2013. gada 20. jūlijā jau trešo reizi notiks Liepājas Pusmaratons, kurš būs arī “Skrien Latvija” 4. posms. Šajā gadā tas tiek rīkots sestdienā, lai liepājniekiem un Liepājas viesiem būtu iespēja saplānot savu laiku un izbaudīt lielisku nedēļas nogali pilsētā pie jūras. Liepājas Pusmaratonā būs vairākas tradicionālas skriešanas disciplīnas, kuras jau dalībniekiem ir labi pazīstamas no iepriekšējiem gadiem.
Papildus, domājot par visas ģimenes un draugu loka iesaistīšanu, organizatori piedāvā Stafetes skrējienu un Atbalsta gājienu. Stafete domāta darba kolēģiem, draugiem vai radiem, kuri vēlas neformālā gaisotnē viens otru labāk iepazīt un pierādīt, ka ir varens spēks skrienot kā komandai, lai pieveiktu 21 km distanci, sadalot šo atbildīgo un grūto pienākumu uz trīs.
Atbalsta gājiens ir domāts visiem, kuri vēlas saņemt pozitīvas emocijas, ko sniedz dalība lielā skriešanas pasākumā, bez laika uzskaites kontroles. Un, kā atzīst viens no galvenajiem organizatoriem Reinis Rozītis: “bieži vien cilvēki uzskata pusmaratonu par sportistu pasākumu, kur ļoti nopietni jāgatavojas, nesaskatot iespēju iesaistīties un kopīgi veselīgi atpūsties. Tāpēc mēs nolēmām ieviest jaunu disciplīnu, kas domāta visiem cilvēkiem, kuri vienkārši grib noskriet, notipināt vai noiet sev izvēlēto distanci ar iespēju trases vidū apstāties, lai atjaunotu spēkus, iztītu desmaizīti un turpinātu dalību savā tempā pēc saviem ieskatiem”.
Pateicoties vērienīgajiem Liepājas pilsētas ielu un veloceliņu sakārtošanas darbiem Liepājas Pusmaratona 2013 dalībniekiem būs iespēja pirmajiem izskriet atjaunoto trasi, iespējams, labojot Liepājas Pusmaratona rekordu, kurš kopš 2010. gada pieder Valērijiam Žolnerovičam (1:07:47) un Gyte Norgiliene no Klaipēdas (1:18:24). Kopumā trase atjaunota Jūrmalas parkā, Vites ielā un Zvejnieku alejā, kas ir gandrīz 30 procenti no pusmaratona garuma.
Tāda dzelzs skaņa mazliet ir Ventspils skaņa, tā jūtu.
Pusmaratonā Ventspilī biju pirmo reizi. Šogad pusmaratonu skrēju arī pirmo reizi. Jo kā nolemts netriekties apkārt pa pasauli pusmaratonus skraidot, tā arī daru. Jāatzīst arī, ka pirmā sporta godā manu prioritāšu sarakstā ir kāpis teniss.
Visus pieteikšanās termiņus nokavēju, tāpēc prātā bija doma “varbūt kaut kā”. Šī doma arī realizējās. Skaļi teikt nevar, bet klusu sanāca tā, ka dalības maksu samaksāju kā ziedojumu iepriekšējā dienā.
Nokļūšanai bija vairāki varianti. Varēju sēsties uz astes vai braukt pats. Otrais variants bija vilinošāks, jo ventspilnieki solīja nebeidzamas atrakcijas pēcballītē. Piedevām nedēļu iepriekš sanāca braukt uz Ventspili un ceļš nevilināja. Nelīdzenais posms ap 30 km. KeyO laikus netika laukā no jūras. Piekritu savākt Gitucis no Skrundas. Tāpēc ceļš bija interesants un uzstādījums “katrā sacensībā iepazīt vismaz vienu jaunu noskrienieti” godam izpildīts.
Iepazinos gan arī ar Kuku, droši vien jau kādu 3 reizi. Viņš tāds nepamanāms tips. Gan jau ne par velti viņa ārējais tēls līdzīgs zvaigžņu kara varonim, tikai baltā krāsā.
Ventspilī tikām laicīgi, noparkojāmies, uzreiz pārģērbāmies un uz starta zonu. Reģistrācijas telts īstajā izmērā, lai būtu Reģistrācijas/VSK Noskrien telts. Visiem, kas jautāja, kur fotografēšanās teicu “te” un rādīju uz pie telts griestiem pielipušajiem baloniem.
Ko tur liegties, bija lielās ģimenes sajūta. Visi savējie. Nu labi, gandrīz visi. Bet mērķis ir visi :) Padarīt visu Latviju dzeltenu ;)
Atlika laiks arī nofotografēties. Protams tikai tiem, kas spēj būt laicīgi. Man rokā visi baloni – forši. Balonu piņķerīgā sadalīšana kā spēle un tempa turētāji tikuši pie raibiem baloniem, par raibumu eees ideja. Krishjohn nesazvanīts, viņa balonus nododu citiem un dodos iesildīties.
Iesildīšanās līdz auto stāvlaukumam. Atstāts izdalītais pārtikas maisiņš. Viena no slavētajām/reklamētajām 4trpakas želejām apēsta, otra līdzi skrējienā, izmantošu 3. aplī.
Uz startu
Startam blakus labs laukums kur iesildīties. Noskaidroju, ka dzinchathegreat plāno skriet uz SB, ap 1h38. Saku, ka droši vien tas man pa ātru. Gribēšana ir, treniņu pietrūkst. Tā kā cīņa par rezultātu ir tikai ar hronometru, tad startēju no pēdējām skrējēju rindām, aiz manis tikai nūjotāji, nu labi, arī elie. Pēc starta lielgabala šāviena paiet minūte, kamēr tieku līdz starta līnijai.
Trasē
Trasē jūtos kā VSK Noskrien inspektors. Sākot skriet no beigām un kontrolējot, kā noskrienieši skrien. Kopumā diezgan dzelteni. Ceļā uz sava tempa līdzskrējējiem pamanu un pasveicinu vienu otru noskrienieti. Interesants liekas uzraksts uz VSK Noskrien krekla “Prieks”.
Patīk gan tumbu mūzika, gan dejotājas, gan Suitenes, gan tautas tērptos ietērptie. Arī privātie dušotāji, dzērienu galdiņi. Pirmā apļa otrajā pusē noķeru Gituci. Dzērienu galdi man kalpo labi, nesanāk ne reizes ne kavēties, ne nedabūt. Ņemu pa divām glāzītēm, ar otro noskalojos.
Skrienu pilnīgi pēc izjūtām, reizēm paskatos telefonā, bet tas nav visai ērti, lieku atpakaļ maciņā. Kaut kas nogāja greizi un kilometru reģistrēšana pēc 8. kilometra beidzās, turpinājās tikai pulsa un laika reģistrēšana. Pulss vidējais 170, maksimālais finiša spurtā 193. Laiku laikus neapturēju 1:38:33, patiesībā 1h38, ja no starta līdz finišam tad 1h37:01.
Savu tempu atradu pie dzinchathegreat, Maffijas un mtiger. Dzinchathegreat lēkātājs tempā, es arī. Maffija un mtiger skrien vienmērīgi, bet priekš manis beigās mazliet par ātru.
Skrēju pēc sajūtām un nepārmocījos. Edmunds teica, ka skrienoties grūti. Tā bija mana iespēja, ko neizmantoju. Valmierā Edmunds mani ar kāpinātu tempu aizvadīja līdz finišam, pats gan toreiz viņš skrēja pilno. GunaiO pat nebija jāsaka nekā. “Viņas acīs viss pateikts bij` tik un tā.” (Tur aiz debess malas A.Mielavs)
Meitene ar noskrien kreklu un Ilona arī teica, ka skrienoties grūti. Es nekad neesmu atbalstījis to pārmocīšanos, kas raksturīga sportistiem. Raksturs ir jāaudzina treniņos regulāri skrienot, nevis sacensībās lecot augstāk par savu dē. Šo nedomāju par Ilonu, tikai filosofiskas pārdomas.
Finiša spurts bija nolemts skriet sākot no atzīmes 20 km līdz finišam. Šis kilometrs likās pietiekami garš. Tā laikā paspēju gan Signi pasveicināt, gan dzinchuthegreat apdzīt, būtu gan priecīgs, ja viņš spētu kāpināt, bet kāpināt spēja kāds puisis melnā. Kuru apdzinu pēdējā taisnē, bet kurš nāca līdzi. dzinchathegreat cik spēja sauca nopakaļus, lai skrienu cik jaudas, tā arī darīju. Laikus pamanīju viņa pēdējo izrāvienu un, manuprāt, spēju turēt līdzi un uz finiša līnijas būt priekšā. Neesmu īsti drošs, vai tiesneši domā tāpat. Un varbūt tas arī nav tik svarīgi.
Finiša koridorā tieku pie medaļas. Tur jau ne pārāk pārmocījušies stāv Maffija un mtiger, man pēc spurta gan jāatgūstas. Tālāk kā pienākas – čips nost, ūdens pudele rokā, rokā šoreiz arī saldējums no Druvas. Uz alu vien noskatos, bet izrādās, ka tas bija nekaitīgais (bezalkoholiskais).
Atsildīšanās
Sarunās pavadu dažas minūtes, bet kad jādodas atsildīšanās skrējienā, to uzsāku ar pieklājīgu kliedzienu. Pienskābes jau bija nodomājušas, ka būs jāpaliek kāju muskuļos. Tiesa gan daļai pienskābju tas arī izdevās un kājas man bija pacietas un pastingras vēl vairākas dienas. Tas, protams, arī tādēļ, ka treniņi ir maz jo maz.
Atsildīšanās skrējiens starta vietas virzienā, kur gan citur. Atsildīšanās skrējiens kopā ar vēl vienu kolēģi, darba kolēģi. Tā kā mājup brauksim trijatā.
Kārtīga atsildīšanās nesanāk, kājas gaisā neizpurinu. Dodamies atpūtas parkā pēc zupas šķīvja un putras bļodiņas. Sēstamies blakus melnādainajam uzvarētājam un viņa tautietim.
Skrējiens beidzies, mazliet pārsteidz, ka pulkstenis jau rāda ap 18:00. Dodamies uz jūru, nopeldamies. Sauļoties ir mazliet par vēsu, apžāvējamies un uz mašīnu, gaidam 20:00. Pa vidam saruna ar Spāniju, tur šobrīd mīt viena VSK Noskrien biedrene.
Pēc it kā balsošanas nolemjam, ka uz ūdens procedūrām paliekam. Tāpat vēlāk nolemjam, ka brauksim uz kādu ēstuvi.
Ūdens procedūras bija svētīgas un pamatīgs palīgs pie atjaunošanās. Pirtis ir pilnas, bet tas tikai padara atmosfēru draudzīgāku. Burbuļvannas labas, mazliet salst galva un kakls. Esmu saķēris kādu nelielu krekšķi. Vai tiešām imunitāte tik ātri izkūst pie tādas grūtākas skriešanas? Izmēģinu ūdens trubas. Ātrākajā sametas pat mazliet baisi. Vēl vairāk baisi sametas pie domas, ja nu kādreiz saņemšos lekt ar izpletni.
Ievadzērienus dala pats A. Valerts. Tas pats, kuru redzēju trešā apļa iesākumā pavadām cauri starta/finiša zonai skrienot pavadam melnādaino skrējienu. Un kurš Reģistrācijas teltī pārvieto krēslus. Ir prieks, ka vārdi par iešanu prom no aktīvās skrējēju sabiedrības ir pagātne un ir visaktīvākā dalība VPPP organizēšanā. Privāti nesanāk aprunāties.
Pie galda sēd OreMan, minikin, viņai daža laba fotogrāfija ar manu attēlu trasē. Aivars703, laikam jau nav jāsaka ar ko, nogaršoju. Un Ivars klusām.
Pagājušas divas stundas un pirts rituāls ir galā. Dodamies ēstuvju virzienā, tomēr izrādās, ka tādas Ventspilī vairs neatrodam, tāpēc uzņemam virzienu uz Saldu.
Pa ceļam paspējam pēdējās desmit minūtēs iekost Kuldīgas Hesītī. Tur arī kolēģis (ceru, ka arī topošais noskrienietis) konstatēja, ka viņu piemeklējusi varenā senlatviešu aizmāršības dievība Amakatanav. Telefona zvans uz piejūras akvaparku un situācija noskaidrojas – tiešam nav. Nu labi – joks. Bija, bija palicis pārģērbšanās skapītī.
Tad kāda lieliska ziņa uzlabo garastāvokli, tiekam aicināti pie Gitucis uz mammas gatavotām vakariņām. Garšīgi.
Uz šīs garšīgās nots arī beigšu.
“Vēl viens nedarbs vēl nav beigts, kad jau nākamais tiek steigts.” Liepāja tuvojas.
Nu jau vairākus mēnešus nepavisam nav viegli ar mēneša skrējēja izvēli. Ne tādēļ, ka nebūtu ko izvirzīt. Kandidātu ir daudz un tieši tāpēc ir grūti, katram kandidātam ir savi sasniegumi, grūti izcelt kādu vienu. Nu jau žūrijas starpā sāk pavīdēt tādi teicieni kā “padomājam, kuram šomēnes nevar neiedot titulu, kurš jau sen pelnījis”… Pelnījuši ir daudzi, bet saņem šo titulu katru mēnesi tikai viens. Šomēnes žūrija par mēneša skrējēju izvēlēlēja Bataru. Ja skatās viņa pases datos, tad negribas ticēt tam, ko viņš dara – skriet uzsācis pirms četriem gadiem, regulāri piedalās sacensībās un koptreniņos, pusmaratonu spēj noskriet jau 1h37min laikā, pirmais maratons 56 gadu vecumā… Lasīt tālāk.
Kamēr Latvijā valda ziema, tikmēr nedaudz skrējēju dodas meklēt „pavasari” ziemas pārņemtajā Slovākijā.
Nedaudz pirms. Ceļojums ar autobusu kā jau ierasts sākas vēlā ceturtdienas vakarā Rīgā, turpinās Kuldīgā, Saldū un tad cauri Polijai līdz Krakovai. Krakova mūs sagaida ar -2C, slapju sniegu un drēgnu laiku, bet tas netraucē apskatīt pilsētu, kā arī apzinīgajiem izskriet vakara treniņu. Nākošais rīts jeb diena Bratislavā priecē ar +7C un sauli. Ierastā kārtība nemainās, expo, numuri, pilsētas apskate.
Rīta cēliens. Iesākās iedvesmojoši, aiz loga tikai -4C un tā skaisti lejup no debesīm plivinās sniegpārslas jeb ko vēl vairāk var vēlēties pusmaratona rītā. Brokastis. Sniegota pastaiga līdz starta vietai, kur atlikušo laiku līdz startam sildāmies un pļāpājam Eurovea lielveikalā. Organizatori aicina doties uz startu. Sabozušies, nedaudz vēsuma ieskauti dodamies starta virzienā ieņemt vietas tuvāk līnijai.
Starts. Ar starta šāvienu visi aiztraucas trasē. Pirmais kilometrs kā jau pirmais kilometrs ar drūzmēšanos un sava ideālā tempa atrašanu. Apdzenu vairākus TT, kuru laiki man šķiet par lēnu, bet tuvumā paturu TT3h30. Aiz starta līkums, bet labajā pusē startam Slovākijas Nacionālais teātris. Iela plata, skriet ir kur, pēc pusotra kilometra pagrieziens pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi un jau atkal vēlreiz pa kreisi līdz esam izskrējuši mazu cilpiņu un atgriezušies uz platās ielas. Labajā pusē dzeršanas punkts, kuram lepni paskrienu garām. Lai arī laikapstākļi ir uzlabojušies un gaiss ir sasilis līdz +1C, jakas kabatās pazūd plānie cimdi. Vēl pāris kilometri un pagriezieni, noskrieti 5km. Dzeršanas punktā paķeru glāzīti ar dzērienu – auksts, bet der. Pēc brītiņa apdzenu Kuldīgas dāmas un pamāju. Tik dzirdu sarunu nopakaļus „viņa skrien kādu distanci pusīti vai garo?” Ilgi nedomājot pagriežu savu numuru uz aizmuguri un dzirdu „Ā, viņa mūsējā”. Pasmaidu pie sevis. Vēl pēc kilometra panāku Ingu (dullie maratonisti), pamāju un prom esmu. TT3h30 aizvien kādus 100-150m pa priekšu skrien. Ap 7km jau laicīgi iekārtojos labajā pusē, lai no galda varētu paķer kādu glāzīti. Neliela vilšanās tur ūdens, bet nesasalis.
Taisnais garais posms turpinās. Baloni turpat, pretī vēl neviens neskrien, bet priekšā aktīvi ripinās uz priekšu viens puisis ratiņkrēslā, kuru pavada cits skrējējs. Apbrīnoju šos cilvēkus. Pretējā ielas pusē parādās rosība, parādās pirmie skrējēji. Ideāli, tagad ne tikai jāskatās, kur pats skrien, bet arī kas skrien pretī. Ja visu laiku ielu sadalīja tramvaja sliedes, tad apgriešanās punkts paredzēts aiz tramvaja galapunkta. Vēl kilometrs, pieveikti 10km pa 51min22sek, lēni pie sevis nodomāju, bet mierinu ar domu, ka jāskrien vēl tik pat daudz. Atpakaļ skrienot tiek nopētīti aiz manis skrienošie dalībnieki. Daudz. Redzami pāris TT ar baloniem, kuri sākumā skrēja ar koka norādēm rokās, lai visi zina plānoto finiša laiku. Pēdējo skrējēju pavada divas policijas un divas neatliekamās medicīnas mašīnas, visu filmē operators, kurš atpakaļgaitā ne pārāk ātri pārvietojas ar kameru rokā. Ezeru pēc 11km labajā pusē neredzēju, jo ir ziema un viss ir balts, aizsalis. Garajā taisnē viens puisis pāris kilometrus mani izvēlējās kā personisko tempa turētāju.
Pie 14km, divējādas sajūtas vēl trešdaļā jāskrien vai dodamies mājās. Trase veda garām mūsu viesnīcai. Tāpat ik pa 7km trases malā valda rosība, jo šeit ir mix zonas stafetes skrējējiem. Vēl nedaudz taisnīte, pāris maznozīmīgi kāpumi/kritumi. Un aiz pagrieziena pa kreisi kalniņš augšup (labi, ka šeit skanēja mūzika, jo trasē vienīgais troksnis bija līdzjutēju radītais) līdz Svētā Mihaila tunelim. Trase ieved Vecpilsētā – šauras ieliņas, skatlogi, skulptūras, pa vidu apdzenu Indru, nopētu lūriķi – fotogrāfu. Aiz 16km kreisajā pusē paliek finišs, no labās puses pretī izskrien gandrīz finišētāji, mēs tālāk arī pa labi. TT3h30 baloni jau kādu gabaliņu pa priekšu skriet, bet man viņi kalpo kā orientieris cik tālu jāskrien, lai arī mēs pārējie, beidzot varētu griezties atpakaļ. Gribu uz finišu.
Pēdējie pieci kilometri. 16-18km šķiet velkas mūžību, jo tos balonus kā redzu tā redzu, vai viņi nemaz nedomā pagriezties? Trase tikai vijas tālāk prom no sacensību centra. Pārņem izmisums – cik vēl. Pārdomu brīdis par dzīvi, sezonu, skriešanu. Vispār jau skriešanas ātrumu tas nemaina. Smaids atplaukst, kad pie 18km parādās dzeršanas punkts, kur vienā no ūdens malkiem tieku pie ledus gabaliņa. Pavasaris. Urā, arī es beidzot griežos atpakaļ. Prieki bija īsi, jo skrienot gar upi mūs sagaida tāds jauks pretvējš. Pēdējos trīs kilometros cenšos kādam turēties līdzi, jo aizvējš ir un paliek aizvējš, lai arī cik sevi vajadzētu piespiest skriet ātrāk. 20km dzeršanas punktam paskrienu garām, nav vērts. Garmins rāda, ka noskrieti jau 20.5km, sevi mierinu ar domu, ka tomēr tas kilometrs būs vēl jāskrien. Tāpat notiek saruna par tempa kāpināšanu. It kā izdevās, it kā nē, jo pēdēja finiša taisnītē vienam onkam tomēr zaudēju (vecāki cilvēki jāpalaiž pa priekšu). Finišs. Pulkstenis rāda, ka trasē pavadītas 1h47min59sek (rezultātos 1h46min55sek).
Pēcfinišs. Kur tur kreisajā pusē bija lielais ekrāns neredzēju, tāpat nemanīju tablo ar nulle kā finišējušo vārdiem. Lēnām atvelkot elpu virzos uz priekšu. Tieku pie medaļas, kuru uzreiz pati uzkaru kaklā, lai nepazūd. Plēves maiss – silti, rinda pēc tējās. Celtnieku stalažas – organizatoru jociņš, lai dalībniekiem būtu vieglāk nokļūt augšā un nodot čipus. Sausas drēbes. Rinda pēc banāna, bulkas un tējas. Teltī silts. Mājupceļš.
Atlikusī diena Bratislavā, Vīnē un atpakaļceļš. Pēc kārtīgām pusdienām dodamies apskatīt atlikušo Bratislavas daļu – uzkāpt augstākajā kalnā. Ļoti prātīga doma, bet toties skats uz pilsētu skaists. Lai arī kādu, bet pavasari Bratislavā atradu, jo vienā no dārziem ziedēja sniegpulksteņi. Nākamā diena Vīnē mūs sagaidīja ar -2C un slapju sniegu, gan no gaisa, gan pāris centimetru biezā sniega kārtā uz zemes. Atvēlētās 4 stundas paiet nemanot, apskatot Vecpilsētu. Mājupceļš kā mājupceļš – Austrijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas, Lietuvas un visbeidzot arī Latvijas robežu šķērsojot.
Nobeiguma vietā.
Ir jau dīvaini sezonas pirmajā pusmaratonā labot personisko rekordu ar “bagātīgu” ziemā saskrieto bāzi.
km 
-