Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu…
Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem.
08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju.
09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.
10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā!
11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.
12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi.
13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt.
14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.
15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.
16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.
Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.
17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus.
Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala…
Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas.
Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.
Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis.
Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.
Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet.
Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.
Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā.
Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.
Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga.
Pirmsstarta sacensību gaisotnē, protams, ierasts dzirdēt sarunas starp skrējējiem – kāda kuram plānota skriešanas stratēģija, temps vai rezultāts. Pienāk klāt druupijs, lai paklausītos pieredzējušāku vai vienkārši citu skrējēju viedokli par plānoto stratēģiju un tad sākās: “Šis jau no ātrajiem, lidotājs, skrien maratonu zem 3h, tam jau nav par ko domāt vai satraukties pirms skrējiena..”. Vienmēr tā gluži nav un par to ir stāsts jeb par manu stratēģiju un realitāti Turīnas 24h skrējienā aprīlī.
Pirmssacensību treniņperiods (640 km šā gada martā) pēc maniem ieskatiem bija aizvadīts godam, lai startētu WC24h Turīnā. Atlika tikai saplānot stratēģiju. Jau pirms sacensībām zināju, ka Guncha skrien vistuvāk manam plānotajam tempam un ka viņam līdzi būs GPS ar ko vienmērīgu tempu nokontrolēt.
Tā arī startējam. No rīta laiciņš likās pavēss, tādēļ sākt kustēties bija īpaši patīkami. Pirmajos apļos apbrīnojām Voļdu un Dzo, kurus pirmajās stundās mikrofonā minējā kā sacensību līderus.
Laika apstākļi, kā tas pavasarī mēdz būt, bija viltīgi. Kamēr citi ap pusdienlaiku sāka izmantot sūkļus, lai atvēsinātos, man sāka salt kakls no pavasara vēja, tādēļ ap kaklu uzvilku bandanu un nopriecājos, ka laikam pēcpusdienā, neskatoties uz saulaino laiku, nebūs pārāk karsts.
Ja pirmajās stundās man vai Guncham vajadzēja kādu iemeslu dēļ piestāt, tad pēc pus apļa viens otru atkal panācām. Bet kādā 4. stundā konstatēju, ka pēc kārtējās piestāšanas Guncha mani jau ilgāku laiku nav panācis. Jutos labi un nodomāju, ka nekas nenotiks, ja pat skrienu nedaudz ātrāk par Guncha tempu, jo vēlāk gan jau tas atkal dabīgi samazināsies uz noguruma pamata, bet notika citādi..
Sakarā ar vējiņu, visdrīzāk nebiju pamanījis kā piezogas karstums un tas pēc trijiem pēcpusdienā uz mani iedarbojās diezgan pēkšņi.. Reiba galva, spēka skriet vispār vairs nebija. Ikreiz, kad pēc staigāšanas mēģināju atsākt kaut kā tipināt, atkal reiba un sāpēja galva.. Turpmākās 3 stundas līdz saule pazuda aiz kokiem bija vienas no mokošākajām kādas man sacensībās bijušas. Pēc savas saprašanas (jo pulsometra man nebija), biju sasniedzis maksimālo pulsu un karstumā, mēģinot atkal un atkal kustēties, to nomierināt nebija iespējams.
Saulei rietot, atguvu vismaz spēju tipināt, bet normālu asinsriti laikam biju jau “sabojājis”. Pakāpeniski arvien vairāk sāka izteikti sāpēt augšstilbu muskuļi līdz es atkal varēju vairs tikai staigāt. Laikam sakarā ar pulsa problēmām asinsapgādes problēmas muskuļos nāca klāt “komplektā”. Vakarā arī Veipaskundzīte bija sākusi vairāk staigāt nekā skriet, bet mans staigāšanas temps ar katru brīdi samazinājās, līdz es vairs arī Dacei līdzi netiku. Kad sasniedzu 12h robežu un bija savākti 120 km, galvā jau bija tikai doma, cik kilometri vēl jaanomoka, lai mans 24h sacensību rezultāts nepieklājīgi neatgādinātu 12 stundu skrējiena rezultātu.
Esot atpakaļ Latvijā man kāds ar skriešanu nesaistīts cilvēks jautāja par šīm sacensībām: “Kā Tu zināji brīdi, kad pārtraukt sacensības un iet gulēt? Pēc pulsometra?”.
Ja gulēt iešana būtu jānosaka pēc pulsometra, domāju tas būtu brīdis ap pulksten 15.30 pēcpusdienā.. Es labi zināju, kur un kāpēc atrodos, tādēļ darīju to, kas tajā brīdī bija manos spēkos. Brīdis, kad paliku pagulēt uz zemes Latvijas teltī, pienāca, kad vairs nevarēju muskuļu sāpju dēļ sevi piespiest pavilkt kājas, lai staigātu. Tas bija grūts lēmums,kuru centos atlikt jau kopš minētā laika pēcpusdienā, bet to tomēr pieņēmu 1:30 naktī, saprotot,ka rāpošana mērķa virzienā nedotu vajadzīgo rezultātu un diez vai mediķi to saprastu pareizi..
Zinu, ka, ja neiedzīvošos traumās, tad mani 200 kilometri vēl būs, jo pieredze iemācījusi vairāk saprast savu organismu un kontrolēt skrējienu. Bet domāju, ka visdrīzāk tas būs ārpus pasaules čempionāta. Negribas atkal 200 km uzlikt kā pienākumu, kas rada stresu un palielina iespēju pārcensties distances vidū.
Lielie skriešanas svētki nosvinēti. Vasaras brīvdienas daļēji saplānotas. Ar velo nav braukts gandrīz mēnesis, jo neiešu jau palaist vējā man uzdāvināto Rīgas sabiedriskā transporta krutāko mēnešbiļeti. Tukuma MTB maratonā pārdomas rada nākošajā nedēļas nogalē plānotā Veloralitāte. Bet braucot autobusā uz Velorealitātes starta vietu man pajautās: „Ko tad es tā piekritu otru reizi braukt?” uz ko nācās atbildēt, ka „Jāpārbauda vai tā sajūsma par pirmo braucienu nebija sagadīšanās”. Kur pirmo reizi uznāk bezcerība, sevis pārvarēšana, jo visus gribu sūtīt labi tālu, kad ilgi un dikti maldamies pa Kaltenes kalvām (mežu), lai gan vēlāk pēc kartes redzēs, ka taka bija tikai vēl 30m uz priekšu, pa brikšņaino mežu. Un, kad pie 160km sāku skaitīt atlikušos kilometrus līdz naktsmājām, jo katrs pīkstiens tagad ir zelta vērtē, bet pie 185km paziņo, ka vēl kādi 15km būs jābrauc. Ak, jā. Ir jau vēls vakars, krēsla, gandrīz pilnmēness, gaišs, bet čaļi mani neatstāja vienu pašās beigās, bet eskortē no droša attāluma, jo nevar zināt, kas būs. Es gan tikai braucu un pie sevis pārvaru „nevaru” robežu ar prāvu sagurumu devu. Vairāk nekam man nebija ne spēka, ne vēlēšanās, ne iedvesma.
Tik domas vien raisījās. Braukt Baldoni svētdien? Nē, negribu. Bet pati pieteicos. Ar velo varētu pavizināties, bet ar draugiem, ne sacensībās. Dažas dienas pārdomās. Pāris klikšķi e-pastā un mana vēlme tika sadzirdēta. Sāku klausīties, ko mani velo draugi runā, ko skriešanas kalendārs stāsta. Zilonis tumsā. Garo nē, vidējo arī nē. Ja nu tos 8km un tad pārējos no ekipāžas atvest mājās, jo es taču pēc finiša izgulēšos. Tā vienā vakara skrējiena laikā stāstīju Ingai par savu ideju. Akceptēja.
Sestdienā vēl apmeklēts Kalnciema ielas tirdziņš un Brīvdabas muzejā notiekošais gadatirgus. Daudz staigāts un braukts ar velo. Pēcpusdienā radies jautājums, kur notiek tuvākā zaļumballe? Atbilde ilgi nebija tālu jāmeklē – Zilonis tumsā. Viena no retajām reizēm, ja ne pat pirmā, kad sacensībām piesakos pēdējā brīdī pāris stundas pirms starta un pa dārgo. Bet ko darīsi, ja brīvdienu plānus pārbīdu kā šaha figūras pa spēļu laukumu. Pirms starta satiktais Imants par manu 8km numuru nosaka, ka tad jau pa vietām var izskriet. Atbildēju, ka neesmu par to domājusi un skatījusies. Vēl nosaka, ka pirmie 2km ir jāskrien ātri, jo tad būs tiltiņš un sašaurinājums. Trasē pavadu garo distanci un vidējo distanci.
23:30 starts īsajai distancei. Ar mirdzošām lampiņām visi dodas trasē. Plats meža ceļš garām autostāvvietai, pirmais smilšainais kalniņš, tad vēl nedaudz smiltis, atkal platas takas. Daži zari un trases. Pirmais pīkstiens pulkstenī. Neslikti. Mežā paliek aizvien tumšāks. Marķējums spīd pa gabalu, daži priekšā skrienošie arī. Pie sevis domāju cik tālu ir pārējās meitenes. Viena ir priekšā, bet citas nemanīju. Tātad esmu otrā, pagaidām.
Kārtējais marķējums spīd. Skrējēji tumsā arī. Re kā visi ar līkumu aizskrien un spīd cauri meža biezoknim… Un es arī pagriežos mežā pa kreisi, turpinu skriet pa mētrām un sūnām. Tālāk marķējuma nav, bet taka tik perfekta un nepārprotama, ka tur tālāk būs marķējums. Tālāk arī nav. Aiz manis citi skrējēji. Skrienu un domāju, ja visa trase ir labi nomarķēta tad kāpēc šeit nav? Turpinu sparīgi skriet uz priekšu, jo es taču redzēju, ka priekšā skrienošie te iegriezās. Bet tai pat laikā galvā pazib doma ar labi zināmo, ja jau nav marķējums, tad skrienu nepareizi un ir jāatgriežas. Tā vienmēr ir bijis. Bet tā nevar būt un turpinu spītīgi mīdīt sūnas augšup pa kalniņu. Manas pārdomas iztraucē netālu esošie svilpieni un saucieni, ka nepareizi. Sasodīts. Dusmas, neizpratne, pazaudēts laiks, lieki metri. Tāpēc pa taisno pēc azimuta cenšos tikt atpakaļ uz ceļa. Viss iekrātais pārsvars zudis. Uz tiltiņa priekšā rinda arī citas meitenes… Atceros, ka teica lēnām par tiltu draugi, lēnām. Ūdens ir kādi pāris centimetri štruns. Bet… Kā tur bija kā ne. Bet es redzēju to bultu ar visu marķējumu pa kreisi mežā. Un tas viss pat vēl nesasniedzot 2km atzīmi.
Cenšos atgūt iekavēto un palielinu tempu, kas īsti pareizi nav, lai tiktu garām pārējiem, jo nevar taču palaist meitenes pa priekšu. Spēks mani lēnām pamet, pa dienu jau arī daudz nostaigāts, sagurums ar klāt. Līkums izsitis no ritma. Drīz no manis aizskrien vēl viena meitene. Ik pa brītiņam redzu bildi ar pakāpieniem un sevi uz tiem. Jāatzīst, ka jau pāris dienas dzīvoju ar šo domu un uz Ziloni atbraucu ar šo bildi galvā. Pulkstenis negribīgi pīkst. Smilšainas takas augšup. Pēc trešā kilometra pārslēdzu lampai stiprāku gaismas režīmu, jo bateriju jau nav ko taupīt. Vietām uz takas aizķeru kādus vēja nopūstus zarus. Vai meklējot cietāko segumu skrienu pa takas vidu, pa zāli. Paskrienu garām trases dalīšanās vietai, kur 27km un 54km pa kreisi, bet 8km taisni. Priecājos kā mazs bērns, ka man tikai taisni. Pie 4km mežā rosība. Bulta tiek pārnesta redzamākā vietā un tiek lūgts identificēt sevi. Smiltis, smiltis, saknes, smiltis, kalniņš, paugurs. Tā kāds mani ir noķēris. Čalis aizskrien. Ar 5km pārrunas ar sevi, bet varbūt samazināt tempu, pastaigāties un baudīt? Bet tā bilde ar tiem pakāpieniem, galvā nerod mieru. Pierunāju sevi paskriet. Priecājos, ka man trasē ir līdzi ūdens. Ir nakts, tumša, tumša nakts, bet ir ļoti silts. Kaut kad nopīkst 6km. Cik liela ir kļūda? Cik gara ir trase? Kur ir finišs? Es redzu tikai izcirtumu, mežu un spīdošu taku. Taisnības labad jāsaka, ja man atkal garām nepaskrietu viena meitene un priekša nebūtu viens čalis, tad atkal aizskrietu neceļos, jo to bultu pa labi bez atstarotāja nemanīju, bet zaru čumurī tai pagriezienā aiz kā aizķerties gan pamanījos ar kājām izspārdīt.
Es gribu finišu. Galvā pazib atkal bilde, pakāpieni, bet vai man to vajag? Trīs priekšā. Nē. Kādai ir jābūt no otras grupas, jo galvā ir tā bilde un tie pakāpieni. Kāpēc attālums nesamazinās? Ā, nē. Tomēr tie cipariņi pulkstenī nežēlīgi lēni mainās. Paliek gaišāks. Vēl kādas garas 6minūtes. Apkārt tikai mežs. Arī pie otrās lielās dalīšanās zīmes, mana sajūsma, ka skrienu 8km ir vēl lielāka nekā iepriekš. Pulkstenis rāda 8km. Visapkārt mežs, marķējums spīd kā jāņtārpiņi. Prātā rēķinu cik liela ir kļūda un kaut ko atminos dzirdējusi, ka trase ir 8.4km. Ik pa brītiņam atskatos atpakaļ – tuvākais sekotājs čalis. Tas der. Hmm, mašīnas. Tad jau arī manu finiša arku. Prieks un laime par sasniegto finišu.
Pēc finiša sarunā aizrautīgi stāstu, kur pamanījos nomaldīties. Bet es to bultu tur redzēju! Artūrs stāsta, ka redzējis, kā mēs pa mežu maldamies un saucis atpakaļ. Atklāta peldsezona – Zilonī. Gaidot apbalvošanu sekoju līdzi kā garā distance dodas otrajā aplī. Apbalvošana tiek pārcelta pa pusstundu vēlāk. Man tik ļoti nāk miegs… Un apziņa, ka jāstūrē no rīta mājup neļauj to miega peli sūtīt prom un ballēties. Kāpjot uz zemākā pakāpiena man viens no organizatoriem pajautā: „Vai tu dziedāsi, vai dejosi?” uz ko atbildēju, ka „Tikai labi izskatīšos!”.
Ir jau ērti auto novietot 50 metrus no finiša arkas, bet kā būs gulēt. Starp sapņiem un nomodu dzirdu kā mūsējie ar ovācijām sagaida finišējušos dalībniekus, kā Lelde laimē pulsometru, kā organizatori kaut ko runā mikrofonā. Snaušanai netraucē pat tas, ka pār izcirtumu aust gaisma. Pamostos no tā, ka Ilze grabinās pie savas mašīnas un Inga kaut ko meklē savā mašīnā. Ir apmēram 6 no rīta. Klātesošos laipni uzrunāju ar „Labrīt!”. Sacensību centrā aizvien lielāka rosība. Uz paklājiņa snauž mūsējie skrējēji. Visi apkārt staigā satinušies segās vai guļammaisos. Ar savējo apsedzu guļošo Ilzi, bet pati pēcāk mašīnā snaudīšu tāpat uz spilventiņa. Garās distances apbalvošana, mājupceļš ar pa ceļam paķertām Ķemeru tīreļa purva laipām.
Svētki ir dažādi. Ir daudz reklamēti, plaši apmeklēti, kuros piedalās daudzi tūkstoši svinētāju. Ar tiešraidēm un reportāžām televīzijā. Zināmi pat tiem, kuri šajos svētkos nemaz neplāno piedalīties. Un ir nelieli svētki, kā vienkāršas un sirsnīgas domubiedru sanākšanas. Lasīt tālāk.
Mums jau pierasts, ka pēc skriešanas pasākuma jāgaida bildes Feisbukā, tad var izdzīvot pasākumu vēlreiz un pieglabāt kādu kadru savai piemiņai par pasākumu. Viens no mūsu uzticamajiem fotogrāfiem ir Kārlis Pakārklis. Uz tikšanos viņš ieradies ar kladīti, kurā glītā rokrakstā, kārtīgās rindiņās sarakstīti skrējienu rezultāti. Ik pa brīdim, kad sarunā pieminam kādu skrējienu, tas tiek meklēts pierakstos, lai mums atbildētu precīzi.
Skrējis savā jaunībā, bijis klāt dažādos leģendām apvītos pasākumos un arī tagad nevaram iedomāties pasākumus bez viņa līdzdalības. Izrādās, ka Kārlis ne tikai fotografē, bet kādu reizi paskrien arī pats. Kā arī fotografē ne tikai mūs – skrējējus – un katru gadu uzrīko arī personālizstādi.
km 
-