Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros, kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100 km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distanci Portugālē, kas bija 8 5km gara ar 5000 m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam, aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir, un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos.
Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50 km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to – visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai, un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101 km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100 km kāpums ļoti niecīgs – 1000 m – līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.
Rīta dūmaka Kornetos.
Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu, un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7 kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1 l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5 l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4 kg.
Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35 min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem; slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībām papētīju dalībnieku sarakstu, un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet, skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50 km, bet viņš zem 50 km ir skrējis tikai vienu distanci.
Laikapstākļi – kā radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16 km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200 m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu, un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšu, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišēja pēc 10h40min… Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5 km distance turpinājās pa platāku ceļu, un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. …Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml… Tā kā man nebija, ko slēpt, un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4 km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji, līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā, ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju, un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani.
Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5. medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not…
Dodoties uz Paganamaa skatu torni.
Uz 101 km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5 km, 48 km un 79 km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš Stirnu Bukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā, un garlaicīgi nebija. Pēc 16 km gan viss brutāli mainījās, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10 min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis.
Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP, konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8 kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu, un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu, bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30 km bija ļoti netipiski!
Ieskrienot pirmajā KP.
Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes, devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5 km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35 km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65 km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā būs grūti, jo iespējas atpūsties nebūs.
Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums, un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48 km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi, un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā – nedaudz zem 4 h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos, kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4 km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana, un es noprotu, ka viņš taisās izstāties. Tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzsaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots – veselas 12′.
Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5 min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa, un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52. km – 60. km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu, un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, to sasniedzu 2′ ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā, apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni, īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien, un igaunis mani atkal noķēra.
Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš, un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78 km) es biju iekrājis nelielu pārsvaru. Jāpiezīmē, ka 75 km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā.
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm, un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmredzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi! Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20 km, kas normāli prasītu ap 1.5 h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2 h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60.km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli.
Pēc 80 km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3 km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumi nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojies un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90. km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5 km bija progresīvi līdz 5:10 min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu, vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šādu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens, un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.
Kopā ar Leivo Sepp.
Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3 km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zaudēju 4.5′ un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100 km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem, un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.
Finišs
Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60 km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad ja tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40 km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100 km distanci, tad negaidi finišu pie 90 km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10 km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam Stirnu Buka posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!
Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.
Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī. Lasīt tālāk.
To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības. Lasīt tālāk.
Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmības pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posmi, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.
Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet, tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš – sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš – četri apļi: 15km – 20km – 20km – 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).
Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu “sazīmēju” Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max. variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums, Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības – trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem, satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1′ pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku – apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases man klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal “ietu” prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē.
Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem
Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3′ priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km – līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica – nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara – jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmelādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2′. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tūlīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts… Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir praktiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3′.
Pēc Kaķīškalna pievarēšanas
Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir – saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais, ko darīju, – devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienācis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5′ bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamēr pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīvas, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5′, pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5′ (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!
Pieveicot trešo apli. Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.
Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5′, tad pirms 4.apļa – gandrīz 2.5′ un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km. Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteikti noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!
LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem
Aināram beigās biju zaudējis veselas 30′, bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7′ un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20′ aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids, kā mācīties, ir darot! Tiekamies takās!
Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km.
Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.
Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta
Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.
Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50
Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta
Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.
Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.
Foto: fotodyta
Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.
Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta
Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.
Preilas promenāde
Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.
Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta
Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.
Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus objektyvas
Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?
Taciņu un marķējumu redzi?
Marķējumu redzi?
Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.
Raganu kalnā. Foto: fotodyta
Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.
Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.
Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas
Degušais mežs
Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem
Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.
Finišā ar vācieti Birte
Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.
Vajadzēja laiku, lai to tā kārtīgi apjaustu, jo prātā to nemaz nav tik viegli aptvert: 145 km pa sarežģītu kalnu reljefu ar kopējo kāpumu +9100 m un tik pat arī lejā. Tas ir kā “uzskriet” Everestā un pēc tam noskriet arī lejā… Tam atvēlēts laika limits – 43 stundas. Izmantojot laika limitu pilnībā, nācās lukturi ieslēgt trīs naktīs pēc kārtas, jo starts tika dots 28.augustā plkst. 4.00 no rīta Itālijā, kad bija vēl tumsa. Tad visa diena un nakts pa kalniem, un finišs Šamonī (Chamonix) 29.augusta vakarā, kad jau atkal ir tumšs.
Paši organizatori TDS distanci sauc par skarbāko, jo 145 km garajā ceļā augstuma metri jāsalasa gandrīz tik pat daudz, kā pasaulslavenajā ultra maratonistu festivāla garākajā distancē UTMB. TDS distance intensīvāka un tehniski sarežģītāka. Ar to arī skaidrojams fakts, kāpēc no vairāk nekā 1700 startējušajiem finišu izdevās sasniegt tikai 60%, lai gan laika apstākļi mūs lutināja. Vairāk nekā 600 dalībnieku izstājas pārslodzes, spēka izsīkuma vai veselības problēmu dēļ.
Uz starta izgāju, skandinot pats sev trīs saukļus. Mana drauga iemīļotais teiciens: “man nevienam nekas nav jāpierāda”, bija visam pamatā. Tik tiešām, tā ir mana paša izvēle un es nevienam neesmu neko apsolījis. Otru sev skaitīju vēl biežāk: “ziloni var apēst, ja to ēd pa gabaliņam”. Domās visu distanci sadalīju pa gabaliņam, no viena dzirdīšanas vai barošanas punkta līdz nākamajam (7-16 km katrs posms). Vai – līdz kalna galam un tad tālāk. Bet dažkārt dalīju pat vēl smalkāk – nu, līdz tam akmenim… Trešais, varbūt vēl banālāks, bet patiess: “cerība mirst pēdējā”. Es tiešām cerēju, ka man tas izdosies.
28.augusta vienos naktī mana ģimene vēl nebija aizgājusi gulēt, kad cēlos, lai ēstu un dotos ceļā. Šķiet, ka bija izdevies pagulēt tikai kādu pusotru stundu. Apetīte nekāda, bet apziņa, ka vajag, bija. Katra putras karote mutē tika nogādāta ar helikopteru. Tā tētis mani bērnībā, pašam nemanot, spēja “iebarot”, līdz šķīvis tukšs. Olivers sasmērēja maizītes, kuras ieliku maisā “pusceļam” 91.km pieturai Beafort, uz kuru maisus nogādā organizatori. Sapucējos, vēlreiz prātā pārliku, vai viss obligātais inventārs līdzi, un aidā, uz priekšu.
Pie iepriekš aizrunāta autobusa, kurš salasa visus dalībniekus no Francijas puses un caur Monblāna tuneli nogādā uz Itāliju Kurmaijera (Courmayeur) starta vietu, mani sagaidīja manas komandas līdzjutēju smaidīgās sejas. Jutos īpaši pacilātā noskaņojumā. Mani bez maz vai iecēla autobusā. Kamēr autobuss vēl stāvēja, dzirdēju savējos dziedam Šveika dziesmu “Ar Dievu meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas”. Šī dziesma mani vēl ļoti ilgi pavadīja ceļā. Autobusā valdīja pilnīgs klusums. Vien retais sarunājās. Visi aizņemti ar savām domām. Satraukums virmoja gaisā. Es te pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un, vispār, neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jūtos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laiku veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai pirms divām dienām mēs vēl bijām virsotnē. Kāpām klasisko Gouter Hut maršrutu. Tā kā kāpēju skaits tiek strikti regulēts un teltīs dzīvot vairs neļauj, tad mēs 9 vietas Izturības komandai dabūjām tikai apakšējā būdā Tete Rousse. Līdz ar to, kāpiens paģērēja teju 16 stundas. Bet par Monblānu, tas jau ir cits stāsts.
Kad mūsu autobuss ieradās Kurmaijerā, tas mūs aizveda līdz stāvlaukumam pilsētiņas tālākajā galā. Piktojos, ka tagad distance būs vēl par 3 km garāka. 20 min pirms sākuma starta koridors jau bija pilns. Noskatījos uz līderu VIP-iem un atcerējos, ko Intaram Olimpiskā centra daktere bija teikusi: “ar tādu augumu jums uz hokeju vai regbiju jāiet, nevis ultra maratonos jāpiedalās”.
Iespraucos starp pārējiem pie beigu daļas. Kad distancē daudzus apdzen, tad ir labāks noskaņojums, nevis otrādi, kad tevi apdzen. Starts! Sajūtas neaprakstāmas. Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturu. Uzreiz aiz starta līnijas Katrīna no visiem skrējējiem atsveicinās. Katrīna ir visa UTMB festivāla mamma. Agrāk esot katru finišētāju personīgi sagaidījusi. Arī es pieskāros Katrīnai un sajutos kā svētību saņēmis.
Kad pilsētas kņada bija palikusi aiz muguras, ceļš tālāk vijās kalnā, pa kuru uz augšu plūda elsojoša lampiņu straume. Nevarēju atturēties pamēģināt to nobildēt, bet no bildēm nekas sakarīgs nesanāca. Tad piefiksēju, ka katra mazā apstāšanās man “izmaksā” kādas 20 vietas, kuras atgūt, pa stāvu taku augšā rāpjoties, nemaz tik viegli nevar. Uz augšu man gāja raiti un viegli, bet noskrējienos uz leju jutu augšstilba muskuļus. Sevišķi grūti bija tie garie noskrējieni, kad kādos 8 kilometros jānomet vairāk nekā 1400 augstuma metri. Vietām bija arī sastrēgumi. Vēlāk distancē kāda taka bija aprīkota ar virvēm. Nolīgtie alpīnisti stāvēja blakus un diriģēja parādi. Kamēr stāvēju, ļoti nosalu.
Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Kad migla ar mākoņiem un kalnu korēm izveido tādu ainavu, tad, to redzot, dvēsele gavilē. Tajos brīžos vairs nav šaubu par dalību šajā avantūrā – tas ir to vērts!
Pirmie 30-40 km paskrēja nemanot. Bet pēc 50 km sajutu ko nelāgu vēderā. Ar visu to, ko līdz tam biju saēdies, mans nabaga kuņģītis netika galā. Bija sajūta, ka esmu norijis basketbola bumbu. Sita augšā skābi, un par barības uzņemšanu nespēju pat padomāt. Katrs nākamais kilometrs skaitījās aizvien lēnāk. Paskriet uz leju vairs nevarēju. Katrs solis tika pavadīts ar sāpēm vēderā.
Kā tad tā? Vai tās ir beigas? Viss? Nekas cits taču nesāp. Kājas ir OK. Laika apstākļi ideāli. Bet es vairs nevaru pakustēties.
Nu ziloni dalīju pavisam mazos gabaliņos. Liku sev mērķi tik, cik lukturis tālu rāda. Pēdējie 15 km līdz punktam, kurā būs iespēja izstāties, bija visgrūtākie. Atskārtu, ka pēdējās 6 stundas neesmu neko ēdis. Tikai drusku buljonu un krūzi kolas. Spēki līdz ar to arī bija galā. Bet vēl jātiek līdz 91.km. Nogurums, miegs un vēdergraizes man lika meklēt daudz maz taisnu un plakanu pleķīti, kur atgulties. Bet ne jau es vienīgais tāds. Visi luksus klases dabas dīvāniņi jau aizsisti. Koncentrēšanās spējas strauji samazinājās. Pastāvēja ļoti liels risks paklupt un savainoties. Kā atlaidos garšļaukus, tā atslēdzos. Bet pēc 12 min atmodos, jo tas bija laiks, pa kuru ķermenis paspēja atdzist. Nospriedu, ka labs dabīgais modinātājs. Nosalis rausos augšā un turpināju dalīt ziloni pa gabaliņam.
Kad sasniedzu 91.km barošanas punktu, biju pārliecināts, ka ar to man šis pasākums ir galā. Gandrīz pārliecināts. Atstāju tikai mazu mazītiņu cerības stariņu. Vilšanās. Pazemojums. Sašutums. Bezspēks. Paņēmu savu iepriekš atsūtīto maisu un domāju, ko darīt. Zvanīt savējiem nakts vidū, lai brauc pakaļ? Kamēr gaidīšu, tāpat gulšņāšu. Nolēmu vēl neizstāties. Pagulēt un tad. Sporta zāle bija pārvērsta par riktīgu lazareti. Vienā galā dakterīši un fizioterapeiti uz saliekamajām kušetēm apstrādā cietušos, bet otrā galā uz matračiem atpūšas atbirēji un tie, kas vēl plāno turpināt. Visas vietas aizsistas. Stāvēju, gaidīju un kā kāds sakustējās, tā ātri riktējos viņa vietā. Līdz kontrollaika beigām vairs atlikušas 1,5 stundas. Cerība mirst pēdējā. Uzliku modinātāju. Ja nu notiek brīnumi? Brīnumi nenotika. Modinātāju nedzirdēju. Pamodos no trokšņa, kad dakteri locīja savas kušetes kopā. Kāda franču kundzīte ar slotu rokā man prasa, vai es vēl došos trasē. Teicu – jā. Neapzināti. Atvēru maisu, pārģērbos un apēdu dēla sasmērētās sviestmaizes. Man bija divi varianti, vai nu tās paliks manī vai arī strauji pametīs. Palika. Hm, sajutos daudz labāk. Kamēr biju atradies miera stāvoklī horizontāli, mans kuņģītis bija pastrādājis un samalis daļu no tā, kas tajā bija salādēts. Biju ieguvis tik ļoti nepieciešamo enerģiju. Labi. Tad es vismaz iziešu no šī punkta un, ja joprojām būs slikti, nākšu atpakaļ.
Pie durvīm mani sagaidīja pārsteigums. Organizatori paziņoja, ka kontrollaiks beidzies. Tas izraisīja neviltotu sašutumu kādai ķīniešu dāmai, kura skaļi mēģināja šo jautājumu atrisināt. Tas paglāba mani. Kamēr šie tur ķīvējās, es klusītiņām pazagos garām. Pagāju garām arī organizētājiem, kuri kā pēdējie dodas distancē, lai pārliecinātos, ka neviens tur nav palicis. Nu ne jau gluži ar lāpstu rokā, bet ar rāciju gan.
Jutos pārsteidzoši labi. Atlika tikai izdzenāt pesimistiskās domas un apziņu, ka esmu pats pēdējais. Pēdējais aiz visiem, kuri vēl cīnās trasē un aiz tiem, kuri jau TDS finišējuši. To grūti prātā aptvert. Ja es esmu tikai pusē (tā biju sev iestāstījis, ka 91.km ir puse), tad TDS līderi visu ir darījuši divreiz ātrāk nekā es. Divreiz ātrāk kāpuši kalnā, divreiz ātrāk skrējuši uz leju un divreiz mazāk uzturējušies barošanas punktos. Vou!
Tālāk man gāja salīdzinoši viegli. Izklaidējos skaitot, cik daudzus es apdzenu. Pēc pirmā simtiņa jau sāka atgriezties pārliecība, ka nekas nav beidzies un es to varu. Startējot no pašām beigām, man bija iespēja satikt vairākus letiņus. Iepriekš distances sākumā biju saticis tikai Matīsu. Kāpjot pa kādu nogāzi, mani pēkšņi uzrunāja latviski. Tā bija ar apbrīnojamu apņēmību apveltītā Antra. Viņai bija bijušas savas likstas, taču tās nelaupīja plānu iet līdz galam. Tad kādā punktā satiku Gustu un tālāko ceļu būtu gājuši kopā, ja vien nepazaudētu viens otru. Kādā punktā es biju pārliecināts, ka viņš jau priekšā. Pieliku soli un mēģināju panākt, bet izrādījās, ka Gusts gaidījis mani pie telts.
Beidzot sasniedzu ilgi gaidīto Les Contamines, jo zināju, ka tur satikšu savējos. Tik superīgi bija satikt Intaru un Edgaru, un pēc tam arī Otaru un Odriju ar Itu. Intars varēja ienākt punktā kā oficiāls asistents. Citādi, tāpat no malas, nemaz nevar visi ienākt. Lai arī man neko īpašu nevajadzēja palīdzēt, tas, ka kāds savējais blakām, dod ļoti labu sajūtu. Drauga plecs. Arī visu pārējo draugu atbalsts no attāluma ļoti palīdzēja. WhatsApp ziņas lasīju tikai barošanas punktos. Tie mirkļi bija kā saldais ēdiens. Pateicoties man īpašiem un tuviem cilvēkiem, es sevi spēju motivēt darīt to, ko es daru.
TDS distances noslēguma daļā bija kāds īpašs izaicinājums – bija jāpārrāpjas pāri Col de Tricot pārejai. Pa stāvu serpentīna taciņu jātiek līdz augšai. Atskatoties no taciņas, ainava pasakaina. Spožais sniegs Monblāna kalna apkārtējās virsotnēs, ledāja zilās mēles, no kurām iztek mutuļojošas upītes un zaļas pļavas ielejā. Tā varētu stāvēt un apjūsmot dabu, taču saule pakausī burtiski spieda nost pie zemes. Kāpu ļoti prātīgi. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Elpoju, atelpojos, dzēru un turpināju kāpt. Sāku bažīties par ūdens krājumiem. Pēdējā uzpildes stacijā līdzi paņemtie 1,5 l strauji sāka izsīkt. Es jau uzbūru ainiņu, kā pārejas augšā ieeju bārā, nometu 20 EUR uz letes un pasūtu lielu glāzi auksta ūdens. Palūgtu, lai piešauj klāt mazītiņu šļuku alus, tik ļoti gribējās kaut ko rūgtu. Taču ūdens pietika un vājums neuznāca. Kuluāra vidū gan kādai itāļu meitenei bija palicis slikti. Ar viņu šad tad bijām kādu vārdu pārmijuši. Viņa bija atslēgusies, bet kad no pārejas augšas noskrēja glābēji, bija jau atžirgusi. Pēkšņi starp klintīm atskanēja helikoptera izraisītā dārdoņa. Nevarēju iedomāties, ka helikopters spēj piezemēties arī tik lielā slīpumā. Tas atstutēja vienu slieces galu uz akmens, un no tā izlēca divi glābēji ar lielām somām. Tad helikopters pacēlās gaisā. Pēc brīža tas atgriezās un ar troses palīdzību iecēla vienu no glābējiem, tad nolaida trosi un pacēla iepriekš sagatavoto cietušo itāļu meiteni. Tad, visticamāk, visu sagatavoja transportēšanai un visbeidzot pacēla otru glābēju. Helikopters pazuda Šamonī virzienā. Kad biju sasniedzis pāreju, atkal tika izsaukti glābēji. No pārejas augšas atkal devās divi lejā. Taču helikopters varēja ierasties tikai pēc laika, jo, šķiet, tas bija aizņemts ar glābšanas darbiem Monblānā. Tā gadās. Ceru, ka ar cietušajiem viss kārtībā. Dažādus pārmocījušos jau ik pa laikam varēja redzēt. Citi nespēj apstāties un pateikt nē. Tāpēc arī pie barošanas punktiem un pirms vai pēc sarežģītiem posmiem visus dalībniekus vizuāli novērtē dakteri. Dažu labu nolika mierā.
Kolosāla sajūta bija skriet pa to taku lejā, kuru jau iepriekš bijām noskatījuši, kad visi ar tramvaju cēlāmies uz augšu, lai kāptu Monblānā. Līdz pat Šamonī tālākais skrējiens vairs nesagādāja nekādas grūtības. Biju kā uz tāda viļņa. Ar katru soli finišs tuvojās. Un atkal mēs satikāmies ar Gustu un viņa jauno brazīļu draugu. Pļāpājot laiks ātri aizskrēja.
Kad ieskrējām Šamonī, man pretī jau bija atskrējuši Intars ar Edgaru. Rokās liels Latvijas karogs. Skrējām cauri Šamonī. Ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Pašā centriņā mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda IZTURĪBA. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs. Visu laiku centos noturēties, lai no tās visas emociju gammas nesāktu raudāt. Šī mirkļa dēļ vien tas bija tā vērts. Man vajadzēja pieveikt vairāk nekā 145 km, uzkāpt un nokāpt vairāk nekā 9 km uz augšu un leju, divas naktis praktiski negulēt, lai tā kārtīgi izprastu, cik svarīgi ir būt starp savējiem. Es esmu pateicīgs visiem, kuri mani atbalstīja un līdzi juta. Esmu pateicīgs Dieviņam, ka viņš man ļāva to visu izbaudīt. Un, protams, bez IZTURĪBNIEKIEM es to nebūtu paveicis. Esmu pateicīgs arī savam kuņģītim, kurš, iespējams, paglāba mani no ilgstoša atjaunošanās procesa. Ja man nebūtu bijis slikti ar vēderu, es būtu darbojies daudz intensīvāk un, noteikti, pēc tam būtu juties ļoti noguris. Es nepārmocījos, nedabūju nevienu tulznu un man tā īsti arī nemaz nesāka sāpēt muskuļi.
Vai es kādreiz vēl uz ko tādu parakstīšos? Nezinu. To Do liste man ir garu garā…
Uldis mani iedvesmoja un iedrošināja. Es ceru, ka arī mana pieredze kādam ļaus noticēt pašam sev. To var izdarīt. Tas ir iespējams.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Valda Finiera Facebook.
km 
-