Šodien Ozolniekos pieveicu savu pirmo pusmaratonu, labāk nekā cerēju, bet uz pārējo fona gana nožēlojami..
Apbrīnoju tos sirmos vīrus, kuri savos 70+ vēl joprojām aktīvi skrien (un noskrien mani)…
Man likās, ka es sāku kā parasti, savu spēku ietvaros, endomondo bikšu kabatā, dzirdēt lāgā nevar, bet ar smaidu uz lūpām nopakaļ visiem skrienu. Neesmu nekāda raķete, to jūtu, kad pēc pirmā kilometra iepalieku ar sirmajiem kungiem un pāris meitenēm.. bet pašsajūta laba.. Vēlāk, ap 3šo km izvelku endo no biksēm un dzirdu kā noskandina, ka lap time 3:31 (tik ātri nekad vēl neesmu skrējusi, vismaz apzināti un ar jelkādu mērierīci..) Nākamais aplis 4:54, bet arī daudz virs mana ikdienas skriešanas ritma.. Ap 5to km sajūtos labi izdzirdot ka lap time ap 6 min, sajūtos savā bruņurupuča elementā un tā turpinu!
Sirmie vīri un meitenes atraujās, bet es neskumstu! Skrienu saskaņā ar savām spējām un labsajūtu. Saprotu, ka sacensības iespējams nav tā vieta kur ir jāskrien komfortā un ar smaidu uz lūpām, bet tieši tā es šodien pieveicu šo distanci (un iespējams tāpēc tik lēni).
Otrā apļa vidū mani apdzen līderi vīrieši – jauki, man prieks par viņiem. Trešo apli noskrienu finišā reizē ar sieviešu 1/2 m līderi.
Dodoties 4tajā aplī dzirdu kā finišē nr 24 un 25, bet nr 23 (man), jādodas vēl pēdējā aplī..
Un paldies tam motivatoram, kurš 4tā apļa vidū mani spēja motivēt nepadoties un pielikt soli! Pat sprintam finišā pietika spēka!
Lieliska svētdiena! Tagad apzinos, ka gribu vairāk un ātrāk! Gribu ne tikai noskriet, bet gribu skriet!
Nu jā, kā saka – labāk vēlāk, nekā pāragri. Ap šo brīdi laika posms, kurā atskata publicēšanu uz pasākumu, kas notika septembrī, vēl varētu saukt par pāragru, varētu būt noslēdzies, tāpēc daru zināmu, ka esmu uzrakstījis aprakstu par to, kā šajā unikālajā (jo pirmajā) pasākumā veicās man pašam.
No otras puses prasījās arī tāds vairāk vispārējs apskats par pasākumu kopumā, bet tam biju par slinku, tāpēc ar to nācās nodarboties mūsu lieliskajai kolēģei minikin, kura uzrakstīja pasaku par 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Ar šo nododu abus rakstus publikas kritiskajai acij.
tā ir sanācis, ka es jau kādu laiku diezgan aktīvi apmeklēju šo visnotaļ jauko virtuālo vietu (arī reģistrējot savus skrējienus), bet kaut kā nav bijusi iedvesma kaut ko rakstīt forumos, jo nejutu, ka man būtu ko teikt. Turklāt, tā kā mani neviens nepazīst, tad arī pārāk manis teikto neņemtu galvā. Tagad gan es esmu nobriedis (lai tur vai kas) ar savu stāstu tikt uz pirmā vāka.
Teksts izvērtīsies pagaršs, bet nu gribas kaut kur apkopot savas skriešanas gaitas teksta formā (kāpēc gan to nedarīt publiski?).
Iesākums
Gribu sākt ar mazu atkāpi (un arī sākšu, jo neviens man nevar aizliegt) par savām skriešanas gaitām. Daudzus skolas laikā gadus trenējos basketbolā, pēc tam tāpat 2-3reizes nedēļā bumboju un biju visādi citādi sportiski aktīvs, bet skriešana kā tāda bez sacensību elementa man vienmēr visnotaļ nepatika, jo vienam skrienot pa rajonu/mežu īsti nebija, ko uzvarēt. Respektīvi “tupa” skriet man ļoti nepatika.
5. klasē es domāju, ka, kad paaugšos, naudu pelnīšu šādi. Nesanāca.
Un tā 2009. gada janvārī-februārī mans kolēģis mēģināja mani pierunāt noskriet NRM (Nordea Rīgas maratona) 2009 pusmaratonu. Un viņam izdevās (vismaz daļēji). Tā es sāku trenēties, un daudz maz viss gāja pēc NRM piedāvātā pusmaratona treniņa plāna (tiesa, es viņu mazliet saspiedu), un pašsajūta arī bija normāla. Skriešana pa lielam sagādāja lielas psiholoģiskas mocības, turklāt es arī skrēju (kā tagad izrādās) pie diezgan augsta pulsa, kā rezultātā pēc skrējieniem es jutos visnotaļ kapitāli noguris un vairs neko tajā pašā dienā darīt nespējošs. Tā pienāca pusmaratona nedēļa, un kaut kā tā sanāca, ka pirmdienā pēc NRM man LU bija paredzēts eksāmens (bija arī pēdējais bakalaura gads), un, tā kā es pēc pusmaratona patiešām nebūtu spējīgs mācīties, es NRM tomēr uz starta līnijas nestājos un visu dienu cītīgi mācījos eksāmenam. Pēc šīs viena pavasara paskriešanas es uzreiz par skriešanu aizmirsu un pat pamanījos arī kaut kur pazaudēt savus skriešanas apavus (kas, ja man arī bija kaut minimāla vēlme skriet, ļāva man atrast ieganstu to nedarīt). Turpināju pa vasarām spēlēt pludmales volejbolu un pārējā laikā basketbolu un biju visnotaļ apmierināts ar savu fizisko noslodzi un vispār sportiskajām gaitām (šad tad parādījās doma par pusīti pavasarī, bet ātri vien viņa pazuda).
Mans pirmais pusmaratons
Ātri pārlecam uz šī gada janvāri, kad man rajonā ievācās bijusī klasesbiedrene, kura teica, ka skries krosiņu pa Arkādijas-Uzvaras parka rajonu. Tad es viņai pajautāju, vai viņa to domā nopietni un regulāri un vai viņa varbūt negrib gatavoties šī gada NRM pusītei. Viņa uz abiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši, kā rezultātā es tajā pašā dienā nopirku jaunas skriešanas čības. Neilgi pēc tam jau mēs sākām -15 grādos skriet negarus 6-9km garus krosiņus pa rajonu un domājām, ka viss ir ok. Protams, skrēju ātrāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sāka parādīties dažādas sāpes (vistrakāk bija ar Ahileju, kurš jau basketbolā bija mazliet iekaisis, kuru es turpināju paralēli skriešanai spēlēt 2x nedēļā), kuras principā pieņēmās tikai spēkā. Tā vai citādāk NRM es “sagatavojos” un izgāju uz starta. Satraukums liels, sajūtas interesantas, trase gara. Viss beidzās ar to, ka atpakaļceļā no Dienvidu tilta man pilnīgi beidzās degviela, un es plānoto 2h ar astīti vietā finišēju 2h15min.
Mans otrais pusmaratons
Pats NRM man ļoti patika un vispār jutos lepns, ka distanci esmu veicis un arī iekļāvies kontrollaikā, bet kaut kas tomēr pakrūtē kņudēja un mieru nedeva. Mieru nedeva tas, ka es zināju, ka “mazliet” patrenējoties es varētu distanci pieveikt krietni ātrāk un ar krietni lielāku gandarījuma sajūtu. Dažas dienas pēc NRM man nejauši sanāca sejasgrāmatā paklačot ar bijušo basketbola cīņubiedru Gintu, kurš jau vairākus gadus ir aktīvi pievērsies triatlonam, un viņš teica, ka varētu man palīdzēt ar padomu, ja man ir doma turpināt skriet (man skriešana nepatika) un uzstādīt sakarīgāku rezultātu (sakarīgi rezultāti man patika). Tā visa rezultātā es saņēmos aiziet uz Sporta Laboratoriju (man bija bail iet pirms NRM, ja nu pasaka, ka man kaut kas nav kārtībā un vispār nepielaiž pie skriešanas – prātīgi), kur man pateica, ka esmu vesels, bet pašlaik ne pārāk labi sagatavots ilgai skriešanai. Cīņubiedrs Gints paskatījās uz rezultātiem un teica, lai tieku pie pulsometra (darīts). Tālāk jau viss vienkārši – jāskrien ir daudz un pie maza pulsa, kas, protams, man bija sākumā ļoti grūti, bet nu diezgan ātri samierinājos ar likteni skriet pa 7min/km. Tas viss notika jūnija sākumā.
Pēc jau vairāk kā mēneša skriešanas pārsvarā ar ātrumu 7min/km Gints teica, ka nu ir laiks piedalīties sacensībās – noskriet 5km ar ātrumu ap 4:30min/km. Pirms šīs straujās tempa maiņas uztaisīju 2 ātruma treniņus un biju “gatavs”. Par sacensību vietu tika izvēlēts LSC rīkotais pasākums Mežaparkā. Tā kā pirms tam mana vienīgā saskare ar skriešanas sacensībām bija NRM, tad atšķirība bija diezgan jūtama. Sākot jau ar to, ka es tā kautrīgi gāju meklēt, kur tad tur tajā estrādē ir reģistrācija (viegli atrast pēc visādu man līdzīgu dīvainīšu došanās pareizajā virzienā), pēc tam arī, kur tad īsti ir tas starts. Tā kā kādu pusotru mēnesi nebiju vairāk kā 1km skrējis ātrāk par 6:30min/km, mazliet bija bailes par to, vai es vispār varēšu ātrumu noturēt. Izrādās, ka varēju un beigās uzdevums izpildīts – 5km 21:22min. Vēlējos vēl piebilst, ka šajā pasākumā redzēju daudz foruma aktīvos noskrieniešus un bija interesanti pavērot viņus no malas.
Startā esmu visgarākais, bet diez vai finišā būšu visātrākais (LSC 5km)
Pēc Mežaparka LSC turpināju cītīgi skriet trīs reizes nedēļā (krājot daudz lēnus kilometrus), lai sagatavotos savam sezonas galvenajam startam Jūrmalas pusītē. Pamanīju arī, ka pie tā paša 135bpm pulsa sāku skriet jau mazliet, mazliet raitāk, bet tāpat manuprāt progress bija niecīgs. Paralēli tam visam vēl pamanījos divreiz nedēļā lēkāt pa smiltīm un mēģināt volejbola bumbu dabūt tīkla otrā pusē. Gints teica, ka tas ļoti manai skriešanai par labu nenāk, bet man tas pasākums tomēr pārāk patika, kā rezultātā nācās vien apvienot. Tā diezgan ātri jau pienāca NRR (Nike Riga Run), kur bija ieplānota manu spēju pārbaude jau 10km distancē. Tā kā tur ierados ar milzīgu noguruma fonu (pirms tam nedēļā saskrieti ļoti daudz kilometri, plus vēl iepriekšējā dienā volejbola turnīrs visas dienas garumā), tad rezultāts bija pieticīgs, tiesa, minimums tika izpildīts – izskrēju no 50 minūtēm (49:16). Pasākums jau vairāk līdzinājās NRM – gan karstuma, gan apjoma, gan mana fiziskā bezspēka ziņā.
Pirms NRR padaudz saskrietie kilometri, kā arī NRR slodze man bija iedevusi pa kājām diezgan normāli, kā rezultātā labā ceļa saite sāka niķoties. Ārsts teica, ka nekas traks nav, bet vienalga nepatīkami. Pēc tam jau uzreiz bija jābrauc atpūsties uz Gruziju, kur īsti paskriet nesanāca (vīns tomēr tur gards un reljefs pārsvarā pārāk traks), pēc tam vēl atgriežoties Latvijā sanāca saaukstēties, kā rezultātā uz Jūrmalas pusīti es biju daudz atpūties no skriešanas, bet galīgi maz skrējis kopš NRR desmitnieka. Vienu brīdi pat prātā bija doma neskriet, bet, tā kā par dalību bija samaksāts ne mazums, tad nekas cits neatlika kā piedalīties. Lai arī uz želejām vienmēr biju skatījies skeptiski, šoreiz domāju ar Gintu nestrīdēties un nopirkt želejas (treniņos lietoju tikai ūdeni).
Skrējiena diena
Protams, bija man pirmsstarta bezmiegs, bet tas normāli. Pirms starta ieēdu želeju un cerēju, ka vēderam nekļūs slikti. Trenera uzstādījums bija vienkāršs – sākumā pirmo pusi skrien pa 4:40-4:50min/km, pēc tam izvelc, cik vari. Es tomēr izdomāju, ka darīšu otrādi – sākšu ar mierīgu 5:10-5:30, tad skatīšos, vai pietiks spēka. Principā man pat būtu gribējies izmantot kādu pulsa plānu, bet, tā kā man īsti nebija nekādu references sacensību, tad nācās bez tā iztikt un vadīties tīri pēc savām sajūtām/pulsa/forumos lasītā/trenera teiktā.
Starts!
Pirmie metri – jau izskatos aizmidzis
Pirmais kilometrs izvērtās diezgan lēns (5:40min) gan tāpēc, ka galīgi negribējās sākumu saforsēt, gan tāpēc, ka starts Jūrmalā ir diezgan šaurs un pēc tam trase iet pa līkumaino Jūrmalas Mežaparku, kur apdzīt grūti un tāpat solis pārāk raits nesanāk. Otrajā kilometrā riktīgi saņēmos un noskrēju pa 4:46min, nobijos, ka ir mazliet par ātru un nākamos trīs noskrēju katru piecās minūtēs:
1.km 5:40
2.km 4:46
3.km 5:00
4.km 5:03
5.km 4:59
Šauras ietves un daudz cilvēku
Ap šo laiku man piezagās divas domas – pirmā, ka vispār viegli skrienas un ka uztraukums par to, ka treniņu trūkuma dēļ būs grūti, nav piepildījies. Otrā, ka šādi skrienot nu galīgi nefinišēšu savā “ideālajā” laikā zem 1h45min (treneris teica, ka man uz to būtu jāiet, bet es galīgi nejutos gatavs). Turklāt šādi domājot un skatoties, kas notiek apkārt 6. km noskrēju 5:09min, kas atsvieda mani jau 38 sekundes virs 5:00min/km vidējā tempa un vēl dažas sekundes virs 1h45min finiša laika tempa. Tāpat ap šo laiku priekšā tiek sazīmēts aktīvais noskrienietis dot, par ko mazliet pārsteigums, jo šķita, ka viņš pusīti skrien zem 1h45min, turklāt ar diezgan vienmērīgu tempu. 7.km pēc ilgiem laikiem tiek atkal pievārēts zem 5min, bet līdz 12.km tā stabili zem 5min/km es netieku. Tiesa, šajā laikā tiek panākts un apsteigts dot, par ko liels prieks.
6.km 5:09
7.km 4:57
8.km 4:58
9.km 5:01
10.km 4:47
10.km beigās atpalicība no 5min/km tempa ir vairs tikai 21 sekunde, kas nozīmē, ka pa pieciem kilometriem ir izdevies nomest pusi (17sek) no sākotnējās atpalicības, tiesa, saprotu, ka, lai paskrietu zem 1h45min, ar 5min/km tempu nepietiks – ir jāiegūst minimums pusminūtes buferis. Ap desmito kilometru man atbalsta komanda iedeva vēl vienu želeju, un vispār trasē es jutos labi un nogurumu vēl nejutu (it kā jau loģiski). Tālāk jau aizskrienu otrajā aplī, un caur parciņu atkal sanāk skriet lēni (virs 5min), bet tālāk jau nospļāvos par domu, ka pulsu derētu turēt zem 175bpm (dažus km pirms tam atmetu domu, ka līdz 10.km vajadzētu turēt zem 170bpm). Tas viss deva diezgan labus kilometru laikus stabili zem 5 minūtēm, kas rezultējās tajā, ka 14.km beigās vidēji jau biju ticis zem 5min/km (ieekonomēta 1 sekunde). Tāpat ap šo laiku pamanīju vienu skrējēju ar dzeltenu kreklu, kas skrēja ar līdzīgu tempu kā manējais – Anduli. Pie dzeršanas punktiem man sanāca padzerties raitāk, bet viņš starp dzeršanas punktiem pārsvarā bija ātrāks. Tā mēs diezgan bieži mainījāmies ar pozīcijām (vismaz man tā tagad šķiet).
11.km 05:01
12.km 4:57
13.km 4:53
14.km 4:47
15.km 4:53
Ar uzņemto tempu es turpināju tā arī skriet un skatīties, kā pulss jau iet virs 180 un 18.km virs 190 (man pirms tam maksimālais bija uzstādīts NRR 197bpm), kas liecināja, ka esmu diezgan tuvu savu spēju robežai. 20.km kļuva pavisam grūti, bet kaut kā tomēr sanāca tempu noturēt (tiesa, Andulis savā pēdējo kilometru spurtā aizgāja garām kā stāvošam). Vēl mazliet mani morāli sagrāva tas, ka 20km atzīme bija nolikta galīgi ne tur, kā rezultātā man tiešām vienu brīdi šķita, ka nekas labs finišā nebūs, tiesa, izrādās, ka pēc 20km atzīmes vēl bija palicis skriet mazāk par 700m, kā rezultātā sanāca arī tīri labs finiša spurts.
16.km 4:55
17.km 4:54
18.km 4:47
19.km 4:50
20.km 4:54
21.km 4:43 (man suunto sarēķināja tikai 20.96km pa visu distanci)
Kad apturēju pulksteni, biju ļoti priecīgs un arī pārsteigts par sasniegto rezultātu (1:43:55), kas nozīmēja, ka beigās biju nodedzinājis pietiekami daudz sekundes, lai izskrietu pat no 1h44min, kas man kā galīgam amatierim šķita lielisks rezultāts. Kā minēts virsrakstā, tad personiskais rekords uzlabots par 31 (!) minūti. Žēl, ka nākamajās sacensībās (esmu diezgan drošs, ka tādas būs) neizdosies vēl par pusstundu uzlabot savu laiku. Pēc šī skrējiena man ir gan tā labā sajūta, ka pieveikta distance, gan arī tā, ka tas ir paveikts ego apmierinošā laikā.
p.s. kopš sāku skriet lēni, jūtu, ka visas manas traumas/iekaisumi lēnām, bet konstanti dzīst un sāpes samazinās, par ko man arī ir otrs lielākais prieks!
p.p.s. kopš sāku skriet lēni, nenogurstu (kad atnāku mājās, neesmu nelietojams, un diena nav izbojāta), kā rezultātā man skriešana sāk sagādāt baudu, kas laikam būtu mans pirmais lielākais prieks!
p.p.s. Ego tomēr nav apmierināts – tiek plānots nākamo pusīti skriet vēl par 10 minūtēm ātrāk.
Valmiera noteikti daudziem skrējējiem asociējas ar pilsētu, kur tika sasniegti pirmie skriešanas rekordi, pieveiktas pirmās nopietnās distances. Tā nu sagadījies, ka Valmieras maratons paliks arī manā atmiņā, ar pozitīvām un fantastiskām sajūtām pieveicot sevis nosprausto mērķi, proti, 42 km distanci. Ja 2012. gads man drīzāk bija tāds kā iešūpošanās gads skrējēju sabiedrībā mēģinot saprast kas un kā man būtu jādara, tad 2013. gada 1. janvāra apņemšanās pieveikt 42 km distanci, solīja interesantu gadu pārlaužot sevī slinkumu un stipri palielinot noskrieto kilometrāžu.
Kā jau daudziem skrējējiem, sākotnējais plāns sniedzās līdz Nordea maratonam un 19. maijs kalendārā tika atzīmēts ar sarkanu krāsu. Kā jau iesācējs skriešanā, biju saklausījies, ka 1000 km tā ir sava veida robeža, lai mēģinātu pievarēt tik kāroto 42 km distanci. Protams, var jau teikt, ka katram tas ir individuāli, bet tā nu vadījos pēc šiem nostāstiem un tuvojoties 19. maijam jutos pietiekoši pārliecināts par saviem spēkiem. Par vadlīniju treniņiem izmantoju Nordea mājaslapā pieejamo programmu, kuru nekļūdīgi pildīju. Kā jau skan mūsu devīze „Galvenais ir noskriet”, tad pēc tāda arī vadījos uzstādot sev mērķi, bet klusībā cerēju, ka 4:15:00 būs sasniedzams rezultāts. Neiedziļināšos sīkumos, bet Nordea maratons izvērtās pagalam neveiksmīgi un pēc pirmajiem 21 km nolēmu izstāties dēļ sliktās pašsajūtas. Kā pēc tam lasīju dažādās interneta vietnēs un runājot ar citiem skrējējiem sapratu, ka saule bija pieveikusi daudzus un ar šādu domu centos arī mierināt sevi. Pārliecība bija iedragāta, bet kā izrādās viss tik tiešām notiek uz labu.
Šāds notikumu pavērsiens neietilpa manos plānos un bija jāsāk domāt, ko lai tagad lietas labā dara. Zināju, ka pēc pāris mēnešiem Valmierā ir vēl viena iespēja mēģināt pieveikt 42 km distanci, bet šoreiz jau tā pārliecība bija manāmi noplakusi. Par laimi man, kā no skaidrām debesīm uzrodas akcija MOTIVĀTORS. Nelielas šaubas, bet pēc pāris stundām anketa ir jau aizpildīta un pēc pāris dienām uzzinu savu skriešanas MEISTARU – Tuksneša Vētra. Aplūkojot šī skrējēja sasniegumus neviļus rodas tāda pazemības sajūta un uz pirmo tikšanos ar viņu devos kā tāds pirmklasnieks satiekot savu skolotāju . Galu galā, viss neizvērtās tik traki. Pēc pāris stundu sarunas un pāris vīna glāzēm uzdevums skaidrs, plāns gatavs un nākamajā dienā manā priekšā ir izstrādāta skriešanas programma. Paralēli plānam par Valmieru izvirzu sev mērķi noskriet pēdējos 5 Skrien Latvija posmus (šobrīd procesā). Paralēli skriešanai vismaz beidzot varu arī sākt iepazīt VSK noskrien biedrus arī pēc sejām (nu jau varu pateikt, ka es pat kādu arī pazīstu).
Tā nu apzinīgi pildot sava Motivatora izstrādāto programmu palēnām arī pienāca „būt vai nebūt” diena. Labi, ka Tuksneša Vētra ir viens optimistisks čalis, jo viņš man liekas vienīgais nešaubījās, ka es varu panākt sev izvirzīto mērķi (ko nevarētu teikt par saviem radiem). Tad nu pie sevis arī nodomāju, būs vien laikam jānoskrien tie 42 km.
Maratona dienas rīts iesākas nesteidzīgi. Starta vietā ierodos pusotru stundu ātrāk. Domas par gaidāmo skrējienu novērš sarunas ar Ainīc, Tuksneša Vētra, MGQN. Tuksneša Vētras izteiktos vārdus, ka man jāizskrien no 4:00:00 uztveru kā pamatīgu joku. Pēc kopbildes ar VSK Noskrien jautro kolektīvu sāku beidzot domāt arī par iesildīšanos.
Aplis. Ņemot vērā, ka plānoto finiša laiks paredzēts kādu laiku pēc 4h, ielienu skrējēju armādas pašās beigās. Starta šāviens un mans garais piedzīvojums var sākties. Par pārsteigumu man pirmajos kilometros rodas sajūta, ka daudzi skrējēji skrien manāmi lēnāk par tempu, kas ir ērts man. Protams nobīstos, varbūt esmu pārķēris tempu, kas kā zināms smagi var atspēlēties distances otrā pusē, tomēr uzņemto ātrumu nesamazinu un pirmā apļa beigās rezultāts 1:00:41 liek vēl vairāk apsvērt domu par tempa samazināšanu. Pēc nelielas cīņas ar sevi, nolemju turpināt skriet uzņemtajā tempā.
Aplis. Skrējēju rindas izstiepjas, arvien biežāk sāku piefiksēt dzeltenos VSK noskrien kreklus, pamanu daudzus ar dzeltenajām nozīmītēm un rodas sajūta, ka mēs tiešām esam daudz tajā trasē. Trases otrajā daļā pamanu dzeltenos balonus, bet pirmā doma, ka tie noteikti ir tempa turētāji uz laiku 4:15:00, kaut gan loģiski domājot pēc mana pirmā lidojošā apļa tā nu nemaz nevarētu būt. Ilgi pie šīs domas nekavējos un turpinu izbaudīt skrējienu. Rezultātā otrais aplis 1:59:20 (0:58:39). Nu jau sāku pamatīgi uztraukties, ka tik „neieberzīšos” turpinot skriet tik ātri. Sāk iezagties neliela doma, varbūt es tiešām varu izskriet no 4:00:00. Un arī iekšējais velniņš mani dzen uz priekšu. Tā nu turpinu savu neplānoti ātro skrējienu.
Aplis. Pēc noskrietā 1km panāku tempa turētājus uz 4:00:00 un beidzot skaidrais saprāts ņem virsroku un nolemju turpināt skrējienu ar šo trijotni. Jāsaka gan, ka līdzās man skrien vēl divi puiši, kas laikam arī nolēmuši turēties līdzi šiem tempa turētājiem. Palēnām sāk uzkrāties nogurums, cenšos skriet maksimāli tuvu tempa turētājiem, izmantojot jebkuru iespēju tikt aizvējā un ietaupīt lēnām aizejošos spēkus. Ar katru minūti apkārtējās ainavas izbaudīšanai tiek veltīts arvien mazāks laiks. Skrienot garām pirmajam ūdens punktam neveiksmīgi satveru glāzīti kā rezultātā palieku bez ūdens. Īpaši nebēdājos, jo tajā brīdī slāpes īpaši nemoka. Otrajā ūdens ņemšanas punktā paspēju paķert divas glāzītes un divus banānus. Arvien biežāk pamanu vientuļus skrējējus, kas sāk cīņu ar sevi un nodomāju pie sevis, ka man līdz tam vēl tālu. 3 apļa laiks 2:57:55 (0:58:35). Nu jau tas velns uz pleca kliedz, ka es tiešām varu izskriet no 4h un viņam pievienojas trases malā esošais Tuksneša Vētra, kas aktīvi mani atbalsta un uzmundrina, pavadot pēdējā aplī.
Aplis. Aizskrienu pa priekšu tempa turētājiem, cerībā, ka spēšu līdz finišam viņus arī aizmugurē noturēt. 35. km un pienāk arī brīdis, kad man ir jāsāk pašam sava iekšējā cīņa. Pārāk ātrie pirmie trīs apļi dara savu un organisms vienkārši sāk atteikt strādāt. Palēnām samazinu tempu, bet lūziens vēl joprojām ir liels. 36. km pāreju uz soļiem, kā rezultātā man garām paskrien 4:00:00 tempa turētāji. Noeju 200 m soļos un palēnām atsāku skriet, temps ir lēns, bet jūtu, ka ātrāk vienkārši vairs nespēju. Taisne visā ielas garumā liekas bezgalīga. Slāpes nemoka, bet instinktīvi pieeju pie galdiņa, kuru ātri uzorganizējis kāds vīrietis ar savu dēlu (paldies viņiem par to). Mēģinu saņemties un nedaudz paātrināt tempu, jo apzinos, ka pēdējie 2 km pēc skriešanas reljefa būs vieglāki. Katrs līdzjutējs trases malā mudina noskriet pēdējos kilometrus, bet tajā brīdī pat grūti ir pateikties viņiem, kur nu vēl noskriet. Pirms pēdējiem 2 km apskatos pulkstenī un saprotu, ka man vēl ir iespēja izskriet no 4h un tas dod spēkus, paātrinu tempu. Pēdējie pāris simti metru iet kalnā, bet kaut kur vēl atrodas spēki. Kad izskrienu finiša taisnē, dzirdu, ka draugi mani atbalsta un mudina pēdējos metrus noskriet ātrāk. Šķērsoju finiša līniju 4:00:37 (1:02:42). Mani pārņem emocijas, asaras saskrien acīs, nespēju normāli parunāt. Ir fantastiska sajūta, bet no otras puses ir prieks, ka tie šausmīgie pēdējie kilometri ir garām. Vēl kāds brīdis paiet kamēr atjēdzos. Nākamā diena drīzāk ir parodija par strādāšanu, katra kustība sagādā grūtības, bet šīs sāpes ir jau patīkamas.
Tāds nu izskatījās mans ceļš līdz manam pirmajam maratonam. Un kā jau daudziem no mums, pēc finiša pirmā doma bija: „NEKAD vairs neskriešu maratonu”, bet kā jau tas parasti arī notiek, āķis ir lūpā un parādās arvien jauni mērķi, kurus mēs arī cenšamies realizēt. Nepametiet savu mērķi, ja pirmajā reizē arī neizdodas. Uz tikšanos trasē!
P.S. Atvainojos par garo ierakstu, es nedusmošos ja nelasīsiet.
Nu jā, kā saka – labāk vēlāk, nekā pāragri. Ap šo brīdi laika posms, kurā atskata publicēšanu uz pasākumu, kas notika septembrī, vēl varētu saukt par pāragru, varētu būt noslēdzies, tāpēc daru zināmu, ka esmu uzrakstījis aprakstu par to, kā šajā unikālajā (jo pirmajā) pasākumā 
km 
-