Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.
Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).
Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.
Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.
Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.
Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.
Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.
Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.
Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.
Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.
Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.
Foto: Jānis Andersons
Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.
Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.
Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.
Foto: Jānis Andersons
Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.
Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.
Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.
Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.
Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.
Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.
Pieņemu, ka būsiet pamanījuši, ka skriešana nu jau kādu laiku ir mans hobijs. No palēnas čāpošanas tālajā 2010. gadā līdz šodienai ir pagājušas 6 skriešanas sezonas, un katru sezonu esmu mēģinājis celt sev latiņu un izvēlēties arvien ambiciozākus mērķus, jo atkal skriet to pašu veco labo 5km distanci vairs nav ne prieka, ne azarta.
Tā kā esmu VSK Noskrien biedrs, un ļaudis forumā bieži vien dalās ar elpu aizraujošiem skrējieniem vairāku stundu garumā pa dažnedažādiem pasaules nostūriem, tad ik pa laikam arī manī mostas piedzīvojuma gars pamēģināt vairāk. Salasījies pāris biedru rakstus par augustā notikušo Cēsis Eco Trail, sajutos kunga prātā un pieteicos Siguldas kalnu maratona 2016 70km distancei.
Līdz šim garākā distance, ko esmu skrējis, ir maratons (42km), un tiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs – Siguldas kalnu maratonam izvēlētā distance bija par 28km vairāk, kas man tobrīd nudien nelikās būtiski. Saka, ka cilvēks vislabāk mācās no savām kļūdām, tad nu, lūk, pāris manu atziņu, ko tomēr der paturēt prātā, skrienot garākus gabalus.
1. Garāka distance prasa vairāk ekipējuma
Parasti, dodoties distancē, man nekas vairāk kā endomondo, austiņas un labs garastāvoklis nav bijis vajadzīgs, taču šoreiz bez parastā skriešanas ekipējuma, līdzi bija arī:
cimdi un jaka, ja nu pienāk nakts un paliek auksti (pienāca, palika);
13 gab. enerģijas želejas (reāli izlietoju 10);
muskuļu sildāmā želeja (jo kaut kad tak viņa ir jāizlieto);
2 magnija ampulas (krampji parasti nerauj, bet placebo efekts motivē);
rezerves somā pēc pirmā apļa biju sagatavojis zeķes, jaku, apakšbikses (ja nu dažādu apstākļu dēļ tās paliek slapjas).
2. 10km pa ielām nav tas pats, kas 10km pa kalniem un mežiem
Der pieminēt, ka visu laiku esmu pavadījis, bizojot pa pilsētas ielām, trotuāriem un sliktākajās reizēs saticies ar mauriņu vai bruģi. Skriet to pašu distanci pa nedaudz pauguraināku apvidu ir daudz izaicinošāk, jo:
a) visu laiku ir lieliskas iespējas apsist kāju purngalus un pakrist aiz saknēm/akmeņiem, ko ik pa laikam izmantoju;
b) lai arī Latvijā īstu kalnu neesot, tie paši pauguriņi sagādā nopietnu slodzi dažādiem muskuļiem, par kuru eksistenci ikdienā nemaz nenojaut. Tā kā neesmu īsti šosezon īsti pa kalniem dzīvojies un lielākoties visus Stirnu bukus esmu laidis garām (apsolu – labošos), tad šoreiz sagatavotā SKM trase likās murgs. Ilgi pie sevis pukstēju un ņurdēju: “Nez, kuram ģēnijam ienāca prātā pēdējos 5km iekļaut 3 slēpošanas trases?!?”. Sajūtu ziņā un slodzes ziņā, noskrienot 35km, biju vairāk izpumpējies kā pirms mēneša skrietajā SEB Tallinn Marathon. Un vēl viens aplis taču vēl priekšā.
Sejas izteiksme pauž manu milzīgo entuziasmu par ideju skriet ultramaratonu
3. Īpašas distances prasa īpašu treniņu
Viena no lielajām gudrībām, ko iesaka trenējoties garākām distancēm, ir tā saucamie back-to-back long runs. Normālā cilvēku valodā – divas dienas pēc kārtas skrien garo treniņu, lai otrajā dienā varētu sākt sevi morāli un fiziski pieradināt pie skriešanas ar nogurušām kājām. Tā kā sestdienās bieži vien patīkamāk ir izgulēties, tad šādu treniņu manā gatavošanās plānā bija maz (ja atradīsi vienu, cepums Tev). Parasti mana skriešanas rutīna ir bijusi itin vienkārša – skrien, un, kad sāk nogurt kājas, parasti ir izskrieti 20+ km, var iet dušā un mest mieru. Šoreiz pēc 35km līdz mieram, dušai un pusdienām bija tālu. Pēc aptuveni 4:30h biju pievarējis pirmo apli un nonācis finiša zonā. Ļoti daudzi 35km distanci noskrējušie cilvēki laimīgi našķojās ar vīnogām, šokolādi, cepumiem un dzērieniem, ko organizatori bija sarūpējuši, bet man vēl puse bija priekšā.
Un tad iestājās mans pirmais lūzuma punkts. Kamēr pārkrāmēju somā želejas krājumus un centos saņemt sevi rokās, ar vienu aci cerēju, ka pēkšņi radīsies kāds iemesls, kāpēc būtu racionāli izstāties. Pagrābt sauju apelsīnu un sauju gumijlācīšu un pateikt sev, “Jāskrien tālāk!”, iespējams, bija grūtākā lieta, ko ar sevi esmu sarunājis. Neēst saldumus, neēst čipšus un nelietot alkoholiskus dzērienus uz šīs sarunas fona liekas pavisam vienkārši uzdevumi.
4.Apaviem ir nozīme
Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā
Ja skrienot ziemā un vasarā pa tam pašām Rīgas ielām nav baigā atšķirība tajā, kas tev kājās, tad šoreiz sajutos pagalam priecīgs par saviem Salomon skriešanas apaviem. Skrējiens ir galā, un visi mani nagi ir vietā, un tulznas īsti uz kājām nemana, kas man ir retums. Kad Kristaps no Salomon Latvia stāstīja par to, cik parocīga ir quick lace šņorēšanas sistēma, ar lielu skepsi uztvēru viņa ideju. Bet ātrā kurpju izkratīšana no gružiem un uzvilkšana atpakaļ šajā skrējienā bija viena no lietām, kas patiešām sagādāja prieku (daudz tādu nebija). Bet tā kā 80% skrējēju bija kārtīgas kalnu kurpes, laikam saprotu, ka arī man būtu vēlams pie tādām tikt, citādi riskēju izskatīties nenopietni.
5. Nūjas, vot tā ir štelle
Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju
Ja pašam liekas, ka biju visu sakrāmējis perfekti, tad skrējiena laikā guvu atziņu, ka kungiem un dāmām ar nūjām kaut kā raitāk iet uz priekšu – gan pa kalniem, gan lejām. Arī lasot cīņu biedru rakstus no tuvām un tālām sacensībām, pavīdēja nūju jautājums, ko pats laimīgi biju laidis gar ausi. Tad nu, būdams praktiskais latvietis, pirms katra lielākā kalna ar skatienu skenēju tuvāko apkārtni, lai sameklētu kādu piemērotāku koka gabalu, kas varētu atbalstīt mani cīņā ar kāpnēm. Ohh stairs, my old nemesis! Lai arī cilvēki ar nūjām pa gabalu izskatās tā dīvaini, esmu izdomājis, ja nu nākamreiz pieteikšos uz kaut ko šitik traku, no radiem un draugiem vismaz kāds Rimi nūju komplekts būs jāaizņemas.
6. Ja skrējiens plānojas 10h, paņem līdzi lampiņu
Skrējienu uzsākām 10:00, bet finišu es sasniedzu nedaudz pirms 20:00. Tāda reāla tumsa ārā sāka iestāties ap 19:00. Lai arī man līdzi bija mans uzticamais Samsungs, nebiju ar mieru riskēt, ka baterija izlādējas (jo kurš gan ticēs, ka varu noskriet 70km, ja Endomondo nebūs ieraksta).
Tā kā drošībai tomēr gribēju būt sazvanāms, ja nu ironiskā kārtā izdodas paklupt tumsā un sasisties, tad gaismu tā arī iekšā neieslēdzu. Mēģināju skriet uz čuju, ņuhu un poņu. Sanāca. Bet nākamreiz noteikti ņemšu līdzi kādu gaismas objektu (vai arī centīšos finišēt ātrāk).
Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.
Sausais atlikums. Pēc Endomondo domām esmu pieveicis 74km nedaudz zem 10h. Siguldas zelta rudeni un kalnus vēl kādu laiku negribēšu ne tuvumā redzēt. Gribētos teikt, ka nekad vairs neskriešu tik garu distanci, bet jau šobrīd niez pirkstiņi.
Par uzvaru es uzskatu 1. vietu savā vecuma grupā V40. Pagājušajā gadā man izdevās sasniegt pjedestāla otro pakāpienu. 2015. gada raksts šeit!
Ja man kāds jautātu, kas es esmu par skrējeju, tad noteikti atbildētu: taku ultramaratonists. Par spīti tam gada plānā ierakstās Biksti 81km, Rīga Valmiera 107km, pusmaratons un maratons, lai novērtētu progresu, Cēsu Ecotrail 80km, UTMB CCC 101 km, Siguldas Kalnu maratons 70km. Kādā brīdī parādās vēlēšanās arī uzkāpt uz pjedestāla, un ka es uzvarēšu SKM!
Biksti.
Garais aerobais treniņš un pašpietiekamības pārbaude.
Ārā ir -14°C grādi. Sasnidzis plāns sniegs, diezgan nepatīkams, jo uz katru soli izslīd kājas. Mani apavi nav īpaši piemēroti šādam segumam. Nedaudz sāp žoklis, kožot sasalušos batonus. Ūdens atliekas pudelē ir sasalušas. Toties lampa uz galvas nespiež un sēž labi. Esmu noskrējis 51km bez apstāšanās dzeršanas punktos. Labs treniņš Monblāna skrējienam! Neviens neteica, ka Monblānā nesnigs.
Beidzot. Kaut, kur pēc dažiem simtiem metru ieraugu mašīnu. Mašīnai tuvojoties saprotu, ka nekad pilnvērtīgi neesmu izmantojis atbalsta punktus. Šāda laime katru dienu negadās! Savus ēdināšanas un dzeršanas pakalpojumus piedāvā Kristaps un Dainis (skrējēju pasaulē pazīstami kā Cukuriņš un Trakais, abi lieliski skrējēji un bieži viesi gan uz pjedestāliem, gan kā tempu turētāji). Piedāvātais sortiments ir dievīgs. Kola, tēja, lāčuki, rozīnes izkūst mutē! Tagad saprotu, ko es zaudēju sacensībās, kad jāskrien uz pilnu klapi! Atlikušie nieka 30 km tiek mierīgi noripināti.
Biksti, Rosols, medījuma Soļanka un dodamies uz mājam. Ballīte tiek palaista garām! Viena no gada lielākajām kļūdām.
Gripa.
Viņa atnāk neaicināta. Un ievieš korekcijas visa gada plānos. Mana attieksme pret to ir sekojoša. Slimība un sāpes ir Dieva dāvana. Tās mums liek atpūsties, ja mēs vēl iepriekš neesam sapratuši, ka mums ir jāatpūšas vai dzīvē kas jāmaina. Diemžēl neklausu savai attieksmei. Pēc gripas komplikācijas, blaknes no medikamentiem. Starpribu nervu iekaisums. Kas var būt skaistāks par šo?!
Rīga – Valmiera atceļas. Martā sajūtas, ka jāmācās staigāt un elpot. Vienīgais, kas mierina – slimība arī ir treniņš. Slimošanas laikā ķermenim ir slodze cīnoties ar infekcijām, vīrusiem un visiem citiem, kas vēlas iemājot organismā bez saskaņošanas ar mums. Ja labi atjaunojies pēc slimības, tad izturību nezaudēsi.
Marta otrajā pusē sāku kvalitatīvus treniņus. Rīgas Rogainings garajiem treniņiem tieši laikā. Ar Valteru Freidenfeldu nonāku uz pjedestāla kopā ar triatlonistiem brāļiem Cimermaņiem un Latvijas jauniešu izlases orientieristiem. Parādās motivācija trenēties!
Svars.
Maijā konstatēju, ka man ir 8 lieki kilogrami. Esmu uzēdies līdz 80 kg. Ielādēju svara vērotāju aplikāciju, konsultējos ar dietoloģi, mēneša laikā samazinu svaru par 8kg. Svara samazināšanas principi – ēst vairāk (biežāk), ēst sabalansēti, ēst tīru un svaigu ēdienu, apēst mazāk nekā noskrien. Dažreiz vakaros jāēd klāt papildus ar varu, lai uzņemtu nepieciešamo daudzumu kaloriju.
Stirnu Buks!
+32°C Kuldīga. Man labāk patīk skriet karstumā, nevis aukstumā. Laika prognozes saka, ka Monblānā šogad varētu būt karsti. Šāds stirnu buks būs labs, lai iemēģinātu ekipējuma darbību karstumā, kā mans ķermenis reaģē uz ēšanas plānu, kā tam patiks jaunā tomātu sula. Visu 35km distanci turu 80 km tempu, nekautrējoties pasmelt ūdeni no tilpnēm un dzesējoties.
Kaut kur pēkšņi man garām pašaujas Guna (Bembelāts) un Miķelis Zumbergs. Kādā brīdī panāku viņus. Pēc brīža uzsāku jaunās tomātu sulas reklāmas kampaņu un piedāvāju cīņu biedriem testa proves. Jo sulas man ir daudz. Atzīstam par garšīgu. Vienā brīdī Guna nosaka, ka neesot viņas diena un norauj rokasbremzi. Mans Nokrautais Kuģis 80 km tempā peld uz Ventas rumbas pusi.
Cēsu Eco Trail!
Pēc pagājušā gada iegūtās 3.vietas V40 āķis lūpā. Cīnīšos par vietu uz laktas. Kādā brīdī, izlasot nolikumu, saprotu, ka V40 grupas šogad nav. Nu tad nolemju, ka skriešu Cēsis treniņrežīmā. Pārbaudīšu visu ekipējumu, ar kuru došos uz UTMB CCC. Konsultējos ar Andri (Droppy) par ēšanas plānu. Izmēģināšu praksē. CET skrienu prātīgi, bet jau sākumā pamanos divreiz nomaldīties.
Tas ir sods par to, ka šogad neesmu bijis uz nevienu magnētu! Vai arī, ka neesmu apguvis kartes ielādi Garminā. Visticamāk šeit labi redzams, kā dzīve pati mūs pieregulē un sagatavo svarīgākajiem notikumiem! Ekipējums strādā labi. Nekas lieki neberž. Taču kļūdas, no kurām nemācāmies, maksā dārgi. Skaistākais no CET ir iepazīšanās ar daudziem jaukiem cilvēkiem: Andi Gesti, Aināru Kumpiņu, Aigaru Lūsi un Normundu Lauci (vienu no sirsnīgākajiem un vienkāršākajiem cilvēkiem, ko esmu saticis).
UTMB CCC.
Vislabākais, kas ar mani ir noticis manā skrējēja karjerā. 101 km distance ar 6100 kāpuma metriem, garajiem noskrējieniem, +30°C skrējiens lieliski gan psiholoģiski, gan fiziski sagatavo Siguldas kalnu maratonam. Sigulda protams ir skaista, bet kur šeit ir kalni?
Chamonix apmeklēju Ultra izturības konferenci, kurā medicīnas profesori-ultramaratonisti dalījās zināšanās par to, kas ar mums notiek skrienot Ultramaratonus. Konference no mana skatu punkta bija vērtīga, jo uzzināju, kā aprēķināt uztura daudzumu slodzes laikā, atjaunošanās laikus, kas ir plaušu nogurums, kādas īpašības piemīt Ultramaratonistiem uzvarētājiem. 30 Eur par dalību atmaksājas kaut vai kafijas un kruasānu dēļ!
Zinātniskie pētījumi liecina, ka labi trenēta sportista ķermenis atjaunojas 2 nedēļu laikā pēc Ultramaratona. Tātad zinātnieki saka, ka Siguldas kalnu Maratonu varēšu noskriet. Sagatavoties kā speciāli gan vairs nesanāks vaļas.
Septembra vidus. Heijā! Mani sauc vīrusiņš. Vienu nedēļu iztieku ar viegliem treniņiem. Jo SKM vairāk tuvojas, jo mana pārliecība sāk uzdot muļķīgus jautājumus!
Paldies Dievam nedēļu pirms kalnu maratona Jūtos lieliski.
Kopsavilkums.
Šogad gada sākumā slimoju, garie treniņi veikti salīdzinot ar gadu iepriekš maz. Svars jau samazinājies līdz 70 kg.
Siguldas Kalnu Maratons 2016
Pēdējā diena pirms starta mierīga. Noskaņojums kaujiniecisks. Esmu definējis, ka jāņem jack pot. Nākošgad grupā nāks Andis Rumbenieks, tad iespējas mazināsies. Izrēķinu galvenos konkurentus. Iespējams arī Melnais Gulbis. 2 par mani ir ātrāki. Taču no teorijas un prakses zinām, ka ultramaratonos ne vienmēr uzvar ātrākie. Fotogrāfijā redzam, kas nosaka sportistu sniegumu Ultramaratonos.
Jo garāka distance, jo ātruma nozīme mazinās. Sacensību rezultātu ietekmē veiksme, ekipējums, psiholoģiskais stāvoklis, ezotērika, sāpju noturība un daudzi citi faktori. Jo garāka distance, jo citi faktori gūst virsroku!
Pirms starta kaujiniecisks noskaņojums. Kā stratēģiju izvēlos neizmantot atsvaidzinājuma punktus, skriet pašpietiekami. Mīnuss – viss jānes līdzi, pluss – viss ir pa rokai un kad nepieciešams.
Starts. Uzrāpjos Ziediņkalnā, sāku skriet lejā pa serpentīnu. Aizskrienu garām visiem konkurentiem. Monblāna prakse noskrējienos. Zinu, ka pa līdzeno viņi mani apdzīs. Tā arī ir. Tātad mana priekšrocība ir noskrējieni. Ar visu to, ka bremzēju sevi, saprotu, ka pulss ir augstāks nekā gadu iepriekš. Par dabasskatiem nerakstīšu. Lai baudītu to skaistumu, aizbrauciet, kamēr var baudīt zelta rudeni.
Sekoju grupai skrējēju, pēkšņi šamējie apstājas un sāk skatīties apkārt. Bāc, sāku skriet atpakaļ un pagriežu tos, kas seko man. 3 minūšu līkums pirmo reiz. Labi, ka mani pārliecina mans ātrums. Mierinu sevi, ka 3 minūtes nav daudz. Turpini cīnīties līdz galam, sev nosaku. Apdzenu skrējējus. Dusmu dēļ uzkāpinu tempu, pieskrienu pie Andra (ALX). Nokrekšķu, ka šogad esmu maldīšanās čempions. Domāju paskriet ar viņu kopā! Bet Andris neskrien lejā no kalna. Panāku arī Leldes brāli Matīsu. Dzirdu Medokas elpu. Arī nošņācu sāpi par apmaldīšanos un pievienojos grupai, kas kāpj kalnā. Rūgtums izplēn gaisā. Sanāk laba kompānija ar Andi Gesti. Man patīk viņa kompānija. Ir forši klausīties stāstus par viņa vecpuišu ballīti un kāzām. Lai viņam veicas laulības ostā, taču es esmu nerunīgs. Jo atcerējos no konferencē dzirdētā par plaušu nogurumu. Pēc brīža Andis pazūd, un pietuvojos citai skrējēju grupai. Šeit arī Valdis Ņilovs, kurš viegli atpūšoties, šūpolēs šūpojoties, neiespringstot pavada laiku. Pārāk līdzens viņam. Skrienu kopā ar kādu puisi, līdz pamanu priekšā Lietuvieti un kādu puisi. Ha, nopriecājos. Arī šie ir nomaldījušies. Džeki, Jūs kādu 2km cilpu esat nogriezuši. B….. Griežamies atpakaļ. Satieku Valdi jau kādu 3. reizi. Panāku atkal Matīsu un jau trešo reizi Valteru Kaminski. Labi arī, ka šī kļūda bija tikai uz 3-4 min. Labi, nekas nav zaudēts, Lietuvietis kādas 15 min priekšā. Jāiet līdz galam. Kad jāskrien lejā no kalna, ne Matīss, ne Valters to nedara. Noripoju lejā. Paskatos uz augšu, šie tikai pusē. Nu, atliek uzkāpt kalnā, jāiet otrajā aplī. Cīņa tikai tagad sāksies. Paķeru jau sagatavoto tomātu sulu un laižos lejā pa serpentīnu. Otro apli skrienu viens. Domas šādas: Cīnies līdz galam! Tu vari ātrāk! Citi arī var apmaldīties. Citiem arī var gadīties trauma, piemēram, lietuvietim. Kādā brīdī, šādi domādams, es jūtu, ka manas kājas zaudē saķeri, un es guļu uz kādas koka laipas. Galva vesela, tikai celis nobrāzts, ceļos un skrienu tālāk, bet jau uzmanīgi. Un tad Tu saproti, ka katra tava sliktā doma eksponējas uz Tevi pašu. Nepārprotiet mani, es nevienam neko sliktu nevēlu, taču runa ir par to, ka viss kas var gadīties. Sāku domāt labās domas. Ok, lietuvietis ir ātrs. Lai jau uzvar stiprākais. Ziniet, tajā brīdī atlaida. Un es sāku cīņu ar sevi. Līdzko bija neķītra doma, tā pats bams uz acīm. Uzmundrinu sevi ar labām domām. Pirms finiša kalnā redzu 3 vīrus finišējam. Tas nozīmē, ka kādus 3 gandrīz esmu noķēris. Kāpjot kalnā, redzu Mihailu. Dodu viņam pieci.
Tajā mirklī es sajūtu, ka mani atlaiž. Man ir piedots par manām grēcīgajām domām pagājušā gada CET. “Ti devjatij”, Mihails saka. Es saku, Da mnje njekuda spešitj. Nu nākamās balsis sauc: Jāni, te Tev nav nekāds Monblāns. Augšā esmu. Sajūta tīra, brīva. Medaļa, apelsīns, daudzi apelsīni un silta tēja. Pēkšņi pie manis pienāk skrējiena moderators un lūdz sniegt interviju. Man pieredze pēc Monblāna ir. Tur man vajadzēja kaut ko vietējai televīzijai atbildēt.
Moderators uzdod jautājumu, kā gāja. Piedodiet, bet slikti, divas maldīšanās, divi kritieni. Vai esmu speciāli šim pasākumam gatavojies. Saku, ka labāk sanāca sagatavoties Monblānam, nevis šīm. Ļoti jau gribēju labi sagatavoties. Moderators pasaka, ka esmu viens no V40 līderiem. Sajūta man ir, ka man ir trešā vieta, kāds Melnais Gulbis tomēr. Padzeros un kopā ar Normundu Lauci, ļoti vienkāršu, jauku un sirsnīgu cilvēku, V50 grupas uzvarētāju ejam pārģērbties un baudīt maltīti. Kamēr pļāpājam un ģērbjamies, ienāk viens puisis un saka, ka viņam 3. vieta V40. Man matemātika neiet kopā. Izrādās lietuvietis ir kritis, sasitis celi un izstājies. Man 1.vieta V40 grupā. Vēl uzzinu, ka sacensību uzvarētājs ir Andis Rumbenieks. Otrajā vietā Trakais. Kurš arī vēlas noslēgt vienu pagājušā gada lietu. Ļauju viņam sev iekniebt … Visi parādi nokārtoti.
Laimīgie vīru grupu uzvarētāji!
Secinājumi.
Lai uzvarētu, ir vajadzīga gribēšana, darbs un veiksme. Bet, kas veido veiksmi, lai par to strīdas zinātnieki.
Mans rezultāts kopvērtējumā – 9. vieta. Ja nebūtu maldījies, tad būtu 6. (kas būtu, ja būtu). Ātrums varētu būt audzis par 10 minūtēm, ņemot vērā stāvāko distanci šogad. Nekas diži neizklausās, bet bija pietiekoši, lai dabūtu augstāko vērtējumu savā grupā!
Paldies Normundam Lisovskim par pasākumu! Siguldas Kalnu Maratons tiešām ir kā odziņa sezonas noslēgumā!
Paldies sievai Baibai, paldies Jurim Beļinskim par plānu, paldies manai komandai un treniņu partneriem Andžejam, Līgai, Andrim, masierim Dmitrijam. Paldies Dainim un Ilzei Limanāniem. Paldies brīvprātīgajam. Paldies Matīsam un Droppy par padomiem un konsultācijām. Paldies visiem, kas bija tik pacietīgi un izlasīja līdz beigām.
Ziediņa kalnā ir uzskriets. Vai arī uzkāpts. Vismaz divas reizes. “Skrien Latvija” sezonas pēdējais posms ir noskriets. Varbūt arī noslēguma ballē ir pabūts. Un, iespējams, Ozolniekos ir noskriets šī gada ātrākais skrējiens. Skriešanas svētku sezona tuvojas noslēgumam.
Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā. Lasīt tālāk.
Lai lasītājiem nerodas iespaids, ka manas, jaunās māmiņas, skriešanas gaitas ir apsīkušas, padalīšos progresā.
Pāris nedēļas atpakaļ Hannai ir apritējis pusgads. Mammas (un noteikti tēti arī) sapratīs manas divējādas jūtas – pusgads reizē ir tik daudz un tik maz! Hanna mainās un mācās burtiski pa dienām, tajā pašā laikā joprojām esam ļoti cieši saistītas, kas, protams, ietekmē arī skriešanu. Par zīmīgām lietām šajos pēdējos divos mēnešos uzskatu:
Siguldas kalnu maratonu,
aerobo treniņu uzsākšanu (beidzot!),
Rīgas rogainingu,
kā arī pusmaratona distances sasniegšanu.
Ha, pusmaratons pusgadu pēc dzemdībām – nav slikti, ne? Bet par visu pēc kārtas.
Oktobrī mani uz dažām nedēļām noķēra kas līdzīgs pēcdzemdību depresijai. Kas līdzīgs, nevis depresija, jo savā apātijā, vēlmē norakties no pasaules un sava bērna zem segas un nenākt ārā nenonācu līdz kliņķim. Zem segas nerakos, vienkārši biju īgnāka, nogurušāka, nesabiedriskāka par sevi parasto. Diezgan ātri arī sapratu, ka nedarot neko, tālu netikšu. Sāku ar garām pastaigām (skriet, protams, pavisam negribējās), izdomājot visvisādus (dažreiz visnotaļ mākslīgus) iemeslus. Kā piemēram, kaķiem beidzas sausā barība. Nekādu problēmu, Arkādijs saka, paķeršu rīt pa ceļam no darba. Nē, nē, tā tās lietas neies, kaķiem barību vajag šodien (lasi – man sevi kaut kā no mājas ir jāizvelk)! Krauju bērnu ratos un pa iespējami garāko ceļu caur mežu (8km pret 4km pa šoseju) ejam uz Depo. Un tā gandrīz katru dienu ar jaunu iemeslu. Palīdz. Palīdz arī atzīt sev, ka neesmu “supermamma”, ka man var būt slikts garastāvoklis un ir tiesības šad tad justies nogurušai un pažēlot sevi. Un teikšu jums vēl kas palīdz – kārtīgas sacensības!
Siguldas kalnu maratonā dalību šogad laimēju loterijā, ko veica organizatori starp iepriekšējā gada atkritumu vākšanas koptreniņa dalībniekiem. Droši vien, lieki teikt, ka piedalīties pirms izlozes netaisījos, kalniņiem trenējusies nebiju, tik tikko plakanajā asfaltā sasniedzu 15km attālumu treniņos. Bet nu liktens piedāvā piedalīties, vīrietis atbalsta un sola doties ar bērnu supergarajā uz nez-cik-stundām pastaigā, kamēr es finišēšu. Nestāstīšu par trasi, laika apstākļiem utt, to visu jau ziniet no pašu dalības un citu komandas biedru rakstiem un blogiem. Priekš manis šīs sacensības bija ļoti grūtas, īpaši posmi uz augšu. Kājas bija galertā jau pēc pirmajiem 5km, pēc 11km es vairs nevarēju kāpt kalnos bez apstājas un daudz laika zaudēju atpūšoties, nemaz nerunājot par finiša kalnu, kurā rāpos 9 minūtes. Bet tā sajūsma un runners’ bliss! Kā galvenā motivācija man bija izbadējies un noilgojies bērns finišā, tāpēc pa nogāzēm uz leju un plakanajos gabalos spiedu sev skriet līmenī “komfortablais diskomforts” – grūti, bet var paciest. Un izrādās, te tas prieks arī aprakts! Un es atcerējos, ka esmu skrējēja, ka esmu brīva, kad skrienu, ka esmu es pati. Ne mamma, ne draudzene, es pati!
Siguldas KM finišs. Kārļa Pakārkļa foto.
Iegūtie endorfīni un atmiņas mani silda joprojām. Protams, uznāk kādreiz tumšākas dienas, bet tās ir individuālas, retas un pa vienai. Skriet pamazām turpinu, cenšoties maksimāli daudz treniņu aizvadīt aerobajā zonā. Lasu P. Maffetone The Big Book of Endurance Training and Racing, pārējiem pagaidām neiesaku (un varbūt neieteikšu). Drīzāk gan man ieintriģēja raksts par Larisa Dannis, šī gada ASV čempioni 50 jūdzēs, kas trenējoties stingri pēc Mafetona metodes. Es zinu, ko teiks pieredzējušie un skeptiķi – ka nav jau jābūt Mafetona ideju sekotājam, lai zinātu par aerobo treniņu efektivitāti etc etc. Un nav jau arī. Bet mani pirms tam nekas nespēja nomotivēt skriet tik lēni (uzsākot mans temps bija 8:30-9:00 min/km). Un ja minētā metode mani motivē vilkties gliemeža gaitā, tad esmu autoram parādā vismaz izlasīšanu un veselīgu kritiku. Nesen samērīju, ka tagad jau varu pie tiem pašiem pulsiem vikties ap 8:00-8:10min/km. Ir cerības līdz pavasarim kaut cik ātrumu iegūt.
Izņēmumi aerobajiem treniņiem man tomēr mēdz būt diezgan daudz, kas visticamāk palēnina aerobās bāzes iegūšanu. Pirmkārt, tās ir visas orientēšanās. Ne es tajās prātīgi iesildos un atsildos, ne arī skrienu aerobajā zonā. Mežā, kā jau mežā, skrien tik ātri, cik ātri var, lai galva vēl joprojām strādā. Otrs izņēmums ir periodi, kad pulsometrs nav pie rokas. Biju aizdevusi savējo Garmin Laumai Montanejos Trail 55km skrējienam, pretī saņemot viņas pulsometru, bet tāpat kā Laumai bija interesanti momenti ar manu elektronisko draugu, tā arī man lielas draudzības ar viņas Garmin nesanāca jeb lielāko daļu skrējienu šajā laikā aizvadīju bez pulsometra.
Stipri pēc sacensībām pulsa ziņā izskatījās arī Rīgas Rogainings. Pēc tam, kad Arkādijs bija iemēģinājis savus spēkus Vaidavas rogainingā, nolēmām, ka es varētu izmēģināt pilsētvidē – daudz vienkāršāka loģistika ar bērnu un arī 2h ir kā radīts man. Kādu laiku likās, ka nesavākšu komandu, bet tad vienlaicīgi pieteicās Guna un Andulis. No Anduļa saņēmām veselu lērumu ar iespējamiem komandas nosaukumiem, mums ar Gunu atlika vien izvēlēties un piereģistrēt “TT 2h” komandu. Sacensību dienā nolēmu, ka rogainings jau nebūs ātrs, tāpēc došos uz Alfu kājām/skriešus un tur pēc otro brokastu ieturēšanas gan jau nebūs problēmu turpināt skriet. Ar plānošanu jau viss forši, ar izpildījumu – kā vienmēr. Kaut ko nepareizi sarēķināju, pēc otrajām brokastīm ieskriet veikalā nepaspēju (ļoti kārojās Rimi Spēka rikas – tāda forša sēklu maizīte), savukārt, nokļūdījos arī distances samērīšanā un atskrēju par ātru. Vismaz laiks, ko izstāvēt rindas, bija pietiekams. Tad sekoja visādi organizatoriski darbi kā – izņemt numurus, pabarot bērnu, nodot bērnu pieskatīšanai tētim un vecmammai, un tad jau – distances plānošana. Vai es minēju, ka nekad nebiju piedalījusies rogainingā, tāpat kā mani komandas biedri? Nu nekas, pieņemot par konservatīvu ātrumu 12:00min/km, sazīmējām trasi. Sākumā mums gāja kā pa celmiem – pirmo punktu (26.) atradām ātri – pēc cilvēku bariem. Šķiet, ka arī nākamos divus (45. un 38.) varētu tāpat, bet nomaldījāmies pie abiem divās priedēs un zaudējām daudz laika. Pēc tam jau ar orientēšanos gāja vieglāk, šķiet, visi beidzot pamodās. Ar skriešanu starp punktiem arī bija tīri labi, skrējām man komfortablā tempā, brīžiem, kad likās par ātru, pārgāju soļos. Pēdējā pusstundā man sāka ļoti salt rokas, skaidrs, beidzās enerģijas krājumi (trasē neēdām un gandrīz arī nedzērām). Pēdējos punktus ņēmām Biķernieku mežā un bija šaubas, vai paspēsim, bet Andulis nosolījās, ka izvedīs pa īstajām taciņām. Vēl skrienot, runājām, kā nu kurš dosies mājup (man bija plāns ķert rokā savu ģimeni un uzreiz arī pazust), ka gan jau nekādi pjedestāli tādiem lēniem iesācējiem tāpat nespīd, ha-ha. Man patika, ka neskatoties uz maldīšanos, izskrējām skaisti pēc plāna, paņemot visus plānoos punktus un ieskrienot vien minūti pirms beigām. Atradu ģimeni un devos mājup. Liels gan bija mans prieks un pārsteigums, ka pjedestālu tomēr bija iespējas ieraudzīt – mix grupā ieguvām trešo vietu, kopā savācot 38 punktus un otrajai vietai zaudējot laikā, bet ne punktos. Varbūt rogainingā (pilsētvidē) esam cerīga komanda! Ja vien Andulis un Guna piekritīs, varētu kādreiz izmēģināt arī mežā.
Rīgas rogaininga karte
Un kur tad pusmaratons, lasītajs jautās. Nu gluži vienā gabalā vēl nav mēģināts. Bet kopā vienā dienā gan – uz rogainingu man sanāca 6.5km un rogainingā savācām 15.5km. Ņemot vērā, ka laiks starp skrējieniem bija mazāk kā 2h, man ir pārliecība, ka pusīti jau varu noskriet. Neatkarīgi no tā, ka nezinu, cik ātri (lēni) tas sanāktu, šī doma ļoti silda un ceļ pašapziņu. Līdz 100km atlikuši vien 78km.
km 
-