Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Rīga – Valmiera: trīs lietas, labas lietas

Rīga – Valmiera. Diez vai pateikšu kaut ko jaunu, tādēļ rakstītais ir vairāk domāts kā atgādinājums man pašai, nu tā, lai neienāk prātā to atkārtot vēl ceturto reizi.

Pagājušā gada rudenī nolēmu, ka nedaudz mainīšu savu attieksmi pret skriešanu, proti, sākšu uz to raudzīties nopietnāk. Nopietnākā raudzīšanās ietvertu kārtīgus treniņus un šādus tādus mērķus. Kādēļ? Vai gribu ar kādu sacensties, vai arī kaut ko pierādīt? Nezinu, laikam vienkārši gribu uzzināt, vai esmu spējīga uz ko vairāk. Un nē, sacensties nav manā dabā. Tātad gribu atrast savas robežas – kaut kā tā. Protams, nogurdinošie treniņi tagad sāk atgādināt darbu un nevaru teikt, ka tas mani īpaši sajūsmina, reizēm pat iešaujas prātā doma: „Kā man tas ir apnicis!” (it īpaši, kad ārā ir mīnusi, bet tev vienkārši jāskrien 30km, jo tā vajag), taču jāatzīst, ka pie šī hobija es jau tāpat esmu kavējusies neraksturīgi ilgi. Tad nu ļaunākais, kas varētu atgadīties – es vienkārši atrastu sev citu aizraujošu nodarbi. Mieru, tikai mieru! Tas nebūs šogad. Šogad padomā daudz interesantu lietu. Pirmais brīnišķīgais notikums šajā sezonā – pievienošanās VSK Noskrien Vāverēm. Šie jaukie, pūkainie zvēriņi mani motivē gatavoties Skrien Latvija un Stirnu Buka sezonai. Tomēr garie skrējieni paliek manis pašas ziņā, un attiecībā uz tiem man ir plāni, neraugoties uz to, ka gads sācies skumīgi – netieku izlozēta diviem aizrobežu sapņu skrējieniem, kuros neprātīgi kāroju piedalīties. Par laimi vismaz attiecībā uz skrējienu Rīga – Valmiera nav nekādas aizķeršanās, paspēju pieteikties laicīgi.

1461628_1361067830585441_7409391914534632761_n

Kliņķa skrējiens ir tāds interesants – no vienas puses, es to ļoti gaidu, jo tas ir piedzīvojums, kaut kas īpašs, pilns emociju, tajā pašā laikā tie ir 107 km, un tos noskriet ir sasodīti grūti. Tādēļ ir tā kā bail un gribas, lai tas nemaz tik ātri nepienāktu. Esmu uzstādījusi sev nopietnu mērķi – šajā reizē (trešajā un pēdējā) gribu noskriet Rīga – Valmiera 11 stundās. Šķiet, ka es to varu.

Pirmais aprīlis. Cik gan būtu jauki, ja tā būtu brīvdiena. Bet esmu jau pieradusi, ka pirms nopietnām sacensībām ir jāstrādā pēc pilnas programmas. Nu ko lai dara, ka ar šo skrējienu sakrīt arī svarīgākā sezonas diena darbā. Tā nu visu dienu pavadu uz kājām un nelielā stresā, bet vakarā pametu kolēģus likteņa varā un dodos pie fizioterapeita. Viena no kolēģēm vēl nosmejas, ka tieku palaista tik ar norunu, ka dabūšu pirmo vietu. Nu kā tad. Kad krustām šķērsām noteipota ierodos mājās, saprotu, ka gulēšanai laika atlicis vien nieka 30 minūtes, kurās tā arī neizdodas iemigt.

12524415_1737074783173761_6980857402889211725_n

Latvijas Universitātes telpas, kad ierodos, šķiet neparasti tukšas. Biju gaidījusi lielāku burzmu. Reģistrācija, smaidīgas sejas, pļāpas, stiepšanās – viss paiet vieglā satraukuma virpulī, līdz dažus mirkļus pirms pusnakts jau dziedam himnu pie Mildas kājām. Starts.

Šoreiz skriešana organizēta nedaudz citādāk. Pa priekšu brauc policijas mašīna un varam neievērojot luksoforu signālus, skriet pa pirmo joslu. Nav slikti. Tikai tad, kad mašīnas no sānielām tomēr izrāda vēlēšanos mūs sabraukt, sāku prātot, vai tā, ko es redzu priekšā, ir pirmā vai otrā policijas mašīna. Drošības labad pārvācos uz ietvi. Tomēr nē, viss pareizi, pie Dailes teātra garām pabrauc arī otra policijas mašīna. Tagad gan viss pa vecam. Temps 5:30. Zinu, ka par ātru, tomēr tik viegli skriet. Pie TRT starta vietas mani sagaida Inga. Viņa apņēmusies paskriet ar mani līdz Juglai. Turpinām tādā pašā tempā, tikai pļāpājot. Prātā iešaujas doma, ka droši vien šādi pļāpājot, laiks un kilometri līdz Valmierai paskrietu nemanot. Pie Šmerļa meža mans Garmins paziņo, ka ir želejas laiks. Jā, viņš to iemācījies no Ingas Garmina. Patiesībā noderīgi, jo garajos skrējienos ir tik viegli aizmirst, ka jāpaēd. Un tad tu, cilvēks, attopies, ka spēka vairs nav, un arī līdzams nekas vairs nav. Ir ieplānots ēst ik pa 40 minūtēm, neatkarīgi no sajūtām. Garmina pīkstiens – piparmētru „vemjamā” želeja vēderā.

12932974_1116687551708964_1158684666349611215_n

Pienāk Jugla un jāatvadās no Ingas. Ieslēdzu savu pieres lampiņu un dodos pretī vientulībai. Tomēr nē, izskatās, ka meitene raibi rozā legingos, kuru biju ievērojusi labu gabalu priekšā, sākusi nomest tempu, panāku viņu. Nedaudz papļāpājam. Pārgudri apjautājos, vai viņa nav uzsākusi par strauju, un attopos, ka pati jau arī tikpat vainīga. Nu neko, meitene saka, ka ārsts esot aizliedzis skriet, bet tas jau nu viņu neatturēs. Skriešot līdz Raganai un tālāk jau kā sanāks. Kāpēc līdz Raganai – lai paskatos uz viņas numuru. Paskatos, ha – tur rakstīts Raganiņa, un gandrīz norauju uz acīm. Skaidrs, burvestības, jātaisās prom! Atvados un skrienu tālāk, prātojot, ka nepazīstu un pat neesmu dzirdējusi par tādu niku. Tomēr apskaidrība atnāk – tai jābūt Dainai, mainītā matu krāsa samulsināja.

Pilsētas ugunis lēnām noplok, atstājot priekšā vien aicinošo tumsu. Man ļoti patīk skriet tumsā. Nekas nenovērš uzmanību, lukturītis izgaismo tik daudz ceļa, cik tajā brīdī nepieciešams. Netraucē arī lieki trokšņi. Dzirdama vien reta mašīna, klusītiņi inoveitu soļi un pašas sirdspuksti, pat balsis galvā vēl nav pamodušās. Pirms Garkalnes noķeru Arti, temps aizvien turas ap 5:30, Kādu mirkli paskrienam kopā, pļāpādami, bet tad priekšā ieraugu Baibu un metos parunāties ar viņu. Pirmais kontrolpunkts klāt. Piestāju tikai, lai izmestu tukšo želejas tūbiņu. Man neko nevajag. Dzeramais ļumīgajā pudelē vēl nav pat pusē un želejas pietiks līdz trešajam KP.

Svecītes. Ceļš izlikts ar svecītēm. Sapriecājos un sekoju tām tā aizrāvusies, ka gandrīz paklūpu pār sliedēm, kuras pēkšņi uzrodas manā priekšā. Skaidrs, svecītes norādīja uz sliedēm. Ienirstu atpakaļ tumsā. Varbūt vajadzētu ieslēgt mūziku? Negribas, un bail nesadzirdēt Garmina atgādinājumus par ēšanu. Varbūt vēlāk. Turos uz 5:30. Sajūtas labas, ja neskaita sāpes kreisajā augšstilbā, bet tām jau nav jāpievērš uzmanība, tās tur vienkārši dzīvo. Izskrējusi atpakaļ uz lielā ceļa, pamanu spīdīgas acu pērlītes. Pelīte skrien man pretī pa ceļa malu – laikam sataisījusies uz Rīgu. Es gan uz Valmieru. Kur gadījies, kur ne – pavisam drīz klāt jau otrais KP. Pazīstamas, smaidīgas sejas, neko man nevajag, skrienu tālāk.

Riebīgo kalniņu posms. Tajā apdzenu vairākus skrējējus. Man iet tīri labi, kaut temps paliek svārstīgs – pret kalnu lēnāks, no kalna ātrāks. Tas ir normāli, tomēr jūtu, ka kājas ļoti piedzinušās un sāk pamatīgi rauties krampjos. Lieku garākus soļus, cerībā, ka atlaidīs. Kas tev deva. Par laimi šis ir viens īss posms, un klāt jau 3. kontrolpunkts. Tur priekšā Veipa kungs, kura uzdevums ir uzpildīt ļumīgo pudeli un iebāzt man kabatā pāris želejas. Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus. KP piedāvājumam nepievēršu uzmanību – neko negribas.

Dodos tālāk, bet pēkšņi samulstu, kur īsti jāskrien, lai neattaptos Siguldā. Tak trešā reize jau, vajadzētu tā kā atcerēties. Trasē pavadītas jau vairāk kā 4 stundas, tādēļ jāorganizējas uz zaļo pieturu, kaut tā vienmēr liekas nejēdzīga laika tērēšana. Pēcāk saprotu, ka esmu uz tā iebraucamā ceļa atstājusi tukšo želejas tūbiņu. Vai dieniņ, cik nesmuki sanācis, bet nu gabals jau noskriets, atpakaļ negriezīšos. Bet ir kauns. Nākamais kontrolpunkts gaidāms pēc iespaidīga gabala. Varbūt mūziku? Nē, negribas. Iegrimstu sevī un skrienu. Taču temps nenovēršami krītas. Ja sākumā vēl izdodas turēties zem sešām, tad tuvāk posma vidum un beigām, temps jau ir 6:10-6:30. Ikri sāp tā, ka maz neliekas, bet augšstilbos kāds vienkārši cērt ar cirvi. Jūtu, ka piekliboju. Ai, nu ko darīs, atpakaļ jau neskries, tā ka nākas vien turpināt. Nakts ir skaista. Ievēroju, ka mākoņi izklīduši un debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Brīnišķīgi. Bet vai man tikai liekas, vai priekšā manāms tāds kā gaišums? Gaišums lēni pieņemas spēkā un tumsa sāk izklīst. Putni mostas, sākumā kautrīgi, bet tad aizvien skaļāk un priecīgāk mani uzmundrinādami. Kad tuvojos Braslas kontrolpunktam, ir jau tāda maza gaismiņa. Izslēdzu lukturi. Man pretī kāds skrien. Tā ir Lauma. Viņa mani pavada līdz kontrolpunktam. Tas ir jauki – uzreiz var paskriet ātrāk. Man tiek paziņots ka KP notiek kaut kāda filmēšana. Nav labi, jo, kad esmu tik nogurusi, varu pateikt ko rupju vai nejauku. Bet es cenšos savākties. Veipa kungs jau atkal uzpilda manu pudeli, bet šoreiz kaut kā neveikli, es palūdzu koka kolu, bet muļķīgi aplejos, pie tam, man viņa izrādās vairs nemaz negaršo. Kaut kāda muļļāšanās sanāk. Ātrāk prom, lai nav jādomā, ka negribas. Zinu, ka no meitenēm esmu šobrīd pirmā, bet Sigita nav nekur tālu. Tas viss ir sīkums. Galvenais jautājums – vai iekļaušos 11 stundās, ņemot vērā, ka mans temps turpina dramatiski kristies?

Tipinu tālāk, šoreiz esmu stingri apņēmusies nepāriet soļos. Tā vien liekas, ka ceļš vairāk ved uz augšu. Un tas sasodītais Plācis, tas gan ir pavisam augstu! Šitais slīpums mani piebeigs. Citus gadus es tos augšupceļus būtu soļojusi. Taču Plācim līdzi nāk viens bonusiņš. Pirms ieskriešanas tajā, mani apžilbina satriecošs saullēkts. Skaisti. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, te mani atmiņa nedaudz mulsina, vai sekojošais bija pirms vai pēc tā, bet lai nu kā, mani pārsteidz ellīgs troksnis, kas tuvojas no mugurpuses. Netērēju enerģiju, lai atskatītos, tomēr nespēju saprast, kas tas ir. Kā bļaušana, kā taurēšana, varbūt kādu priekšmetu dauzīšana… Trokšņa vaininieks mani apdzen. Tas ir surikātu Pēteris, kurš austiņās klausās kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tas, acīmredzot, palīdz, jo viņš man aiziet garām kā stāvošai. Varbūt man arī jāieslēdz mūzika? Nē, vēl negribas.

Stalbe. Palikuši vien nieka 30km. Bet kā lai tos pieveic? Edijs pēdējo reizi papildina manu ļumīgo pudeli un atdod visas atlikušās želejas. Pirms atvadīties pavisam, viņš vēl noskaidro, ka Sigita ir kādas 10 minūtes aiz manis. Njā, man nepatīk bēgt un es arī vairāk nevaru. Jau sen gaidu, kad viņa mani beidzot noķers. Izskatās, ka arī 11 stundu plānu izpildīt neizdosies, jo vēl jau nav bijis galvenais lūziens – tāds, kas mani piemeklē vienmēr. Vārdu sakot – viss ir slikti. Gaidu katru kilometra pīkstienu. Sāp. Apnicis. Negribu. Bet vai tad tas nav tas pats skrējiens, ko tik ļoti gaidīju? Vecais muļķa kažokzvērs – tu taču atkal pārķēri startu! Vai vienreiz sāksi mācīties no savām kļūdām, vai kā? It kā ar šo visu vēl nepietiktu, izrādās, ka lielajai želejai, kuras kārta ir pienākusi, es nespēju atskrūvēt vāciņu. Nu neparko! Par laimi Veipa kungs nav klausījis manus norādījumus un ir iemetis līdzi vienu želeju, ko dabūju balvā pagājušās nedēļas rogainingā. Kaut kas ar zemenēm un banāniem, neesmu tādu ēdusi. Atplēšu to. Tas izrādās visšķebinošākais un saldākais klīsteris, kāds jebkad ir nonācis uz manas mēles. Fui! Cīnoties ar vemšanas refleksu, kaut kā dabonu iekšā, noderēs.

Tuvojas pēdējais kontrolpunkts. Domāju, ka atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros. Laikam pavada mani līdz kontrolpunktam. Tas kontrolpunkts ņudz no cilvēkiem. Atpazīstu Divplākšņus. Viņi ir brīnišķīgi un visu ko piedāvā, bet es tik nelaipni atsakos. Piedodiet, esmu pārāk nogurusi, lai būtu jauka! Palūdzu vien uzpildīt manu pudeli un atskrūvēt to sasodīto želeju. Želeja tomēr netaisās padoties, tāpēc atstāju viņu kontrolpunktā. Ceļš ved kalnā. Tirinos augšup. Pēc brīža puisis zilajā jakā mani panāk, un es tieku pie želejas. Dabūjuši tomēr vaļā, malači, paldies! Apņēmīgi, kaut lēni kulstu ar kājām asfaltu līdz pienāk 100km. 10 stundas un 15 minūtes. Un tad kaut kas izbeidzas. Viss. Mans jau tā nekādais ātrums samazinās vēl vairāk. Pretī brauc velosipēdists un sāk ar mani komunicēt. Kā es jūtos? Vai man vajag želeju, vai ūdeni? Da neko man nevajag. Kliņķi man vajag un apskāvienu, bet vēl sasodīti 7 kilometri. To es viņam nesaku. Kādu mirkli esam runājuši, tad beidzot atpazīstu – tas tak Māris Babris! Nu, sorry, sarkanbaltā triko, uz velo, pēc maniem 100 noskrietajiem kilometriem, cerams tas ir piedodams. Viņš interesējas, vai es tiešām nevaru paskriet ātrāk. Žēl, bet tiešām nevaru. Tās apmēram 7 minūtes uz kilometru šobrīd ir mans maksimums. Māris aizbrauc apskatīties, kā klājas Sigitai. Pēc mirkļa atgriezies paziņo, ka mūs šķir vien 500metri, un viņas temps ir krietni labāks. Tas mani nespēj sapurināt. Lai tik skrien šurp, jau sen viņu gaidu. Pie pašas Valmieras viņa mani tiešām panāk. Solis raits, pati smaidīga, tur jau viņa aiztraucas un izgaist manam skatienam. Esmu atvieglota. Man vairs nav jābēg un es beidzot varu uztaisīt zaļo pieturu! Atlikušie kilometri ir kā murgs. Pienāk laiks želejai, bet, paņēmusi rokā sūri, grūti atskrūvēto pudelīti, saprotu, ka tas ir pārāk liels izaicinājums manam vemšanas refleksam. Man atlikusi vēl viena piparmētru, taču arī tā neiet iekšā. Glābiņš ir vien Divplākšņu dotā tēja – tā ir rūgtena ar vieglu citrusa piegaršu. Kā veldzējoša oāze šajā šķebinoši saldajā tuksnesī. Kā izrādās, tā esot bijusi tēja ar bergamoti. Steberēju kliņķa virzienā, sažņaugusi rokā pudeli un atvērto želeju. Pudele ir saplīsusi un gardā tēja sūcas ārā, sajaucoties ar lipīgo želeju, kas vienkārši nekontrolēti šļakstās visos virzienos. Sapīkusi izmetu želeju, taču ļaunums ir jau nodarīts – rokas ir neiedomājami lipīgas un to substanci gar sāniem noslaucīt neizdodas. Sāku prātot – bet ja nu finišā vēl būs aizkavējies tas mazais puisītis Jēkabs? Ja nu man viņam jāpaspiež roka? Viņš taču vienkārši pielips! Cik nelāgi. Izlemju ziedot pēdējos gardās tējas malkus, lai noskalotu vismaz labo roku. Ļumīgā pudele arī tiek atstāta miskastē, tas caurums nav lāpāms. Velkos tālāk. Nu kur ir tā baznīca? Viss, nevaru, pāriešu soļos. Tomēr nē, tā nevar, izturi līdz galam! Šis atkārtojas vēl pāris reižu, līdz vajadzīgā gājēju pāreja ir sasniegta. Emocijas uzbango. Sarkanais paklājs. Esmu laimīga, skrienu pēdējos metrus, dodot pieci visiem, kas vien izstiepuši rokas. Lai man piedod tie, kas bija kreisajā pusē – tā roka bija lipīga.

12439168_996539447088653_1790615969700869113_n

Kāpnes, durvis… what a f… – kāpēc te ir 2 kliņķi??? Samulsusi pieķeros gan īstajam, gan viltus kliņķim un sabrūku pie baznīcas durvīm. 11 stundas 12 minūtes un 24 sekundes. Vai nav vienalga, es to izdarīju un tas nemaz nav slikts rezultāts! Ar rokas mazgāšanu esmu trāpījusi desmitniekā! Te jau kautrīgi nāk mazais Jēkabs, lai paspiestu manu roku. Forši! Lai viņam laba veselība!

12670827_996539477088650_775308822865872214_n (2)

Tā, tuvojas nākamais finišētājs – kaut kā jātiek prom no „skatuves”. Bet es nevaru, vienkārši nevaru piecelties. Mēģinu kaut kā pievērst uzmanību un palūgt, lai kāds man palīdz tikt nost no kāpnēm, bet visu acis jau pievērstas nākamajam skrējējam. Par laimi Ina uztver manu izmisušo skatienu un kaut kā tieku dabūta nost. Tieši laikā, jāatzīmē, jo tajā brīdī uzcirties klauna parūkā finišē Jānis. Malacis, labs laiks, zinu, ka daudzi viņam neticēja. Tālāk jau tikai patīkamas emocijas. Satieku Sigitu un kādā brīdī šī tikšanās tiek iemūžināta amizantajā „bēdu māsu” fotogrāfijā.

12924465_996539507088647_7910618450980969229_n

Tieku noguldīta uz soliņa un pilnīgi nekontrolēti pār maniem vaigiem sāk ritēt laimes vai atvieglojuma asaras. Nav vairs jāskrien. Cik labi! Diemžēl man ir pazudusi kontrole pār ķermeni, tādēļ Edgaram un Kristapam kaut kā stiepšus vilkšus mani jādabū uz mašīnu. Cīnos ar sliktu dūšu, pilnīgu nespēku un riebīgām sāpēm. Par laimi karsta duša nāk par labu. Pa to laiku finišējusi jau trešā meitene – Līga, tādēļ pēc neilga brīža jābūt atpakaļ uz ziedu ceremoniju. Nemaz ar nav viegli. Bet, atgriežoties pie baznīcas, jau nonāku Vāveru gādīgajās rokās. Kaut pa skatuves kāpnēm neesmu spējīga ne uzkāpt, ne nokāpt bez palīdzības, tomēr ir patīkami. Ārkārtīgi patīkami.

12495073_1372809842744573_375460099015035642_n

Kopsavilkums:

Skriet uz Valmieru ir forši.

Skriet uz Valmieru ir briesmīgi.

Trīs reizes ir vairāk kā pietiekoši.

Varbūt tomēr vēl vienu var – ja nu izdodas kādu nieku ātrāk?

Nekad vairs.

Nu, bet varbūt tomēr?

Un, visbeidzot, nebija tur nekādu klavieru. Nebija!

Problēma Rīga-Valmiera

baužu ezers

Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.

Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.

Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.

Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.

Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.

Valmieras maratons bildēs

Valm01

Valmiera aicina ar maratonu. Lasīt tālāk.

Valmieras maratons ai-jucim

Labrīt. Agri jāmostas. Par ko neesmu sajūsmā. Bet skriet gribas, prieka sajūtas pilnas iekšas, liekas, būs foršs skrējiens, kaut kāda iekšējā sajūta to saka.

Braucam ar kaimiņieni, kura ar tika pavilkta uz skriešanu. Ceļš uz Valmieru, kopš marta, vienmēr tiek pētīts ar citām acīm. Vājprāts, ar auto jau liekas tālu, kā es tiku ar kājām uz turieni?

Esam klāt nostājamies pie Sīmaņa acis pakavējas pie kliņķa un tad jau dodamies pēc numuriem. Satraukums, bet tāds pozitīvais. Jūtu, ka būs pozitīvās emocijas daudz ko vest mājās.

Pirms starta paspēju izteikt apbrīnas vārdus meitenēm, kas simtiņu noskrējušas tagad 42 skrien. Kolosālās!!!! Apbrīnojamās!!!!

Tālāk lielajā barā. Kā man patīk tā kopības sajūta startā. Kad visi ir uz viena viļņa un ar vienu pozīciju.

Nogrand šāviens un tauta sāk kustēties uz priekšu. Skrienu un jūtu, ka skrienas skaisti un viegli. Protams, vēl jau tikai sākums, bet tiešām tik viegli sen nav skrējies.

Pirmais aplis paiet nemanot klausoties soļu čaboņā, bērnu saucienos: “Sarauj, sarauj!!!”, kas man liek pasmaidīt un uzsaukt pretī: “Paldies, paldies!!!”, skatoties kāda būs trase vēl 5 reizes. Bet ļoti neieslīgstot sīkumos, jo zinu, ka katrā nākamajā aplī noteikti ieraudzīšu, ko jaunu. Pirms finiša tāds smukais kalniņš, Arturo nāk pretī un saka – un tagad vēl 5 reizes šitajā kalniņā jāuzskrien.

Otrais aplis arī ļauj nesties un redzēt priekšā 3:30 tempa turētājus, jūtos brīnišķīgi un jau sāku domāt, ka būs PB, bet pārāk nepieķeros šai domai, jo tomēr 2. aplis tikai.

Trešais aplis – uuuu, pusīte jau. Tik ātri pienākusi, grūti vēl nav palicis un tempa turētāji uz 3:45 vēl nav mani panākuši. Varbūt tomēr varu tā ātri tikt līdz finišam? Iekšā sēž tāda vēlme, bet vai varēšu? Uzsākot trešo apli saku blakus skrējējam – nu ko sākam visu no jauna. Bērni (Pilātu ielā) uzmundrina katrā aplī  un meitene (Uz Daļiņa ielas), kas pieskata, lai pareizi skrienam, katru reizi aplaudē. Katru reizi saku – Paldies! Kolosāli, ka ir tāda izturība, visus šādi uzmundrināt! Paldies!

Ja nemaldos 4. aplī pieturā Brīvības ielā uzradās atbalstītāji, kas dejoja. Sasmējos. Ceturtais aplis ir skaists, baudu cilvēkus apkārt, kas ik pa laikam uzrodas ar ko parunāties. Mani ļoti priecē, ka skrējēji ir tik atvērti un sarunājas. Ik pa brīdim ar kādu paskrienu, kas padara apli īsāku.

5. aplis Ilzīte paskrēja man līdz. Paldies, viņai! Man ļoti grūti sāka palikt 5. apļa sākumā. 3:45 tempa turētāji ļoti strauji tuvojās. Ahhh. Un es vairs nespēju tik ātri skriet. Bet bērni Pilātu ielā, savu uzdevumu augstumos. Superīgi. Ilzītei, sāka sāpēt celis, tāpēc turpināju ceļu ar kādu puisi, atkal it kā mazliet vieglāk paliek, bet spēks sāk mani pamest. Puisis tomēr skrien ātrāk nekā es spēju. Viņam pirmais maratons, izskatījās, ka tīri labi sokas. Galvā skan tikai vārdi vēl šis un viens aplis, Aija saņemies. Kāpiens augšā pa pēdējo kalniņu liekas vājprātā grūts. Bet saņemos un skrienu nevis eju. Tad zinu, ka tūlīt būs kalniņš uz leju, kur atkal ies ātrāk.

Pēdējais aplis. Liekas, ka velkos kā gliemezis un tomēr ļoti cenšos. DJ uz stūra uzjautā vai pēdējais, kad saku, ka jā. Novēl man veiksmes! Paldies. Mani tas tiešām uzmundrina. Kad nonāku Pilātu ielā, meklēju ar acīm meitenes, kas man teiks: “Sarau, sarauj!!!” Bet nav. Kur tad palikušas? Mazliet sabēdājos, man pēdējais aplis un nav manas uzmundrinātājas. Beeeeet, dzirdu, ka skrien no sētas un sauc. Aaaaa, cik superīgi. Pasaku paldies meitenēm un atā! Viņas man palīdzēja. Saņēmos mazliet ātrāk paskriet. Kaut gan jūtu, ka kājiņas sagurušas. Brīvprātīgā uz Daļiņa ielas arī superīga, aplaudē. Pasaku paldies un novēlu jauku dienu. Visu laiku skrienot saku, ir grūti, bet šis ir pēdējais aplis. Tā vieta pirms finiša, kur varēja redzēt Sīmanīti tā ir enerģijas bagāta. Tur skatos uz baznīcu un saņemu spēkus pēdējam uzskrējienam. Un, protams, pie kalniņa gala fotogrāfs Kārlis Pakārlis. Manas bizes. Smaids un gatavs. Bilde superīga.

11999765_1679007142313859_7721256092273030622_o

Un tad jau pagrieziens un redzams finišs uz kuru ir jāskrien, cik ātri vien spēju. Tas paklājs pirms finiša tāds atsperīgais likās. Esmu riktīgi priecīga, bet kājiņas tādas sāpīgākas.

Saēdos putru un gāju atpūsties, kamēr kaimiņiene savus 6 km skrēja.

Paldies Valmiera, par maratonu!!! Es biju sajūsmā!!!

Kā es kļuvu par Vadimu Bistrovu jeb mans Valmieras Tautas skrējiens

Uz Valmieru devos ar vienu domu: noskriet savu pēdējo 5. posmu īsākajā 4-6km Tautas skrējiena klasē, lai sanāktu ieskaite sezonas kopvērtējumā. Uz Siguldu visticamāk došos ar pavisam citu mērķi. Tā kā jau pats nosaukums Tautas skrējiens vedina domāt, tad konkurence, maigi izsakoties, te ir vismazākā no visām distancēm, par ko norāda kaut vai tas, ka visos posmos pusmaratona uzvarētājs vai pat vairāki pusmaratonisti 1. apli jeb ceturtdaļdistanci ir noskrējuši ātrāk par Tautas skrējiena uzvarētāju. Tad nu, ņemot vērā mazo konkurenci, tā nu ir sanācis, ka pat man ir izredzes tikt sezonas kopvērtējumā TOP6, kurus apbalvo. Mājās jau biju sarēķinājis, ka man ir nodrošināta 5.-8. vieta kopvērtējumā. Atkarīgs no tā, vai tie 3 skrējēji, kuriem ir 3 no 5 posmiem, skries pēdējos 2 posmus. Kā izrādījās, tad viens no viņiem Valmierā neskrēja. Savukārt, otrais skrējējs ir galvastiesu pārāks par mani. 3. skrējējs ir man bijis priekšā 2 posmos, tomēr pilnībā izgāzis Rēzeknes posmu, kas man dod cerības.

Pirms skrējiena.

Kādu skrējiena taktiku izvēlēties? Ņemot vērā to, ka distance ir par gandrīz 1 km garāka nekā citos posmos, un pirms finiša gaidāms kāpums, tad sapratu, ka šoreiz sākt ar 3:22-3:25min/km (kā vēlāk izrādījās, ar šādu tempu varēja pat tikt trijniekā), kā tas ir bijis dažos citos posmos, galīgi nebūtu prāta darbs. Rēķinājos ar vidējos tempu 3:30. Valmieru gan nepazīstu, tā ka īsti sajēgas par trasi nebija. Galu galā, ja beigās labi jutīšos, varēšu uzkāpināt. Ņemot vērā mīcīšanos startā un pirmajos pārsimts metros, tad 1. km bija plānots dažas sekundes lēnāks par 3:30. Patīkami arī tas, ka starts nav kopā ar pusmaratonistiem un maratonistiem. Uzskatu, ka starta laikus vajadzētu nodalīt visos posmos, lai būtu mazāka burzma startā. Pie tam dažos posmos sākums ir pašaurs, vietas visiem īsti nepietiek. Galu galā pusmaratons/maratons ir pamatdistance, tā ir prioritāte, un tas galīgi nav labi, ka startā priekšā salien visādi tautas skrējiena dalībnieki, kuriem tur nebūtu pēc rezultātiem jābūt. Labi atminos, kā 1. Skrienlatvija posmā 2011. gadā pamatdistance bija nodalīta no īsākās distances, kaut toreiz tur pat bija ne vairāk kā 200 pusmaratonisti.

Sākam!

Šoreiz starts bija vienkārši ideāls. Kāda čupa ar skrējējiem aizskrēja man pa priekšu, bet nebija pārāk jāpatērē enerģija lēnāku skrējēju apdzīšanai. Varēju uzreiz skriet savā ritmā. 1.km noskrieti pa 3:34min. Aptuveni tā, kā ieplanots. Visi skrien smuki rindiņā, tā ka varēju pamazām kādu baru apdzīt, pārāk neaizkavējoties. Puiši mani tik ļoti neinteresē, bet nedaudz nervozu mani darīja tas, ka abas sieviešu līderes vēl 2. kilometrā bija priekšā. Parasti es tām abām finišā esmu par 1-2min priekšā. Par laimi. 2.km gluži nebija finišs, un, kā vēlāk izrādījās, arī šoreiz finišā biju ap 1:30min priekšā. Bet panervozēt dabūju gan. Galu galā vislēzenākajā un taisnākajā posmā noskrēju 2.km pa 3:24min. 3.km vairs tik viegli negāja ar tām apdzīšanām, bet turpināju iesākto. 3.km pa 3:32min. 4.km jau sākās īstā cīņa, kur pavisam lēni tuvojos tiem, kas man nedaudz priekšā. Interesanti, ka liela daļa atskatījās, izdzirdot sev aiz muguras  manu skaļo apavu plīkšķēšanu, zolei triecoties pret asfaltu. Protams, tiem, kas pie tā jau pieraduši, neatskatās. Tāpat jau zināms, kas par skrējēju tur aiz muguras tuvojas. 4.km 3:28. Ar lielām mokām apdzinu vēl dažus skrējējus. Laikam, to neapzinoties, kaut kur šai brīdī arī savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā apsteidzu.

Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā...

Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels, liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā…

Un priekšā paveras drūma aina: tālu tālu priekšā grupa ar skrējējiem, tai skaitā visi tautas skrējiena kopvērtējuma līderi. Bet tuvāk neviena ņemama skrējēja vairs nav. Un te nu drīz vien sākās nepatikšanas: man uznāca plīsiens. Nezinu, cik tālu biju atrāvies no aizmugurē esošajiem un vai vispār biju atrāvies (savu skaļo apavu dēļ aiz muguras nevienu parasti nedzirdu), bet pēc kāda laika 3 pēdējie apdzītie skrējēji man sāka skriet garām. Te tev nu bija! Kaut kā nebūt pa pusei nosprādzis centos turēties aiz muguras. Kā vēlāk izrādījās, skatoties video, tad mans tiešais konkurents sezonas kopvērtējumā bija uzreiz aiz manis. Tā nu mēs tur četratā skrējām, drusku šad tad apmainoties ar pozīcijām. Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais kāpums pirms finiša. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu savu plīsienu! Šajā posmā manāmi atžirgu, vēlreiz paskrēju tiem 3 skrējējiem garām, un biju jau aizmirsis par savu lūzienu. Problēma gan bija tā, ka es īsti nezināju, kur tas finišs ir, cik vēl tālu jāskrien. To vajadzēja pirms starta rūpīgāk izpētīt. Nu nav man īsti ko daudz stāstīt par savām beigām, jo neko daudz tur vairs neatceros. Taču ātri vien attapos galīgi aizelsies pēc finiša, sēžot uz soliņa. Apakšā mans nedaudz tizlais finišs (seemyrun ir interesanta spēļmantiņa).

Pārsteigums pēc finiša jeb kā es uz brīdi kļuvu par Bistrovu.

Analizējot skrējienu pēc finiša mājās, beigās izrādījās, ka mans vidējais temps bija aptuveni 3:27-3:29, atkarīgs no precīzā distances garuma. Pat drusku labāk kā ieplānots. Tātad pēdējos 2 km galu galā tomēr būšu noskrējis pat nedaudz ātrāk, neskatoties uz manu plīsienu. Tomēr labākais vēl tikai sekoja.

Sākotnējie beigu rezultāti

Sākotnējie beigu rezultāti

Apskatot piespraustos rezultātus uz dēļa, nācās secināt, ka tāds Ozoliņš nemaz nav skrējis. Skatos, meklēju, nu nav! Viņa tur nemaz nebija! Toties bija Vadims Bistrovs ar līdzīgu rezultātu kā man. Un pat ar manu numuru! Pie tam vēl godalgotajā 6. vietā. Šo pārpratumu gan man izdevās novērst. Beigu beigās izrādījās, ka es savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā finišā esmu apsteidzis par 9s, un situācija sezonas kopvērtējumā nu ir kļuvusi pavisam nokaitēta, jo vidējais punktu skaits mums ir faktiski vienāds, dalot 6-7. vietu. Tad jau redzēs, kā konkurents savu pēdējo posmu noskries Siguldā. Izbrīnīja, ka 1. reizi uzvarētājam zaudēju mazāk par 1min, precīzāk, 49s. Iepriekš atpalicība bija daudz bezcerīgāka: 1:18-1:38min, kaut tie paši jau vien pārsvarā skrēja man pa priekšu. Un laikam jau tas, ka tiem pašiem līderiem šoreiz zaudēju krietni mazāk ir tas lielākais gandarījums, jo apzinos, ka 6. vieta ir ne visai pelnīta, un arī iegūtajiem cīsiņiem īsti nav vietas manā vēderā. Atliek tikai turpināt smagi trenēties, lai nākamgad atstarpi sadeldētu vēl vairāk.

Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte

Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte

Evija Melberga – Taku baudītāja

SB

Evija Melberga (Ewiaa)

Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.

Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.

Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.

Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).

EM

Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…

Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.

Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.

Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.

Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.

Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.

EM2

ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.