Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Kuršių Nerija trail 2019

Finiša zona agrā rīta stundā.

Finiša zona agrā rīta stundā. Foto: L.Loce

Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km.

Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.

Agrs rīts plkst.7:30. Foto:

Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta

Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.

Aust dienišķi velnišķīgs rīts

Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50

Pirmie metri trasē.

Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta

Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.

003-1

Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.

Foto:

Foto: fotodyta

Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.

Preilas promenāde

Preilas promenāde

007

Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.

Foto: fotodyta

Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta

Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.

Gaisma tuneļa galā. Foto: TKN

Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus  objektyvas

010

Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?

Taciņu un marķējumu redzi?

Taciņu un marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.

013

014

Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus  objektyvas

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas

Degušais mežs

Degušais mežs

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir  vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.

Finišā ar vācieti Birte.

Finišā ar vācieti Birte

Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.

Kuršių Nerija trail 2018

Kuršu kāpa no jūras puses

Kuršu kāpa no jūras puses

Kuršu kāpa ir viena no vietām, kur man patīk atgriezties, lai kārtējo reizi aizstaigātu apskatīt pašu kāpu, izietu Raganu kalna taku vai tāpat pastaigātos pa kādu no promenādēm. Tāpēc, skatoties oktobra nedēļas nogaļu kalendārā, sev ar zīmuli ierakstīju Kuršių Nerija Ultra-Trail. Protams, ja pagadās vienā nedēļas nogalē kopā ar Stirnu buka bandu doties uz Tartu, tad pat īsti nezinu kā, bet vārds pa vārdam un kompānija uz šo skrējienu atrasta.

Tā kā naktsmājas mums bija uz Nidas pussalas, tad jau iepriekšējā vakarā pamanīju, ka marķējums ir pat līdz Pervalka, kur mēs dzīvojām, bet no rīta jau pa gaismu marķējums tika manīts arī Juodkrantė pie Raganu kalna. Man jau uzreiz ir skaidrs, ka es te neskriešu, jo mana 21km distance tik tālu neaizvīsies. Starta zona ierīkota pie jaunās pārceltuves. Tāpat nevienā brīdī nav sajūta, ka mēs atrastos Lietuvā, jo visur apkārt dzird latviešu valodu. Tapāt pirms starta nosmejamies, ka te īsti nav kur nomaldīties, jo abās pusēs jūra un vienā galā robežkontroles punkts.

Plāns ir skriet un izbaudīt trasi, bet tāpat startā aizlienu pietiekami tuvu priekšā, jo nedaudz mulsina pēc maza brītiņa priekšā esošā šaurā taka. Manas šaubas bija veltas, jo šaurā taciņa augšup starp priedītēm pēcāk pārvērtīsies platā meža ceļā un pēc tam tieši tik pat platā ceļā lejup, kur, ja labi ieskrienas un nepamana marķējumu, tad var aizskriet labu gabalu nepareizi. Ir noskriets tikai pirmais kilometrs, kad es jau sevi pieķēru pie domas, ka man ir karsti. Nav jau tā, ka man mugurā nebūtu īsais krekls, bet, skatoties laika prognozes, kuras solīja pa dienu ap +8C un, iespējams, uz beigām arī nedaudz lietu, es biju paņēmusi līdzi, tā teikt, siltāku īso kreklu. Kamēr domāju un ceru, ka organisms pielāgosies, man garām elsdams paskrien čalis, nopakojies garajās skriešanas biksēs, kreklā, cimdos un bufā. Lai jau. Mežs kā jau mežs – burvīgs, gandrīz plakanas, platas takas, zem kājām sakritušas koku lapas, tad daži pāri pārkrituši koki, kaut kur pavīd mušmires. Varētu tā skriet un skriet. Ieskatos pulkstenī un saprotu, ka laikam esmu nedaudz ieskrējusies un varbūt vajadzētu nedaudz piebremzēt, tomēr 21km jāskrien un nevar zināt, ko organizatori būs mums te sarūpējuši. Štrunts, ka skrienu par ātru, mani vairāk nodarbina doma, ka man ir karsti. Un tāpēc visu laiku izmisīgi domāju, ko darīt ar kreklu. Varētu vilkt nost, bet rokās nest negribu, jo maz ticams, ka izdosies apsiet to ap vidukli. Varbūt atstāt 4km dzeršanas punktā (kurš ir uzzīmēts uz numura, bet nebija pieminēts aprakstā) un pēc tam savākt finišā? Kamēr skrienu un prātoju, man no mugurpuses pieskrien Ivars. Brīdī, kad viņš šaurākā takas posmā paskrēja man priekšā, ieraudzīju, ka viņam ir soma. Man divreiz nebija jāsaka un, īpaši nemazinot ātrumu, es savu kreklu ieliku viņa somā. Ivars gan bažīgi pajautāja, kad man to kreklu vajadzēs atpakaļ, uz ko atbildēju, ka tikai finišā. Tā paskrējām garām pirmajam dzeršanas punktam, kas bija norādīts uz numura, bet reāli bija tikai 9km distances veicējiem.

Gandrīz izcirtums

Gandrīz izcirtums

Izskrējām cauri kaut kādam klajumam, tad vēl nedaudz pa mežu, līdz mani ne pirmo reizi pasauca atpakaļ, jo taka aizvijās pa labi augšup pa smilšainu ceļu. Izcirtums, lai dzīvo izcirtums! Nenovākti koku zari, centimetrus piecus no zemes apzāģēti sprunguļi un tā apmēram puskilometrs. Marķējums pamīšus piesiets pāri pa lauku. Brīdī, kad skrēju un skatījos, vai nav atpakaļ jāsauc priekšā skrienošais čalis (taisnības labad jāsaka, ka to čali pasaucu gan atpakaļ), Ivars no aizmugures sauc, lai skatos zem kājām, jo nokrist te nebūtu forši. Nebūtu gan, bet piedod, manas kājas šādu segumu māk atpazīt. Brīdī, kad izskrienam no tās šausmonības uz piejūras takas, tad marķējums pavīd akurāt pāri kāpai jūras virzienā. Tā, tā. Kāpēc man atkal ir jāskrien pa pludmales smiltīm, kāpēc? Nu nav taisnības, nav. Mierinājumam pludmale ir pietiekami cieta un tie bija tikai 2km pa pludmali, atkāpei – 44km skrējējiem pēc tam bija vēl 10km pa pludmali. Bet tas nemazināja manu vēlmi ātrāk tikt no šejienes prom. No jūras pūš neliels vējš, saule arī kaut kur aiz mākoņiem aizslēpusies. Pludmale pieder mums – skrējējiem. Kā taisnāks posms, tā atkal ieskrējos, bet mani tas vairs neuztrauc, ja skrienas ātri un viegli, tad tā arī ir jāskrien.

44606551_509643529515967_3132205578936385536_o

Kaut kāda smilšaina kāpa augšup, kuru atzinu par neskrienamu, un vienīgo reizi visas distances laikā pārgāju soļos. Otrā pusē ir foršs, smilšains, mīksts noskrējiens. Uzsmaidu fotogrāfam un turpinu tipināt augšup. Tam kalnam neredz ne malas, ne galu. Bet tur augšā ir dzeršanas punkts. Tai pat laikā pulkstenis nopīkst, ka laiks ēst. Lai jau, lepni noignorēju un turpinu ceļu augšup. Vēl neesot pie dzeršanas punkta, nopētu, ka aiz tā nav miskastes un, tā kā es gribu padzerties, man būs jāapstājas. Pēc dažiem noskrietiem metriem redzu, ka zemē samestas vairākas glāzītes un pie sevis nopukojos, ka es arī tā varēju izdarīt. Bet, ko nu vairs. Man pretī skrien viens dalībnieks un kaut ko jautā par to, kur jāskrien. Es, protams, rādu savu virzienu, bet viņam tas neliekas pārliecinoši, līdz man aiz muguras viena dāma rāda uz dzeršanas punktu. Ahā, tātad pēc apmēram 5km es atgriezīšos šajā pašā dzeršanas punktā. Foršs noskrējiens lejup caur koku zariem, tā teikt – kā reiz, lai uz mana plikā vēdera atstātu kādu svītru. Mani tas uztrauc? Nē. Vēl nedaudz uz leju pa sūnām noklātu meža taku. It kā jau man ir vienalga, vai Ivars skrien aiz manis, vai neskrien, bet intereses pēc atskatos, cik tālu viņš no manis ir. Tas nekas, ka es praktiski visu laiku skrienu pa priekšu, tomēr kopā skriet ir foršāk. Brīdī, kad izskrienam no meža, ceļš pagriežas pa kreisi uz uzartu smilšainu meža stigu. Forši. Marķējums uzlikts uz kaut kāda paugura, uz kura uzskrienot saprotu, ka tie bija lieki augstuma metri un, ka varēju skriet arī pa leju, tāpēc to tā arī parādu aiz sevis skrienošajiem. Tālākais bija līkumošana un labākas trajektorijas jebšu cietākā seguma meklēšana uz takas, pa kuru skrējām. Tā kāds puskilometrs.

Brīdī, kad atkal pagriežamies pa kreisi, garo distanču marķējums aizved taisni. Man nav žēl un šajā brīdī saprotu, ka mēs lēnām, bet pagriežamies atpakaļ finiša virzienā un tai pat laikā lēnām tuvojamies dzeršanas punktam. Protams, pirms tam ir gara taisne augšup – lejup un aiz nākamā pagrieziena tāds burvīgs lēzens augšup skrējiens. Man tur patika. Sūnas un ķērpji zem kājām. Takas malā zemās priedītes, bet tālumā spīd jūra. Es kaut ko minēju par sēnēm? Kāpēc mums pretī skrien čalis? Viņš nav kaut ko sajaucis? Pēc kāda laika es sapratīšu, ka viņš šajā cilpā visticamāk ir ieskrējis otrādi, jo marķējums bija uz abām pusēm. Jau kādu brīdi ķeram un apdzenam citus dalībniekus. Jau atkal šaura taciņa ar koku zariem, kurus veiksmīgi atvairu ar rokām, līdz man tas apnika un caur vienām eglītēm izskrienu tāpat.

20181021_105312

Šoreiz dzeršanas punktā esmu stingri nolēmusi pārbaudīt, kādas tad ir manas attiecības ar kolu skrējiena laikā, jo pēc Monblāna un tam sekojošā MTB100 es no tās izvairījos kā velns no baznīcas. Ieskrienot dzeršanas punktā, priekšā bija daži skrējēji, izrādās viena latviešu dāma, tikai tagad ies tajā cilpā, no kuras mēs nupat izskrējām. Viņa nesteidzās, uz ko atbildu, ka tur ir skaisti. Atrodu kolas glāzi – atgāzēta, padzeros un nolieku atpakaļ, jo tik daudz man nevajag. Dzirdu, ka Ivars noteic, ka mums vēl 4km līdz finišam, uz ko nokomentēju, ka vispār 7km, un prom esmu. Ceļš atkal ved augšup, šoreiz nemaz neatskatos, vai Ivars seko vai nē, bet tikai pēc brītiņa jūtu, ka mana ēna ir atpakaļ.

FB_IMG_1540320408423

Un tad mēs ieskrējām mežā, kur kājas iegrimst zaļajās sūnās, kur marķējums līkloču izvietots starp kokiem, kur vienā pusē ir mazi izrakumi – grāvīši, un trase visu laiku ved uz leju. Jā, es gribu tādu mežu nākamgad Stirnu bukā, tās lēzenās meža takas, nu labi arī tās kāpas, pludmali, izcirtumu, un… Beidz sapņot un skrien. Tagad prātīgi, jo trase šķērso lielceļu pie Alksnynė maksas kontroles punkta, protams, policijas darbinieki apstādina satiksmi un gādā par mūsu drošību šķērsojot lielceļu.

Pāri pa pļavu, tad pa mazu taciņu gar jūru. Tā aizskatījos uz taku, kur likt kāju, ka atkal nepamanīju marķējumu un gandrīz aizskrēju taisni uz priekšu, ne augšā kalnā. Pirms tam gan nopriecājāmies par burvīgajiem skatiem, jo otrpus ūdenim slējās ostas piestātne un aiz tās dūmakā tītā Klaipēda. Vispār nav jau brīnums, ka, ja cītīgi skatās zem kājām, var nepamanīt marķējumu, ja tās baltās bultiņas uz blāvi zilā fona vēl var ieraudzīt, tad to brūngani dzeltenīgo lentu ar sarkanajiem uzrakstiem rudenīgajā mežā brīžiem bija izaicinājums ieraudzīt. Atkal nopīkstēja pulkstenis un paziņoja, ka jāēd. Atkal es to ignorēju un kārtējo reizi secināju, ka želeju lieki nostaipīju līdzi. Tai pat laikā priecājos, ka vēders par iepriekš iedzerto kolu neizrāda nekādas pretenzijas. Augšā kalnā skatu platforma, uz kuras fočējas daži čaļi. Es jau kādu laiku ceru, ka Linda, kas skrien aiz mums, uztaisīs kādu bildi no trases. Jāatzīst, ka cerības bija veltas, jo viņa pēcāk finišā atzīsies, ka, ja skrien, tad nebildē, ja nūjo – tad gan. Žēl. Varētu jau pati uztaisīt kādu bildi, bet kurš tad iedomājās šajā skrējienā paņemt līdzi telefonu.

FB_IMG_1540320564063

Noskrieti 16km un es sāku prātot, cik tad gara distance bija – 20km vai 21km. Nekādi neatceros. Bet tas neliedz sekot priekšā skrienošajiem čaļiem, kuri, kā izskatās, izklaidējas skrienot. Grantene uz leju pa diezgan platu un foršu skrienamu grants seguma taku. Kilometri pīkst aizvien pieklājīgā ātrumā, ko nu vairs – drīz finišs. Tad marķējums rāda, ka jāskrien augšup zem elektrolīnijas pa kaut kādām smiltīm un jau atkal pa kreisi uz mazākas takas. Attālums starp mani un tiem čaļiem lēnām, bet sarūk, līdz viens no viņiem pamana manu straujo tuvošanos un paziņo par to pārējiem. Labi, ka priekšā ir vēl viens skrējējs un man nav tik ļoti jāskatās marķējums. Šis prieks uz šīs mazās taciņas gar kāpas malu bija īss, jo vienā no mazajiem kalniņiem es viņam paskrēju garām. Un tad sākās. Taka aizvijās augšup caur kokiem, tad mainīja virzienu un tad es apmulsu, jo nevarēju ieraudzīt to sasodīto marķējumu, kurš jau kārtējo reizi bija saplūdis ar rudens lapām. Grozīju galvu uz visām pusēm un nospriedu, ka droši vien ir jāskrien pa asfaltu uz leju, jo, ja jau būtu jāskrien iekšā mežā, tad kaut kas par to liecinātu. Tā arī bija, pēc brītiņa tālumā plīvoja marķējuma lenta. Es kaut ko minēju, ka šis bija vienīgais brīdis, kad man sagribējās uzvilkt kreklu? Nav jau brīnums, ja noskrieti 18km un tad jau visādas domas galvā maisās.

Ja visa distance vairāk vai mazāk forši skrienama ar tādiem lēzeniem augšup, lejup vai taisniem gabaliem, tad tagad  nekādi vairs nevaru sagaidīt finišu, kuram tūlīt, tūlīt jābūt, un man šķiet, ka es jau kādu laiku dzirdu finiša atmosfēru. Tad taciņa, kā reiz, aizvijas līkumu līkumos un pilna ar mikro reljefu. Nu ja, labāko ballīti atstāja uz beigām. Saprotu, ka distance tomēr būs 21km, bet, cik liela ir pulksteņa samērītā kļūda? Es gribu finišēt. Pretī nāk čalis ar medaļu kaklā un kaut ko saka par to, cik līdz finišam. Cik? 100 vai 200 metri. Ir finišēts – 1h58min48sek.

Tradicionālais Reiki

Neformālās sarunās policisti stāsta par saviem arestu kurioziem, pavāri par ēdieniem ko taisījuši slavenībām un datoriķi par to cik ātri var iekļūt tavā draugu profilā. Skrējēji stāsta par citiem trakajiem skrējējiem. Par Didzi un viņa pusmaratoniem brokastu vietā vai par Mareka attiecībām ar strūklakām.

Par Aināru es stāstu apmēram tā. “Mums komandā ir viens džeks. Reāli aizņemts, daudz darba, visādi pienākumi, ka pat pusdienas nav laika ieēst. Vienīgā iespēja viņam skriet ir uz miega rēķina. Ceļas ātrāk nekā pārējā ģimene un iet skriet. Un jāskrien viņam ļoti ātri, jo mazi bērni, kā zināms, arī agri ceļas.” Lasīt tālāk.

Baltic seaside 100 km Cup

Didzis uz Kenigsbergu, Ainārs uz Klaipēdu. Vai otrādi.

Kuršu kāpa. Nida. 28. maijs. 2,5 kilometru aplis 40 reizes. Ievadam. Jau pirms kāda laika tepat komentāros ar Didzi bijām vienās domās, ka personīgā rekorda labošana kārtējā maratonā par kādām minūtēm ir forši, bet tas nav IZAICINĀJUMS. Sekoja Gunchas pastāsts par Pasaules čempionātu 100 km skrējienā un doma par to, ka 100 kilometru distance būtu jāpamēģina, lēnām nobrieda. Darbojošās personas no Latvijas – Andris (Dudels), Aigars (Salenieks), Arne (Ūdris), Pēteris (Cabulis), Didzis (mūsu Didzis) un Ainārs (es).

Lasīt tālāk.

Kā mēs Kuršu kāpu ieņēmām, vai Nidas pusmaratons 2010

XI-asis Nidos pusė maratono 2010

Lietuvas čempionāts pusmaratonā un vēl Nidā?! Jā, nu jau 11. pēc skaita pusmaratons notika šajā Lietuvas nostūrī – Kuršu kāpas Dienvidu galā. Šīs sacensības izvēlējos dažādu iemeslu dēļ, gan tas, ka nav jābrauc Rīgas virzienā, gan tas, ka šīgada ēdienkartē maratoni nav paredzēti. Visādi jau var gadīties, bet maratonu iztrūkumu organismā tagad cenšos kompensēt ar  psiholoģiski  vieglākajām pusītēm. Tā nu es no jauna uzdūros uz Nidas pusmaratona kandidatūru, kā  uz “lieko” pusīti. Zināju, ka pēc Valmieras nebūs viegli, jo tur kā tūristam braukt nebija prātīgi – pārāk daudz konkurentu novērtē mani no malas, tāpat iekšējā kluba konkurence “spiež” to darīt pēc iespējas labāk, bet pusītei pieteicos. Skatoties no malas tas izliekas kā avantūra, bet kas gan man var liegt mazliet    piedzīvojumus skrējēja stilā?!:) Lasīt tālāk.