Jau kādu laiku vēlos uzrakstīt, kā man veicas ar gatavošanos manam pirmajam maratonam, kuru esmu ieplānojusi noskriet 19.oktobrī Amsterdamā. Bet nu šoreiz tikai par Valmieras pusmaratonu. Dalība Valmieras pusmaratonā man bija uz ”?”. Piekto nedēļu pēc kārtas piedalīties kādā skriešanas pasākumā/sacensībās šķita jau par daudz un par biežu.
Endomondo programmā izveidotais treniņu plāns mani informē, ka 21. septembrī ir jānoskrien 22 km maratona tempā, t.i. 6:15 min/km. Endomondo „domā”, ka tādā tempā es varētu noskriet maratonu. Šī programma ir ļoti optimistiska.
Tā kā smalkās tempa mērīšanas iekārtas neesmu iegādājusies, tad man ar to vienmērīgā tempa noturēšanu nekādi nevedas. Līdz šim noskrietajos pusmaratonos man pirmie 10 km ir bijuši gandrīz pusi ātrāki nekā pēdējie 11 km. Uzzinājusi, ka Valmierā būs TT uz 2:10, ļoti nopriecājos. Sākumā pat tam nespēju noticēt. Visiem, kam vien varēju, pārjautāju, vai tā ir taisnība. Beigās, kad abas Laumas man apstiprināja, ka viņas tiešām turēs tempu pusmaratonam uz 2:10, es izdarīju izvēli un pieteicos sacensībām. Sev nospraudu uzdevumu – skriet kopā ar Laumām un ja gadījumā man izdotos kopā ar viņām arī finišēt, tad iegūtu arī PB rezultātu.
Ierodos Valmierā – auksti! Meiteņu starpā sākās diskusijas vai skriet krekliņā ar garām rokām, vai īsām. Nolemju, ka skriešu ar garajām. Nedaudz pasildos. Salst rociņas, prasās pēc cimdiņiem.
Laiks doties uz startu. Nostājos kaut kur pa vidu. Paskatos, kur mani TT ar baloniem. Tālu aizmugurē. Tas nekas. Nolemju sākumā skriet lēnām, lai sagaidītu TT. Tā arī daru. Ik pa brīdim atskatos, vai mani baloni tuvojas, vai ne. Pēc noskrieta pirmā kilometra, pamanu Intu. Nodomāju, paskriešu kopā ar viņu, kamēr mani TT mūs panāks. Īsti kopā skriešana mums nesanāk, jo sadzirdu TT Laumu jautro čalošanu. Tad izdomāju, ka varētu skriet TT pa priekšu, nevis aiz tiem. Man šķiet, ka tā ir vieglāk. Tā nu es vairākus km turos pirms TT un viņu līdzskrējēju bariņu. Klausos viņu balsīs, ja nedzirdu, tad atskatos vai viņi ir vēl tepat. Vienā brīdī man no kabatas izkrita želeja, ko es nepamanīju, bet viņi pamanīja un Lauma_B man atskrēja to atdot. Paldies, par to! Es vēlreiz pieteicu, ka skrienu ar kopā viņiem. Kad trase gāja uz leju, atļāvos noskriet lejā brīvā skrējienā un jutu, ka TT balsis no manis ir attālinājušās. Skrienu savā komfortablajā tempā un domāju, gan jau drīz viņi atkal mani panāks.
Pie reversā pagrieziena redzu, ka esmu kādu minūti priekšā TT Laumām, bet, skrienot garām, atgādinu, ka es skrienu kopā ar viņiem. Saku ar domu, ja mans temps kritīsies (tā vienmēr ir bijis), viņām būs mani jāpavelk līdzi. Turpinu savā tempā skriet, jūtos ļoti labi. Tā es pabeidzu pirmo apli un dodos nākamajā. Atskatos, mani TT vairs nav manāmi. Skrienu un priecājos par saulīti un visnotaļ labo pašsajūtu, sveicinu pazīstamos skrējējus. Lēnām tuvojos finišam. Skrienot atpakaļ pēc reversā pagrieziena, kad pēc vairākām minūtēm satieku TT Laumas, šoreiz jau kā joku uzsaucu, ka skrienu kopā ar viņām. Pēc brīža arī finišēju. Rezultāts 2:06:20. Neizprotamā kārtā abi apļi ir noskrieti vienādā laikā. Otrais aplis ir pat par 4 sekundēm ātrāks par pirmo.
Sajūtu ziņā šis pusmaratona skrējiens bija visvieglākais ar vislabāko pašsajūtu no visiem līdz šim skrietajiem pusmaratoniem. Ak, jā tas jau man bija kā treniņskrējiens. Tā nu gadījās, ka arī mans ātrākais skrējiens. Droši vien iemesli tam, ka man viegli labi skrējās, ir vairāki. Bet mans galvenais secinājums – jāmācās sacensībās skriet vienmērīgā tempā.
Nākamais mans treniņskrējiena pusmaratons jau šo sestdien Salaspils biotāniskajā dārzā. Varbūt kāds no iepriekšējā gadsimta skrējējiem man māk pastāstīt, kā tempu turēja (prata vienmērīgā tempā skriet) tad, kad vēl Garmini, Tomtoni un citas smalkās mērierīces vēl nebija izgudrotas? Man noderētu kāds padoms.
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
Par to, kā man Viļņā gāja, protams, atkal varat lasīt manā emuārā!
Pagājušajā nedēļas nogalē, skrienot savu otro maratonu, sāku domāt, ka jāsāk rakstīt maratonu stāstus. Tajā brīdī viss šķiet tik īpašs, un žēl, ka daudz kas ar laiku pagaist no atmiņas. Maratons kā distance šogad likās gluži likumsakarīgs – pagājušā gadā noskrēju 2 reizes pa oficiālajai pusītei, tad dažas reizes izmēģināju, ka 30 km arī ir iespējami, un tad jau šķita, ka tos atlikušos 12 jau pieskriet varēšu.
Pirmo biju izvēlējusies mērķtiecīgi – raugoties, lai laiks nebūtu pārāk karsts un trase pēc iespējas vienkāršāka. Sākumā gribēju skriet Rīgā, taču, atceroties iepriekšējā gada karsto maiju, izvēle krita par labu Vendras maratonam Igaunijā. Laikam jau izvēle bija pareizā, jo igauņu maratonu gribējās atkārtot. Draudzene ieteica septembrī skriet Tallinā, un šī doma likās forša. Manuprāt, ir lieliski skriešanu apvienot ar kādu nelielu ceļojumu tepat Latvijā vai kur citur.
Pirmo bija paveicies noskriet 4 stundās un 7 minūtēs, iepriekšējā gadā biju uzlabojusi pusmaratona rezultātu par 10 minūtēm, tas bija 1:53, tāpēc sāku domāt, vai labvēlīgu laikapstākļu gadījumā (Vendrā atpakaļceļā bija diezgan stiprs pretvējš, pārsteidza arī lietus un pat krusa) nevarētu arī izskriet mazliet zem 4 stundām. Tas gan vēl paliek tikai kā tāls sapnis, jo ātri sapratu, ka manas spējas tik tālu nesniedzas un maratons tomēr nav gluži tas pats, kas divi pusmaratoni vienādā tempā.
Maijā noskrēju vēl Nordea pusīti, pasākums bija tik lielisks, ka finišā tiešām pārņēma sajūta: „Kā, jau viss?”. Pāris nedēļas atpūtai, tad sameklēju internetā maratona programmu un izrēķināju, cik bieži un kādas distances būtu jāskrien. Katru otro dienu kaut kas cits – intervālu skrējieni, lēnie un ātrie, un nedēļas beigās viens garais/lēnais zemā pulsa zonā. Vienu nedēļu izmēģināju, bet tad sapratu, ka tas nav man – esmu pieradusi skriet, kad varu un vēlos, un arī tik daudz, cik tajā brīdī vēlos. Tā nu gada īsākā nakts bija visai pateicīgs pasākums, lai nolemtu izmēģināt arī kaut ko garāku, un tā nepilnās 6 stundās treniņrežīmā tiek saskriets ultramaratons – 47 kilometri. Spēki gan bija izsmelti, bet visu jau vajag pārbaudīt pašam un tagad zināju, ka varu arī to. Taču mana labā kāja laikam tā nedomāja, jo, jau trenējoties Vendrai, biju pārpūlējusi kādu muskuli, un tas garākos skrējienos sāka sāpēt. Vēl pēc pāris 10 km sacensībām, kas iegadījās tieši pēcjāņu nedēļā, jūlijs tika veltīts, lai saārstētu kāju, ar ļoti nedaudziem īsiem un ne īpaši komfortabliem skrējieniem, pārsvarā veicot karstajam laikam piemērotākas aktivitātes – braucot ar velosipēdu un peldoties. Savilktais ikra muskulis atbrīvojās tikai pēc osteopāta apmeklējuma, bet tad jau nākamajā dienā lēnām un prātīgi atsāku skriet. Līdz Tallinas maratonam 1,5 mēnesis. Tad nu nolēmu līdz maratonam arī īpaši neforsēt, lai atkal kaut kas neatgadītos, bet skriet pārsvarā īsās un vidējās distances. Apmeklēju koptreniņus – Nike Riga Run Mežaparkā, bet īpaši iemīļoju Divplākšņus, kur tika atrasti arī jauni skriešanas draugi. Vasaras viens no skaistākajiem piedzīvojumiem – baso pēdu ultramaratons, kur noskrēju 11 km ar labiem rezultātiem.
Un nu par pašu notikumu – SEB Tallinas maratons.
Uz Tallinu aizbraucām kopā ar manu draudzeni Daci, kuras pusmaratona stāstu var izlasīt tepat blakus. Tallina sagaidīja ar saulainu un siltu laiku, dodoties uz maratona EXPO pēc numuriem, saņēmu arī gaišzilu skriešanas krekliņu ar maratona simboliku. Nofotografējāmies, izstaigājam Vecpilsētu, uzkāpām tornī. Vakarā apciemoja neliels stress, jo bija skaidrs, ka šim pasākumam noskrietā kilometrāža nav pietiekama, bet nu sirdi sildīja vismaz apziņa, ka vienreiz tas jau ir paveikts, tātad varētu arī otrreiz. No rīta Dace ar savu draugu mani pavadīja uz startu, pa ceļam vēl centāmies ieraudzīt kādu noskrienieti (Daces starts būs tikai pēc 2,5 stundām, un patīkamāka apziņa, ka kaut kur tajā pašā trasē ir kāds savējais). Uz numuriem Latvijas karodziņš ar vārdu. Satiku Valdi un Gati, pirms paša starta – arī Topiņu un Agati.
Kad bija jāpulcējas starta koridoros, pamanīju tempa turētājus uz 4:00 un 4:15, ar nelielu, baltu baloniņu, uz kura uzrakstīts paredzētais maratona laiks. Jāatzīst, ka trasē nedaudz pietrūka „Noskrien” tempa turētāju lielo, krāsaino balonu. Jo nostājos aiz baloniņa ar uzrakstu 4:00, ar domu, ka pēc iespējas sekošu tam, bet gandrīz uzreiz pēc starta baloniņš kaut kur pazuda no mana redzesloka un vairāk arī to neredzēju. Gaidīju, ka pēc starta būs kādu laiku lēnām jāvirzās uz priekšu (kā Nordea), taču temps tika uzņemts uzreiz. Izskrējām no Vecpilsētas un tālāk trase veda pa Tallinas lielāko ielu, cauri visai pilsētai, pēc 9km atpakaļ ar krietnu gabalu gar jūru. Šis posms, protams, bija visjaukākais. Laikapstākļi bija ideāli skriešanai, saulains, bet ne karsts, bez pretvēja. Skrējās viegli, un rēķināju, ka būtu labi tempu zem 6 min/km noturēt pēc iespējas ilgāk un censties nepāriet soļos, jo zinu, ka tad atsākt skriet kļūst arvien grūtāk. Pēc 3 km jutu, ka esmu par ciešu sasējusi vienu botu, jo notirpa pēda. Atstājos un palaidu striķus vaļīgāk, vēl pēc kādiem 3km pēda sāka justies labi. Austiņās ieslēdzu tikai Endomondo, iepriekš sagatavoto mūziku tā arī neieslēdzu. Dzeršanas punkti ik pa 3 km, pret tiem izturos atbildīgi, bet dzēru gandrīz tikai ūdeni, enerģijas dzērienu pavisam nedaudz. Bija arī banāni, 2 gab. apēdu visā trasē. Trases malā līdzjutēju krietni mazāk nekā Rīgā, bet šad tad dzirdēju pa kādam uzmundrinājumam igauniski. Divas reizes dzirdēju, ka uzmundrina latvieši, kāds vīrietis pat abos apļos, katrā ziņā dzirdēt latviešu valodu ārvalstu trasē ir vispatīkamākais. Ieskrienot atpakaļ Vecpilsētā, kāds gabals jāveic pa bruģi, temps tika samazināts, vēl 20. kilometrā diezgan stāvs kāpums (nodomāju, ka 2. aplī šī vieta būs pamatīgs pārbaudījums). Tajā vietā vēl dzirdēju tālumā Daci, kura devās uz savu startu un man uzsauca. Pēc pusstundas starts pusmaratonistiem. Pirmo apli pabeidzu ar laiku 1:58, nodomāju, ka būtu tīri labs pusmaratona rezultāts. Ielidoju otrajā aplī, grūti vēl nebija palicis, bet zināju, ka tas neizbēgami notiks ap 30.km. Tā arī bija, atlikušo daļu skrēju apmēram par minūti/km lēnāk un vēroju apkārt notiekošo. Garām paskrēja maratonists bitinieka tērpā ar uzrakstu „Happy Honey” uz muguras. Vēlāk redzēju arī lāčus, vardi, daži skrēja ar basketbola bumbām (kā izrādījās, tika uzstādīts Ginesa rekords par ātrāko noskrieto maratonu, nesot rokā bumbu). Bija palikuši apmēram 9 km, kad sāka apdzīt pusmaratonisti, garāk pavisam tuvu aizjoņoja Jeļena Prokopčuka. Pēc tam bija sajūta, ka mani visu laiku apdzen, bet tomēr arī es pēc 32. km sāku apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Dalīja želejas, paņēmu vienu, bet tā bija tik salda, ka visu paciņu neizēdu un biju laimīga, tiekot pie ūdens. Kad bija atlikuši 6 km, tālumā jau varēja redzēt Vecpilsētas torņus, bet vēl labs gabals pa dzīvojamo rajonu jāskrien. Jutu vēlmi pasoļot, bet, domāju, nē, vēl nedrīkst. Tā arī gandrīz visu trasi noskrēju līdz 40. kilometram, piebremzējot tikai dzeršanas punktos. Pēc pēdējā bija jāpārvar tiltiņš ar diezgan strauju kāpumu uz augšu, tur bija palikuši kādi 2 km, tad nu tas tiltiņš arī mani piebeidza, un sāku soļot. Igauņi bija izdomājuši visādas atrakcijas 2 km garumā tieši pirms finiša, piemēram, virkni ar karsējmeitenēm, mūziku un dažādām arkām, kas radīja iespaidu, ka finišam jau tūlīt jābūt. Bet atkal līkums, finiša kā nav tā nav, tā nu es tos 2 km nokūleņoju, visiem spēkiem gaidot finišu. Pašai likās, ka tā vairs nav skriešana, lai gan tie, kas redzēja, apgalvo, ka skrēju.
Izjūtas līdzīgas, kā essnee nesen rakstīja par ķermeni kā makaronu bez kauliem Ālborgas maratona beigās. Beidzot finišs tiešām pienāk, iesprāgstu tajā kopā ar baru pusmaratonistu, parunāt nevaru, vien lūdzoši lūkojos uz cilvēku, kas dala medaļas, bet man nez kāpēc nedod. Nu jā, tās ir pusmaratonistu medaļas, man jāvirzās tālāk. Ar maratonistu medaļām stāv mazliet tālāk, medaļa gan smuka. Dabūju vēl 2 dzērienus un paciņu „Studentu brokastis”, arī foliju, kurā ietīties. Klumpačoju tālāk, līdz nonācu pie paklāja, kur sēdēja bariņš nogurušu maratonistu. Man arī tikai viena vēlme – apsēsties, bet pamēģini pietupties un apsēsties uz zemes pēc 42 noskrietiem kilometriem. Beidzot, ar kādu trešo mēģinājumu tas izdevās. Sazinājos ar Daces draugu, kurš burzmā bija mani pazaudējis un tagad atnesa manu somu ar siltākām drēbēm, tūlīt arī pusmaratonu finišēja Dace, kas nemaz neizskatījās nogurusi. Prieks par viņu.
Kāda pusstunda pagāja, kamēr spēju slieties kājās un doties tālāk. Telts ar bagātīgām pusdienām – makaroni, jogurts, zupa. Centrālajā laukumā noskatījāmies pusmaratona apbalvošanu, redzams, ka latviešiem šodien ļoti labi skrējies un pjedestāls bagātīgi pārstāvēts. Safotografējāmies, kaut kā izdevās nostāties pat „bezdelīgas pozā” (lai sanāktu smukas bildes), pāriet pāri speciāli izveidotam tiltiņam ar kāpnēm augšup un lejup. Braucām uz viesnīcu, jo nu jau vairs gribējās tikai atpūsties. Nākamajā dienā vēl staigāju robota gaitā, bet devāmies vēl nelielā pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Zinu, ka ir jākustās, lai pienskābes no kājām izdzenātu. Tad ceļš mājup. Trešajā dienā dodamies nelielā skrējienā. Uz nākamā gada Rīgas maratona apņemšanās sienu. Kādu skaitli pacēlu? Protams, 42.
Būtu vēl labi, ja atrastu asprātīgu atbildi tiem, kas prasa, kāpēc tik liels gabals ir jāskrien, jo īstenībā es to nezinu, man vienkārši patīk šis process.
Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu. Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.
2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga esmu, bet to, ka gatava neesmu, zināju. Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km? Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto. Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.
Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu bieži un daudz. Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.
Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu. Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.
Beidzot pienāca tā diena. Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām, bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu. Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu! Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!
p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties , man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.
Atzīšos, es kā cilvēks, kurš praktiski visas 12 klases skolā veselības dēļ ir bijis atbrīvots no sporta, nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu iepatikties skriešana. Tas likās…nu, tik prasti un garlaicīgi. Tomēr dzīve visu saliek pa plauktiņiem.
Pirms pāris gadiem pievarēju O kartes skrējiena 4km. Bez apstāšanās pauzītēm, tādēļ par sevi jutos īpaši lepna, jo skrējiens izdevās par spīti tam, ka man nebija ne īpašu apavu, ne arī biju iepriekš trenējusies. Toreiz sajutos kā īstena varone un ar to arī viss beidzās.
Labprāt sekoju līdzi sava kolēģa gaitām, kurš skrien kā vējš un nevienu dienu nevar bez izkustēšanās – vai nu ātrākas pastaigas, vai arī skriešanas. Tomēr šogad viss mainījās. Aizvadītā gada decembra pēdējās dienās nolēmu piereģistrēties Nordea maratonam. Nedaudz gan kauns bija citiem atzīt, ka esmu ieplānojusi skriet 5km, jo labi apzinājos, ka tas ir ļoti smieklīgs distances garums. Bet tomēr. Protams, maratonam nepieciešams gatavoties, taču gatavošanās man izvērtās par kaut ko briesmīgāku nekā zobu sāpes – kājas berza, dūra sānā, elpas trūka. Treniņa nolūkos pāris reizītes noskrēju pa 3 km un sajutos pārlaimīga. Gluži kā būtu noskrējusi visu garo maratonu. Pirms liktenīgā maratona nolēmu, ka ar pašreizējiem apaviem nebūs aršana, tādēļ nepaknapinājos un iegādājos skriešanai domātus sporta apavus. Un kas to būtu domājis! Apavi bija kā atslēga, kas atvēra manas čakras skriešanai. Sapratu, ka skriešana var būt arī lieliska laika nodarbe.
Tuvojās maratona diena. Vairākkārt pirms tās gan mainīju savu lēmumu, prātojot, ka varbūt tomēr neskriet, jo jāiet pakaļ numuram utt. Priekš kam tas viss. Tomēr es to paveicu. Maratona dienā pamodos jo īpaši agri un ar abiem saviem vīriešiem braucu uz centru. Kādas bija sajūtas? Fantastiskas – kur vien skaties, apkārt cilvēki ar dalībnieku somām un numuriem. Un es noskrēju. Noskrēju savus 5 km zem 30 minūtēm, kas man kā iesācējai šķita pamatīgs wow… Un tajā brīdī es iegāju azartā – redzot, kā ik dienas Endomondo aplikācijā parādās aizvien jauni draugu noskrietie kilometri, sapratu, ka es arī varu. Un varu ne tikai 5km, bet vēl vairāk. Tagad esmu izaugusi līdz līmenim, kad bez problēmām varu noskriet vismaz 10km. Bez elpas trūkuma, duršanas un miršanas. Ja pēc sava pirmā 5km maratona nolēmu, ka nākamgad startēšu vismaz divos maratonos, katrā noskrienot 10km, tad patlaban prātā valda ķecerīga doma, ka nākamgad noskriešu arī savus pirmos 20km. Jā, Mežāži ir stūrgalvīgi un bezgala apņēmīgi. Ja ko ieņēmuši prātā, tad to arī izdara.
Kas vēl bez draugiem un kolēģiem mani motivē skriet? Skrējēju „sekta”. Ir tik fantastiski doties savā kārtējā skrējienā, kad pretim skrienošie pamāj sveicienu vai arī iedrošinoši uzsmaida. Tajā brīdī saprotu, ka mūsu ir daudz un skriešana patiesi aizrauj.
Kas vēl? Protams, skrējiena laikā satiktie burgervēderi (lasi: jaunas meitenes, kurām vēders karājas pāri bikšu malai un kuras vēl slājot pa ielu uzkož saldējumu, pa virsu uzdzerot kolu). Uz tādiem paskatoties, uzreiz saprotu, ka par ko tik briesmīgu negribu pārvērsties, tādēļ skrienam! Nesēdi uz dīvāna, prātojot, ka būtu tik forši izkustēties, bet gan realizē savas domas un sāc skriet. Sāc kaut vai ar ātrāku pastaigu.
Šāds virsraksts droši vien pienāktos rakstīt gada noslēgumā vai nākamā gada sākumā, nevis tad kad ir pagājis nedaudz vairāk kā puse no šī gada. Manā gadījumā šis pilnīgi un noteikti ir iezīmējies kā skriešanas gads, pat ja turpmākajos šī gada mēnešos notiktu arī citi spilgti notikumi.
Vakar „cūku pupu” ballē radu pulkā, tiekoties ar Amsterdamā studējošo brāļa dēlu, sarunāju pie viņa naktsmājas. Kad? Oktobrī! Tad, kad tur notiks Amsterdamas maratons. Ja naktsmājas ir sarunātas, tad nekavējoši maratona distancei arī pieteicos. Nu vairs atpakaļ ceļa nav, atliek turpināt gatavoties savam pirmajam maratonam un sameklēt lētas aviobiļetes. Šis notikums bija impuls šim rakstam.
Bet 2014.gads nebūs īpašs ar to, ka noskriešu savu pirmo maratonu. Tas būs īpašs ar to, ka visu šo gadu es būšu regulāri skrējusi. Šobrīd skrienu 4-5 reizes nedēļā. Sāku regulāri skriet šī gada janvārī. Sākotnējais mērķis – noskriet pusmaratonu, jau bija ļoooti ambiciozs. Bet nu jau šī distance ir pieveikta vairākkārtīgi un latiņa bija jāceļ austāk. Būs šogad jāpieveic arī maratona distance. Kāpēc visu uzreiz un vienā gadā? Tāpēc, ka man iekšēji nav pārliecības, ka manā dzīvē būs arī citi tik pat aktīvi skriešanas gadi. Negribas vēlāk nožēlot, ka neizdarīju to, kam varbūt biju gatava.
Jau savā iepazīšanās stāstā, kad šī gada februārī reģistrējos VSK Noskrien, minēju, ka īsti nezinu, ko es te starp Jums daru. Nekāda skrējēja jau nebiju un neesmu joprojām. Jā, man patīk orientēšanās sports, bet tā jau nav skriešana. Jā, es iepriekšējā gadā nevarēju atteikt māsai vai bērnam, kuri teica, ka jāpiedalās Sieviešu skrējienā, Norde Rīga maratonā (NRM) 5 km distancē vai Nike Riga Run (NRR) treniņos, lai vēlāk pa lēto aizbrauktu ar prāmi uz Stoholmu. Bet šie pasākumi man vairāk saistās ar kopā būšanas prieku, nekā skriešanu.
Man skriešanas spēju bāze sākoties 2014.gadam bija apmēram tāda – 5 km noskriet varbūt varu, 10 km – drīzāk nevaru nekā varu. 2013.gada rudenī biju atklājusi, ka nūjot arī ir forši un tā nav tikai omīšu nodarbe, un biju nolēmusi šajā ziemā vajadzētu tā vairāk paslēpot.
Šis gads iezīmējas ar vairākiem notikumu pavērsieniem
1.notikumu pavērsiens. Viss sākās ar Endomondo challenge. Kāds Endomono draugs izaicināja uz skriešanu. Es jau nevarēju atteik. Ja jāskrien, tad varu arī paskriet. Sniega, lai slēpotu, tāpat nebija.
Tad nu 3.janvārī uzvilku skriešanas apavus un devos savā pirmajā 2014.gada skrējienā ap māju. Noskrēju 4,5 km, viegli nebija, bet noskrēju. Skriet devos vēlu, pa tumsu, tā lai neviens īsti nepamana. Neredz un nejūt, ka man tik viegli nemaz neskrienas. Man vispār bija uzskats, ka skriet var tikai pa mežu, jo tad var aizslēpties aiz kokiem. Vēl var skriet pa Mežaparku un Biķernieku trasi, bet tas jau arī ir gandrīz pa mežu.
Nākamais skrējiens bija pēc trim dienām 6.janvārī. Grūti bija sevi pierunāt tajā melnajā tumsā iet skriet, bet izgāju. Šoreiz par vienu km garāks skrējiens. Jau skrienas nedaudz vieglāk. Nolēmu turpmāk skriet divas reizes nedēļā.
Sāka piesalt. Gribējās aizskriet paskatīties, kas notiek Uzvaras parkā, vai uz trases jau nepūš sniegu. Līdz Uzvaras parkam apmēram 4 km, turp atpakaļ – apmēram 8 km. Mega gabals, bet intrese par sniega tapšanu bija liela (nopirkts taču jauns slēpošanas inventārs). Skrienot secināju, ka mīnus 7 grādos skrienas ļoti viegli. Vairs tik ļoti neslēpos no cilvēkiem un pat uzdrošinājos skriet garām sabiedriskā transporta pieturas vietām.
2.notikumu pavērsiens. Mani skriešanas maršruti pamazām kļuva garāki. Līdz 21.janvārī es noskrēju 10 km, pat bez pārliku piepūles. Manā galvā notika kaut kāds klikšķis. Atcerējos, ka biju nolēmusi, ja vēl kādreiz skriešu NRM, tad ko garāku par 5 km. Tagad zināju, ka 10 km es noskriet varu. Šai distancei trenēties vairs nebija intresanti un bija jāizaicina sevi uz ko garāku. Atvēru NRM pieteikšanās anketu un pieteicos uz pusmaratonu. Izmantojot Endomondo iespējas, izveidoju sev treniņplānu. Treniņplāns noteica, ka turpmāk divu skriešanas reižu vietā būs jāskrien vismaz trīs reizes nedēļā. Vēlāk šo treniņplānu pārveidoju uz 4 skriešanas reizēm nedēļa.
2.februārī bija mans pirmais skrējiens, kas tika skriets pēc jaunizveidotā treniņplāna. Pirmās nedēļas nebija grūtas. Ikreiz bija jānoskrien kādi nepielni 4-5 km. Skriešana sagādāja prieku. Pieturējās sals un Uzvaras parkā bija izveidota 1 km gara slēpošanas tresīte. Skriešanas un slēpošanas treniņus pat iemanījos dažkārt apvienot vienā vakarā. Secināju, ka dzīve ir skaista!
3.notikumu pavērsiens. Rakņājoties Facebookā, NRM lapā atradu komentāru, ka NRM oficiālie treniņi sāksies aprīlī, bet līdz tam amatieru koptreniņus var atrast iekš noskrien.lv. Reģistrējos un sāku meklēt koptreniņus. Atradu, bet man līdz viņu skriešanas tempam vēl bija jāizaug. Bet varbūt pamēģināt pie Divplākšņiem? Līdz viņu skriešanas tempam jau esmu gandrīz izaugusi. Kautrīgi apjautājos, vai drīkst pievienoties. Rozamunde uzmundrinoši atbildēja: „Protams”. Tikai nezkāpēc vēl pajautāja: „Cikparasti skrien, kādā tempā, kādi nākotnes (šī gada sacensību) plāni?” Es bailīgi, bet lepni atbildēju, ka gatavaojos NRM pusītei, ka skrienu gandrīz jau Divplākšņu tempā, un ceru, ka varēšu tikt līdzi. Sekoja Essnee atbilde, ka Divplākšņi skrien tik ātri, cik var lēnākais. Savukārt Rozamunde atbildēja, ka Divplākšņi ir tieši tas, kas man turpmāk trešdienās vajadzīgs! Jutos forši, biju uzņemta skriešanas pulciņā!
12.marts mans pirmais treniņš ar Divplākšņiem. Atskrēju nedaudz ātrāk, lai varētu nedaudz ievilkt elpu un atrast pareizo tikšanās vietu. Neviena nav. Pirmā parādījās EvelīnaZ. Viņa arī izrādās pirmo reizi bija ieradusies uz Divplākšņu koptreniņu. Kopīgi gaidījām pārējos. Pēc mirkļa jau saskrēja vesels bariņš. Nedaudz vēl pagaidām Rozamundi, bet viņa aizskavējusies skolā, kur izsaukta, lai risinātu „leģendāro” skolēnu konfliktu par kādas pusaudzes spēju noskriet 5 km distanci bez apstājas. Neuzinot konflikta risinājumu, devāmies skrējienā. Man bija tikai viena doma, kaut nu varētu viņiem tikt līdzi. Visi draudzīgi čaloja un pirmie 6 km noskrējās viegli. Tad pa kādam skrējējam atdalījās un nez kāpēc pēdējie km kļuva arvien ātrāki, bet es godam izturēju līdz galam. Vēl atlika 2,5 km līdz mājām. Grūti, bet pievarēju arī tos. Kopumā noskrēju 13 km, kas bija viena no manām visgarākajām līdz šim noskrietajām distancēm. Vakarā ieguvu daudzus jauns Endomondo draugus. Tās bija īpašas sajūtas! Apzinājos, ka turpmāk manām sportiskajām aktivitātēm līdzi sekos tik daudzi skrienoši cilvēki un es varēšu sekot viņu sniegumam.
Nākamais treniņš kopā ar Divplākšņiem man bija pēc 2 nedēļām. Tas bija 40., jubilejas koptreniņš. Tas nozīmēja, ka pēc skriešanas seko pasēdēšana. Cik grūti vai viegli bija skriet, vairs neatceros, bet atceros pasēdēšanu pie Babuļa. Mēs bijām daudz. Babulim gan trauku, gan beņķu aptrūkās. Bet priecīga viņa bija. Mēs arī. Nedaudz vairāk iepazinu Divplākšņus un viņu tradīcijas.
Kopā skriet ar Divplākšņiem trešdienas vakaros bija paredzēts līdz aprīlim, kad sāksies Vasaras Magnēta sezona, jo trešdienās Magnēts notiek Rietumu krastā. Divplākšņu treniņi, kopā skriešanas prieka dēļ, Magnētu izkonkurēja. Centos uz to nokļūt citās dienās, taču otrdienās un ceturdienās konkurenci sastādīja NRR treniņi Mežaparkā. Nevarēju atteikt puikam, kurš vēlas iegūt bezmaksas kajīti uz Stoholmu. Šajā gadā orientēšanās sports ir kļuvis par retu parādību manās sporta aktivitātēs.
Gandrīz par katru no Divplākšņu koptreniņiem varētu uzrakstīt jautru piedzīvojum stāstiņu. Bet, lai paliek citai reizei.
Divplākšņu koptreniņš uz ūdensrozēs ziedošo Hapaku
Atgriežoties pie notikumu secības. Joprojām notikumi pēc 3.notikumu pavērsiena – pēc kļūšanas par „noskrienieti”.
Marts un aprīlis. Cītīgi gatavojos NRM pusmaratona distancei. Svētdienās skrienamās trases garums pieauga. Viegli nebija, bet galā tiku. Sekojot līdzi noskrieniešu kalendāram, pamanīju, ka ir arī citas sacensības, kurās var piedalīties arī „nesportiskie” skrējēji. Arvien biežāk par tiem runāja arī Divplākšņi. Nolemju, ka 13.aprīlī vajadzētu noskriet Ogres Lazdukalna pavasara krosu.
Trase iet netālu no māsas mājas un pāri mammas īpašumam. Nevar nenoskriet! Iepriekšējā vakarā izstaigāju nomarķēto trasi. Saprotu, ka trases reljefa dēļ, būs grūti. Bija arī. Biju pieteikusies atbilstoši savai vecuma grupai, kur šo sacensību ranžējumā mans dzimšanas gads bija pēdējais (vecākais) 35 grupā. Šai grupai kopā ar jaunajiem bija jāskrien 2 apļi, pārējiem – 1 aplis. Trasi pieveicu kā pēdējā no visiem dalībniekiem. Man patika skrējiens, patikā kā citi skrējēji mani finišā sagaidīja, bet radu attieksme bija tāda kāda bija. Kamdēļ tā jāmokās? Kādēļ vispār Tev bija jāpiedalās? Katrā gadījuma šie jautājumi nemotivēja ne turpināt skriet, ne piedalīties sacensībās.
Sāku pētīt NRM pusmaratona iepriekšējo gadu rezultātus un savu skrējienu laikus. Fu, būs labi! Man ir droša pārliecība, ka varēšu iekļauties 3 stundās. Man pat šķiet, ka es varētu noskriet ātrāk par 2 stundām un 30 minūtēm. Ja tā notiktu, tad aiz manis vēl paliktu vairāki simti skrējēju. Šī doma nomierināja.
Turpināju gatavoties NRM un skriet pēc sava Endomondo izveidotā treniņplāna. Noskrieto kilometru gan bieži bija vairāk un skrienamais attālums tika pieveikts ātrāk nekā treniņplāns paredzēja. Divplākšņu koptreniņos arvien vairāk tika runāts par Biķernieku pusmaratonu. Mana bērnības laiku trase, Dziesmusvētku maratona trase. Jaukas atmiņas no skolas laikiem. Kapēc nepaskriet pa tik labi pazīstamo trasi?
Domāju, ka varētu noskriet Nike 11 km distanci. Šādu distanci noskriet man bija pa spēkam, bet kā būs ar laiku? Jāpapēta. Lazdukalna kross bija atstājis brūci smadzenēs. Salīdzināju savas spējas ar iepriekšējo gadu rezultātu beigu daļu. Izskatījās labi. Domas nomierināja arī tas, ka pa trasi turpinās riņķot pusmaratonisti, tātad es nebūšu pēdējā, kas finišēs. Neraugoties uz 27.aprīlī esošo karsto laiku, tas bija mans labākais skējiens. Ar rezultātu biju apmierināta un atstāju aiz sevis vēl kādu bariņu skrējēju.
Pēdējās sacensības pirms NRM bija Sieviešu skrējiens 1.maijā. Šajās sacensībās es biju piedalījusies arī 2013.gadā, kad uz startu nostājos pēc ziemas miega pirmo reizi uzvilkusi skriešanas apavus. Šo sacensību rezultāti mani nesatrauca, jo pat 2013.gadā es tālu nebiju pēdējā. 2014.gadā rezultāts likumsakarīgi tika uzlabots, pat par 14 minūtēm. Šajās sacensībās piedalījās aī mana māsa un citas jaunās radu meitenes. Es viņas visas noskrēju. Radu acīs nedaudz izmainīju attieksmi pret to, kas mainās, ja regulāri skien.
Pēc pāris nedēļām klāt bija NRM, kuram tik ilgi biju gatavojusies. Šis pasākums būtu pelnījis no manis atsevišķu stāstu. Mans pirmais pusmaratons. Es tik ļoti baudīju skrējienu, ka man bija pilnīgi vienalga kāds būs rezultāts. Man nevajadzēja satraukties par to, ka es vientuļi skriešu kaut kur pie beigām. Man visu laiku apkārt bija daudz skrējēju. Daudzi apdzina maini, dažus apdzinu arī es. Kad uz Krasta ielas mani panāca TT 2:15, kādu brīdi mēģināju turēties tiem astē. Tomēr Laumas baloni, kas man sitās pa galvu, mani īpaši neiepriecināja. Ļāvu baloniem aizskriet un finišēju kādu minūti aiz tiem. Iegūto medaļu sajutu tik ļoti nopelnītu, ka neatļāvos to noņemt, kamēr nenokļuvu mājās. Salīdzinoši iepriekšējā gadā iegūto medaļu par noskrietiem 5 km, pēc kāda laika es izmetu kā nenozīmīgu krāmu.
4.notikumu pavērsiens. Mērķis bija sasniegts. NRM pusīte bija noskrieta. Varēju atgriezties iepriekšējā dzīvē, lai brauktu uz Magnētiem, kādreiz aizietu panūjot, sēdētu mājās un skatītos TV utml.
Tomēr tā nenotika. Skriešana bija kļuvusi par intresantu manas dzīves sastāvdaļu. Man gribējās turpināt skriet. Iekš Endomondo sastādīju jaunu treniņplānu. Šoreiz mērķis bija Jelgavas nakts pusmaratons. Savā studiju laiku pilsētā nevar neskriet!
Bija iestājusies vasara. Auksta vēl, bet tas netraucēja skriet. Skriet Pārdaugavā gar ziedošām un smaržojošām ievām, ceriņiem, jasmīniem, liepām utt. Ir vienkārši baudījums. Biju un esmu joprojām tā aizrāvusies ar Pārdaugavas izpēti. Katru reizi, dodoties skrējienā, iekļauju tajā kādu ceļa posmu, kur vēl nekad neesmu skrējusi. Tā es lēnām apgūstu visas mazākās Pārdaugavas ieliņas, taciņas, tiltus un tiltiņus, kas mēdz būt visneparedzamākajās vietās.
Atklāju, ka var apvienot skriešanu pilsētā ar orientēšanās elementiem. Piemēram, ar baudu un karti roka vienatnē izskrēju eees pavasarī zīmētās „zaķu” trasītes PAN!K koptreniņiem, izskrēju arī TAN koptreniņam uzzīmēto teikas zvēriņu. Nedaudz sarežģīti gan ir izdrukāt šīs kartes, bet pa atsevišķiem posmiem var izdarīt arī to. Vēlāk man arī piemetās radošais gars un izdevās uzzīmēt Divplākšņiem Pārdaugavas ruksi un vāveri. Ruksis sava pilnā maršruta noskriešanu gan vēl gaida.
Man vajag, lai katrs skrējiens būtu ar kādu „odziņu”. Ja es dodos skrējienā ap māju, kas ir mans ziemas maršruts 4 km garumā, tad tas nozīmē, ka skrienu skriešanas pēc, nevis, lai baudītu skrējienu. Tā, priecājoties par skriešanu un vasaru, pienāca arī Jelgavas nakts maratons, kas veiksmīgi tika arī noskriets.
5.notikumu pavērsiens. Vēl pirms Jelgavas nakts maratona bija kāds pasākums, kurš saucās – 2.Īsākās nakts skrējiens “No saulrieta līdz saullēktam”. Domāju, ja kāds no Divplākšņiem brauktu, tad es arī gribētu šajā pasākumā piedalīties. Divplākšņu gada jubilejas pasēdēšanā (labi, ka tādas pasēdēšanas ir) noskaidrojās, ka Rozamunde plāno uz šo pasākumu doties un arī Inta labprāt piedalītos. Braucot turp, es Rozamundei ieminējos, ka varētu mēģināt noskriet 15 aplīšus. Viņa šaubīgi teica, redzēs, kā skriesies. Man ļotigribējās noskriet ko garāku par pusmaratonu. Tā nu mēs kopīgi – es, Rozamunde un Inta lēnām vien pieveicām vienu apli aiz otra. Pēc noskrietiem 16 km Inta devās mājup, bet mēs turpinājām riņķot. Endomondo kilometrus skaitīja ātrāk nekā tiesneši. Kad mums jau likās noskrieti 30 km, tiesneši teica, ka jānoskrien vēl viens. Tad likās, ka mēs varam vēl vienu. Tad vienu aplīti pļāpājot nostaigājām. Tad atkal, lai sasildītos bija jāpaskrien. Tad noskaidrojām, lai būtu maratons, jānoskrien vēl tikai trīs aplīši. Laiks līdz saullēktam vēl bija pietiekami daudz un mēs kopīgi ar Rozamundi pieveicām arī atlikušos apļus. Bija aizvadīta fantastiska gada īsākā nakts un iegūta atziņa, ka es varu noskriet maratonu 6 stundu kontrollaikā. Noteikti varu to noskriet pat īsākā laikā. Ja, veicot trasi, pa ceļam nepārrunā visādus dzīves notikumus, neietur tik garas ēšanas pauzes, neiet meklēt sirsniņmājiņu trases otrā galā, neiet uz mašīnu meklēt uzkodas un sausas drēbes, trīs reizes nepārģērbjas, tad šo attālumu arbūt varētu pieveikt pat 5 stundās.
Atkritiens tiesnešu krēslā pēc noskrietās „īsākās nakts”
Šī atziņa lika atvērt Valmieras maratona mājas lapu. Izdrukāju VSK Noskrien biedāvāto treniņplānu. Izpētīju iepriekšējo gadu rezultātus. Secinājumi mani ne visai iepriecināja. Ja Valmieras maratons būs mans pirmais maratons, tad var gadīties, ka pēdējo apli man vajadzēs skriet vienai pa tukšām Valmieras ielām, jo gandrīz visi skrējēji jau būs finišējuši. Nē, negribu to.
Lai gan domāju, ka Valmieras maratonā nepiedalīšos, pēc noskrietā Jelgavas pusmaratona, sastādu Endomondo treniņplānu, kas beidzas ar 22.septembrī. Ar domu, labāk noskriet Valmieras maratonu, nekā nenoskriet neko. Vienlaikus pētu VSK Noskrien kalendāru, kur vēl varētu noskriet maratonu. Vilinoši ir gan Tallinas, gan Viļņas maratoni, bet tie notiek vienlaikus ar NRR. Nepiedalīties NRR nedrīkst, to ģimene nepieļaus. Jābrauc taču uz Stoholmu. Pēc lieliem meklējumiem tiek atrasts Amsterdamas maratons. Šim pasākumam ir vairāki plusi. Tas notiek 19.oktobrī, tātad ir vēl viens papildus mēnesis, lai tam sagatavotos. Ir Amsterdamā kur palikt. Salīdzinoši lēts pasākums, lai gan man nav pieredzes, bet no tiem pasākumiem, kurus salīdzināju, šis bija vislētākais (Dalība maratonā 65 EUR). Par to kā man veicās ar gatavošanos un kā man skrējās Amsterdamā varbūt dalīšos citā stāstā.
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
km 
-