Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.
Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.
Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.
Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!
Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.
Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.
Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.
Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.
Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.
Aklimatizācija
Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.
Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.
Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.
Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.
Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.
Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.
Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.
Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.
Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.
Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.
Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.
Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.
Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.
Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!
Sacensības
No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.
Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.
Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.
Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu? Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.
Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.
Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.
Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!
Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.
Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.
Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.
Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.
Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.
Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.
Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.
Pēcvārds
Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.
Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!
To, ka šogad skriešu ultru, nolēmu jau finišējot veiksmīgajā pirmajā maratonā. Tiesa gan, biju lasījis, ka jābūt noskrietiem vairākiem maratoniem un jābūt krietni lielākai kilometru bagāžai (kopš skriešanas gaitu sākšanas pērn bija tikai lēni 800 km, šogad krietni aktīvāki 1900 km). Tomēr biju nolēmis skriet 81 km un pamazām tam sāku nobriest.
Treniņi gan bija pēc īsāku distanču plāna (ar daudz nežēlīgiem intervāliem un ļoti maz garākiem skrējieniem), kas ļāva lieliski noskriet Jelgavas nakts pusmaratonā ar rezultātu 1:32. Tomēr ar pāris skrējieniem ap 30 km un vēl dažiem virs 20 km ultrām ir par maz, ko labi sajutu distances otrajā pusē. Kaut arī pēc katra Stirnubuka spļaudījos un solījos, ka nopirkšu taku kurpes, tomēr tā arī to neizdarīju un nācās skriet asfaltam paredzētajos apavos. Un kopš maratona palaidos svara mazināšanā, tā arī palikdams ap 75-76 kg, kas vēl joprojām ir krietni par daudz gargabaliem. Njā, un no smēķēšanas netikuma arī vēl nepratos atbrīvoties (varbūt drīz tomēr ar šo problēmu galā tikšu).
Ņemot vērā, ka lielas bažas raisīja agrais starts plkst.5, pēdējo nedēļu katru dienu cēlos ap šo laiku un izlaidu pa nelielam 8 km riksītim, cerot, ka man kā vakara skrējējam izdosies nedaudz pierast pie miega acīs un slinkām kājām. Nezinu, vai palīdzēja, bet visu nedēļu jutu pamatīgu miega badu.
Tā nu piektdien sakravājos 2 somās (1- ko ņemt trasē, 2 – kur atstāt liekās mantas) un devos uz autoostu, lai brauktu uz Cēsīm. Jau pirms iekāpšanas busā satusēju ar nesen uzlekušo ultramaratona superzvaigzni, par mani 17 gadus vecāko Normundu Lauci (viņš vēlāk kopvērtējumā dabūja 7.vietu, savā vecuma grupā 2.vietu). Tā nu visu ceļu un arī vēlāk uzklausīju daudz vērtīgu padomu.
Kāpjot no busa ārā, laicīgi attapos, ka viena soma palikusi uz plaukta – labi ka tā, citādi sanāktu pirmais baskāju skrējiens. Tad nu abi devāmies uz Cēsu internātpamatskolu, kur bija rezervētas naktsmājas, veiksmīgi tās atradām, pierakstījāmies, ieriktējāmies piešķirtajā istabā un aizkāpām atpakaļ uz centru pēc numuriem. Norčam lielākais kreņķis bija, vai tiešām jāņem līdzi nolikumā paredzētā krūzīte, bet es sabijos, ka nav iedotas spraužamās adatas, ar ko numurus piekabināt. Tomēr viss atrisinājās, pēc tam vakariņas, un pirms plkst.22 jau devos čučēt.
Miegs īsti labs tomēr nebija, kā jau pirms startiem ierasts. Cēlāmies nedaudz pēc plkst.3, lai laicīgi pabrokastotu un vēders startā nebūtu pārāk smags. Tikko paēdām, sākās traks gāziens – taisni laikā, lai nebūtu jāsatraucas, ka varētu būt par maz dubļu trasē. Uztaisījām kārtīgu sprintu tumsā pa peļķēm, lai tiktu atpakaļ istabā, savācām mantas un devāmies uz 2 km attālo starta vietu pa visu lietu, kas gan nedaudz sāka pierimt. No priekšlaicīgas izmirkšanas mūs gan paglāba laipna jauniete, kura ar auto mūs aizvizināja līdz starta placim :) . Tad jau arī lietus beidzās, bet gaiss bija pilns mitruma, par laimi, nebija pārāk karsti.
Ar mugursomu skriet nav nekas patīkams, bet ultrā bez tās grūti iztikt, viskautkas jāņem līdzi. Tā nu somā biju iekrāvis 2 puslitra pudeles ar vitargo maisījumu (2 vēl aizsūtīju uz 43.kilometru), 3 elektrolītu želejas, 3 dubultkafijas želejas, obligāto folijas segu, plāksterus, ibumetīnu, pretnoberzumu smēri, karti, maku un telefonu.
Kā par brīnumu, šoreiz startā īpaša stresa nebija – varbūt tāpēc, ka nezināju, kas sagaida. Pirmie pāris kilometri gāja lejup no kalna un tīri raiti, ap 5min/km. Tālāk jau brīžiem bija jāskrien pret kalnu, uzreiz kājas piedzinās, bet nekā īpaši traka un nākamos 8 km turpināju ar ātrumu zem 6min/km. Ap 7.kilometru bija krustojums, kurā īsti nevarēja saprast, skriet taisni vai pa kreisi. daži aizmauca taisni, un pēc kāda laika varen pikti rikšoja atpakaļ. Sekoju zinātājiem un trāpīju pareizi. Kaut kur ap 10.kilometru man viens čalis apjautājās, vai esot bijis kaut kāds čips kaut kur jāliek. Apbēdināju, ka bijis jāliek gan (kā dzirdēju, vēlāk gan viņam paveicies, ka manuālie reģistrētāji viņa rezultātu piefiksējuši).
Tā arī turpinājās labs riksis līdz 14.kilometram, kad prieki beidzās, jo bija priekšā nepārvarama purva peļķe un nācās piesmelt kurpes. Drīz pēc tam bija jārāpjas gandrīz vertikālā, dubļainā nogāzē, kas izgaisināja visas cerības par kaut kāda ātruma uzturēšanu. Tad jau pie Ērgļu klintīm pienāca pirmā ēdināšanas vieta, kurā ieskrēju vēl tīri svaigs.
Ik pa brīdim varēja manīt lērumiem gaileņu. Sākumā tās priecēja acis, bet vēlāk jau sāka smagi kaitināt, jo man kā sēņu maniakam šogad bekot bija sanācis tikai vien reizi. Atslodzei ik pa brīdim kājas paglāstīja nātres, nebeidzamie dubļi jautri žļurkstēja, kalni un trepes sāka apnikt, mitrums nāca no augšas un apakšas.
Drīz pēc pirmā kontrolpunkta kopā ar dažiem citiem aizšāvu pa nepareizu taku, jo kāds gādīgs cilvēks vai vējš bija nolauzis virziena bultiņu. Par laimi, jaukas meitenes pa gabalu pakliedza, ka nepareizs ceļš, un ātri atgriezos trasē.
Līdz kādam 40.kilometram trase gāja galvenokārt gar Gauju. Dažām mazajām upītēm tiltu nebija vispār, vienai tilts bija iebrucis un gar tā malu bija diezgan sarežģīti uzrāpties, viens tilts bija gaužām aizdomīgs un šķībs, pa to pārgāju lēnām, turoties pie iepuvušajām margām. Vēlāk vienā vietā pār gravu bija baļķis, bet ar piekusušām kājām pa to iet tomēr neriskēju un bridu vien upītei pāri.
Pēc maratona distances pieveikšanas jutos vēl tīri ok, kaut arī nogurumu jau sāku manīt. Pēc tam sākās gandrīz 20 km posms gar Amatu – ļoti daudz skaistu skatu, bet takas aizaugušas, nogāzes slidenas, vietām akmeņi un celmi, aiz viena aizķēros un pamatīgi nomaucos, salaužot īkšķa nagu un gandrīz pazaudējot pudeles, kas izmuka no somas un aizripoja pa nogāzi – brikšņos nebija viegli tās izmakšķerēt.
Te jau palika skriet grūti, bet vēl turējos. No kāda 55.kilometra līdz 65.kilometram turējos astē vienai izturīgai dāmai, bija daudz labi skrienam grants ceļu, bet īsti spēka labai skriešanai vairs nebija un jau kāpu pat pavisam lēzenos kalniņos. Šajā posmā nomaucos vēl vienu reizi, šoreiz uz slideniem zariem izcirtumā. Bija arī jauks brīdis – meitene pļavā pie maza galdiņa, kas salēja ūdentiņu un cienāja ar pašas lasītām jāņogām.
Nu sākās pats labums, pārplīsa tulznas uz pēdām un gūžas jau ļodzījās. Pārmaiņus skrēju, gāju, rāpos, slidinājos. Tagad jau katra gailene, ko ieraudzīju, gandrīz izraisīja krampjus, bet katrs kalns smagu nopūtu. Ap 70.kilometru, ieraugot, ka vēl jākāpj pa Žagarkalna milzu nogāzēm, gandrīz pielaidu bikses. Kaut kā uzrāpos, pēdējā kontrolpunktā vēl uzpildījos un devos finiša posmā.
Pēdējie 10 km pagāja gandrīz tikai ejot, jo katrs mēģinājums skriet saskārās ar asu protestu no gūžu puses, pēdas un īkšķis arī nejutās neko omulīgi. šajā posmā mani daudzi apdzina, kas omu neuzlaboja, bet kārpījos vien tālāk. Pēdējos 3 km jau pat paiet bija grūti, traki gribējās apsēsties vai pagulēt. Pēdējo km gāju kopā ar jaunu jauku dāmu un večuku, visiem bija grūti, bet kaut kā pa pēdējām kāpnēm uzrāpāmies un veiksmīgi finišējām.
Rezultātā 78-81 km (pulksteņa un kartes dati atšķīrās) pieveikti 10:43:17. Izcīnīta 74.vieta no 121, vecuma grupā 38.vieta no 54.
Nākamgad rezultātu derētu uzlabot, bet pieredze nenovērtējama.
Skrējiens “Zilonis tumsā” nebija manu prioritāro skrējienu sarakstā līdz brīdim, kad Skrējēju ballē laimēju tajā dalību. Lai gan pilsētā es bieži skrienu pa tumsu ļoti vēlu vakarā, skriešana mežā pa nakti mani biedēja. Zināju, ka visi ātri aizskries un pametīs mani mežā vienu. Marķējumu saskatīt man būs grūti. Nomaldīšanās iespējamība tuva 100%.
Turpmāko pusgadu par šo pasākumu nedomāju. Zināju, ka man ir garantēta dalība, un ka noteikti piedalīšos. Vienīgi nezināju, cik garu distanci skriešu. Atliku reģistrēšanos uz pēdējo brīdi. Pavasaris pagāja, gatavojoties maratonam. Jo garākas distances skrēju, jo īsākas gribējās skriet. Pēc noskrietiem trīs “Noskrien ziemu” posmiem, Uldzhas apkopotajā “Satelītu” reitingā atrados saraksta augšpusē. Gudroju, varbūt Zilonī skriet satelītu? Nebūs ilgi jāmokās. No otras puses skatoties, kad es vēl saņemšos, lai noskrietu ultru? Vairāk gan meklēju argumentus, lai neskrietu to ultru. Arguments neskriešanai varētu būt kontrollaiks. Tomēr 10 stundas, šķita pietiekami daudz, lai arī es varētu šo distanci pieveikt. Bet varbūt tikai ātrie pieteikušies, un nebūtu forši, ja organizatoriem būs mani finišā jāgaida papildus 2 stundas. Pētu dalībnieku sarakstu. Nē, nav tik traki, ir arī Divplākšņu tempa skrējēji. Lai nu tā būtu, pieteicos garākajai distancei. Būs man arī viena ultra.
Aizņemos no Gunas mugursomu, sapakoju to ar drēbēm, želejām, batoniņiem un dzeršanas sistēmu. Nedaudz pastresoju par folija segas un sarkanā gaismas luktura neesamību, bet līdz startam arī tie atrodas.
Manā vecuma grupā esam pieteikušās tikai 2 dalībnieces – es un Zanda. Mēģinu Zandu apvārdot, ka jāskrien kopā. Lai gan Zandai ir jau ultru pieredze, un viņa šogad skrien ātrāk nekā es, mēģinu iestāstīt, ka kopā skriet būs jautrāk, un ka finišā viņu pa priekšu palaidīšu. Sadalām vietas jau pirms starta. Lūdzu, lai vismaz mani nepamet, kamēr tumsa.
Pulcējamies uz startu. Pūš neganti auksts vējš. Nolemjam uzvilkt jakas. Starts. Jau pirmajā kilometrā Zanda saka, ka jāpiestāj, jo jānovelk jaka. Viņa liek to novilkt arī man. Tā skrienam pļāpājot, līdz vienā brīdī saprotam, ka ap mums vairs nav neviena skrējēja vai nūjotāja. Marķējumu arī kādu brīdi neesam redzējušas. Paliek neomulīgi.
Divplākšņi startā gatavi lidojumam
Startā telefonā biju uzlikusi sekošanu Endomondo trasei. Paldies, Alx, par šo iespēju. Secinām, ka esam aizskrējušas tālu prom no trases, ļoti tālu. Skrienam atpakaļ. Bijām noskrējušas liekus 4 kilometrus un pazaudējušas pusstundu. Neko darīt, turpinām ceļu.
Nogriežoties no grantētā ceļa mežā, secinām, ka marķējums forši atspīd, un tam var viegli izsekot. Pēc kāda brīža sākas kultūras kilometrs, kas izpaužas kā skriešana pār purvu, lekšanu pār sagāzušiem kokiem, pārvietošanos pār izcirtumu bezceļa apstākļos. Lai arī šim kultūras kilometram ir fiksētas beigas, tas tomēr vēl turpinās vairāku kilometru garumā. Jūtu, ka Zandai īsti nepadodas pārvietošanās šajā bezceļu apvidū, līdz vienā brīdī viņa paziņo, ka grib “piekāst” šo ziloni. Lai arī slapjumi beidzas, taka joprojām ir šaura un grūti skrienama. Mūsu temps ir kļuvis pavisam lēns. Sāk palikt auksti.
Kādā pagriezienā Zanda pamana zemē nomestu orientēšanās kontrolpunkta prizmu. Paskrienot tālāk, pamanām arī pašu kontrolpunktu, bet nav kur atzīmēties. Paceļam atrasto prizmu, nedaudz pameklējam atzīmēšanās kompostieri. Neatrodam. Sazvanām Vilmāru un paziņojam konstatētos apstākļus. Šis izbrīnīts jautā, ko tad pārējie darījuši? Ļauj mums skriet tālāk.
Nonākam pirmajā uzkodu punktā. Uzzinām, ka kontrolpunkts nav bijis pat līderim un ka nomaldījušies ir arī igauņi. Nedaudz iestiprināmies, uzvelkam atkal jakas un dodamies tālāk. Zanda ieminās, ka purva slapjumos ir satraumējusi kāju un sāp vecā kaite. Bažīgi skatos pulkstenī. Vajadzētu tā kā skriet un atgūt nokavēto laiku, bet Zanda saka, ka viņa šo pasākumu vairāk uztverot kā pārgājienu. Viņai ejot kāja nesāpot. Ieminos, ka ar iešanu vien mēs kontrollaikā neiekļausimies. Sākam skriet un tad Zanda sāpīgi atsit kāju pret akmeni. Nav labi. Zanda jau runā, ka varbūt nākamajā kontrolpunktā stāšoties ārā. Sāku sarunu ar sevi. Ko man darīt? Skriet kopā ar Zandu, kā bijām sarunājušas, vai doties tālāk vienai. Līdz nākamajam kontrolpunktam vairāk nekā 15 km. Skriešana vienatnē tumsā mani biedē, atstāt Zandu vienu arī negribas. Negribas arī galīgi “norakt” šo pasākumu, nefinišējot kontrollaikā. Saņemu drosmi un pasaku Zandai, ka es atdalos.
Skriešana vienatnē nemaz neizrādās tik traka. Marķējums ir labi izsekojams. Pārdzīvoju par Zandu. Ceru, ka viņa saņemsies. Tumsā skrienot pa smilšaino stigu, tā liekas skrienama. Pie gaismas, skrienot jau pa citu smilšainu ceļu, jau vairs nemaz neliekas, ka ir iespējams pa tām smiltīm paskriet. Nonākot otrajā punktā, uzzinu, ka nākamie skrējēji pirms manis ir 10-15 minūšu attālumā. Tas priecē. Nešaubos, ka panākšu. Nedaudz mulsina noskrietie kilometri. Meitenes saka, ka šis 33. km, citi skrējēji esot minējuši, ka vajadzētu būt 35., 36. kilometram. Otrais variants man šķiet ticamāks.
Ir uzaususi gaisma. Lukturis tiek ielikts mugursomā. Turpmāk jāseko lentām. Tās ir nedaudz grūtāk saskatīt, bet sūdzēties par marķējuma trūkumu būtu grēks. Skrienu un domāju, kur tie kontrolpunkti, kuros jāatzīmējas. Vai tikai kādam neesmu paskrējusi garām? Pēc neilga brīža vienu arī sastopu. Pieskrienu un nevaru saprast, kurā rūtiņā jāatzīmējas? Atzīmējos tukšajā ailītē. Padomāju un paskrienu atpakaļ, kas tur gan vēl bija rakstīts? Atrodu vajadzīgo nosaukumu un atzīmējos kontrolkartiņā vēlreiz. Turpinās skrējiens pa smilšainām stigām. Vēroju jaunaudzes un saprotu, ka stigas uzartas ugunsdrošības nolūkā. Jaunaudzi nomaina jau pieaudzis mežs. Te taču varēja to stigu neart, bet uzartajai smilšainajai stigai gals nav saskatāms. Kad trase nogriezusies uz grants ceļa, pamanu priekšā kādu skrienam. Nopriecājos, ka neesmu mežā viena – ka vēl kāds bez manis arī ir trasē. Panāku Intu un Agnesi.
Trešajā uzkodu punktā nonāku ar domu, ka līdz finišam ir tikai 15 km, un ka man ir pietiekami daudz laika, lai iekļautos kontrollaikā. Diemžēl tieku apbēdināta, jo līdz finišam esot vismaz 18 km. Tas liecina par to, ka būs jāiespringst, lai laikā nokļūtu finišā. Turpinu ceļu. Vienīgā bilde, kuru uzņemu trasē, ir koka tiltiņš. Tas bija pietiekami stabils un skrienams. Kamēr to bildēju, tikmēr meitenes mani atkal panāca. Uzzinājušas, cik kilometru līdz finišam, viņas ieslēdza turbo ātrumu.
Foršais tiltiņš
Pēdējā posmā līdz finišam nodarbojos ar rēķināšanu, iekļaušos kontrollaikā vai neiekļaušos. Pašai sev par pārsteigumu, es joprojām virzījos uz priekšu vairāk skriešus nekā iešus, bet tie kilometri dila ļoti lēni. Bija skaidrs, ka Endomondo samērīs vairāk kilometru nekā organizatori solījuši, tad vēl jāpieskaita sākumā lieki noskrietie kilometri. Kā lai zina, cik kilometru līdz finišam? Pēc brīža panāku puisi. Pajautāju viņa domas par to, cik tālu līdz finišam. Viņam neesot ne jausmas. Mana versija – no 1 līdz 5 kilometri, jo Endomondo saka, ka ir noskrieti jau 66 km. Pie 69. km joprojām nav nekādas skaidrības, cik tālu līdz finišam, bet līdz kontrollaika beigām vairs tikai 10 minūtes. Garām paskrien Agnese. Ja zinātu, ka finišs ir tuvu, tad varētu saņemties. Nenoticu drīzam finišam. Kad ieraugu pēdējā kilometra atzīmi, bija atlikušas vairs tikai 2 minūtes. Finišēju 10h 4 minūtēs. Nedaudz saskumstu par tām pārtērētām 4 minūtēm.
Atkrītu zālē. Viss. Skrējiens ir beidzies. Par šo varoņdarbu gribētos medaļu, bet šoreiz tāda nav paredzēta. Žēl.
Pēc mirkļa arī apbalvošana. Tā sākas ar loteriju. Nopriecājos, ka Suunto pulksteni iegūst puisis, kas tajā mirklī finišē un kurš man trasē atbildēja, ka viņam neesot ne jausmas, cik tālu līdz finišam.
Zināju, ka savā vecuma grupā esmu finišējusi pirmā, bet nebiju pārliecināta, ka mani apbalvos. Nonākšana uz pjedestāla sagādāja patiesu gandarījumu par pieveikto distanci un mežā pavadīto nakti.
Pjedestāls
Kopsavilkums un secinājumi
Prieks, ka nepalaidu garām dāvāto iespēju noskriet ultru.
Kopā skriešana novērš uzmanību no sekošanas līdzi marķējumam, kā rezultātā noskrieti vairāki lieki kilometri. Kopumā tumsā izsekot marķējumam bija daudz vieglāk, nekā skrienot pa gaismu.
Skrienot pa tumsu, nav nemaz tik bailīgi, pat tad, kad apkārt nav citu skrējēju.
Ar mīļākajiem apaviem var purvus izbrist un pat upītes pārbrist ar sausām kājām.
Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.
Iliotibiālā saite
Problēmas būtība īsumā un amatieru valodā. ITB ir gara saite, kas stiepjas gar kājas augštilba ārpusi no gurna līdz celim. Skrējējiem lielākoties skriešanas laikā tiek trenēti kvadricepsi un ikri. Ja netiek taisīti speciālie vingrinājumi, tad sēžamvietas un augšstilbu sānu un aizmugures muskulatūra nav diez ko attīstīta un skrējiena laikā nestrādā, liekot “pārstrādāties” pieminētajai saitei. Kad šī pārstrādājas, sāk sāpēt, visbiežāk ceļgala ārmalā. Pārstrādāties var neadekvātas slodzes laikā, kā, piemēram, man gadījās – vecgada pēdējā dienā noskriet 98.2 km. Iespētais cēla manu pašapziņu un bravūrību, tamdēļ neveltīju pietiekami ilgu laiku atpūtai un ķēros pie nākamajiem varoņdarbiem, kā, piemēram, Babītes ezera apskriešana divas nedēļas vēlāk, kas laikam arī izrādījās liktenīgais skrējiens. Kaites saārstēšanai jāierēķina 2-6 mēneši, kas nav maz, piekritīsiet.
31.12.2015. Notešu savas dzīves varoņdarbu – 98.2 km Laulasmaa, bez īpašam problēmām. Skriešana pa 1km garu apli, visu laiku uz rinķi vien.
01.01. 1km jeb stīvā jūdze Tallinā, nevaru paskriet, sāp ceļi, ātri eju.
03.01. 4km lēnām kopā ar Andu, neatceros ko īpašu no sajūtām.
Drīz sāka sāpēt labā pēda un saite, taču ātri pāriet. Nekādas īpaši garas distances neskrienu.
17.01. Apkārt Babītes ezeram 37km, jau ap 24.-26. km diskomforts, bet uz beigām vēl izdodas uzsprintot. Nenolasu šo kā brīdinājumu, ka vajadzētu iepauzēt.
21.01. Aizskrienu gan uz, gan no darba pa 7km katrā virzienā.
23.01. 24 km Priekuļos. Pēc diviem apļiem 16.km asas sāpes kreisajā celī. Turpinu, kas, iespējams, ir liela kļūda. Dur ik pa laikam atlikušajos 8km līdz finišam. Brīžam pāreju soļos, tas nepakavē tikt pie otrās vietas starp dāmām. Sāp arī pēc skrējiena.
Pa nedēļu skrienu vairākas reizes līdz 10km bez problēmām. Vienīgi vienu dienu skrienu gan uz, gan no darba, atpakaļceļā celis drusku smeldzīgs.
31.01. Izgāju uz garo, ap 16.km saka sāpēt, mocīju vēl 2km līdz mājām. Sāpīgi ļoti. Man sāk pielekt, ka kaut kas nav ok.
01.02. 40km ar riteni, drusku jūt celi. Visu nedēļu neskrienu. Naiva cerība, ka ar to būs pietiekami, lai atgūtos.
06.02. Centiens apskriet Lubānu, sanāk tikai 7.5 km, sāk sāpēt. Daļa vēl ar velo, pēdējā daļa ar auto.
Ap Lubānu, optimistiskais sākums
07.02 Magnēts, jūt jau pirmajos km, lielāko daļu nostaigāju.
08.02. Sarunāju ar InguK aizņemties viņas rulli, kamēr manējais ceļo no Ķīnas.
09.02. Dodos pie Ingas dziedināties ar tautasdziesmu un ietrāpu arī Om healing sesijā. Lai iet netradicionālā medicīna!
10.02. Noskrienu 5km, nesāp.
11.02 Beidzot uzrunāju vairākus skrējējus, kas arī ar šo ir saskārušies, iztaujāju par pieredzi. Jēziņ, cik mūsu ir daudz! Piesakos pie Kristīnes ciemos uz Kustību telpu uz masāžu un teipošanu. Skrienu no kino uz mājām, jau pēc ceturtā km sajūta, ka celis pulsē, pēdējais km sāp.
13.02. Magnēts – lielāko daļu noskrienu, kopā gandrīz 8km. Nesāp.
Jau vingroju kādu nedēļu, rullējos, vakar sāku dzert tabletes, lieku Olfen plāksteri.
Katja saka, ka skrienot sadzīst ātrāk.
14.02. Magnēts – noskrienu 10, nesāp, lai gan kaut ko drusku jūtu.
16.02. Skrienu uz darbu, pēc piektā km viegla smeldzīte ir, bet līdz sāpēm nenonāku.
Visu laiku pārdomas, ko darīt ar NZ2 – pārrakstīties uz 8 vai arī skriet garo un izstāties tad, kad sāk sāpēt? To laikam sauc par kluso cerību, taču dušā sev šorīt saku: “Piekāst reitingus!”
Vakarā aizeju uz masāžu, tieku pie zilumiem un smuka teipa.
Teips, ar kuru pat gribas valkāt svārkus un caurspīdīgas zeķubikses
17.02. Izlemju no rīta, ka pārreģistrēšos 8 km. Tieši tā – piekāst reitingus! Vakarā pie Valtera eju pirtī un āliņģī, lai gan fizioterapeite īsti neieteica teipa dēļ.
18.02. No rīta uz darbu veļuks, vakarā pie un no Vizbulītes taisos skriet. Vēl neesmu pārreģistrējusies no 24 uz 8km. Pie Vizbulītes no problem, mājup – uz beigām jau iemetās smeldzīte. Solis liekas tizls, kaut kā jocīgi liekas un lēns temps galīgi.
19.02. No rīta neskrienu uz darbu, kā biju plānojusi, bet gan braucu ar trambuli. Pa dienu ar ričuku pie Kristīnes pavingrot. Jēziņ, kā nomocījos! Un šitais tagad būs jādara katru dienu? Atpakaļ knapi atminos un atlikusī diena drusku tāds stand by stāvoklis. Motivēju sevi, ka tuvojas vasara un dibens izskatīsies labāk. Nopietni jāpadomā, vai rīt pirms Priekuļiem šito eksekūciju izveikt (nevarēs tak paskriet!). Robertam aizrakstīju, lai pārreģistrē, šis saka, lai rīt pieejot. Man jau aizdomas, ka nepieiešu, bet izstāšos kaut kad.
20.02. Es tomēr saņēmos un pārreģistrējos. Nobliezu vienu apli bez nekādām problēmām, augšā, lejā, augšā, lejā, pagriezieni, viss, kā nākas. Sāpe mani nenoķēra, laikam skrēju pārāk ātri. Bišku smeldzīte laikam uz beigām piezagās gan, tamdēļ laimīga finišēju pēc viena apļa. Atkal apstiprinās tas, ka mīkstais segums ir ok. Tieku pat pie otrās vietas grupā. Pirts un upīte ir super duper. Vakarā saņemos ITB vingrinājumiem, pēc tam tik vakariņas.
21.02. Pastaiga ar varzu pa Ziemassvētku kauju vietām. Vakarā ITB vingrojumi. Pabeidzu Airtal pretiekaisuma tablešu kursu.
22.02. Varu atzīmēt, ka jau mēnesi kopā esmu pavadījusi ar ITBS, kopš pirmo reizi man gauža sāpe iedūrās Noskrien ziemu pirmajā posmā. Ar velo uz darbu, iešu pie Kristīnes masēties. Visu laiku jūtu teipu, patīkama sajūta. Pēc masāžas kāja reāli zila, varēs vakarā nerullēties. Noņem man teipu, vakarā skrienu mājās bez. Protams, ap kādu 6.km smeldzīte ir klāt. Izvingrojos uz vella paraušanu, nav tik traki vairs jāsten. Uzlīmēju Olfen plāksteri, drošs paliek nedrošs, notinu ar skoču, lai pa nakti nenokrīt. Esmu īgna, jo sev iedevu mēnesi laika tikt atpakaļ uz strīpas.
23.02. No rīta jāskrien atpakaļ uz darbu. Veselais saprāts saka, ka prātīgāk būtu tramvajs (jo ritenis palika darbā), bet man tukšs e-talons un visas jakas un mēteļi jau ir aizvizināti šitādā veidā uz darbu. Startēju agrāk, lai varu pagūt arī aiziet, ja nu kas. Ap 5.km smeldzīte ir klāt, taču līdz darbam tieku. Vajadzētu vienreiz saņemties un nomest to asfaltu, palikt tik pie meža ceļiem. Mjā, un smeldzīte ir ar mani arī atlikušo dienu. Nez, vai prātīgi rīt pievienoties uz treila skrējienu, varbūt labāk pameditēt. Vakarā izmetu garāku lociņu ar velo, pavingroju un dodos drīz pie miera.
24.02. Šodien pirmā fizikālā terapija ar ultraskaņu. Šķiet, ka smeldz visu dienu un baidos, ka Rīgas rogainingā komandai “Eža kažociņš” var nākties startēt kā “Eža puskažociņš”. Vakarā tomēr nepievienojos uz Dzintara treilu, dodu celim atpūtu. Novingrojos atkal līka.
25.02. Otrā fizikālā terapija, no paša rīta, aizripoju ar velo. Pagaidām vēl 4 min, drīz jau palielinās dozu un ilgumu. Šovakar gribu pa zemi paskriet, laikam ņemšu priekšā Daugavmalu pie Dienvidu tilta. Aizbraucu tomēr uz Biķerniekiem un skrienu pa tumšo mežu ar lukturi. Patīk! Izspiežu nepilnus 9km, beigas smeldzīgas. Eh, skumīgi. Mājās jāsaņemas uz vingrošanu, jo šķiet – kāda gan jēga.
26.02. Trešā fizikālā terapija, nu jau 6 min. Ritenis mans draugs abos virzienos. Gribu skriet, bet liedzu to prieku – rīt izskriešos mežā. Pieņemu lēmumu rogainingā startēt 4h nevis 6h distancē. Piereģistrēju komandu “Visneiedomājamākie šķībšķautņi”. Vingroju sparīgi gandrīz stundu. Viktors atsūta peptalk: “Relax, it’s Friday!” Man jāsmejas.
27.02. Noskrienu Magnētā 8.6km un nepieredzu arī smeldzi. Bija gan kalnā augšā, gan lejā. Lieliski! Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.
28.02. Sešītis Biķerniekos, drusku pamoku slīpo smilšu stadionu, nepatīk, liekas, ka būs smeldzīgs. Vakarā drusku apātija, bet saņemos uz garo vingrošanu.
29.02. Ceturtā fizikālā, arī 6 min. Uz darbu un no minos, šodien neskriešu. Celis liekas mazliet jutīgs tāpat. Pēc vingrošanas pie spoguļa pamanu, ka man ir presīte! Aiziet diskusija pie workouta, ka mūsos katrā slēpjas sešpaka.
01.03. Piektā fizikālā, 6 min. Ar māsiņu parunājam par riteņbraukšanu, viņa ieinteresējās, skatoties uz manu ietērpu. Man nepatīk, ka vakar ceļa ārpuse šķita smeldzīga. Vispār man tas pasākums sāk krist uz nerva. Izskatās, ka nākamā NZ arī būs īsā versija. No otras puses nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka neskrienu. Šodien arī neplānoju un rīt visticamāk arī nesanāks. Aizvilkos uz pastu pēc sava putu ruļļa un atdevu Ingai viņas kopā ar cepumiņiem.
Ar privāto moku rīku
02.03. Sestā fizikālā, 6 min. No rīta velo, vakarā pirts un kanāls, pēc tam minimālā rehabilitācijas programma (vingrošana).
03.03. Uz ARS un darbu skrienu. Protams, sasāpas. Pirmos km visu laiku gaidu, kad tad nu sāpēs, un arī sagaidīju. Septītā US terapija 6 min. Jūtu to celi visu dienu. Vakarā ar velo uz kino un pašā vakarā pavingroju. Man ir apņemšanās, kamēr sāp, darīt to katru dienu. Dienas atziņa (un ne jau pirmo reizi) – jāizvairās no asfalta. Piesakos uz NZ 8km.
04.03. Velo uz ARS. Vakarā paskrienam pie Mareka 4km, sāpi nenoķeru, karsēšanās pirtiņā, pēc tam arī vingroju.
05.03. Uz Magnētu, bišku zem 10, nesāp, bet smeldz biki. Pēc tam velo un vingrojumi.
06.03. Tomēr arī šodien sagribu paskriet pa mežu. Kopumā tik labi jūtos, ka pēc garās distances vēl atsildos un kopā savācu mazliet vairāk nekā 12km. Urā! Vakarā, protams, prieks tiek atzīmēts ar vingrošanu.
07.03. Velo uz ARS fizikālo terapiju, darbu, vakarā trambuls mājā. Vingrojam un rullējamies, ciskas zilumainas no iepriekšējās reizes.
08.03. Uz ARS un darbu nākas skriet, jo ritenis palika darbā. Skrienu pēc iespējas pa zālienu, varbūt, ka puse uz pusi sanāk. Nekas nesāp, nekas nesmeldz. Saņemu pēdējo FT celim. Izskatās, ka ļaunākais ir jau aiz muguras. Protams, prāts vēl neatslābst, un skrienot šķiet, ka tūliņ, tūliņ būs sāpīte klāt, bet šoreiz ne… 8.marts tak, superpozitīvi! Līdz galam noticēšu, kad varēšu 20km noskriet un nekas nesāpēs. Šodien ir apritējis akurāt mēnesis un 2 nedēļas, kuru laikā esmu noskrējusi 210km. Pēcpusdienā aizbraucu pie Kristīnes vēlreiz noteipoties, šoreiz drusku mazāks teips, tiek arī īkšķim kreisajam.
09.03. Diena bez velo un bez skriešanas, vakarā tikai vingrošana. Diezgan intensīva, piere slapja.
10.03. Kājas jau dīžājas, gribas skriet pār tiltiem. Vēl svārstos un sevi mazliet atrunāju, bet man šķiet, ka lūzīšu. Man tak jāsaprot, kādā stāvoklī esmu!
Bļāviens!!!!!! MR uzrāda kaut kādu meniska plīsumu. Man liela bēda, skumjas un bezjēdzīguma sajūta. Aizskrienu, drīzāk aizvelkos mājās, jau pirms skrējiena šķiet, ka celis sāp visās iespējamās malās. Pierakstos uz nākamo dienu pie ārsta. Vakarā savu skābumu mēģinu likvidēt ciemojoties, bet drusku vēl ir. Pavingroju īso programmu, paguļu uz adatu matracīša un gaidu jaunu dienu.
11.03. No rīta aizguļos (bāc, es tak aizmirsu modinātāju uzlikt!), skrienu tempo un nokavēju darbu tik par 10 min. Uz beigām man šķiet, ka mazā smeldzītē iedzīvojos. Gandrīz vai patīk, ka vismaz sāp tā kaite, ko ārstēju. Aizdodos ar savu MR disku un izrakstu pie ārsta. Viņš iepriecina! Jaunais MR aparāts esot tik jaudīgs, ka uzrādot bieži to, ko vecie neierauga. Tas īsti neesot pat plīsums, bet izmaiņas struktūrā. Tas turklāt vēl atrodas taja meniska daļā, kas ir apasiņota, tātad teorētiski var sadzīt. Tagad neko nevajag darīt. Jāsāp vispār būtu otrā pusē, ja šis man ko kaitētu. Jēeeij! Prieks ir atkal atpakaļ! Turpināt darboties pie ITBS dziedināšanas. Vakarā atkal dziedināšos ar tautasdziesmām.
12.03. Braucam uz Priekuļiem noskriet ziemu trešo reizi. Skriešu īso distanci un esmu pārliecināta, ka pareizs lēmums. Es tak varēšu ilgāk mierīgi sutināties pirtiņā! Noskrienu kā trešā. Āķis drusku lūpā pa vidam iemetas un es mačojos ar pāris SUUNTO dāmām. Vienai ielieku, otrai neizdodas. Pēc tam vēl drusku uztipinu, šķiet, ka maza smeldzīte ir. Vakarā izlaižu vingrinājumus, jo aizeju uz kino un pārāk vēlu esmu mājās.
13.03. Magnēts Šmerlī. Pa mežu man patīk skriet, saskrienu kopumā 14 km. 20nieks vairs nav tālu. Pēcāk vingroju pa pilnu programmu, arī par vakardienu.
14.03. Diena bez skriešanas, īsā vingrošanas programma.
15.03. Mājup skriešu un beidzot nebaidīšos palaist pāri pa tiltiem. 12.8km.
16.03. Neko fizisku nedaru, tik pavingroju vakarā.
17.03. Skrienu no rīta uz darbu, šķiet, ka mazliet smeldz. Īsti nevar saprast. Iespringstu par to, ko stāstīt skriešanas skolā mazliet. Vakarā neplānoti ar velo 40km, vingrošanu izlaižu.
18.03. No rīta atbraucu ar riteni. Pēcpusdienā mašīnai koks uz kapota. Nepatīkami. Vakarā pirts. Vingrošana un skriešana tiek izlaistas, cenšos pirtī relaksēties.
19.03. Tieku galā ar mašīnu (aizvedu uz servisu), Lattelecom skriešanas skolu un izlieku uzkrāto neforšo saspringumu pa promenādi 10km. Asfalts un nesāp! Vakarā zemes stundas ietvaros 1h pavingroju.
20.03. Iešana uz bibliotēku kopā ar brāļiem, māsu (varza) un pēc tam Magnēts. Nepilni 14km. Labi skrējās. Nepavingroju, jo izrubījos ap 20.
21.03. Skrienu uz darbu. Vakarā ar velo pārsalstu pa ceļam uz tiešās pirkšanas pulciņu pēc produktiem un uz mājām. Saņemos pusstundiņu pavingrot.
22.03. Neskrienu un nevingroju.
23.03. Piecītis pēc darba, bez starpgadījumiem.
24.03. Noskrienu 11km ar pieklājīgiem tempa km. Nekas nesāp. Es jau sen priecājos, ka esmu atbrīvojusies no ITBS.
25.03. Neskrienu un nevingroju, izpeldos.
26.03. Rīgas rogainings 4h ar noskrietiem 38 km. Urā! Es oficiāli esmu vesela.
—
Pētot cauri, kad pēdējo reizi man ir sāpējis, secinu, ka atlabšana aizņēma 1.5 mēnešus jeb sešas nedēļas. Tā laikā cītīgi katru dienu vingroju un skrēju mazāk, pienākot sāpēm, metu mieru. Kopumā man šķiet, ka ITBS nāca kā svētība – pateicoties rehabilitācijas vingrinājumiem, būšu daudz labākā vispārējā fiziskajā formā uz sev nozīmīgiem startiem, nekā būtu tad, ja šo traumu nepiedzīvotu. Plus ieraudzīju savu presīti. Atceros, ka sākumā bija grūti izšķirties, kas labāk, ko pirmo – teipoties, fizikālā terapija ar ultraskaņu, masēties? Skriet, neskriet, cik? Vadījos pēc sajūtām. Teipi vizuāli ļoti skaisti, man patīk. Turpināšu vingrot un rullēties kā minimums reizi nedēļā, bet ideālā gadījumā saņemšos uz divām reizēm. Tā kā mīļie draugi gargabalnieki (īpaši, R-V pieveicēji) – esiet uzmanīgi, atpūtieties un šad tad pavingriniet arī citus muskuļus. Lai labi ripo!
Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.
Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.
2. Daļa – pasākums.
Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.
Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.
Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.
Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).
2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.
Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.
Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.
Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.
Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.
Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.
Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..
3. Daļa – atziņas
Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.
Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.
Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.
Ja kāds vaicā, kas ir Ņergatlons? Tad šeit dažas tēzes:
Divi Spartatloni nedēļas laikā (500km)
des Sables latviskā versija (multiday princips jeb daudzdienas)
Ainaži-Nida jūlijā (lai būtu karsti)
Dienā paveicamais attālums atkarīgs no šķērsojamās upes – jāievēro kontrollaiks (vakarā orgi aizved uz starta vietu pāri tuvākajam tiltam/cauri pilsētai un nodrošina gulēšanu armijas tipa telšu pilsētiņā)
Nulltajā gadā serviss minimāls un askētiska pieeja (līdzmaksājuma budžets līdz 200e)
Nākamajos gados dalības maksa 400-500e (skatoties griestos, bet izdevumi – no dalībnieku sagaidīšanas lidostā, viesnīcām, preses konferences, līdz pat finiša pakai – varētu būt palieli, pat nedomājot par komerciju)
Kvalifikāciju pagaidām no Latvijas spētu izpildīt tikai Georgs J. (bet viss atkarīgs no nulltā gada)
Auditorija – importa skrējēji, kuri netiek līdz Rīga-Valmiera startam (problēma, jāizdomā stāsts)
Finiša sasniegšana un uzvarētāja noteikšana nav obligāts sacensību nosacījums (svarīgāki ir pa pasauli klejojoši sāpju pilni blogi, piemēram, “trešajā reizē tiku līdz Ovīšiem un tālāk spēju vienīgi skatīties mērķa virzienā”, vai “Mans kontrollaiks iztecēja starp kāju pirkstiem kaut kur Ģipkā”)
Dalībnieku skaits teorētiski var nebūt ierobežots, jo pludmalē vietas pietiktu visiem
Kas ir Parīze-Dakāra?
Cerams, ka šādas vārsmas negraus statistiku un cilvēki nenovērsīsies, taču tikai ultras var sapņot par superultrām.
Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.
km 
-