Es skrēju kā vējš, kad man garām panesās 70 gadīgs onka ar sirmiem matiem. Es jutu maza resna vīreļa elsošanu man pakausī… un pamatīgas tantes pakaļgalu 200 metru attālumā. Man ir tikai viens sakāms – es apbrīnoju šos cilvēkus par to, ko viņi dara un kam līdzi netur divtik jaunie.
Par šo situāciju neškrobijos pat 5 sekundes, jo tas bija mans pirmais oficiālais pusmaratons. Galvenais bija noskriet. Lai gan par iešanu es nekaunos, tomēr šoreiz tai vajadzēja stāvēt pie ratiem.
Es zināju, ka pa dienu varu noskriet 21 un vairāk. Es vienreiz biju skrējis 19 km praktiski bez pauzēm. Tikai, lai kaut ko pabildētu, padzertos, iekostu, pastāvēt pie luksafora un tml., bet toreiz liekas nebiju kārtīgi atpūties vai paēdis, jo uz 19 km biju švaks. Piestāju pie veikala tā pailgāk un tad noskrēju vēl 2km, bet pēc tam bija spēka izsīkums. Noejot vēl kādus 2km es pusstundu gulēju zālē, lai ietaupītu spēkus, atpūtinātu muskuļus un nobliestu vēl km 4. Tajā dienā, klibodams pieveicu skrienot un ejot 43 km.
Īsumā sakot, es zināju, ka varu. Plāns bija nedēļu neko nedarīt, lai ietaupītu enerģiju kā ieteica daži skriešanas viedie interneta plašumos. Manuprāt, tā bija kļūda, jo sākot skriet bija neliela asins atplūšana no aknām (tā sāpe labajā sānā), vilka plecs un vispār vajadzēja vismaz paskriet 1-2km dienu pirms.
Vēl uztraucos par ūdeni un vēlējos iegādāties ūdenssomu. Vēlams uz litriem 1.5-2, bet kā izrādījās pietika ar dzirdināšanu 2.5km intervālā un 0.5 pudeli uz sāna. Biju domājis, ka dzirdināšana būs retāk. Paldies organizatoriem! Ūdenssomu iegādāties tā arī nesanāca, bet labi jau vien. Lētākās bija pa ~20 LVL un jāpasūta 10 dienas iepriekš.
Runājot par inventāru, apģērbu skriešanai.. liekas mani vienīgo sponsorēja Addidas ;D vai arī es vienīgais dzīvoju rajonā, kur Addidasā vai vēl labāk Abbibasā ir daudz drošāk skraidīt apkārt. It sevišķi tumšā laikā. :)
Tuvojoties finišam, mani satika un pēdējo km pavadīja mani draugi, kuri skrēja 10km. Kopā ar viņiem sāku skriet ātrāk un mani vairs neapdzina neviens Asics tērpies vecpaps. :)
Neliels fotoieskats skrējienā atrodams: https://www.facebook.com/riga.walk.run
Gandrīz aizmirsu, uzstādīju savu personal best 2.03h. Domāju varētu ātrāk, ja būtu labāk sagatavojies, vieglāk saģērbies un tml. :)
Lai atkal neiekļūtu darbaholiķu aprindās, kamēr kārtējo reizi ārstēju kājas pēc Viļņas klases ekskursijas (ITBS sindroms), nākas sevi kaut kā izklaidēt. Viena no galvenajām izklaidēm šobrīd ir treniņi pie Anatolija Titova stadionā vai Rīgas manēžā, kur cenšos vismaz reizi nedēļā parādīties. Vienā no šādiem treniņiem meitenes mani pierunāja piedalīties LSC 3000m skrējienā – neesot daudz, bet tieši kā radīts izmēģināšanai, nu Tu jau vari, kas tad Tev pēc 100km un tā tālāk un tā joprojām. Nolēmu, ka kāpēc gan ne – stadionā nekad nav skriets un, ja jau aicina…
Stadionā līdz šim savu degunu (un arī kājas) nerādīju, jo likās, ka tas ir profesionālo sportistu lauciņš. Tas, ka skriešana ir pieejama visiem, ka asfaltu lielākoties deldē amatieri un meža takas – Ņergas, orientieristi un līdzīgi domājošie, man likās pašsaprotami, tikai kaut kā stadions tajā bildē nekādīgi neiezīmējās. Es manīju, ka OreMan un druupijs ik pa brīdim ir redzami LSC stadiona rezultātu sarakstos, bet tie jau ātrie džeki. Ko tad es ar savu lēno skriešanu un mīlestību pret garajām distancēm tur darīšu? Tomēr šad tad jāmēģina kaut ko darīt pēc pēdējās sirdī iekritušās mantras: “What would you do if you wouldn’t be afraid?”. Vienīgā nelaime – tajā sestdienā nav 3000m skrējiena! Pētīju, pētīju, domāju, domāju un nolēmu, ka gluži 5km skriet nav laika – dārzkopības lietas un vecmeitu ballīte tai pašā dienā. Skriešu 1500m – kaut kas man pavisam neticams, jo īsākais līdz šim veiktais sacensību skrējiens bija 2.5km NRR stafetē un tas abas reizes bija mokoši grūti.
Izlaidīšu ierašanās daļu, kluba biedru satikšanu, gaidīšanu, nervozēšanu un iesildīšanos, ko veicu pat 2 reizes, lai nomierinātos. Pāriešu uzreiz pie skrējiena.
Uzsākām mēs ļoti pozitīvi – noskanēja šāviens un es sāku skriet pa man atvēlēto pirmo celiņu. Uzreiz izveidojās arī līderu meiteņu grupa – viena man tieši aizmugurē, otra – labajā pusē, trešā vēl kaut kur tuvumā (un “tuvumā” es domāju – klaustrofobiski tuvu). Tas, ka es iekļuvu tai grupā, ir tīra nejaušība. Un te gadījās vairākas lietas vienlaicīgi:
pirmām kārtām man piemirsās, ka dažreiz nemāku noslāpēt savu konkurences garu – mani aizrāva līdzi tas līderu bariņš un es pat nepaspēju padomāt, kā es jūtos un ko es daru;
otrām kārtām, nekādas pieredzes īso distanču skriešanā, līdz ar to ne mazākās nojausmas, cik ātri skriet. Būtu es nedaudz gudrāka, pirms sacensībām ieskatītos vismaz McMillan kalkulātorā…
trešām kārtām, mani vienkārši iespieda tajā līderu grupiņā – minot uz papēžiem no aizmugures, skrienot ļoti tuvu blakus no labās puses. Es gandrīz biju spiesta pārkāpt zālājā, mani atturēja vien doma, ka iespējams par to mani diskvalificēs.
Apļa vidū ieskatoties savā garminā, ieraudzīju ciparu 3:13 ātruma logā. “Nebūs labi,” doma atnāca, bet ātri nogrima klaustrofobiskajās sajūtās. Es noturējos apli, tad acīmredzot sāku palēnināties un vilkt arī pārējās sev līdzi (es joprojām biju iespiesta). Sajūtot to, trīs līderu meitenes beidzot izklīda un no cietuma mani ārā izlaida. Paturējos līdzi tām vēl kādus 100m un tad sāku spēcīgi iepalikt, lai arī dzirdēju trenera vārdus, lai turoties tai grupiņai līdzi.
Paliekot nosacītā vienatnē, otrajā aplī līdz ar to varēju pilnībā izbaudīt druupija atbalstu. Palūdzu viņam, lai paskrien man līdzi – ja nu tā būs vieglāk. Vieglāk nebija, tieši otrādi, lai cik arī druupijs ir pozitīvs, vai tieši tāpēc, ka pozitīvs – līdz apļa beigām cietos, sakodusi zobus, bet tad neizturēju un palūdzu viņu pazust no mana redzesloka.
Trešā apļa sākumā treneris jau pavadīja mani ar vārdiem “Tā jau atkal nav skriešana, bet ātra iešana. Augstāk, cel ceļgalus augstāk!”, bet uz to brīdi man jau bija vienalga. Man gribējās tikai izstāties. Rokas vairs nekustējās – tās atteicās strādāt jau otrajā aplī, plaušu vietā – degošs caurums, pulss debesīs, kājas – nu ko tur vairs kājas…
Spīts un vēl mazliet spīts – trešais un ceturtais aplis. Uz finiša brīdi no iepriekšējās meitenes iepaliku jau gandrīz pusapli, nemaz nerunājot par līderi. “Nekad vairs, ” mani pirmie vārdi kluba biedriem, kas skrēja 5km un gaidīja mani atgriežamies no mana piedzīvojuma. Vēl pāris minūtes man likās, ka tūlīt kritīšu, ka nekad vairs nespēšu ievilkt elpu līdz pilnai plaušai. Protams, man nebija taisnība – nedaudz pasoļoju, nedaudz paskrēju un viss nostājās savās vietās.
Par rezultātu. Es gaidīju kādas 40s sliktāku rezultātu priekš pirmās reizes, bet sanāca 6:25,4, kas ir 4.vieta. Mulsina mani vien tas, ka, esot grupā S30, sacentos es pārsvarā ar vecuma grupām S12, S14 un S18. Nez vai man jājūtas vecai, ka bērniem netieku līdzi, vai pagodinātai, ka spēju ar jaunatni uzskriet?
P.S. Mums skrējējiem tas “Nekad vairs” ir tāds paīss. Šobrīd jau apsveru domu par 3000m stadionā, kas notiks oktobrī.
Spēka trūkumam, skrienot sacensībās (un varbūt arī treniņos), var būt ļoti daudz cēloņi, taču kā galvenos iemeslus gribētu minēt neatbilstošu gatavību izvēlētajai distancei, kā arī neatbilstošu organisma sagatavošanu startam. Protams, jāatzīmē, ka sacensībās, skrienot tuvu savam spēju maksimuma, ir tikai normāli, ka ir grūti un distances beigās spēka ir pavisam maz, taču, ja ar spēka trūkumu nākas saskarties regulāri un arī pie zemākas intensitātes, tad visticamāk cēloņi ir jāmeklē citur.
Ja runā par gatavību izvēlētajai distancei, tad uzskatu, ka sacensībās būtu jāstartē tad, kad esi tam daudz maz gatavs, nevis startēt, lai sev vai kādam citam par visām varītēm pierādītu, ka es to varu izdarīt. Treniņi daudzu nedēļu, mēnešu un pat gadu garumā ir tas, kas organismu norūda un sagatavo tam, lai tas spētu izvēlēto distanci noskriet pēc iespējas lielākā ātrumā. Bet skriet pusmaratonu, maratonu, 50 kilometrus vai pat 24 stundas no vietas, pirms tam īpaši šādam pārbaudījumam negatavojoties, labākajā gadījumā būs vienkārši ļoti grūti uz spēku izsīkuma robežas, bet sliktākajā gadījumā tas var novest arī pie traumām un citām veselības likstām. Bieži skandināts ir teiciens, ka “nenogalina attālums, bet nogalina ātrums” – taču jāatzīst, ka arī, lai tikai noskrietu sacensībās veicamo attālumu jeb distanci tam ir jāgatavojas. Tāpēc it sevišķi iesācējiem, gan domājot par distancēm treniņos, gan sacensībās, ieteiktu palasīt par Renča pusskaitli.
Attiecībā par ‘neatbilstošu organisma sagatavošanu startam’ ir jāņem vērā, ka nevar nostāties uz starta līnijas neatpūties, negulējis, stresains un cerēt, ka skriesies ļoti viegli. Emocionālais stāvoklis iet roku rokā ar fizisko stāvokli, un ja organisms būs noguris un saspringts emocionāli, tad arī fiziski skriesies daudz grūtāk. Par gulēšanu pieturos pie principa, ka ļoti svarīgi ir kārtīga izgulēšanās vismaz pēdējās divas dienas pirms sacensībām. Tāpat treniņu slodze pēdējās dienas pirms sacensībām ir jāsamazina – līdz pēdējai dienai turpinot trenēties kā ierasts un neļaujot ķermenim atpūsties, nevar cerēt, ka sacensību ātrumā skriesies ļoti viegli.
Pie spēka trūkuma no svara noteikti ir arī uzturs, ko arī var uzskatīt par neatbilstošu organisma sagatavošanu skriešanai. Katram gremošanas sistēma gan strādā nedaudz atšķirīgi, un ir produkti pēc kuru ēšanas skrienas vieglāk, bet pēc kuriem smaguma sajūta pieturas ilgāk. Tāpat, vismaz uz sevis, esmu pamanījis, ka darbojas princips pirms gulētiešanas vairāk lietot olbaltumvielas un mazāk ogļhidrātus. Kaut arī pirms maratona tā varētu nebūt labākā izvēle, tomēr ikdienas treniņos jūtu, ka, ja iepriekšējā vakarā ir ēstas olbaltumvielas (biezpiens, rieksti), tad nākamajā rītā skrienas daudz vieglāk. Protams, atsevišķs stāsts ir nepilnvērtīgs vai nepietiekams uzturs – trenējoties vairāk un intensīvāk organisms tērē daudz vairāk enerģijas, līdz ar to, ja regulāri iznāk izlaist brokastis vai pusdienas, bet treniņu apjoms arvien pieaug, tad spēka trūkums ir tikai loģisks iznākums – organismam vienkārši pietrūkst enerģijas.
Nobeidzot, jāsaka, ka par regulāru bezspēku var liecināt arī pārtrenēšanās vai kādas veselības problēmas. Pārtrenēšanās gadījumā ķermenim ir vajadzīga ilgāka atpūta vai jūtami mierīgāks treniņu režīms, savukārt, ja, rodas aizdomas, ka organismam trūkst kādas minerālvielas vai ir kādas citas nopietnas veselības problēmas, tad palīdzība būtu jāmeklē pie medicīnas speciālistiem, lai pārliecinātos, vai patiesi ar veselību viss ir kārtībā.
km 
-