Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Pirmais Zelta maratons

Smadzenes pamazām atgriezušās normālā temperatūras režīmā, tad nu vēsu prātu var nedaudz atskatīties uz to, kas manā pirmajā Zelta maratonā tika izdarīts un kurām astēm vēl netika pārkāpts.

“Tet Rīgas maratons” sanāca diezgan jubilejīgs pasākums – desmitais skrējiens virs 40 km, piektais maratons, piektais skriešanas gads, trešais maratons, kurā skrienu uz nopietnu rezultātu. Pērn neizdevās sasniegt visu, ko vēlējos, tāpēc šogad bija negants nodoms visu paveikt krietni labāk.

Tiesa, aizvadītā gada nogalē un šā gada sākumā izejas pozīcijas kalnu gāšanai bija, maigi sakot, diezgan nožēlojamas. Pēc Tartu maratona un Taisnā maratona rudenī un ziemā biju galīgi palaidies slinkumā, tauki krājās ģeometriskā progresijā un uz gadumiju biju sasniedzis jau 85 kg, kas manam augumam ir kādi 20 kg par daudz. Turklāt decembrī pamanījos pamatīgi nožauties ar riteni, pilnā sparā ietriecoties bruģī ar kreiso ceļgalu. Par laimi, ilgi tas skriešanai netraucēja, kaut arī zem galda nevarēju palīst vēl pāris mēnešus. V02 max bija nokrities līdz 49 (pērn pirms maratona bija 58) – varētu bimbāt un doties pensijā, tomēr nez kā atnāca ikgadējā gadumijas motivācija, uzcepu varenus treniņplānus (gandrīz visu no pērnā gada plāna) un sāku rukāt.
61104209_2115570938490653_1274708802683273216_o
60911093_2115372311843849_3753882411197267968_o

Centīgie treniņi (beidzot sāku nedaudz vingrot un samērā regulāri plankot) tomēr deva savu un uz marta beigām forma bija jau labāka nekā pērn. Jau pašās marta beigās tīri labi noskrēju Carnikavas Stirnu buka Lūša distanci, bet aprīlis bija īsts kaujas mēnesis. Vispirms LSC mačos par 40 sekundēm laboju savu PB 5 kilometros, sasniedzot 19:08, pēc tam ar visu nevajadzīgā līkuma izmešanu nedaudz uzlaboju PB Liepājas pusmaratonā, sasniedzot 1:28:55, dažas dienas vēlāk teju par minūti treniņā stadionā uzlaboju PB 10 kilometros – 40:26 un vēl pēc dažām dienām noskrēju līdz šim ātrāko 1 km – 3:31. Tērvetes Stirnubuks gan sanāca nožēlojams, bet pirmais karstums paliek pirmais karstums, un tad iemēģināju spēkus tempa turēšanā Daugavpils pusmaratonā uz 1:40 tempu (iepriekš kaut kā neticējās, ka pusmaratonu šādā ātrumā var skriet čillojot un pļāpājot).

Pēdējās nedēļas pirms maratona bija skarba darba pilnas, un izdevās noskriet tādus treniņus, kas iepriekš nebija izdevušies, piemēram, piecas reizes 600 m ap 4min/km ar atpūtu 600m maratona tempā (laba tā atpūta) vai 8x1km ātrumā ap 4 min/km. Jutos tīri gatavs gāzt kalnus maratonā, arī tālās laika prognozes rādīja tīri patīkamu laiciņu – zem 20 grādiem.

Atšķirībā no pērnā gada maija, kad viss mēnesis bija diezgan karsts un uz maratonu pat palika diezgan pieņemams laiks, šogad karstumam gatavošanās izpalika un drīzāk bija iespēja apsaldēties. Nākot tuvāk startam, vērojot laika prognozes, pamazām aina vērās aizvien bēdīgāka un pēdējās dienās bija skaidrs, ka gaidāmi nevis rekordi, bet katastrofa.

Iepriekšējā dienā biju nofraktējis asistentu, kurš man trijās vietās trasē pie dzirdināšanas punktiem varētu pasniegt pa pudelītei ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru trīs kofeīna želejas. Starta rītā un iesildoties jutos tīri žiperīgs, varēja just, ka kājas pēc vieglās nedēļas raujas skriet. Tomēr jau bija manāms, ka saulīte kož un starta pūlī bija tīri silti. Pēdējās minūtēs pirms starta nolēmu, ka šādos laika apstākļos par tuvošanos 3 stundu robežai var aizmirst, tāpēc jāmēģina uzlabot PB, palienot zem 3:12, tātad jāskrien tempā ap 4:30.

Tādā tempā arī sāku rikšot un sākums bija tīri viegls, kaut gan, uzgriežoties uz Elizabetes ielas, uzreiz varēja just saulītes maigos sveicienus. Pirmie 10 km aizgāja pat krietni ātrāk nekā plānots, daži km pat uz 4:19-4:22. Saulīte cepināja no augšas, asfalts no apakšas, bet centīgi laistījos pie katras iespējas un vēl varēja izturēt. Tomēr pēc AB dambja uz Mūkusalas ielas temps sāka kristies un garām aizrikšoja VSK Noskrien Senioru komandas biedrs Jānis.

Uz Salu tilta un Krasta ielā vairs viegli negāja, temps jau bija ap 4:35-4:45 min km. Norunātajā vietā asistents bija kaut kur pačibējis vai pats nepamanīju, tāpēc nācās vien strēbt ūdeni. Pie starta/finiša zonas mani noķēra un apdzina 3:15 tempa turētāji, mudināja skriet līdzi, bet nu jau bija skaidrs, ka PB vairs nespīd. Dažbrīd arī pakratīja drebuļi un galvā sāka kaut kas šalkt, tāpēc nolēmu slinkot un rekordus pataupīt cilvēcīgākiem laika apstākļiem. Pēcpusdienā arī bija meitai jārīko dzimšanas dienas ballīte, tāpēc izdomāju, ka labāk pasaudzēt sevi un nejauši nenoraut pasākumu.

60866473_2115447938502953_7758564983763369984_o
Tālāk jau nāca mežonīgi garie Skanstes plašumi, kas, kā likās, nekad nebeigsies. Redzēju dažu labu par mani krietni pārāku skrējēju nolūzušu trases malā, kas omu neuzlaboja. Asfalts cepināja kājas, saule cepināja galvu. Lējos, lējos, mērcējos. Redzēju čali ar ananāsu uz galvas, prātā ienāca dusmas – kāpēc nav sagriezis šķēlītēs, lai var arī citi var pacienāties, ko?

Tā, ceptām vārnām krītot uz galvas, pamazām sasniedzu Ķīpsalu. Asistents bija pazudis bez pēdām, bet, par laimi, atgriežoties no Skanstes, daudzus kilometrus līdzi uz velo brauca Arnis, kurš jau bija noskrējis pusmaratonu. Tā nu dabūju gan vitargo, gan kofeīna želeju, gan daudz labu uzmundrinājumu. Temps turējās vēl ciešams, ap 4:50 – 5:05 min/km. Kaut arī ārā kļuva aizvien karstāks, pašam vairs nez kāpēc tik karsti nelikās, laikam jau bija vienalga un gribējās ātrāk tikt maratonistu finiša zonā pēc aliņa. Ķīpsalā noķēru un apdzinu Jāni, un tad jau vairs līdz finišam nekas vairs nebija atlicis. Pie paša finiša paātrinājos, jo mēģināju apdzīt vēl vienu čali, bet šis i nedomāja padoties un tā nu paliku gribot. Tad sirsnīga sagaidīšana finišā, maratonistu alus un stīvais ceļš mājās.

60947197_2115464505167963_4693678301317693440_o

61294934_2115465108501236_2409764231181238272_n
Tā nu šis sanāca mans karstākais maratons. Rezultāts 3:22:58, otrais ātrākais maratons. Tik daudz lējos ar ūdeni, ka biju slapjāks nekā lietus laikā. Tiesa, ir bijuši skrējieni virs +30 grādiem Stirnu bukos, bet tajos bija pavisam cits ātrums, bieži koku ēna un veiksmīgi iztrūka cepinošais asfalts zem kājām.

Tagad jāgaida kāds vēsāks un daudz maz plakans maratons, gan jau tad PB kritīs, bet tagad dienas kārtībā Rīga-Valmiera 107 km riksis, kas beidzot jānojož ātrāk par 11 stundām, kā arī Vilkaču maratons, kuram pieteicos prāta aptumsumā, jo kalnos pat uzkāpt nevaru, kur nu vēl uzskriet.

6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” 2019 bildēs

DSC04001-DONE

Ir tāds teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk”… Šo teicienu pilnīgi noteikti nevar attiecināt uz “6/12 stundu skrējiena 2019″ dalībniekiem. Skrēja daudzi un daudz – skrēja gan komandas, gan vientuļnieki, gan ģimenes, gan klubi, gan profesionāli amatieri, gan amatieriski profesionāļi; piedalījās rekordu turētāji un cilvēki, kas vēlējās iemēģināt kājas iekš kā jauna… Vienvārdsakot, skrējiens bija krāsains un emocijām un iespaidiem bagāts. Dosim vārdu bildēm! Lasīt tālāk.

Noskrien Ziemu Limbažos (Kristīne Vilcāne)

Kad ziema jānoskrien dzimtajā pilsētā Limbažos, smaids līdz ausīm un lepnums krūtīs – es i Limbažnieks. Tad nu padalīšos ar nostaļģiskajām sajūtām, kuras piemeklēja mani visas trases garumā pa limbažniecisk.

No rīt ar vis sau ģimenīt – vīr un trīs dēliem – iebrauc Limbažos un ieskrēj pie mamm un tēt pozitīv uzlādēties pirms start. Tēts izdomāj, ka aizvedīs mūs viss uz hall, kur bij sacensīb centrs. Liels bij šim izbrīns, ka Limbažos sabraukuš tik daudz cilvēk, jo viņš bij domājs, ka es vien tād dull. Nu lab, Zigs ar vēl, kas man brāļ bērnībs draugs un šoreiz arī trass saimnieks. Iedomājies tik – Limbažos, kur cilvēk luksofor nau redzējuš un uz Rīg brauc ar autobus tik tapē, lai netrāpīt korķī un nenoķert stress, pēkšņ to vis piedzīvo savā pilsētā! Nu lab nebij jau tik trak un viet mēs atrad, un es laimīg paspēj uz start.

Kas tā bij pa sajūt – stāvēt pie hall, skatīties uz sau skol un stadion un saprast, ka tūlīt varēs skriet. Es, kas bērnībā darīj vis, lai tik fizkultūrā nebūt jāskrien. Pat gāj ar augstpapēdenēm un miņikiem uz sportiņ stund cerībā, ka neliks skriet, bet tas nepalīdzēj. Tomēr jāsāk paldies maniem sport skolotājiem, kas man sportiņā pievilk atzīms tik aiz cieņs pret pārējo absolūto teicamniecs liecīb.

Foto Marta Garā

Foto Marta Garā

Starts! Aiziet uz stadion, tad uz veco bmx trasīt, kur es jau bērnībā ar aizrautīb skatījās uz tiem drosmīgiem un iznesīgiem braucējiem. Ne velt man vecākajam dēlam tāds atbalsts no mans tics uz šo sportveid.

Tālāk jau ceļš ved uz Donaviņs pus, kur atmiņā atplaukst stāst par to, cik tā reiz bijus liel, ka pa to nākuš iekšā tirdzniecībs kuģ. Es gan ne toreiz tam īst ticēj, ne arī tagad skrienot spēj to iztēloties.

Ilg nebij laiks domāt, jo drīz vien ieskrēj vecajā mototrasē, kur atkal atmiņs pat ar vis tālaik smarž un skaņ ataus, kad es kā maz meiten kopā a brāl stāvēj un medīj Gaušim autogrāf uz sav plakāt.

Tālāk taciņs ved jau uz Oz (ar garo o) jeb Lielezer, kur uz augstā skat torņ (kas starp cit senos laikos tur nebij, bet tagad ļauj apskatīt Oz visā tā plašumā no augšs) stāv vis man ģimenīt un skaļā balsī sauc: “Mammu, dod virsū! Mammu, sarauj!”. A kā lai es dod virsū, ja tik ļot i sapriecājusies par nostaļģiskiem skatiem un gribas izbaudīt ikvien mirkl. Bet nu lab, ko bērn dēļ neizdarīs, var arī ātrāk uzskriet pa laipām, jo gal galā manā laikā tās laips te nebij un līdz ar to arī nav īst, ko atcerēties.

Kad laips noskriets, skrējiens ved jau pie paš Oz. Nu te gan tik daudz vis kā i piedzīvots, gan Limbaž pilsēts svētk a visām zaļumballēm, salūtiem un naksnīgām pastaigām, gan laiskā sauļošanās sezon, kad es vēl skriet nemācēj un brīvo laik varēj vienkārš nosist saulē guļot, gan airēšans sacensībs, kurās varēj aktīv just līdz vietējiem puikām.

Pēc tam taciņs ved gar veco peldviet mežiņā, kur varēj iet sauļoties, ja negribēj to darīt publiskajā. Vienīg te bij jāuzmanās no virinātājiem, par kuriem nostāst bij tik daudz, bet reāl dzīvē nevien es tā arī nesastap. Varbūt tas bij kārtējais nostāsts, lai pasargāt mazs meitens no nomaļām pludmalēm. Kas zin.

Nu un tālāk jau gar paš Oz mal bij jāskrien augšā ar cerībām, ka varēs izskrieties pa smuko celiņ, kas uzcelts Limbažniek aktīvām pastaigām līdz pat Bomim maiznīcai. Bet nekā, līdz Bomim tras neaizved un līdz celiņam ne tik, tā iegriež pa taisno iekšā ceļmals grāvī. Nē nu tād pieredz ar noder, jo gal galā pa grāvmal es nebij staigājus pat 25 gad atpakaļ, kad te vēl dzīvoj. Un tāds prieks, ka pie paš grāvmal dzird sev tik mīļo un pazīstamo: “Mammu dod virsū! Mammu, sarauj!” Jā, Ops i malacs, kā jau īsts limbažnieks ir atkods trasīt un pieved mans kvēlākos līdzjutējs ik pa laikam man uzmundrināt.

Kad no grāvīt izlīd uz ceļ likās, kas ta nu vairs palics līdz finišam, šitā mierīg ar smaid aizskraidīs. Bet tak bij aizmirsies, ka vēl Priežkalniņš priekšā. Atkal atmiņs par to, cik tas kalniņš bij augsts bērnībā un kā mēs tur ar brāl šļūc a ragavām. Vienreiz pat iešļūc kokā. Vienreiz slēp nolūz. Bet nu tieš pateicoties Priežkalniņam, ziems priek man vienmēr i patikuš. Uzaust silts atmiņs par to, kā tēts mūs ved izklaidēties, kamēr mamm mājās vārīj skāb kāpost zup.

Vēl īs brīd pirms finiš priekšā uznirst Limbaž peldbaseins. Ak jē, tas tak beidzot i pabeigts. Bet savējie man neļaus sameloties, mēs tak to basein gaidīj vēl tad, kad tik skolā sāk iet pirms vairāk kā 30 gadiem. Es tač tik tapē sāk iet 3. videnē, jo tās bērniem solīj to basein. Lab sākumā nesanāc, ta solīj, ka būšot uz 9. klass izlaidum. Nu ir jau ar gandrīz uz 9. klass izlaidum, tik ne man, bet manam vecākajam dēlam. Ir pat ātrāk, jo šis tagad tik 5. klasē iet.

Nu un tad jau finiš taisn gar man mīļo skol – viet, kur tik daudz jauk notikum piedzīvots, jo īpaš uzaust atmiņā StrēlJāns, kuram pateicoties, es, visticamāk, bij spējīg sarakstīt sau grāmat, gan AdamsonInt, kurai pateicoties, man grāmat i pa naud, kas tie paš cipar vien i tikai drusk patīkamāk kā formulās un vienādojumos.

Finišs! Drusk žēl, ka ieskats nostaļģiskajās atmiņās beidzies, bet smaids joprojām līdz ausīm, jo šitād ceļojum es pat nebij gaidījus.

P.S. Un nepaies ne pārs nedēļs – būs jāskrien Salacgrīvā pa tumsiņ, kā reiz zvejnieksvētk atmiņām jāsagatvojas.

Proud to be Limbažnieks.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Kristīnes Vilcānes FB lapas.

Reiz Honkongā

Nepatīk man kalni un bail no augstuma, tāpēc vairākus gadus neņēmu aubē savu foršo bērnu krusttēva aicinājumu paciemoties pie viņa Honkongā un paskraidīt kādā kalnu skrējienā, kādi tur notiekot gandrīz katras brīvdienas. Maz pa mazam un lēnām sāku iegaumēt Alekša ciemata nosaukumu Tai Mei Tuk. Šis skanīgais nosaukums uzrunāja arī Lāsmu, tāpēc pāris gadus atpakaļ sākām apdomāt ideju par došanos uz Honkongu, pie viena pieķerot varbūt mazliet kalnus kādā skrējienā. Tā kā Aleksim Tai Mei Tuk ir beķereja un Honkongā problemātiski iegādāties labas ķimenes un rudzu miltus, tad tas jau nu bija vērā ņemams iemesls atprasīties ģimenei – jāaizved Aleksim ķimenes!

Pa tam lāgam salasījos Miķeļa piedzīvojums tai zemē un vairs nebija divu domu, ka jābrauc! Noprecizējām, ka skrējiens būs HK168 20 km satelītskrējiens (1437 augstummetri, 5 h kontrollaiks), kuram starts un finišs ir Tai Mei Tuk jauniešu burāšanas bāzē, pāris simtus metru no Alekša dzīvokļa, kurā viņš mums laipni piedāvā apmesties. Lāsmai gan sākumā bija doma par 55nieku, bet, uzzinājusi, ka tam starts ir vakarā un jāskrien pa nakti, viņa arī palika pie “sprintiņa”. Varbūtējiem interesentiem: pilnā trase 168 km (11950 augstummetri, 46 h kontrollaiks), 87 km (6055 augstummetri, 30 h kontrollaiks), 55 km (3710m un 22 h kontrollaiks), norises laiks – decembra pirmais vīkends.

Ap Jāņiem iepērkam aviobiļetes, augustā reģistrējamies skrējienam, un nu var atslābt līdz 27. novembrim, kad jākrauj koferos ķimenes, divu veidu “Grauda spēks“ rudzu milti, medus, speķis, alus, “Reinis B” kūpināta forele, čupa vilnas zeķu Alekša ģimenei, našķi un rotas meitenēm, jākāpj Helsinku “autobusā”, lai pēcāk pārkāptu lielākā gaisa kuģī, kurš mūs 8 ar asti stundās nogādā Honkongā, pārlecot uz priekšu 6 stundas. Ielidojam ap pusdeviņiem no rīta pēc vietējā laika.

HK lidosta

Honkongas  lidosta

Aleksis ir iedevis sev brīvdienu un ir gatavs mums izrādīt Honkongas salu, tāpēc dodamies uz Tai Mei Tuk, pa ceļam Tai Po Hui Market (turpmāk lielākai jautrībai lietojam Tai Po pilsētas tirgus nosaukumu bez pirmās zilbes), satiekot viņa jauko kundzi indonēzieti Jantī ar jaunāko meitiņu.

Mārkets

Mārkets

Noparkojam koferus, uzfrišinamies, un dodamies atpakaļ caur Tai Po uz Honkongas salu. Tur atrodam sacensību expo, kas izvietots nelielā sporta veikaliņā, pārvelkam saņemtos kreklus ar sacensību simboliku un dodamies augšā Viktorijas kalnā uz tā saucamo Pīķi, lai skatītu debesskrāpjus no augšas. Divstāvu autobusam, šķiet, pie stūres gruzīnu taksists, tādēļ diezgan ātri sāku nožēlot, ka izvēlējāmies sēdēt otrajā stāvā pašā priekšā. Bet viss labs, kas labi beidzas – esam augšā, pērkam biļetes un dodamies uz skatu laukumu. Diezgan iespaidīgi – visi debesskrāpji guļ pie kājām, pat augstākais 100stāvnieks.

Skats no Pīķa

Skats no Pīķa

Lēnām satumst, bet norunājam, ka pilnīgu tumsu negaidīsim, dosimies lejā, lai pārbrauktu ar kuģīti pār upi un vērotu pilsētas ugunis no pretējā krasta. Vareni, lai gan esam stundu par ātru – gaismu lāzeršovs sākas tikai 20.00. Nu nekas, skaisti tāpat.

Naksnīgā Honkongas sala

Naksnīgā Honkongas sala

Dodamies mājās. Sabiedriskais transports ļoti ērts un diezgan saprotams. Tajā var norēķināties gan skaidrā naudā, gan Octopus kartēm, kuras derīgas arī veikalos un daudzviet citur, ir ērti papildināmas 7–eleven kioskos. Mājās mums tiek ierādīta katrai sava istaba, un ātri liekamies uz auss.

Nākamajā dienā plāns izlūkot daļu distances. Izguļamies un, pa ceļam apciemojušas Aleksi viņa netālu esošajā beķerejā, dodamies takās. Man joprojām sāp ribas un žmiedz kaut kas krūšu apvidū (pērnās nedēļas Divplākšņu koptreniņa sekas), nevaru ievilkt gaisu ar pilnu jaudu, bet bez tā kalnā neuzkāpt. Gribas lēnām, bet Lāsma ir spārnos. Vietām takas, vietām akmens pakāpieni. Skaisti. Vienubrīd saplēšamies, jo Lāsma zina labāk, kā sāp manas ribas un ko es varu vai nevaru (tagad nāk smiekli) un Lāsma dodas tālāk viena, bet man vajag atvilkt elpu un kāpt savā komforta tempā. Dodos kalnā lēnām, bet nekur diži tālu Lāsma nav priekšā tikusi – priecājas pirmajā virsotnē – Hsien Ku Fung 514 m.v.j.l., tā ir Pat Sin Leng kalnu grēdas austrumu virsotne.

Hsien Ku Fung

Hsien Ku Fung

Trase vedīs labu gabalu pa kalnu grēdu, bet mēs kāpjam atpakaļ lejā, lai dotos pa citu taku. Ceļā sastopam tūristu grupiņas, zaļā pūķa bērnu – zaļo čūsku, kas esot ļoti indīga. Prieks, ka noreaģēju un pārlēcu tai pāri, neuzkāpjot.

Čūska

Čūska

Kalnu upītes mijās ar bambusu audzēm, klajumu, kurā vasarā varētu būt plosījies ugunsgrēks. Lēnām virzāmies prom no Pat Sin Leng Country Park, kas ir kalnaināks, uz Plover Cove Country Park, kas ievērojams ar Bride’s Pool un citiem nelielākiem ūdenskritumiem. Vārds parks nav parks mūsu izpratnē, ar bērnu ratiņiem šeit nepabraukāsi.

Taka parkā

Taka parkā

Šajā apvidū arī izveidoti vairāki honkongiešiem raksturīgi bārbekjū laukumi. Un viņus var saprast, jo cik gan ilgi cilvēks spēj izturēt atrašanos pilsētu debesskrāpjos. Ar nelielu maldīšanos atrodam vareno ūdenskritumu un brīdi esam apburtas no tā skaistuma. Bet jāsāk doties atceļā – tie ir ap 5 km pa šosejas malu.

Ūdenskritums

Ūdenskritums

Kopā 5 stundās esam nostaigājušas ap 14 kilometrus.

Atvelkam elpu un izdomājam, ka šodien vēl var paspēt līdz 1000 Budām Sha Tin pilsētā. No Alekša vecākās meitas uzzinām, ka darba laiks tur līdz 17.00. Noķeram 20C mikriņu, ātri aizvizināmies līdz Tai Po metro, 3 pieturas līdz Sha Tin, nedaudz maldoties, 10 minūtes pirms slēgšanas esam pie budām. Diezgan nomācošs pasākums, viņu ir daudz un pabaisiem viepļiem – bet ok, jāredz bija.

1000 budas

1000 budas

Pa ceļam manījām IKEA un nolēmām pēc budu apmeklējuma tur paēst – tak jau eiropiešiem pazīstama barība. Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Vakarā sarunas un Rīgas Melnā rituāls.

Mostamies ar sāpošām kājām, man sevišķi ikri nežēlīgi sāp, bet vakar tik traki nelikās. Gribam doties apskatīt Lielo Budu (Tian Tan Buddha), bet Aleksis mūs cenšas atrunāt. Vēlāk izrādās, ka viņš baidījies par mūsu spējām orientēties svešā zemē un transporta sistēmā. Ha! Jau ierastais 20C mikriņš, neliels slaloms pa trim metro līnijām un esam Lantau salā Tung Chung pilsētā, no kurienes atiet gaisa vagoniņi uz Ngong Ping ciemu, kurā atrodas Lielā Budas statuja un Po Lin Monastery. Ieraugam mega rindu un saprotam, ka brauksim ar autobusu – tas arī ir 10x lētāks, un, lai gan ceļš stipri garāks (ar vagoniņu tikai 6km), ar autobusu vairāk apskatīsim apkārtni. Neatkārtošos, ka man bail no augstuma. Autobuss ērti kursē ik pēc 30 min un trāpām laikā, kad nav tūristu grupu un tiekam uz tuvāko autobusu. Autobuss met krietnas cilpas un tas ļauj mums apskatīt nelielos ciematus, pludmales, kalnus un arī Miķeļa aprakstītos nezināmos dzīvniekus. Tie tiešām ir visur – staigā pa pludmali, guļ ceļmalās, kā arī netraucēti kopā ar diezgan noplukušiem suņiem staigā Po Lin klostera teritorijā.

Buda

Buda

Iespaidīgs komplekss, izstaigājam pamatīgi visu, arī ļaujoties pierunāties iegādāties “īpašās” biļetes Lielā Budas apskatei. Tas ietver sevī atļauju uzkāpt mazliet augstāk un apskatīt muzeju no iekšienes, kā arī saldējumu un 0,5 ūdens pudelīti. Pieskaramies arī Lotosa zieda lapiņām, bet nekādu īpašu spēka un enerģijas pieplūdumu nesajutu. Noklīstam pa kādu sānu taciņu uz it kā tējas namiņu, bet nonākam aizaugušā, pamestā jauniešu nometnē. Iesmejam, ka šeit būtu foršs rogaininga apvidus. Pēc brīža pametu aci džungļos un ir! Kontrolpunkta lukturis. Kaut kas ar orientēšanos saistīts šeit noticis. Sāk gribēties ēst un riskējam paņemt ēdienu klostera restorānā. Labi, ka uz abām vienu porciju, jo ēdiens bija stipri dīvains. Tā arī nesapratām, ko apēdam.

Kaut kas vegānisks

Kaut kas vegāns

Labi laiku pavadījušas, dodamies uz autobusu, kurš mūs nogādā nelielā ostā, no kuras ar kuģi dodamies uz Honkongas salu. Tur atrodam bankomātu, uzpildam Octopus kartes, apēdam pa Subway maizei, apskatām gaismas objektus, jo šobrīd viņiem notiek līdzīgs pasākums, kā mūsu “Staro Rīga”. Tad dodamies ar kuģīti uz otru krastu, izstaigājam koncertzāli (pirmais stāvs tajā pieejams visiem) un sagaidām lāzeršovu. Skaisti! Tad dodamies mājās. Izkāpjot no mikriņa, mūsu galapunktā vēl brīdi pavērojam jāņtārpiņus kalnu korē – šovakar 18.00 startējusi garā distance. Pavakarējam ar Aleksi, jo viņš nenoturas un atver beķerejas gada jubilejai paredzēto mūsu vesto Krāslavas tumšā litriņu. Mēs savukārt paniekojamies ar Rīgas Melno.

Sestdien Jantī ar meitenēm ved mūs šopingā. Braucam ilgi un pa kalniem, arī gar mērkaķu kalniem, kuriem laikam savulaik cauri skrēja Miķelis. Sam Shui Po sauca to pilsētu, iepazinām vietējo iepirkšanās paradumus. Viss notiek mazos veikaliņos, piparbodītēs, kas kvartālos izvietoti pēc preču sortimenta. Sporta kvartāls, rokdarbu kvartāls, rotaļlietu kvartāls. Žēl, ka nav iedvesmas iepirkumiem, noslinkoju un pat nenopērku mugursomu ar dzeršanas sistēmu, kuras diezgan kvalitatīvas tiek mestas pakaļ visādās krāsās par smiekla naudām. Iegādājos svilpi, ko esmu aizmirsusi mājās, bet obligātajā ekipējumā jābūt. Braucam atpakaļ uz Tai Po, kur [cenzēts] marketā Jantī ierosina paēst taizemiešu restorānā. Skan gana vilinoši un ar prieku piekrītam. Par restorāniem gan šeit tiek sauktas visas iespējamās ēstuves, to skaitā arī zivju tirgus paviljonā atrodošās. Nu neko – kaut ko ēdām, dzīvas esam. Jantī ar meitenēm dodas mājās, mēs vēl nelielā veikalu apskatā pa Tai Po. Vakarā ekipējuma sagatavošana un dodamies pie miera.

Sacensību rīts ar brokastīm, kurās aplietas auzas un Alekša ceptā rupjmaize (labas maizes trūkumu šeit neizjūtam). Stundu pirms starta dodamies uz starta zonu. Kājas sāp vēl no ceturtdienas kalnu pastaigas. Aleksis pienāk vēlāk mūs startā uzmundrināt un uztaisīt kādu bildi.

Pirmsstarta bilde

Pirmsstarta bilde

Bažīgi vēroju kalnu kori, jo nejūtos īsti labi, joprojām žņaudzējs krūšu kurvja rajonā. Nu nekas. Pirmos 4 km es jau zinu. Tālāk gan jau kaut kā, jo pēc 7 km trase ved uz leju.

Kalnu kore

Kalnu kore

Starts, ir vēl pāris balto. Lēnām tipinu, jo paskriet nevaru. Kilometrs pa asfaltu un nonākam uz kalnu takas. Tauta palēnām izklīst un vairs nevar saprast, kurš skrējējs, kurš tūrists parastais, jo to te arī ka biezs, sevišķi uz trases pēdējo posmu saradās. Pirmā virsotne Hsien Ku Fung – te jau esam bijušas, bet vienalga jāuztaisa bilde uz Tai Mei Tuk no augšas. 4,4 km un stunda, vēl 15 km un 4 stundas.

Tai Mei Tuk no augšas

Tai Mei Tuk no augšas

Tālāk seko virkne virsotņu, pat sajūk skaits un nosaukumi. Katra nākamā virsotne no ieplakas liekas pēdējā, bet nekā – uzkāp tajā un priekšā redzi nākamo. Grūti, bet savā tempā kustos, vienīgi varētu būt vēsāks (+25 un saule).

Trases posms

Trases posms

Beidzot pagrieziens uz leju un līdzenākajos taku posmos pat mēģinu mazliet paskriet. Protams, bolos apkārt, jo dabas daudzveidība ir fantastiska! Nonākot zemāk, sākas dievīgas bambusu birzītes.

Bambusu birzs

Bambusu birzs

Vienai tādai pa gludu taku cauri tipinot, jūtu, ka kādi neredzami spēki man piešauj kāju priekšā un es lidoju līdaciņā tā, kā būtu nesusies ar pamatīgu ātrumu. Uzjundī asa sāpē krūšu apvidū, mazliet ceļos, mazliet plecā un arī sejā. Pieceļos, uztaisu selfiju, ierēcu par savu koordināciju, un saņemos iet tālāk. Nu jau tiešām iet, jo skriet vairs nenāk ne prātā. Rēķinu, ka aiz muguras varētu būt 11 kilometri. Ok, kontrollaikā nesanāks, nav svarīgi, jātiek līdz galam, jo likties ta nav kur.

Tālumā Ķīna

Tālumā Ķīna

Nonāku lejā, kur neliels posms pa asfaltu un skrienams, bet nemēģinu. Dzeršanas punkts Wu Kau Tang. Apēdu gabaliņu banāna (viņi tos iecienījuši zaļus, bet tos, kas metas dzelteni, veikalos var nopirkt pa lēto), dzeru savu ūdeni, lai mazāk jānes. Atkal mežā un takās – Plover Cove Country Park. Uzsēžos uz astes vienam garākas distances veicējam, kurš izskatās arī savainojies un ar pūlēm klibo. Vareno ūdenskritumu tikai dzirdu, jo taka ved pa citu pusi. Šķērsojam šoseju un sākas kāpumi. Nu jau sāku prognozēt iekļaušanos kontrollaikā. Arvien vairāk tūristu bariņu, reāli besī! Tusē un bildē, katram jālūdzas, lai dod ceļu. Pazīstamais pagrieziens, no kura sākas ceļš lejup un pēdējie 3 kilometri. Pamanu, ka ir švakāki skrējēji vēl par mani un nekautrējos iet garām. Asfalts, būšu kontrollaikā! Mēģinu skriet, bet nežēlīgi grūti – sāp viss. Pēdējais puskilometrs ir vissmagākais arī tāpēc, ka notiek baigā tautu staigāšana – mašīnas, velobraucēji, bērni ar ričukiem un ratiņos, nesakarīgi vecāki, kuri vazājas izretojušies. Es saprotu, ka ir brīvdiena un visi bauda dabu, bet orgi varēja mazliet kādu šauru eju norobežot. Finišs un rezultāts 04:47:12. Esmu 48.tā no 72 dalībniekiem, no tiem 8 DNF, viens DQ, pirmā savā grupā (no divām), devītā no sievietēm. Pēc kritiena esmu pamanījusies apsteigt 6 dažāda dzimuma konkurentus.

Split Name

Race Time

Split Time

Time of Day

Pos

Cat Pos

Gen Pos

Dist Done

Pace

Wu Kau Tang 烏蛟騰

03:05:47

03:05:47

13:05:47

54

1

12

12.3

15:06 min/km

Tai Mei Tuk 大美督

04:47:12

01:41:25

14:47:12

48

1

9

7.3

13:53 min/km

Dabūju medaļu, aizeju uz labierīcībām un ieraugu sevi spogulī… Labāk nevajadzēja! Sajūtos slikti un atceros, ka pirms finiša ceļmalā redzēju ādas dīvānu (viņiem te paradums mēbeles un citas vairs pašiem nederīgas lietas vienkārši likt ārā ar domu, ka gan jau kāds savāks).

Dīvāns

Dīvāns

Izlemju, dīvānā sēžot, sagaidīt Lāsmu. Bet nāk Aleksis un aizvelk mani pie kaut kādiem medbrāļiem, kas notīra seju, iedod ledu un palaiž. Velkos mājās, ar milzu piepūli caur sāpēm noģērbjos un ieeju dušā. Jāsagaida Lāsma un jādodas uz Alekša beķereju, kur ar vegānu picām tiek svinēta beķerejas gada jubileja. Negribu, slikti, sāp, bet jāiet. Omas nav nemaz, ēstgribas arī nē, bet picas gardas un kompānija diezgan kolorīta – francūzis Sedriks, Alekša meitas ķīniešu valodas skolotāja, vēl kāds vietējo pāris.

Pica

Pica

Pirmdien mostos, ja vispār biju iemigusi, ar diezgan draņķīgu pašsajūtu. Nevaru pakustēties, cik nežēlīgi sāp krūšu apvidus. Seja, protams, arī, bet ne tik traki – ja neskatos spogulī, par seju pat varētu aizmirst. Nolemjam nekur nevazāties, tikai aizbraukt uz Sha Tin Ikea paēst un iepirkt kādus našķus mājās palicējiem. Pēcpusdienā krāmējam koferus un atpūšamies pirms lidojuma, nenojaušot, ka mājās būsim stipri vien vēlāk, kā plānots.

Vakarā Aleksis ar mazo Elīzu mūs pavada uz Tai Po līdz lidostas autobusam. Naksnīgā Honkonga un esam lidostā stipri vien laicīgi. Iečekojamies, atbrīvojamies no koferiem. Baidījos, ka sejas skeneris mani nelaidīs cauri, bet tomēr atpazīst. Varam doties šopingā un uzēst. Zinu, ka mājās kāds būtu priecīgs par konkrētu japāņu viskiju savam zāļu skapītim. To arī Āzijas viskiju plauktā atrodu. Vēl viens otrs veikals, tiek piemērīti jocīgi kažociņi, maltīte Makdonaldā, un dodamies gaidīt iekāpšanu uz gaisa kuģi, kurš mūs 0.40 pacels gaisā. Bet tik vienkārši tam nav lemts notikt. Iekāpšana tiek atcelta par pusstundu, tad stundu, parādās sviestmaizes, ūdens. Tiek aizvestas ģimenes ar maziem bērniem. Gaisa kuģim it kā tehniskas problēmas pa elektrības līniju, kuras personāls mēģinot novērst. Konkrēti neviens neko nesaka. Tiek dalītas lapas ar Eiropas regulu par pasažieru tiesībām reisa kavēšanās vai atcelšanas gadījumos. Informācijas joprojām nekādas, bet atkal laiks tiek pārbīdīts par stundu. Sāk dalīt pledus un spilvenus. Sēžam tālāk un nenoķeram šo momentu, vēlāk pledu dabūt vairs nevar. Pirms pulksten sešiem no rīta, kad mums vajadzētu jau šķērsot Urālu kalnu grēdu, sākas rosība un sāk veikt pārčekošanos uz citiem reisiem, jo it kā mūsu reisu laikam tomēr varbūt iespējams atcelšot. Izstāvam rindu un mums piedāvā lidot nākamnakt. Man asaras jau tuvu, jo man vajag nokļūt Ģimnastikas ielas traumpunktā iespējami ātrāk! Negribu pavadīt nevienu lieku minūti vairs šai valstī. Bet no otras puses – ne jau visiem būs tāda iespēja, jo uz nākamo reisu brīvo vietu visiem nepietiks. Sāk mūsu pārreģistrāciju, bet tai mirklī paziņo, ka mūsu reiss tomēr lidos. Mums atdod iekāpšanas kartes un skaidrā mandarīnu dialektā saka, ka viss čil – šitās derēs. Beidzot paziņo iekāpšanu, esam rindas priekšpusē. Ha! Mūsu biļetes neiet cauri, jo tām sistēmā uzsākta pārreģistrācija. Jāiet pie cita galdiņa formēties. Tas notiek ļoti nesteidzīgi, personāls paralēli dara 7 citas lietas. Neviens mums neskaidro, kas notiek. Visi uz mūsu reisu jau sakāpuši, laikam gaida tikai mūs. Beidzot man atdod pasi un jauno biļeti, bet, protams, gaidu Lāsmu. Iekāpšanas stafs rāda zīmes, ka iekāpšana beigusies. Lāsmai atdod pasi un biļeti. Aleluja! Pēkšņi man no rokām tiek izrauta mana pase ar biļeti un no jauna nesteidzīgie darboņi atsāk rakties pa datoriem, te vienu, te otru, te trešo. Zeme atveries! Beidzot mūs palaiž. Nez kādā veidā spēju skriet, neskatoties uz sāpēm. Esam lidmašīnā! Atkal sēžam divatā pa trim vietām. Izlidojam pēc astoņiem no rīta. Tagad derētu krietna deva vīna stresa noņemšanai un miegam, bet nekā – to dos otrajā ēdienreizē pirms nolaišanās. Lāsma ada, guļ, ada, guļ. Es rullēju pavieglas filmas – Crazy Rich Asians (uz Singapūru tagad var mierīgi nebraukt), Home alone 4 (padsmito reizi), Sātans Pradas brunčos, Mamma Mia! Here we go again, Oušenas 8, … pa brīdim iesnaužoties. Gulēt sēdus man ir mazsāpīgāk, kā pagājušajā naktī gultā. Ap pusvieniem pēc normālā laika esam Helsinkos. Mūs sagaida iekāpšanas kartes uz Rīgu pēc 16.00 un kupons ēšanai. Protams, zem Finiera goda ir vienoties ar Air Baltic par tuvāku reisu, jāgaida viņu sabiedrotā Norra. Nu nekas, esam jau tikpat kā mājās. Iemetam aci veikaliņos un tad pāris stundas nositam sporta bārā, atprečojot kuponu, tur dabūjam arī bonusā dzērienu, jo salātus mums gatavo par lēnu. Stunda ar astīti “autobusā” un esam Rīgā. Biju pārliecināta, ka Natanu (tā mazais foršais nosaucis mūsu zilo koferi) tik ātri neredzēšu, bet šis atlidojis kopā ar mums, arī Lāsmas koferis sveiks un vesels. Dzīvesdraugs arī klāt, mājās tiek nogādāta Lāsma, mūsmājās izsēdināts Natans, un dodamies uz 2. slimnīcas traumpunktu. Kontingents interesants. Bet es šeit iederos, jo man ir atbilstošs sejas noformējums. Ar vīru iesmejam, ka visi stabili domā par vardarbību ģimenē. Lai domā, patiesību tāpat neviens nesaprastu.

Kad sagaidu savu rindu pie ārsta, tieku iztaujāta, iztaustīta un saņemu slēdzienu, ka lūzuma neesot, tikai sasitums, bet rentgens jāuztaisa. Rentgena laborante pēc bildes uzņemšanas izskrien pie manis un jautā, kurā pusē man ir tas lūzums. Saku, ka pa vidu, krūšu kurvja rajons sāp. Bet kas man labajā pusē ar ribām? Esot vecāks lūzums. Raustu plecus. Neatzīšos taču, ka sestdienu vakaros ar mūsu foršajiem bērniem ir rituāls sarāpties lielās foršās dīvānā, grauzt čipsus un kopā bolīties kādu sestdienas filmu/multeni/šovu. Nu un pagājšziem reiz sākām dauzīties un es, lidojot laukā no dīvāna, ar ribām atsitos pret dīvāna malu. Pāris mēnešus sāpēja nevāji. Bet varbūt tas ir pēc kritiena, rāpjoties pār žogu Divplākšņu koptreniņā divas nedēļas atpakaļ. Nu labi, arī šito nestāstu – ka personāls neizsauc brigādi no Sarkandaugavas.

Ārsts, bildi apskatījis, konstatē krūšu kaula lūzumu. Nosaka miera režīmu. Dzīvesdraugs grib precizēt, ko nozīmē miera režīms. Tas esot miera režīms un nekādas skriešanas un smagumu stiepšanas. Seko daudznozīmīgs skatiens manā virzienā. It kā es šobrīd spētu domāt par skriešanu!

Ar saprotošajiem darba kolēģiem vienojos par vienu brīvdienu ārpus kārtas, lai savestu kārtībā seju. Tobrīd neapjaušu, ka tas man prasīs vairāk kā divas nedēļas.

Nu bet tie visi ir dzīves sīkumi. Par kalniem – tie nemīl slaistus un čaiņikus, kas grib paņemt tos uz svaigumu. Trenēties vajag, un nedomājiet darīt, kā es. Pēc traumas pie daktera – ne tirināties pa gaisiem tūkstošiem kilometru un vēl līst kalnos. Tikai tagad apjēdzu situācijas nopietnību un saprotu, ka čupa ar sargeņģeļiem lidinājušies ap mani. Taču, ja distancē un pēc tās biju pārliecināta par “nekad vairs!” kalnu sakarā un lielajam foršajam watsapā pirmā ziņa bija ”ja es kaut kad vēlreiz ierunājos par kalniem, tad salauz man kāju ar beisbola nūju!”, tagad liekas, ka bija jau labi, skaisti, nemaz nebija tik smagi. Bet varbūt tomēr labāk Eiropa, vasara, kad garākas dienas, tad varbūt varētu arī kādu garāku distanci paņemt, bet tādu mierīgu, ne baigi akmeņaino un sarežģīto. Galu galā reizēm jāpaskatās arī pasē. Un, ja godīgi, tad ļoti ilgojos pēc Stirnu buka!

TDS jeb sapnis negaisa naktī

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Viss sākas un arī beidzas ar expo apmeklējumu. Nav jau nekas ārkārtējs, un viņu procedūru zinu no galvas – galvenais ir paņemt līdzi visu obligāto ekipējumu. Šogad jaunums ir tāds, organizatori var paskatīsies uz kalniem un nolemt, ka papildus līdzi jāņem arī siltā vai aukstā laika ekipējumu (attiecīgi: saulesbrilles, vēl 1 l ūdens un sauļošanās krēms, vai arī kājās jābūt kārtīgiem trail apaviem, līdzi papildu trešajam siltajam slānim un saulesbrillēm ar gaišajiem stikliem – sliktiem laikapstākļiem). Mums paveicās jeb neko no tā visa nevajadzēja. Ar Lindu nosmejamies, ka izskatās – šogad visiem ir jāatrāda telefons, lietus jaka un otrais slānis, un tad vēl divi citi sīkumi.

Viss ir tieši tik vienkārši, nu gandrīz tik vienkārši. Atrādot obligāto ekipējumu, man kā pirmo izbrāķē garo kreklu, jo redziet, mans krekls sver akurāt 20 gramus mazāk nekā vajadzētu svērt M izmēra kreklam. Par šo gan es biju dikti izbrīnīta, jo labi zinu, ka pirms diviem gadiem svēru savu kreklu un tas atbilda nosacījumiem – M izmēra čaļu krekls 180 g (jā, manējais ir čaļu krekls). Nē, nu var jau būt, ka togad bija 160 g, bet kāda starpība, tad tas atbilda sasodītajam svaram. Vispār jau viņiem uz svariem bija uzlīmēta lapiņa, cik kuram izmēram ir minimālais svars. Un meiteņu drēbēm, uz tās uzlīmētās lapiņas svars ir uzrakstīts mazāks, bet manam kreklam redzams ir tikai izmērs. Saku, ka varu pielikt klāt silto vesti un tad būs i svars, i siltums. Bet ko šie? Nē, tad ir jābūt vestei, kas aiztur vēju un lietu. Jā, bija tāda lieta. Par to, ka šiem varētu nepatikt mana piedzīvojumiem bagātā un pašrocīgi salīmētā lillā lietus jaka jau bija aizdomas mājās. Nē, nu es saprotu, ka viņiem vajag jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves, jo tad varot būt (tikai (!)) garantija, ka lietus netiks cauri. Te nelīdzēja mani iebildumi, ka pērn tā jaka tika akceptēta un ka lietu tā nelaiž cauri. Skaisti. Tagad stāvu otrā rindā pie kaut kāda onkas, kas skaitās krutākais no viņiem un ir pēdējais, kas akceptē laist vai nelaist tavu ekipējumu cauri. Kamēr es stāvu tai otrajā rindā un skatos, kā onka izbrāķē priekšā stāvošā lietus jaku, jo tās aizmugurē ir audums, kas laiž cauri ūdeni ar tekstu, ka tādu jaku viņš izbrāķētu arī top 10 čaļiem, tikmēr Linda man iedod savu kreklu, un savējo es ielieku somā. Kreklu akceptēja, bet par jaku vēlreiz noklausījos lekciju, ka noteikumi ir noteikumi un ka viņiem vajag tādu jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves. Bet, piedodiet – atvainojiet, jūs nezināt, kas ir makgaiverene un ka tā var visu! Uz jautājumu – vai man ir cita lietus jaka? – atbildēju, ka ir un ka dzīvoju patālu Šamonī. Tad jau, lai tik eju tai pakaļ. Varbūt vajadzēja teikt, ka nav un dzīvoju tālākajā ielejas nostūrī, bet gan jau tas tāpat nestrādātu un atbilde no viņa atskanētu, tad ej un pērc jaunu. Nenormāli burvīgi. Nav jau tā, ka man nebūtu plāna, kur dabūt lietus jaku. Aiziesim apskatīt expo tirdziņu un atpakaļ ceļā ieiešu ar Andra jaku. Taisnības labad jāsaka, nav jau tā, ka es kādu laiku nebūtu domājusi par jaunas lietus jakas iegādi, jo šai jau pieci gadi un rāvējslēdzējs arī niķojas. Otrreiz uz expo devos ar savu jauno, smuko, zaļo lietus jaku. Atkal jau bija nedaudz jāpamato, kāpēc es gribu ieiet iekšā šeit nevis caur rindu, arī onkas dzirdēju joku par dāvanu viņam. Lai vai kā, ar otro piegājienu tiku pie sava dalībnieka numura, aproces un nomarķētas somas.

MO2

Brīdī, kad mājās pie vakariņu galda apspriežam rītdienas plānus organizatori atsūta iepriecinošu īsziņu “TDS tough weather. Decision: start from Courmayer on 29/08 at 8:00, normal route except Passeur de Pralognan” un pēc brītiņu vēl vienu īsziņu ar izmaiņām laika grafikā. Nē, nu ar vienu negaisu kalnos man pirmajā Monblāna gadā pietika un otrreiz es neko tādu vairs nevēlos piedzīvot, bet kāpēc viņi izņēma to Pralognan pāreju. Man ar to kāpienu uz šo pāreju vajadzēja dažus vecus rēķinus nokārtot. Vispār jau būtu jāpriecājas, ka nav tā sasodītā kalna un arī tās pārejas, bet es sēžu un jūtos morāli sagrauta. It kā jau sīkums, bet tieši dažas minūtes pirms organizatoru atsūtītajām īsziņām, numuram otrā pusē biju uzlīmējusi laika barjeras grafiku un dažus finiša plāna variantus. Tas nudien nav godīgi. Nekas cits neatliek kā lipināt virsū numuram jaunas, pašrocīgi sarakstītās laika barjeras. Bet tas nozīmē, ka vakarā ir vēl divas papildu stundas, ko krāmēt mantas, bet rīt no rīta varēs divas stundas ilgāk gulēt

MO3

Somas krāmēšana aizņem vēl tikpat daudz laika, cik lapiņu līmēšana, jo kaut kā nesanāk veiksmīgi salikt somā visas tās panckas. Pielieku klāt nūju somu un pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kurā kilometrā to noņemšu, jo atzīšu par neērtu un traucējošu. Tāpat organizatori vēlreiz atgādināja par ieviesto jauninājumu – gribi ēst, tad stiep savu bļodu un karoti līdzi, turklāt šogad arī dzeršanas punktos vairs nebūs plastmasas glāzīšu, kā tas ir bijis citus gadus. Tad nu sapakoju uz Cormet de Roselend kontrolpunktu vēl vienu maisu ar savu bļodu, karoti un pārtiku atlikušajai trases daļai.

Saullēkts Francijas pusē

Saullēkts Francijas pusē

Rīts kā jau rīts. Andris devās uz vienu autobusu pirms mūsējā, mēs uzkavējāmies vēl mazu brītiņu un tad gājām uz savējo. Šoreiz biju izvēlējusies ilgāk pagulēt mājās un braukt uz startu ar pēdējo autobusu. Saullēktu sagaidījām stāvot automašīnu rindā uz tuneli, kas savieno Franciju ar Itāliju. Nedaudz neierasti. Laiks līdz startam bija tieši tik, lai aizietu līdz starta vietai, satiktu citus latviešus, uztaisītu pirmsstarta bildi un ielīstu pa spraugu koridorā. Tāpat uz brītiņu atceros, ka šoreiz plānoju būt gudrāka un ņemt vērā iepriekšējās reizes kļūdas un atziņas.

mo5

Starts. Neiztrūkstoši skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Ja pirmajos trases līkumos, pilsētas ielās, Lindu vēl redzēju, tad jau aiz nākamajiem līkumiem viņu pazaudēju. Kaut kur blakus pamanu Tomu un cenšos vismaz nepazaudēt viņu šajā vājprātīgajā dalībnieku jūklī, kur visapkārt skan ovācijas, zvani, gaviles… Pēdējie līkumi caur pilsētu, garām stāvlaukumam, kur būvē kontrolpunktu UTMB skrējējiem un tad jau ceļš aizvijas  augšup slēpošanas kalnā. Kamēr es līkumoju starp citiem dalībniekiem un knibinu laukā no nūju somas savas nūjas, tikmēr, tāpat kā pērn, Toms pazūd no mana redzesloka. Lai jau skrien. Man ir plāns, vispār jau vairāki, un sapnis, bet es tāpat zinu, ka ultra sākas pēc pieveiktiem 60 km, naktī vai pēdējā kalnā. Un vispār man ir aizdomas, ka laikapstākļi kalnos arī ieviesīs savas korekcijas. Tāpat labi zinu, ka visu vasaru esmu kārtīgi slinkojusi ar vingrošanu atšķirībā no skrējiena Kanārijās, bet tas jau man neliedz sapņot.

Tur lejā ir Courmayer

Tur lejā ir ciemats no kura startējām

Nepietiek ar to, ka jau tam pirmajam kalnam neredz ne gala, ne malas, saule ceļas augstāk, kļūst karstāks, es aizvien vairāk nesaprotu, kāpēc startā uzvilku tās rociņas. Un, tad vēl pulkstenis visu laiku brēc, ka ir jāēd. Cik var? Es tak vēl nekur neesmu tikusi. Turklāt visam pa vidu ir sajūta, ka es kļūstu aizvien lēnāka un lēnāka, un tā aste tuvojas. Lieki teikt, ka mani tas diezgan pamatīgi uztrauc, parādās pērnās sajūtas, bet šogad tik kāpju ar nūjām augšā, cik nu sparīgi varu. Slēpošanas trase, putekļi, putekļi, putekļi un vēlreiz putekļi. Ainava apkārt diži nemainās. Kaut kur trases malā sēž fotogrāfi, lai jau. Nav iedvesmas viņiem uzsmaidīt. Es gribu ātrāk tikt līdz kontrolpunktam un tad turpināt kāpt tālāk. Ilgi nebija jāgaida līdz beidzot parādījās pareizās mājeles kalna pakājē un arī pirmais kontrolpunkts – Col Checrouit Maison Veille. Ja sākumā domāju šo kontrolpunktu ignorēt, tad tagad nolemju vismaz padzerties ūdeni, jo nekā cita jau te nav, protams, ja neskaita kolu. Plāns pavisam vienkāršs – nezaudējot laiku un vietu ātri doties tālāk, jo zinu, ka tagad kādu posmu būs šaura taka augšup un apdzīšana būs ierobežota. Kādu brīdi kāpjam, kādu mazu brītiņu stāvam, bet lēnām uz priekšu kustamies. Kur vien iespējams, tur uzskrienu. Apdzenu kādu priekšā esošo. Priecājos par kalniem. Vienā brīdī paceļu acis augstāk un ieraugu skrējēju čūsku sev priekšā, mierinājumam redzu aiz manis arī ir pietiekami daudz dalībnieku. Tas labi. Jau kādu brīdi esmu atklājusi jaunu izklaidi, tas ir, pētu no kurienes un kā sauc priekšā skrienošos dalībniekus. (Organizatori katram dalībniekam starta pakā bija ielikuši mazo aizmugures numuru ar viņa vārdu un valsti. Bet, ja sagribas pagulēt, tad var apgriezt to lapeli otrādi un citiem garām ejošajiem dalībniekiem tajā brīdī ir skaidrs, ka ar mani ir viss kārtībā, es tikai guļu.) Vispār diezgan interesanti. Nav jau tā, ka man nebūtu apnicis kāpt, ja nu mazdrusciņ, tā pavisam mazdrusciņ. Apkārt esošo kalnu klusumu iztramda helihopters, kurš no augšas filmē dalībniekus. Tā saule… Labi, ka vismaz ir vējš, kas nedaudz atvēsina.

Dalībnieku čūska aiz manis

Dalībnieku čūska aiz manis

Pārveļos pāri Arete du Mont‐Favre kontrolpunktam un turpinu ripot lejā. Ja sākumā skrēju ar salocītām nūjām rokās, tad jau pēc maza brītiņa nūjas lepni guļ nūju somā. Tik sīkums, ka tagad somas viena puse smagāka. Būs jāpierod. Daudz foršu taciņu, kur kādu apdzīt un kur aizķerties aiz kāda akmens. Tādu izdevību, kā padzeries ledāju ūdeni, nelaižu garām – gards, bet tas nozīmē, ka diezgan bieži  nākas apstāties un palaist sev garām kādu skrējēju. Tā jau ir, ja pēdējā brīdī izdomā un trasē līdzi nepaņem mīksto pudelīti ūdenim, par to uz sevi vēl ilgi (jebšu visu distanci) būšu dusmīga. Te vienā brīdī trases malā sēž kaut kādi onkuļi, te pēc brītiņa pamanu arī viņu darba rīkus. Izskatās, ka atjauno takas. Lejupceļu nomaina taisne. Ceļa malā ezers. Aiz ezera vairāki cilvēki skaita dalībnieku ekipējuma zīmolus. Pie sevis nosmejos, ka man te visāds sajaukums gadījies.

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Lac Combal kontrolpunktā padzeros buljonu, uzkožu sieru, maizi un dodos tālāk. Jo jau atkal ir jākāpj augšup. Vienīgais mierinājums – šī ir augstākā virsotne, kas jāsasniedz, bet vispirms tajā vēl jāuzrāpjas. Pērn augšā kāpu un stājos, jo bija ļoti karsts, šoreiz augšupceļš lielas grūtības nesagādā. Ja neskaita, ka tas bija ilgi un gari. Kaut kur pūta vējš. Citi stājās un no somām vilka laukā jakas. Nu jā, solīja augstumā virs 2000 m vēju ap 10-20 km/h, bet neko tādu, lai vajadzētu jaku uzvilkt nemanīju. Normāla vasara. Atkal pīkst pulkstenis, atkal ir jāēd. Vai es kaut ko minēju, ka tagad gandrīz zinu, kā tas ir, kad vēders neparko negrib turēt iekšā apēsto želeju un izstrādājas vemšanas reflekss? Jā, tagad es zinu kā tas ir. Bet nu varbūt nevajag mēģināt ēst upeņu želeju, it īpaši jau tāpēc, ka upenes pēc definīcijas nav ēdamas.

Tur lejā līst

Tur lejā tālumā līst

Pārvēlos pāri Col Chanannes kontrolpunktam, kas ir arī augstākā virsotne visā distancē. Ievelku elpu, paveros apkārt uz kalniem, aiz kuriem kaut kur tālumā plosās negaiss un dodos lejup pa plato serpentīnu. Vienlaicīgi pie sevis izmisīgi domāju par to, aiz kura līkuma bija tas kalnu strauts, kur pērn veldzējāmies. Jo zemāk noskrienu, jo dūmakaināks kļūst. Kaut kur pa vidu trāpīju uz dažām lietus pilēm, bet tā jau kalnos gadās – lietus aizlīst garām kalniem un kāda lietus pile iemaldās blakus ielejā. Es to neņemu vērā. Ūdens. Ceļš aizvien iet uz leju. Tur lejā, tālumā līst. Un man tieši turp ir jāskrien. Nav iedvesmojoši. Kļūst vēsāks. It kā jau zinu, ka ap pusdienlaiku, no kādiem 13.00-15.00, mums trasē solīja lietu, bet es cerēju, ka būšu pietiekami ātri-lēna un lietu dabūšu pēc iespējas vēlāk un nedaudz. Noķeru Tomu, tā arī pasaku, ka domāju, šis jau sen gabalā. Izrādās Toms kopā ar Almu uzkāpis līdz iepriekšējam kontrolpunktam, tad Alma aizskrējusi. Tagad viņš meklē kompāniju. Nosmejam, ka drīz būs lietus. Un prom esmu. Sākumā lietus bija tāds ciešams, normāli ignorējams, bet šis prieks bija īss, jo tālāk skrēju, jo vairāk un stiprāk sāka līt, pat man sagribējās uzvilkt lietus jaku. Citi stīvē arī lietus bikses, ai nē, man tās nevajag. Kamēr es lietū izmisīgi cenšos savas mantas salikt atpakaļ somā un atrast aptieciņā Ibumetīnu, jo pēdējā kāpumā man neganti sāka sāpēt galva (tas ir pats pēdējais, kas tagad būtu vajadzīgs), mani jau atkal noķer Toms. Brīdi skrienam kopā un pļāpājam. Toms jautā, kur Linda. Godīgi sakot, nezinu. Tikpat labi man priekšā vai aiz manis, es nezinu. Vispār jautājums – kur ir Linda? – man diezgan ilgi tirdīja, bet tā arī nesaņēmos Ilutai to pajautāt kādā no atbildes īsziņām, lai arī ik pa laikam tiku informēta, par cik vietām esmu pakāpusies augstāk. It kā es zinātu, kurā vietā būtu. Mans temps uz leju bija pietiekami ātrs – gan Tomu, gan citus dalībniekus šajā noskrējienā atstāju sev aiz muguras. Bet ko tas lietus? Šis tikai pieņēmās spēkā, kļuva stiprāks, slapjāks un negantāks. Nu tik negants, lai pamatīgi sabiedētu mani, ka tagad tā varētu turpināties vēl vairākas stundas (nu tik ilgi ar slapjām biksēm negribu skriet), ka, tā teikt noraustījos, un izdevīgā brīdī kādā kūtī zem nojumes izvilku no somas savas lietus bikses. Es nebiju tāda vienīgā, kas atradusi šo zelta āderi, kur zem nojumes paslēpties no ļoti ieslīpa lietus. Jau atkal Toms man paskrēja garām. Protams, protams. Tagad manas lietus bikses lipa klāt pie slapjajām skriešanas biksēm. Atkal slikti. Lejup skrējiens – svaigi nolijis ceļš pa dubļainu pļavu. Pilnai laimei tas lietus pārgāja. Eju pāri tiltiņam un pukojos uz sevi, ka man tagad tās lietus bikses nereāli traucē un ka varēju jau mazu brītiņu vēl paciesties, vēl nedaudz salīt, bet ko nu vairs. Tas gan pie nosacījuma, ja būtu zinājusi, ka tas sasodītais lietus tik ātri pāries. Bet solīja jau normālu gāzienu pāris stundu garumā. Toties tagad man ir karsti, tās sasodītās lietus bikses līp un pinās ap kājām. Nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi stāties un vilkt tās nost. Toms jau atkal par mani smejas. Kādu brītiņu kāpjam augšup kopā. Šoreiz pat pamanījos fotogrāfiem uzsmaidīt. Kāpiens turpinājās vēl kādu brīdi līdz mēs sasniedzām plakanu kalnu kori ar izdangātam taciņām.

tiltiņi

Tiltiņš

Lēnām atkal kļūst siltāks un man aizvien vairāk sāk traucēt jau tā vaļā attaisītā lietus jaka. Domāts – darīts, kādā brīdī pārstāju skriet un lietus jaku iebāžu somas kabatā, turpinu ceļu īsajā kreklā. Tai brīdī pār mani nolīst pētoši skatieni. Nu labi, ir vējš, bet nav jau auksts. Skatoties uz pārējiem dalībniekiem lietus jakās, cepurēs un cimdos, ne vienu reizi vien atminējos leģendāro teicienu – “ticiet man puiši, šis nav auksti”. Vispār jau es šo vietu no pērnā gada atceros ar zīmi “govis” un “iet pa taku”, bet šogad neko tādu nemanu. Nav jau tā, ka taka nevītos caur ganībām, bet nu cauri govīm gan negājām. Uzrāpāmies augšā pa kaut kādu dubļainu taciņu. Tālumā spīd ezers un tālumā lepni gozējas rododendru kalns. Te vajag bildi. Kamēr citi dalībnieki fočējas, es ātri pieskrienu un ar vienu rokas kustību palūdzu, lai arī mani nofotografē uz tā kalna fona. Pilnai laimei šis ir tas brīdis, kad man pirmo un ne pēdējo reizi sistēmā beidzās dzeramais (otra reize par laimi bija Courmet de Resolend  kontrolpunktā). Laime pilnīga pēc noskrietiem nedaudz vairāk kā 30 km. Nav jau tā, ka ārā būtu ļoti karsts un ka kontrolpunktu no šejienes neredzētu, bet tas tā nebija paredzēts. Skatos uz ezeru un prātoju, nez to ūdeni var dzert? It kā jau ūdens nāk no kalna, bet tomēr tas ir ezers. Tas sasodītais kontrolpunkts ir pietiekami tālu. Mēģinu skriet gar ezeru un aizvien vairāk sapņoju par kādu tekošu tērcīti. Dažas esošās jau izbrāķēju, jo atrodas pārāk zemu vai arī neievieš manī uzticību. Toties tas kalns nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Cerības attaisnojās un pirms paša kalna ieraudzīju pietiekami lielu strautu, kuru pēc neliela pārdomu brīža atzinu par labu esam. Ūdens. Tagad tikai tāds sīkums, kā uzkāpt rododendru kalnā un tikt līdz kontrolpunktam.

Ar rododendru kalnu fonā

Ar rododendru kalnu fonā

Rododendru kalnā atbalstītājus nevar nedzirdēt, it īpaši tos, kurus redzu jau vairākkārt. Tas nozīmē, ka viņi gaida savējos, bet vienlaikus arī es tieku pie uzmundrinājuma. Kaut kā tajā kalnā uzkārpos, nūjas no rododendriem laukā ķesēdama. Atskatos un novērtēju, ka aiz manis ir citi dalībnieki, tad mierīgi aizskrienu līdz Col du Petit St.Bernard kontrolpunktam, kurā daži onkas spēlē mūziku. Lūk tā ir sagaidīšana. Tajā uzpildu savu iztukšoto sistēmu līdz ar malām, uzkožu apelsīnu. Pie viena paprasu buljonu, labi, lai iet arī rīsi. Ai, tā bija kļūda, jo rīsi izrādījās cieti, jo neizvārīti – atzinu tos par neēdamiem. Kamēr rosījos ap labumu galdu un domāju cik batoniņus ņemt līdzi, kontrolpunktā ienāca Toms. Pametu kontrolpunktu ar pilnu muti, kaut kā mēģinot tikt galā ar to ķepīgo batoniņu, kuru, protams, mutē ieliku visu uzreiz. Jāatzīst batoniņš bija garšīgs. Iešanas laiku izmantoju lietderīgi un jau laicīgi nūjas ielieku nūju somā, jo nākamos 16 km tās man noteikti nevajadzēs. Skrienu pa taisnīti un gaidu to brīdi, kad ar vienu kāju būšu tuvāk finišam jeb šķērsošu Itālijas–Francijas robežu.

ar vienu kāju būšu tuvāk finišam

Ar vienu kāju tuvāk finišam

16 km uz leju. 16 sasodīti gari kilometri uz leju. Nav jau tā, ka visi būtu uz leju, kaut kādi metri ir arī uz augšu, vismaz sākumā nedaudz jāpaskrien arī uz augšu. Plata grantene. Garlaicīgi. Laiku īsinādama izdomāju, ka šī varētu būt ļoti laba un parocīga vieta, kur apžāvēt savu nedaudz salijušo lietus jaku. Ko par mani padomāja citi dalībnieki, kad skrēju lejup ar vējā plīvojošu lietus jaku es, protams, nezinu, bet zinu vienu – man bija vienalga un to jaku vajadzēja izžāvēt. Teorētiski būtu labi izžāvēt arī lietus bikses, bet biju pa slinku, lai tās ņemtu laukā no somas. Dažus lejup skrējiena posmus no šiem 16 km es atceros. Tāpat atceros kā pērn te stājos un izmantoju katru ēnaino posmu. Tagad ir pietiekami patīkams laiks un šāda vaļība īsti nav nepieciešama. Ja vien neņem vērā, ka tomēr ik pa laikam ir vēlme apstāties un atpūsties. Toties kādā tempā un ātrumā pīkst kilometri – es teiktu nenormālā. Gribu apstāties un padzerties ūdeni vai vismaz nomazgāt seju. Kaut kāds tak iemesls ir jāatrod un jāizdomā, lai nebūtu jāskrien pa to granteni lejup. Pie kādas mājas ir ūdens. Brīdī, kas taisos to padzerties, man kāds saka, ka tas nav dzerams. Tiešām? Man palicis atmiņā, ka to pērn dzēru, bet, ja jau viņš tā apgalvo, tad tikai nomazgāju seju un ar smagu sirdi izleju ūdeni no krūzītes. Tālākais ir mazas šauras taciņas uz leju. Tādās foršākās, stāvākās, akmeņainākās pamanos apdzīt priekšā skrienošos. Toties, kā ir lielāka taisne, tā viņi mani ķer rokā. Bet toties ir tik patīkami skatīties, kā lejā esošā pilsēta nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Šis lejup skrējiens ir ļauns, jo grauj gan morāli, gan fiziski – tu ļoti labi zini, cik forši ir tik ilgi skriet uz leju un ko par to visu domā tavas kājas un mugura. Bet vai viņām tagad ir ļauts izteikties? Ko viņas par visu šo domā pateiks vēlāk (un kā vēl pateiks), tikai jautājums – kad un kā. Izskrienam cauri vēl vienam mazam miestam Seez, kur ierīkots viens no mini kontrolpunktiem un kurā ūdens pudeles tiek dzesētas ūdens tvertnēs. Uz ielām dežūrē brīvprātīgie, kas apstādina satiksmi katram dalībniekam.

Šie pēdējie 3 km līdz Bourg St.Maurice kontrolpunktam ir paši garlaicīgākie, jo tie ir pa taisni. Man jau sen ir apnicis skriet, ir neliels panīkums un vispār es īsti nezinu, ko gribu, turklāt līdz finišam ir vairāk kā pusdistance. Bet man vairs nemaz nav prāts uz skriešanu pa taisni. Mēģinu sevi kaut kā piespiest kustēties uz priekšu, bet tas iet grūti. Nu labi, ja jau jūs apturējāt satiksmi, tad varu arī nedaudz paskriet, lai pēc maza brītiņa jums nav atkal jāaptur tā satiksme. Tā šī pļava pazīstama, bet tāpat līdz kontrolpunktam vēl tālu. Pierunāju sevi nedaudz paskriet, tad pavisam nedaudz paiet, un tā vairākas reizes, līdz nokļūstu pilsētā un man jau ir vienalga. Es varu arī iet. Māsa un Edgars mani pamana pirmie – ovācijas garantētas. Māsa mēģina mani ķircināt un saka, ja jau viņa var paskriet, tad es arī varu. Protams, protams. Tāpat tieku informēta, ka iekšā mani sagaidīs Kristaps P.. Turpinu sparīgi doties Bourg St.Maurice kontrolpunkta virzienā. “Ko tu tur aizbrauci skriet vai pastaigāties ar džekiem pa pilsētu? Kameras visu redz un es arī,” uz ko atbildēju īsi un kodolīgi: “Dillēs!”

trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Vispār jau ir patīkami, pēc kāda laika redzēt pazīstamas sejas un vēl jo vairāk tikai truli sekot līdzi kaut kur, kur viņi ir aizņēmuši pleķīti. Otrpus žogam stāv Ina ar Kristapu B.. Māsa nosaka, lai es pasmaidu, jo gribot aizsūtīt mātei bildi ar mani trasē. Kamēr uz galda mēģinu atrast kaut ko ēdamu un gaidu rindā pēc arbūza, tikmēr manai somai tiek uzpildīta sistēma, kuru pēcāk trīs čaļi nevarēs piekabināt pie somas. Šis ir arī viens no tiem brīžiem, kad esmu nedaudz dusmīga uz sevi, jo nesaprotu, kāpēc paņēmu līdzi nevis sāls tabletes, bet gan mazās sāls paciņas. Brīdī, kad krāmēju somu,  laika prognozes nemaz tik siltu nesolīja. Vēlāk finišā Kristaps P. pajautās, vai šajā kontrolpunktā es tikai izskatījos slikti vai arī tā jutos. Bija tāda lieta. Protams, šis bija pirmais kontrolpunkts, kur es izdarīju, manuprāt, vienu no kļūdām, tas ir, neko ļaunu nedomādama, tāpat kā vienmēr ultrās, padzēros kolu…

Kamēr man ir vispārēja nekā negribēšana un neliels panīkums, es klausos, ko man stāsta. Kristaps P. jau laicīgi ir izpētījis, pie kuras dāmas ir jāiet atrādīt obligātais ekipējums, tas ir, kura neprasa atvērt somu un visu izķeksēt laukā no tās un atrādīt. Tas man der. Tā arī obligātā ekipēja kontroli es izeju parādot, ka man šajā kabatā ir telefons, tajā kabatā lietus jaka, bet somā iekšā ir prasītās lampas ar rezerves baterijām. Šādu, tā teikt, veiksmi es piedzīvoju pirmo un visticamāk, arī pēdējo reizi. Vienīgais, par ko nosmīnu, izejot no šī kontrolpunkta, es esmu ļoti, ļoti priekšā pat sapnim par finišu. Nav jau brīnums, ja tik daudzi kilometri bija jāskrien uz leju. Bet tagad gan sākas man nezināmais.

pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Vispār ir tik ļoti dīvaini iet laukā no pilsētas pa otru pusi. Pie sevis prātoju, ko labu organizatori būs mums sarūpējuši, izņemtās Pralognan pārejas vietā. Pilsēta kā jau pilsēta. Uzrāpjamies augšup pa kaut kādu pažobeli, kuras malā rēgojas persiku koks. Lieki teikt, ka mēs visi bijām sajūsmā to ieraugot. Nu labi, ābeles arī tur bija. Tāpat no turienes varēja visā krāšņumā redzēt kalnus, no kuriem mēs pirms brītiņa skrējām lejā, acis priecēja arī tālumā esošā varavīksne. Asfalts uz leju, daudz asfalta. Lejupceļā kādu laiku skrienu kopā ar spāņiem un japāņiem. Šis ir arī tas brīdis, kurā saprotu, ka iepriekšējā kontrolpunktā iedzertā kola (man par lielu izbrīnu – jaunums, ko nejauši izdarīju šajā skrējienā) bija viena no lielākajām kļūdām. Mans vēders par šo dzērienu bija tik lielā sajūsmā, ka turpmākas stundas līdz finišam par to atgādināja ar vēdera pūšanos līdz apnikumam. Es protams priecājos, ka nebija tik traki kā Kanārijās, kur ik pa laikam vajadzēja skriet krūmos, bet nu tā vēdera pūšanās ar tā saucamajiem ezīšiem komplektā arī var izvest no pacietības. Hmm, vai tiešām tie 15+ km būs tikai pa asfaltu? Lai nebūtu garlaicīgi, mūs ieved arī kādās meža takās. Eu, čaļi tās takas ir skrienamas! Ir jau labi, ka tevi palaiž pa priekšu, bet ko darīt, ja pa priekšu velkas japāņi un nesaprot, ka viņi ir ļoti lēni. Japāņu tūristi, kas japāņu tūristi. Velkas lēnā garā pa skrienamu nesarežģītu taku un sarunājas savā starpā. Eu, čaļi, vai neredzat, ka aiz jums ir rinda? Tā vienā brīdī neizturēju un pagarināju savu lidojuma fāzi uz leju, lai varētu tikt šiem garām. Tie mazie meža posmi tiešām bija īsi. Tā vienā no posmiem caur kokiem varēja manīt, kā aiz kalniem līst, jo kāda pile nokrita arī pie mums. Vienā no asfalta posmiem dāma, skanējot manu numuru, gari novelk – Latvija. Jā, Lettonie. Un prom esmu. Kaut kur tālumā riet saule. Jau atkal trase aizvijas pa asfaltu. Nez, tā tiešām būs visu laiku? Vispār jau nav slikti skriet pa lēzenu asfaltētu ceļu uz leju, bet es zinu, ka kontrolpunkts ir kalnā. Ik pa laikam ceļa malā stāv mašīnas ar atbalstītājiem. Ik pa kilometram ceļa malā ir zīmīte, ka te iet viens no Tour de France posmiem – Courmet de Resolend. Kaut kur ceļa malā sēž Alma, viņai esot liels panīkums iestājies, tāpēc nedaudz jāatpūšas. Pār ieleju lēnām nolaižas tumsa. Aizvien vairāk priekšā sāku manīt dalībniekus ar ieslēgtām lampiņām. Nezinu, kā viņiem, bet man ir pietiekamo gaišs, jo pa taisni lampiņu vēl nevajag. Vienlaikus labi saprotu, ka tūlīt, tūlīt man arī vajadzēs to lampu. Brīdī, kad izvelku lampu, apkārt viss paliek gaišs un beidzot pamanu, ka augšup kāpienā zāle ir slapja un ir arī dubļi. Tikai pēc finiša uzzināšu, ka ātrākie skrējēji te dabūja pamatīgu lietu ar krusu. Lampiņu čūska aiz manis un man priekšā. Ceļš ved pa asfaltu uz augšu. Vēl nedaudz un es pārstāju skriet. Te var tikai ātri nūjot. Tā vienu brīdi man astē iesēžas kāda dāma, te kāds kungs, bet tad atpaliek. Te manu uzmanību piesaista trīs kungi ar vienādām mugursomām, lietus biksēs un jakās. Iet pa priekšu un jautri čalo, tā līdz brīdim, kad šie strauji mainīja virzienu un nedaudz pamaisījās man pa kājām un es gandrīz paklupu aiz viena. Viņi pēc navigācijas aizgāja pa kreisi kalnos. Lai jums veicas PTL čaļi. Bet man gan tikai uz augšu. Kaut kur tālumā pamatīgi nogrand pērkons, vairākas reizes un tā kārtīgi. Brr. Tāpat tur tālumā ik palaikam uzplaiksnī zibens. Jā, blakus ielejā ir pamatīga negaisa ballīte. Lai arī man aizvien ir žēl izņemtās pārejas, bet tajā negaisā ballītē nudien negribu atrasties. Jo augstāk kāpju, jo vairāk mašīnu parādās.

aiz kalniem riet saule

Aiz kalniem riet saule

Tepat aiz stūra spīd Cormet de Roselend kontrolpunkts. “Pēc plāna tev jau jābūt Roselendā un tur arī ir kameras, ja kas” uz ko atbildu, ka “tev ir talants rakstīt pusminūti pirms kontrolpunkta”. Te man ir plāns kārtīgi paēst, uzlādēt pulksteni jau otro reizi un droši vien uzvilkt garo kreklu, jo galu galā ārā ir tumsa un tuvojas nakts. Pārveļos pāri kontrolpunkta slieksnim – vienā pusē Garmin punkts, kur kopā ar savu lādētāju atstāju uzlādēt savu pulksteni, jo viņiem kā reiz mana pulksteņa vadi izbeigušies, otrā pusē tieku pie savu mantu maisa. Beidzot būs man papildu želeju krājumi, lai gan man aizvien ir pa daudz želeju, bet nu vēl jau tik pat daudzi kilometri jāpievar. Atrodu pie viena no galdiem brīvu vietiņu. Ar lielu prieku no maisa izvelku savu bļodiņu un dodos galdu virzienā. Makaroni ar sieru, tēja, maize, batoniņi. Vai es kaut ko minēju par to, ka tie makaroni bija neēdami? Tā arī nevarēju saprast, kas tiem par vainu, bet nu bija cieti un bezgaršīgi. Pat mājās pārvārīti lētākie makaroni ir daudz reižu garšīgāki un ēdamāki atšķirībā no šiem. Siers arī dikti dīvains. Šajā brīdī man iestājās neliela panika, jo visas cerības uz kārtīgām pusdienām izplēnēja gaisā. Bet man gribas paēst nevis paknakstīties ar uzkodām, bet uz galdiem neko savam vēderam piemērotu atrast nevaru. Nu labi, maize, cepumi, šokolāde, bet es gribēju ko sātīgu. Par labu atzīstu arī ābolu biezeni. Šis ir tas brīdis, kad jau kādu laiku bažīgi domāju, kā sevī iedabūt iekšā jiftīgo kofeīna želeju. Kā zināms, nav nekā labāka par maizi ar ievārījumu. Pēc sejas noprotu, ka blakus esošajam somu skrējējam iepatikās mana ideja par ievārījuma maizi.

Kamēr sēžu pie galda un domāju, kā tālāk būt, ar mani sarunu uzsāk tas pats somu skrējējs. Viņam mans Noskrien krekls atgādina kādu Latvijas orientēšanas komandu. Nē, nē. Šī ir skriešanas komanda, bet orientieristi mums arī ir spēcīgi. Vislielāko pārsteigumu un nelielu stresiņu šajā kontrolpunktā man sagādāja telefons, kuram baterija bija nokritusies līdz 35%. Es saprotu, ka kalnos brīžiem nav zonas un ka brīžiem telefonu izmantoju kā fotoaparātu, bet kāpēc tam baterija ir praktiski tukša? Mans telefons šādā režīmā ultrās mierīgi velk pat divas dienas. Nelielā panika tiek atrisināta – es ieslēdzu kaut kādu super enerģijas taupīšanas režīmu, kas man dod vēl padsmit stundas. Šādā režīmā es mierīgi (ar astīti) spēju iekļauties kontrollaikā. Pēc tam man būs vienalga – strādā telefons vai nē. Protams, to, ka no rīta nebiju izslēgusi wifi tīklu, es uzzināšu tikai mājās, jo, pat esot kontrolpunktā, šo sīkumu nepamanīju.

Brīdī, kad esmu kādu laiku iekšā siltumā sēdējusi un savilkusi mugurā visu, kas man ir – garo kreklu un lietus jaku (ārā tak tagad būs auksts), lai dotos prom no kontrolpunkta, ierodas Alma un jautā, kā mums iet? Uz ko pārjautāju – man vai mums? Nu jums? Vispār ir tā, ka man nav ne jausmas, kur ir Linda. Tas ir, es nezinu – viņa ir man priekšā vai aizmugurē. Pēdējo reizi Lindu redzēju startā. To, ka Linda izstāsies, sasniegusi šo kontrolpunktu, es uzzināšu tikai pēc vairākām stundām, kad būšu jau citā kontrolpunktā, kur telefonam atkal būs zona. Zinu tikai to, ka Toms ir aiz manis.

mo17

Ārā ir nakts, tumšs, un es labprāt nekur neietu. Var tak palikt arī tepat. Cik atceros no pērnā gada, tagad ceļš vedīs augšup. Tā arī ir. Kādu brīdi kāpusi augšup, saprotu, ka man lietus jakā ir pa karstu. Tieši pēc tik pat neilga brīža sāk smidzināt. Bet vai tad mani uztrauc lietus, ja vien tik tas atkal nepieņemtos spēkā. Pēc ilgām pārrunām uzvelku atpakaļ lietus jaku, šoreiz somā ielieku garo kreklu. Silts ārā, nu vismaz pagaidām. Turpinu kaut kur kāpt augšup. Atceros, kā pērn te stājāmies zālājā pagulēt, jo man acis krita ciet. Šogad pagaidām no miega ne miņas. Kāpēc ir jākāpj tik daudz augšup? Te liftu nevarētu ierīkot? Kāpēc tas lietus pieņemas spēkā, bet temperatūra turpina kristies? Tikmēr.. “..skrien, skrien. Mēs gan atpūtīsimies – pagulēsim par tevi turot īkšķus. A, tu tikai skrien. Pirmie trīs jau finišēja. Tev jau arī mazāk par pusi vien atlicis. Turies..” vai arī “..redzēju tevi kamerās, tik tie lukturi traucēja apskatīt, ar ko tu tur atkal pastaigājies. Nākošā kamera Col July – atkal vērošu. Tev tur pēc plāna jābūt 2:20. Rezultāti tev arī lēkā.. tā 500 apdzen, tad tevi 300. Tagad atkal esi kādu bariņu apdzinusi. Go-go..” Kārtējo reizi nosmejos, ka man tās vietas neko neizsaka, bet nu vismaz ir interesanti, jo tāpat nav ne jausmas, kura esmu.

Īsti neatceros, kā nokļuvu līdz Col du Joly kontrolpunktam, bet atminos to, ka ilgi lavierēju starp vājprātīgām dubļu peļķēm un priecājos, ka blakus ir kaut cik ejama sausa zāle (lasīt nav dubļu). Lietus pieņēmās spēkā, līdz man sāka kļūt nedaudz vēsi, bet bija slinkums stāties un pavilkt garo kreklu zem lietus jakas. Nu, protams, līdz brīdim, kad nedaudz atsalu kā tāds prusaks un metu lepnumu pie malas – pavilku zem lietus jakas to sasodīto garo kreklu. Jāsaka – pavisam cita skriešana. Vai es ko minēju, ka aizvien vismaz uz leju vēl kaut cik skrēju, lai arī bija dubļi un lija lietus? Brīžiem ar skaudību noskatījos uz tiem ugunskuriem, kas bija sadegti kalnos, lai mazajos kontrolpunktos organizatoriem būtu silti. Un tur bija arī teltis, par kurām labprāt būtu atdevusi puskaraļvalsti, lai tik varētu ielīst pagulēt un… Nu labi, es saprotu, ka man tā telts nespīd, jo vairāk tāpēc, ka es jūtos pavisam labi. Nu gandrīz pavisam labi. No skaļās un krāčainas upes nāca augšup vēsums. Vispār labāk tumsā uz leju neskatīties, ja negrib ātri lidot, sāpīgi piezemēties un ilgi peldēt. Bet arī te organizatori bija par mums parūpējušies un iedeguši ugunskuru, ja nu kādam tomēr izdodas nopeldēties. Tikmēr telefonā “..es taču sekoju. Skrienot lejā, takš grūtāk lasīt..” un “..aiziet, aiziet malacītis. Vēl viens bariņš apdzīts. Esi ieskrējusi zem tūkstošās vietas, tā turēt..” Kaut kur pa vidu bija arī mistiskas koka laipas pļavās, pa kurām labāk nevajag skriet. Tāpat vairākas reizes pa slapjiem akmeņiem šķērsojām mazas upītes, kur viens neuzmanīgs solis un tu vari būt viscaur slapjš, bet spējīgs turpināt distanci.

Lietus ar laiku norimās un man jau šķita, ka vēl pilnai laimei izklīdīs mākoņi un es ieraudzīšu mēnesi. Vispār jau uz brītiņu es to redzēju, bet tikai uz brītiņu, līdz nemanāmi piezagās migla. Sākumā migla kā migla, ja neskaita, ka tā piezagās brīdī, kad biju dažu kilometru attālumā no kūts jeb Col du Joly kontrolpunkta, kur tieši tagad sākās vienas no stāvajām un glumajām sienām, tfu, skriešanas takām. Man jau pērn sausā laikā tās nepatika, bet tagad es vispār neizteikšos. Lai būtu vēl jautrāk, viss ir noklāts ar dubļiem un marķējums redzams diezgan švaki, bet, ja iet bariņā, tad nav ne vainas. Kad esmu pievarējusi to ieslīpo taciņu un ar acīm jau meklēju kontrolpunktu, kuram tepat, tepat ir jābūt, ja vien.. visapkārt nebūtu dubļu jūra un bieza, pelēka migla, kurai cauri nevar neko redzēt. Tik bieza, ka vienā brīdī attopos nepilna metra attālumā no govs… Vienīgais, kas man tai brīdī ienāk prātā ir: “Sveikas, manas draudzenes!” Nav jau tā, ka šis izgājiens nepaķertu uz izbrīnu. Es saprotu – kārtējo reizi esmu govju aplokā, bet negaidīju, ka ar šīm tā satikšos. Ja vien kaut ko spētu redzēt. Štrunts par dubļiem ar pievienotajām vērtībām, bet kur ir kontrolpunkts?

ceļā uz Col du Joly kontrolpunktu

Col du Joly kontrolpunkts

Lai dzīve nebūtu pārāk jautra, migla ir tik bieza, ka kontrolpunktu dzirdi, bet neredzi. Tad nu man nekas cits neatliek, kā sekot skaņas virzienā metrus simts, divsimts vai pat trīssimts. Nezinu, neredzu, tikai dzirdu. Kontrolpunkta plāns  – tualete, ēst, dzert, izmest tukšās želejas paciņas un pazust miglā. To, ka telefons ir atkal zonā var dzirdēt. Īsziņas birst viena pēc otras. Tā “..wow, turies un nepamaldies. Redzēju kamerā, vai tik man te kāds nepamāja?..” uz ko atbildēju, ka “..es toč nemāju..”. Kamēr vazājos pa kontrolpunktu “..to es sapratu, vēlreiz noskatoties, ka šorti īsu. Vispār nevar pazīt, visi nopakojušies. Un spīdina lukturus virsū kamerām, ka tik pēc gaitas var pazīt. Nu jā, 414 jau DNF, tā kā tev jāturas. Es ar celšos uz darbu..” uz ko es atbildēju, ka mums te “..konkrēts ezītis miglā..”. Šis ir tas brīdis, kad izlasu Gunas sūtīto ziņu: “Tu taču zini, ka esi dulla, stipra un lieliska! Tā tikai turpini. Andris ticis līdz Col Joly, Linda brauc mājās.” Tagad pie sevis saprotu, ka Andris te ir bijis pirms daudzām stundām un Linda visticamāk, ir palikusi Cormet deRoselend. Jau finišā esot uzzināšu, ka mājās aizbrauca ne tikai Linda, bet arī Toms, tas ir, abi kopā.

Vai es kaut ko minēju par miglu? Par tādu miglu kā multenē, kur ezītis “..sāka lēnām kāpt zemē no kalniņa, lai nokļūtu miglā un varētu paskatīties, kā tajā izskatās no iekšpuses”. Nu par tādu miglu, kad, izejot no kontrolpunkta, tālāk par pārdesmit metriem uz priekšu neredzi, bet pēc atmiņas zini, ka ej tai pat virzienā, no kurienes atnāci, jo gaismas mazliet izgaismo miglu. Tādu, ka tu neredzi metrus desmit uz priekšu esošo marķējumu. Šeit jau vēl nekas, jo viens no organizatoriem tev parāda, ka trase aizved tālāk pa kreisi, bet ar to arī viss beidzas.

Šis ir tas brīdis, kad gribas saukt: “Ezīt, ezīt…” Mēs prāvs bariņš skrējēju vismaz piecas minūtes stāvējām tajā sasodītajā miglā un meklējām marķējumu. Nav. Ir ceļš, ir izbradāta pļava ar visādām takām, bet marķējuma nav. Nu nav. Nekur nav. Neviens arī nav pārliecināts par to, kur jāiet, tāpēc turamies visi kopā un ar lampu gaismām mēģinām ieraudzīt marķējumu. Pagāja kādas minūtes piecas vai vairāk, migla izklīda kā nebijusi, debesīs pēkšņi pazuda visi mākoņi un mēs ieraudzījām desmit metrus tālāk no mums dzelteno marķējumu uz ceļa. Jāteic, ka pēc tam ātri atkodu, ka tik ierasto dzelteni sarkano marķējumu miglā īsti nevar redzēt, bet tumši zaļo var gan. Protams, mēs tiekam apbalvoti ar skrienamu ceļu, ko visi arī izmantojam. Esmu trasē jau vairāk kā 20 stundas un man kārtējo reizi viss ir apnicis. Nav jau tā kā viss, bet pietiekami daudz – tieši tik daudz, lai es vairs nevarētu sagaidīt, kad ausīs jauna diena.

mo9

Kad ceļu nomaina mežs un skrienamas takas uz leju un es sāku atcerēties, ka pērn te jau bija gaišs. Tas bija pērn. Šogad ir tā kā ir šogad. Es soļoju kopā ar kaut kādiem nu, protams, spāņiem, kuri vismaz neuzvedas kā tādi japāņu tūristi un saprot, kur var skriet. Garš augšup lejup posms ar lielām, slapjām akmens plāksnēm. Es vairs neskrienu. Nav jau tā, ka nemēģināju paskriet, bet vairs neskrienu. Vēl nedaudz un tad sākšu atpalikt pat no sava plāna. Nu jā, tas iepriekšējais posms bija daudz ilgāks nekā tam bija jābūt, bet, kā zināms, kalnos laikapstākļi ievieš savas korekcijas un tā migla bija ļoti traka. “..Mierinājumam mums arī migla, laikam no jums atnākusi pie mums. Tu tik skrien kā ezītis miglā..”

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Man jau atkal ir karsti. Lietus jaku man sen nevajag, izmantoju mazu brīdi, lai piestātu un jaku ieliktu somā. Varētu jau piesēst, bet soliņš ir slapjš. Līdz Les Contamines Monjoie kontrolpunktam ir garš ceļš pa taisni, kuru pieveicu sparīgi nūjojot. Ja man kāds prasītu, es teiktu, ka šī ir mana ieleja. Ja vien es nezinātu, ka mana ieleja ir aiz kalna. Aiz tā kalna, kuram maršruts pēc organizatoru rakstītā izmainīts. Jāatzīst, ka es te kļūdījos un atlikušais posms bija tāds pats kā pērn, bet tad sanāk, ka pērn, visticamāk, kaut kas jau bija pamainīts. Varbūt arī nē.

Ir gandrīz 7.00 no rīta un es veiksmīgi sasniedzu Les Contamines Monjoie kontrolpunktu. Kad jūs pēdējo reizi tualetē esat redzējuši nevis podu, bet caurumu? Te tāds ir. Ai, mani tas nepārsteidz. Es kaut ko gribu ēst. Ar nelielu skaudību noskatos, kā vienam man nepazīstamam latviešu skrējējam ir atbalsta persona un palīdz pārģērbties, somu sakrāmēt. Lai jau. Es pat to laiku mēģinu saprast, kas varētu būt tas, ko es gribu apēst. Jo mans vēders pēc tās nelaimīgās kolas iedzeršanas nav palicis ne par matu labāks. Želejas apnikušas, bet kaut kas ir jāēd. Kārtējo reizi somas kabatās sabāžu batoniņus. Sevī iedabūju buljonu, cepumus un vienu mazu siera gabaliņu. Ai, lai paliek. Vilkšos vien tālāk. Tā “..vai kā viens pats tur vienītī pastaigājās. Es jau labprāt tev sastādītu kompāniju, bet tu pārāk ātri pārvietojies. Atkal par 69 vietām jau augstāk kopvērtējumā. Varēji jau pasmaidīt..”

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Ir pulkstenis 7.00 no rīta un es izvelkos laukā no kontrolpunkta, lai jau atkal un ne pēdējo reizi šodien kāptu augšup. Šis tāds pietiekami (lasīt – pretīgi) stāvs kāpiens augšup. Sākumā pa asfaltu, bet pēcāk asfaltu nomaina meža taka. Ceļš ir tieši tik stāvs, ka vienā brīdī mēs palaižam augšup auto, lai šim aiz mums nav jāstājas. Man garajā kreklā sāk kļūt karsti, kā nekā ārā ir +14°C. Kamēr es kārtoju mugursomu, garām raitā solī aiziet Alma. Oho. Man visu laiku likās, ka viņa ir diezgan patālu aiz manis. Tagad es esmu aiz Almas. Nevarētu teikt, ka par šo maiņu esmu lielā sajūsmā, bet varbūt būs vismaz lielāka motivācija kustēties uz priekšu. Prieki bija īsi, jau pēc kāda laika manu Almu atkal sēžam trases malā. Esot saķērusi augstuma slimību, kad uz augšu nekādi, bet lejā gan labi ripojas. Brīdī, kad stāvo kāpumu nomaina kaut kas lēzenāks, es palieku viena, jo dāma, kas bija netālu no manis, ir iepalikusi. Es viena pati eju cauri kaut kādām mājām. Visapkārt viegla migliņa, ja salīdzina ar to vājprātu naktī, tad tā it nemaz nav migla, drīzāk kaut kāds paplāns, padilis mākonis, kas uzkāries kalnos. Kur ir marķējums? Es taču eju pareizi? Brīdis mulsuma, daži lieki metri atpakaļ, lai pārbaudītu, ka neesmu aizgājusi nepareizi, un jau atkal soļoju tālāk. Nevaru saprast šo vietu it kā atceros, bet vienlaikus arī neatceros. Trase mūs izved cauri vēl kaut kādam dažu māju ciematiņam, kur uz viena no mājas lieveņiem vietējie līksmi sarunājas. Nokrīt migla, nokrīt rasa, atrod savu kumeliņu. Tieši tā arī ir. Kaut kur starp miglas mākoņiem tālumā ganās zirgi. Viss visapkārt ir neizteiksmīgs, pelēcīgs. Tālumā manāmas citu dalībnieku košās jakas. Eju un domāju, bet kā tad viņi mūs aizvedīs uz mūsu ieleju, ja jau bija rakstīts, ka viens no beigu posmiem arī ir mainīts. Nē, šo posmu es neatminos. To stāvo kāpienu gan, bet šo te – gan nē. Nē, nu it kā šī upīte pirms kalna šķiet tāda kā pazīstama, bet skatos uz to kalnu un tas nemaz nešķiet pērnais. Te viss ir tik citāds, savāds. Protams, bez Toma šogad trasē daudz kas ir citādāk. Šis ir tas brīdis, kad pēc vairāku stundu pauzes atkal atsāku ēst želejas. Tā kā man ir palikušas tikai lielās 60 ml želejas, tad apēdu pusi, bet atlikušo pusi ieliku somas kabatā.

To, ka tur augšā ir Col de Tricot kontrolpunkts, es sapratīšu tikai esot tur augšā, tāpat arī to, ka šis ir tieši tas pats kalns, kas pērn uz manu ieleju. Līdz kalnam vispirms ir jātiek. Tik pat labi es saprotu arī, ka man nevajag ne to kontrolpunktu, ne to savu ieleju, ne finišu – ne izsapņoto, ne plānoto – pat vispār nekādu finiša laiku. Es gribu tikai, lai visi man liek mieru un beidzot atpestī no šī murga. Kurš gan grib skriet TDS vairāk nekā vienu reizi? Man šī ir jau otrā reize. Nu labi taisnības labad jāsaka – gandrīz trešā reize. Pirmajā es nefinišēju, bet tas nemaina jautājuma būtību. Kalnā uzvilkties nevaru. Jūtu, ka mani kā ar magnētu velk atpakaļ uz leju, bet ne uz augšu. Ik pa laikam ir jāstājas, tik bieži, ka man pašai sāk nākt dusmas uz sevi par nespēju uzvilkties šajā kalnā. Man iet garām visi, kas vien var paiet. Smieklīgi, bet vienlaikus arī skumji. Ik pa laikam aizdomājos – šis ir vai nav tas pats kalns? It kā ir, jo pērn pēdējā kalnā arī bija ļoti daudzi serpentīni, bet it kā arī nav, jo šis posms no manas atmiņas ir pilnībā izdzēsies. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, cik daudz domu izdomāju, bet augšā uzvilkos. Tātad tomēr šis bija tas pats pēdējais kalns, kas pērn. Īsti tam nespēju noticēt, bet šo vietu gan labi atceros, jo te pērn virs mūsu galvām lidinājās helihopters un bija iespējams tikt pie papildu ūdens krājumiem, jo bija nereāli karsts. Tomēr vienu es nudien nesaprotu, kā mēs pērn te tik ātri uzkāpām augšā. Var jau būt, ka Toma maģiskā kofeīna želeja te pērn palīdzēja. Lai vai kā “..rāpies, rāpies tik augšā, jo augstāk, jo vairāk var redzēt. Tas tev tik tāds nieks mazāk par pusmaratonu..” uz ko atbildēju, ka “..tas bija piii nevis kalns uz manu ieleju..” Protams, ilgi atbilde arī nebija jāgaida “..izskatījās jau arī biku kāpumiņš. Un vēl 43 vietas augstāk. Tā turpini..”

mo19

Es neteiktu, ka līdz finišam ir tāds nieks, kā nedaudz mazāk par pusmaratonu, bet gan sasodīti grūts, apnicīgs un kalnains pusmaratons. Uz leju ved diezgan izdangāta taka starp rododendriem. Paskriet nedaudz var, bet nav ērti. Vai nu man jau arī uz leju vairs neskrienas, vai arī ir pienācis tas brīdis, kad viss ir slikti. Kaut kā cenšos klunkurēt lejup, meklējot labākos izciļņus zem kājām. Nebūs. Kaut kur pretī nāk atpūtnieki. Vietumis kādā šaurākā vietā uz leju mūs palaiž. Patīkami. Ik pa laikam parādās arī  kādas ovācijas un laba vēlējumi.

Un tad beidzot es sadzirdēju un pēc tam arī ieraudzīju ūdenskritumu un burvīgo trošu tiltiņu pār to. Tā ir kā balva par visu piedzīvoto. Jā, tas tiltiņš šūpojas. Jā, pie tiltiņa bija rinda, jo gandrīz visi no mums gribēja nofotografēt ūdenskritumu vai arī paši nofotografēties uz tiltiņa. Brīdī, kad es gandrīz biju tikusi līdz tilta otram galam, aiz manis esošie čaļi uzkāpa uz tiltiņa un to forši sašūpoja. Aizvien vairāk un vairāk sāk parādīties meži, koki, takas jebšu kaut kas skaists dvēselei pēc tiem plikajiem akmeņiem. Ja vien taka atkal neievītos kaut kādā pabaisā balkonā, kur ir stāvas sienas, daudz akmeņu, vārtiņi un vienubrīd pilnai laimei arī ieslīpa akmeņaina balkona taka ar trosēm. Šis mani vairs nepārsteidz, nu uz šo vismaz šogad jau biju gatava. Brīdī, kad tuvojos aprakstītajai burvīgajai vietai viens no priekšā esošajiem dalībniekiem man pajautā: “Do you need elp?” Es skatos uz viņu un nesaprotu, ko viņš man saka. Nav jau tā, ka pēc trasē pavadītām vairāk kā 25 h mana galva perfekti strādātu un kur nu vēl svešvalodā, bet kas pie velna ir “elp”? Kamēr francūzis ar trešo reizi pateica vārdu “help”, es jau biju pievarējusi to vietu un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija pateikt: “Paldies, bet nē.”

šāda līdzīga, burvīga taka bija arī  naktī, tumsā un miglā

Šāda līdzīga, burvīga taka bija arī naktī, tumsā un miglā

Tā, cik man vēl līdz finišam. Daudz. Nu labi, mazāk nekā aiz muguras, bet tomēr daudz. Pēc trases plāna vēl kaut kādā paugurā jāuzvelkas un tad jau tikai vairs jāaizvelkas līdz finišam. Nu labi, pēdējais posms gar upi nav nekāds taisnais, bet nu pieņemsim, ka tālāk viss ir uz leju. Ko Edgars te dara? Izrādās šie mani gaida savā pilsētā Les Houches netālu no savas mājas, bet viņš izdomāja paskriet man pretī. Cik forši atkal redzēt kādu pazīstamu seju. Jāatzīst, ka mūsu ātrumi gan  krietni atšķiras, bet tas jau neliedz man uzreiz pateikt, ka nepamanīju, kurā brīdī esmu atsākusi atkal nedaudz skriet, bet tikai uz leju un arī ne visu laiku. Es jau neko, bet tagad tie metri uz priekšu iet raitāk. Arī uz augšu kāpt ir vieglāk. Edgars stāsta, kas noticis ielejā pa šo laiku, bet es varu pastāstīt cik man forši gājis trasē. Vispār jau ir tā, ka dalībniekus trasē tā īsti nedrīkst pavadīt, bet mēs izliekamies, ka viens otru nepazīstam, tikai runājam vienā valodā. Un vispār, ja tā skatās, tad nemaz no malas nevar pateikt – ir vai nav Edgars dalībnieks. Galu galā soma ir uz muguras.

Tur lejā ir Lex Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Tur lejā ir Les Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Šogad man vairs nav pārsteigums priekšā pamanītas dzelzceļa sliedes, jo tagad zinu, ka te kursē vilciens no manas ielejas. Bellevue kontrolpunktā lepni iesoļoju viena pati. Te ir tikai ūdens un batoniņi. Kamēr nāku atpakaļ no tualetes apmeklējuma, pamanu, ka no kaut kurienes ir parādījies vējš. Tagad tikai uz leju. Sākumā man lejupceļš pat ļoti patīk, jo ir plats ceļš, arī pēcāk šaurā taciņa pa pļavu ir ņemama. Jo zemāk, jo vairāk koku. Vienubrīd skrienam pa meža ieskautu platu ceļu un mums pretī brauc kaut kāda glābšanas dienesta mašīna. Esam nedaudz izbrīnīti, bet nu mazums. Granteni nomaina taka ar nedaudz dubļainu segumu, vēl kāda stāva taka uz leju, kur kārtējo un ne pēdējo reizi samainos ar spāņu bariņu. Te kaut kur akmeņainā nokāpienā pretī nāk atpūtnieki. Un tad sākās – tas riebīgais lejup skrējiens pa asfaltu. Ja iepriekš lejup skrējieni bija kaut cik patīkami, neņemot vērā sagurumu, tad tas pretīgais asfalts sit cauri mugurai. Te tev bija 16 km uz leju, pie sevis nosmīnu. Šo posmu līdz lejai pārmaiņus noskrienu, noeju. Kaut kur vienā no pagriezieniem gaida bariņš mūsējo un paskrien man līdzi. Tik forši. Tur arī uzzinu, ka vēl aiz viena līkuma mani gaida māsa, Ina un Kristaps P. ar karogu un krūzēm rokās. Ina uzsauc, ka spilvens, sega un gulta ilgojas pēc manis. Uz ko pie sevis nokomentēju, ka “nenormāli smieklīgi un ka šo jociņu es zinu, jo kurš gan cits naktī stāvēja ar šo uzmundrinošo plakātu Rīga–Valmiera skrējienā un uzmundrināja visus skrējējus”. Tāpat pie sevis nodomāju, ka “vispār sākumā noskrien normālu kalnu un ultru, un tad komentē”. Nosmaidu un turpinu ceļu kontrolpunkta virzienā. No Edgara uzzinu, ka viņu plāns ir nokļūt Šamonī uz manu finišu. Labi. Tiekamies tur.

mo22

Iesoļoju Les Houches kontrolpunktā. Jau atkal “..tā arī atkal ne pasmaidīji, ne ar aci piemiedzi. Nu viss jau gandrīz finišs..” Man ir plāns jeb beidzot es atcerējos par tēju. Jau gandrīz visu lejupceļu no Bellevue kontrolpunkta sapņoju par tēju. Laime pilnīga. Brīvprātīgais onka man piedāvā sieru. Tas esot viens no labākajiem reģiona sieriem un ļoti garšīgs. Par to vai bija garšīgs, mēs varētu padiskutēt, jo, tā arī īsti neapēdusi, izmetu sieru miskastē. Nē, nu, ja man rīt to sieru piedāvātu, es šo apēstu gardu muti un teiktu, ka ir ļoti garšīgs, bet šodien mans vēders to atzīst par neēdamu. Es labāk sagrābjos pilnas saujas ar maizi un svētlaimē ar tējas krūzīti rokā atstāju kontrolpunktu. Neilgi pirms man jāšķērso iela, tās otrā pusē esošais Didzis uzsauc, ka vēl 8 km līdz finišam jau ir vien tīrais sīkums un smejoties piebilst, ka varēšu par to rīt viņam atriebties trasē. Jā, tas tiešām bija smieklīgi. Bet tie ir sasodīti gari 8 km un ne būt ne taisni. Man ir doma šos mēģināt skriet, lai tās mocības vienreiz ātrāk beigtos. Kā tad. Mugura protestē pret manu domu – sit cauri tik ļoti, ka gribas raudāt. Bet kāpēc? Es vēlos tikai ātrāk finišēt un ar drošu astīti palīst zem tām 29 h. Bet nē. Mugura jostas daļā protestē. Ak, šie sasodītie 16 km uz leju. Nu labi pēdas arī protestē, jo, lai arī manām Salomon botām ir pietiekami bieza zole, tās sākušas just visus sīkumus. Tā, man ir plāns. Sarunājam, ka lejup jūs man visi ļausiet kaut vai lēnām paskriet, augšup es centīšos sparīgi uznūjot un pa taisni nekas cits neatliks kā ātri nūjot. Plāns ir apmēram skaidrs. Pie tā arī turos, ja nekaita brīžus, kad nedaudz piekusu un skatījos pulkstenī, jo tie metri, nemaz nerunājot par kilometriem, negribēja dilt tik ātri, kā es gribēju. Grants taka ved gar upi. Vispār jau šī pastaigu taka ir smuka. Apkārt koki, ūdens, akmeņi. Tomēr mani apdzen, lai arī cik ļoti ātri es ietu. Nu labi, nav jau tā, ka es kādu neapdzītu, bet man pēdējā laika tā ir paticis, ka es visus apdzenu, nevis mani. Kaut kur mežā apmēram 3 km pirms finiša ir nolikta čipu lasīšanas ierīce. Pēdējie 3 km, pēdējie. Bet es zinu, cik sasodīti gari tie ir. Vēl ir jāpaiet garām atpūtas laukumam, kur ierīkota kāpšanas siena, un otrā pusē ir mazs ezeriņš. Tad seko sasodīti garš kilometrs caur piepilsētu, un tikai tad sākas pēdējais kilometrs pilsētā pa gājēju ielu. Vienā brīdī pie atpūtas laukumiem man garām paiet, vispār jau paskrien, spāņi un aicina mani skriet līdzi. Nē, nē. Čaļi, es vairs neskrienu. Es tikai ātri eju un ik pa laikam bažīgi atskatos atpakaļ, vai nemanu tālumā Almas dzelteno jaku. Vienā brīdī gan kaut kas dzeltens tuvojās, bet tas bija čalis. Pēdējais garais kilometrs pa pilsētu. Es eju pa ielas un vidu un man ir gandrīz vienalga, vai brauc mašīnas vai nebrauc. Nē, nu kādā brīdī es aizvācos uz malu, bet tāpat pēc brītiņa mēs visi atkal gājām pa ielas vidu. Pretī nāk finišētāji un mūs visus uzmundrina, tāpat mūs uzmundrina tie, kas tikai tagad iet uz expo pēc sava numura. Lai jums veicas. Tikpat nemanāmi ar savu ātro iešanu esmu rokas stiepiena attālumā noķērusi spāņus. Kādu brīdi prātoju, ko darīt ar nūjām. Nest salocītas rokās vai tomēr ielikt nūju somā. Tā ļoti jau, rokās nesot, tās man netraucē, bet kāpēc tad es to somu staipīju līdzi, m? Kādu mazu brītiņu pacīnos, līdz puslīdz normāli nūjas iedabūju tai somā (somu no muguras ir slinkums ņemt nost). Gājēju pāreja un pēdējais kilometrs. Te arī izplēn kurš tur plāns ar kādu no alfabēta A līdz Z burtiem (vai jau cipariem) par finišu līdz 29 h. Gājēju iela. Es zinu, ka tas ir viss. Te viss tik pazīstams. Jo tuvāk finišs, jo vairāk atbalstītāju un vairāk uzmundrinājumu. Tagad ar spāņiem soļoju teju blakus un neizskatās, ka viņi taisās iet ātrāk. Man briest plāns, finiša plāns. Es nevarētu teikt, ka man ir jālīkumo starp gājējiem, jo ikviens, dzirdot uzmundrinājumus, uzreiz atbrīvo ceļu.

20180903_120652 (2)

Kamēr es vēl prātoju, kura būs tā vieta, kur īstenošu savu finiša plānu, es dzirdu, kā kāds tik aizrautīgi bļauj: “Lauma, Lauma!!” Pagāja neliels brītiņš, līdz atpazinu Sanitu. Vēl mirklis, un visas ovācijas ir manas, jo es skrienu. Ne jau tā kā startā vai trases sākumā, bet tā, kā ieskrien finišā. Tā, it kā baidītos kaut ko nokavēt. Jā, ar finiša cienīgu spurtu. To, ka kaut kur visā burzmā mani sauca Linda ar Gunu, es nedzirdēju, tāpat neredzēju arī izkārto Latvijas karogu. Zinu tikai, ka, sēžot finišā, pēc trasē pavadītām 29 h 5 min 43 sek uz māsas atsūtīto ziņu: “Mēs braucam uz tavu finišu,” atbildēju, “pirms minūtes jau finišēju”. Prieku par finišu nespēja izbojāt pat tāds organizatorisks sīkums, ka esmu no Latvijas, nevis Lietuvas, kā viņi sauca visiem mums finišējot. Piebildei jāteic, ka uz to brīdi, kad Romāns finišēja UTMB top 6, viņi beidzot bija iemācījušies pareizo valsti.

mo23

Nobeiguma vietā. Lai arī pēc pērnā TDS finiša es teicu, ka nākamgad TDS neskriešu, tomēr vēl pēc gada atgriezos un to noskrēju, un vēl labi atceros, ka teicu – mani UTMB nevilina. Tāpat labi zinu, ka tas, ka mani UTMB nevilina, ir sen zināmas muļķības. Es sapņoju par PTL ar perfekto komandas biedreni, ar kuru cik tur tās stundas pavadītas kopā ložņājot pa visādām pažobelēm (un varbūt ar vēl kādu tikpat dullu dāmu).

Vai es arī šī gada rezultātu esmu apmierināta? Nē, nu it kā jā, bet… Ir jau forši finišēt 3+ h ātrāk nekā pērn, bet tas ir tikai par 152 vietām labāk nekā pērn. Šogad es finišēju 837 no 1329 finišētājiem (pērn 989 no 1060). Nav jau tā, ka tas nebūtu daudz. Bet, zinot, ka šogad visās distancēs ir ļoti augsts finišētāju procents, kas TDS sastāda 73.87%, varbūt nav par ko sūdzēties. Jo parasti TDS finišē nedaudz vairāk par pusi no visiem dalībniekiem, kas iziet uz starta.

šokolādes konfektes

Šokolādes konfektes

Pēcvārds. Ko mēs darījām pēc tam? Viens skaļi izteikts vārds un nākamās dienas plāns ir zināms. Es un Linda devāmies līdzi trasē atbalstīt mūsu CCC skrējējus pie viena apskatot arī Emossona dambi Šveicē, kur dažus gadus atpakaļ kādā jūnija dienā ir skrieta cita Moblāna ultra. Turklāt es sapratu, ka man trasē bija pat ļoti labi laikapstākļi, jo CCC visu laiku valdīja štruntīgi laikapstākļi – auksts, smidzeklis, par UTMB laiku vispār nerunājot.

Gandrīz visi Rīgas tilti 2018

Atceroties 2017. gada skrējienus, joprojām vienas no foršākajām atmiņām ir par tiltu skrējienu, kurš turklāt toreiz uzradās diezgan negaidīti. Līdz ar to nebija sarežģīti pieņemt lēmumu šogad šo pasākumu rīkot atkal. Tā kā galvenā sūdzība pagājušogad bija par to, ka ir tikai viena gara distance, tad šogad rīkoju divus garumus – īso jeb ~20 km un garo jeb ~50 km (apmēram tādu pašu kā pagājušā gada vienīgo, tikvien kā pāris mazie tiltiņi nākuši klāt). Tāpat kā pirms gada pasākumu ielieku oktobrī un sāku gaidīt, kas nu notiks.

Notiek tas, ka dalībnieku tiešām ir krietni vairāk. Ja garajā distancē klāt ir nākuši tikai kādi četri (kopā 20), tad vēl 20 piesakās arī uz īso distanci, līdz ar to kopā esam 2,5 reizes vairāk dalībnieku jeb apaļi 40. Tas uzliek mazus organizatoriskos izaicinājumus, jo šo pasākumu rīkoju kā hobija lietu sev brīvajā laikā, bet nav arī tik traki, jo ar numuriem un medaļām viss ir skaidrs un sarunāts. Pēdējā piektdiena pirms pasākuma gan paiet diezgan aktīvi, kamēr tieku klāt pie visām lietām, bet nu vakarā viss ir gatavs un var gaidīt sestdienas – 20. oktobra – rītu.

Rīts ir interesants. Laiks ir labs un ļoti piemērots skriešanai (bez nokrišņiem). Situācija ir savdabīga, jo starts ir pie manis dārzā, kas nozīmē, ka mazliet pirms plkst.10:00 te ir 40 sportiski ģērbtu cilvēku, kas ir bezprecedenta gadījums. Ja nemaldos, trīs no mums esam skrējuši/ gājuši arī pirms gada, pārējiem pirmā reize. Tad nu ap desmitiem sniedzu mazu atklāšanas runu, un tad dodamies uz ielas, lai skrietu projām. Lai arī ir paredzēts, ka maršruts ir brīvas izvēles (tikvien kā visi tilti godīgi jāapmeklē), tomēr tāpat ir skaidrs, ka lielākā daļa dosies pa vienu maršrutu (kurš arī iepriekš tika publicēts).

Tā arī notiek. Mazliet vairāk kā puse no mums aizskrien Bieriņu virzienā, pārējie dodas soļos (tāpat kā pirms gada arī šoreiz diezgan līdzīgi sadalās skrējēji un gājēji). Ja kāds skatās ārā pa logu, tad skats droši vien interesants, jo šajā rajonā tāds skrējēju apjoms agrā sestdienas rītā varētu arī nebūt novērots. Mans mērķis ir izskriet zem sešām stundām (pagājušogad bija 7 ar astīti, bet nu tur reāli viena stunda pazuda vienkārši sēžot un ēdot), tomēr tas nav tāds kā mega plāns, tikvien kā no sērijas “būtu forši”.

Sākumā ir plānā apskriet lielāko daļu no mazajiem Bieriņu tiltiņiem, ko arī veiksmīgi lielā barā izdarām, savukārt pēc tam došanās uz Kalnciema un Jūrmalas gatves tiltiem, pa vidu paņemot vēl arī šaubīgo tiltu pār dzelzceļu pie Depo stacijas. Šis pirmais posms, var teikt, aizlido, jo esam joprojām lielā bariņā (daži gan ir noklīduši pa saviem maršrutiem), var parunāt un tā. Ir pagājušas 50 minūtes un kādi 8 km, lai gan ir sajūta, ka nekas vēl nav darīts.

1. Uz Vanšu tilta, vēl diezgan kopā.

gvrt_vanshu

Gribot negribot, grupiņa tomēr sāk izretoties, jo kāds lēnām sāk iepalikt, tāpat ik pa laikam no kaut kurienes uzrodas Daniils un tad atkal pazūd, viņam pašam savs maršruts. Interesanti. Tiesa, tāpat esam kopā vēl diezgan daudz un skrienam uz Ķīpsalu, tad pāris reizes pāri Zunda kanālam, lai beidzot pāri Vanšu tiltam pirmo reizi šķērsotu Daugavu un dotos uz Kronvalda parku. Pēc tā notiek lielā sadalīšanās, jo tie, kas skrien 20, dodas uz Vecrīgu un tad jau lēnām atpakaļ, savukārt garās distances dalībniekiem jādodas pirmajā no diviem garajiem bez-tiltu posmiem, lai nonāktu uz Brasas tilta. Atvadāmies un skrienam tālāk. Kādā brīdī Valdemāra ielas vidū secinām, ka starp mums ir trīs puiši, kas ir īsās distances dalībnieki, bet nu viņi nedodas atpakaļ, sak’, apskatīsies, kā ies, un tad domās, ko darīt.

Skrienas joprojām labi, lai arī man parādās jocīga sāpe labās pēdas virspusē. Noveļu to uz mazliet ciešu kurpi un to pārsienu, lai redzētu, kā būs tālāk (tālāk sāpe lēnām pazūd). Pa to laiku ir pagājuši 19 km, un esam uz G.Astras tilta. Zvanu Madarai, lai lēnām sāk gatavoties, jo pēc pusstundas pie viņām būs aptuveni 10 skrējēju. Tā nu ir sanācis, ka esam pirmā lielā grupa un tā arī kopā turamies. Šogad Dominas apriņķis ir mazliet citāds. Pirmkārt, pēc VEF tilta Dominas virzienā dodamies pa mazo gājēju tiltiņu, otrkārt, Dominā nav nekādas pauzes, jo jau drīz ir paredzēts jaunums – ēšanas punkts Grīziņkalnā, kurā man piekrita palīdzēt Madara ar Klintu. Tā nu pēc 23,5 km un 2,5 h esam tur nonākuši un ļaujamies gastronomiskām izvirtībām. Ēdam, dzeram, pie reizes staipāmies, pie reizes uzpildāmies. Noklīdušie 20 km dalībnieki šajā vietā izlemj doties atpakaļ uz finišu, pārējie paliekam tāpat (ja nemaldos, kādi astoņi). Kādas 10 minūtes kopā pavadām šajā vietā, bet nu aizrauties nedrīkst, arī organisms atdziest, tad nu sakām dāmām paldies un visi kopā dodamies uz Deglava tiltu.

2. Ēdāji.gvrt_food

3. Barotājas.

gvrt_food

Pirmais kilometrs pēc pauzes, kā ierasts, tāds pasmags. Kājas jau izdomājušas, ka nu tik atpūtīsies, bet nekā. Pēc Deglava tilta mazi sarežģījumi – to remontē, tāpēc normāli lejā netiekam. Labajā pusē redzam, ka ved taciņa gar tiltu, ejam gar to – cerībā iziet uz ielas, bet realitātē nonākam privātmājas pagalmā. Par laimi, tikai attāli rej suns, neviens mūs nedzen projām, piefiksējam, ka ir vārtiņi, pa kuriem tikt ārā, tad nu ar tādu mazu un jocīgu piedzīvojumu dodamies tālāk. Kad tiekam līdz Matīsa kapu rajonam, rodas mazs sajukums, kur jāskrien, bet es atgādinu, ka ir klāt nācis mazais tiltiņš pie Vagonparka, tad nu dodamies uz to.

Pēc šī tiltiņa tomēr arī mūsu mazā grupiņa sāk sadalīties. Priekšā atkal ir Daniils, kurš gan nevienā brīdī nav bijis daļa no grupiņas, bet regulāri ir mums tuvumā, tālāk aiz viņa atdzīvojušies esam es un Staņislavs, mazliet aiz mums paliek  Atis, Ilva un vīrs, kura vārdu diemžēl neatceros, vēl tālāk – Toms ar Anniju. Tiesa, šī sadalīšanās joprojām ir tāda nosacīta, piemēram, pēc gājēju tilta pār dzelzceļu aiz mums esošais trio mūs abus panāk, tālāk tad skrienam kopā. Šķērsojam Slāvu tiltu un dodamies uz Dienvidu. Šajā brīdī mazliet nolūztu es, palaižot tālāk Staņislavu, Ati un Ilvu, savukārt pēdējais mūsu grupiņas dalībnieks nolemj izstāties. Arī viņš oriģināli pat bija plānojis pieteikties 20 km, beigās sanāca uz 50, kas viņam ir vēl nebijusi teritorija, galu galā veikti 30+ km, kas ir ļoti labi. Kopējais laiks arī jau tuvojas četrām stundām.

4. Neilgi pēc ēšanas.

gvrt_3

Pēc savas mazās krīzītes es mazliet saņemos un palēnām noķeru priekšējo trio. Tālienē vēl pamanām Daniilu, kurš jau Bauskas ielas pārvada apli ir veicis, mēs vēl tikai uzskrienam uz tā un dodamies tālāk. Priekšā otrs lielais bez-tiltu gabals līdz Salu tiltam. Es šobrīd vairāk skrienu blakus ar Ilvu, šo to pļāpājam, viņa man saka, ka plāno kādā brīdī no mūsu kvarteta atkrist, jo netic, ka noturēs tempu, man gan tā neizskatās (drīzāk tad es pats atkristu), bet nu šobrīd visi esam blakus. Man gan ir pienācis brīdis, kad es kāpumos izlemju pastaigāt. Gaidu savu otro elpu, bet nenāk, ir nogurušas kājas. Oh, well. Trio līdz ar to paliek man mazliet priekšā, bet nu atstarpe nav liela. Salu tiltu gan noskrienu viņiem astē, bet pagaidām turos.

5. Trio Lucavsalā.

gvrt_salu

Pēc tilta pierauju, un visi kopā dodamies uz Centrāltirgu un Bastejkalnu, kas arī šogad iekļauti. Tie iedod interesantu odziņu, jo pēkšņi esam ar cilvēkiem pilnā vietā, bet kas tad mums. Pēc Vecrīgas daļas jau šķiet, ka palikusi vairs tikai suņa aste, tiesa, tā aste arī ir vēl 10 km gara, kas nav nemaz tik maz pēc jau veiktiem 40 km. Uz Akmens tilta man ir lūziens nr. 2. Palaižu pārējos pa priekšu un eju. Teorētiski jau ir liels progress kopš pagājušā gada, kad pāri tiltiem sāku iet jau pie Brasas, bet nu pirms skrējiena bija sajūta, ka būs labāk, jo šogad ir daudz garo skriets, tāpēc uzreiz nesaprotu, kāpēc ir TIK grūti. Bet nu neko, kā ir, tā jādzīvo.

Līdz Arkādijas parkam sadzenu rokā Staņislavu, kurš mani mazliet pagaida. Atis ar Ilvu gan vēl kādu gabaliņu priekšā. Trīs mazos dzelzceļa tiltus izskrienam kopā, pēc tiem apstājušies mūs gaida Ilva ar Ati, kas tomēr piedāvā visiem finišēt reizē, ja jau tik daudz ir kopā noskriets. Pēc tik jauka žesta es, protams, slinkot vairs nedrīkstu, tad nu sakožu zobus un skrienu vien tālāk. Nav jau it kā tik traki vairs, bet par kājām gan labāk nedomāt. Pēc saraksta vairs tikai divi tilti palikuši, ko tur daudz. Pirmais ir tilts pār Ulmaņa gatvi, savukārt pēdējais šogad ir tas, kas ir garais Ulmaņa gatves pārvads. Tajā es tomēr mazliet salūztu un augšupejas daļu noeju, bet tālāk jau atkal noķeru trio. Uz tilta arī saņemu sms no Daniila, ka viņš tūlīt finišēs, tātad nemaz nav tik daudz mums priekšā.

Paliek pēdējais kilometrs, kuru mēs noskrienam jau finiša jūtīs. Tiesa, tā kā mums visiem ir samērīti aptuveni 49 km ar astīti, tad vienojamies papildu skrējienā, lai aizvilktu līdz 50. To arī izdarām (pašam ir par sevi sajūta, ka pēdējiem spēkiem), un viss ir galā! Arī 2018. gada skrējiens ir pieveikts un Rīgas tilti apskatīti. Galā sanāk, ka Daniils ir otro gadu pēc kārtas bijis pirmais, šogad jau ar krietni ātrāko 5 h 30 min, mūsu četrotnei bija 5 h 38 min, vēl pēc pusstundas ierodas Toms ar Anniju, kam 6 h 11 min. Tālākie skrējēji jau ap 7 h, ātrākie gājēji ap 8 h un pēdējie gājēji ap 9 h. Šogad neviena ilgāk distancē nebija.

Šis pasākums arī šogad noteikti būs starp maniem top pasākumiem, jo man tajā viss patīk, ieskaitot tā rīkošanu un visādu foršu cilvēku satikšanu. Skaidrs, ka nākamgad būs atkal, tikvien kā jāizdomā, vai un cik kaut ko mainīt. Bet līdz tam vēl jānodzīvo.

Neilgi pēc skrējiena arī izdomāju, kāpēc bija tik grūti – taku garajos skrējienos un rogainingos tomēr ir pauzes. Ēšanas punkti, vairāk kalnu, kuros lēnām kāpt,  kontrolpunktu meklēšana mežā utt. Līdz ar to mazliet sanāk atpūsties (piemēram, Tautas rogainings bija 55 km, bet izstiepts uz 8 stundām). Šeit, savukārt, tā skriešana bija ļoti koncentrēta, kas gan vienkārši ir grūtāk, gan man ir nepierasti. Jauna pieredze, tagad zināšu.

6. Četrotne un suns.

gvrt_fin