Jūlija vidus. Nedēļas nogales ir ļoti pārbagātas ar dažādiem pasākumiem, ka spēj tik izvēlēties, kur iesaistīties, kur piedalīties! Kādam ‘Positivus ’13’, kādam citam ‘Baltijas čempionāts 100km skriešanā Viļņā’, bet vēl citiem – pusmaratons Liepājā. Mana izvēle krita par labu 21.0975km garajai distancei. Šogad liepājniekiem tas bija jau trešais pusmaratons, taču man – pirmais.
Pēc iepriekšējo dienu ‘peldēšanas’ pa Brīvības ielas upi (jā, nopietni! Kurpes somā, līdz potītēm ūdenī! Labi, ka biju svārkos, jo pie ‘Statoil’ nācās brist līdz pat ceļiem dziļā ‘peļķē’!), skraidīšanas zem lietus ūdenskrituma un cenšoties izvairīties no mašīnu radītajiem cunami, naktī uz sestdienu, dzirdot lietu dauzāmies pie logiem, nodomāju: “Labi, ka skriešana ir Liepājā… Tur solīja sausu un saulainu laiku!” un turpināju gulēt tālāk.
Jo tālāk no Rīgas, jo saulaināk. Mākoņu daudz, toties sauss!
‘VSK Noskrien’ kopbilde
Šoreiz pusmaratona distance bija veidota no trīs ~7km gariem apļiem. Bija viss – gan 3 lietus piles īsi pirms starta, gan saules karstums, gan koku paēna, gan jūras vējš! Nelieli trases kāpumi un kritumi – viss kā pienākas.
Jau pašā sākumā nojuka taimeris, tāpēc, lai arī parasti tāpat skrienu vadoties pēc savām sajūtām, visu trasi nācās skriet tikai un vienīgi ar domu, lai trasē nesēdētu ilgāk kā, pilnīgi noteikti, 2h, ideālā gadījumā – ne ilgāk kā 1h50min!
Pirmā apļa vidū tiku līdz Evitai Zariņai un apjautājos, uz kādu laiku viņa skrien, bet, tā kā uz to viņa īsti nebija iespringusi, biju apmierināta dzirdēt kaut vai to, ka ieturētais temps dotajā brīdī ir apmēram uz 1h50min. Tā nu turpināju tipināt uz priekšu, līdz otrā apļa beigās līdzās sāka parādīties pirmais nogurums. Līdz pat trešā apļa vidum ar Evitu mainījāmies pozīcijām – te kādu brītiņu es vadībā, tad viņa, tad abas līdzās. Fantastiski – lai arī spēki pamazām zuda, es aptuveni varēju nojaust, ka ilgāk par 2h noteikti neskrienu…! Līdz brīdim, kad trešā apļa vidū jutu – mans temps strauji krītas… Evita izvirzījās vadībā un tā arī es viņu vairs nenoķēru. Šķita, ka pēdējais aplis ir ūber-lēns un cerības ieskriet ap 1h50min bija zudušas. Domas koncentrējās uz to, ka jātiek līdz finišam!
Beidzot tiku finiša taisnē..! Mazliet kāpināju tempu, jo atlicis vairs tikai rokas stiepiena attālums un medaļa būtu kaklā! Kurš Tev deva tādu vienkāršu finišu?! Balss mikrofonā (precīzu tekstu neatceros): “Izskatās, ka finiša taisnē būs cīņa!” Pirmais ko nodomāju, redzot kādu skrējēju pāris metrus pirms finiša: “Ko viņš tur muld?! Lai arī tempu pielieku, es taču nevaru viņu noķert!!” Bet tad…! Es paskatījos pa labi… Perifērajā redzē ieraudzīju kādu sievieti, kas man strauji tuvojās. Es neatceros, vai novērsos, lai pēc tam vēlreiz ieskatītos viņas sejā, kas nu jau raudzījās man pretī, bet zinu, ka nevēlēšanās zaudēt divcīņā, adrenalīns un ‘izdzīvošanas’ impulsi no smadzeņu šūnām maniem izlietotajiem muskuļiem piegādāja pārdabisku spēku un mēs skrējām! Abas ar pēdējiem spēkiem… Finiša taisni… Es zinu, ka tam paralēli skanēja balss mikrofonā: “… ieskatījās pretiniecei sejā… cīņa… Un abas dāmas finišē reizē!” Jāsaka, ka pēdējo reizi tā sprintoju tikai vieglatlētikas sacensībās 100m distancē, pirms kādiem 8 gadiem… Forši! Sajūtas bija tiešām labas! Ļoti līdzīga, sīva cīņa pusmaratona pašā izskaņā, kad spēki atstāti trasē.. Apziņa, ka visa uzmanība tiek veltīta tieši Tev un Tu nedrīksti pievilt skatītājus, kas ‘kāro pēc asinīm’…!
Medaļa uzkārta, rokasspiediens sāncensei un patīkam gandarījuma sajūta par paveikto! Vēl jo vairāk tad, kad uzzinu rezultātu – personīgais rekords labots par 2min un 5s! Yup! Veeeeeri naisss! :)
Mazliet atsildīšanās riksītis, pastaipīšanās, izlocīšanās un tad jau var doties arī pēc putras ar aveņu ievārījumu! :)
Piektdienas vakarā sagaidīti draugi pie Reģistrācijas, apskatīti ezera moli ar skata torņiem.
Kopīgi gatavotas vakariņas, ēsts un runāts, plakāts zīmēts, ne baloni, pēc tiem gan ļoti skumu. Laikam vajadzēja pūst tāpat vien, kaut bez tempa turētājiem.
Fotografēšanās vietā sapulcējas gana daudz cilvēku. Man par pārsteigumu mums ir arī oficiālā fotogrāfe, tāda nopietna, ar somu (atvaino, vārdu aizmirsu). Ar vairākiem iepazinos. Šo sacensību iepazītā noskrieniete BaibaN.
Skrējienu sāku no beigām, pirms starta runājāmies ar Lauru no Rīgas, kurai šī pirmā sacensība vispār, tāpēc uzrunāju, jo redzēju uztraukumu. Jauki parunājāmies, vēlāk trasē vēl divas reizes redzēju, viņa finišēja!
Lēna skriešana sanāca pirmos 3 km, kamēr visa masa kustējās kopā.
Otrā apļa sākumā stipri satraucošas sāpes sirds rajonā. Mazliet samazinu tempu, tanī brīdī skrēju aiz batara. Pēc puskilometra sāpes mazinās. Turpinu desot.
Gunu esmu nodomājis ķert rokā, bet acīm redzami, viņa pielikusi tik pat nopietni kā es. Un apendiksā atstatums starp mums starp 2. un 3. apli nav mainījies.
Varbūt vajadzēja startēt no pienācīgas starta vietas, varbūt.
Tagad ir rezultāts 1h38:56, kas par 2 minūtēm sliktāks kā Ventspilī, tās, domāju varētu būt palikušas pirmajos 3 km.
Man būs burvīga iespēja patrenēties, jo minikin vēlīgi piešķīra savu iegūto balvu par Top5 skrienamām dziesmām Rietumu radio – 3 mēnešu treniņus pie Jēkaba Kupša.
Pēc skrējiena ar GunuO un eziskrien uz jūru nopeldēt.
Tad ar elie līdz auto. Gitucis smaidīga, labi veikusi pirmo pusīti, zem divām. Drusku vēlāk ar Agy un klibo velo līdz Laumenei. Pēc pusstundas atpakaļ, kompīc Mošķim. Sapulcējamies. Man mašīnā divas puķes Vizbulīte un Madara vēl arī Dagmāra. Kur meitenes, tur Edgars (sarkstu) bija reiz tāds paraksts fotogrāfijai. Kā arī tāds paraksts, ka Mošķis Renčikam neturēšot tempu. Zanei šoreiz sanāca turēt veiksmīgi.
Visi nonākam pēcballītes vietā. Sagatavojam galdā liekamo, sēžam, ēdam, runājam. Mazliet formāli, bet katram ir iespēja izteikties un visiem – dzirdēt. Neliela izklaide – vakara šaušana. Tad pēdējās mierīgās sarunas un tad jau pēdējie viesi mājup.
Vizbulīte šorīt startēja uz Pāvilostu. Pabrokastojām un aiztransportēju līdz jūrai.
Šīs dienas pirmā puse pavadīta šautuvē. Mazliet centības man ir, izvēlos padarboties šautuvē, nevis, piemēram, sastādīt kompāniju pārgājienā Vizbulītei. Tomēr pavisam centīgs arī neesmu, jūtu nogurumu, tāpēc nepalīdzu pie patronu lādēšanas, bet dodos uz pilsētu.
18:00 Nu jau drusku esmu pačučējis. Tagad domāju par obligāto atsildīšanās skrējienu. Ārā liels vējš, varētu varbūt pa ceļam arī nopeldēties. Gribas arī tenisu, bet visu šodien nav plānos paspēt.
19:45 Labi, esmu jau noskrējis atjaunošanās skrējienu gar jūru līdz “garāžai”, jūrā ūdens stindzina kājas, tikai noskalojos. Pirmajā km atkal sirds rajonā sāpe. Pēc tam labāk, beigās neko nejutu. Vajadzētu aizbraukt ar riteni uz tenisu?
21:15 Biju kortos viens pats.
22.07. Ir neliela temperatūra (galva karst), mazliet jūtu augšstilbu muskuļus, nedaudz ceļos jūtu vājumu, nepieciešamību atpūsties.
Paldies visiem, ar ko biju kopā, patīkami pavadīts laiks.
@LiepPusmaratons aicināja dot atsauksmi, tad nu sasprindzināju smadzeni.
Palīdzi izveidot nākamo @LiepPusmaratons vēl labāku, raksti šeit vai nosūti mums atsauksmes anonīmi http://goo.gl/glWWj #liepajas21
Man sanāca tā:
+ mūzika skanēja plašā rādiusā. Personiski vislabāk patika dīdžejs Pērkones ielā.
+ brīvprātīgās (-ie) lieliski gan uzmundrināja, gan palīdzēja.
+ atnākuši paskatīties gana daudz pilsētnieku, tas priecē.
+ laba organizētība, viss savās vietās (pieredze dara savu :) )
+ joprojām atbalstu praksi par koridoru apzīmējumiem, kur dažāda tempa skrējējiem tiek piedāvāts ieņemt sava tempa vietas.
+ patīkami, ka tik operatīvi parādās rezultāti internetā. Sms ar rezultātu arī būtu forši.
– labi, ka bija gružkastes pēc dzirdinātavas punktiem, tās vajadzēja novietot 3x tālāk, jo tajā posmiņā grūti paspēt padzerties skrienot.
– startēju no beigām, līdz Peldu ielai nebija izredžu apdzīt (bet tam jau laikam neko nevar padarīt trasi nemainot). Pats biju vainīgs, vajadzēja stāties atbilstošajā koridorā.
– domāju pagaidīšu, kamēr rinda pie putras noskrienas, bet tad arī putra beidzās. Par to īpaši neskumstu.
* Ja rastos kāds sponsors klāt, būtu forši “makaronu ballīte” iepriekšējā vakarā un “pēc ballīte” piemēram LOC baseinā.
* Sastāšanos starta koridorā, iespējams, varētu uzlabot sākumā atvēlot lielāku teritoriju, bet dažas (teiksim 5 minūtes) pirms starta visi sablīvētos kopā.
* Draugu pulkā bija diskusijas par dzirdināšanas punkta “stadions Daugava” izvietojumu, ka varētu ātrāk, kaut kur pie gulbīšu dīķa.
* Nāks tuvāk skatīsimies, varbūt nākamgad sarunājam laikus un saorganizējamies priekš tempa turētājiem.
* Mediķu auto trasē nepamanīju, varbūt informatīvajā kartē vajag norādīt, kur tie atradīsies.
Kurš gan nezinās tādu (vai līdzīgi formulētu) frāzi:
Ja ko dari, tad ieliec tajā visu savu sirdi!
Taisnība jau ir! Katru lietu, darbu, referātu, ēdiena gatavošanu, vingrojumu vai vienkārši grāmatu, ko iesāc, būs vieglāk paveikt, ja tas sagādās prieku – ja process sagādās baudu gan, ķermenim, gan dvēselei, gan sirdij.
Es skrienu, jo man tas sagādā prieku! Tas ir brīdis, kad esmu pati ar sevi – savām domām, savām emocijām un jā – ar visu savu sirdi! Ja Tu neskrien, tas nozīmē, ka ir citas lietas, kas Tevi aizrauj! Mēs katrs esam personība ar savām interesēm. Bet ne par to es gribēju jums pastāstīt! :)
Lieta tāda, ka reiz man izdevās savā treniņ-skrējienā ielikt ne tikai savu sirdi, bet netīšām arī to noskriet.
Kā?!
Lūk, maršruts!
28/11/2012 Sirds
Jāsaka, ka šis ‘Sirds maršruts’ man izdevās pavisam netīšām, toties pēc šī ir izskrieti daži – tīši izplānoti!
17/03/2013 St. Patrick’s Day – četrlapu āboliņa vietā tikai trīslapu āboliņš.
24/03/2013 Pūpolsvētdienai par godu centos ‘izveidot’ pūpolzaru, bet šķiet, ka tas nav izdevies īpaši veiksmīgi… :)
31/03/2013 Toties Lieldienu zaķis noķerts! Manuprāt, pat ļoti veiksmīgi!
15/06/2013 Ja ir “‘V’ for Vendetta”, tad man ir neizdevies “‘T’ for Training”.
Nu, šķiet, ka pagaidām mani ‘zīmējumi’ ir beigušies. Par godu Jāņiem, nekas īsti neizdevās, jo gandrīz taisnu līniju var nodēvēt gan par Tautisku jostu, gan par vainadziņu, gan – uz smilgas savērtām zemenēm.. :)
23/06/2013 Skrējiens Jāņu rītā.
Vai arī Tev ir kāds triks, kā savu skrējienu Tu mēdz padarīt interesantāku?
Izskatās, ka manā ‘rakstnieces karjerā’ ir pienācis tas brīdis, kad manu blogu lasa ne tikai ģimene, radi, draugi un paziņas, kuriem tieši pirms 2 gadiem, 8 mēnešiem un 18 dienām tapusī bloga vietne ar pirmo ierakstu no Francijas Alpu galvaspilsētas Grenobles tika veltīta un domāta, lai viņi zinātu, ka ar mani viss kartībā, bet, kā izrādās, arī skraidītāji un, droši vien, arī vienkārši ‘garāmgājēji’ (un, ja jau Tu šobrīd šo lasi, tad pilnīgi noteikti, esi kādā no iepriekš nosauktajām kategorijām). Ziniet, tas priecē! :)
Vakar, kad pārrados mājās no Nike Riga Run treniņa Mežaparkā (man šis bija pirmais), savā ‘Sejas grāmatā’ [Facebook] izlasīju kādu vēstuli, ka esmu kļuvusi slavena un Holivuda mani gaida! Hahaha! :)
Nu labi – nē! Diemžēl, bet mani uz lielajiem ekrāniem vēl neredzēsiet…
Vēstulē bija teikts, ka manu blogu lasa skrējēji un, ka man vajagot rakstīt ar plašāku vērienu, jo viņi gribot vēl materiālu! (Nu, traka publika, traka… :D )
Tad nu tā, tagad vēršos tieši pie Tevis, skrējēj (no pārējiem joprojām nenovēršos, jo nevienu nedrīkst apbižot)! Man bija uzdevums izdomāt, ar ko lai sāku… Un tas ne vienmēr ir tas vienkāršākais, jo parasti pie bloga papildināšanas ķeros tad, kad ir iedvesma. Atlika ieiet dušā un tā bija klāt! Labi, ka nevirināja dušas aizkaru! :D Tad nu nonācu pie, manuprāt, paša vienkāršākā varianta – sākotnēji pastāstīt par to, kad?, kā? un kāpēc? esmu sākusi skriet. Kādam, pieņemu, stāsts ir līdzīgs, bet kādam citam – diametrāli pretējs. Katrā ziņā – man tas ir mans stāsts – īpašs man! Un, cerams, ka arī jums patiks. :)
Jāsāk ar to, ka sports man nav svešs – tas man vienmēr ir bijis Labākais Draugs. Kamēr tiku līdz skriešanai, mūsu draudzība ir bijusi varen’ raiba! Šis tas – nopietni un šis tas – tikai ‘garām ejot’…
* Ar puikām un meitenēm pagalmā spēlēju futbolu, ‘Augstāk par zemi!’, ‘Ķerenes’, ‘Sasaldēts! Atsaldēts!’ un ko tik vēl ne!? Badmintons bija topā. Gluži tāpat, kā lekšana ar gumijām un lecamauklām. Kokos arī kāpām!
* Kādreiz sešus gadus dejoju sporta dejas un, cik iespējams, cenšos arī tagad… ja sanāk.
* Man aiz mājas bija dīķis, kurā – vasarā varēja peldēties, bet ziemā – slidot!
* Manas pirmās skrituļslidas bija plastmasas, ar 4 ritenīšiem un metāla slieci kājas izmēra pieregulēšanai.
* Kādreiz bija arī ritenis, tāpēc iemaņas ir!
* Visu sākumskolas un pamatskolas laiku spēlēju tautas bumbu, trenējos un startēju visdažādākajās vieglatlētikas disciplīnās, trenējos un spēlēju basketbolu un strītbolu, skrēju krosus, stafetes, slēpoju…
* Vienu vasaru vecmāmiņas kartupeļu laukā iemēģināju roku loka šaušanā. Līdz pazaudēju visas bultas… Nu, labi – nē! Sākās ziema. :)
* Astoņus gadus īpaši trenēju arī roku pirkstus, trinkšķinot pa melnbaltajiem taustiņiem. Šobrīd šīs iemaņas lieti noder šī teksta tapšanā.. :D
* Kopš 7.klases pamatīgi, es teicu – PAMATĪGI, trenējos volejbolā (arī pludmales), kur karjeras augstākais punkts bija tieši vidusskolas laiks.
* Pateicoties māsas Zemessardzei, ar nūju rokā protu skraidīt pakaļ caurai bumbiņai. To saucot par florbolu…
* Tāpat – sveši nav trenažieri un zinu, kā izskatās hanteles.
* Pēdējos divos gados, kamēr biju Francijā un Portugālē, ir izdevies izmēģināt mazliet eksotiskākus sporta veidus. Ir sanācis uzkāpt gan uz sērfa dēļa Atlantijas okeānā, gan uz kalnu slēpēm Francijas Alpos, gan arī vienkārši kāpt kalnos un staigāt pa kalnu takām (randonnée).
* Reiz izdevās uzspēlēt arī skvošu un pirms kāda laika – tenisu. Neteiktu, ka šie sporta veidi mani aizrautu..
* Francijā nedaudz sanāca aizrauties arī ar peldēšanu un sāku nodarboties ar pilatēm un jogu. Šīs divas pēdējās ir manas sabiedrotās arī šobrīd. Iesaku jums ar’!
Skriešana: 10/10/10
Nordea Rīgas maratons – pirmais
Beidzot var mosties… sākas interesantā daļa. :D
2009.gada ziemā aizbraucu padzīvot uz Parīzi. Pirmā lieta, kas šajā pilsētā mani ļoti piesaistīja un fascinēja – parki! Un ne jau tāpēc, ka tajos aug koki un zied skaistas puķes! Cilvēki! Skrien! Krustām – šķērsām! Šķiet, ka tā bija pirmā reize, kad es redzēju tik daudz aktīvus skraidītājus! Tajā laikā, salīdzinot ar Rīgu, Parīzē izskatījās kā metropolē, kur mašīnu vietā kursēja skrējēji. Jauni, veci, ļoti veci… Fascinējoši!
Lai arī skriešana man nav sveša jau no mazotnes (neskaitot skolas krosus un vieglatlētikas distances, es pat atceros, kā kopā ar mammu pāris rītus un vakarus mēģinājām paskraidīt), tai pievērsusies esmu tikai kopš, kā izrādās zīmīga datuma – 2010.gada 10.oktobra, kad biju atpakaļ Francijā – šoreiz kalnos – Grenoblē. Un atkal – cilvēki skrien, skrien, skrien…! Pa pilsētu, pa kalniem. Pa kalniem?! Es tur knapi varu normāli uzrāpties, bet man garām panesās dāma ar mazuli ķengursomā… Tad man arī tā gribējās – nevis mazuli ķengursomā, bet gan skraidīt pa kalniem! Diemžēl, savas sporta vēstures dēļ, pa kalniem neskraidīju – skrēju gar upi. :)
Pats sākums manai skraidīšanai bija ļoti izteikti neregulārs un diezgan nekāds, jo tas bija pirmais mācību semestris ar ārkārtīgi daudzām citām aktivitātēm. 2011.gads iesākās ar vēl vairāk un dažādākām nodarbēm – peldēšanu, kalnu slēpošanu, it īpaši – Rollerrandonnée piektdienu vakaros. Lēnām tam visam pievienojās arī nedaudz regulārāka skriešana. Tika iegādāti jauni skriešanas apavi un distance arvien pagarinājās… Jo garāka distance, jo interesantāks skrējiens! :)
Kad pienāca 2011.gada rudens, devos uz Portugāli. No sākuma domāju – ideāli – pilsēta atrodas okeāna krastā un katru rītu varēšu sākt ar skrējienu pa pludmali… kā filmās..! Diemžēl, līdz okeānam bija 40min brauciens ar autobusu pa šoseju… Tāpēc par manu treniņu vietu kļuva tuvējais parks, kurā varēja riņķot un riņķot, un riņķot… un tad – pretējā virzienā. Lekciju saraksts bija ideāls tam, lai varētu atlicināt laiku arī skriešanai un no šī brīža parādījās arī noteiktāka regularitāte.
2012.gada ziemas beigās es atgriezos Grenoblē pie kalniem, bija auksts, tāpēc aizrāvos ar pilatēm un jogu, bet, kolīdz kļuva siltāks, turpināju, cik vien varēju, regulāri paskriet un, lai arī tas man bija tīri savas fiziskās formas uzturēšanai un endorfīnu iegūšanai, radās pirmās domas, ka vajadzētu sākt piefiksēt savus rezultātus, iemēģināt intervālu metodi un pieteikties ‘Nike Riga Run’ 10km skrējienam.
Vasara un, it īpaši, divu nedēļu brauciens mājup, bija ārkārtīgi interesants ne tikai redzēto un piedzīvoto iespaidu dēļ, bet arī tāpēc, ka gandrīz katru dienu skriet katru reizi citā pilsētā ir stipri aizraujošāk, nekā gar gar vienas un tās pašas upes krastiem… Tikko saskaitīju, ka 12 dienās tika noskrieti 96km septiņās dažādās vietās (Darmstadt (Vācija), Geneve (Šveice), Moustiers-st-Marie (Francija), Biot – Antibes (Francija), San Lorenzo al Mare (Itālija), Menaggio – Ossuccio (Itālija pie Komo ezera), Praha (Čehija)). Jā, gandrīz sanāk, ka no Francijas atskrēju uz Latviju un ieskrēju tieši NRR 10km trasē. Toreiz šis skrējiens man vainagojās ar personīgo labāko rezultātu un interviju finišā.
‘Āķis lūpā’, azarts kabatā!
Valmieras pusmaratonā (2012) piedalīties neizdevās vienīgi tāpēc, ka autobusa šoferītis noplātīja rokas un pabrauca garām pieturai… Toties Siguldas pusmaratona (2012) medaļa kaklā uzkārta!
Visiem taču zināms teiciens – Kā jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi arī visu turpmāko gadu! Tad nu lūk, pēc visādi citādi sagaidītajiem jaunajiem gadiem – ar draugiem trakās ballītēs gan Latvijā, gan ārpus tās, šogad gribēju mieru un 2013.gadu sagaidīju skrienot. Mhm! Apskrēju savu rajonu un apskatīju visus salūtus, ko tajā apkaimē laida gaisā!
Sagaidot 2013.gadu
Maratons.Tam sekoja reģistrēšanās Nordea Rīgas Maratonam! Un kopš tā laika centos trenēties cītīgi – pirmo reizi – ar zināmu mērķi! Šad tad par sevi lika manīt dažādas ‘kara traumas’ un iecerētais treniņu plāns netika izpildīts, taču skriets tika –gan salā, gan Stokholmā, gan apkārt Ķīšezeram (tas bija mans pirmais tik garais/ilgais skrējiens), gan kopā ar Ņergām pa ezeriem un mežiem (te sanāca tikt līdz manai pirmajai maratona garuma cienīgai distancei). Izlaists Rēzeknes pusmaratons (2013), toties Biķernieku pusmaratons atskrēja ar personīgo rekordu! :)
Hmmm… šķiet, ka tāds ‘intro’ manā skriešanas vēsturē ir ieskicēts… Par to, kā man gājis, par to, kā skrienas un to, kā veiksies, vari sameklēt sadaļā ‘Skrienu’.
Man skriešana ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī brīdis, kad padomāt – par sevi, apkārtējiem un dzīvi kā tādu. Tas ir brīdis, kad domās var ‘salikt pa plauktiņiem’ to, kas kādā brīdī ir ticis izvandīts… :)
Jā… vēl nav pagājis gads, kopš trenējos mērķtiecīgi un piedalos sacensībās.
Šobrīd manu sienu rotā 3 medaļas no pusmaratoniem (Sigulda, Biķernieki un Ventspils) un 4., kā karaliene – Maratona Medaļa.
Nu jau vairākus mēnešus nepavisam nav viegli ar mēneša skrējēja izvēli. Ne tādēļ, ka nebūtu ko izvirzīt. Kandidātu ir daudz un tieši tāpēc ir grūti, katram kandidātam ir savi sasniegumi, grūti izcelt kādu vienu. Nu jau žūrijas starpā sāk pavīdēt tādi teicieni kā “padomājam, kuram šomēnes nevar neiedot titulu, kurš jau sen pelnījis”… Pelnījuši ir daudzi, bet saņem šo titulu katru mēnesi tikai viens. Šomēnes žūrija par mēneša skrējēju izvēlēlēja Bataru. Ja skatās viņa pases datos, tad negribas ticēt tam, ko viņš dara – skriet uzsācis pirms četriem gadiem, regulāri piedalās sacensībās un koptreniņos, pusmaratonu spēj noskriet jau 1h37min laikā, pirmais maratons 56 gadu vecumā… Lasīt tālāk.
Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādāstreniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādampadzīvojušamlaulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo!Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums.
No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have.
Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmundabalss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru.
Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad.
Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.
Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem.
Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes…
…23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai.
Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis.
Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu.
Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.”
Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs.
Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas.
Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu.
Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.”
Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!”
P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu!
P.P.S.
Uz abām pēdām kopā trīs nenozīmīgas tulznas, pāris noberzumi un viena pamatīgi liela atdalījusies ādas daļa kreisajam īkšķim iekšpusē, kas atsedz gaļas paviljona cienīgu skatu. Jēzenes ne vienā vietā neizjuka un kalpos vēl ilgi, bet jā, vairāk maratonu šļopenēs skriet neplānoju, varbūt kādu pusīti uz PB, bet labāk un bez traumām skriet basām pēdām ;)
P.P.P.S.
Ja Tev šis raksts lielos vilcienos šķiet ik pēc 3 min par seksu domājoša seksuālo fantāziju aprobežota mežoņa murgojums ar aprakstiem zem jostas vietas, tad Tev ir pilnīga taisnība un vēl, ja Tu skrien, tad padomā labi, kāds īsti ir skriešanas process – iesildīšanās priekšspēle, smukas drēbītes, smērītes un elektriskās spēlītes, ritmiskas kustības, pauzes un virzienu maiņa, temperatūras paaugstināšanās, svīšana, uzbudinājums, puskaila atrašanās publiskās vietās un grupās, labsajūtas hormona izdalīšanās, zosāda, finiša spurts… atsildīšanās pēcspēle, duša un ļoti laba ēstgriba, varbūt vēl cigārs vai cigarete. Tāpēc novēlu Tev sasniegt īstas baudas virsotnes, skrienot vismaz pusmaratonu, bet tiekties uz Maratonu!
km 
- 
