Lai arī kartē skaidri redzams, ka Barselonu no Rīgas šķir vismaz trīs nopietni kalnu masīvi, nemaz nerunājot par pauguriem un pauguriņiem, bet maratona puses skatoties, man jau vajadzētu skriet piecdesmit kilometrus nedēļā ar pusmaratonu nedēļas nogalē, kā garo skrējienu. Un, paldies Dievam, ka ir tāds 1. janvāra skrējiens un komandas koptreniņš, citādi mana gatavošanās maratonam nemaz neiesāktos. Lai gan pēdējās trīs dienas, es no tās 20.13km skriešanas vairāk līdzinos robotam – sāp visas malas burtiskā nozīmē, skaidri parādot, ka, ja es gribu izdzīvot līdz vasarai, tad treniņos jāskrien un jāskrien. Bez Barselonas maratona, man ir paredzēta tempa turēšana pašmāju lielākajā skriešanas notikumā Nordea Rīgas maratonā.
Tieši tāpēc es šovakar četru nenormāli garšīgu alus vietā izvēlējies iet ārā lietu un tumsā skriet. Lielākoties skrienot treniņos es domāju par alu. Par to kā noskrējis es to dzeršu un cik tas būs garšīgs un cik viss kopā būs veselīgi. Ja nu ne veselīgi, tad neveselīgi nu točna tas nebūs.
Šoreiz gan viss izvērtās savādāk, jo domas klīda tikai un vienīgi par cieņas cīņu. Man ir savādāka domāšana, bet pēdējās diskusijas un vārdu apmaiņas liecina, ka visi nedomā kā es. Dēļ uzvaras es kilometru vairāk nenoskriešu, jo skriešu tieši tik daudz cik gribēšu. Ne speciāli domāšu par ātrumu, īsiem, pusgariem vai gariem skrējieniem. Bet es saprotu jūs, kuriem vajag uzvarēt pa katru cenu un gribu piezīmēt – skriešanai ir jārada prieks un, kā saka mans brālēns skrējējs, tad neviens treniņš nav traumas vērts. Nemaz nerunājot par šādu spēli. Vai pavisam virtuālām nozīmītēm.
Bet es izdomāju kaut ko vērtīgu. Cieņas cīņā vajag ieviest jaunu epizodi. Pareiza skriešana. Liela daļa skriešanas grāmatas saka, ka nedēļas apjoms nedrīkst pieaugt vairāk kā par 10%. Tad nu šeit tu iegūtu punktus, ja spēj iekļauties šajos plus mīnus desmit procentos. Kā arī skrējienu skaitam uzskatīt, ka nedēļā ir vajadzīgi divi īsie, divi pusgarie un viens garais skrējiens. Ja tev ir viens garais un tavam pretiniekam ir desmit garie, tad tas ir neizšķirts. Ko sakāt par tādu “pakaļas saudzēšanu?”
Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas – kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem. 
km 
-