Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Problēma Rīga-Valmiera

baužu ezers

Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.

Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.

Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.

Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.

Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.

Valmieras maratons bildēs

Valm01

Valmiera aicina ar maratonu. Lasīt tālāk.

Valmieras maratons ai-jucim

Labrīt. Agri jāmostas. Par ko neesmu sajūsmā. Bet skriet gribas, prieka sajūtas pilnas iekšas, liekas, būs foršs skrējiens, kaut kāda iekšējā sajūta to saka.

Braucam ar kaimiņieni, kura ar tika pavilkta uz skriešanu. Ceļš uz Valmieru, kopš marta, vienmēr tiek pētīts ar citām acīm. Vājprāts, ar auto jau liekas tālu, kā es tiku ar kājām uz turieni?

Esam klāt nostājamies pie Sīmaņa acis pakavējas pie kliņķa un tad jau dodamies pēc numuriem. Satraukums, bet tāds pozitīvais. Jūtu, ka būs pozitīvās emocijas daudz ko vest mājās.

Pirms starta paspēju izteikt apbrīnas vārdus meitenēm, kas simtiņu noskrējušas tagad 42 skrien. Kolosālās!!!! Apbrīnojamās!!!!

Tālāk lielajā barā. Kā man patīk tā kopības sajūta startā. Kad visi ir uz viena viļņa un ar vienu pozīciju.

Nogrand šāviens un tauta sāk kustēties uz priekšu. Skrienu un jūtu, ka skrienas skaisti un viegli. Protams, vēl jau tikai sākums, bet tiešām tik viegli sen nav skrējies.

Pirmais aplis paiet nemanot klausoties soļu čaboņā, bērnu saucienos: “Sarauj, sarauj!!!”, kas man liek pasmaidīt un uzsaukt pretī: “Paldies, paldies!!!”, skatoties kāda būs trase vēl 5 reizes. Bet ļoti neieslīgstot sīkumos, jo zinu, ka katrā nākamajā aplī noteikti ieraudzīšu, ko jaunu. Pirms finiša tāds smukais kalniņš, Arturo nāk pretī un saka – un tagad vēl 5 reizes šitajā kalniņā jāuzskrien.

Otrais aplis arī ļauj nesties un redzēt priekšā 3:30 tempa turētājus, jūtos brīnišķīgi un jau sāku domāt, ka būs PB, bet pārāk nepieķeros šai domai, jo tomēr 2. aplis tikai.

Trešais aplis – uuuu, pusīte jau. Tik ātri pienākusi, grūti vēl nav palicis un tempa turētāji uz 3:45 vēl nav mani panākuši. Varbūt tomēr varu tā ātri tikt līdz finišam? Iekšā sēž tāda vēlme, bet vai varēšu? Uzsākot trešo apli saku blakus skrējējam – nu ko sākam visu no jauna. Bērni (Pilātu ielā) uzmundrina katrā aplī  un meitene (Uz Daļiņa ielas), kas pieskata, lai pareizi skrienam, katru reizi aplaudē. Katru reizi saku – Paldies! Kolosāli, ka ir tāda izturība, visus šādi uzmundrināt! Paldies!

Ja nemaldos 4. aplī pieturā Brīvības ielā uzradās atbalstītāji, kas dejoja. Sasmējos. Ceturtais aplis ir skaists, baudu cilvēkus apkārt, kas ik pa laikam uzrodas ar ko parunāties. Mani ļoti priecē, ka skrējēji ir tik atvērti un sarunājas. Ik pa brīdim ar kādu paskrienu, kas padara apli īsāku.

5. aplis Ilzīte paskrēja man līdz. Paldies, viņai! Man ļoti grūti sāka palikt 5. apļa sākumā. 3:45 tempa turētāji ļoti strauji tuvojās. Ahhh. Un es vairs nespēju tik ātri skriet. Bet bērni Pilātu ielā, savu uzdevumu augstumos. Superīgi. Ilzītei, sāka sāpēt celis, tāpēc turpināju ceļu ar kādu puisi, atkal it kā mazliet vieglāk paliek, bet spēks sāk mani pamest. Puisis tomēr skrien ātrāk nekā es spēju. Viņam pirmais maratons, izskatījās, ka tīri labi sokas. Galvā skan tikai vārdi vēl šis un viens aplis, Aija saņemies. Kāpiens augšā pa pēdējo kalniņu liekas vājprātā grūts. Bet saņemos un skrienu nevis eju. Tad zinu, ka tūlīt būs kalniņš uz leju, kur atkal ies ātrāk.

Pēdējais aplis. Liekas, ka velkos kā gliemezis un tomēr ļoti cenšos. DJ uz stūra uzjautā vai pēdējais, kad saku, ka jā. Novēl man veiksmes! Paldies. Mani tas tiešām uzmundrina. Kad nonāku Pilātu ielā, meklēju ar acīm meitenes, kas man teiks: “Sarau, sarauj!!!” Bet nav. Kur tad palikušas? Mazliet sabēdājos, man pēdējais aplis un nav manas uzmundrinātājas. Beeeeet, dzirdu, ka skrien no sētas un sauc. Aaaaa, cik superīgi. Pasaku paldies meitenēm un atā! Viņas man palīdzēja. Saņēmos mazliet ātrāk paskriet. Kaut gan jūtu, ka kājiņas sagurušas. Brīvprātīgā uz Daļiņa ielas arī superīga, aplaudē. Pasaku paldies un novēlu jauku dienu. Visu laiku skrienot saku, ir grūti, bet šis ir pēdējais aplis. Tā vieta pirms finiša, kur varēja redzēt Sīmanīti tā ir enerģijas bagāta. Tur skatos uz baznīcu un saņemu spēkus pēdējam uzskrējienam. Un, protams, pie kalniņa gala fotogrāfs Kārlis Pakārlis. Manas bizes. Smaids un gatavs. Bilde superīga.

11999765_1679007142313859_7721256092273030622_o

Un tad jau pagrieziens un redzams finišs uz kuru ir jāskrien, cik ātri vien spēju. Tas paklājs pirms finiša tāds atsperīgais likās. Esmu riktīgi priecīga, bet kājiņas tādas sāpīgākas.

Saēdos putru un gāju atpūsties, kamēr kaimiņiene savus 6 km skrēja.

Paldies Valmiera, par maratonu!!! Es biju sajūsmā!!!

Kā es kļuvu par Vadimu Bistrovu jeb mans Valmieras Tautas skrējiens

Uz Valmieru devos ar vienu domu: noskriet savu pēdējo 5. posmu īsākajā 4-6km Tautas skrējiena klasē, lai sanāktu ieskaite sezonas kopvērtējumā. Uz Siguldu visticamāk došos ar pavisam citu mērķi. Tā kā jau pats nosaukums Tautas skrējiens vedina domāt, tad konkurence, maigi izsakoties, te ir vismazākā no visām distancēm, par ko norāda kaut vai tas, ka visos posmos pusmaratona uzvarētājs vai pat vairāki pusmaratonisti 1. apli jeb ceturtdaļdistanci ir noskrējuši ātrāk par Tautas skrējiena uzvarētāju. Tad nu, ņemot vērā mazo konkurenci, tā nu ir sanācis, ka pat man ir izredzes tikt sezonas kopvērtējumā TOP6, kurus apbalvo. Mājās jau biju sarēķinājis, ka man ir nodrošināta 5.-8. vieta kopvērtējumā. Atkarīgs no tā, vai tie 3 skrējēji, kuriem ir 3 no 5 posmiem, skries pēdējos 2 posmus. Kā izrādījās, tad viens no viņiem Valmierā neskrēja. Savukārt, otrais skrējējs ir galvastiesu pārāks par mani. 3. skrējējs ir man bijis priekšā 2 posmos, tomēr pilnībā izgāzis Rēzeknes posmu, kas man dod cerības.

Pirms skrējiena.

Kādu skrējiena taktiku izvēlēties? Ņemot vērā to, ka distance ir par gandrīz 1 km garāka nekā citos posmos, un pirms finiša gaidāms kāpums, tad sapratu, ka šoreiz sākt ar 3:22-3:25min/km (kā vēlāk izrādījās, ar šādu tempu varēja pat tikt trijniekā), kā tas ir bijis dažos citos posmos, galīgi nebūtu prāta darbs. Rēķinājos ar vidējos tempu 3:30. Valmieru gan nepazīstu, tā ka īsti sajēgas par trasi nebija. Galu galā, ja beigās labi jutīšos, varēšu uzkāpināt. Ņemot vērā mīcīšanos startā un pirmajos pārsimts metros, tad 1. km bija plānots dažas sekundes lēnāks par 3:30. Patīkami arī tas, ka starts nav kopā ar pusmaratonistiem un maratonistiem. Uzskatu, ka starta laikus vajadzētu nodalīt visos posmos, lai būtu mazāka burzma startā. Pie tam dažos posmos sākums ir pašaurs, vietas visiem īsti nepietiek. Galu galā pusmaratons/maratons ir pamatdistance, tā ir prioritāte, un tas galīgi nav labi, ka startā priekšā salien visādi tautas skrējiena dalībnieki, kuriem tur nebūtu pēc rezultātiem jābūt. Labi atminos, kā 1. Skrienlatvija posmā 2011. gadā pamatdistance bija nodalīta no īsākās distances, kaut toreiz tur pat bija ne vairāk kā 200 pusmaratonisti.

Sākam!

Šoreiz starts bija vienkārši ideāls. Kāda čupa ar skrējējiem aizskrēja man pa priekšu, bet nebija pārāk jāpatērē enerģija lēnāku skrējēju apdzīšanai. Varēju uzreiz skriet savā ritmā. 1.km noskrieti pa 3:34min. Aptuveni tā, kā ieplanots. Visi skrien smuki rindiņā, tā ka varēju pamazām kādu baru apdzīt, pārāk neaizkavējoties. Puiši mani tik ļoti neinteresē, bet nedaudz nervozu mani darīja tas, ka abas sieviešu līderes vēl 2. kilometrā bija priekšā. Parasti es tām abām finišā esmu par 1-2min priekšā. Par laimi. 2.km gluži nebija finišs, un, kā vēlāk izrādījās, arī šoreiz finišā biju ap 1:30min priekšā. Bet panervozēt dabūju gan. Galu galā vislēzenākajā un taisnākajā posmā noskrēju 2.km pa 3:24min. 3.km vairs tik viegli negāja ar tām apdzīšanām, bet turpināju iesākto. 3.km pa 3:32min. 4.km jau sākās īstā cīņa, kur pavisam lēni tuvojos tiem, kas man nedaudz priekšā. Interesanti, ka liela daļa atskatījās, izdzirdot sev aiz muguras  manu skaļo apavu plīkšķēšanu, zolei triecoties pret asfaltu. Protams, tiem, kas pie tā jau pieraduši, neatskatās. Tāpat jau zināms, kas par skrējēju tur aiz muguras tuvojas. 4.km 3:28. Ar lielām mokām apdzinu vēl dažus skrējējus. Laikam, to neapzinoties, kaut kur šai brīdī arī savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā apsteidzu.

Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā...

Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels, liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā…

Un priekšā paveras drūma aina: tālu tālu priekšā grupa ar skrējējiem, tai skaitā visi tautas skrējiena kopvērtējuma līderi. Bet tuvāk neviena ņemama skrējēja vairs nav. Un te nu drīz vien sākās nepatikšanas: man uznāca plīsiens. Nezinu, cik tālu biju atrāvies no aizmugurē esošajiem un vai vispār biju atrāvies (savu skaļo apavu dēļ aiz muguras nevienu parasti nedzirdu), bet pēc kāda laika 3 pēdējie apdzītie skrējēji man sāka skriet garām. Te tev nu bija! Kaut kā nebūt pa pusei nosprādzis centos turēties aiz muguras. Kā vēlāk izrādījās, skatoties video, tad mans tiešais konkurents sezonas kopvērtējumā bija uzreiz aiz manis. Tā nu mēs tur četratā skrējām, drusku šad tad apmainoties ar pozīcijām. Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais kāpums pirms finiša. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu savu plīsienu! Šajā posmā manāmi atžirgu, vēlreiz paskrēju tiem 3 skrējējiem garām, un biju jau aizmirsis par savu lūzienu. Problēma gan bija tā, ka es īsti nezināju, kur tas finišs ir, cik vēl tālu jāskrien. To vajadzēja pirms starta rūpīgāk izpētīt. Nu nav man īsti ko daudz stāstīt par savām beigām, jo neko daudz tur vairs neatceros. Taču ātri vien attapos galīgi aizelsies pēc finiša, sēžot uz soliņa. Apakšā mans nedaudz tizlais finišs (seemyrun ir interesanta spēļmantiņa).

Pārsteigums pēc finiša jeb kā es uz brīdi kļuvu par Bistrovu.

Analizējot skrējienu pēc finiša mājās, beigās izrādījās, ka mans vidējais temps bija aptuveni 3:27-3:29, atkarīgs no precīzā distances garuma. Pat drusku labāk kā ieplānots. Tātad pēdējos 2 km galu galā tomēr būšu noskrējis pat nedaudz ātrāk, neskatoties uz manu plīsienu. Tomēr labākais vēl tikai sekoja.

Sākotnējie beigu rezultāti

Sākotnējie beigu rezultāti

Apskatot piespraustos rezultātus uz dēļa, nācās secināt, ka tāds Ozoliņš nemaz nav skrējis. Skatos, meklēju, nu nav! Viņa tur nemaz nebija! Toties bija Vadims Bistrovs ar līdzīgu rezultātu kā man. Un pat ar manu numuru! Pie tam vēl godalgotajā 6. vietā. Šo pārpratumu gan man izdevās novērst. Beigu beigās izrādījās, ka es savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā finišā esmu apsteidzis par 9s, un situācija sezonas kopvērtējumā nu ir kļuvusi pavisam nokaitēta, jo vidējais punktu skaits mums ir faktiski vienāds, dalot 6-7. vietu. Tad jau redzēs, kā konkurents savu pēdējo posmu noskries Siguldā. Izbrīnīja, ka 1. reizi uzvarētājam zaudēju mazāk par 1min, precīzāk, 49s. Iepriekš atpalicība bija daudz bezcerīgāka: 1:18-1:38min, kaut tie paši jau vien pārsvarā skrēja man pa priekšu. Un laikam jau tas, ka tiem pašiem līderiem šoreiz zaudēju krietni mazāk ir tas lielākais gandarījums, jo apzinos, ka 6. vieta ir ne visai pelnīta, un arī iegūtajiem cīsiņiem īsti nav vietas manā vēderā. Atliek tikai turpināt smagi trenēties, lai nākamgad atstarpi sadeldētu vēl vairāk.

Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte

Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte

Evija Melberga – Taku baudītāja

SB

Evija Melberga (Ewiaa)

Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.

Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.

Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.

Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).

EM

Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…

Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.

Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.

Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.

Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.

Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.

EM2

ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.

Problēma “Rīga-Valmiera” 2

karikatura

Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.

Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.

Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.

Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.

Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.

Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.

Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.

No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.

Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.

Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.

Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.

Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.

Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.