Biedriem

Kuršių Nerija trail 2019

Finiša zona agrā rīta stundā.

Finiša zona agrā rīta stundā. Foto: L.Loce

Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km.

Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.

Agrs rīts plkst.7:30. Foto:

Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta

Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.

Aust dienišķi velnišķīgs rīts

Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50

Pirmie metri trasē.

Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta

Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.

003-1

Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.

Foto:

Foto: fotodyta

Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.

Preilas promenāde

Preilas promenāde

007

Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.

Foto: fotodyta

Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta

Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.

Gaisma tuneļa galā. Foto: TKN

Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus  objektyvas

010

Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?

Taciņu un marķējumu redzi?

Taciņu un marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.

013

014

Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus  objektyvas

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas

Degušais mežs

Degušais mežs

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir  vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.

Finišā ar vācieti Birte.

Finišā ar vācieti Birte

Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.

Piedzīvojums TDS 2019 (Valdis Finieris)

70303914_2593186607391899_2762977432456658944_o

Nu tas ir galā. Padarīts. Piedzīvots. Izbaudīts.

Vajadzēja laiku, lai to tā kārtīgi apjaustu, jo prātā to nemaz nav tik viegli aptvert: 145 km pa sarežģītu kalnu reljefu ar kopējo kāpumu +9100 m un tik pat arī lejā. Tas ir kā “uzskriet” Everestā un pēc tam noskriet arī lejā… Tam atvēlēts laika limits – 43 stundas. Izmantojot laika limitu pilnībā, nācās lukturi ieslēgt trīs naktīs pēc kārtas, jo starts tika dots 28.augustā plkst. 4.00 no rīta Itālijā, kad bija vēl tumsa. Tad visa diena un nakts pa kalniem, un finišs Šamonī (Chamonix) 29.augusta vakarā, kad jau atkal ir tumšs.

Paši organizatori TDS distanci sauc par skarbāko, jo 145 km garajā ceļā augstuma metri jāsalasa gandrīz tik pat daudz, kā pasaulslavenajā ultra maratonistu festivāla garākajā distancē UTMB. TDS distance intensīvāka un tehniski sarežģītāka. Ar to arī skaidrojams fakts, kāpēc no vairāk nekā 1700 startējušajiem finišu izdevās sasniegt tikai 60%, lai gan laika apstākļi mūs lutināja. Vairāk nekā 600 dalībnieku izstājas pārslodzes, spēka izsīkuma vai veselības problēmu dēļ.

Uz starta izgāju, skandinot pats sev trīs saukļus. Mana drauga iemīļotais teiciens: “man nevienam nekas nav jāpierāda”, bija visam pamatā. Tik tiešām, tā ir mana paša izvēle un es nevienam neesmu neko apsolījis. Otru sev skaitīju vēl biežāk: “ziloni var apēst, ja to ēd pa gabaliņam”. Domās visu distanci sadalīju pa gabaliņam, no viena dzirdīšanas vai barošanas punkta līdz nākamajam (7-16 km katrs posms). Vai – līdz kalna galam un tad tālāk. Bet dažkārt dalīju pat vēl smalkāk – nu, līdz tam akmenim… Trešais, varbūt vēl banālāks, bet patiess: “cerība mirst pēdējā”. Es tiešām cerēju, ka man tas izdosies.

28.augusta vienos naktī mana ģimene vēl nebija aizgājusi gulēt, kad cēlos, lai ēstu un dotos ceļā. Šķiet, ka bija izdevies pagulēt tikai kādu pusotru stundu. Apetīte nekāda, bet apziņa, ka vajag, bija. Katra putras karote mutē tika nogādāta ar helikopteru. Tā tētis mani bērnībā, pašam nemanot, spēja “iebarot”, līdz šķīvis tukšs. Olivers sasmērēja maizītes, kuras ieliku maisā “pusceļam” 91.km pieturai Beafort, uz kuru maisus nogādā organizatori. Sapucējos, vēlreiz prātā pārliku, vai viss obligātais inventārs līdzi, un aidā, uz priekšu.

Pie iepriekš aizrunāta autobusa, kurš salasa visus dalībniekus no Francijas puses un caur Monblāna tuneli nogādā uz Itāliju Kurmaijera (Courmayeur) starta vietu, mani sagaidīja manas komandas līdzjutēju smaidīgās sejas. Jutos īpaši pacilātā noskaņojumā. Mani bez maz vai iecēla autobusā. Kamēr autobuss vēl stāvēja, dzirdēju savējos dziedam Šveika dziesmu “Ar Dievu meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas”. Šī dziesma mani vēl ļoti ilgi pavadīja ceļā. Autobusā valdīja pilnīgs klusums. Vien retais sarunājās. Visi aizņemti ar savām domām. Satraukums virmoja gaisā. Es te pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un, vispār, neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jūtos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laiku veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai pirms divām dienām mēs vēl bijām virsotnē. Kāpām klasisko Gouter Hut maršrutu. Tā kā kāpēju skaits tiek strikti regulēts un teltīs dzīvot vairs neļauj, tad mēs 9 vietas Izturības komandai dabūjām tikai apakšējā būdā Tete Rousse. Līdz ar to, kāpiens paģērēja teju 16 stundas. Bet par Monblānu, tas jau ir cits stāsts.

Kad mūsu autobuss ieradās Kurmaijerā, tas mūs aizveda līdz stāvlaukumam pilsētiņas tālākajā galā. Piktojos, ka tagad distance būs vēl par 3 km garāka. 20 min pirms sākuma starta koridors jau bija pilns. Noskatījos uz līderu VIP-iem un atcerējos, ko Intaram Olimpiskā centra daktere bija teikusi: “ar tādu augumu jums uz hokeju vai regbiju jāiet, nevis ultra maratonos jāpiedalās”.

Iespraucos starp pārējiem pie beigu daļas. Kad distancē daudzus apdzen, tad ir labāks noskaņojums, nevis otrādi, kad tevi apdzen. Starts! Sajūtas neaprakstāmas. Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturu. Uzreiz aiz starta līnijas Katrīna no visiem skrējējiem atsveicinās. Katrīna ir visa UTMB festivāla mamma. Agrāk esot katru finišētāju personīgi sagaidījusi. Arī es pieskāros Katrīnai un sajutos kā svētību saņēmis.

Kad pilsētas kņada bija palikusi aiz muguras, ceļš tālāk vijās kalnā, pa kuru uz augšu plūda elsojoša lampiņu straume. Nevarēju atturēties pamēģināt to nobildēt, bet no bildēm nekas sakarīgs nesanāca. Tad piefiksēju, ka katra mazā apstāšanās man “izmaksā” kādas 20 vietas, kuras atgūt, pa stāvu taku augšā rāpjoties, nemaz tik viegli nevar. Uz augšu man gāja raiti un viegli, bet noskrējienos uz leju jutu augšstilba muskuļus. Sevišķi grūti bija tie garie noskrējieni, kad kādos 8 kilometros jānomet vairāk nekā 1400 augstuma metri. Vietām bija arī sastrēgumi. Vēlāk distancē kāda taka bija aprīkota ar virvēm. Nolīgtie alpīnisti stāvēja blakus un diriģēja parādi. Kamēr stāvēju, ļoti nosalu.

Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Kad migla ar mākoņiem un kalnu korēm izveido tādu ainavu, tad, to redzot, dvēsele gavilē. Tajos brīžos vairs nav šaubu par dalību šajā avantūrā – tas ir to vērts!

Pirmie 30-40 km paskrēja nemanot. Bet pēc 50 km sajutu ko nelāgu vēderā. Ar visu to, ko līdz tam biju saēdies, mans nabaga kuņģītis netika galā. Bija sajūta, ka esmu norijis basketbola bumbu. Sita augšā skābi, un par barības uzņemšanu nespēju pat padomāt. Katrs nākamais kilometrs skaitījās aizvien lēnāk. Paskriet uz leju vairs nevarēju. Katrs solis tika pavadīts ar sāpēm vēderā.
Kā tad tā? Vai tās ir beigas? Viss? Nekas cits taču nesāp. Kājas ir OK. Laika apstākļi ideāli. Bet es vairs nevaru pakustēties.

70021779_2593186640725229_3773917746438340608_o

Nu ziloni dalīju pavisam mazos gabaliņos. Liku sev mērķi tik, cik lukturis tālu rāda. Pēdējie 15 km līdz punktam, kurā būs iespēja izstāties, bija visgrūtākie. Atskārtu, ka pēdējās 6 stundas neesmu neko ēdis. Tikai drusku buljonu un krūzi kolas. Spēki līdz ar to arī bija galā. Bet vēl jātiek līdz 91.km. Nogurums, miegs un vēdergraizes man lika meklēt daudz maz taisnu un plakanu pleķīti, kur atgulties. Bet ne jau es vienīgais tāds. Visi luksus klases dabas dīvāniņi jau aizsisti. Koncentrēšanās spējas strauji samazinājās. Pastāvēja ļoti liels risks paklupt un savainoties. Kā atlaidos garšļaukus, tā atslēdzos. Bet pēc 12 min atmodos, jo tas bija laiks, pa kuru ķermenis paspēja atdzist. Nospriedu, ka labs dabīgais modinātājs. Nosalis rausos augšā un turpināju dalīt ziloni pa gabaliņam.

Kad sasniedzu 91.km barošanas punktu, biju pārliecināts, ka ar to man šis pasākums ir galā. Gandrīz pārliecināts. Atstāju tikai mazu mazītiņu cerības stariņu. Vilšanās. Pazemojums. Sašutums. Bezspēks. Paņēmu savu iepriekš atsūtīto maisu un domāju, ko darīt. Zvanīt savējiem nakts vidū, lai brauc pakaļ? Kamēr gaidīšu, tāpat gulšņāšu. Nolēmu vēl neizstāties. Pagulēt un tad. Sporta zāle bija pārvērsta par riktīgu lazareti. Vienā galā dakterīši un fizioterapeiti uz saliekamajām kušetēm apstrādā cietušos, bet otrā galā uz matračiem atpūšas atbirēji un tie, kas vēl plāno turpināt. Visas vietas aizsistas. Stāvēju, gaidīju un kā kāds sakustējās, tā ātri riktējos viņa vietā. Līdz kontrollaika beigām vairs atlikušas 1,5 stundas. Cerība mirst pēdējā. Uzliku modinātāju. Ja nu notiek brīnumi? Brīnumi nenotika. Modinātāju nedzirdēju. Pamodos no trokšņa, kad dakteri locīja savas kušetes kopā. Kāda franču kundzīte ar slotu rokā man prasa, vai es vēl došos trasē. Teicu – jā. Neapzināti. Atvēru maisu, pārģērbos un apēdu dēla sasmērētās sviestmaizes. Man bija divi varianti, vai nu tās paliks manī vai arī strauji pametīs. Palika. Hm, sajutos daudz labāk. Kamēr biju atradies miera stāvoklī horizontāli, mans kuņģītis bija pastrādājis un samalis daļu no tā, kas tajā bija salādēts. Biju ieguvis tik ļoti nepieciešamo enerģiju. Labi. Tad es vismaz iziešu no šī punkta un, ja joprojām būs slikti, nākšu atpakaļ.

Pie durvīm mani sagaidīja pārsteigums. Organizatori paziņoja, ka kontrollaiks beidzies. Tas izraisīja neviltotu sašutumu kādai ķīniešu dāmai, kura skaļi mēģināja šo jautājumu atrisināt. Tas paglāba mani. Kamēr šie tur ķīvējās, es klusītiņām pazagos garām. Pagāju garām arī organizētājiem, kuri kā pēdējie dodas distancē, lai pārliecinātos, ka neviens tur nav palicis. Nu ne jau gluži ar lāpstu rokā, bet ar rāciju gan.

Jutos pārsteidzoši labi. Atlika tikai izdzenāt pesimistiskās domas un apziņu, ka esmu pats pēdējais. Pēdējais aiz visiem, kuri vēl cīnās trasē un aiz tiem, kuri jau TDS finišējuši. To grūti prātā aptvert. Ja es esmu tikai pusē (tā biju sev iestāstījis, ka 91.km ir puse), tad TDS līderi visu ir darījuši divreiz ātrāk nekā es. Divreiz ātrāk kāpuši kalnā, divreiz ātrāk skrējuši uz leju un divreiz mazāk uzturējušies barošanas punktos. Vou!

Tālāk man gāja salīdzinoši viegli. Izklaidējos skaitot, cik daudzus es apdzenu. Pēc pirmā simtiņa jau sāka atgriezties pārliecība, ka nekas nav beidzies un es to varu. Startējot no pašām beigām, man bija iespēja satikt vairākus letiņus. Iepriekš distances sākumā biju saticis tikai Matīsu. Kāpjot pa kādu nogāzi, mani pēkšņi uzrunāja latviski. Tā bija ar apbrīnojamu apņēmību apveltītā Antra. Viņai bija bijušas savas likstas, taču tās nelaupīja plānu iet līdz galam. Tad kādā punktā satiku Gustu un tālāko ceļu būtu gājuši kopā, ja vien nepazaudētu viens otru. Kādā punktā es biju pārliecināts, ka viņš jau priekšā. Pieliku soli un mēģināju panākt, bet izrādījās, ka Gusts gaidījis mani pie telts.

Beidzot sasniedzu ilgi gaidīto Les Contamines, jo zināju, ka tur satikšu savējos. Tik superīgi bija satikt Intaru un Edgaru, un pēc tam arī Otaru un Odriju ar Itu. Intars varēja ienākt punktā kā oficiāls asistents. Citādi, tāpat no malas, nemaz nevar visi ienākt. Lai arī man neko īpašu nevajadzēja palīdzēt, tas, ka kāds savējais blakām, dod ļoti labu sajūtu. Drauga plecs. Arī visu pārējo draugu atbalsts no attāluma ļoti palīdzēja. WhatsApp ziņas lasīju tikai barošanas punktos. Tie mirkļi bija kā saldais ēdiens. Pateicoties man īpašiem un tuviem cilvēkiem, es sevi spēju motivēt darīt to, ko es daru.

TDS distances noslēguma daļā bija kāds īpašs izaicinājums – bija jāpārrāpjas pāri Col de Tricot pārejai. Pa stāvu serpentīna taciņu jātiek līdz augšai. Atskatoties no taciņas, ainava pasakaina. Spožais sniegs Monblāna kalna apkārtējās virsotnēs, ledāja zilās mēles, no kurām iztek mutuļojošas upītes un zaļas pļavas ielejā. Tā varētu stāvēt un apjūsmot dabu, taču saule pakausī burtiski spieda nost pie zemes. Kāpu ļoti prātīgi. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Elpoju, atelpojos, dzēru un turpināju kāpt. Sāku bažīties par ūdens krājumiem. Pēdējā uzpildes stacijā līdzi paņemtie 1,5 l strauji sāka izsīkt. Es jau uzbūru ainiņu, kā pārejas augšā ieeju bārā, nometu 20 EUR uz letes un pasūtu lielu glāzi auksta ūdens. Palūgtu, lai piešauj klāt mazītiņu šļuku alus, tik ļoti gribējās kaut ko rūgtu. Taču ūdens pietika un vājums neuznāca. Kuluāra vidū gan kādai itāļu meitenei bija palicis slikti. Ar viņu šad tad bijām kādu vārdu pārmijuši. Viņa bija atslēgusies, bet kad no pārejas augšas noskrēja glābēji, bija jau atžirgusi. Pēkšņi starp klintīm atskanēja helikoptera izraisītā dārdoņa. Nevarēju iedomāties, ka helikopters spēj piezemēties arī tik lielā slīpumā. Tas atstutēja vienu slieces galu uz akmens, un no tā izlēca divi glābēji ar lielām somām. Tad helikopters pacēlās gaisā. Pēc brīža tas atgriezās un ar troses palīdzību iecēla vienu no glābējiem, tad nolaida trosi un pacēla iepriekš sagatavoto cietušo itāļu meiteni. Tad, visticamāk, visu sagatavoja transportēšanai un visbeidzot pacēla otru glābēju. Helikopters pazuda Šamonī virzienā. Kad biju sasniedzis pāreju, atkal tika izsaukti glābēji. No pārejas augšas atkal devās divi lejā. Taču helikopters varēja ierasties tikai pēc laika, jo, šķiet, tas bija aizņemts ar glābšanas darbiem Monblānā. Tā gadās. Ceru, ka ar cietušajiem viss kārtībā. Dažādus pārmocījušos jau ik pa laikam varēja redzēt. Citi nespēj apstāties un pateikt nē. Tāpēc arī pie barošanas punktiem un pirms vai pēc sarežģītiem posmiem visus dalībniekus vizuāli novērtē dakteri. Dažu labu nolika mierā.

70210594_2593186630725230_219039178862624768_o

Kolosāla sajūta bija skriet pa to taku lejā, kuru jau iepriekš bijām noskatījuši, kad visi ar tramvaju cēlāmies uz augšu, lai kāptu Monblānā. Līdz pat Šamonī tālākais skrējiens vairs nesagādāja nekādas grūtības. Biju kā uz tāda viļņa. Ar katru soli finišs tuvojās. Un atkal mēs satikāmies ar Gustu un viņa jauno brazīļu draugu. Pļāpājot laiks ātri aizskrēja.
Kad ieskrējām Šamonī, man pretī jau bija atskrējuši Intars ar Edgaru. Rokās liels Latvijas karogs. Skrējām cauri Šamonī. Ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Pašā centriņā mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda IZTURĪBA. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs. Visu laiku centos noturēties, lai no tās visas emociju gammas nesāktu raudāt. Šī mirkļa dēļ vien tas bija tā vērts. Man vajadzēja pieveikt vairāk nekā 145 km, uzkāpt un nokāpt vairāk nekā 9 km uz augšu un leju, divas naktis praktiski negulēt, lai tā kārtīgi izprastu, cik svarīgi ir būt starp savējiem. Es esmu pateicīgs visiem, kuri mani atbalstīja un līdzi juta. Esmu pateicīgs Dieviņam, ka viņš man ļāva to visu izbaudīt. Un, protams, bez IZTURĪBNIEKIEM es to nebūtu paveicis. Esmu pateicīgs arī savam kuņģītim, kurš, iespējams, paglāba mani no ilgstoša atjaunošanās procesa. Ja man nebūtu bijis slikti ar vēderu, es būtu darbojies daudz intensīvāk un, noteikti, pēc tam būtu juties ļoti noguris. Es nepārmocījos, nedabūju nevienu tulznu un man tā īsti arī nemaz nesāka sāpēt muskuļi.

Vai es kādreiz vēl uz ko tādu parakstīšos? Nezinu. To Do liste man ir garu garā…

Uldis mani iedvesmoja un iedrošināja. Es ceru, ka arī mana pieredze kādam ļaus noticēt pašam sev. To var izdarīt. Tas ir iespējams.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Valda Finiera Facebook.

Dolomyths Run Ultra

Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet.

Pienāca laiks plānot šī gada sacensību kalendāru, un tā nu sanāca, ka Dolomyths Run Ultra trāpīja desmitniekā – lielisks skrējiens pirms CCC, manai gaumei piemērota distances un augstummetru attiecība un tieši pa Sellaronda apli, kur ziemā daudzkārt snovots. Drīz vien reģistrācijas apstiprinājums bija epastā un atlika tikai sakārtot loģistiku. Lasīt tālāk.

PČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.

Lasīt tālāk.

Sports & meditācija

Pēc nepilnas nedēļas Latvijā viesosies vairākkārtējs pasaulē garākā sertificētā (3100 jūdžu) skrējiena finišētājs, kā arī Ironman un citu atlētisku pasākumu dalībnieks – Stutišils Lebedevs no Ukrainas. Stutišils ir arī pieredzējis  lektors un vairāku grāmatu autors; pie mums viņš vadīs semināru  “Sports un meditācija”, kas sastāvēs no divām daļām. Lasīt tālāk.

Rīga – Aizkraukle 2018. Vai skaidrība, kāpēc dodies pretī nākamajam mērķim, spēj motivēt tevi?



Skriešana… iespējams, varētu būt kārtējais stāsts par skriešanu, bet tas taču būtu pārāk paredzami. Šī būs vēstule sev kā atskaites punkts, kā atgādinājums, kurš atsauks atmiņā atziņu par mērķa definēšanu, skaidrību un motivāciju. Motivācija brīžiem mēdz pazust, un atrunas kļūst par ikdienas sabiedroto, lai kaut ko nedarītu vai mierinātu sevi, kāpēc neizdevās viena vai otra mērķa sasniegšana.

Kāpēc īstenībā mēs kaut ko varam paveikt vai nevaram? Kas ir tas, kas mūs motivē, un, ja nav motivācijas, vai var būt tā, ka atrunas ir sabiedrotais kaut kā nedarīšanā?

Šis būs stāsts par to, kā man ir veicies kopš 2017. gada Kanāriju salu skrējiena. Atminos finiša sajūtas, asaras, prieku, gandarījumu – es tikko biju paveicis ko tādu, kas bija prātam neaptverams. Paveicot kaut ko īpašu, reti kad atskatāmies, kāpēc mums tas izdevās. Mēs to pieņemam kā faktu. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka diezgan vērtīgi pārdomāt un būtu bijis noderīgi atsaukt atmiņā tās lietas, kas izdevās un ko biju darījis pareizi, lai šo pieredzi izmantotu arī nākamajā skrējienā.


IMG_1893

Aizmirsu piebilst, ka papildus gandarījumam – protams, stīvās kājas nedēļas garumā. Ar stīvām kājām es domāju kājas, kuras pašas no rīta nekustas, lai aizietu, piemēram, uz virtuvi. Tās pat nekustas tik daudz, lai dotu cerību, ka šodien sanāks arī pašam izkāpt no gultas. 

Lai mazliet paskaidrotu, tad nu nedaudz precizēšu: tā ir tā sajūta, kad pamosties no rīta un burtiski tev pāri ir “pārbraucis tanks”, un, kā maza neērtība – vēl jūties, it kā būtu paaugstināta temperatūra. 

Lai tiktu ārā no gultas, ir jāveic vairākas manipulācijas. Pirmais, ko tu dari: pagriezies gultā par 90 grādiem tā, lai tavs “rumpītis” būtu vērsts izkāpšanas virzienā. Nākamais solis ir ar veiklu kustību apvelties uz vēdera. Tad pamazām izslidini kājas no gultas tik tālu, lai tās sasniegtu paklāju (grīdu); šī jau ir puse no uzvaras. Lielākais izaicinājums ir atspiest kāju pirkstu galus pret zemi un ar roku palīdzību atgrūst sevi no gultas. Pirmais, kas pieceļas no gultas, ir dibens, un tad pamazām, ar rokām palīdzot, pacel pārējo “rumpi” stāvus pozīcijā. Tas nu būtu tā īsumā, aprakstot stīvās kājas.

Lai arī stīvo kāju definīcija ir skaidra, tas nav viss, kas nāk “bonusā”. Papildus nāk smieklīgā gaita, kura liek secināt, ka vai nu tu mēģini kādu no baleta pozīcijām, vai, iespējams, pašlaik starp dibena vaigiem turi maku un līdz ar ko esi pamatīgi iesprindzis to tur noturēt. Interesanti, kāpēc nevarēji maku ielikt kabatā?

Kad šīs draudzīgās sajūtas pazūd un esi beidzis smīdināt apkārtesošos cilvēkus, droši vien ir pagājušas vismaz 3-7 dienas; beidzot var sākt plānot, kas būs tas, ko darīsi nākamo, respektīvi, kas būs nākamais pārbaudījums. Neatminos sarunas, vai/kad tika pieņemts lēmums, bet pieteicos Trans Gran Canaria 2018. Neieslīgšu sīkumos par šo pasākumu, bet ir lietas, ko ir vērts pieminēt, kas nogāja greizi, jo šajā skrējienā pēc 11:30h skrējiena/soļošanas, veicot 65km, es pieņēmu lēmumu pirmo reizi savā “skriešanas karjerā” izstāties oficiālu sacensību laikā. Pēc dabas esmu spītīgs un nepadodos nekad, mēģinu x reizes, līdz tomēr man izdodas.  Nepiedodu sev, ja neesmu ticis ar uzdevumu galā, taču pēdējos pāris gadus, kopš esmu iepazinis savu treneri Andri Ronimoisu un viņa skatu uz šīm lietām, esmu daudz ko mācījies un esmu iemācījies, ka ne tikai dzīvē, bet arī sportā ir jābūt atklātam pret sevi un jāatzīst sev tie brīži, kad tomēr ir jāizstājas, jo ieguvums no finišēšanas ir, iespējams, kļuvis proporcionāli neizdevīgs pret to, ko izjūti tajā brīdī.

Kāpēc pieminu tieši šīs sacensības? Jo esmu guvis labas atziņas, mācības tieši pēc šīm sacensībām. Ilgi par to, kā man tur veicās, nedomāju, vismaz detalizēti, kas nogāja greizi un ko es tomēr nebiju pareizi darījis. Pirmais, ko varu sev atzīmēt: lietas, kuras mēs atkārtojam, mēs mēdzam uztvert vieglprātīgi, jo savā ziņā jau jūtamies kā speciālisti, iespējams, ja pirmo reizi mums kaut kas nav izdevies, tad otrajā reizē mums būs dzinulis – motivācija šo lietu novest līdz galam un izdarīt pēc labākās sirdsapziņās. Manā gadījumā pirmajā reizē daudz kas izdevās, bija lietas, kas neizdevās, taču biju guvis pārliecību, ka es saprotu, ap ko te lietas grozās, bet patiesībā vēl ir, kur rakt.

Gatavojoties sacensībām, bieži atrunājos ar laika trūkumu, līdz ar to izpildīju mazākus apjomus treniņos, lai arī tos, kurus pildīju, tiešām izpildīju ar lielāko atdevi un piegāju ļoti atbildīgi. Otrā lieta, kura nogāja greizi, bija pirmsstarta motivācija: ja nejūti tauriņus vēderā un nezini, kapēc tu stājies uz starta, labāk uz starta neiziet. Protams, bija arī citas lietas, kas neizdevās: nestrādāja vēders, bet droši vien, ja būtu skaidrs, kāpēc eju uz startu, viss varēja būt citādāk. Droši vien liekas, kāpēc es visu šo klāstu, bet šis ir par to: lai kaut kas izdotos, ko ļoti vēlamies, mums ir jāsāk ar motivāciju un skaidrību, ko mēs tieši gribam panākt, ja ne uzrakstītu uz papīra lapeles, tad kaut vai galvā, jo iznākumu tas, iespējams, ietekmēs.

Protams, izstāties no sacensībām ir smags lēmums, kurš tiek pieņemts, izejot no tās situācijas, kurā esi. Un tas nav viegls lēmums. Taču gribētos teikt, ka smagāk, manuprāt, ir nākamās pāris dienas, kad tas lēmums tiešām “izkristalizējas”, un tu tiešām jūti, kā tas maina tavas sajūtas. Pēc tam paiet mēneši, un tu nespēj pieņemt un sameklēt cēļoņus, kāpēc šāds lēmums vispār bija jāpieņem, un ikdienā, kad saņem kārtējo treniņa plānu, aizbildinies, ka nav laika vai esi darbos līdz ausīm. Vienīgais, kas ir pazudis, ir motivācija un skaidrs mērķis, ko gribas sasniegt. 

  de62699b-cd13-4224-8883-a32e0d60e4f6 5a0509fb-399c-48f4-8715-cbb339c5305d


Tas notika arī ar mani. Pēc Kanāriju salu skrējiena izstāšanās es, protams, turpināju trenēties, bet tā bija citādāka trenēšanās. Es galvenokārt to darīju, jo tā bija ierasts un tas ir tas, ko daru katru dienu. Bieži pašam likās, ka daru pietiekami, taču patiesībā nebiju motivēts, vismaz ne tobrīd.

Es teiktu, ka mani piemeklēja četru mēnešu “paģiras”, kurās es trenējos, bet īsti nesapratu kāpēc; protams, pieauga dzīvsvars, un, es teiktu, biju atgriezies punktā, kurā es nebiju bijis vismaz pāris gadus. Ja nekas cits man pašam par to, ka motivācija ir zudusi un mērķis nav skaidrs, neliecināja, tad spogulis teica ko citu; spogulis kliedza, lai saņemos, jo citādāk es, iespējams, drīz sākšu tajā neietilpt.

Tad nu jūnija beigās tika pieņemts lēmums, ka jāsāk kustēties. Kustēties nevis pēdējo četru mēnešu ierastajā rutīnā, bet gan ar motivāciju un jau ar mērķi, ko gribas sasniegt. Mērķis, kurš tika izvirzīts, bija gatavošanās Siguldas kalnu maratonam (SKM), taču, ja nebūs pārliecības vai sajūtas, ka esmu gatavs, tad kā alternatīva būs skrējiens Rīga – Aizkraukle, kuru organizē labs draugs Agris Noviks.

Jūlijs, augusts un septembris pagāja nemanot. Pamazām jutu, ka forma uzlabojas, taču 6. oktobris (SKM) pienāca ļoti ātri, un sapratu, ka nebūtu prātīgi startēt šajā ultrā, jo vēl neesmu gatavs. Pārrunāju šo ar savu treneri, un pieņēmu lēmumu, ka skriešu kopā ar Agri uz Aizkraukli. Nezinu, kā tas nākas, bet, ieejot aplikācijā Waze, esmu apskatījis, cik tad tālu ir līdz Aizkrauklei. Galvā izveidojas priekšstats, ka tie būs +/- 80 km. Šo nepārbaudu ar Agri vai Andri, bet mēģinu sevi motivēt uz pilnas distances veikšanu. Saku trenerim, ka nedaudz biedē skriet uz Aizkraukli, jo līdz starta brīdim būšu saskrējis 800km nepilnos četros mēnešos.  Runājam un vienojamies, ka vismaz daļu noskriet būtu labi.

Pienāk sacensību nedēļa, esmu ar kolēģiem darbā padalījies, ka skriešu 80km uz Aizkraukli,  esmu sevi motivējis veikt šo distanci un skaidri redzu, kā ieskrienu finišā. Dienām ritot, saprotu, ka nevaru izturēties vieglprātīgi, vajag izplānot, kas un kā notiks. Ielūkojos Facebook, ko Agris ir sagatavojis grupā Noskrien Rīga – Aizkraukle V2, un lasu, kā viss notiks un kādi kontrolpunkti būs paredzēti. Man ieplešas acis, kad pamanu šo ierakstu – Finišs : Aizkraukle – laikā no 15:30 – 16:00 (100km) (!!!). Nē, tas nav saistīts ar finiša laiku vai to, cik ilgā laikā jāveic distance, bet 100km… ko??? Pirmais, ko daru, iemetu atkal Waze galamērķi, skatos: nu nav tur tie 100km…kļūda, vai? Rakstu Agrim. Par laimi (vai nē), viņš man apstiprinoši saka: jā, šogad skrējiens būs pa otru krastu un gala mērķis tiešām būšot 100km attālumā no Brīvības pieminekļa Rīgā.

Jūtos, ka esmu saņēmis labu kreiso āķi, esmu apstulbis. Paiet pāris dienas, līdz sakārtoju domas un saprotu, ka neesmu šeit nācis, lai staigātu melnās zeķēs. Gribas to asumiņu, gribas piedzīvojumu, un manī ir atmodies piedzīvojuma gars. Esmu saņēmis izaicinājumu, kurš liekas neprātīgs, priekšā ir pāris dienas, taču saprotu, lai šis izdotos, man ir jāizplāno, kā es to sasniegšu, jāsadala mērķis pa mazākiem mērķiem, un tas vairs neizskatās tik biedējoši.  

Iespējams, šis pavērsiens bija labākais, kas notika ar mani, jo tas man lika pārdomāt, kā es to darīšu, un noskaņoties, lai tiešām viss izdotos. Tas bija tas, kas pietrūka Kanāriju salu skrējienā šā gada februārī. Esmu atskārtis, lai arī cik neprātīgi tas liktos, bet ir sajūta, ka man ne tikai izdosies, bet es to paveikšu ar prieku. Redzu, kā mēs ar Agri skrienam finišā, turot rokās valsts karogu.

26.oktobris. Kārtējā piektdiena darbā – esmu gandrīz nostrādājis visu dienu un nevaru sagaidīt, kad tā beigsies. Iekšā ir satraukums, bailes un piedzīvojuma gars, 100km, yeah. Fokusējoties uz skrējienu, esmu palaidis fokusu uz darba lietām, pāris sīkumi, kuri parastā dienā mani neietekmētu, jo redzētu to ar skaidrāku skatu, mani pamatīgi izsit no manām nosvērtajām domām par skrējienu. Turpmākā nakts tiek pavadīta murgojot un guļot maz.

27.oktobris. Diena paiet laiski, un saprotu: tā kā pa nakti ir maz gulēts, tad šī diena tiks pavadīta guļot, atgūstot motivāciju un iedvesmojot sevi skrējienam. Tā arī notiek. Mēģinu nedomāt par skrējiena detaļām, vairāk domāju par to, kā man ir gājis iepriekš un kas ir bijis tas, kas man palīdzējis, un skaidri iztēlojos finišu. Galvā arvien biežāk redzu bildi, kur mēs ar Agri, sveiki un veseli, pieskrienam pie zīmes Aizkraukle, smejamies, gavilējam, mūs sagaida cilvēki, kurus, iespējams, mēs iedvesmosim kaut kam līdzīgam viņu dzīvēs.

Pienāk vakars. Saprotu, ka šonakt arī miega būs maz, jo vēderā ir “tauriņi”, kas nozīmē, ka esmu gatavs skrējienam. Lēnā garā sakrāmēju drēbes, kuras vilkšu no rīta un kuras būs nepieciešamas kontrolpunktos. Lai arī jāceļas agri (3:15), lai paspētu apēst putru, izdzert kafiju un tad dotos uz startu, miegs kaut kur ir pazudis. Aizmiegu 00:00.

28.oktrobra rīts. Esmu pamodies 3:15. Tā kā šonakt jāpārgriež laiks, vajadzētu būt, ka esmu nogulējis četras stundas (trīs stundu vietā). Bet pēc sajūtām jūtu: kaut kas nav īsti tā, kā jābūt. Jūtos saguris, galva kā spainis, un saprotu: šāds es nevaru skriet, vismaz ne 100km. Modinu sieviņu un jautāju, kā viņai liekas – vai laiks jau ir mainījies, taču saprotu, ka cilvēks ir miegā un droši vien nespēs man sniegt pārliecinošu atbildi. Izraujos no gultas un dodos uz virtuvi, uzlieku vārīties “čaiņiku”, tas notiek diezgan ātri. Apleju auzu pārslas ar ūdeni un piesēžu. Mēģinu saprast, vai laiks jau ticis pagriezts vienu stundu atpakaļ. Māte Google man nesniedz atbildi, un mājās nav mehānisko pulksteņu, kuri man sniegtu tik svarīgo atbildi. Tad nu vienīgā mana cerība ir paskatīties, cikos lēks saule. Skatos aplikācijā un saprotu, ka laiks vēl nav pagriezts, taču, vai varu iet pagulēt vēl 40 minūtes, neesmu 100% drošs. Tā nu paiet laiks, diskutējot ar sevi, kā es varēju tā neiedomāties, ka saskaršos ar šādu jautājumu 3:15 svētdienas naktī, kad normāli cilvēki vēl guļ…

3:58.. 3:59.. 3:00. Pirmais vārds, kas nāk prātā ir ****. Ielienu gultā pie sieviņas. Uz jautājumu, kas notika, atbildu, ka tomēr vēl ir man laiks, un iemiegu uz 40 minūtēm. Pēc 40 minūtēm pamostoties, jūtos ideāli, protams, varētu vēl gulēt, taču nu ir sajūta, ka galva ir atpūtusies un esmu gatavs celties. Paēdu putru, kura jau ir atdzisusi, izdzeru kafiju un gaidu maģisko brīdi, kad vēders sāks burkšķēt un varēšu veikt pirmsstarta rituālu. Ir plkst. 4:25… un vēl neesmu apmeklējis tualeti. Rodas iekšējs nemiers. Vai tiešām atkal notiks kā Kanāriju salās – kuņģis būs izlēmis vēl pagulēt? Fakts, ka esmu ar Agri vienojies, ka 4:35 mēs piebrauksim viņam pakaļ, lai dotos uz Brīvības pieminekli, sāk man radīt stresu. Pēkšņi saprotu, ka kuņģis pamostas.:) Aizsūtu sms Agrim, ka nedaudz kavēsim. Viss ir labi, kuņģis ir ar mani vienā komandā šonakt!

4:45 savācam Agri. Abi izkāpjam no mašīnas pie Brīvības pieminekļa, un mēs, diskutējot par to, kāda uzdzīve manāma pie Vecrīgas Mc Donalda, un mēs divi “normālie” skriesim uz Aizkraukli, pasmejamies. Satiekam Sintiju, kuru redzu pirmo reizi. Vēl neapzinos, ka viņa būs tā, kura mums palīdzēs visus atlikušos (103,5km, jā, tieši tā, atkal cita distance(!!?), bet par to pamazām) kilometrus līdz Aizkrauklei. Kurus viņa pavadīs uz velosipēda, braucot mums blakus un sargājot mūs no mašīnām. Sintijas velosipēdam priekšpusē ir groziņš, kurā gan es, gan Agris varam salikt savas mantas, kuras būs nepieciešamas skrējiena laikā. Tā kā no paša rīta neviens cits mums nebrauks līdzi, tad nu līdz Daugmales kontrolpunktam liela daļa mantu tiek ieliektas groziņā. Daugmales kontrolpunktā mums pievienosies mūsu atbalsta komanda, kura pavadīs mūs pa kontrolpunktiem līdz skrējiena galam.

4:55 Agris aicina iesildīties, izkustēties. Minūtes paiet diegan ātri, es nevaru sagaidīt, kad tik sāksies..

5:00 jautrā solī sākam skrējienu pa Raiņa bulvāri, virzienā no Brīvības pieminekļa uz Stockmann pusi, pa ietvi, protams. Pieskrienot pie Satekles ielas, trijatā saskatījāmies, nedaudz iemirdzējās acis, jo tas, ko taisījāmies darīt, nedaudz atsauca atmiņā Rīga – Valmiera skrējienu, kur pirmos kilometrus cauri pilsētai ātrākie skrējēji parasti veic aiz pavadošā transporta, skrienot pa braucamo daļu. Tad nu pieņēmām lēmumu – Satekles ielu šķērsojām, pie zaļās gaismas pa braucamo daļu gar Stockmann uzskrienot uz Gogoļa ielas, un tālāk virzījāmies Salu tilta virzienā. Temps mierīgs, ap 6:30 min/km, tā esam vienojušies ar Agri, ka no sākuma negribas pārķert startu, jo tas var atmaksāties beigu daļā. Ielās praktiski neviena nav, ja neskaita pašvaldības policiju, pāris taksometrus un iereibušus jauniešus, kuriem ir bijusi traka nakts. 

Mēs droši vien izsaucam jautājumus cilvēkos, kuri pamana trīs “indivīdus” ar atstarošajām vestēm rīta agrumā kaut kur skrienam…

Ik pēc 45 minūtēm tiek apēsta želeja, un pēc sajūtām malkots ūdens (šoreiz esmu izvēlējies atgāzētu Darida), kurš iepildīts Salomon mīkstajās pudelītēs un kuras skriešanas somas sānos ik pa laikam atgādina par sevi, dancojot pret ribām.

Esam ļoti priecīgi, jo virzienā no Salu tilta uz Ķekavu mums mugurā pūš patīkams pavējš, un liekas, ka tā taču būs visu ceļu, un runājam, cik tomēr mums ir paveicies. To, ka šī veiksme būs pārejoša, mēs pamanīsim, šķērsojot Ķekavas apli.

Pirmo reizi piestājam Ķekavā pēc divu stundu skrējiena (noskrietiem 19km) Cirkle K DUS stacijā, kur izmantojam iespēju apmeklēt labierīcības. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk.

Pieskrienot pie A5 apļa, saskatāmies ar Agri un iesmejam. Vienojamies: davaj būsim no “laukiem” un skriesim pa taisno pāri aplim, kur apļa vidū ir zāle. Sākumā tā šķiet smieklīga ideja, bet, kad esam sķērsojuši apli un nedaudz paskrējuši Bauskas virzienā, mūs panāk Sintija un vaicā, kāpēc mēs nenogriezāmies aplī pa kreisi uz Jaunjelgavu. Saskatāmies, pasmejamies un saprotam, ka noteikti mums šeit nevajadzēja skriet, nedaudz aizrunājāmies un bijām zaudējuši fokusu. Paskrienam atpakaļ un turpinām skriet Jaunjelgavas virzienā.  Šeit arī saprotam to, ka prieks par pavēju ir beidzies, jo sajūtam stipru vēju no kreisās puses, kas nāk no Daugavas. Mēģinu sevi motivēt skriet vēl ar esošo “baiku” līdz Daugmales kontrolpunktam, taču saprotu, ka vējš pūš cauri sasvīdušajai “baikai” un man sāk palikt nekomfortabli vēsi. Skrienot aiz Agra muguras, novelku ūdens/želeju somu, novelku atstarojošo vesti un visbeidzot arī slapjo “baiku”, kuru Sintija paņem un ieliek riteņa groziņā, jo rokas ir pilnas ar mantām. Esmu pat pamanījies mugursomu ielikt starp zobiem, lai izvilktu no somas lietus jaku. Kad visa šī pārģērbšanās ir veikta, jūtos ļoti labi un saprotu, ka varu skriet tālāk. 

Daugmales Cirkle K DUS stacija (30km).  Šeit mūs sagaida sieviņa (Liene). Viņai atdodam mantas, un drēbes, kuras nav īsti nepieciešamas, bet noderēs vēlāk. Izmantojam atkal labierīcības, jo turpmāk distancē varēs tikai pa “mazajam”, nu vismaz komfortabli. Pēc šo labierīcību apmeklēšanas man top skaidrs, ka, neskaitot želejas un ūdeni, manā organismā vairs nav nekā, kas varētu izsaukt kādu nepatīkamu reakciju no kuņģa. Pārvelku slapjo kreklu, nomainu apavus, jo pamazām rodas sajūta, ka šie apavi, kuriem jau ir noskrējiens ap 2000km, ir pamazām saplakuši un ir sajūta, ka skrienu ar basām kājām pa asfaltu. 

Tālāk sekos garākais pārskrējiens visā distancē – 23km, taču sajūtas ir labas un, liekas, ka sākumā izvēlētais mierīgais pulsa skrējiens ir atmaksājies, un kājas nav neko diži piedzītas un diezgan raiti skrienas. Temps joprojām 6:10-6:30 min/km. Vēl joprojām runājam, smejamies, spēlējam burtu spēli, kur uz izdomāta burta turpinām trijatā saukt lietvārdus, līdz apsīkstās idejas un mainām burtu. Kad esam pieveikuši pusi no distances, sākas pirmās krīzītes: nedaudz velk muguru, mazliet sāp ceļi. Nezinu, kā tas nākas, bet ar Agri nolemjam, ka vairs nav prāts uz spēlīšu spēlēšanu, jo sāpes pieņemas spēkā un organisms sāk protestēt. Galu galā maratons jau aiz muguras – organisms grib, lai metam mieru. Tad nu mēs katrs nedaudz noslēdzamies savā pasaulē, meklējam motivāciju, lai spētu uzvarēt iekšējos un negribu. Kādu brīdi vēlāk saprotu, ka manam ceļabiedram arī neiet viegli, vairs neskrienam blakus, esmu priekšā.  Saprotu, ka man jāuzņemas vadība, lai palīdzētu ceļabiedram nomākt domas no pirmajiem “tarakāniem”. Turpinām, līdz paliek vien pāris kilometru līdz Ķeguma HES kontrolpunktam. Sajūtu, ka nelabie spēki sāk pārņemt mani, un nu jau Agris skrien pa priekšu, ir radusies motivācija.

Rutki. Tālumā redzam Lienes mašīnu. Redzam arī to, ka tai ir pievienojusies kāda jauna mašīna, un vairāki cilvēki mūs gaida pie Ķeguma HES stāvlaukuma. Iekšā pamostas jauni spēki, un saprotams, ka (pieveikti jau 53 km) negribas izskatīties slikti atbalstītāju acīs, jo iekšēji tiešām viss “nedaudz sāp”. 

Pārvelku atkal jaunu kreklu, pārvelku apavus. Tā kā trešo asfalta skriešanas apavu man nav, tad velku Salomon gludos, bet Trail domātos apavus, kuri vēlāk diezgan atņems spēkus, skrienot uz nākamo punktu, bet to es vēl nenojaušu. Pasaku Lienei, ka apavu mainīšana man diezgan palīdz, lai atšņorē iepriekšējiem apavu pāriem šņores, lai tie “atpūšas” pagaidām, bet tiks likti lietā nākamajos punktos, jo apavi, ar kuriem veikti vismaz 2000km, ir gandrīz bez amortizācijas.  Sajūtas tiešām perfektas, kad sagurušajām pēdām iedod jaunu sajūtu, kad atkal zole nedaudz absorbē asfalta triecienus. 

Atbalstītāji ir Lienes darba kolēģe ar draugu, kas netālu dzīvojot un esot braukuši garām, un nolēmuši paskatīties, kā mums abiem “normālajiem” iet. Tā kā laiks nav pārāk patīkams, nedaudz smidzina un ir vējš, ilgi neuzkavējamies. Saprotu, ka šis posms varētu būt pats smagākais emocionālā ziņā man. Uzlieku mūziku un austiņas, jo gribas, lai nākamie 16km paiet nemanot…un tad jau varēs sākt skaitīt atpakaļ, jo būs palikuši vien 30km.

Uzsāku nākamo posmu ar lielu apņēmību. Iespējams, ar nedaudz labāku tempu kā vajadzētu: skrienu 5:50-6:00 min/km. Temps palīdz uzsilt. Šie 16km man bija paši grūtākie. 

Pamazām jūtu, ka šoreiz austiņas un mūzika nepalīdz, iespējams, pat nedaudz traucē. Ir uznākusi sajūta, ka viss traucē, ļoti sāp mugura, ceļi. Sajūta, ka rumpis mēģina mani nolikt pie vietas, taču es spītīgi turpinu.  

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.38

Agris skrien pa priekšu. Redzu, ka Agrim ir atnākusi “otrā elpa”, un viņš izskatās tik labi, it kā nemaz nebūtu skrējis. Tas mani motivē, jo pašlaik jūtos ļoti slikti. Turpinot “steberēt” uz priekšu, sāku just, ka kreisās kājas celim sānā sāk ļoti spiest. Brīžiem sajūta, ka celis varētu uzsprāgt, un es nesaprotu, vai tas ir kārtējais veids, kā prāts mēģina mani nolikt pie vietas, vai arī ir kāda problēma. Protams, viss kaut kas cits arī turpina sāpēt, bet nu tas jau ir tāds ultras “must have” komplekts. Fona sāpes, kuras tu spēj uzvarēt un atlikt malā, taču tevi fiziski neietekmē. Celis turpretī mani ļoti biedē. Agris piedāvā man 200m paiet un tad 2-3km paskriet. Šis piedāvājums liekas diezgan patīkams. Bieži domāju, kā būtu, ja iedzertu Ibumetin, bet baidos, ja nu tomēr tas ir kaut kas nopietns…? Tad nu labāk paciešu un pavēroju, kas notiek. Tuvojoties Pumpuriem, mums garām panesas SAAB ar Beļģijas valsts numura zīmēm. Pa priekšējo blakussēdētāja logu izkārts Latvijas valsts karogs. Izrādās, tas ir Agra tēta brālis, kurš turpmāk mūs uzraudzīs, fotografēs un uzmundrinās. Iedzeram pa koliņai, pasmejam un turpinām skriet uz Pumpuriem. 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.39

Pumpuri, 69km. Diezgan patīkams skaitlis. Šoreiz es nedomāju skaitlisko salikumu, bet tas, ka vēl tikai 30km atlikuši. Pārģērbjos, nomainu kreklu, apmainu apavus, nu jau tos pašus pirmos, ar kuriem esmu skrējis sākumā. Tik patīkami iekāpt asfalta apavos. Izdzeru Ibumetin, jo jūtu, ka celis mani neliks mierā, un ar šādām sāpēm būs diezgan izaicinoši tikt līdz galam. Galvā ir plāns fokusējies uz nākamajiem 15km, piecīti pēc piecīša, pamazām. Nākamie 15km paiet dziļā transā, esmu kaut kur citā pasaulē, nezinu, kur, bet neesmu klātesošs šim pasākumam. Arvien, tuvojoties Jaunjelgavai, jūtu, ka manī pamostās jau “trešā elpa”, ceļa sāpes ir rimušās. Ja pārējās sāpes ir fonā, tad celis ir nedaudz vairāk kā fona sāpe, bet vairs nav tik kritiski. Tās ir labās ziņas. Sliktā ziņa ir tā, ka labajā celī sāk parādīties tā pati sajūta, kas iepriekš bija kreisajā. Saprotu, ka Jaunjelgavā pirmais vitamīns, kas būs nepieciešams, ir Ibumetin. Taču svaigas drēbes un mūsu atbalsta personāls diezgan mani dzen uz priekšu, un gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt kontrolpunktā. Esmu atguvis priekšā skrējēja statusu, jūtams, ka manam ceļabiedram ir sākusies mazā krīzīte, taču esmu gatavs viņu atbalstīt, tāpat kā viņš atbalstīja mani, un mūsu mērķis ir viens – jātiek līdz galam ar smaidu.
WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.41

Jaunjelgava 84km. Skrienot cauri pilsētai, esmu uzlādējies no cilvēkiem, kuri uzpīpina, kuri atbalsta, kā arī vienkārši jūtu, ka vientuļā šoseja beigusies. Kontrolpunktā mūs gaida daudz cilvēku. Agra atbalsts – tēta brālis – ir sarūpējis mums buljona dzērienu. Izdzeru gardu muti, iedzeru Ibumetin. Pārģērbju sausas drēbes, pārvelku apavus un nolemju, ka atlikušos kilometrus es skriešu, jo gribu pielikt šim visam punktu, un vairs nav, ko taupīties.


WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.17-2

Skrienam diezgan raiti, esmu priekšpusē, jo pārskrējiens no Jaunjelgavas uz Sēreni ir pašaurs, lai skrietu divatā blakus un vēl mūs pavadītu velo. Manī ir tāda enerģija, ka saprotu, ka nekas mani vairs nespēj apturēt. Neilgi pirms 90km tomēr Agris liek manīt, ka arī viņam ir sākusies tā pati ceļa krīzīte, kas bija man, un sāpes esot neizturamas. Tad nu mēs izmantojot taktiku 200m iešana + 2-3km skriešana.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.18-4

Sērene 91km. Pārģērbjamies, pasmejamies, mūsos ir atgriezusies spēja uzspēlēt burtiņu spēli un pasmiet par visu, kas notiek apkārt, un par sajūtām, kuras mūs piemeklēs rīt. Skrienam tālāk, ap 95 vai 96km Agris dod ziņu, ka celis vairs  nesāp un varam skriet.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.20-3

Tad nu skrienam ap 6:00min/km un ātrāk, jo abiem ir vēlme finišēt pēc iespējas ātrāk, kamēr nav iestājusies kārtējā krīzīte. Tā nu izbaudām skatus, runājamies, un es pacietīgi gaidu finišu, jo jau 99km. Taču, runājot ar Agri, cik gan tālu jāskrien, sāku saprast, ka finišs vēl nemaz nav tik tuvu.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-2

Tikai tagad saprotu, ka nemaz tie 100km nebūšot, bet gan tur pa kreisi, tad līdz veikalam, tad tur, vēl tur utt.. Šis viss sāk izklausīties pēc finiša attālināšanās no mums. Es jau sāku nedaudz jokot ar sarkasmu, lai gan ceru, ka finišs ir te. Tā nu mēs pavelkam viens otru uz zoba, pasmejamies. Beidzot esam “uz finiša taisnes”. Agris saka: “Redzi to oranžo gaismu? Mums tik tālu jāaizskrien un viss.” Pirmā sajūta, urrā, esam galā, sāku skatīties tālumā laternas un redzu, ka tur ir n-tās laternas ar oranžām gaismām un jau sāku neticēt. “Mums jāskrien līdz ceļa galam??” Uz ko Agris atbild: “Nē , paskaiti 11 laternas, un tur būs Aizkraukles zīme.” Manī rodas jauns spars, pielieku soli, jūtu, ka Agris pieliek soli. Redzu, ka tālumā stāv cilvēku bariņš. Ar katru soli jūtu, ka mēs pašlaik koķetējam viens ar otra ātrumu, jūtu, ka temps ir vismaz 4:30 min/km, kas liekas diezgan smieklīgi pēc 103.5km veiktas distances.

Paķeram Latvijas karogu; iekšā patiess prieks, atvieglojums, gandarījums un uzvara pār sevi. Mēs to izdarījām! 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-3

“When something is important enough, you do it even if the odds are not in your favour.”


Atskatoties uz šo skrējienu, varu teikt, ka izdevās diezgan daudz. Tika iegūtas jaunas atziņas, jauna pieredze un noteikti skaidrība, kā pievērsties nākamajam izaicinājumam, lai palielinātu izdošanās faktoru. 

Bija laba kompānija – gan skrienošā, gan līdzi braucošā, kura uzmundrināja un palīdzēja. 

Bija pietiekama skaidrība par to, kāpēc ir vēlme veikt šo skrējienu. Plāns, kā virzīties uzvaras virzienā, sadalot lielo mērķi mazākos – paveicamos mērķos. 

Varu teikt, ka sacenšanās pašam ar sevi nekad nebija bijusi tik patīkama, jo gandarījums par paveikto ir liels.  Saliekot punktus uz i, varu droši teikt, ka šī bija līdz šim kvalitatīvākā (nejaukt ar ātrākā) ultra manā “karjerā”. No trasē pavadītajām 12h un 26 minūtēm un veicot 103.5km, vismaz 11h tika skriets, pauzēm un pastaigām veltot vien +/- 90minūtes. 

Man šis ir jauns sasniegums. Atjaunošanās notika ātri, protams, nedaudz stīvums bija, bet ne tāds, kā tika aprakstīts stāsta pirmajā daļā.  Pēc divu dienu pilnīgas atpūtas varēju pamazām atsākt treniņus. 

Liels paldies atbalstītājiem – gan tiem, kas juta līdzi, gan tiem, kas mūs apčubināja trasē, un, protams, trenerim Andrim Ronimoisam, kurš palīdzēja sagatavoties šim izaicinājumam. Protams, liels paldies arī Agrim Novikam par pasākuma organizēšanu, iesaku arī jums piedalīties šajā skrējienā nākamgad!

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.43 3

Interesanti, ko jaunu mēs iemācīsimies nākamajā ultrā?

Kāpēc skrien Tu un kas Tevi motivē?