Šveice vai Itālija? Spānija vai Andora? Skaidrs, ka kādam paugurainam izlēcienam ārpus ikdienas jābūt arī šovasar. Tā domas un plāni aizved līdz „Giants Head Marathon” Anglijas dienvidos. Apvienotam ar mīļu cilvēku apciemošanu un Devonas un Kornvolas apskatīšanu. Nelielais dalībnieku skaits, lauku takas, gleznaini pakalni, solītais sidrs, kūkas un dejas paātrina jāvārda došanu. Piesakos tieši laikā, lai trāpītu sešpadsmit nedēļu sagatavošanas cikla sākumā, kuru iestartēju ar „Rīgas Rogainingā” noskrietiem trīsdesmit viegliem kilometriem. Lasīt tālāk.
Ar lielgabala šāvienu startā, bungu ritmiem, sieru un alu finišā un torti pēcballītē pirms Jāņiem Ventspilī tika svinēts trešais no septiņiem šīgada “Skrien Latvija” posmiem. Ar ziediem pļavās, lieliskiem dabasskatiem, “tempa turētāju” mākoņiem trasē un pirti pēc finiša dienu pirms Pēteriem Zemgalē tika svinēts trešais no pieciem “Stirnu buka” posmiem. Skriešanas svētku sezona ir pietuvojusies savam ekvatoram. Lasīt tālāk.
Man kaut kā ir ļoti grūti taku skrējienus uztvert kā sacensības, man tā drīzāk ir dabasskatu baudīšana. Ikdienā cenšos paskriet pa mežiem, purviem un jūrmalu, cik nu sanāk. Mierīgi varu aizmirsties un skrējiena vidū apstāties, lai ar atgāztu galvu pavērotu jūras ērgli, saēstos brūklenes vai gluži vienkārši kā sālsstabs (man nav ne jausmas, kas tas par vārdu, bet bērnībā tāds tika izmantots, lai aprakstītu pilnīgu sastingšanu) stāvētu un ar vaļā muti blenztu kādā neiedomājami skaistā ainavā. Taku sacensībās mēdz būt kaut kas līdzīgs, tikai prāts saka, ka jāturpina skriet, tāpēc es visu laiku norauju uz mutes. Labi, ka mīksts segums un sūnas garšīgas.
Ar tādu attieksmi pret skriešanu nav brīnums, ka Zebrus ezera Stirnubukā es nošokējos, atklājot, ka numurs man ir nevis no cipariem, bet no burtiem – kā elites skrējējiem. Skaidri un gaiši mans vārds un uzvārds uzrakstīts. Sāku domāt un izdomāju, ka es tak pēc 2 posmiem esmu kopvērtējumā top10 no sievietēm! Kā es tajā topā esmu tikusi, pati nesaprotu, bet sajūta ar to numuru ir patīkama. Piespraužu un staigāju kā gailis. Beigās izrādās, ka šis numurs un statuss dod privilēģiju startēt no pirmajām rindām. Sajūtos baigi ierakstījusies skriešanas pasaulē un kā knipucītis tur stāvu kopā ar nopietnajiem skrējējiem. Izbaudu pagodinājumu un priecājos par izdevīgo starta vietu, kautrīgi tomēr slēpdamās aiz puišu platajām mugurām. Nav jau tā, ka nav startēts no pirmajām rindām, bet tas ir bijis tādās sacensībās, kur vispār kādas 4 rindas tikai ir pa visiem kopā.
Sākot skaitīt sekundes līdz startam, skatos, ka pārējie līderi izliek kāju priekšā un ieliecas celī. Nopietni? Jāskrien tak 30 kilometri, nevis 30 metri! Starts! Trakāk, nekā tad, kad skrien reizē ar maziem bērniem. Visi raujas uz priekšu, un man šķiet, ka mani tūliņ nonesīs. Visi teš garām – ātrie lūši, ātrie buki, ātrie zaķi un vispār visi, kas uzskatījuši par vajadzīgu izlīst pašā priekšā. Saprotu, ka nu nav tas mans temps, bet straume nes līdzi un skrienu ātrāk, nekā būtu skrējusi tad, ja startētu kaut vai no vidus. Nu labi, ja jau man liek tā skriet, skriešu arī! Vismaz izvairos no sastrēgumiem.
Kad skriešanas grandi un vienkārši trakie beidzot ir palidojuši man garām, varu sākt skriet normāli, bet nekāda dižā vilkšanās jau nesanāk – arī drusku lēnāk tomēr ir krietni ātrāk par manu plānoto tempu. Sāku bažīties, ka laikam jau tā nevajadzētu. Pēdējā laikā parādās visādi raksti par to, ka skriešanas prieks esot noskriets, ka vajagot skriet ar baudu, ka apnīkot tā lieta… Bet man nav apnikusi, man baudījumu sagādā tā lidojuma sajūta, un es lidoju arī! Pilnā augumā uz zemes. “Viss kārtībā?” – “Jā, būs labi.” – “Tu baigi bliez!” – “Ir jābliež!” Un bliežu tālāk, tikai drusku uzmanīgāk.
Pirms Pokaiņu meža sākas mušas un dunduri. Ceru, ka tas ir pārejoši, ceru, ka tie metas uz cilvēku, kas skrien man blakus. Ne vella! Mušas ir arī man un gandrīz visu laiku. Bet ar ļaunu prieciņu skatos, ka džekiem tomēr ir trakāk. Izlīkumoju Pokaiņus, baidīdamās kaut kur aizķerties. Sāku čortoties, ka neesmu kārtīgi izpētījusi trasi un nezinu, kuros kilometros ir veldzēšanās punkti. Pēc tiem būtu labi orientēties, bet nospriežu, ka kādiem 15km būtu jābūt. Liela ir mana vilšanās, kad 15km atzīmi ieraugu krietni vēlāk. Tā kā gribas sašļukt, bet mušas neļauj. Tiklīdz apstājos, viņas apstāj mani. Tas nekam neder, jāskrien ātrāk uz priekšu!
Ceturtajā dzirdināšanas punktā man saka, ka es esot trešā no sievietēm. Priekšā esot tikai Irīna un Karīna. Es neticu, jo labi zinu, kas man paskrēja garām. Mazgāju seju un rokas no sviedriem, lai mušas tik ļoti mani nekārotu aplaizīt. Kamēr to daru, tikmēr man vēl un vēl saka, ka es esot trešā, uzsit pa muguru un dzen tālāk. Zinu, ka trešā neesmu, bet laikam jau priekšgalā būšu! Sāku censties vairāk un skrienu ātrāk. Ja nu kas, tad lai man pēc tam nebūtu jānožēlo slinkošana! Pēc dažiem kilometriem satieku Artūru, kas ar papardi virza iekšā mežā un saka, ka es labi izskatoties. Gribu paprasīt, kurā vietā es esmu, bet tad pārdomāju – labāk nezināt. Jāskrien pēc sirdsapziņas, tad viss būs labi!
Ļoti patīk laipiņas purvainajos Vipēža ezera krastos. Sāk jau gribēties atkal padzerties. Uz viena kempinga galdiņa redzu pamestu ūdens pudeli. Nosiekalojos, bet neriskēju dzert. Mēģinu saprast, vai mana lūša trase jau ir savienojusies ar buku trasi. Nav nekādas apjausmas par to, kurā ģeogrāfiskajā punktā es atrodos, jo es tak to karti neizpētīju! Saprotu tikai to, ka pāri 20 kilometriem stabili ir. Sākas saulains, smilšains augšupceļš. Mušas disciplinē, bet pa druskai tomēr pastaigāju arī. Sāku apdzīt pagurušos skrējējus. Nevaru vien sagaidīt dzirdināšanu. Protams, ka pārdzeros ūdeni, bet klunkšķināt uz priekšu tomēr ir patīkamāk, nekā sausu muti elst. Augšupceļos spēlēju ar sevi skriešanas spēli “3 soļi, vēl 3 soļi, vēl 3 soļi…”, lejupceļos lidoju, jo finišs jau ir tuvu. Negribu slinkot, gribu lidot!
Izskrienu pie ezera un saprotu, ka finišs ir kaut kur otrā galā. Zīme “2km līdz finišam”. Jessss! Tas man patīk! Gaidu to Ezerlūķu pilskalnu, jo biju izlasījusi, ka galā esot dzirdināšana. Pilskalns nogalinošs. Nekādas skriešanas, knapa vilkšanās gandrīz četrrāpus. Pff, sprinta etaps nobāl uz šī fona! Mani augšā dzen slāpes, bet augšā ūdens nav. Esmu šokā. Tiešām būtu apmānījuši? Ā, nē, reku ir! Padzeros un laižu tālāk. Ak, dubļainās taciņas un sīkie strautiņi, un glumie akmenīši! Visu ceļu sausām kājām noskrēju, bet te iežampājos melnajos dubļos. Paskriet īsti nevar, nu tad atpūšos, cik nu var.
Sāku dzirdēt periodiskas ovācijas un saprotu, ka finišs ir tuvu. Izskrienu pie peldvietas, kur mani sagaida ar saucieniem, dod pieci un visādi citādi priecājas kopā ar mani. Nuja, kas ta te – augšā pa kalnu un finišs klāt! Kā tad! Taka turpina aizvīties tālumā… Vēl viens traks kalns, kurā knapi rāpjos. Saņemu komplimentu par auskariem. Paldies, čalīt, pati taisīju! No kraukļa un ķīra spalvām. Uzrāpjos pa to kalnu un skrienu pa pēdējo līkumu, kur visi izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Vairs nevaru paskriet, gribas staigāt, bet te jau vairs nevar! Visi skatās! Līdzjutēju ovācijas kā rociņas no muguras stumj mani uz priekšu. Ir! Finišs! Man saka, ka es esmu 5.vietā no sievietēm. Grandiozi! Šāds sasniegums man vēl nekad nav bijis! Varbūt tas līderu numurs mani pamudināja uz ātrāku skriešanu?
Kad atgūstos, eju ar māsu nopeldēties. Cik labi ir atbrīvoties no sviedriem! Cik labi ir redzēt citu cilvēku finišus, kad es jau esmu savu darbiņu padarījusi! Stīvām kājām sēžu festivāla centrā un redzu, ka Krišjānis skrien finišā. Basām, nevarpaskrienošām kājām nesos pa to nopļauto pļavu šķēršām pāri laukumam, lai pie beigām varētu Krišjāni uzmundrināt! Man liekas, ka viņš ir priecīgs. Es arī. Festivāla gaisotne. Draugi nāk man klāt un domā, ka es būšu grupā kādu vietu izcīnījusi. Zinu, ka neesmu, jo visas ātrās skrējējas jau tieši manā grupā arī ir. Priecājos par citu cilvēku sasniegumiem un, pie velna, 5.vieta šādās sacensībās ir kaut kas nereāli, neticami sirdi sildošs!
Skaistas dienas sākums… Saule spīd un ar meitu esam gatavas braukt uz mežiem paskriet! Dievinu saulainās dienās skriet… Tās ir kā pasaka… Ir karsti, bet ir kolosāli… Visu gribas baudīt, priecāties…
Papriecājos par meitas startu
un saņemu uzmundrinājumu no meitas savā startā (Būs grūti, bet Tu to vari, mammu!)
Tālāk jau tikai skrējiens un dabas baudīšana!
Starts un čupiņa cilvēku lēnām uzsāk skrējienu. Tiekam līdz mežiņam kur sastrēgums… Bet jauki… Visapkārt superīgākie cilvēki.
Tad turpinam, ātrums jau nu nav nekāds milzīgi ātrais. Bet ir tik skaisti, ka nekur negribas aizmukt.
Kājas šoreiz uzvedas tik labi, kā sen nav uzvedušās, tāpēc šo skrējienu tiešām baudu.. (Gan ar piesardzību, bet baudu) Kādā brītiņā panācu Daci… Nobrīnījos oooo, es gadījumā neskrienu pārāk ātri, ja jau Daci panācu… Biju piemirsusi par tiem 100 km, ko Dace bija noskrējusi nepilnu nedēļu atpakaļ… Kad viņa pateica, bija skaidrs, ka neskrienu nemaz tik ātri.
Pirmais dzeršanas punkts… Super draudzene padod ūdeni… Mmmm.. Labs ūdentiņš… Apleju galvu, lai nav pārāk karsti… Paldies brīvprātīgajiem!!!
Skrienot līdz Pokaiņu mežam liekas, wouw… Cik forši skrienas, viss ir tik superīgi… Skrienot ievēroju, ka jūtu, kā smaržo paprdes un tā smarža bērnību atgādina… Pirms Pokaiņu meža padzeros to rozā dzērienu, prasījās pēc kaut kā salda. Tad uzēdu arī mazliet gurķīšus… Ļoti labi garšoja.
Pokaiņu mežā… Skatos visapkārt… Par ātrumu un steigšanos vispār nedomāju… Pirmkārt ievēroju to, ka “Tēva akmens” ir milzīgi liels un resns, bet “Mātes akmens” tāds tievs un salīdzinot ar “Tēva akmeni” mazs. Interesanti kāpēc tā? Pokaiņu mežā domās stāstu sev: Saņemam enerģiju no šī skaistuma un skrienam atpakaļ…. Un tiešām sajūtas tādas, ka enerģijas tur daaaaaudz.
Brīvprātīgie ar taksīti bija kolosāli… Aplēja manu galvu ar ūdeni… Tad gan likās, ka vēl var skriet un skriet.
Posms pa laipiņām bija superīgs, visu laiku bija puisis aiz muguras, kas dzina uz priekšu… Gribējās viņu palaist garām, lai nav jāčamājas, kā es čammājos… Es viņam uzzsaucu, ja vajag palaist garām, lai saka, palaidīšu… Viņš tā arī nepaprasīja… Tik uz ceļa mani apdzina. Bet viņam paldies, ka neapdzina, bija jāskrien cītīgi…
Mežā skrienot kādam garām, man iedeva nodzerties no pudeles… Tas bija svētīgi.
Vēlāk ir posms pa ceļu, sāk palikt pavisam karsti un pienāk arī grūtums, bet ir tiiiik patīkami… Vienā kalniņā izdomāju paiet… Aiz muguras balss saka, ka vajag saņemties. Saku, ka drīz saņemšos. Šī balss paskrēja man garām. Tad es saņēmos un mēģināju noķert… Noķēru un mani uzcienāja ar īstu apelsīnu sulu… Ahhh, cik labi tā garšoja… Un tiešām deva arī enerģiju! Paldies šim cilvēkam… Es gan nezinu kā sauc, bet tik kolosāli ir cilvēki mums apkārt! Paldies gan pa uzmundrinājumiem, gan par palīdzībām.
Sula man deva spēku un likās, ka diezgan labi skrienas, tad skrēju tālāk…
Arturo jautāja vai man viss labi, ka ne pārāk labi izskatoties! Vai tiešām tik slikti izskatījos? Uhhh… Bija bik grūti un gribējās jau uz finišu… Bet man pašai likās, ka es izskatos normāli. Lai gan cilvēkiem no malas varbūt izskatījās savādāk.
(Tās tādas ārpus skriešanas domas. Vēl kaut kādā brīdī, atvairoties no dunduriem un mušām, domāju.. Kāpēc tie lido plaukstās… Tad ienāca tāda smieklīga doma galvā, ka viņi vēlas apskauties. Bet ja es viņus patiešām apskautu, laikam jau viņi vairs neko nevēlētos. Pašai sanāca smiekli!)
Kāpiens lielajā kalnā un lejā un tur gaidīja dzērieni… Pirms finiša dzērieni, superīgs serviss.
Tālāk bija daudzo dubļu zona. Paskrēju, pārkāpu, paskrēju, pārkāpu. Tad jau sāku dzirdēt lielu čaboņu – cilvēki… Eeee, jeeee tūlīt finišs… Skrienu, skrienu… Bet nekā tie, ir peldošie cilvēki, kas jau beiguši savu distanci. Vēl kāds brītiņš jāpaskrien. Saņemos, saņemos un re, var redzēt finišu…. Bet tipināšana tāda diezgan lēna sanāca uz to, šķiet…
Finišs… Ar pozēšanu fotogrāfam. Nezinu kādas sanāca, bet jutos kolosāli… Un visbeidzot… Mana mīļā meita uzlika man kaklā medaļu.. Pat asara iemetās acīs aiz prieka…
Tas bija tiiiiiik skaisti!!! Tiešām skaisti!!!
Paldies organizatoriem, paldies brīvprātīgajiem un paldies skrienošiem kolēģiem, kas dažādi uzmundrina, kas palīdz, kas aprunājas…
Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu…
Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem.
08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju.
09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.
10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā!
11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.
12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi.
13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt.
14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.
15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.
16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.
Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.
17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus.
Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala…
Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas.
Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.
Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis.
Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.
Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet.
Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.
Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā.
Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.
Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga.
Pirmsstarta sacensību gaisotnē, protams, ierasts dzirdēt sarunas starp skrējējiem – kāda kuram plānota skriešanas stratēģija, temps vai rezultāts. Pienāk klāt druupijs, lai paklausītos pieredzējušāku vai vienkārši citu skrējēju viedokli par plānoto stratēģiju un tad sākās: “Šis jau no ātrajiem, lidotājs, skrien maratonu zem 3h, tam jau nav par ko domāt vai satraukties pirms skrējiena..”. Vienmēr tā gluži nav un par to ir stāsts jeb par manu stratēģiju un realitāti Turīnas 24h skrējienā aprīlī.
Pirmssacensību treniņperiods (640 km šā gada martā) pēc maniem ieskatiem bija aizvadīts godam, lai startētu WC24h Turīnā. Atlika tikai saplānot stratēģiju. Jau pirms sacensībām zināju, ka Guncha skrien vistuvāk manam plānotajam tempam un ka viņam līdzi būs GPS ar ko vienmērīgu tempu nokontrolēt.
Tā arī startējam. No rīta laiciņš likās pavēss, tādēļ sākt kustēties bija īpaši patīkami. Pirmajos apļos apbrīnojām Voļdu un Dzo, kurus pirmajās stundās mikrofonā minējā kā sacensību līderus.
Laika apstākļi, kā tas pavasarī mēdz būt, bija viltīgi. Kamēr citi ap pusdienlaiku sāka izmantot sūkļus, lai atvēsinātos, man sāka salt kakls no pavasara vēja, tādēļ ap kaklu uzvilku bandanu un nopriecājos, ka laikam pēcpusdienā, neskatoties uz saulaino laiku, nebūs pārāk karsts.
Ja pirmajās stundās man vai Guncham vajadzēja kādu iemeslu dēļ piestāt, tad pēc pus apļa viens otru atkal panācām. Bet kādā 4. stundā konstatēju, ka pēc kārtējās piestāšanas Guncha mani jau ilgāku laiku nav panācis. Jutos labi un nodomāju, ka nekas nenotiks, ja pat skrienu nedaudz ātrāk par Guncha tempu, jo vēlāk gan jau tas atkal dabīgi samazināsies uz noguruma pamata, bet notika citādi..
Sakarā ar vējiņu, visdrīzāk nebiju pamanījis kā piezogas karstums un tas pēc trijiem pēcpusdienā uz mani iedarbojās diezgan pēkšņi.. Reiba galva, spēka skriet vispār vairs nebija. Ikreiz, kad pēc staigāšanas mēģināju atsākt kaut kā tipināt, atkal reiba un sāpēja galva.. Turpmākās 3 stundas līdz saule pazuda aiz kokiem bija vienas no mokošākajām kādas man sacensībās bijušas. Pēc savas saprašanas (jo pulsometra man nebija), biju sasniedzis maksimālo pulsu un karstumā, mēģinot atkal un atkal kustēties, to nomierināt nebija iespējams.
Saulei rietot, atguvu vismaz spēju tipināt, bet normālu asinsriti laikam biju jau “sabojājis”. Pakāpeniski arvien vairāk sāka izteikti sāpēt augšstilbu muskuļi līdz es atkal varēju vairs tikai staigāt. Laikam sakarā ar pulsa problēmām asinsapgādes problēmas muskuļos nāca klāt “komplektā”. Vakarā arī Veipaskundzīte bija sākusi vairāk staigāt nekā skriet, bet mans staigāšanas temps ar katru brīdi samazinājās, līdz es vairs arī Dacei līdzi netiku. Kad sasniedzu 12h robežu un bija savākti 120 km, galvā jau bija tikai doma, cik kilometri vēl jaanomoka, lai mans 24h sacensību rezultāts nepieklājīgi neatgādinātu 12 stundu skrējiena rezultātu.
Esot atpakaļ Latvijā man kāds ar skriešanu nesaistīts cilvēks jautāja par šīm sacensībām: “Kā Tu zināji brīdi, kad pārtraukt sacensības un iet gulēt? Pēc pulsometra?”.
Ja gulēt iešana būtu jānosaka pēc pulsometra, domāju tas būtu brīdis ap pulksten 15.30 pēcpusdienā.. Es labi zināju, kur un kāpēc atrodos, tādēļ darīju to, kas tajā brīdī bija manos spēkos. Brīdis, kad paliku pagulēt uz zemes Latvijas teltī, pienāca, kad vairs nevarēju muskuļu sāpju dēļ sevi piespiest pavilkt kājas, lai staigātu. Tas bija grūts lēmums,kuru centos atlikt jau kopš minētā laika pēcpusdienā, bet to tomēr pieņēmu 1:30 naktī, saprotot,ka rāpošana mērķa virzienā nedotu vajadzīgo rezultātu un diez vai mediķi to saprastu pareizi..
Zinu, ka, ja neiedzīvošos traumās, tad mani 200 kilometri vēl būs, jo pieredze iemācījusi vairāk saprast savu organismu un kontrolēt skrējienu. Bet domāju, ka visdrīzāk tas būs ārpus pasaules čempionāta. Negribas atkal 200 km uzlikt kā pienākumu, kas rada stresu un palielina iespēju pārcensties distances vidū.
km 
-