VSK Noskrien

Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.

Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.

Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.

Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.

Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!

Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.

Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!

Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!