Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēja. sigita

sigita_ms

Dalība un finišs Pasaules čempionātā caur sāpēm un traumām bija kā kulminācija tam, ko šī mēneša skrējēja palēnām un mērķtiecīgi darījusi līdz šim – pirmais maratons ātrāk kā 3:30, pjedestāli dažādos ultramaratonos, slēpošana, riteņbraukšana, kā arī Swedbank darbinieku pievēršana skriešanai – Swedbank komanda bija vienīgā, kas spēja konkurēt ar VSK Noskrien Lattelecom maratona komandu kausā maratona distancē sieviešu konkurencē. Labs piemērs, kā lietas jādara, lai izdotos. Un nav jau brīnums, var teikt, ka viņa ir piedzimusi Fizkultūras institūtā. Ko tas nozīmē – lasiet intervijā ar Sigitu. Viņa arī zina, ko darītu, ja nesportotu.

sigita
  • sigita Stayer
  • sāka skriet - 02/01/2013
  • noskrieti - 10123 km, laiks - 1006:02:37 h
  • labākais maratons - 3:25:44 (2013)
  • 2017. gadā noskrieti 40.9 km
  • vidēji šogad 13.6 km/nedēļā
  • pēdējās 7 dienās noskriets 23.3 km ar vidējo ātrumu 07:10 min/km (visi skrējieni)
  • pēdējais pirms piecām dienām ar 23.33 km
Renča skaitlis šogad - 3 (RS 4 vajag 1x vismaz 4km) RS90 - 14 (RS90 15 vajag 4x vismaz 15km)
Sportlat Endomondo Nosūtīt vēstuli

Kamēr vēl emocijas svaigas, gribētos dzirdēt Tavus iespaidus par Pasaules čempionātu taku skriešanā.

Tās bija vistrakākās un visgrūtākās sacensības manā mūžā! Ja sacensību laikā bija daudz dažādu domu un pārdomu gan par trasi, gan par dzīvi kopumā, tad pēc finiša un arī tagad īsti nav vārdu, kā to aprakstīt. Visu laikam izteica mans emocionālais stāvoklis – pēdējos trases metros man asaras bira kā pupas – neatceros pēdējo reizi, kad TĀ būtu raudājusi – šķiet, ka izraudāju ārā visas trases laikā sakrājušās emocijas – grūtumu, bezspēcību kalnu priekšā, sāpes, sevis žēlošanu, komandas enkura būšanu, laimi, ka tas viss ir galā. Tā bija TĀDA attīrīšanās!

Vai vari salīdzināt PČ trasi, piemēram, ar Monblānu?

Tieši salīdzināšana ar Monblānu arī bija mana pirmā mēraukliņa pirms PČ. Un likās – ja jau varēju pieveikt gana labi, ātri un ar smaidu uz lūpām Monblāna OCC (55 km), tad jau šis tikai būs nedaudz garāks un sākums pa tumsu, pārējais būs līdzīgi. Nekā nebija gan – kalni bija stāvāki (kā nekā tomēr par aptuveni 2000 augstuma metriem vairāk) un noskrējieni, kuros biju izdomājusi atgūt to laiku, ko patērēju augšā kāpjot, bija akmeņaini, slideni un dubļaini, līdz ar to arī uz leju skriet dažbrīd bija neiespējami un īsti neko atgūt tā arī neizdevās. Vislielāko pārsteigumu priekš manis sagādāja nedaudzie taisnie gabali, kuros it kā ar galvu saproti, ka ir jāskrien un arī mēģini to darīt, bet kājas, kuras tikko ir pievarējušas kalnu, saka pavisam ko citu.

Vispār uz šīm sacensībām gribēju aizlavīties tā pa kluso, un burtu salikumu „PČ” centos sarunās nepieminēt, jo kaut kur zemapziņā jau bija baža, ka tas viegli nebūs un, ka šoreiz galvenais būs tikt līdz finišam. Bet, kas tev deva – Matīsa raksti un Leldes selfiji darīja savu – sanāca skaļāk nekā es to labprāt būtu vēlējusies.

11401100_812256575538404_3629058386287147262_n

Kas īsti notika ar roku?

Ai, sanāca divas reizes nokrist, jo iepriekšējā naktī bija lijis lietus un akmeņi bija slapji un slideni. Tā kā nepavisam nav pieredzes kā skriet uz leju pa šādiem slapjiem, slideniem akmeņiem, paslīdēju un divreiz nokritu uz viena un tā paša elkoņa. Tā kā skrienot ar nūjām elkonis visu laiku ir kustībā, tad tas nepavisam negribēja dzīt un arī apmazgāšana ar auksto kalnu upju ūdeni nelīdzēja, tad nācās iegriezties pie mediķiem. Tā vietā, lai ātri saņemtu plāksteri un dotos tālāk, franču ārsti mani rūpīgi izmeklēja, apmazgāja, nodezinficēja, vēl no 3 rakursiem uzņēma elkoņa momentuzņēmumus un tikai tad pajautāja – „Vai Tu taisies skriet tālāk?”.

Bet, patiesībā jau elkonis bija tas mazākais. Šoreiz labāk nostartēt patraucēja kāja. Tā sāka sāpēt jau pēc Lattelecom Rīgas maratona. Kaut kā pa nedēļu izdevās apārstēt, bet PČ 43 km atkal viss sākās no sākuma, līdz ar to otrā trases puse bija dikti sāpīga – jo īpaši noskrējienos. Bet, nebija jau variantu – es, cilvēks, kurš ikdienā uz darbu brauc ar velo, taču nesaukšu helikopteri evakuācijai. Tas būtu pārāk „nezaļi”.

Sanāca tāda pačīkstēšana un gaušanās par traumām, bet tas man tiešām bija šoks! Saprotu, ka daudziem sportistiem ir traumas, bet, kad tas pirmo reizi notiek ar pašu un pēc divām dienām nepāriet, tad iestājas, maigi sakot, neliels stresiņš – kas tas ir, ko tagad darīt, kā nu tagad būs, vai varēšu skriet?

Turpinot par traumām un skriešanu ne tajā labākajā fiziskajā formā, ir dzirdēts, ka arī Hānjas 100km skrēji nevesela (saaukstējusies?). Kā Tev izdodas tikt cauri sveikā, bez paliekošām sekām?

Hmm, jā Hānjā bija kaut kāds krekšķis piemeties un izejot uz starta nezināju, cik daudz skriešu. Ir bijušas reizes, kad man iestājas tāda spītība pret tām iesnām vai krekšķi – tu dari it kā visu, lai izveseļotos, bet nekā – tik un tā vaļā netiec. Un tad es izdomāju – labi – izvedīšu es tās iesnas paskriet vai to krekšķi apbalvošu ar saldējumu – lai dabū trūkties. Šķiet, ka Hānjā bija kaut kas līdzīgs – teicu Kristīnei un Imantam – ja es vēlreiz ieklepošos skrienot, tad es skriešu vēl vienu aplīti. Nu tā kaut kā aizskrēju līdz 60-70 km un tad jau, kad uzzināju, ka varētu aizskriet arī līdz pjedestālam, parādījās azartiņš. Bet vispār man ļoti patika Hānjas trase – aplītis – vienkārši perfektā garumā – ap 6 km, kalniņi nelieli, daba fantastiska – skrien un baudi! Pilnīgi pretēji Pēdējās Nakts Sapnim – tas 1 km aplis ir kaut kādas šausmas – lūk, tas ir tas, kas man nepatīk un vēl tās atzīmes trasē – 100m, 200m, 300m – tur jau var sajukt prātā – jāskrien 12 stundas, bet visu laiku jāskatās uz tām metru atzīmēm! Šajā trasē jau pirmajos apļos sapratu, ka man nepatīk. Un, ja man nepatīk galvā, tad tā nepatika pāriet uz kājām un tad vairs no skriešanas prieka ne vēsts.

Bet, ja atgriežamies pie veselības – tad par veselību ir jārūpējas, regulāri, jo ja nebūs tās, tad nebūs nekas – ne darbiņā varēs iet un naudiņu pelnīt, ne ar skriešanu nodarboties. Es cenšos vismaz 2-3 reizes gadā uztaisīt asins analīzes un tur jau viss parādās kā uz delnas – dzelzītis atkal trūkst vai D vitamīns kritiski zemu. Un tad to, kas trūkst cenšos fiksi, fiksi dabūt atpakaļ ierindā. Pērn pirms Monblāna dzelzītis pat bija jāpaspricē, lai ātrāk tiktu atpakaļ normas robežās.

Esi gribasspēka cilvēks? Cik viegli vai grūti izdodas sevi pārvarēt?

Ai, nē takš’ – esmu kārtīgs komforta skrējējs – ja paliek grūti, tad metu tempu nost, pažēloju sevi. Nav gribasspēka sacensībās sākumu skriet lēnāk nekā beigas – parasti aiznesos ātrajiem līdzi un pēc tam nolūztu. Kaut gan šogad jau iet uz labo pusi – gan Biķerniekos, gan Lattelecom Rīgas maratonā otrā pusīte sanāca ātrāka par pirmo. Un Rīga – Valmiera pēdējos 10 kilometros pati brīnījos par sevi – „Es un kāpinu tempu – nevar būt!”. Daudz kas vēl ir jāmācās un pārkāpjot kaut kam pāri, cilvēks pats sev spēj sagādāt brīnumus un pārsteigumus!

Un vēl mans liels sabiedrotais skriešanā ir mūzika. Daudzi saka, ka dabā skrienot ir jāklausās putnu treļļos. Es to daru ar vienu ausi. Otrajā skan man tuvā mūzika. Tā novērš domas. Tā, piemēram, kad PČ man ausīs sāka skanēt Prāta vētras jaunā dziesma „7 soļi svaiga gaisa”, man galvā jau skanēja dialogs – „Kādi 7 soļi, Renāriņ, ko Tu tur dziedi – man ir 85 km svaiga gaisa” vai, kad meža vidū sāk skanēt Turaidas rozes „Nelaid māte bērnus mežā”, smaids parādās gribot negribot …. Un tad ir vieglāk …

Mūzika dod man spēku un bieži vien ir motivātors iziet paskriet tikai tāpēc, lai noklausītos kādu jauniznākušo mūzikas albumu.

11334062_812256668871728_7464626412337467766_o

Nākamgad atkal esi gatava būt komandā?

Nē, nē, nē – noteikti nē – tā bija vienreizēja avantūra, kurai ļāvos un, kuru atkārtot vairs negribu. Nevajag jaukt kopā tautas sportu ar PČ. PČ – tas ir nopietni un tam arī nopietni ir jāgatavojas! Latvijā ir gana daudz spēcīgu meiteņu, kuras, ja uzaicinājumu piedalīties saņems krietni laicīgāk nekā mums tas bija šogad, arī paspēs pienācīgi sagatavoties šim pasākumam. Noteikti visiem novēlu ko tādu piedzīvot!

Komfortablāk jūties skrienot tikai par sevi vai kā komandas dalībniece?

Komanda uzliek atbildību, tā liek saņemties, nepadoties un finišēt, lai tur vai kas. Pats pret sevi esi pielaidīgāks, pašam sev vienmēr vieglāk ir atrast attaisnojumus nevarēšanai, iedot atlaidītes. Tāpēc, protams, komfortablāk ir skriet pašam ar sevi, jo tad nav šī smagā atbildības nasta. Toties komandas prieku par uzvaru vai paveikto nevar salīdzināt ar individuālo prieku, kad uzvar komanda, tad visi esam uz viena viļņa un prieks ir simtkāršojies – šādu mirkļu dēļ ir vērts panest to komandas atbildības nastu!

Vai sports jau sen ir tavs sabiedrotais? Kad, ar kādu sportu un kāpēc uzsāki?

Nāku no sportiskas ģimenes – mamma savā laikā bija distanču slēpotāja un ar slēpošanu ir apbraukājusi visu bijušo Padomju Savienību, tētis, savukārt, spēlēja galda tenisu. Abi studēja Sporta akadēmijā (toreiz – Fizkultūras institūtā), kur arī satikās, samīlējās, apprecējās un pēdējā kursā piedzimu es. Pēc studijām jaunā ģimenīte tika nosūtīta strādāt uz Saldus rajonu un tā arī palika uz dzīvi Saldū. Abi vecāki joprojām ir sporta skolotāji. Tāpēc šķiet, ka jau no pašas bērnības ar sportu esmu bijusi uz „Tu”. Skolas gados gan mans galvenais sporta veids bija basketbols – jā, jā – biju mazais, žiperīgais saspēles vadītājs un trīnīšu metējs. Šķiet, ka basketbolā notrenējos visus 12 skolas gadus. Paralēli arī piestrādāju par basketbola spēļu sekretāri. Skriešana skolas līmenī arī bija ok, bet, kad tiku uz rajona mačiem, tad Kalnsētas parkā man visi vieglatlēti skrēja garām. Skolas laikā ļoti, ļoti nepatika augstlēkšana, tā augstlēkšanas latiņa bija no dzelzs un tā kā augumā biju pamaza, tad regulāri nācās uz tās piezemēties. Teicu skolotājam, ka augstāk par 90 cm es pārlēkt nevaru, lai liek man „3” un miers. Skolotājs teica, labi – lec 90 cm un es Tevi vairāk nemocīšu, bet pats pa kluso latiņu biju pacēlis līdz 1 m un 10 cm atzīmei. Beigās, šķiet, ka pārlēcu pat 1 m 15 cm un tiku pie „4”. Ar skolotāju tiekamies vēl šodien, kad aizbraucu uz Saldu. Nu, tā lūk man gāja skolā!

Studiju gados cītīgi gāju uz sporta klubiem – aerobika, body bike, trenažieri u.tml. Man bija baigā sešpaka. Skriet neskrēju – vispār!

Un tad – 2008.gadā, kad sāku strādāt bankā, izdomāju, ka gribu iegādāties velosipēdu. Padzirdēju, ka tiem darbiniekiem, kuri ir iestājušies Swedbank sporta klubā, ir iespēja riteņu iegādei saņemt 30% atlaidi. Nodomāju – izdevīgs darījums – jāstājas tik iekšā! Kas Tev deva – aizpildu sporta kluba pieteikuma anketu, bet pretī saņemu jautājumu – „Un, ko Tu pati esi gatava darīt Swedbank sporta kluba labā?”. Pirmais bija šoks – nu ko es varu darīt, es taču neko nemāku, kā arī papētīju, ka visi zināmie sporta veidi ir jau kāda aprūpē. Neatlika nekas cits – kā atbildēt, ka es mēģināšu kūrēt skriešanu. Tā tas sākās – ar pirmajiem 5 km 2008.gada Rīgas maratonā un 2009.gadā – pirmais pusmaratons, šķiet, ka rezultāts bija 2:05.

Tad jau kopš 2008.gada esi Swedbank komandas kapteine Rīgas maratona komandu cīņās?

Jā, jau 6-7 gadus Swedbank “rūpējos” par skriešanu. Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem – viņi ir vienkārši fantastiski! Ja man nebūtu tādu kolēģu diez vai tā skriešanas iedzīvināšana izdotos tik veiksmīgi.

Un šeit man jāatvainojas noskrien.lv, jo šogad diezgan atklāti publiski paudu savu nostāju pret to, ka noskrien.lv ar apakškomandām piedalās Rīgas maratona komandu cīņās un jau trešo gadu pēc kārtas, ja nemaldos, saņem Grand Prix. „Parastajiem” uzņēmumiem ir grūti konkurēt ar TĀDU skriešanas spēku kā noskrien.lv, kurā cilvēki no brīvas gribas ir apvienojušies ar vienotu hobiju un viņi nav pat jāpierunā uz skriešanu. Protams, juridiski viss ir kārtībā un arī noskrien.lv ir tieši tāds pats uzņēmums kā visi citi, tomēr man joprojām ir viedoklis, ka var būt arī savādāk, mēs kopā varam izdarīt vairāk nevis būt tikai iekšā savā noskrien.lv čauliņā – es ticu, ka katrs noskrienietis var savā darba vietā mēģināt sameklēt vēl 3 kolēģus, kuri ir gatavi piedalīties un kopā ar viņiem noskriet – ja ne 42 km, tad vismaz 5 vai 10 km. Tad tam būtu cits svars un mēs visi kopā kļūtu veselāki un sportiskāki. Šogad es smaidīju, kad dzirdēju vienas savas kolēģes teikto pēc Rīgas maratona apakškomandu apbalvošanas – ka tas ir viņas pirmais diploms!

ar Swedbank komandas biedriem

ar Swedbank komandas biedriem

Pa šiem gadiem cik kolēģus ir izdevies ievilkt skriešanā? Un kā Tev tas izdodas?

Uz pirkstiem skaitījusi neesmu. Bet, skaitļi runā paši par sevi – pirms 5-6 gadiem maratona distanci bankā skrēja 1-2 cilvēki – visa banka apbrīnojām mūsu bijušo kolēģi Andreju Jesko, šogad to uzdrošinājās 13 kolēģi, attiecīgi, pusmaratonu šogad skrēja ap 40, kamēr senāk labi ja kādi padsmit. Viņi visi ir izauguši kopā ar Rīgas maratonu, jo pirmajos gados populārākā distance bankā bija 5 km, bet šodien to jau kārtīgi izkonkurē 10 km un domāju, ka nākamajos gados piecīša skrējēji skaita ziņā dabūs piekāpties pusmaratonistiem. Un tas noteikti nav mans nopelns – mēs bankā esam krietns bariņš skriešanas atkarīgo un ja visi sanākam kopā – esam liels spēks un tad pārējiem kolēģiem vienkārši nav variantu.

Lai tas izdotos, viennozīmīgi ir svarīgs darba devēja atbalsts. Jo cilvēkam jau patīk, ka apmaksā dalības maksu sacensībām, iedod krekliņu ar atlaidi, jo tā sportošana jau nav nekāds lētais prieks. Ir neizsakāmi patīkami, ja trases malā Skanstes ielā – vienā no klusākajiem un tukšākajiem Rīgas maratona posmiem Swedbank Personāla pārvaldes vadītāja stāv lietū un uzmundrina visus kolēģus! Domāju, ka tieši šis atbalsts ir ļoti daudz devis. Protams, svarīgi ir uzrunāt cilvēkus, pastāstīt, kas un kur notiek – mēģināt pierunāt uz pirmajiem 5 km, ne tikai parādīt, bet izprintēt un iedot rokās kādu mazu treniņplānu pirmajiem 5 km. Un tā pamazām tas aiziet. To darām mēs visi aktīvie Swedbank sportisti – iedrošinām, uzslavējam tos, kuriem tie ir pirmie 5 km.

Esi maratonus skrējusi gan Latvijā, gan Eiropas pilsētās. Kurš bija pirmais, kurš visvairāk palicis atmiņā?

Viennozīmīgi, Berlīnes maratons, jo tas bija mans pirmais. Un pirmais vienmēr ir īpašs! Šim maratonam patiešām biju gatavojusies. Tas 42 000 cilvēku pūlis, kur visi skrien maratona distanci ir kaut kas fantastisks. Trasē bija 80 mūzikas grupas un finišs izskrienot cauri Brandenburgas vārtiem bija ļoti emocionāls. Un, kad vēl ieraudzīju, ka savu pirmo maratonu esmu noskrējusi zem 3:30, tad atkal asaras gāja pa gaisu (nu jau droši vien visiem sāk likties, ka es to tik daru finišos kā tikai raudu, bet nav tik traki – tas ir noticis tikai 2 reiz, nu labi – laikam 3 – arī Monblāna finišs prasīja kādu asariņu).

Ir iespaids, ka skrien visu pēc kārtas. Asfalta ultras, maratonus, pusītes, taku skrējienus. Kas pašai vairāk pie sirds?

Hmmm, tagad pēc PČ ir iestājies tāds kā apjukums – jo pēdējā laikā likās, ka tās taciņas ir sirdij tuvākas, bet kad dabū tādu spērienu pa pēcpusi kā PČ, tad šķiet, ka jāpāriet uz peldēšanu.

10552375_812256572205071_2875149008506806816_n

Vai vispār atliek laiks arī velo, peldēšanai, piedzīvojumu mačiem?

Uz piedzīvojumu mačiem i nemaz neraujos – ar karti, kompasu u.tml. lietām esmu uz Jūs. Ir bijuši mēģinājumi ievilkt, bet nesekmīgi. Velo ir mans ikdienas pārvietošanās līdzeklis, bet līdz zināmam komforta līmenim – pa sniegu nekārpos un, ja stipri līst, tad arī iesēžos siltā un ērtā autiņā vai dārgajā Ušakova tramvajā. Peldēt gan peldu – paldies trenerim Mārtiņam Priedem, kurš mani – cilvēku, kurš baidījās bāzt galvu zem ūdens – iemācīja kaut cik izbaudīt šo sporta veidu. Vēl gan priekšā viens liels izaicinājums – es un atklātie ūdeņi, jo baseina zilajā ūdentiņā un baltajās flīzītēs viss ir ļoti droši un labi, bet tiklīdz acu priekšā ir Ķīšezera tumšās dzīles, tad galvā kaut kas saslēdzas un no visa baseinā mācītā nav ne miņas. Hidriņa jau skapī gaida, kad tās īpašniece saņemsies doties uz Ķīšezeru.

Kādi mači šogad jau veikti un kas tuvākajos plānos?

Jau pieminētie – Rīga – Valmiera, Biķernieki, Rīgas maratons no skriešanas mačiem, un Sportlat balvas 2015 posmi slēpošanā un riteņbraukšanā ir aiz muguras. Šobrīd mana kāja dodas pie dakteriem un gaida slēdzienu, kas tai iekšā darās un tad tālākie plāni noteikti būs atkarīgi no tā – cik nopietns ir tas sāpju cēlonis. Tuvākajos plānos ir brauciens uz Gruziju – būs kāpšana kalnos Riharda (Regulatus) uzraudzībā. Augustā – Barselonas apskate – šis ceļojums ir par godu dēlam, kurš jau sāk žēloties, ka netiek ņemts līdzi ne uz PČ, ne uz Gruzijas kalniem. Barselonā būs karuseļi un pludmale, droši vien kāda spāņu vīna glāze, bet uz Rūdolfa jautājumu: „Apsoli, ka Barselonā neskriesi!”, es kaut ko nesaprotamu noņurdu zem deguna un paslepus internetā jau googlēju, vai tajos augusta datumos Barselonā nav kāds skrējiens.

Sportlat balvas ietvaros šķiet, ka neizbēgšu no Rīgas triatlona un no vienām orientēšanās sacensībām (te gan būs jāmeklē kāds palīgs).

11329756_812256585538403_6403459877671788322_n

Vai vari iedomāties, ko darītu, ja nesportotu? Vai arī – ko darīji, kad nesportoji?

Ai …. es ļoti labi atceros, ko darīju, kad nesportoju – tad es biju vēl trakāks mūzikas mīļotājs kā šobrīd. Apmeklēju gandrīz visus Latvijā notiekošos ārzemju mākslinieku koncertus. Esmu bijusi uz pilnīgi visiem Positivus festivāliem bez izņēmuma. Šogad gan ies secen – bet tam būs lielisks iemesls – Kristīnes un Imanta kāzas! Iegādājos ļoti daudz oriģinālos diskus un kasetes. Arī ceļojumi uz ārzemēm bija saistīti ar koncertu apmeklējumiem – Radiohead Stokholmā, Placebo Varšavā, bet īpašs stāsts ir par Leonard Cohen – dziesminieku ar harizmu un fantastisku balss tembru (dāmas mani sapratīs).

Šis kungs ir jau gados. Manā mūzikas gaumē nonāca ap 2000.gadu. Un tad pēkšņi ap kādu 2007.gadu es pēkšņi savā galvā ieņēmu domu, ka Cohen kungs var aiziet pie Dieviņa un es viņu tā arī nedzirdēšu „dzīvajā”. Kad šī doma manu galvu neatstāja mēnešiem, nolēmu – viss – man viņš ir jāredz un jādzird – sacīts darīts – tuvākā pieejamā pilsēta viņa tūres ietvaros bija Mančestra – biļete kabatā un aiziet . Tas vēl joprojām ir viens no manis apmeklētiem koncertiem ar lielo burtu!

Un vēl ir teātris – šķiet, ka uz Jauno Rīgas teātrī pirms gadiem 10-12 es gāju kā uz darbu – apmeklēju visas izrādes pēc kārtas. „Revidents” redzēts pat reizes trīs.

Sporta dēļ koncertu un teātra apmeklējumi ir mazāk – izvēlos tikai pašus, pašus sirdij tuvākos vairs neņemot visu pēc kārtas, kā tas bija agrāk. Un ārzemju koncertu braucienus ir nomainījusi došanās uz maratoniem un taku skrējieniem. Bet Imagine Dragons atgriešanos Latvijā jau gaidu ar nepacietību!

Novēlējums kluba biedriem

Būt pašiem! Ieklausīties sevī un darīt to, kas pašam tīk vislabāk nevis skriet līdzi pūlim! Te mana favorīte ir Inese Gulbe – nu dulls skuķis – nu, kur var izrakt to trako Norvēģijas pasākumu, kur jāpeld fjordos un pēc tam hidrā jāskrien (veiksmi meitenēm!).

Un vēl – novēlu „neburkšķēt” un „nebubināties”, jo īpaši uz pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Jo izejot cilvēkos jau mēs visi esam smaidīgi un laimīgi un neizrādām to savu bēdu un neapmierinātību ar kaut ko un tikai mājās, četrās sienās, kopā ar savējiem mums tas viss nāk ārā, jo mājās mēs atļaujamies būt tādi, kādi esam! Un tad nu tie mājinieki dabū trūkties. Tad nu novēlu visiem, lai tie mūsu mājinieki no mums saņem tikai to visu labāko un foršāko, bet to neapmierinātību un bubuli izskrienam ārā – mežā, uz asfalta vai arī izminam pedāļos un izpeldam ezeros un jūrās! Un tad atkal smaidīgi un laimīgi atgriežamies pie savējiem! Lai visiem saulaina vasara!

s_menesaskrejejs

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

29 komentāri rakstam Mēneša skrējēja. sigita

  • ilZZuks ilZZuks

    Saulstariņš Sigita!!! Jūsu Swedbank trijotne visai pamatīgi mani iedvesmoja skriešanai, paldies! Apsveicu ar kronīti!

  • stjopachio stjopachio

    Ooo, super, apsveicu!!! Ļoti pelnīti un liels prieks :)

    Sigitas ieguldījums skriešanas popularizēšanā bankas kolēģu vidū ir nenovērtējams. Bez viņas entuziasma un pacietības arī skriešanai pievērsušos skaits Swedbank būtu krietni mazāks.

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies, Sigita! Ar šo interviju atgriez manī ticību, kā arī ar bērniem kādreiz varēšu skriet daudz un varbūt pat ātri! (Jā,jā, zinu, kā katrs vairāk redz to, kas pašam sāp :D)

  • Inga_K Inga_K

    Apsveicu ar kronīša iegūšanu! Tu man esi ļoti labs motivētājs, ja kādreiz mēģināj ķert Tevi, tad tagad zinu, ka sparīgi jālaižas, kad ieraugu jūs abas ar Kristīni :) Tavs pirmais maratons zem 3:30 man vispār togad likās viens monstrīgs pasākums, un toreiz domāju, ka Sigitai nu gan ir baigās iekšas.

  • Kvaki Kvaki

    “..savā galvā ieņēmu domu, ka Cohen kungs var aiziet pie Dieviņa un es viņu tā arī nedzirdēšu „dzīvajā”.”
    ..par Leonard Cohen esmu domājusi to pašu..
    Paldies par sarunu,Sigit.Sirsnīga un izdevusies.
    Tu esi vismērķtiecīgākā no garo gabalu skrējējām:zini,ka viss nāk ar darbu,”zvaigznīšu slimība”Tev nav novērota.
    TAS PČ bija sākums pavisai citādai sevis sajušanai.Un tas ir jāpiedzīvo skrējējam.
    Es turpināšu sekot Tavām aktivitātēm:)

  • piile piile

    Ārkārtīgi pozitīvi :)

  • LauraX LauraX

    Burvīgs vasaras vakars dārzā un kā odziņa intervija ar Tevi, Sigita! Bagātinoša saruna un kārtējā pērle Noskrien “sējumos”! Noskrien! – forši un prieks par Tevi! :)

  • voļda voļda

    Bravo,bravisimo,belisimo:)
    Apsveicu,Sigita!
    Sportiskais mēneša kronītis- godam pelnīts ar sportisko neatlaidību(cīņu) uz virsotnes smailēm:)
    Veiksmīgus startus :)

  • Imants A. Imants A.

    Yeeeei! Sigitiņ! Liels prieks! Bet, nu, Tu i` dulls gan! Šitik traki daudz skriet… Lai veselība, mīlestība un prieks netrūkst!

  • Imants A. Imants A.

    Inga_K, Sigitai IR baigās iekšas!

  • Lasma3 Lasma3

    Apsveicu ar kronīti!

  • Pozitīvisma iemiesojums! :) Prieks par Tavu kronīti. Atminos, ka pagājušajā gadā Siguldas pusītē Juris teica, ka Tu priekšā, bet visticamāk kaut kad lūzīsi. Forši, ka šito izķer un sāc pārvaldīt. Man pašai ar lūzienu ir gana interesantas attiecības, līdz galam vēl neizprastas. :) Turās un lai raits solis arī turpmāk!

  • Hiēna essnee

    Apsveicu! Lai šitik daudz, šitik ātri un vēl pa tādām trasēm skrietu, tiešām ir vajadzīgs ķēriens! :)

  • shahs shahs

    man arī milzīgs prieks par Sigitas kronīti. Ir cilvēki, kuri ir mani iedvesmas avoti un par viņu panākumiem, atzinību priecājos, jo īpaši. Un tad vēl nepārtrauktā smaidīšana – konkurenti šai aspektā būtu grūti atrast, ja nu vienīgi MisBroka:)
    Sigita – saudzē sevi, kāju un lai izdodas atrast to, kas pašu uzrunā visvairāk. Kas attiecas uz taku vai šosejas skrējienu, tad atceries, ka mums patīk tas, kas padodas un ir tikai loģiski, ka pēc asiņainā PČ, jūties apmulsusi, bet laiks saliek visu pa plauktiem – kā jau teici, klausies sevī! Un neļauj hidrai ilgi skumt:)

  • Freya Freya

    Apsveicu ar kronīša iegūšanu! Visu cieņu! Tiešām apbrīnoju jūs visus, kas pievarēja šo PČ. Neviena skrējiena laikā neesmu tik bieži čekojusi telefonu, lai tik izsekotu līdz, kas jauns Francijas kalniņos. Abavas senlejas stirnu buks bija īpašs. :D Ai, pat grūti tos nosaukt par kalniņiem!

    Visa meža saime ar Jums lepojas! :)

  • Ina Ina

    Apsveicu, Sigita! Tiešām Tu esi pozitīvisma pilna un iedvesmo apkārtējos! Lai veselība un prieks kustēties aug augumā!!!

  • Rozamunde Rozamunde

    Baigais klusais malacīts!!! :)
    Un esmu bijusi ciemos skolā pie tavas mammas, kad viņa pretendēja uz titulu “Gada sporta skolotājs”.

  • maffija maffija

    Super! Apsveicu! :) Apbrīnoju, kā var darīt tik daudz un ar tik labiem panākumiem – visu cieņu ;)

  • Ainars Ainars

    Pozitīvisms glābj pasauli. Forši būt starp šādiem cilvēkiem.

  • apsveicu Sigitu – pozitīvisma, mērķtiecības un cīņas spara piemērs! Veseļojies un atkal gaidu atpakaļ trasē ;) Tā turpināt!:)

  • SelfijuPavēlniece MissBroka

    Sigitiņ, mīļi sveicieni ar kronīti, tik ļoti pelnīti! Ļoti iedvesmojošs un sirsnīgs stāsts! Lai ātri dziedējas visas traumas un rētas!
    Un no maniem selfijiem arī turpmāk neizbēgt ;)
    Noskrien!

  • dot dot

    Sigita, iesakiet nākamgad Rīgas Maratona tempa turētājus izņemt no komandu cīņām. Tādā veidā lielākā daļa noskrieniešu būs neitralizēti un Swedbanka ar Lattelecom varēs cīnīties savā starpā par komandu kausu.

  • Artūro

    Hā, dot gan ir viltīgs. :) Un patiesībā – diezgan loģiski.

  • Lauma Lauma

    Prieks par vēl vienu pozitīvu kronētu skrējēju.
    p.s. Savā ziņā loģiski, bet tad būs garlaicīgi tas tā par tām komandām.

  • edGars

    sveicieni ar līgo vaiņagu :)
    Lai kustības sagādā prieku!

  • ai-jucis ai-jucis

    Intervija pozitīvisma un iedvesmas pilna!!! Paldies un apsveicu ar kronīša iegūšanu!!!

  • Kaarlis Kaarlis

    Apsveicu ar kronīti ! Cik nu Tevi pazīstu , liekas ka esi no tām kurai vienmēr smaids sejā lai ko Tu darītu . Man tik prātā palicis viens feins vasaras rīts Mežaparkā – devos uz kārtējo LSC skrējienu un krustojumā pie kafejnīcas aizmugurē dzirdu : ” sveiks , Kārli ! ” . Sveicinātāja aizskrēja tālāk bet es ilgi domāju , kas tā bija ? It kā redzēta bet vārdu tomēr neatceros . Tas bija noskrieniešu iepazīšanas pašā sākumā . Tagad nesajauktu ne ar vienu citu šo mazo , ļiekas trauslo bet ar milzīgu gribasspēku un enerģiju apveltīto cilvēciņu – Sigitu !

  • Maijā svinēt dzimumdienu, maijā skriet, maijā pulcēt komandu un maijā iedvesmot citus skriet ;) arī smiet ar kluba biedriem

  • sigita sigita

    Ehhhh … Leonard Cohen (1934-2016)… Dziesminiek, ar lielo burtu! Jauno albumu tā arī vēl nepaguvu noklausīties. Bet, nekas – skriešana nebeidzas un Leonarda dziesmas ne tik … Jau zinu, ko klausīšos rīt Valkā :)))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.