, un vidēji sanāktu. Pirmais km jau parasti diezgan jestrs sanāk uz emocijām, bet jārēķinās arī ar daudzajiem cilvēkiem un lavierēšanu visu laiku pa labi, pa kreisi. Pirmais pa 3:56 min/km, domāju, ka būs ātrāk. Turpinu. Otrais km jau brīvākā trasē un īsti nepiepūloties, skatos jau pa 3:46 min/km. Trešajā kaut ko pahaltūrēju (lai gan nezinu kur) un 3:55 min/km. Jebkurā gadījumā turos savā plānotajā vidējā tempā. Ceturtā km vidū pamanu pa priekšu skrienošo mūsu pašu top maratonisti Anitu Kažemāku, kura ielenkta čaļu bariņā. Nodomāju, ja 3 km esmu iepanācis, tad jātur līdzi, cik nu varēšu. Jo viņi skrēja pēc manām sajūtām ļoti pieņemamā tempā uz to brīdi. Ap 3:50 min/km. Nodomāju, ka tad arī nebūs pašam tik ļoti jāzīlē par tempu, tā noturēšanu, skriešanu ātrāk vai lēnāk. Tā nu iekārtojos bariņā. Ceturtais un piektais jau nedaudz ātrāks – 3:50 un 3:49 min/km un sajūtas labas. Lai gan zināju, ja paliks grūtāk, tad pēc desmitā km aptuveni. Sestais un septītais jau pa Ķīpsalu, un man patīk tas posms, jo pirmkārt reti tur ir būts un otrkārt, pagriežoties atpakaļceļā uz Vanšu tilta pusi, redzi cik daudz Tev skrējēju aiz muguras. Sestais – 3:54, septītais – 3:56 min/km. Vai tas dēļ pagriezieniem, vai dēļ kā cita, bet mazliet nokrita temps, bet, ja godīgi, tad visu trasi tā mums viņš staigāja, un es jau arī īsti neiespringu, jo tāpat vidējais man turējās zem plānotā pat.

Ķīpsalā, ja nemaldos, bijām palikuši kādi 3-4 tajā bariņā un sākām ik pa laikam kādu panākt un apdzīt. Tad arī sapratu, ka Reinis Tops (diezgan adekvāts mūsu pašu maratonists) ir tempa turētājs Anitai. Reinis arī apraksta savu skrējienu diezgan sīki un smalki šeit. Skrējēju vidū daudziem nepatīk, ka uz viņu rēķinu paratizē. Skrien aizvējā, tempu nepalīdz turēt, vēl uzmin uz kājas, skaļi elpo utt. Tad arī nolēmu, ja reiz Reinis tur ir, lai Anitai turētu tempu, tad man tur kaut ko līst priekšā nebija vajadzības, un skrēju viņu tempā lieki netraucējot, lai gan pašsajūtas ļāva arī vairāk pastrādāt. Vēl viena lieta, ko šoreiz pamainīju, katrā dzeršanas punktā tomēr kaut mutīti paņēmu padzerties. Astotais turpat pa 3:52 min/km, bet devītajā bija neliels uzskrējiens, lai tiktu uz Vanšu tiltu un arī viens 180 grādu pagrieziens līdz ar to 4:01, kas ir arī mans lēnākais km šajā pusmaratonā. Pirms starta izplānoju līdzi nesto želeju apēst tieši pēc 9. km, jo domāju, ka pēc desmitā varētu sāk palikt grūtāk turēt tempu, un vajadzīgs kāds grūdiens. Nu ko – pusdienlaiks! Tīri smeķīga tā želeja, psiholoģiski uzreiz iedod iekšā, bet fiziski? gan jau arī. Tagad brīvas rokas, un skriešana arī vieglāka, pretēji Reinim, kuram rokās, likās, bija kādas miljons želejas. Domāju, kā viņas neizbesī, visu laiku turot rokā.

Aaa, un vispār es ne Anitu, ne to Reini personiski nepazīstu, tikai cik redzēti un dzirdēti. Tā kā lielāko daļu skrējām kopā, bieži šos sanāk pieminēt. Vēl viena lieta, skrienot blakus kādam slavenam vai zināmam skrējējam, ir tā, ka nemitīgi citi cilvēki (skrējēji, skatītāji) viņu atbalsta un uzmundrina. Tā tas bija Liepājā ar baskāju Edgaru un tā tas bija šeit ar Anitu un Reini. Tas kaut kā arī man pašam dod enerģiju, tāpēc tikai priecājos par to. Desmitais un vienpadsmitais km ir uzskriešana Vanšu tiltā un noskriešana no tā, un tur ļaudis gar malām sastājuši aktīvi atbalsta skrējējus, tas arī dod spēku mūsu trijotnei, un tie paiet nedaudz ātrākā zīmē attiecīgi 3:48 un 3:43 min/km. Reinis ik pa laikam speciāli uzkurina publiku, lai tik Anitai vieglāk skrietos. Noskrējienā no Vanšu tilta biju tik ātrs, ka draudzene nemaz mani nepamanīja, he, he.

Ieskrienot Rīgas centrā (centru mēs saprotam ar Vecrīgas maķīša atrašanās vietu), lai gan daudz cilvēku, Brīvības pieminekļa tautu meitas un dēli, temps atkal nokrītas līdz 3:53 un 3:59 min/km. Ap trīspadsmito km arī noķeram bariņu, kas laikam bija Anitas un Reiņa komandas biedri (pirmā sieviete pusmaratonā, viņas tempa turētāji un citi komandas biedri). Tempa turētājiem tur sākās čatiņš savā starpā, kamēr dāmas par sarunām i nedomāja. Visu četrpadsmito noskrienam bariņā pa 3:50 min/km. Vēl viens svarīgs posms priekšā, jo pēc 14. km sarunāts, ka draudzene iedod želeju, ko plānojis ēst pēc 15. km, lai pēdējiem km pietiek jaudas. Šeit sadarbība sita augstu vilni, visi bija savās vietās un tiku pie savas SIS+ double caffeine želejas. Līdz piecpadsmitajam km jau pusmaratona līdere bija iepalikusi ar savu kompāniju un mēs turpinām trijatā, bet kaut kur uzrodas vēl 2 citi līdzskrējēji. 15 km pa 3:54 min/km, apēdu savu želeju, ui bija mazs pārsteigums, ka tā espresso garša tik jaudīga būs, bet nu neko – visu apēdu pa tīro. Īsi pēc tam pat Anita piedāvā savu neizdzerto želejdzērienu (jauks skrējēj žests), tā kā tikko savu biju apēdis, tad nu nācās atteikt. Temps mazliet nokrītas – 16. km uz 3:57, 17. km uz 3:59 min/km, bet nu jāsaka godīgi, ka bija iekšā arī skriet ātrāk, bet turpināju paļauties uz abu top skrējēju uzturēto tempu. Kā arī to garo taisni uz Mola pusi vienmēr atceros arī diezgan besīgu pašsajūtu skrienot. Iepriekšējos divos Rīgas pusmaratonos kājas jau ļenganas bija un ar nepacietību gaidīju pagriezienu atpakaļ, bet ne šoreiz. Biju gatavs! 18. km beigās pusmaratonistiem pagrieziens atpakaļ, bet maratonisti turpina vēl nedaudz uz priekšu. Tā nu es pasakos paldies par tempu turēšanu abiem un ar spēka pilnu sirdi griežos atpakaļceļā. Saprotu, ka nav ko saudzēties, tempu neviens cits nediktē, un palikuši pēdējie nedaudz virs 3 km, sāku kāpināt tempu.

Jāsaka, ka nevienā līdz šīm skrietā pusmaratonā pēdējos km nebiju spējīgs kāpināt tempu, bet šeit jauda bija gan. 18. km pa 3:55, 19. km pa 3:44, 20. pa 3:43 (kas arī ir ātrākais km šajā skrējienā) un 21. km pa 3:46 min/km. Interesanti, ka pulss tā arī nesasniedza nemaz 170 sitienus, kas parasti notiek jau tajos ātrākos distances km. Hmmm… Pēdējos metrus vēl uzskrienu sprintiņu (kas priekš manis arī ir jaunums) un apdzenu vēl kādus, vienu pat uz finiša līnijas. Žēl, ka nav video. Galu galā rezultāts ļoti iepriecinošs – 1:22:12 un vidēji km 3:53 min (lai gan mans Polārs rāda 3:51 min/km). Atkal personīgais. Šitā jau pierast pie tā var. Labots Madeiras rezultāts par nedaudz vairāk kā 3 minūtēm! Pēc finiša pa taisno aizskrienu uz masāžas telti, lai iztiktu bez liekas gaidīšanas. Tiku uzreiz pie jaunām meitām, bet šīm vēl krampis pirkstos nav atstrādāts. Paglaudīja manas sasvīdušās kājas, un īsti jēgas nav… nu varbūt tuč tuč tomēr bija. Pirmo reizi iemēģināju dušas, biju patīkami pārsteigts tādas zolīdas, tīras, ar lielām dušlakām un ērtas. Cepuri nost. Tad jau arī aliņi ir pelnījuši tikt manā vēderā. Priekā, saku viņiem!

Kopumā varu teikt, ka diezgan motivējošs skrējiens sanāca. Trasē īsti nevienā brīdī nepalika smagi, un visu laiku bija sajūta, ja vajadzētu, varētu pielikt. Tikai šādi ātrumi man vēl nebija piedzīvoti, tad vienkārši neforsēju un gaidīju, kas notiks trases beigās. Kā izrādījās, nekas nenotika, un jauda bija vēl. Vai tie bija specifiskāki skrējieni gatavojoties, ko skrēju, vai tā skrējēju diēta, vai futbola sezonas sākums, vai želejas, vai padzeršanās katrā pieturā, kārtīga iesildīšanās (ar ko agrāk grēkoju), vai kaut kas cits, bet kopumā rezultātu tas deva. Un recepte priekšdienām sagatavota! Sapratu, ka nav labāka gandarījuma tajā brīdī, kad skrien it kā savā sacensību tempā (pat nedaudz virs) un beigās Tev nevis jātur temps un jālūdz, lai ātrāk pienāk finišs, bet vēl ir jauda likt klāt. Riktīgs kaifs!

Finišs.

Oficiālais laiks 1:22:25, Reālais laiks 1:22:12

Tiem kuriem interesē parakt vēl, tad šeit katrs km un tā laiks, mans pulss, karte utt. 🙂

Tālāk.

Personīgais rokā (un ne tikai) un jāskatās uz priekšu! Tikai nu gan bišķi būs piespiedu pauze, bet turam pēdas pie zemes ļautiņi! 🙂

Rock'n'roll vai vismaz tamlīdzīgi

Rock’n’roll vai vismaz tamlīdzīgi


© Ar autora atļauju pārpublicēts no: http://pedaspiezemes.com/

 

Tempa turēšana Latvijas čempionei maratonā

lrm1

Iesākumā par to, kā es jau otro gadu pēc kārtas nonācu pie tempa turēšanas Rīgas maratonā, šoreiz tikai nedaudz neoficiāli.

Šķiet, ka jau pirms Jaunā gada bija noskaidrojies, ka veikals 42km sadarbībā ar Adidas taisīs komandas Lattelecom Rīgas maratonam; šoreiz jauktās komandas gan pusmaratonā, gan maratonā, un maratona komandā kopā ar mani, Dāvi Rozīti un Ilzi Urbāni skries arī neviena cita kā viena no labākajām Latvijas garo distanču skrējējām Anita Kažemāka. Divus gadus pēc kārtas ar VSK Noskrien komandām maratonā biju izcīnījis uzvaras kungu konkurencē un bija pilnīgi skaidrs, ka šogad atkal gribu uzvarēt

Gatavošanās Rīgai sākās nākamajā dienā pēc Liepājas pusmaratona. Izmantoju to pašu treniņplānu, ko iepriekšējā gada rudenī, kaut gan tas bija paredzēts astoņām nedēļām, bet līdz Rīgai bija atlikušas vien septiņas. Neko darīt. Sagatavoties gribēju kārtīgi, bet tajā pat laikā maz pamazām ļāvu iesakņoties sevī domai, ka vajag izbaudīt skriešanas svētkus tepat Rīgā. Neko baigi nepazaudēšu, ja neskriešu no visas sirds; labāk atstāt nelielu rezervi, nefinišēt klupdams krizdams un tā, ka melns gar acīm (kā pagājušajā gadā).

Dienu pēc Rēzeknes apvienoju savu nedēļas lēno garo ar koptreniņu Mežaparkā un pie reizes gribēju apvaicāties Anitai, kādi plāni Rīgai. Vairs neatceros, kurš no mums pirmais ieteicās, ka jāskrien kopā, lai ir vieglāk, bet izklausījās gana prātīgi. Galu galā palikām pie tā, ka tad jau redzēs, kā ies, un, ja viss labi izdosies, palīdzēsim viens otram. Maratons tomēr ir maratons, un viss var gadīties.

Divas nedēļas pirms Rīgas maratona noskrēju Daugavpils pusmaratonu, kurā jutos gana labi un spēcīgi, taču visi, kas ir skrējuši maratonu, zina, ka tas nav vienkārši divi pusmaratoni pēc kārtas un ka viss sākas tikai pēc trīsdesmitā kilometra. Kaut bāzes kilometrāža bija, un ātruma darbi arī izdarīti, tomēr nelielas bažas radīja tādu īstu garo trūkums. Tajos retajos (pieci skrējieni ar 30 vai vairāk kilometriem un visi aprīlī), kurus skrēju, nejutos pārāk komfortabli un viens no tiem bija vairāk skrējien-kāpien-soļojums pa Harca kalniem. Pēc tā arī sajutu diskomfortu kreisajā hamstringā, kas pie slodzes jau pārauga nepatīkamās sāpēs. Lēkšojot lejā, iespējams uz noguruma pamata, biju to mazliet sastiepis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ neizdevās par to kārtīgi parūpēties, tāpat arī par labo plecu – otrās dienas kalnos beigās, novelkot mugursomu, bez sāpēm nevarēju pakustināt kaklu. Trapeces muskulis bija savērpts kunkuļos. Sāpes pēc kāda laika atlaida, taču ne pavisam. Darīju ko varēju, lai maratona dienā justos pēc iespējas labāk un svaigāk – gan noteipojos, gan veicu olbaltumu diētu ar tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi un visādi motivējos. Matīsa raksts lsm.lv un skrējēju komentāri arvien liecināja, ka neviens manī tāpat neklausās un sagaida skriešanu uz rezultātu. Par laimi, biju apņēmības pilns izballēties.

18450228_10213232554155563_1631372912_n

Nevarētu teikt, ka tas man bija liels pārsteigums, ka draudzene pēkšņi atbrauca uz Rīgas maratonu no Vācijas, bet tam bija jābūt kā pārsteigumam. Diemžēl visādu loģistikas problēmu dēļ viņa nokavēja lidmašīnu un ieradās Rīgā tikai sestdien no rīta. Kaut gan EXPO jau biju pabijis piektdien un izpļāpājies tur ar skrējējiem par visu ko, numurus arī izņēmis, un viss it kā bija izdarīts, tomēr pēdējās divās naktīs bija gulēts tikai dažas stundas un sestdienas vakarā jutos diezgan noguris. Aizmigt tomēr neizdevās vēl ilgi pēc pusnakts, un kopumā gulēju labi ja kādas četras stundas. Nav gan pirmā reize.

Svētdiena, 14. maijs

Rīta putra ar rozīnēm, mazliet kafijas un pēdējā mantiņu pārbaude. Rīts vēl pagaidām pavisam mierīgs, bet jau ļoti saulains. Daudzi teica, ka forši, saulīte, labs laiks, bet es dotu priekšroku vieglam lietum un par vairākiem grādiem vēsākam laikam. Rīgas maratons solījās būt tāds, kādu esam to ieraduši redzēt – ar pirmo īsto gada karstumu, kas daudzus pārsteigs nesagatavotus. Nedaudz pēc septiņiem jau bijām krastmalā un čāpojām uz tempa turētāju telti, lai apsveicinātos un uzsūktu pozitīvu enerģiju. Pirms astoņiem paredzēta komandas bilde pie Domes un astoņos Noskrien kopbilde pie Kristapa. Veiksmīgi izdevās tikt abās un pa starpu vēl pasildīties – pēc tām uzreiz pārģērbos; ideāli bija tas, ka dabūju caurlaidi tempa turētāju teltij, un varēju tur atstāt mantiņas. Vēl mazliet pasildījies devos jau laicīgi ieņemt vietu startā – Beļinskis gan elites koridorā nelaida, par ko Anita vēlāk veltīja viņam kādu spēcīgāku epitetu, taču tas man īpaši neliedza aiziet nedaudz tālāk, pārrāpties pāri nožogojumam un aizspraukties līdz pašai pirmā koridora pirmajai rindai, kur jau gaidīja komandas biedre Inga. Priekšā esošajā elites koridorā pamazām sāka pulcēties gan ātrāki, gan lēnāki skrējēji, un īpaši nekaunoties abi līdām zem lentas iekšā. Drīz arī pievienojās Raimonds un Mareks no pusmaratona komandas, un uz brīdi cerējām, ka kaut kad ieraudzīsim arī Anitu. Tuvojās starts, bet no viņas nebija ne miņas – tā arī neieraudzījām – vēlāk video redzēju, ka viņa startā stāvēja apmēram trešajā rindā pavisam pa labi. Lai nu kā, tūlīt atskanēja starta šāviens un pirmo reizi Rīgas maratonu es sāku no pirmās rindas.

18518160_10155113404695491_8303570396310584884_o

Startā nekādas burzmas, grūstīšanās, vai uz papēžiem mīšanas. Bariņš ātri vien izretojās un viegli varēja ieiet savā ritmā, kas izdevās pat pārāk fikss – aizlidoju garām vairākiem skrējējiem, kuriem tajā dienā bija jāfinišē pirms manis. Abi ātrākie Rieksti pārliecināti aizskrēja pa priekšu un pēc pārskriešanas pār tramvaja sliedēm un bruģa mani noķēra Vadims. Pārmijām pāris vārdus un viņš devās ķert rokā Daini Limanānu, kamēr es saīsināju soli un ik pa brīdim skatījos atpakaļ. Inga arī bija uzņēmusi labu tempu un paskrēja man garām. Pēc pagrieziena uz Hanzas ielas mani noķēra Dzo un Mareks, un jautāja – ko es te daru?

– Ballējos! Un vispār gaidu Anitu, bet es tā jau skrienu, cik lēni varu!

Nosmējāmies un kādu brīdi paskrēju, pļāpājot ar Mareku. Tikai uz Pulkveža Brieža ielas pirmo reizi ieraudzīju Anitu un no tā brīža praktiski visu laiku skrējām kopā. Sajūtas abiem bija labas, saulīte vēl necepināja un varēja baudīt skrējienu. Abi nākamie kilometri tādi diezgan piesardzīgi, bet, tiekot pāri tilta kāpumam, līdzjutēju atbalsts jau gribot negribot dzina uz priekšu. Iespēju robežās centos skriet vienmērīgi, neraustīt ne tempu, ne trajektoriju, un bija ļoti savdabīga sajūta skriet tajā brīdī vēl diezgan lielas grupas pašā smailē. Kaut to neredzēju, bet daudzo skrējēju klātbūtni patiešām varēja izjust ar visām maņām. Aiz manis bija dzirdami daudzi soļi, skaļāka un klusāka elpošana, un pūļa murdoņa, kurā ik pa brīdim kaut ko saklausīju. Lejā no tilta jau atkal paretinājāmies un Ķīpsalā brīžiem skrējām blakus. Mazais uzkalniņš un tūlīt jau bija klāt otrā dzirdinātava, seši kilometri bija paskrējuši nemanot. Šoreiz mazliet pagrābu ūdeni, bet vēl nevilku ārā sūklīti no kabatas, tikai mazliet padzēros. Anitai bija sagatavoti savi personīgie dzērieni uz elites galdiem; kaut gan iesākumā domāju, ka būtu ok arī man, lai nav jānes rokā želejas, bet pēc bēdīgās Frankfurtes pieredzes, nolēmu neriskēt – tik ātri es neskrienu un varu pats panest rokā savus ķīselīšus.

Viena no manām mīļākajām lietām un vietām Rīgas maratonā ir atpakaļskrējieni, kur pretī skrien garum gara skrējēju ķēde – tas atbalsts un pozitīvisms ir vienreizējs. Anita vēlāk teica, ka uzmetās zosāda – varu tikai pievienoties – skudriņas skrēja pa ādu dzirdot jūs visus mūs atbalstām. Dzirdēju pilnīgi visus – Topiņ, skrien! – un – Anita, aiziet! Neatceros, vai paspēju uzsaukt, bet čau, Elmār! – es dzirdēju arī tevi un apsveicu ar noskrietu pirmo maratonu! Skrienot ārā no Ķīpsalas vējiņš atkal bija pretī un jutos lietderīgs veiksmīgi pildot aizvēja funkcijas. Pagrieziens pa labi, un atkal augšā uz tilta – tur centos aktīvi atbalstīt tos, kas jau skrēja atpakaļ uz Vanšu tiltu. Pagrieziens pie Valsts arhīva un kārtējais atsvaidzināšanās punkts – pirms tā ieņēmu pirmo no četrām želejām. Jāsaka, ka šoreiz Rīgā man nebija nekādu misēkļu pie dzirdinātavām – visur dabūju tik daudz ūdens, cik gribēju, biju pašpietiekams un nesu savu sūklīti – iztiku bez aizrīšanās un sprauslāšanas, un bez cenšanās iemērkt sūklīti jau tukšā bļodā. Neko vairāk gan no brīvprātīgajiem es neņēmu – ne apelsīnus, ne banānus, un nekur nebija lieki jāpiebremzē, jo jau laicīgi ar acu kontaktu un izstieptu roku norādīju, ka ņemšu ūdeni.

Salīdzinoši piesardzīga iesākuma priekšrocības ir tādas, ka drīz vien sāc apdzīt ievērojamu skaitu skrējējus. Te pa vienam, te pa diviem bija skrējēji, kurus lēzeni un vienmērīgi apdzinām; nemitīgi piedomāju, lai nebūtu pēkšņas kustības un paātrinājumu. Atpakaļ uz Vanšu tilta jau līdzjutēju bija vairāk un centos šos uzmundrināt, lai atbalsts kļūst skaļāks. Šis tā arī kļuva par ātrāko kilometru visā maratonā un kāpēc gan ar svaigām kājām nepaskriet ātrāk, kad visi apkārt tev gavilē un dzen uz priekšu. Drīz jau bija klāt kārtējais dzirdināšanas punkts ar elites galdiem, pavirzījos nedaudz uz trases vidu, lai atstātu iekšmalu Anitai, bet – nav! – dzirdēju viņu izsaucamies. Vai nu kāds bija paņēmis, vai vienkārši nokritusi, bet pudele ar viņas 21. numuru nebija uz galda un arī nekur apkārt. Pie sevis nolamājos, bet vismaz tā gadās ar visiem. Padzērāmies ūdeni un, tikuši pāri nepatīkamajam bruģim uz Meierovica bulvāra, tuvojāmies citai enerģijas uzlādes vietai. Vispār jāsaka, ka viena no šī maratona atklāsmēm ir tā, ka visneērtākais bruģis Rīgā ir tieši tur – it kā var skriet pa vienu vai otru malu, bet, izvēloties ideālo trajektoriju, to sanāk šķērsot divreiz – diagonāla skriešana pa nelīdzeno bruģi un tramvaja sliedēm kaut kā izsit mazliet no ritma, kā arī, kad kājas jau nogurušas un pēdas svilina, katra mazākā kustība kurpes iekšpusē ir noberztas ādas priekšvēstnesis. Nekādi nevarēju trāpīt uz līdzeniem akmeņiem, nenoīsinot soli. Par laimi tas bija tikai pavisam īss gabaliņš, un tūlīt jau bija klāt kultūras goda sardze. Turpceļā gan nevienam vēl nedevu pieci un mierīgi skrējām pa Brīvības ielu uz priekšu.

18422780_10154327284971784_1496597511150114755_o

Kādu gabaliņu pa priekšu skrēja maza grupiņa un nolēmām pamazām ķert šos rokā; tas arī izdevās diezgan ātri un, bez dažiem citiem vīriem, tur skrēja komandas biedre Inga un tas pats Dzo, kas nekur tālu tā arī nebija ticis. Noskrieti tikai nepilni 12 kilometri un jutu, ka Inga ir iesākusi nedaudz par ātru – vismaz tajā brīdī viņa neizklausījās, ka noturēs pirmo vietu, kaut Daiga Grickus bija labu gabalu iepakaļ. Uz brīdi piemirsu savus tiešos tempa turētāja pienākumus un, pļāpājot kopā ar Dzo, skrējām plecu pie pleca grupiņai pa priekšu. Tet enerģijas aleja ar karsējmeitenēm un bundziniekiem uzreiz iedeva labu ritmu, un jau atkal jutu vēsas tirpas kaulos. Ja starp Brīvības ielas namiem un pēc tam Vecrīgā vēl bija nedaudz ēna, tad pēc pagrieziena uz Krasta ielas saule bija tieši pretī. Ar Dzo vēl pirms tam spriedām, ka vismaz vēja virziens galīgi nav solītais un pūš diezgan no dienvidaustrumiem. Temps, kas iepriekš bija ļoti stabili turējies ap 3:53, tagad nokrita par vairākām sekundēm uz kilometru un vienojāmies, ka tagad nav vērts īpaši kāpināt tempu, labāk turpināt vienmērīgi, kamēr vēl pūš pretvējš. Ieņēmu savu vietu priekšā un Anita bija turpat aiz manis. Gaidījām nākamo ūdens punktu – būs pudele, vai nebūs. Pietaupīju savu želeju, kuru biju plānojis izmantot līdz 15. kilometram – ja nu arī šeit nebūs pudeles, tad vismaz varēšu padalīties. Šoreiz bija un veiksmīgi tika paķerta. Uzreiz aiz elites galdiem sekoja brīvprātīgie ar ūdens glāzītēm un parasti želeju apēdu kādu gabalu pirms, lai varētu mierīgi uzdzert. Šoreiz bija nedaudz jāpažonglē, vienlaicīgi turot trīs želejas un pilnu glāzi ar ūdeni. Vienas rokas pietrūka un no situācijas izgāju, iebāžot neattaisīto želeju mutē. Protams, ka tad, kad pacēlu acis un priekšā ieraudzīju Kārli Pakārkli, moments jau bija iemūžināts.

18489683_1918519278362643_6351246728812425410_o

Turpat bijām noķēruši jau Valdi, kurš ļoti pieklājīgi un akurāti pavirzījās maliņā, dodot ceļu. Pārmijuši pāris vārdus, turpinājām mierīgā tempā uz priekšu, līdz no mums atvienojās daži pusmaratonisti, pasakoties par pavilkšanu un novēlot veiksmi tālāk. Ik pa brīdim pretī skrēja jau ātrākie skrējēji un pazīstamajiem uzsaucu. Vismaz nebija garlaicīgi. Apgriešanās punkts un vējš iepūta no mugurpuses.
– Sākam skriet?
– Aiziet!
Tas gan neizdevās tik veiksmīgi kā cerēts – apdzenamie kļuva arvien vairāk, svaigums bija zudis un sāku just smagumu kājās. Nevarētu teikt, ka bija grūti, bet nebija vairs tik viegli kā sākumā, un viss no vēdera vidus uz leju sāka kļūt arvien savilktāks; jutu, ka arī Anitas elpošana kļūst smagāka. Vienā brīdī diezgan savilka sāpīgo hamstringu un tas sāka sāpēt visu laiku, nevis tikai reizēm; par laimi pēc kāda brīža atlaida. Otrajā dzirdinātavā bija tas pats un sapratu, ka līdzko mainu trajektoriju uz sāniem, tā sajūtu to hamstringā. Pretī skrienošā skrējēju ķēde ik pa brīdim iesaucās ar uzmundrinošiem saucieniem te man, te Anitai. Ieraudzījis 3h TT komandu un Druupiju, kas bija iegrimis telefona ekrāna pētīšanā, iesaucos, lai beidz sūtīt īsziņas. Pats centos sveicināt katru TT grupu un pazīstamos. Paskrēja garām arī Dāvis no 42km komandas un izskatījās pavisam labi, tāpat arī draudzene/ “meitene”/ Sandra/ Lapsene enerģiski uzmundrināja Anitu. Tas viss nedaudz lika aizmirst savu grūtumu, tomēr tā īsti ritmā arī neiegāju. Arī atstarpe starp mani un Anitu brīžiem pieauga, bet tad atkal saruka; tagad grūti pateikt, kurš no mums skrēja nevienmērīgāk.

18489455_1919364648278106_6019551266417812002_o

Starpfiniša zona kā parasti ar skaļu atbalstu, bet uzreiz pēc tās ļoti kontrastējošs klusums un pat miers. Gar malu pazīstamas sejas, sveicieni un negaidīti pat ieraudzīju mammu – gaidīju viņu nedaudz vēlāk, tuvāk Vanšu tiltam. Lai nu kā, tagad tikai viss sākās – skrējēju palika pavisam maz un vēl priekšā divi smagākie Rīgas maratona posmi – Skanste un Ķīpsala ar tiltiem. Jutu, ka Anitai kļūst arvien smagāk, bet kaut kā tajā brīdī nesadzirdēju to, ka viņai sākās krampji apakšstilba muskuļos, to noskaidroju tikai krietni vēlāk. Dzeršanas punktā uz Hanzas ielas jau ņēmu divas glāzes ar ūdeni – pirmo mutē un mazliet uz galvas, otrajā iemērcu sūklīti un ļāvu tam piesūkties ar ūdeni. Karstums jau bija pamatīgs un saule cepināja – tuvojās Skanste, kas ir bēdīgi slavena ar to, ka no saules nav kur patverties nemaz. Turklāt nepalīdz tas, ka tur praktiski nekad nav neviena cilvēka, kas uzmundrinātu. Aiz 25. kilometra mums pievienojās atbalstošais divritenis, no kura Anita paņēma ibumetīnu. Piedāvāja arī man, bet es atteicos; pirmo reizi redzēju, ka tā dara arī maratonā. Krampji noteikti bija ļoti sāpīgi un temps neizbēgami nokritās – pieci kilometri starp 25. un 30. kilometru veikti vien 20:17. Atskaitot arvien pieaugošu smagumu kājās un savilktus muskuļus gan vēderā, gan augšstilbos, pašam nekas īpaši netraucēja skriet. Hamstrings ik pa brīdim pasāpēja, bet tad atkal atlaidās. Iespējams, ka no nemitīgās galvas grozīšanas un skatīšanās atpakaļ, labais plecs arī bija diezgan savilkts, taču par laimi ar plecu jau nav jāskrien, un tas radīja tikai nelielu diskomfortu. Brīdi pa brīdim pavēzēju roku turp un atpakaļ, lai to pastieptu. Daži cilvēki tomēr tur bija atnākuši atbalstīt – liels paldies viņiem! Oficiālie uzmundrinātāji ar mikrofoniem arī darīja, ko varēja, un katram personīgi kaut ko uzsauca. Ar Skansti tikām galā samērā ātri un drīz vien bijām atpakaļ klusajā centrā. Tālumā bija 30 kilometru atzīme un laiku rādīja 1:58 – vidējais temps joprojām bija 3:56 pēc pulksteņa, taču Garmin bija samērījis nu jau ap 300 metriem par daudz; mērķis kļuva noskriet un finišēt, mazāk uztraucoties par rezultātu. Turpat dzeršanas punkts, pirms kura Anita atgādināja, lai cenšos skriet pa ideālo trajektoriju – laba pieredze savākties un koncentrēties arī, kad ir grūti. Pirms tam biju arī pamatīgi aplējies – krekls pielipa pie miesas un sāka nedaudz berzt. Tā kā vazelīns man nekur nebija noslēpts, tad izmantoju siekalas, lai mazliet ierīvētu ādu un padarītu to slidenāku. Nākamajā dzeršanas punktā jau bija jūtams lielāks atbalsts nekā uz Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūra – vai man tikai tā likās, vai arī šogad bija krietni mazāk atbalstītāju ielās; vai nu visi skrien, vai arī izmantoja smuko laiku, lai to baudītu zaļumos. Lauris Lisbovskis parūpējās par kārtīgu enerģijas lādiņu, kas kādam brīdim pietika, jo Valdemāra iela atkal bija pavisam tukša. Nedaudz vairāk atbalstītāju bija pie Nacionālā teātra, pēc kura sākās kāpiens augšup – ar ironiju atcerējos Anitas izsaucienu pirmo reizi tam skrienot augšā, ka tas ir jau jūtams, un savu atbildi, ka to mēs jutīsim otrajā reizē, kad tas jau būs 32. kilometrs. Mareka – velc Anitu – izsauciens lika pagriezt galvu atpakaļ un redzēt, ka viņa jau ir krietni atpalikusi. Centos pats arī uzmundrināt cik spēka gan apkārtējos, lai taisa troksni, gan pašu Anitu, lai nepadodas un tikai turpina skriet. Tilta nogāzes galā trešo reizi satiku mammu, kura vēlāk teica, ka tajā brīdī Anita izskatījās kā tie skrējēji, kas ir iegājuši transā un tikai skrien uz priekšu autopilotā, liekot vienu kāju priekšā otrai.

dsc_4924

– Reini, skrien! – izdzirdēju aiz muguras un to sapratu tā, ka lai negaidu viņu. Skaidrs, ka par to nevarēja būt ne runas – ja jau esam tik tālu turējušies kopā, tad līdz galam arī tiksim. Mazliet noīsināju soli un, skrienot lejā uz Ķīpsalu, Anita jau bija pietuvojusies pavisam tuvu aiz muguras. Ķīpsalā nelielu kompāniju sagādāja atbalstošais velosipēdists un daži pretī skrējēji; uzkalniņš augšā, kur turpināju censties skriet pēc iespējas vienmērīgāk un drīz jau bija jābūt priekšpēdējiem elites galdiem ar 21. pudeli. Taču tās atkal tur nebija – nezinu kā Anita to ieraudzīja, bet pudele mētājas zemē vairākus metrus uz priekšu. Tajā brīdī jau bijām tai blakus un viņa paspēja tikai iesaukties, lai paceļu. Sabremzējos, apmetos otrādi, paskrēju pāris soļus atpakaļ, paķēru pudeli, kurai bija norauts korķīša gals, un nesos uz priekšu, pie viena paķerot divas ūdens glāzes. Tajā brīdī bija sajūta, ka šis izgājiens man maksās pāris tulznas, taču beigās nevienu tā arī neatradu. Anitu noķēru nedaudz aiz dzirdināšanas punkta, atdevu pudeli un vēl pārmijām pāris vārdus par pagājušā gada maratonu, kurā šajā vietā bija ievērojama peļķe. Varbūt vajadzēja vairāk savā starpā runāt un tā novērst domas, varbūt tas tikai traucētu koncentrēties. Apdzinām Anduli un kaut ko uzsaucu par viņa 27. Rīgas maratonu, tagad tas vairs neliekas tik sakarīgi, bet neko labāku tajā brīdī nevarēju izdomāt. Izvairījāmies no pēdējās dušiņas un pēdējo reizi taisīju aizvēju līdz pagriezienam uz tiltu – skrienot, cik vien tuvu varējām iekšmalai, uzsaucu mediķu brigādei, kas bija nedaudz izpletusies, lai palaiž. Pateicos viņiem un drīz jau bija klāt pēdējais pagrieziens atpakaļ uz centru; izmantoju iespēju padzerties un saslapināties – tā kā vairs daudz nebija atlicis, norunājām mēģināt kāpināt tempu.

Arvien enerģiskāk centos uzmundrināt Anitu, kā arī tuvojoties Vanšu tiltam, aizvien aktīvāk uzsaucu līdzjutējiem, lai atbalsta cik spēka – Latvijas čempione taču skrien; brīžiem jau pašam balss aizgāja ciet no klaigāšanas. Lejā no tilta skrienot, par pāris fotouzņēmumiem parūpējās Uģis, un lejā gāja jau diezgan raiti. Anita nebija pavisam tuvu aiz muguras, bet pietiekami, lai nebūtu jāuztraucas, ka jāpiebremzē. Pēdējā iespēja padzerties, un šoreiz viss bija kārtībā – pudele tika paķerta un es arī izmantoju mazliet iedzert kofeīna želeju; savējo biju apēdis jau ap 30. kilometru. Atkal nepatīkamais bruģis, bet atbalsts tikai pieņēmās spēkā – tiem, kuri klusēja, centos uzkliegt un pats aplaudēt, mudinot man pievienoties. Iedevu pieci Mārtiņam uz divriteņa un uz Brīvības ielas apdzinām Trako Limanānu, kurš jau bija novilcis kreklu – uzsitu uz pleca – un turpināju savas sekotājas vilkšanu. Turpat bija arī Didzis, tagad man atmiņa nedaudz viļ, taču viens no viņiem bija pārgājis soļos, bet sāka skriet, kad paskrēju garām. Pēdējo U veida pagriezienu paņēmu pēc iespējas plašāk, lai atstātu brīvu iekšmalu un turpināju skriet, nedaudz piktojoties par garāmgājēju kūtrumu. Vienā brīdī pat raidīju viņu virzienā sašutušu izsaucienu – vai tad tiešām jūs uz bērēm esat atnākuši?! Par laimi drīz atkal bija klāt Tet enerģijas aleja ar bundziniekiem un karsējām – par karstuma trūkumu gan sūdzēties nevarēju. Pēc tās gan dzinu jau Anitu uz priekšu, jo bija atlicis pats pēdējais kilometrs – Vecrīga, bruģis, skatītāju gaviles, karogi un paspēju vēl tikai pateikt laiku, un pabrīdināt par bedrēm uz ceļa. Finiša taisne, un palaidu Anitu pa priekšu – labu gribēdams, gribēju finišēt pa maliņu, bet viena no brīvprātīgajām nostājās tieši man priekšā un rādīja, lai skrienu pa labi. Tajā brīdī Anita uzsāka sprintu un beigu beigās starp mums paspēja finišēt divi ārzemnieki. Mans laiks 2:48:55 un kaut nedaudz, bet tomēr uzlabots pirms diviem gadiem Rīgas maratonā uzstādītais rezultāts. Tikmēr Anita bija nometusies uz ceļiem, un pats, atbalstījis rokas uz ceļiem, stāvēju un elpoju – viegli nebija. Pēc brīža es arī nometos uz viena ceļa, bet ātri savācos; tajā brīdī gan tas vilkās veselu mūžību. Kad Anita piecēlās, apskāvāmies, paslavēju un apsveicu viņu, un lēni un uzmanīgi vilkos uz priekšu. Patiesībā jutos diezgan sāpīgi – visvairāk sāpēja kāju iekšpuses un cirkšņi. Papļāpāju ar Vadimu, Didzi un Normundu, un Ingu. Biju diezgan dezorientēts un tikai pēc brīža man pieleca, ko viņa man saka – Inga uzvarēja pusmaratonā! Viņas vārdiem – man ir tas gods personīgi pazīt abas Rīgas maratona uzvarētājas. Un abas pārstāv to pašu komandu, ko es! 42km komanda vislabākie!! Dabūju mazliet ūdens, uzlēju sev virsū un tieši garām gāja jaunā Latvijas čempione maratonā; pārmijām pāris vārdus, uztaisījām kopbildi un kustējām tālāk. Draudzene tikmēr aizgāja ieņemt vietu masāžas rindā, kamēr es pavisam lēni un uzmanīgi sekoju. Līdz masāžai mazliet vēl pasildījos un tās laikā mani pat nointervēja LNT. Tālāk devos uz maratonistu atpūtas zonu, kur atļāvos iestiprināties un pastaipīties. Mazliet pietrūka buljona un kolas, vai kaut vai tīra ūdens; izlīdzējos ar piparmētru tēju un bezalkoholisko alu. Bet forši bija tas, ka turpat blakus bija arī TT telts – varēju pļāpāt, ēst, dzert, tirināties un kad tas viss bija izdarīts, pārģērbties un doties mājup. Kopumā sajūtas bija ciešamas, taču stāvot arvien ilgāk karstajā saulē jutu, ka neliels karstuma vai saules dūriens tomēr bija dabūts. Tiekot apgulties, auksta komprese bija tieši laikā un varēju beidzot atpūsties; savs darbiņš bija izdarīts.

dsc_5011

Nobeigumā varu teikt, ka patiešām izbaudīju visu pasākumu kopumā. Gan skrējienu, gan atmosfēru ap to. Tik forši ir skriet mājās, pa ielām un tiltiem, un ceļiem, kurus ikdienā nākas mērot. Noskrieniešu un citu skrējēju pozitīvisms un enerģija ir tik lipīga, ka ļāva aizmirst ikdienas raizes un nebūšanas, un kārtīgi izpriecāties. Papildus prieks par visiem, kam tās bija pirmās sacensības, pusmaratonistiem, kas kļuva par maratonistiem, maratonistiem, kas kļuva par čempioniem; visiem, kas sasniedza personiskos rekordus (un valsts rekordu) un pārspēja sevi. Jūs visi kopā un katrs atsevišķi esiet iedvesma turpināt tiekties pēc arvien jauniem mērķiem. Paldies par atbalstu trasē, jūs esiet lieliski!

Pēc tam, kad jau finiša eiforija bija mazinājusies, paprātoju par to, kas būtu, ja būtu. Viegli nebija; bija karsti un otrajā maratona pusē jau jutu diezgan lielu diskomfortu gan ķermeņa lejasdaļā, gan plecā. Protams, būtu interesanti noskaidrot, cik ātri būtu varējis noskriet, ja jau no paša sākuma sekotu savam ritmam, skrietu ātrāk un uztrauktos tikai par savu rezultātu, nevis taisītu aizvēju un uzmundrinātu apkārtējos. Bet tas nav iespējams un tam nav nekādas nozīmes; katrs TT vislabāk zina, ko nozīmē turēt tempu un cik daudz nozīmē tas paldies pēc finiša.

Vēlreiz paldies komandas biedriem un ovācijas čempionēm – 42km komanda uz pjedestāla gan maratonā, gan pusmaratonā!

diplom-page-001-copy

Pirmā tempa turēšana

Sen jau skatījos cik kolosāli ir tempa turētāji. Arī gribējās pamēģināt, kā tas ir. Te pēkšņi Ilzīte man uzrakstīja, ka vajag tempa turētāju uz 2:00:00 Liepājā. Tā, kā Liepāja bija šīs vasaras plānā apmeklēt. Tad runāju ar ģimeni, ka varētu apvienot patīkamo ar patīkamo. Izbraucām piektdienas vakarā uz Liepāju, jo man patīk gulēt teltī. Un Liepāju gribējās apskatīt pamatīgi, dzīvesbiedrs šai pilsētā dienēja, tad nu viņš bija mūsu gids. Rādīja visu, kas tur interesants. Vakarā piebraucām pie viena no vēja ģeneratoriem, kas atradās ļoti tuvu jūrai. Naktī debesis klāja zvaigznes un skatoties uz augšu izskatījās milzīgi skaisti. Tad gājām meklēt telts vietu. Izdomājām, ka celsim pavisam tuvu jūrai… Cēlām pa tumsu telti… Izdevās…Kad gājām gulēt likās, ka būs grūti aizmigt, jo viļņu šalkas bija tik skaļas… Apguļoties uz spilvena, sapratu, ka aizmigšana nesagādās nekādas problēmas… Miegs bija klāt… Naktī gan pamodos ar domu, vai gadījumā ūdens nav atnācis jau pie pašas telts, kad paskatījos nomierinājos un gulēju tālāk. No rīta pamodāmies tā laicīgāk, lai vēl pirms skrējiena paspējam, gan pastaigāt, gan paēst… Pirmais, ko gribējās apskatīt bija iespaidīgais vēja ģenerators.

WP_000319

Tik maziņa jutos tam stāvot apakšā.. Tad pastaigājām pa izskalotajām barikādēm… Tās ir iespaidīgas..

WP_000323 WP_000324 WP_000326 WP_000344

Tad devāmies uz pilsētu, lai iespēcinātos pirms skrējiena… Gardas brokast-pusdienas…

Tad mani aizveda tuvāk stadionam, mazliet paskrēju, lai paspēju uzlikt numuru un balonus. Liekot tos saprotu, ka esmu ļoti uztraukusies… Visi pārējie tempa turētāji mani mierina, ka viss būs kārtībā, lai tik ļoti neuztraucos… Numurus un balonus man piestiprināja citi, jo ar savām trīcošajām rokām neko nevaru izdarīt… Tad jau drīz arī starts kopā ar pārinieku Dzintaru… Sākam skriet… Zinu, ka Dzintaram ir liela pieredze tempa turēšanā. Tāpēc baigi neesmu sagatavota domāt ļoti par to, kādam īsti jābūt laikam… Tikai zinu, ka apmēram 5:35 min/km tempu jātur.  Sākumā liekas, baigi daudz cilvēku… Nevar īsti saprast, ir jāuzmundrina jau vai nav? Un kā? Kad jau ir otrais aplis, kur samazinās cilvēku daudzums 5 km skrējēji ieskrien finišā… Tad sajūtu, ka ir nedaudz cilvēku, kas mēģina turēties līdz. Ik pa brītiņam uzsaucam, lai turamies. Ļoti ievēroju ģitāristu parciņā… Viņam tiešām labi sanāca un super uzmundrinoši tas bija… Vienmēr parādījām viņam īkšķi uz augšu… Otrā apļa beigās puisis skrienot uz finišu mums uzsauca, paldies par tempa turēšanu.. O… Esam palīdzējuši kādam noturēties 10 km viņam nepieciešamajā laikā. Trešais aplis sākas… Pusīte jau noskrieta, sakam mūsu sekotājiem… Vēl tikpat un būsim galā… (Skaista tā Liepāja, skrienot jau trešo apli pa to pašu vietu, tik un tā priecājos) Dzintaram nokrīt baloni, viņš pat nepamanīja, skrienot augšā pa kalniņu saprotam, ka nav balonu… Skatamies, ka brīvprātīgā meitene, paņem balonus un noliek, lai tos neaizpūstu… Nopriecājamies, jo nākošā aplī varēs paņemt.

Trešā apļa beigās sadzirdam, ka Alīna trešajā vietā…. Uzsaucam viņai bravo!!! Dzintaras paņem pieglabātos balonus un skrienam pēdējā aplī…. Ieskrienam 4. aplī… Nu jau pēdējais sekotāji… Vēl tikai mazliet jāpacenšas… Cenšamies turēt tādu pašu tempu, bet pulksteņu nesakritības dēļ Dzintara pulkstenis rāda, ka mums pāri paliek 2 minūtes.. Vēl varētu pagaidīt, lai palīdzētu vēl kādam finišēt 2 stundās, bet manā pulkstenī skatoties, tā tik vien ir kā aizskriet līdz finišam un tad būsim iekļāvušies… Apļa sākumā bija 4 sekotāji, bet apļa beigās palicis gan ir tikai viens sekotājs, kas centīgi skrēja līdzās… Kad jau manījām finiša tuvošanos sūtījām līdzskrējēju uz finišu… Stadiona pēdējos metros mūs panāca, kāds ļoooti ātrā tempā… Malacis… Uzmundrinam, lai tā turpina līdz finišam… Arī līdzskrējējam uzmundrinājumi, ka viņš to var un nu jau finišs… Iekļāvāmies laikā kā Švieces pulkstenis.. Bija prieks, ka vismaz kādam palīdzējām noturēties…

Vēlāk turpināju ar ģimeni, kura gaidot bija izlijusi, apskatīt Liepāju… Sākām ar ūdens atrakcijām (kamēr vēl lija lietus)

 WP_000363 WP_000360

WP_000354

Paldies par iespēju paskriet vēju pilsētā un tempa turētājas goda iemēģināšanu! Skaistas brīvdienas!!!