Un kad tu beidzot kaut ko uzrakstīsi? – uzjautāja man Amoliņas jaunkundze. Šķiet, ka par Parīzi esmu visiem jau visu izstāstījusi, tāpēc nolēmu ar savu stāstu iezīmēt vasaras beigas un jauna daudzsološa rudens sākumu. Gribu pati paskatīties uz sastrādāto šajā pavasarī un vasarā. Man ir pilnīgi Traks vīrs, kurš skrien visur un visu, tad nu es mēģinu turēt līdzi, izvēloties īsākas distances un tomēr ne visu.
Ziema un pavasaris pagāja cītīgi gatavojoties pirmajam randiņam ar maratonu, ļoti vēlējos noskriet to, nepārejot soļos, tāpēc veiksmīgi tiku pie brīnišķīga trenera, ar kura palīdzību man mērķis un randiņš izdevās prieka un laimes pilns, šo to gan nācās upurēt, tā kā Rēzeknes pusīte iekrita vienā nedēļā ar Parīzi, tad Rēzeknē (06.04.2015) startēju 10 km distancē, noskrienot to 0:48:22, bija jautri, jo pēc tam varēja jūsmīgi atbalstīt pārējos noskrieniešus trase malā, turklāt ļoti priecājos par savu pirmo draudzeni, kuru ievilināju noskriet pirmo pusmaratonu, īsa piebilde, nākamās draudzenes drīz arī kritīs kārdinājumā.
Un tad jau Lielā diena bija klāt, ak skaistā un romantiskā Parīze (12.04.2015), gardie kruasāni, krāsainie ļaudis un daudz ritmiskas Āfrikāņu mūzikas. Starts pirmajā maratona, līdz finišam divreiz apraudājoties (aiz laimes) tiku 03:59:13, pazaudēju vīru pēdējos kilometros, toties saņēmu apskāvienu no draudzīga francūža, bet es pat uz viņu nepaskatījos, jo meklēju savu vīru, tā kā spējam lasīt viens otra domas, tad arī šādā pūlī, finišēja vairāk kā 40 000 dalībnieku (te kādam statistiķim mani būtu jāpielabo, bet joprojām neticu, ka piedalījās tikai 9000 dāmas), viens otru atradām pirms medaļas vēl bija kaklā.
Uz jautājumu, vai ir dzīve pēc maratona, atbildes nebija ilgi jāmeklē, jo Vāveres tikušas pie jaunām kleitām un tās noteikti ir jāiemēģina jau Biķernieku pusītē (26.04.2015), lai arī sākotnēji šķiet, ka nebūs pietiekami silts, tomēr saulīte mūs lutina un mani arī lutina Ina, piešķirot skaistāko numuru ar kādu man ir nācies skriet 333, rezultāts arī brīnišķīgs, tieku pie jauna PB 1:50:22, lai arī sapnītis par finišēšanu pirms TT 1:50, vēl jāpasapņo.
Aprīli esmu noslēgusi un maijs var sākties ar sievišķīgāko skrējienu (01.05.2015), trases malās tik daudz puišu atbalstītāju, kā nekur. Lai arī doma ir skriet lēnām un vienkārši tikt pie finiša puķes, tomēr ambīcijas dara savu un skrienu, cik jaudas 7km 0:35:24. Pilns Mežaparks skaistām meitenēm!
Tā kā tās ir garās maija brīvdienas 2 dienu vietā tiekam pie 4 brīvdienām, protams, jāpiedalās vēl kādā skrējienā, Aizkraukles pusmaratons (03.05.2015), skaists, ģimenisks skrējiens, arī tētis atbraucis pieskatīt mazdēliņus un uzmundrināt savu peciņu, šķiet, ka spēka nav sevišķi daudz, tāpēc neļauju atslābt Vizbulītei un pieķeros klāt kā dadzītis, visus 21 km pļāpājot un izskrienot tādu kā brīvdienu treniņu, pirmais pusmaratons virs 2 stundām, 02:04:24, toties skaistas bildes.
Un beidzot klāt arī Rīgas ballīte (17.05.2015), degu nepacietībā izmēģināt spēkus TT, protams, ir diezgan liels uztraukums, bet blakus man ir ļoti pieredzējusī Ilona, kas noteikti zinās kas un kā pareizi jādara, tā kā atliek vien būt kaujas gatavībā un skriet, un jā nevaru nepieminēt, ka tikām arī vienā filmā ar Valēriju Žolnaroviču, tas vēl bij tas tālais pavasaris, kad Emīlam riebās skriet. Būt par TT bija jauki, jautri un pacilājoši, paldies Signim par šo iespēju un pieredzi, finiša laiks 02:00:36.
Skriešanas sezona vēl tikai pamazām sāk iesilt, tāpēc priecājos par iespēju pamēģināt, kā ir noorganizēts „Izskrienam Rīgu”(23.05.2015) seriāls, jau 2014. gadā gribēju pamēģināt, bet pietrūka laika, tad nu šogad tā pirmais posms, ir gandrīz akurāt pie mājas sliekšņa, 2 km attālumā, tāpēc Izskrienu Rīgu pa AB Dambi 10 km garumā ar laiku 0:49:29 un tieku pie skaistām zeķēm.
Ar lielu nepacietību gaidu savu satikšanos ar Stirnu Buku, lai arī abonements jau kabatā no janvāra, tomēr pirmais posms pārklājās ar Parīzi, tāpēc tiekamies tikai Abavas Stirnu Bukā (30.05.2015), kur piedalos Lūša distancē 32 km, izdodas finišēt 04:00:21, jāsaka godīgi, dikti grūti gāja, sāpes kājās ir tik lielas, ka esmu tuvu asarām, un dažus kalnus pieveicu atmuguriski, pēc finiša pat šķiet, ka nākamajā posmā distance jāmaina uz īsāku, tomēr pēc pāris dienām, kad sāpes pārgājušas, iespītējos un nolemju, ka lūsim ieskatīšos acīs vēlreiz un rēķinus nokārtošu.
Nu ir pienākusi kārta sezonas jaunumam Zilonis Tumsā (06.06.2015), Parīzē esmu nopirkusi lukturīti speciāli šim skrējienam, pēc visām nebūšanām ar ūdeni un marķējumu pagājušā gada CET, šis pasākums tiek gaidīts visai piesardzīgi, bet lieki, ir tik forši, atmosfēra uz +10, skriešana tumsā interesanta un pirmo reizi izdodas arī nolikties garšļaukus, bet pie vainas bija Aivars703, ieraudzīju viņa spīdīgos riekstus un biju gar zemi kā likts, 28.75 km pieveicu 03:10:49 un tiku pie pjedestāla.
Jau sezonas sākumā zināju, ka Ventspilī turēšu TT un tā būs mana pirmā reize, tomēr kaut kā sagadījās tā, ka pie TT jau tiku Rīgā, turklāt TT tā iedvesmo, ka esmu gatava to atkārtot un šķiet, ka Vāveres arī nav pārlieku dusmīgas par dažiem samazinātajiem punktiem, Ventspilī patīk skriet, iemesls laikam jāmeklē tajos bunģieros, uzsit tādu smuku pulsiņu un uzreiz rodas svētku sajūta. Ar Lindu finišējām 01:59:46.
Esmu gatava ieskatīties lūša acīs, turklāt Stirnu Buks lec Zebrus apkaimē (28.06.2015), kas pēc apprecēšanās ar Trako ir kļuvusi par manām brīvdienu mājām, turklāt zinu, ka apkārtne te ir ļoti skaista un tam vajadzētu padarīt šo izaicinājumu vieglāku, 33 km izdodas finišēt 03:55:22, lai arī kāja pēc 21 km atkal liek par sevi manīt, toties ķermenī ir prieks un pārliecība, ka varu, šajā skrējienā ļoti patika pēc finiša atmosfēra, laikam atgādināja bērnību, kad tēta sporta spēles notika vienkāršās pļavās, nevis modernos kempingos.
Varētu domāt, ka visi Skrien Latvija posmi tādi vienādi, kā medaļas sezonas sākumā, tomēr Jelgava (11.07.2015) izceļas ar skriešanu naktī, nu tad jāizceļas arī man, vīrs sociālajos portālos izlasa, ka būs balva par pamanāmāko skrējēju, tu tad es par tādu arī kļūstu, iemantojot jaunu iesauku „Eglīte” un kāpēc gan lai nevairotu prieku apkārtējos un sevī, turklāt ieguvu tik daudz uzmundrinātāju un atbalstītāju, ka tiku arī pie jauna PB 01:48:32 un sapnītis par finišēšanu pirms 1:50 TT siltā vasaras naktī arī piepildījies.
No lūša man vairs nav bail, tāpēc ar prieku stājos uz starta Stirnu Buks Talsi (25.07.2015), prieks un saviļņojums ir tik liels, ka mūsu (ar Ultralapsu) skrējiens nemanot pārtop baudījumā un apkārtnes vērošanā, izklačojamies no sirds un rajona, samulsinām dažus čaļus, panesoties tiem garām, kā vējš, finišējam 33 km 03:56:05. Tīrā bauda un izprieca.
Ir mums tāda tradīcija, katru gadu Jaunajā gadā, ui ne tā, tā, katru gadu vasarā doties apciemot kādu Latvijas novadu un izpētīt, ar ko tad nodarbojas vietējie censoņi, sevišķi vīna un alus darīšanā, tad mūsu Intelektuālo dzērāju “pēc trīsdesmit” klubiņš dodas Kurzemes virzienā, jo Zukam (tas ir man), redz jāskrien pusmaratons un pārējie klubiņa biedri laipni ieplāno maršrutu tā, ka manas mīļās Vāveres un es pati tiekam pie punktiem Kuldīgā (15.08.2015), ļoti patika finišs, skrienu tāda priecīga, ka esmu veiksmīgi tikusi galā un pēkšņi no aizmugures kāds kungs sāk visus apdzīt, nu nē, es nodomāju, Vāveres tā nepadodas, jo Rieksti skrien pēc Vāveres, nevis Vāvere pēc riekstiem, protams, ka es biju pirmā finišā ar laiku 01:50:45.
Laimīga un priecīga atgriezos no Vīna tūres, tomēr kaut kur esmu noķērusi Vīrusu, kas diezgan pamatīgi izsit no sliedēm, toties spēju novērtēt tos censoņus, kas spēj piedalīties visās sacensībās, tas tomēr prasa tik daudz gan laika, gan resursu, gan rūpību pret sevi. Temperatūra spītīgi nekrītas, nav nekāda baisā, bet 37.4 jau nedēļu, iesnas traucē elpot, tomēr vēl no rīta plānoju skriet 30 km, bet labi, ka ir prātīgi draugi, kas pārreģistrē mani uz Zaķīti Āžu Kalna Stirnu bukā (22.08.2015), sastrēgumā pie Dambja esmu tik nosvīdusi, ka to pamana pat daži nepazīstami cīņu biedri, priecājos, ka Vīruss svīst laukā un būšu drīz vesela, esmu laimīga, ka blakus ir Lelde, kas mani uzmana un mežā neatstāj, finišējam 9 km pēc 1:01:45. Kā teica Kalnu Karalis, katram pašam ir jāpārbauda, kā ir skriet slimam, lai izdarītu secinājumus, manējais ir – Nekad neslimojiet brīvdienās, jo tad taču jāskrien!
Uz doto brīdi pēdējās sacensības, kurās esmu piedalījusies ir pirmās, kurās nodomāju, NEKAD VAIRS, mājīgais BBPU (29.08.2015), pilnīgi noteikti nesapratu, kā cilvēki spēj noskriet maratonu vai vēl kaut ko šausmīgāku (ko domāju par Ultralapsu un Vančuku laikam labāk vispār nepieminēšu), pēdējā kontrolpunktā domāju, stāšos ārā un viss, es pat nezinu, kas pie vainas, jā, sāpēja vēders, bet ne tik ļoti, lai nepaciestu, spieda botas, bet tak ne jau pirmo reizi (šos treilu apavus noteiktu metu ārā, ja nu kāds grib piejaucēt, laipni atdošu, priekšroka Leldei, jo viņai vajadzētu derēt), nezinu, kas notika, par laimi brīvprātīgie un Gunta mani atdzīvināja un savus 34 km pieveicu 03:26:21.
Secinājumi, nebūs nekāds NEKAD VAIRS, ir jātrenējas, mazulīt, Vāveru izaicinājums tuvojas – dosimies iekarot Venēciju, skriesim rudens treilus (ar steigu pērku jaunus treilu apavus), baudīšu botānisko dārzu Salaspilī un pēdējos divos Skrien Latvija posmos centīšos ielauzties savas vecuma grupas desmitniekā. Turpināšu savas draudzenes aplipināt ar skriešanas vīrusu, turēšu īkšķi par Beibika pirmo reizi Valmierā un priecāšos jūs visus atkal redzēt sacensībās un koptreniņos.
Es nezinu, kas man bija noticis, bet kaut kādā prāta aptumsumā es pieteicos uz 80km skriešanu Cēsu eco trailā. Laikam gribēju pierādīt sev, ka mans pirmais ultramaratons nebija nejaušība, bet gan likumsakarība, lai gan pirmo ultru tai brīdī pat vēl noskrējusi nebiju (bet pieteikusies biju).
Uz sacensībām braucu ar skepsi. Man nepatika tas, ka, vēlēdamās ietaupīt, es laicīgi pieteicos, bet beigās izrādījās, ka tieši tā es esmu pakāsusi naudu brīdī, kad man tās galīgi nebija. To es vēl kaut kā pārdzīvotu, bet startu 10:00 kopā ar pārējiem nu gan nekādi. Es visā nopietnībā biju ieplānojusi finišēt 14h kontrollaikā un viss. Galīgi nevilinoši. Pirms starta vēl izrādījās, ka vīriešu un sieviešu krekli ir absolūti vienādi, nesamērīgi milzīgi un, izsakoties Ivetas vārdiem, noder tikai tam, lai pretējais dzimums riebumā novērstos. Tomēr kopējā svētku atmosfēra ir laba un uz starta līnijas stājos ar smaidu un patīkamām gaidām sevī. Man vēl bezķeksī viens pienāk klāt un saka, ka man esot skaisti auskari, un jautā, vai tiešām es tajos skriešu. Skriešu gan!
Startā kājas pašas nes uz priekšu, bet saprotu, ka jābremzē. Arturs mani pamāca, ka pirmā puse jāskrien lēnāk par treniņu, otrā ātrāk, bet pēdējie 20km vispār jānesas. Kā tad! Es gribētu redzēt kādu, kurš kaut ko tādu ir spējīgs izdarīt! Pirmie kilometri paiet nemanāmi. Brīnos par cilvēku, kurš taisa selfijus un mēģina atzīmēties feisbukā. Kaut kas tāds līdz manai saprašanai nespēj nonākt. Bet man forši! Pirmajā slapjumā iežampāju pusi botas melnajos dubļos. Tad jau nav vērts pa slideno baļķi iet, lecu tāpat pa dubļiem. Aiz manis kalnā kārpās Edgars un Rimants. Viņus es vēl daudzreiz satikšu. Pirmajā bufetē nonākam aizelsušies. Kā, pie velna, es iedomājos noskriet 80km, ja pēc 15 jau mēle pār plecu, kaut gan skrēju it kā prātīgi? Nofotografējamies. Vēl smaidīgi.
Pēc dzeršanas punkta bariņš ir izklīdis un es lēkāju tik tālāk. Atceros, ka pirms gada, skrienot 30km, man likās traki grūti. Tagad normāli. Esmu uztrenējusies. Ik pa laikam satieku kādu skriešanas draugu, pārmiju kādu vārdu. Piespiežu sevi kaut ko ieēst – gan soma vieglāka, gan arī pamācības skan galvā – “jādzer, pirms slāpst, jāēd, pirms esi izsalcis”. Ap 20.km sajūtu, ka man mazdrusciņ beržas soma pret lāpstiņu. It kā tak testa skrējienos izmēģināju, bija viss kārtībā. Un man krekliņš ar puspliku muguru! T-kreklu no somas biju izmetusi, lai vieglāk nest, jo es tak tāpat negribēšu pārģērbties. Ko lai saka, stulbs lēmums. Bet nav jau tik traki!
Pie kapiem, kur pirms gada negribot noīsināju distanci, šogad marķējums ir nevainojams, un ir labi saprotams, ka jāgriežas skriešanai gandrīz pretējā virzienā. Kad atdalās pusgarās distances veicēji, pa īstam saprotu, ka skrienu ultramaratonu. Jā, tā ir laba sajūta. Jūtos labi, kājas nes uz priekšu. Pie 30km atzīmes piefiksēju, ka kilometru zīmes ir ik pa 5km. Ļoti labi. Noķeru Rimantu un Edgaru, paskrienam kopā, parunājamies. Sākas Cīrulīšu dabas takas. Mute vaļā, cik pasakaini! Brīnums, ka nenokritu. Pienāk apvidus, kur esmu skrējusi orientēšanos. Tas jau kā vecajiem orientieristiem – par katru mežu stāsts. No vienas puses jauki, jo skaisti, no otras puses, zinu, kas te par reljefu… Bet klāt jau ir nākamā bufete! Vēl ir spēks smieties un jokoties.
Pēc ēšanas ar lecienu tieku pāri kontrollaika paklājam un ieraugu trasi. Bāc. Pa kalnu lejā un otrā pusē augšā. Solīti pa solītim, ar mēli pār plecu, nebeidzams kāpums. Skats brīnišķīgs! Un otrā pusē atkal lejā. Un augšā. Atceros, ka Lelde pieteica nemeklēt visādus augus, bet viņi jau paši nāk klāt! Aizsargājamās purva dzeguzenes visā savā krāšņumā! Līdzskrējējam manas niecīgās botānikas zināšanas šķiet ievērības vērtas. Serpentīns lejā pa kalnu. Brīžiem sāku apjukt un šaubīties, vai skrienu pareizi, bet ir, ir viss kārtībā. Ilgi gaidītā 35km atzīme. Sāku apjaust, ka organisms no manis grib izvadīt slāpekļa šķīdumu. Nu ja, kaut kur jau tam izdzertajam ūdenim ir jāpaliek. Nospriežu, ka jāsagaida 40km atzīme un jānosvin puse distances ar kaut ko baudāmu – krūmiem. Sāk spiest arvien vairāk, nolemju ilgāk negaidīt un lūkojos pēc eglēm. Atrodu piemērotu brīdi, kad neviena nav ne priekšā, ne aizmugurē, un sprūku kokos. Atvieglojumā kaifoju. Cik laaaabi…. “Gunčī, tev viss kārtībā?” – atskan no ceļa. Jā. Viss kārtībā! Sakārtojos un ķeru tos čaļus ciet. Kārtējo reizi. Sākas kaut kāds reversais posms. Pamanām, ka pretējā virzienā ir kilometru atzīme. Vai mēs tiešām skrienam pareizi? Brīvprātīgais saka, ka jā. Paēdu un teciņiem dodos uz priekšu. Mežs mainās un kļūst vēl skaistāks. Brīnumskaists! Skrienu viena pati, sākas kaut kāda upe. Atceros trases aprakstu – sākumā jāskrien gar Amatu, bet atpakaļceļš būs tieši gar Gauju. Tā ir Gauja vai Amata? Kurš to, ellē, var saprast? Atkal sāku šaubīties. Nolemju pielietot savas pēdu dzīšanas prasmes un vēroju, uz kuru pusi ir skrējuši konkurenti. Skaidrs, ir viss pareizi. Bet kur ir tā 40km atzīme? Nav! Toties ir 45km. Patīkami. Viens čalis zemē sēž un staipa kāju. Sarāvis krampī. Drūmi. Drīz jau kārtējā bufete ar laipniem brīvprātīgajiem. Liekas, ka katrs nākamais kontrolpunkts ir foršāks par iepriekšējo, bet tad saprotu, ka tas korelē ar noguruma pakāpi. It kā varētu vēl dzeršanas sistēmu neuzpildīt, bet ūdens nekad nevar būt par daudz. Uzpildos, vēl kaut kur pagrozos, un Rimants ar Edgaru mani dzen pa priekšu, lai es viņus atkal neapdzītu. Nu labi. Viņi izskatās jau krietni sagurušāki, nekā bija sākumā. Nodomāju, ka gan jau es arī. Vēl uzzinu, ka tagad būšot 2 lielāki kāpumi. Aiziet!
Kāpumu ir daudz, bet nospriežu, ka tie vēl neskaitās. Rāpjoties cauri kārtējai gravai, man gandrīz sanāk skaļi smieties, jo atceros, ka par šito man dos Monblāna punktus. Kāds vēl Monblāns? Mainu tos punktus pret plakanu, klasisku maratonu! Ultra nav nekāda likumsakarība, tā ir sagadīšanās! Kaut kādi bīstami, sapuvuši tiltiņi, kaut kādas sīkas tērcītes, kaut kādi melnie dubļi. Skats gan kā no bilžu grāmatas. Nolemju, ka šeit ir vērts atgriezties vēl. Taka kļūst šaurāka. Iemīts šaurs celiņš caur sutīgiem, gariem augiem, kas skaras klāt. Paskriet grūti, kaut kāds pusriksītis, pussolītis. Nevaru vien sagaidīt, kad varēs normāli skriet. Nu nav un nav kārtīga ceļa… Brīžiem aizskatos un turos pie smilgām, lai nenoripotu pa krauju Amatā. Taka iet gar pašu kraujas malu. Traki. Apdzenu vienu čali, kurš iet un ēd. Vēlāk viņš apdzen mani, kad es eju un ēdu. Tā visu laiku. Kāpumi, kurus esmu klasificējusi kā lielos, jau sen ir vairāk par diviem, tā ka neko es vairs nesaprotu. Kilometri kļūst arvien garāki un garāki. 50km atzīme… Nu bāc! Vismaz tā taka vienreiz beigsies? Gandrīz norauju uz mutes, bet tas tikai gandrīz. Noķeru vēl cilvēkus, kaut kādi cilvēki noķer mani. Visi tādi mazrunīgi, bet apņēmīgi. Fotogrāfs saka, ka līdz ēšanai nepilni 4km. Priekā lēkšoju uz priekšu un ieraugu 55km atzīmi. Nopietni? Nujā. Un tad ir kāpums. Kāpums ar lielo K. Augšu nevar redzēt. Jo augstāk kārpos, jo augstāka augšpuse paveras. Gluds, slidens kalns. Brīžiem gandrīz sasveros uz mugurpusi, jo soma velk gravitācijas virzienā. Kādam paslīd kāja un līdz ar saucienu “Uzmanās!!!” lejā noripo normāli ķirbuļi. Labi, ka ne kādam pa pieri. Kalnu kazas, johaidī. Edgars saka: “Pirms gada taču es šajā kalnā teicu sev, ka nekad vairs!” Viktors Suborins: “Mēs visi tak esam slimi! Visu laiku sakām, ka nekad vairs, bet gadu no gada atgriežamies tajās pašās vietās!” Kaut kā, palīdzot viens otram, tiekam augšā. Puiši mani vai uzmet kalnā. Cik patīkami! Brīžiem gribas pārvilkt zeķes, bet to nedaru, jo tāpat tak tās žampas visur ir. Izbradātas un pretīgas. Dubļus var noskalot strautiņos. Jau iedomājos, kā finišā izskatīsies manas izmērcētās, noskrietās kājas, un tā arī beigās būs, kā biju iedomājusies. Dažreiz viss liekas dzīvībai bīstams, jo, ja paslīd kāja, var sanākt kārtīgs kritiens. Beidzot bufete! Protams, vēl superīgāka. Man prasa, ko es gribu. Finišu var palūgt? Noņemu somu, lai uzpildītu ar ūdeni. Brīvprātīgā: “Tev tā soma tak berž!” Ir tik traki? Nujā, berž, bet nu kāda starpība? Tāpat neko tur neizdarīsi. Vēl 22km. Kamēr tirinos ap galdu, Rimants saka: “Gunta, skrienam!” Es: “Paga!” Tas laikam izklausījās smieklīgi. Es domāju, ka mēs tur visi vispār bijām smieklīgi. Aiziet pēdējā cēlienā!
Man saka, ka viss trakākais esot pāri. Gaidu, kad sāksies solītā šoseja. Nu kur ir? Ir tikai nākamais kalns. Viens vīrs paslīd gabalu atpakaļ. Ķeramies pie zāles kumšķiem. Kaut kā augšā ir. Edgars kaut kur atpaliek, bet, skatoties uz Rimantu, nodomāju, ka, ja šitādu kusaku sanāk skriet praktiski reizē, tad jebkurš līdzskrējējs ir labākais spogulis pašam. Es noteikti izskatos tikpat pārmocījusies. Kaut kādi ceļi pa mežu, kārtējais “nekad vairs” un tad jau 60km atzīme un grants ceļš. Jā, jā jā! Beidzot! Skrienu tik uz priekšu. Un pie tam lejupceļš! Sen esmu izkalkulējusi, ka nonākšu galā normālā laikā pat tad, ja vilkšos iešus, bet nē, es netaisos vilkties tagad, kad beidzot var skriet! Jūtos brīnumainā kārtā reģenerējusies. Apdzenu to čali, kuru es ap 50.km daudzreiz apdzinu. Viņš saka: “Jūs gan laikam kārtīgi trenējaties!” Mhnm, kā tad! Ja godīgi, tad es tiešām biju iedomājusies, ka Stirnu buka skrējienos es uztrenēšos šitam. Kāds naivums manā vecumā!
Prieki par jauko skrējienu gan nav ilgi, jo man sāk sāpēt sāns. Laikam atdauzīju aknu. Ciešu, ciešu, kamēr apriebjas un sāku arī pastaigāt. Protams, ka tieši tad kādam pazīstamam mani jāierauga. Man vienalga. Iegriežu mežā un nevaru sagaidīt nākamo kilometru atzīmi. Sāns drusku atlaiž, atkal paskrienu, bet tad ceļam šķērsām pāri ir koki. Pārkāpt nevaru, rāpjos kraujā, lai ietu apkārt. Tā tikai vēl trūka! Lamājos. Sākot no ilgi gaidītā 65.km, parādās vairāk līdzjutēju, kas apgalvo, ka es izskatoties labi. Ticu, ticu, melo tālāk! Es saku, ka es piekusu. Un vispār – ja tā ir taisnība, ka Vilmārs grasās nākamgad taisīt 150km skrējienu, nu tad, vai ziniet, lai viņš skrien viņu pats!
Kāju sāk drusku vilkt. Izdomāju, ka laiks kramplauzim magnijam, jo kāpēc tad es viņu stiepu līdzi? Apēdu. Atceros, ka man ir persiks, ko glabāju uz beigām, jo zināju, ka snikerīti neiedabūšu iekšā. Persiks sagriež vēderu un man jāsāk lūkoties pēc eglēm. Nodomāju, ka tā tam ir jābūt – ultramaratoni ir fizioloģiski, un ultramaratonistu blogiem ir jābūt pilniem ar fizioloģiskām preteklībām. Vēders nomierinās. Labi, ka tā. Šad un tad satieku to čali no 50.km. Viņš izskatās noguris. Gribu uzmundrināt, bet nav spēka. Nav motivācijas pašai tirināties uz priekšu. Nez no kurienes atkal uzrodas Rimants, un es nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku saka, ka es finišēšot ātrāk par viņu. Kaut kāds nerealitātes sajūtas pilns posms. Mums palikuši 14km. Kaut kādi Gaujas laivinieki saka, ka viņiem vēl 4. Laimīgie! Sākas kempingu areāls. Ļoti labi. Cilvēki rīko ovācijas, staigāt nedrīkst. Bet paskriet arī īsti nevar. Kārtējais bīstamais, sapuvušais tiltiņš. Zīme, ka bīstami un jālien pa apakšu. Pilnīgi neraksturīgi sev es sekoju saprāta balsij un lienu pa apakšu. Nemaz tik saprātīgi tas nebija – vertikāls, slidens krasts ar dažām saknēm.
Kaut kāds kārtējais mulsinošais reversais posms, bet man ir karte. Tā kā organizatori pat pie dēļa bija piesituši veco karti, nācās pēc tās arī vadīties. Es tiešām jutos apjukusi tajos finiša tamborējumos. Nez no kurienes ar auto uzrodas Antužānu pāris. Paslavē par manu skriešanu, bet sarāj, ka es pārāk lēni velkoties. Mūku no viņiem prom. Pēc tam katru reizi, kad sadzirdu aiz muguras auto, saņemos un sāku skriet, jo man ir bail, ka Antužāni brauc mani strostēt.
Sākas pārklājošais trases posms. Ir ļoti, ļoti jocīgi vilkties pa trases posmu, kur es jau esmu skrējusi. Ja man nebūtu kartes, es būtu izmisumā. Pēdējie kilometri kaut kādā miglā tīti. Es saprotu, ka esmu noskrējusi tieši tik ātri, cik varēju. Vēl pēdējās trepes pa kalnu augšā. Līdzjutēji mēģina pierunāt uz finiša spurtu. Kā tad! Lai pamēģina noskriet 80km un tad kaut kādu spurtu taisīt! Pēdējie Cēsu līkumi ir atvieglojoši. Kad izgriežu finiša taisnē, momentā sākas ovācijas. Cik nereāli patīkami ir sajust, ka mani gaida! Gandarījums par paveikto un gandarījums par finiša laiku. Trasē esmu tusējusi 10 stundas, 7 minūtes un 4 sekundes. Jā, gandrīz par 4 stundām mazāk, nekā plānoju. Tīri tā neko!
Pēc finiša neko nesaprotu. Patusēju apbalvošanā, bet tad sākas trīceklis. Mani trases spoguļcilvēki izskatās tāpat. Drūmi. Eju sildīties, bet tas nepalīdz. Soma lāpstiņu ir noberzusi gandrīz līdz asinīm. Atslēgas kauls arī neizskatās labi. Sviedri tur kož. Piezogas kaut kāda neizturama neizturamības sajūta. Labi, ka ir naktsmājas Cēsu internātā! Tieku aizvesta ar auto. Kas par brīnišķīgu sajūtu! Mokos un lokos, kamēr piereģistrējamies skolā. Jau metas tumšs, bet darbinieces vīrs vēl skrienot. Piereģistrējies pa kluso no sievas. Tas gan ir ziķeris! Nomazgājos un lienu segās. Jau zinu, ka sapņošu par skriešanu. Krišjānis saka: “Pietiek tev skriet šodien! Sapņo par orhidejām!”
Ar to arī varētu beigt, bet tomēr pēdējā doma man ienāca galvā nākamajā rītā, kad es kāpu lejā pa trepēm: “Vispār jau varētu vēl kādu reizīti šito noskriet.” Laikam tomēr likumsakarība…
Tu esi skrējējs. Jo Tu skrien. Krāj kilometrus, gatavojies un piedalies sacensībās. Mazās un lielās. Tuvās un ne tik tuvās. Un arī Tu esi skrējējs. Jo Tu skrien. Varbūt ik pārdienas pa pusstundai – svaigam gaisam un atpūtai. Varbūt brīvdienās cauri mežam līdz pilskalnam un tad atpakaļ gar ezeru – pabūt pie dabas. Varbūt no rītiem – možumam. Tu neposies ceļā uz sacensībām citās pilsētās un nemeklē savu vārdu seriālu kopvērtējumu tabulās. Taču vienu dienu gadā Tu uzvelc smukāko skriešanas kreklu, paņem numuru un dodies. Tu dodies uz sacensībām. Jo pilsētā ir ienākuši svētki. Tavā pilsētā. Un Tu tajos piedalies. Lasīt tālāk.
Sen jau skatījos cik kolosāli ir tempa turētāji. Arī gribējās pamēģināt, kā tas ir. Te pēkšņi Ilzīte man uzrakstīja, ka vajag tempa turētāju uz 2:00:00 Liepājā. Tā, kā Liepāja bija šīs vasaras plānā apmeklēt. Tad runāju ar ģimeni, ka varētu apvienot patīkamo ar patīkamo. Izbraucām piektdienas vakarā uz Liepāju, jo man patīk gulēt teltī. Un Liepāju gribējās apskatīt pamatīgi, dzīvesbiedrs šai pilsētā dienēja, tad nu viņš bija mūsu gids. Rādīja visu, kas tur interesants. Vakarā piebraucām pie viena no vēja ģeneratoriem, kas atradās ļoti tuvu jūrai. Naktī debesis klāja zvaigznes un skatoties uz augšu izskatījās milzīgi skaisti. Tad gājām meklēt telts vietu. Izdomājām, ka celsim pavisam tuvu jūrai… Cēlām pa tumsu telti… Izdevās…Kad gājām gulēt likās, ka būs grūti aizmigt, jo viļņu šalkas bija tik skaļas… Apguļoties uz spilvena, sapratu, ka aizmigšana nesagādās nekādas problēmas… Miegs bija klāt… Naktī gan pamodos ar domu, vai gadījumā ūdens nav atnācis jau pie pašas telts, kad paskatījos nomierinājos un gulēju tālāk. No rīta pamodāmies tā laicīgāk, lai vēl pirms skrējiena paspējam, gan pastaigāt, gan paēst… Pirmais, ko gribējās apskatīt bija iespaidīgais vēja ģenerators.
Tik maziņa jutos tam stāvot apakšā.. Tad pastaigājām pa izskalotajām barikādēm… Tās ir iespaidīgas..
Tad devāmies uz pilsētu, lai iespēcinātos pirms skrējiena… Gardas brokast-pusdienas…
Tad mani aizveda tuvāk stadionam, mazliet paskrēju, lai paspēju uzlikt numuru un balonus. Liekot tos saprotu, ka esmu ļoti uztraukusies… Visi pārējie tempa turētāji mani mierina, ka viss būs kārtībā, lai tik ļoti neuztraucos… Numurus un balonus man piestiprināja citi, jo ar savām trīcošajām rokām neko nevaru izdarīt… Tad jau drīz arī starts kopā ar pārinieku Dzintaru… Sākam skriet… Zinu, ka Dzintaram ir liela pieredze tempa turēšanā. Tāpēc baigi neesmu sagatavota domāt ļoti par to, kādam īsti jābūt laikam… Tikai zinu, ka apmēram 5:35 min/km tempu jātur. Sākumā liekas, baigi daudz cilvēku… Nevar īsti saprast, ir jāuzmundrina jau vai nav? Un kā? Kad jau ir otrais aplis, kur samazinās cilvēku daudzums 5 km skrējēji ieskrien finišā… Tad sajūtu, ka ir nedaudz cilvēku, kas mēģina turēties līdz. Ik pa brītiņam uzsaucam, lai turamies. Ļoti ievēroju ģitāristu parciņā… Viņam tiešām labi sanāca un super uzmundrinoši tas bija… Vienmēr parādījām viņam īkšķi uz augšu… Otrā apļa beigās puisis skrienot uz finišu mums uzsauca, paldies par tempa turēšanu.. O… Esam palīdzējuši kādam noturēties 10 km viņam nepieciešamajā laikā. Trešais aplis sākas… Pusīte jau noskrieta, sakam mūsu sekotājiem… Vēl tikpat un būsim galā… (Skaista tā Liepāja, skrienot jau trešo apli pa to pašu vietu, tik un tā priecājos) Dzintaram nokrīt baloni, viņš pat nepamanīja, skrienot augšā pa kalniņu saprotam, ka nav balonu… Skatamies, ka brīvprātīgā meitene, paņem balonus un noliek, lai tos neaizpūstu… Nopriecājamies, jo nākošā aplī varēs paņemt.
Trešā apļa beigās sadzirdam, ka Alīna trešajā vietā…. Uzsaucam viņai bravo!!! Dzintaras paņem pieglabātos balonus un skrienam pēdējā aplī…. Ieskrienam 4. aplī… Nu jau pēdējais sekotāji… Vēl tikai mazliet jāpacenšas… Cenšamies turēt tādu pašu tempu, bet pulksteņu nesakritības dēļ Dzintara pulkstenis rāda, ka mums pāri paliek 2 minūtes.. Vēl varētu pagaidīt, lai palīdzētu vēl kādam finišēt 2 stundās, bet manā pulkstenī skatoties, tā tik vien ir kā aizskriet līdz finišam un tad būsim iekļāvušies… Apļa sākumā bija 4 sekotāji, bet apļa beigās palicis gan ir tikai viens sekotājs, kas centīgi skrēja līdzās… Kad jau manījām finiša tuvošanos sūtījām līdzskrējēju uz finišu… Stadiona pēdējos metros mūs panāca, kāds ļoooti ātrā tempā… Malacis… Uzmundrinam, lai tā turpina līdz finišam… Arī līdzskrējējam uzmundrinājumi, ka viņš to var un nu jau finišs… Iekļāvāmies laikā kā Švieces pulkstenis.. Bija prieks, ka vismaz kādam palīdzējām noturēties…
Vēlāk turpināju ar ģimeni, kura gaidot bija izlijusi, apskatīt Liepāju… Sākām ar ūdens atrakcijām (kamēr vēl lija lietus)
Paldies par iespēju paskriet vēju pilsētā un tempa turētājas goda iemēģināšanu! Skaistas brīvdienas!!!
Lēmumu startēt Lavaredo Ultra Trail pieņēmu jau diezgan agri pagājušajā rudenī. Pēc tam, kad bija pievarēti Cēsu Eco Trail un daļēji Stirnu buks, āķis lūpā uz treiliem bija pamatīgs un atlika tikai izvēlēties, kur braukt. Tā kā ap Jāņiem ar draugiem pēdējos gados dodamies ceļojumos pa Eiropu, tika nolemts, ka šoreiz ceļojums jāapvieno ar kādu kārtīgu skrējienu. Lasīt tālāk.
Vai kāds par to vēl šaubās
Ļauties ceļam šim vai nē
Ar katru soli šaubas norims
Bet nenorimsim mēs, sauc kāda balss tur, pakrūtē.
Kad aktīvā sportošanas sezona beigusies, tad laiks plānot nākamo. Tā neviļus saņēmu savā virzienā adresētu jautājumu, vai negribu braukt skriet maratonu Francijā? Kādus 80km pa kalniem? Lasīt tālāk.
Vai kāds par to vēl šaubās
km 
-