Ir pienācis augusts, un jau ceturto reizi pošos dalībai baspēdu izklaidē gar Kolkas ragu. Trešo reizi garākajā – 53km -, distancē. Piesakos vien kādas pāris nedēļas pirms starta, jo nav spēcīgas pārliecības, ka spēšu paskriet gana ātri, pie tam basām kājām. Šovasar man ir bijuši akurāt 3 basie treniņi. Un nedēļu pirms baspēdu starta, līdzīgi kā daudzi citi normāli meža dīvainīši, 24 stundas aizvadu klaiņojot pa nātru un latvāņu biezokņiem netālu no gleznainā Rāznas ezera. Par laimi, tas nespēj mani pārlieku nogurdināt, ne arī sabeigt daudz ko piedzīvojušās pēdas, tad nu pēdējā augusta nedēļas nogale tiek saplānota, saskaņojot ultrabaspēdošanu ar 19. kāzu gadadienas atzīmēšanu. Veipa kungs, bez šaubām, arī piedalās – neatzīmēšu jau to gadadienu viena, arī atbalsts trasē ir pašā reizē.
Ceļā dodamies uzreiz pēc darba, piektdienas vakarā, lai sestdienas rīts būtu mierīgs un laisks, kā jau tam pienāktos būt brīvdienā. Nakts tiek aizvadīta Kolkā. Pamostos agri, laiskā gulšņāšana man šoreiz nepadodas. Basām kājām aizlavos līdz jūrai. Ir vēss, saule tikko uzlekusi. Tāds miers apkārt un neviena cilvēka. Vien lieli ūdensputni satupuši uz laivu piestātnes paliekām, spārnus iepletuši, vēro sauli. Varbūt jūru, īsti nevar saprast. Nolemju aiziet līdz sakritušo koku zonai, lai paskatītos, vai to nav iespējams apskriet pa ūdens pusi. Pēdas salst, un tomēr jāpieliek pūles, lai apspiestu vēlmi mest nost drēbes un ļauties peldei. Esmu piesaistījusi liela, melna suņa uzmanību, tas tek man pakaļ un piedāvā rotaļas ar kociņu. Dzīvnieks neliek man mieru kādu kilometru, un tā kā man nav vēlmes iegūt savā īpašumā jaunu mājas mīluli, tad sāku domāt kā no tā tikt vaļā. Sakritušie koki tomēr nav apskrienami pa ūdeni – cik nu brienu, nekādu sakarīgu sēkli neuzeju, ai, labi, gan manas pēdas to mazo čiekuru gabalu izturēs. Kamēr bradāju pa ūdeni un lodāju pa kokiem, suns ir veiksmīgi pazudis. Lai viņu vēlreiz nesatiktu, brienu pa mētrām ārā uz šoseju, uz jūru paskatīšos vēlāk. Sāk līt. Vai tad grūti bija paņemt lietussargu? Slapja un nosalusi atgriežos viesnīcā. Kā būs sacensībās? Vai es nenosalšu, ja 5 stundas skriešu vējā, lietū un slapjās smiltīs? Man nav nekāda plāna, vien tik, ka katrā kontrolpunktā varētu apēst pa želejai, tātad 4 želejas. Dzeršu laikam tikai ūdeni, pie tam nesīšu to līdzi. Man ir tās šķīdināmās tabletes, bet laikam nē, nav garšīgas. Pietiks ar želejām. Cik ātri skriet? Nav ne jausmas. Sen neesmu skrējusi ātri.
Mazirbē ierodamies mazāk nekā pusstundu pirms starta. Ceļu no Kolkas līdz starta punktam pavada pamatīga lietusgāze. Pirmsstarta burzma. Manu uzmanību piesaista meitene ar pasakaini skaistiem matiem – tie ir rudi un kādas trīs reizes garāki kā man. Sapnis vienkārši! Man par vilšanos viņa tos tomēr saviņķelē bizē. Satieku arī daudz pazīstamu seju, saņemu numuru, iesildos. Šaipus Kolkas ragam ir vējš. Gandrīz tik pat stiprs kā pērn, bet, kā vienmēr, vajadzīgajā virzienā.
Trase.
Tradicionālā dziesma un starts. Skrienu pakaļ figūrām, kas strauji no manis attālinās. Priekšā spēju saskatīt Līvas tumšo stāvu, Aināra sarkano kostīmiņu, Rolandu un Pēteri. Pārējos jau grūti atšķirt. Skrienas viegli, bet pulss uzstājīgi kāpj. Ļoti labi zinu, ka, ja skriešu pārāk ātri, kreisās kājas ikrs sarausies bremzējošā krampī, tādēļ liels ir mans pārsteigums, kad pirmais kilometrs nopīkst ar biedējošu 4:34 tempu. Pulss jau 165. Met nost, sasodīts, stulbais sievišķi! Tā tak ir ultra! Meklēju ritmu, vajag lēnāk. Īstenībā jau pie vainas ir vējš, viņš izdara pusi darba manā vietā. Tas, protams, jāizmanto, jo aiz Kolkas tādas iespējas vairs nebūs. Vējā dzied volejbola tīkls, pie tam ļoti melodiski un daudzbalsīgi. Laiku pa laikam ieskrienu ūdenī un nevaru saprast, kas ir prātīgāk – skriet pa ūdeni vai smiltīm. Pa ūdeni ir pulka patīkamāk. Nākamais kilometrs 4:35, nu, come on! Garmins līdzīgu ciparu izmet vēl dažas reizes, un es sāku baidīties, ka būšu galīgi sačakarējusi sev pēdējos 30 kilometrus ar pagalam pārķertu startu. Pēc sestā kilometra temps ir nokrities līdz 4:41. Tāds tas turas arī līdz pirmajam kontrolpunktam. Želeja un ūdens. Ātrāk prom, lai par to nepatīkamo saldumu nav daudz jādomā. Atpakaļ ritmā. Līdz Kolkas ragam skrienu ar tempu ap 4:50. Tas jau labāk, tas mani nenobeigs. Skats ir milzīgs šī skrējiena pluss. Man nekad neapniks vērot jūru. Fantastiski skaisti – viļņi un debesis. Tas majestātiskums un miers, kas pavada šādas mūžīgas ainavas. Pat vēja raustītie putni un baltās viļņu galotnes nespēj to nekādi satricināt. Kur gadījies, kur ne – klāt jau Kolkas rags. Vai vienmēr viņš bijis tik tuvu? Šķiet pieveikti vien kādi 19 kilometri. Veipa kungs mani sagaida pirms raga, tieku pie otras želejas. Ūdens pudelīti vēl nemainu, nedzerās kaut kā. Rags pilns ar priecīgiem cilvēkiem. Liela daļa uzmundrina un māj. Divplākšņu kontrolpunkts, kur man tiek paziņots, ka ir pieejami mizoti apelsīni. Man it kā negribās, bet, ja tiešām mizoti, tad nevaru nepaņemt. Neijas kundze piedāvā uzpildīt pudelīti, bet tā, kā zināms, vēl ir pilna. Glāze kolas un dodos tālāk, lai atsistos pret ierasto līča puses sienu. Pēc maza gabaliņa pa pludmali, rāpjos augšā kāpā, lai apskrietu sakritušo koku zonu. Nav liels gabals, bet pēdām tas ir izaicinājums. Atgriežoties pludmalē sagaida nepatīkams, bet arī ne pārsteidzošs ceļabiedrs – pretvējš. Mierinu sevi, ka tas tik izteikts nevar būt ilgi, krasta līnija taču liecas, un drīz tam būtu jāiegriežas no kādas sānu puses. Skriešana sāk prasīt pūles, kāpas ir izsitušas no ritma, un tūlīt pat vēl viena ritmu čakarējoša vieta – vārti uz jūru. Tā ir laivu piestātne, kas ir vai nu jāapskrien pa krūmiem, vai jāapbrien pa ūdeni. Izvēlos otro variantu un kuļos tālāk. Mans temps šajā posmā strauji krīt un kopumā ir vien tā ap 5:40-5:45. Tieši tik stipri esmu atsitusies pret sienu. It kā nejūtos slikti, bet ātrāk kaut kā nevaru. Kontrolpunkts, kas tuvojas, ir Melnsils. Tas man saistās ar lieliskām bērnības atmiņām, tik daudz dīku vasaras dienu aizvadīts šajā pilnīgi tukšajā, burvīgajā pludmalē. Edijs mani pārsteidz kādus 3 kilometrus pirms kontrolpunkta. Neesot varējis atrast. Man vienalga – cik pretīga želeja ir tagad, tik pat pretīga tā būtu arī pēc 3 kilometriem. Riju nost un skrienu tālāk. Beidzot papildinu ūdens pudeli. Šķiet, varu saskatīt to vietu, kur jābūt kempingam, tas gan neliek man paātrināties.
Melnsils ir sasniegts, un skriešanas prieks ir pačibējis. Kaut kā man pietiek. Izdzeru glāzi kolas, pasapņoju par CET arbūziem, vēl viena glāze kolas un jādodas tālāk. Uzvelkos augšā kempingā. Pēteris ierāpies Matīsa laivā deklamē kaut kādu dzejoli. Nez, ko šis neskrien? Attopos, ka pati jau arī gausi pastaigājos. Tā nu gan nav aršana: „Tūlīt pat saņemies!” Saņemos. Smagi. Gribu sēdēt smiltīs un vērot jūru. Kāpēc man jāskrien? Turpmākie kilometri ir ap 6:00min/km. Skrienu uz Ģipku. Tas ir visgrūtākais posms. Garmindraudziņš uz rokas pīkst tik reti, ka liekas – laiks ir apstājies. Sāk kaitināt asie, baltie gliemežvāki, kas gaumīgi izbārstīti pa visu krasta līniju, un negantais slīpums. Izvēlos robotajā meža līnijā atskaites punktus līdz kuriem jāskrien. Iedomājos, ka Ģipka varētu būt pie tālumā vīdošā tornīša. Nu, nekas briesmīgs jau nav. Skrien tikai un daudz nedomā! Arī pats galapunkts ir tik pat kā redzams. Ja pareizi atceros no iepriekšējā gada, tad rags, kas redzams priekšā, iezīmē 50 kilometrus. Aiz tā ir vien štrunts un riebīgo niedru posms.
Maratons. Pie Ģipkas jābūt maratonam, tāpēc neskaties pulkstenī un nedomā, ka tūlīt tas pulciņš priekšā varētu izrādīties kontrolpunkta ļaudis! Tie ir tikai atpūtnieki. Es gribu mesties jūrā. Saule brīžiem neizturami cepina. Vizualizēju, kā es finiša līniju šķērsojusi, nebremzējot ieskrienu jūrā un ar galvu pa priekšu ienirstu viļņos. Nē, diez vai. Vispirms es sabrukšu smiltīs. Ir taču vēl tik tālu jāskrien. Kad noskrieti 40 kilometri, esmu droša, ka tālumā redzamais bariņš ir kontrolpunkta iemītnieki un apmeklētāji. Vēl drusciņ, pavisam drusciņ, un tad būs pēdējais posms. Kontrolpunktā atkal atļaujos apstāties. Veipa kungs mani norāj, sacīdams, ka šoreiz man jāizdzer visa želeja, nevis puse jāizlej smiltīs. Vai es tā izdarīju? Pat neievēroju. Ina saka, ka līdz finišam vien 10.2 kilometri. Tas neesot daudz. Tiešām? Tas ir kā līdz mēnesim! Skrienu prom. Es to varu. Es varu noskriet 10 kilometrus un man nav jāsalēninās vēl vairāk. Turpinu skriet kripatiņu zem 6 minūtēm un izlemju, ka nav taču ko taupīt. Paātrināšos. Skrienu cik varu un jūtu, ka mans ķermenis protestē. Kilometrs uz 5:45, un es vairs nevaru paelpot. Diafragma savilkusies tādā kā sāpīgā akmenī un, šķiet, spiež uz augšu. Varu izdarīt vien seklas ieelpas, liekas, ka smoku. Nebūs ātrāk. Jāatgriežas pie 6 minūtēm. Tas ļauj elpot normālāk. Palikuši 6 kilometri. Tas taču nav daudz, vienalga cik kilometru jau būtu aiz muguras. 5 kilometri – tas ir briesmīgi daudz. Rags tuvojas. Krasts palicis ļoti slīps, vai arī kājām ir apnicis slīpums un viņas protestē. Augšstilbi savilkti sāpīgos krampjos. 4 kilometri. Tiešām? Nupat taču bija seši! Galvā griežas cipari un, šķiet, ka finiša laiks varētu būt ap 4h 52min. Taču nezinu, grūtais niedru posms vēl priekšā.
Esmu sasniegusi Ragu! Noskrieti 50 kilometri – 4 stundas 35 minūtes, vai paspēšu atlikušos noskriet tā, lai sanāk ātrāk nekā pērn? Kāds var izslēgt tos zobratiņus galvā – viņi traucē man skriet. Au! Kaut kas ieduras pēdas velvē un nekrīt nost. Nelīdz ne pēdas vilkšana, nedz purināšana. Jāapstājas un jāizvelk – kaut kāda zivs galva ar asakām iedūrusies. Fui! Pēdējais normālais kilometrs un sākas niedru posms. Pirms tā var tālumā redzēt finiša arku. Niedres, kas savā starpā intensīvi sačukstas, sausās, grimstošās smiltis, durstīga zāļu taciņa. Vai tiešām šis posms bija tik garš? Vesels kilometrs, idritvaikociņ! Esmu ārā un redzu finišu. Nu vairs tiešām nav ko taupīt – skrienu cik jaudas. Viss! 4h 50min30sek. Par 8 minūtēm ātrāk nekā pagājušogad. Man laikam pietiek. Saņemu apskāvienus un apsveikumus. Apsēžos un pļāpāju, pēkšņi vairs nespēju paspert ne soli – viss sāp un spēciņi galā. Jūrā es tomēr iemetos, kopā ar nule finišējušo Grāmatnieces kundzi, kā arī ar visām drēbēm un numuru. Kaut kā jāsaņemas aizvilkties līdz viesnīcai, pārģērbties un gatavoties apbalvošanas ceremonijai. Tas šķiet vēl grūtāk par tikko pievarēto skrējienu.
Šis pēc sajūtām no tiesas bija mans maksimums. Nenoliedzami bija skaisti, un rezultāts mani apmierina. Vai tas būtu savādāks, ja sākumā līdz Kolkas ragam es neskrietu pilnā galvā kā tāda galīga nepraša? Vilks viņu zina, jau 3 gadus nevaru sadūšoties pamēģināt. Un vispār – man nepatīk mocīties, priekšroku dodu izklaidēm. Bija maķenīt par traku, lai šo varētu saukt par izklaidi, bet, ja es skrietu vēlreiz, tad tas būtu jādara vēl ātrāk un… fu, fu, fu. Man to nevajag. Uzvarētāja Līva finišējusi man neaizsniedzamā laikā. Otrā vieta, protams, ir jauki, bet milzīgais atpaliciens man liek izskatīties pēc nīkules. Man labpatiktos domāt, ka Līva ir kiborgs, kaut nē, pēc finiša medicīniskās palīdzības zonā redzēju viņas tulznas. Tomēr cilvēks. Un normāla skrējēja. Tādiem kā viņa jāpiedalās… hmm, smaids pa visu seju! Pārdūrusi savas 2 tradicionālās augusta mēneša tulznas, atskārstu pajautāt Līvai, kas darbojas ap savējām, vai viņa nevēlētos savas īpašās spējas likt lietā kādā 24 stundu čempionātā. Solījās padomāt. Var jau būt, ka neizvēlējos to piemērotāko mirkli, bet cik tad bieži man gadās viņu sastapt.
Klāt apbalvošanas ceremonija, patīkams mirklis. Sieviešu trijnieks 53 kilometros ir akurāt tāds pats kā pērn. Arī vakars tik pat vēss. Viss ir forši, tikai vasara ir beigusies. Vai es būšu šeit arī nākošgad? Es nezinu, iespējams, ka esmu izskraidījusies pa šīm smiltīm pietiekami, bet varbūt tomēr ne. Varbūt tieši šeit ir īstā vieta, kur tvert pēdējos vasaras mirkļus, jo, ja tā labi padomā, man patiesībā nevajag ne kalnus, ne Kanārijas – vieta, kur jūtos vislabāk, tomēr ir un paliek šī burvīgā Kurzemes piekraste. Es te iederos.
Pēc maratona bijuši dažādi pasākumi, kas būtu apraksta vērti:
Pārgājiens no Ventspils uz Dubultiem – lai gan jūrmala mums ir ļoti dažāda un pati par sevi interesanta, 220 km nav pārgājiens 4 dienām, jo steigā nesanāk apstāties un pavērties apskates objektos;
Skrējiens Zilonis Babītē – mācība par želeju testēšanu un pārāk vēla ēšana pirms starta, tomēr 3. vieta iegūta;
RAID 44h piedzīvojumu sacensības – notestēts, ka nespēju izturēt 44 stundas bez miega. Pazudām purvā (purvā jābūt uzmanīgam), Ieviņa kādas 3 reizes pārkāpa sev pāri lienot kokos, benzīntankos un vēl sazin kur, es gandrīz apgāzu laivu pēc satrūkšanās no iemigšanas, Māris izskatījās pēc zombija, tomēr finišā nonācām kontrollaikā un izcīnījām 3. vietu;
Jukola – lielākā orientēšanās stafete. Beidzot Surikati novāca komandu, lai piedalītos šajā pasākumā. Es noārdījos, jo orientēties īsti nevajadzēja.
Tomēr šie pasākumi jau ir seni un tā arī nesanāca piesēsties pie datora, lai tos aprakstītu. Tad nu pēdējais sniegums – Cēsu Eco Trail jeb 114 km un kādi 2000 m augšup un lejup Cēsu apkārtnē.
Adrenalīns
Pirms katra skrējiena domāju par to, vai kārtējo reizi nepārķeršu startu. Rīgas maratonā pilnīgi noteikti pārķēru startu, kas rezultējās 10 minūtes lēnākā otrajā pusē, kā arī ciešanām aptuveni stundas garumā. Zilonī gribēju turēt līdzi pirmajai grupiņai, tomēr par laimi ātri vien sapratu, ka tas nav mans ātrums.
Ceru, ka varbūt Cēsīs varēšu diktēt tempu, tomēr šādu ekstru vēl neesmu nopelnījis. Jau startā nākas pielāgoties Dimam, kurš sāk visai agresīvi. Pēc pāris kilometriem saprotu – ja vēlos daudz maz pieklājīgi veikt arī otro pusi, jālaiž, lai viņš skrien. Ir grūti vērot, kā pirmā vieta no tevis attālinās, tomēr, ja viņš ir tik stiprs, tad šodien neesmu viņam konkurents. Kādu laiku vēl viņu redzu, kas neļauj man ieiet savā tempā, tomēr, kad Dimu vairs neredz, kļūst vieglāk. Vieglāk turēt savu tempu, savukārt mentāli galīgi nav vieglāk – jau sāku sevi norakstīt. Drīz sākas dažādi šķēršļi – kalniņi un purviņi. Tas mani vēl vairāk piebremzē. Tomēr izrādās, ka Dimu tas piebremzējis vēl vairāk – pirmajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Es vēl gribu padzerties, bet Dima tik skrien tālāk, tomēr man par laimi brīvprātīgie nav uzdevuma augstumos, man neviens neko nelej, tad nu jāskrien tik tālāk.
Tradīcijas
Man vienmēr bijusi problēma ar startiem vakaros. Parastā dienā mēs paēdam vakariņas, kaut ko padarām, ejam gulēt, no rīta pamostamies un dodamies uz tualeti. Sacensību vakaros tas tā nesatrādā – jāmēģina pirms starta izspiest no sevis visu, kas sakrājies. Parasti tas nav veiksmīgs pasākums, kas pēc tam atspēlējas trasē. Šoreiz ir citādāk – savā ziņā tradīcijas tiek lauztas, jo pirms starta uz tualeti veiksmīgi aizeju 2 vai 3 reizes. Tas gan pārliecību par kuņģa darbību nerada.
Pēc kontrolpunkta ir mazs noskrējiens, pēc kura arī noķeru Dimu. Ieskrienam sveču alejā, kas sakrīt ar trasi, bet pēc brīža nogriežas citur. Šis pagrieziens ir samulsinājis poli, kas skrien stafeti, līdz ar to panākam viņu un tālāk skrienam kopā. Kaut kā esmu nonācis mūsu trijotnes priekšā un Ērgļu klinšu pampakus skrienu / kāpju pa priekšu. Piedāvāju Dimam skriet pa priekšu, ja nu viņš tā vēlētos. Tomēr viņš nevēlas. Tas, ko viņš nezina – ka nevēlos skriet pa priekšu tāpēc, ka nešķiet korekti laist gāzes cilvēkam sejā (tomēr kāpjam kalnā). Tā nu jāskrien tālāk ar savu sagriezušos vēderu.
Kaut kā no pagājušā gada palicis atmiņā, ka šajā posmā kalniņi bija tikai pirmajos divos kilometros, kā arī viss pārējais bija tikai plati ceļi. Tomēr izrādās, ka smadzenes izdzēš lēzenos kāpumus. Arī mazās taciņas. Vienā no tādām nepabrīdinu Dimu par pārkritušu koku, kas rezultējas būkšķī aiz muguras. Skrienam tālāk.
Ar vēderu galīgi nav kļuvis labāk, līdz ar to sākas izveicības pārbaudījums. Izvilkt salveti, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, uzmanīgi pārlocīt salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, akurāti mēģināt pārplēst salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, salocīt salvetes abas daļas lietošanai draudzīgā veidā, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu. Interesanti, ko Dima domā par manām izdarībām. Vispār viņš tāds pieklusis. Laikam arī nav viegli. Tas rada pārliecību par sevi – ja neskaita vēderu, skrienas labi.
Manu izdarību laikā polis ir attālinājies, tomēr atkal viņu saķeram, kad viņš ir apstājies pie krūma. Mans vēders atkal ir nomierinājies, tomēr pēc brīža atkal aktivizējas. Atrodu piemērotu krūmu ceļa malā, pasaku, ka uz krūmiem (it kā kādu tas interesētu), un lecu pa kreisi. Viss ir labi sakratījies, līdz ar to process ir ļoti īss. Varu sākt dzīties pakaļ Dimam. Esmu noskrējis kādu puskilometru, kad vēders atkal sagriežas. Depresīvi.
Jau redzu Dimu un pēkšņi dzirdu akordeona skaņas. Izrādās, ka priekšā ir atbalstītāju grupiņa. Patīkami. Un Dima arī rokās. Pastāstu par savu depresiju, uz ko saņemu atbildi: “Es zinu, kā tas ir!” Dima lec krūmos.
Drīz jau šoseja un pēdējais kilometrs pirms kontrolpunkta. Lai gan te jāskrien mazliet pret kalniņu, tomēr noskrienu pa 4:05. Nav slikti.
Pārliecība
Lai gan, skrienot uz Valmieru, kādu kilometru vai divus biju izvirzījies vadībā, neesmu radis pie šādas situācijas. Esmu izgājis uz starta Cēsīs ar domu par pjedestālu un cerību par 1. vietu, bet vai esmu gatavs skriet parādei pa priekšu? Vai īstajā brīdī sapratīšu, ka jāmūk no līdzskrējējiem?
Ieskrienot punktā, redzu, kā polis aizskrien tālāk pa šoseju. Dīvani! Šķita, ka šeit jāskrien pa labi iekšā mežā. Sāku pildīties un ēst arbūzu, Neko citu man šonakt neprasās. Esmu mazliet nomierinājies un ievēroju, ka marķējums tomēr aiziet pa labi. Prasu brīvprātīgajiem, kas notiek. Šie tikai rausta plecus. Par laimi blakus ir riteņbraucēji – saku, ka šiem vajadzētu aizbraukt pakaļ un pabrīdināt poli. Viņi nereaģē. Kā izrādās, tie ir poļa līdzbraucēji (citi stafetes posmi?), kas mani nesaprot. Tomēr kāds paspēj viņiem pastāstīt, kas par lietu, arī angliski.
Tikmēr ir ieradies arī Dima. It kā esmu gatavs skriet, tomēr saminstinos un startējam kopā. Laikam neesmu gatavs uzņemties iniciatīvu.
Daļu no šī posma esmu izbraucis pagājušajā nedēļā un zinu, ka te būs nepatīkams kāpums. Nevar saprast – kāpt vai skriet. Sākumā tiek kāpts, tomēr drīz vien sāku skriet. Skrienam divatā, tomēr drīz vien mūs panāk polis un iesēžas astē. Kad izskrienam uz ceļa, polis man ir jau blakus, tad nu izmantoju šo izdevību, lai viņam atvainotos par laicīgi nereaģēšanu. Interesanti, kas būtu noticis, ja viņam nebūtu līdzbraucēju? Es jau nu viņam pakaļ neskrietu.
Pie nākamā kalniņa polis aizskrien, bet es kāpju. Saprotu, ka esmu palicis viens. Neko darīt, jāskrien. Nākamais kāpums, kura galā atskatoties ieraugu Dimu. Šķiet, ka viņš ir diezgan nopietni iepalicis.
Skrienu un nevaru saprast, vai mans temps ir krities, vai arī pie vainas ir segums. Satraucošākie ir mirkļi, kad skrien pa stigu, cītīgi skatīdamies, kur likt kāju, pacel galvu un priekšā neredzi nevienu atstarotāju. Par laimi visos šādos gadījumos tomēr nekur neesmu pazudis.
Drīz vien stigas beidzas. Tiek šķērsota šoseja un tad jau arī drīz jābūt kontrolpunktam. Priecājos, ka nonākot uz sakarīga meža ceļa, temps atkal pieaug un skrienu mazliet ātrāk par 4:40 min/km.
Raiskuma ezers. 3. stafetes posma starts. Man – 45. kilometra kontrolpunkts. Tieku sagaidīts ar ovācijām – kaut kā jau cilvēkiem jāsasildās.
Rītausma
Gaismas parādīšanās sacensībās ir gaidīts mirklis. Gaisma ne tikai atvieglo redzamību, bet arī psiholoģiski kļūst vieglāk. Rogainingos un piedzīvojumu sacensībās gaisma atvieglo navigāciju. Lielākoties gaismas parādīšanās arī nozīmē, ka lielākā sacensību daļa ir garām, un palēnām jāsāk domāt par finišu.
Ēdu arbūzu, izleju sporta dzērienu un uzpildos tikai ar ūdeni – šodien želejas un sporta dzērieni galīgi neiet pie sirds. Dodos tālāk. Šajā apvidū ir sanācis braukt ar velo piedzīvojumu sacensībās, kā arī orientēties rogainingā. Šķiet, ka tā bija mana pirmā uzvara rogainingā. Viss ļoti vienkārši – skrienot upes virzienā, dodies uz leju, dodoties prom no upes, jāskrien kalnā. Došanās lejup ir patīkama, var paskriet ātrāk, tomēr jābūt vērīgam – ceļš nav diez ko līdzens.
Protams, drīz ir pagrieziens un sākas ceļš augšup. Kāpums tieši tāds, lai nesaprastu – skriet vai kāpt. Cenšos skriet. Lai gan kilometri nelasās tik naski, kā vēlētos, tomēr pagaidām vēl izskatās diez gan cerīgi – nevar jau gaidīt, ka pret kalnu ātrums nesamazināsies.
Gaidu 51. kilometru, kurā tika solīts bīstams noskrējiens. Tas neliek vilties. Tiešām gandrīz vai kā kāpt lejā pa sienu. Šis noskrējiens nozīmē vēl ko – atkal varēšu palēnām kārpīties kalnā augšā. Tā arī notiek. Šajā posmā, šķiet, ir tikai kāpumi un kritumi – līdzenumu nav.
Skrienot gar Gauju, no kāda atpūtnieka (kāpēc viņš ir augšā?) saņemu jautājumu, ko es te daru. Uzbļauju, ka sacensības.
Noskrieti 55 kilometri – aptuveni pusceļš. Nu jau esmu sācis sadalīt atlikušo etapu mazākos posmiņos. Tas norāda uz sagurumu, bet nekādā veidā nepalīdz. Jātiek līdz tam nolādētajam kontrolpunktam, bet kilometri velkas. Un nepalīdz, ka pa vidu ir atkal kaut kāds aizauguša ceļa posms, kur ķeras kājas un grūti skriet. Tomēr kilometri lēnām, bet lasās. Sāk kļūt gaišāks. Vismaz vairs nevajadzēs satraukties par lukturīša baterijām. Arī neceļi beidzas un varu sākt skriet pa sakarīgiem ceļiem. Atkal varu mazliet uzkāpināt ātrumu, vai, pareizāk sakot, skriet daudz maz cienījamā tempā. Līdzenos ceļa posmos vēl joprojām spēju skriet ap 4:30 min/km.
Pārskrienu Gauju un tuvojos kontrolpunktam. Man pretī viens pēc otra skrien divi sacensību dalībnieki. Ko tieši viņi te dara? Mistika!
Paranoja
Skriešana kā otrajam ir viegla – kontrolpunktos vari uzzināt, cik tālu esi no pirmā, saprast, vai tuvojies vai attālinies. Pirmajam šī ekstra ir liegta.
Ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka esmu otrais. Nākas pastāstīt, ka tomēr esmu pirmais – polis skrien stafeti. Sēžu un ēdu arbūzu. Nekas cits manī nelien iekšā. Arī pēdējā želeja ir apēsta jau pirms laba laiciņa – pie iepriekšējā kontrolpunkta, aptuveni pirms kādiem 18, 19 kilometriem. Labprāt rītu tās želejas, bet kuņģis streiko kā vēl nekad.
Nezinu, cik ilgi nosēžu, bet saprotu, ka jādodas tālāk. Vairs jau tikai 4 posmi. Katrs mazliet virs 10 kilometriem. Tas jau nekas nav.
Skrienu, bet ātrums nav gluži tāds, kā vēlētos. Un tad sākas mazās taciņas, kurām vēl pa vidu ir grāvji, kuri jāpārvar. Un šajā gadījumā grāvis ir noskrējiens kādus 3 metrus lejā un pēc tam rāpšanās atkal augšā. Tas ne tikai smagi kavē, bet arī sit ārā no līdzsvara. Tāda sajūta, ka velkos. Sāku skatīties atpakaļ. Drīz kādam ir jāskrien – kādam ir mani jāpanāk. Ar šādu vilkšanos nav iespējams, ka neviens mani nepanāks.
Ceļš novirzās prom no Gaujas. Ā, tad jau tūlīt būs jākāpj kalnā. Tā arī ir. Kāpju. Šajā brīdī varbūt pat tas patīk labāk nekā skriet, vismaz ir kāds attaisnojums, kāpēc kilometri vācas tik lēni. Tomēr, kad beidzas kāpumi, beidzas taciņas un sākas sakarīgi meža ceļi, atkal spēju kaut ko izspiest. Esmu nonācis uz grants ceļa, kas nozīmē, ka tūlīt arī jābūt kontrolpunktam.
Izmisums
Es zinu, ka pienāks brīdis, kad man būs grūti. Kad šķitīs, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dažreiz varbūt tādi nepienāk. Tā ir veiksme. Tomēr lielākoties ar šiem mirkļiem ir jārēķinās. Tie var vilkties minūtes, bet var būt arī stundas. Galvenais ir kustēties. Pat, ja šķiet, ka velcies kā gliemezis ir jākustas uz priekšu. Stāties nedrīkst!
Iekrītu krēslā. Man pastāsta, ka esmu otrais. Pasaku, ka tā nav – polis skrien stafeti. Ēdu arbūzu. Dabūju savas mantas, no kurām vienu šotiņu uzreiz arī iztriecu. Pārējās želejas kaut kur sabāžu. Nezinu gan kāpēc – šodien tāpat tās nespēju dabūt iekšā un man vēl pārītis ir palicis pāri no pirmajiem 75 kilometriem. Lai kā negribētos, jādodas.
Pirms nedēļas skrēju Amatas taku. Uz svaigām kājām tas nebija patīkami. Tā taka ir drausmīga un kilometri vācas lēni. Uz neko ātrāku jau arī tagad nevaru cerēt. Sākums vēl nav tik traks – kamēr taka nav diez ko šaura un aizaugusi, bet pēc Zvārtes ieža sākas šausmas. Pametu skatu atpakaļ – kādu 100 līdz 200 metru attālumā aiz manis kāds skrien. Skaidrs, kāds beidzot mani ir panācis. Tagad tikai jāgaida, kad viņš mani noķers, lai saprastu, vai tas ir kāds no stafetes, vai arī tūlīt būšu otrais.
Skrienu, gaidu, metu skatu atpakaļ. Neviens neskrien. Halucinācijas?
Kilometri velkas. Ja šī taka šķita briesmīga pirms nedēļas, tad tagad ir vēl trakāk. Esmu trasē pavadījis ap 7 stundām, bet tieši šeit ir nepieciešamas lielākās koncentrēšanās spējas. Gaidu lielo kalnu – vienu no depresīvākajiem kāpumiem šajās sacensībās. Zinu, ka pēc uzlīšanas tajā drīz būs arī nākamais kontrolpunkts. Savukārt kalns ir pusotru kilometru pēc tualetes būdiņas. Man der jebkurš atskaites punkts, ja kilometri šādi velkas.
Saprotu, ka kaut kas tomēr kuņģī ir jāiebāž – šķiet, ka tā malas ir salipušas kopā. Tas traucē. Visticamāk tas arī galīgi nepalīdz man kustēties uz priekšu. Izvelku savu vienīgo batoniņu un pa mazam gabaliņam cenšos to dabūt lejā.
Lēni, bet kilometri lasās. Pienāk arī būdiņa. Pēc kāda laika arī lielais kalns. Rāpjos tajā un skatos atpakaļ. Neviena nav. Laikam tiešām halucinācijas. Augšā sirds dauzās kā negudra, un varu atkal sākt skriet. Diemžēl gan ar šādām kājām pa trepītēm lejā noskriet grūti – viens nepareizs solis un nolidošu lejā. Tas šajā brīdī galīgi nav vajadzīgs.
Kontrolpunkts. Atkal apsēžos. Uzzinu, ka esmu otrais. Varu kārtējo reizi pastāstīt, ka esmu pirmais. Vismaz pagaidām. Ēdu arbūzu. Tūlīt jau startēšu, kad dzirdu, ka kāds vēl tuvojas. Nekustos. Kāpēc? Man būtu jāskrien. Bet kas tur skrien? Parādās Dima. Nevis vienkārši parādās, bet ieskrien kontrolpunktā tā, it kā tikko būtu startējis. Ja līdz šim biju fiziski nekāds, tad tikko tiku sagrauts arī morāli.
Augšāmcelšanās
Es nezinu, kas ir otrā elpa. Man šķiet, ka nekad tādu neesmu piedzīvojis. Tu skrien. Tev kļūst ar vien grūtāk. Iespējams kādā brīdī viss ir tik slikti, ka saproti, ka nekam vairs nav jēga. Tomēr pēc pārdomu brīža saproti, ka ir tikai divi varianti – vai nu tu stājies ārā vai arī turpini ceļu uz finišu. Un ātrāk ir aizskriet.
Čāpoju ārā no kontrolpunkta, cenšoties izvilkt austiņas no somas. Ceru, ka mūzika mani uzmundrinās. Vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Dimu, kas man pasaka: “Dažreiz tu esi betons, bet dažreiz tu lido kā putns!” Poēts sasodītais. Būtu labāk palicis mājās un rakstījis dzeju.
Kamēr es vēl ņemos ar vadiem un kārtoju sev atbalstu ausīs, Dima jau skrien man garām un uzpliķē pa plecu.
Mūzika sakārtota un sāku skriet. Pie slūžu kāpnītēm gandrīz noliekos uz mitrā pakāpiena. Sākas vēl depresīvāka taka par iepriekšējo – dubļi, koki, akmeņi. Kāpēc? Tas nav nekāds treils! Tas ir murgs. Skaļi lamājos un cenšos kārpīties uz priekšu.
Pēc mazliet vairāk nekā 3 kilometriem sasniedzu Vidzemes šoseju, kur sastopu Ziemassvētku vecīti. Nē, šoreiz tā nav halucinācija.
Vecītis man pastāsta, ka iepalieku 3 minūtes. Brutāli – tā ir aptuveni minūte kilometrā. Kur tas draņķa Dima ir ņēmis tādu spēku? Pat ne spēku – tās takas bija vienkārši neskrienamas. Spēka un veiklības apkopojums.
Kustos un drīz nonāku mežā. Vismaz vēders ir daudz maz atkopies, līdz ar to varu apēst kādu želeju. Sākas neskrienama stiga. Cenšos klumburēt uz priekšu. Stiga ved augšup, pilns ar zariem. Paskriet nevaru. Es gribu izstāties. Man vienalga! Vienkārši iešu tālāk kājām. SuperDimu man tāpat nepanākt, ņemot vērā, kā viņš lidoja pa takām, nu jau gan jau man priekšā vairāk nekā piecas minūtes. Un lai jau mani panāk citi un aiziet man garām. Man tas viss nav vajadzīgs.
Tūlīt būs ceļš. Varbūt tomēr jāmēģina paskriet? Kas es kā idiots iešu pa ceļu? Tas pie tam būs daudz ilgāk.
Skrienu! Ē, pa ceļu tā lieta pat tīri labi sanāk. Kilometri iet pa 5 minūtēm, ieeju ritmā un temps vēl mazliet uzkāpj. No kalna vispār var lidot. Skaisti!
Tūlīt jau kontrolpunkts. Ieraugu Kristu, kas atbraucis mani atbalstīt. Šodien tas palīdz. Es iepaliekot aptuveni 3 minūtes un Dima neizskatoties pārāk pārliecināts par sevi.
Pakaļdzīšanās
Es zinu vienu – negribu, lai viss tiktu noskaidrots pēdējos kilometros. Zinu, ka varu kustēties uz priekšu ilgi, bet manas sprintera dotības ir visai švakas, līdz ar to man pretī vajadzētu vēl lielāku nīkuli par mani, lai spētu viņu nolauzt pēdējos kilometros.
Uzpildos un kaut ko uzēdu. Saprotu, ka viss vēl nav zaudēts. Dimas atbalstītāji bļauj, lai viņš skrien, ka esmu jau šeit. Es bļauju, lai gaida mani. 4 minūtes. Dodos!
Izrādās, ka es vēl spēju paskriet sakarīgā tempā. Lai gan kustība notiek mazliet pret kalnu, tomēr skrienu zem 5 min/km. Pie pagrieziena no Krista uzzinu, ka aptuveni pusotra kilometra laikā esmu sadeldējis starpību līdz 2 minūtēm un 40 sekundēm. Tas dod papildus pārliecību. Tomēr drīz sāksies kalni, un kalnos es neskriešu.
Esmu pazaudējis 2. vietas priekšrocību – tā kā Dimam parādījušies līdzjutēji, viņš zina, ka tuvojos, zina, ka jāpieliek, lai viņu nepanāktu.
Serpentīns, kuru pieveicu gandrīz pilnībā skriešus. Man nav pārliecības, ka viņu noķeršu, bet vismaz jāpacenšas. Galīgi negribēju, lai viss nonāk līdz šim.
Pēdējā želeja un sākas īstie kalni. Lejā. Augšā. Krists, kas pastāsta, ka starpība aptuveni tāda pati kā pie pagrieziena.
Lejā. Taisne. Augšā. Skrienu. Esmu pie noskrējiena un ieraugu Viņu – jau gandrīz sasniedzis nākamā kalna “virsotni”. Uzņemu laiku. Lejā. Augšā. Vēl joprojām starpība aptuvenu tāda pati. Kalnā priekšā ir arī Kristaps un Andris, kas man paziņo, ka Dima vairs īsti neskrien. Spēju tikai atbildēt, ka es jau neesmu daudz labāks.
Kādā sakarā atkal jāskrien lejā? Pagājušajā gadā tā nebija! To es iemācījos jau savās otrajās piedzīvojumu sacensībās – ja jādodas no kalna lejā, tas nozīmē tikai to, ka nāksies atkal doties augšā. Tā arī ir – pēc noskrējiena atkal seko kāpiens augšā. Atkal ceļš, bet visu laiku ir kaut kāds reljefs, kas īsti neļauj ieskrieties. Atkal skatītāju punkts – punkts, kurā satieku Kristu, kā arī Dimas atbalstītājus. Atkal atskan bļāviens, lai Dima bēg. Vismaz sanāk viņam likt panervozēt. Saprotu, ka mūsu atstarpe ir ap divām minūtēm. Kāpju, skrienu, skrienu, kāpju. Galīgi nav palicis atmiņā, ka pēdējos kilometros bija tik daudz reljefa. Bet ko var gribēt – tās tomēr ir Cēsis.
Zīme par diviem kilometriem. Skrienu. Kāpju. Atkal jau sākas ceļš, kur nevar saprast, kāpt vai skriet. Laikam jau tam nav nozīmes – vairs Dimu nepanākšu. Sāku kāpt, bet pāreju uz skriešanu. Noskrējiens. Kilometrs. Atkal uz augšu. Parks. Skrienu. Pēdējās trepes. Vairs nav kur steigties. Kāpju kā sanāk. Pāreju pār pils laukumam, lai var pēdējos pārsimts metrus skaisti noskriet. Steigties jau vairs nav kur. Skrienu lēnām. Pakaļdzīšanās bija neveiksmīga. Vismaz jāizbauda otrā vieta.
Finišs
Skrienot uz Valmieru pirmajai vietai zaudēju aptuveni 3 sekundes kilometrā. Tas bija sāpīgi, jo šķita, ka varēju jau nu saņemties un tās sekundes kaut kur piedzīt. Jācer, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Prieks! Alus! Vēl alus! Duša, kas ļauj izbaudīt visas noberztās vietiņas. Sagaidu Ieviņu, kas arī ieskrien kā otrā. Alus! Pusdienas! Diendusa. Apbalvošana. Prieks.
101 sekunde. Tik daudz mani šķīra no pirmās vietas. Mazāk kā sekunde kilometrā. Iet laiks un prieks par sasniegto izplēn, paliek tikai pārdomas par 101 sekundi. 101 sekundi, ko būtu varējis pavadīt mazāk kontrolpunktos. 101 sekundi, ko būtu varējis iegūt, paspiežot sevi mazliet vairāk. 101 sekundi, ko visticamāk būtu ieguvis, ja vēders nebūtu streikojis. 101 sekunde ir tik maz. Pat plankam tas nav daudz!
Viss, kas manī paliek, ir 101 sekunde un dusmas uz sevi.
Inventārs
No inventāra viedokļa, skrienot treilus, ir divas svarīgākās sastāvdaļas – apavi un mugursoma (vai kas nu ir izvēlēts kā mantu glabātuve).
Kā savus orientēšanās un treilu skriešanas apavus jau kuro gadu izvēlos Inov-8 X-Talon 212. Šie apavi arī šoreiz mani nepievīla – par kāju labsajūtu varēju nesatraukties.
Mantām izmantoju Salomon 5litrīgo vesti, kurā ievietoju jaunās pudelītes ar salmiņu. Salmiņu izvēlējos ar domu, lai nebūtu pārāk jāpieliec galva padzeroties. Patīkami, ka 5litrīgajai vestei aizmugurē ir arī kabatiņas, kurās var ielikt obligāto inventāru, kas (visticamāk) nebūs nepieciešams (folija sega un plāksteri). Tomēr izbrīnīja pudelīšu un vestes savietojamība. Patīkami bija, ka pudeles var krietni vieglāk ieslidināt vestes kabatās salīdzinājumā ar iepriekšējo pudeļu modeļiem, tomēr pašas pudeles ir mazliet garākas un kopā ar salmiņiem spēj lieliski kratīties un lēnām slīdēt ārā no kabatām. Var jau būt, ka jaunākajam vestes modelim tā nebūtu, bet tāda sajūta, ka Salomon nav padomājis par šo pudelīšu savietojamību ar vecajām vestēm. Papildus nepatīkams pārsteigums bija viena rāvējslēdzēja niķošanās – sākās problēmas ar aizdari.
Interesanti, ka želejas (GU želejas, ko pa retam var dabūt veikalā Maratons), kas vienmēr šķitušas pašas labākās, jo ir mazliet sāļas un mazliet iebiezinātas, šoreiz galīgi negāja pie sirds.
Jau pērnā gada novembrī, liekot kopā sacensību plānu 2017. gadam, tieši šis treils tiek nolikts par 2017. gada sacensībām, par to cik tas būs grūts un sarežģīts jau liecina pāris atslēgvārdi – “extreme”, “103km” un “+7150m”. Noskatos 2016. gada DXT sacensību video, jā, neviena jauna gurķa nav, visi atzīst, ka smags skrējiens utt., neiespringstu un neko daudz nedomājot piereģistrējos. Paldies tēva brālim Aivaram, kas iepazīstināja ar šo skrējienu, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis. Pieredzes kalnos principā vispār nav, tikai tik, cik slēpots Itālijas Alpos, nemaz nerunājot par skriešanu! Sazinos ar treneri Andri Ronimoisu, vaicājot, ko viņš domā par šo skrējienu, vai būs pa spēkam. Reāli nekādas bāzes nav kalnu skrējieniem, ja neskaita pāris Latvijā noskrietas ultras – CET 80km, SKM 70km, Zilonis tumsā 63km. Uz ko saņemu atbildi – ka tāds vairāk survival pasākums būšot, spriežot pēc augstummetriem attiecīgi pret kilometrāžu un manas “lielās” pieredzes kalnu ultrās. Īsāk sakot, maz skrienams. Nu forši, atliek vien trenēties, reāls pamats sapņot par finiša sasniegšanu man nav, un nemaz vēl par to nedomāju, vairāk koncentrējos uz treniņprocesu un, pat ja nefinišēšu, būšu skrējis īstu kalnu ultru un kļuvis daudz labāks treniņprocesa laikā!
Treniņprocesā tiek iekļautas 2 ultras – 28. janvārī Rīga- Biksti 81km un 20. maijā apostīt kalnu gaisu un pie reizes izmēģināt ekipējumu Polijas kalnos – Beskidzki Topor 43km, +1900m. Papildus skriešanas treniņiem neiztikt arī bez treniņiem ar savu svaru, ar dziļajiem muskuļiem jeb heroes workout, treniņiem, kur melns gar acīm griežas – skrienot Siguldas serpentīnā, un vēl visam klāt trakie trepju treniņi Grīziņkalnā pirmdienās! Paldies heroes pulciņam, cik šis viss ir ļoti palīdzējis, es tikai izjutu un sapratu Dolomītos, kad garajos kāpumos apdzinu neskaitāmus dalībniekus.
Kad Polijā aizvadīts veiksmīgs starts – ekipējuma, sajūtu un finiša laika ziņā, pirmo reizi tā pa īstam noticu, ka itāļu Dolomītu skrējiens varētu būt pa spēkam un nolieku sev mērķi – finišs 20 stundās (kontrollaiks 28,5h). Atliek vien izpētīt trasi un saplānot uzturu.
Visa uzmanība izsaukuma zīmēm – ar tām tiek atzīmēti tehniski bīstami noskrējieni – noskrējieni ir tik bīstami, ka drošībai savilktas troses – pie kurām turoties, tad lēnām ir jāveic šis posms. Ha, kā man tas patika, nekāds lēnām, bet šūpojoties auduma trosēs un akmeņiem ripojot slīdēju lejā.
Kad garais treniņplāns gandrīz aizvadīts un atvaļinājums sācies, krāmēju somas un braucu ciemos pie tēva brāļa uz Beļģiju. Lidostā negaidīti palieku bez trekinga nūjām. Izrādās viena no nūjām ir 5cm par garu. Tieši tai vienai nūjai ir iestrēdzis viens posms, kuru jau kādu gadu nevaru dziļāk iesist neparko. Nebiju domājis, ka 5cm dēļ palikšu bez nūjām. Par pusotras nedēļas nūju uzglabāšanu lidostā prasa 20 eiro, tieši tik es samaksāju, pērkot lietotās nūjas kādu laiku atpakaļ. Negribīgi, bet esmu spiests atdot nūjas lidostas miskastei. Agri vai vēlu tāpat būs jāpērk jaunas, ja jau esmu nolēmis sacensties kalnos! Beļģijā sapērkam atlikušo trūkstošo ekipējumu. Par jaunām nūjām, ļoti negribīgi, bet atdodu 135 eiro. Nūjas ir vieglas, izturīgas, 3 daļās saliekamas – sen jau gribēju tieši tādas! Aizvadām pēdējos treniņus, pastaigājamies pa ogļraktuvju izmešu kalniem un beigu beigās lidostā satiekam mūsu trešo ceļa biedru – Raimondu un kaujas gatavībā laižam uz Itāliju!
OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI
Itālijā ierodamies 3 dienas pirms starta. Apmetamies mājiņā, kas izrādās ir pilnīgi blakus sacensību starta koridoram, atliek vien nokāpt no trešā stāva, un, nokāpjot no pēdējā kāpņu pakāpiena, esi starta koridorā, nu lieliski, vismaz bez lieka stresa un steigas varēs laicīgi iziet startā! Pirmās divas dienas pavadām staigājot kalnos – apostam kalnu gaisu, iepazīstam trases marķējumu, baudām skatus un gardo ēdienu itāļu kalnu restorānos.
Kad līdz startam atlikušas vien 24h, aizvadām pēdējo treniņu ar Raimondu – pulss zemāks nekā parasti, skrienas viegli, jūtos spēcīgāks kā jebkad. Organisms atpūties ļoti jūtami, pēdējo nedēļu laikā samazinot treniņu apjomu!
pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta
Kad dienu noslēdzam ar lieliskām itāļu vakariņām, atliek vairs tikai sakravāt somu ar visu skrējienam nepieciešamo un vēlreiz pārliecināties vai ir viss no organizatoru puses prasītā obligātā ekipējuma, kurā ietilpst – ūdens noturīga vējjaka, šorti – vismaz līdz ceļiem garumā, krekls garām rokām, 2 galvas lukturīši ar rezerves baterijām, mirgojoša sarkana gaisma, kas piestiprināta uz muguras – pie somas, telefons, krūze, cepure vai bandana, elastīgā saite, svilpe, folijas sega, enerģijas batoniņi vai enerģijas želejas, ūdens pudeles ar minimālo tilpumu 1L, mugursoma un cimdi.
Kad tas viss ir sastūķēts somā, tā tiek uzvilkta un pēc Aivara ieteikuma pārbaudu vai rokas vēzējot nekur neberž, vai visas nepieciešamākās lietas ir parocīgi saliktas tuvākajās kabatās. Pēdējais, ko nodomāju pirms somas vilkšanas nost – bļāviens, ellīgi smaga, nav skriets ar tādu svaru. Ai, ko nu vairs, būs jau labi, pavisam nav īstais laiks apšaubīt savas spējas! Es nezinu, kas man tā pa modi, bet kārtējo reizi pulsa jostu nolemju atstāt viesnīcā, tiešām negribu redzēt to pulsu kalnos – tas tikai radītu lieku stresu un satraukumu, nolemju paļauties uz sajūtām! Nometu somu un ļaujos pēdējai atpūtas naktij, jo nākamajā jau saule rietēs sviedriem pilot uz zemes un sirdij kaujoties kā vēl nekad!
Rītam pienākot iepazīstos ar pirmo mīnusu dzīvojot starta koridorā. Tā ir mūzikas testēšana. Kāds pārsteigums! Nepaiet ne 5 minūtes, kā domas mainās, jo itāļu mūzikas vietā tiek atskaņots kaut kas pazīstams un tas ir Coldplay – Adventure Of a Lifetime, nu nereāli! Izkāpju pa 3. stāva logu un apsēžos uz jumta, veroties Dolomītos, skrien tirpiņas visas dziesmas garumā. Jūtos tiešām kā paradīzē un tieši tāds noskaņojums ir nepieciešams starta dienai, visas šaubas un bailes pār lielajiem kalniem izgaist un dungodams, atlaidies uz jumta pavadu bezrūpīgo rītu!
Kā jau katru rītu, arī sacensību starta dienu iesākam ar viesnīcas bagātajām brokastīm, tās vienmēr ir tik gardas un par daudz, ka bez powernap’a neiztikt. Atlicis vairs tikai sakrāmēt divus maisus, kurus organizatori aizvedīs uz maisu uzglabāšanas punktiem – viens maiss ceļo uz 53. kilometra kontrolpunktu un otrs uz finišu! Maisus piepildu ar sausām drēbēm un papildus pārtikas krājumiem! Kad viss sakārtots, ņemam maisus un braucam uz organizatoru rīkoto pre-race pasta party. Gardi notiesājam pēdējo pirms sacensību maltīti un palūdzu, lai mani aizved atpakaļ uz numuriņu – ir jāpaguļ, cik vien iespējams līdz startam!
Sacensību drudzis sācies, aizmigt nevar. Blakus mājai, sacensību starta koridorā, ballīte rit pilnā sparā, mūziku uzgriezuši uz urrā. Pēc vairāku stundu neveiksmīga mēģinājuma aizmigt, vārtīšanās gultā jāmet mierā un jāpārbauda vēlreiz soma un ekipējums. Pārliecinos, ka iepriekšējā dienā darbiņš paveikts lieliski un nekas nav aizmirsts – viss smuki salikts. Lieku somu uz pleciem un dodamies uz starta ballīti!
Starts 103 km distancei 19:30 vakarā, kas pulcē ~200 skrējējus. Kādu emociju bagāžu var paņemt jau tikai no starta vien. To nevar aprakstīt, tas katram pašam jāpiedzīvo uz savas ādas, spalvām uz rokām ceļoties stāvus, īsāk sakot – fantastiska! Apkārt tik daudz skrējēju un visi kā viens smaida, staro un ir pozitīvu emociju pārņemti! Mani māc uztraukums, šis ir solis ārpus visiem maniem rāmjiem, es neesmu skrējis ilgāk par ~11h un kur nu vēl tādos kalnos. Te rēķinos uz 20h+ nezinu, kas mani sagaida – tas priecē un reizē arī biedē, bet tāpēc esmu te – jaunas pieredzes medībās!
Mirklis pirms starta /19:30 Starts/
19:30 vakarā, atskanot starta šāvienam un itāļu mūzikas pavadījumā fonā, sākam savu lielo piedzīvojumu. Kopā ar Aivaru izskrienam caur vietējo ciematiņu. Vietējo un skrējēju atbalstītāju pūļa gavilēs to pametam, un turpmāk seko lēzens noskrējiens lejup uz pirmo tuneli, kas mūs aizvedīs uz pirmo garo kāpumu!
Izskrienot tuneli, sākoties pirmajam kāpumam, Aivara veiksmes vēlējumos, turpinu trasi viens. Aivars traumas dēļ plāno veikt 1/3 trases distanci, līdz ar to temps ir piesardzīgāks un sacensības noteikti arī baudāmākas! Tā nu, novēlot viens otram veiksmi, katrs turpinām savā tempā un norunājam, ka tiksimies trases vidusdaļā – 54. kilometrā, kur Aivars jau man palīdzēs kā supports! Kāpums turpinās vairāku stundu garumā, šķiet, tas nekad nebeigsies, pirmo reizi dzīvē pieredzēju tik garu kāpumu, un tas bija tikai sākums! Kāpjam, kāpjam, lecam pāri strautiem, skrienam pāri no baļķiem veidotiem tiltiem, pāri upēm un, galvenokārt, baudām skatus!
Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!
Īstenībā garo kāpumu pat izbaudīju, tas padevās visai viegli – pie tā bija labi pastrādāts mājās, it sevišķi, pēdējā gada garumā – treniņi jūtami nesuši augļus! Kāpuma laikā uzrunāju itāli, kas sacensībās izlikts ar 2. numuru, pārprasu par trasi, kura būs tā tehniski smagākā daļa. Viņš DXT skrienot jau 3. gadu un droši saka, ja izdzīvosi pirmo pusi, tad pavisam droši vari cerēt uz finišu, tālāk esot tehniski vieglāk un vairāk jāskrien pa meža takām. Kad itālim paziņoju, ka šī ir mana pirmā 100+km kalnu ultra, šis pārsteigts pārprasa – kur tu, tik jauns būdams, esi tā prātu noskriet paspējis? Uz ko atbildu – man patīk kalni, man patīk skriet kalnos. Un, ka gribu noskaidrot, cik tālu ir mans izturības limits, neesmu skrējis vairāk par ~11h, šoreiz skriešu divtik, būs okey! Itālis pasmīn, novēl veiksmi un izturību, un ātri vien pazūd, skrienot kāpumā.
Kad jau sāk satumst un temperatūra sāk kristies, sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes, šoreiz tas ir miegs, kas satumstot nomāc organismu. Šo problēmu ātri atrisinu ar kofeīna enerģijas želejām, tās uzmundrina uz urrā. Tiek lēnām slēgti galvas lukturīši, un sāk veidoties skrējēju jāņtārpiņu ķēdes, Z-veida takas kāpumā uz kalna virsotni skats fantastisks gan augšup, gan lejup. Jāņtārpiņu virknes pa kalnu izkaisītas! Pēc ~1100 augstummetru un 15km pieveikšanas, ieskrienu pirmajā kontrolpunktā (Rifugio Pramparet 1857m+), kurā beidzot redzu ēdienu! Tiešām bagāts galds, ar visādiem gardumiem, ko vien sirds kāro! Izsalkums nav liels, bet zinu, ka jāēd un apēdu 2 bļodiņas ar pastu buljonzupā. Dievīgi! Somas kabatās sabāžu cepumus un šokolādes, paķeru pa ievārījummaizei aiz katra vaiga un, gremojot un piekārtojot ekipējumu, dodos atpakaļ kalnos tumsā!
Turpmāk seko 5km garš tehnisks noskrējiens, par ko potītes vēlāk nebūs sajūsmā. Jau no pirmajiem kilometriem bija plāns turēties kopā ar citiem, nepalikt vienam tumsā, apmaldīties te ir visai viegli. It kā esmu ielādējis trases gpx failu pulkstenī, un tiklīdz novirzītos no trases pulkstenim vajadzētu par to ziņot ar atkārtotiem pīkstieniem, bet tie pīkstieni ir tik bieži pat atrodoties uz trases, ka vairs nepievēršu uzmanību tam visam!
Noskrējiena takas ir bedru un apaļu akmeņu pilnas, 5km laikā pagūstu izmežģīt abas potītes vismaz pa divām reizēm. Joprojām noskrējienos tieku apdzīts neskaitāmas reizes, tur ir vēl daudz ko mācīties un strādāt tehnikas uzlabošanā! Kas mani pārsteidza noskrējiena laikā šķietami bezcerīgās situācijās, kad nu nav kur sprukt no kritiena, kaut kā tomēr noturos kājās, un tā neskaitāmas reizes. Pie līdzsvara arī tika strādāts papildus treniņos un tikai tagad tiešām reāli izjutu to treniņu nepieciešamību! Kad noskrējiens, šķiet, ir beidzies, taka novirza mūs no kalna uz milzīgu akmeņu lauku, kur skriešana pārtop par lēkāšanu, lēkājot no viena akmeņa uz otru, piezemējoties ar abām kājām! Te nu varēja dzirdēt izsaucienus ne ar to skaistāko leksiku. Kad esam izbļaustījušies un izlēkājuši ekstrēmo akmeņu lauku, palieku pilnīgi viens, viss, ko redzu 1 metra rādiusā – luktura gaismu un pusi spoža mēness, kas jau puspazudis lēnām krīt aiz kalna kores. Izskrienu no kalniem, un trase turpinās cauri pamestai pilsētai, viss tik kluss, nevienas skaņas, tik dzirdu, kā ekipējumā viss čaukst skrienot. Pavisam nedaudz uz priekšu, novirzoties no pilsētas, ieskrienot atpakaļ mežā, pārņem sajūta, ka esmu nomaldījies – neviena marķējuma, neviena dalībnieka ne priekšā, ne aizmugurē un pat apstājoties, klausoties apkārt, joprojām kapa klusums. Nolemju vēl paskriet kilometru, divus, cītīgāk meklējot marķējumu, līdz ieraugu tālu mežā spožu laternu, kurai pieskrienot klāt, sagaida vīrietis, kurš man apstiprina, ka esmu uz trases un norāda turpmāko virzienu. Uzreiz nogriežoties, seko dzirdināšanas punkts, atviegloti nopūšoties, pasniedzu abas 0,5 pudeles un palūdzu, lai vienā iepilda ūdeni, otrā kolu. Kamēr brīvprātīgie gāž iekšā šķidrumus, piekārtoju somu, izvācot izlietotās želejas, un izvelku beidzot vējjaku, sāk palikt tiešām neizturami vēss, atliek vien pastāvēt pāris minūtes, un sāk kratīt drebuļi. Pasakos par uzpildītājām pudelēm, un ar veiksmes vēlējumiem tieku aiztriekts prom.
Atskatos uz aizmuguri – neviena nav, priekšā arī tāpat, esam labi izretojušies, kas arī nav pārsteigums, esot ~200 cilvēkiem uz 103km distanci. Sākas pirmie piedzīvojumi mežā – taku krustojumi vai vispār skriešana bezceļos, kas ātri vieš paniku, ka esi nomaldījies no trases. Nemitīga galvas grozīšana, meklējot kādu atstarojošu elementu uz zemes vai kokos, tik haotiski salikts marķējums, ka liekas – kāds speciāli to izmētājis. Orientējos lieliski, un viss izdodas līdz brīdim, kad, grozot galvu, uzspīdinu uz koka, kam virsū trases marķējuma lenta un tai blakus divas acis, kas spīd un skatās virsū. Nu ir vāks… Bagātā iztēle nostrādā un, protams, pirmais, kas ienāk prātā – tas tak ir fucking lācis vai vilks, fuck it – strauji pa taku lejā un tempā prom, patīkama adrenalīna pārņemts, skrienot, kur deguns rāda, ka tik tālāk prom, visam vēl pa virsu pulkstenis pīkst, ka esmu novirzījies no trases, radot papildus stresu. Pēc pārsimts metriem nolemju apstāties un paklausīties, kas notiek apkārt. Klusums, viss droši. Sasmejos, domājot, ka tas nabaga dzīvnieks no manis vairāk nobijās nekā es no viņa, kad sāku nesties prom zariem lūstot.
Izskrienu no meža uz pļavas, un turpmāk ~2km seko pa klaju lauku, kur neuzmanības dēļ kreisā kāja iekrīt bedrē, un vēl stiprāk izmežģīju jau tā samocīto potīti. Kamēr skatījos pār plecu, vai ir kāds sekotājs, kreisā kāja pazuda līdz celim bedrē, labajai kājai paliekot augšā uz takas. Tajā brīdī likās, ka nu viss beidzies pat īsti nekam nesākoties, sāpes trieciena brīdī bija kā ar nazi iedurtu potītē. Par laimi, izvelkot kāju, paceļot to un izapļojot, gandrīz neko nejūtu, viegli šur tur iesāpējās, bet tas pats bija pēc iepriekš veiktā 5km tehniskā noskrējiena. Lieliska mācība būt uzmanīgākam turpmāk. Trase ir tiešām pārsteigumu pilna.
Te nu seko pirmais lielais kontrolpunkts ar laika barjeru, kuru nepārvarot, tavas sacensības ir beigušās (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 8h30min laikā).
*KP 30km (Duran – 1733m) 66. vieta, laiks – 06:06:59
Te nu turpinās kārtējā izēšanās pirms viena tehniski stāva kāpuma. Bariņš konkurentu jau sēž, vareni stumjot iekšā lādiņu, ko izšaut kāpumā! Paveroties uz priekšu, redzu neskaitāmi daudz lukturīšus, no kalna lejas līdz virsotnei, izkaisītus kāpumā, lēnām kārpoties augšup! Lēnām izdzeru divas buljonzupas ar makaroniem, paķeru svaigas apelsīna šķēles, uzpildu šoreiz abas pudeles tikai ar ūdeni un dodos pretim nākamajam kāpumam. Lai arī kāpums ir vien 400 augstummetri, tas ir nepieredzēti stāvs un akmeņu pilns, slidens un nepateicīga reljefa, kur ķeras gan nūjas, gan kājas. Nosolos sev, ka apstāšos tikai pašā virsotnē, lēnām, bet bez apstājas to veikšu, kas arī veiksmīgi izdodas ar līdz šim jūtami lielāko spēku patēriņu. Pa ceļam, kāpumā apdzenu vismaz 10 dalībniekus, kas bija izvēlējušies to veikt saudzīgāk, ar visām atpūtas, sēdēšanas pauzēm utml. Var jau būt, ka arī man tā būtu labāk, bet, zinot savas sliktās noskrējiena prasmes, kaut kur ir jākompensē kaut daļa zaudētā laika, ko kāpumos, manuprāt, lieliski pieprotu.
Kad esam virsotnē, sākas viens no smagākajiem noskrējieniem trasē līdz šim. Stāvs, akmeņains, līkumains, bedru un sakņu pilns. Turpinu mežģīt potītes, vairākas reizes izslīdot no takas, no kalniem sabirušo apaļo akmeņu dēļ. Vietām tiešām ir sajūta kā uz ledus ar gumijas zābakiem, tik spēj vēzēt rokas, lai neiekristu akmeņu jūrā. Gandrīz katrā noskrējiena kilometrā kaut kur aizķeros, apdauzīti nagi un izbļauti visi skaistie vārdi, ko ikdienā paturu pie sevis. Ne velti Andris minēja treniņos, ka tās kājas ir jāceļ augstāk skrienot. Tagad tik saprotu, kā ir paveicies, ka neviena nopietna kritiena nebija, tur ar pāris būtu pieticis, lai brauktu mājās ar neizsapņotu sapni, nožēlas pilns. Vēl joprojām, skrienot lejā, noķeru kādu, priecājos, ka ir kāds, kas tomēr ir sliktāks par mani arī noskrējienos. Šeit nolemju paturēt viņu redzes lokā kā tempa turētāju, jo mums visai vienādi tizli skrienās noskrējiens, abi bieži kaut kur aizķeramies, un, šķiet, temps ir tieši laikā. Viss ir forši līdz brīdim, kad biedram temps ļoti sarūk, un tad seko virkne pirdienu, ok, šitam kuņģis atteica, lecu garām un skrienu ķert nākamo. Līdz pat noskrējiena beigām vairs nevienu nemanu, bet arī nepalaižu garām. Noskrējienu pieveicot, mūs apbalvo ar kārtējo kontrolpunktu, šoreiz tas ir šķidrumu pilns un nekā vairāk. Maziem malkiem vairākas reizes padzeros ūdeni, papildus apēdot kofeīna želeju. Šoreiz izmantoju izdevību atpūsties nedaudz vairāk kā iepriekš, kārtīgi atelpojos un noskaņojos visgarākajam un tehniski smagākajam kāpienam trasē – kāpums ir 5km garš un ar ~850 augstummetriem.
Šis ir viens no kāpumiem, kuram neredz galu, un tiklīdz izskatās, ka tūlīt jau būsi virsotnē, uzkāpjot paveras skats uz nākamo kāpumu, un tā neskaitāmas reizes. Joprojām kāpjot jūtos spēcīgāks par citiem un ik pa laikam apdzenu bariņu pēc bariņa, kas knapi velkas vai jau, uz koka celmiem atsēdušies, uzkrāj spēkus turpmākajam ceļam augšup. Ik pa laikam uzpeld kāds pārsteigums kāpumā, piemēram, milzīgs divstāvīgs akmens, kuru jāpārkāpj, lai tiktu uz trases nākamās takas, vai arī spēcīgi stāvs vertikāls kāpums, kur, lai neslīdētu lejā, katru soli ir ar 2-3 reizēm jāiesit zemē. Pirzdami, slīdēdami, ķeroties pie kokiem, vietām palīdzot viens otram, lēnām kārpījāmies uz kārtējo – brīžiem likās – neaizsniedzamo virstoni. Visai kupls bariņš cīnījāmies pret šo kāpumu, likās, ka visi esam iestrēguši uz labu laiku un knapi kustamies uz priekšu. Te pat labs apavu protektors nepalīdzēja, arī ar tiem slīdēja. Manā gadījumā nūjas izglāba, kāpums šķita – nekad nebeigsies. Jau biju atmetis ieradumu celt galvu un skatīties, nu cik tad vēl līdz tai virsotnei. Nodūris galvu un smagi elsdams, situ spēcīgi nūjas zemē un spēru soli pa solim tām klāt. Šķita, ka jau biju ticis līdz savai sāpju maksimālajai robežai, runājot par šo tēmu. Biju lasījis, un iesaku visiem skriešanas entuziastiem izlasīt, japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, izlasot prātā visspilgtāk palika skrējējas Ann Trason atziņa – “It hurts up to a point, then it doesn’t get any worse” –, es beidzot to izjutu. Ātri vien pie sāpēm pieradu un vienā tempā kāpu uz augšu. Sasniegdams virsotni un reizē sacensību augstāko punktu (Rif.Coldai 2350m+), pirmo reizi pieredzējis, pārcietis vējaino un vēso nakti kalnos, varu baudīt vienreizīgus skatus, saulei austot! Tie skati tiešām atsver šķietami pārmocīto organismu, dod papildus enerģiju virzīties tālāk, pretī nākamajai virsotnei, pēc jauniem skatiem!
Turpmāk seko solītais bīstamais noskrējiens, kas trases profilā 40. kilometrā atzīmēts ar izsaukuma zīmi.
Biju sagatavojies tiešām kam bīstamam, bet nekā – gar kalnu grēdu novilkta virve un stāvs kritums lejup. Ieķēries virvē jautri slīdēju lejup pa segumu, kas klāts ar apaļiem akmeņiem, kas noskrējienu padarīja vēl jautrāku, izbļaujot vairākas reizes frāzi – woohoo!!! Beidzoties šim virvju noskrējienam, atrodu sev jaunu, varbūt pat tempa ziņā par ātru, tempa turētāju. Interesanta paskata holandiešu sievieti, kura skrien svārkos un tai mati sasieti kā Pepijai Garzeķei. Noskrējiens turpinās gar kalnu grēdu, un vietām akmeņaino šķembu segumu nomaina sniegs.
Sniegā pārsteigumu netrūkst, ja vietām tas ir ciets, un saķere ir lieliska, tad pēkšņi tas var būt mīksts un var iekrist līdz pat pusmetram. Vairākas reizes arī man izdodas iekrist, vienā no reizēm, kad iekrītu ar abām kājām, tur arī palieku kādu minūti, ļaujot atdzesēties kājām, aizberot savu bedri pilnībā ar sniegu, kas blakus. Ar elpošanu arī smagāk paliek, šajā augstākajā sacensību punktā sāku izjust retināto gaisu. Tā arī pavisam mierīgi ļauju sev atelpoties un kājām atsilt, nekur nesteidzoties! Turpinu noskrējienu, atkal noķerot holandiešu Pepiju, gaidu ar nepacietību noskrējiena kontrolpunktu, kas ir novietots virsotnes Rif Coldai 2132m+ noskrējiena vidusdaļā, jūtami pašam sēžas baterijas – gribu buljonu, kolu, šokolādi, ai, visu gribu! Skrienot pēc trases marķējuma, pamanos aizskriet garām kontrolpunkta mājiņai, bet, atskatoties atpakaļ, redzu, ka skrējēji visi kā viens pazūd mājā iekšā, viss skaidrs, metu riņķī un uz mājiņu! Izēšanās kā vēl nekad trasē, garais kāpums un kritums ir paņēmis daudz, un ar enerģijas želejām neesmu tik labi atguvis spēkus, kā gribētos! Pametot kontrolpunktu, pēc metriem 100 jūtu, ka kaut kas trūkst, kaut kas nav labi… ā, jā, nūjas! Metu atkal atpakaļ, atslietas pret mājas sienu tās mani gaida! Metos atpakaļ pakaļ Pepijai. Pēc 3km un noskrējiena beigās gaida nākamais kontrolpunkts, ne tik ēdiena bagāts, bet ūdeni vai sulas uzpildīt varēšot. Paskatos garminā, tas ziņo, ka 50km jau garām, tas nozīmē, ka tam vajadzētu būt trases viduspunkta lielajam kontrolpunktam, un tas savukārt nozīmē, ka varēšu satikt Aivaru un beidzot pārģērbt sausas, siltas drēbes. Garais noskrējiens paņem savu, un kājas nu pavisam vairs nejūtas labi, tieši skriešana lejup sagādā vislielākās problēmas. Ieskrienot kontrolpunktā, nemanu ne Aivaru, ne arī norādes uz sūtītajām bagāžām, kuras nodevām pirms starta, kuras organizatori solījās nogādāt 53. kilometra kontrolpunktā. Pārprasu brīvprātīgajiem pie uzkodu galdiem, kurā kontrolpunktā es atrodos un kur ir mana bagāža!? Izrādās esmu 44. kilometra kontrolpunktā un līdz bagāžai vēl 9km. Pārprasu, kā tas var būt, es neesmu nomaldījies tik daudz, un garmins rāda saskrietus 52,5km!? Uz ko man atbild, ka neesmu vienīgais, kam tāda problēma, ka vainīgi esot kalni un to grēdas, gps signāls neesot precīzs. Nu neko darīt, aizmetu Aivaram SMS, ka tomēr esmu citā kontrolpunktā, lai gaida mani pēc 1,5-2h. Pa ceļam mani gaida divi 100m kāpumi un viens stāvs 300m kāpums, kuram sekos noskrējiens uz ilgi gaidīto 53. kilometra kontrolpunktu. Kamēr izrunājos, Pepija jau lido prom, joprojām mēģinu turēt līdzi, cik vien spēka. Ja noskrējienos viņa strauji attālinās, tad kāpumos es viņu panāku un apdzenu. Tā arī maināmies lomām līdz pat pašam kontrolpunktam. Pēdējā noskrējienā pirms lielā kontrolpunkta beidzot satieku Aivaru, un noskrējiena atlikušos pāris simtus metru noskrienam kopā (lai turpinātu skrējienu līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h30min laikā, joprojām ir visai liela rezerve).
*KP 54km (Staulanza – 1733m) 48. vieta, laiks – 12:07:26
Kontrolpunktā visi kā viens tiek sagaidīti ar ovācijām, nu jau vairāk kā pusceļš veikts! Beidzot var apsēsties un pārģērbt sausas drēbes. Lai nezaudētu laiku, Aivars tikmēr supporto – uzpilda ūdeni pudelēs un iztukšo somu no visa liekā. Paralēli tam eju lēnām gar garo un bagāti klāto uzkodu galdu un ēdu visu pēc kārtas. Pie galda mani uzrunā sieviete latviski, vaicājot, vai esmu no Latvijas, uz ko ar pilnu muti pārsteigts, apstiprinoši pakratu galvu! Patīkami, ka savējos var satikt pat Itālijas Dolomītos. Īsu brīdi aprunājamies, izrādās – viņas vīrs arī piedalās skrējienā, tikai 23km distancē. Nav laika daudz runāt, jāiet piekrāmēt soma atlikušajiem 50km! Kamēr pārkrāmēju nogādātā maisa saturu somā, Aivars iesmērē kājas ar atvēsinošo gēlu un izmasē piedzītos augšstilbus, pat nejutu, ka viss ir tik traki piedzīts, līdz apsēdos, un līdz brīdim, kad Aivars mēģināja izmasēt muskuli.
Nedrīkst sēdēt, ir jāiet atpakaļ kalnos, soma atpakaļ uz pleciem, un turpinu ceļu ārā no kontrolpunkta ar viegliem drebuļiem, kā dēļ nolemju paturēt vējjaku arī turpmāk trasē un, lai arī tā ir slapja, tāpat to uzvelku pa virsu sausajam garo roku kreklam. Diena jau sāk iesilt, ir padsmit grādi, bet joprojām viegls drebulis krata, un turpinu skriet ar maiku garām rokām + vējjaku, kamēr daži labi jau atļaujas bliezt ar īso roku maikām!
Tālāk trase mijās 103k distances un 53km distances dalībnieku mikslī. Turpinām kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt. Taisno gabalu tik pat kā vispār nav – vai uz augšu, vai uz leju visu laiku! Kāpumi uz noguruma fona liekas krietni garāki kā tie reāli ir. Sāk jau parādīties pirmie miega kritušie, kas atpūšas atspiedušies pret koku. Arī es nevarētu teikt, ka miegs nenāk, bet pret to joprojām labi palīdz kofeīna želejas, stundā pa vienai gremoju nost, un mundrums neizsīkst.
Kalnainās, akmeņu pilnās takas nomaina mašīnu lauku ceļi, beidzot var arī uzskriet, nemežģījot potītes, un nedaudz atslābt no uzmanības pievēršanas katram sīkumam uz takas. Diena kalnos sāk pamatīgi iesilt, un drebuļi ir beidzot pārgājuši, pienācis laiks novilkt vējjaku, tā ir pilnīgi slapja. Ārā ir tuvu 20 grādiem un solās būt vēl krietni siltāks. Viens no retajiem posmiem, kas ir gandrīz līdzens un pat skrienams, sajūtas ir lieliskas, temps gan briesmīgs ~6min/km, bet ātrāk ne par ko nesanāk. Garie noskrējieni ir paņēmuši savu, kājas kā pārvārīti makaroni. Kājas turās līdz brīdim, kad seko noskrējiens, lai arī tas ir caur mežu, pa mīkstu segumu, ceļi sāk protestēt, un lejup skriešana paliek ellīgi grūta. Brīžiem, pat trasei vedot lejup, pāreju soļos un dzesēju ceļus pie pirmās izdevības kalnu strautā vai pat ar savu ūdeni. Kā noskrējiens beidzas, uzreiz tam seko kāpums, kur sagaida 59. kilometra KP, sapņoju jau kā ēdīšu itāļu sierus un desas, un kola… kā man gribās kolu… Kad ūdeni vairs nevaru dabūt iekšā, nolemju to mainīt pret sulām jau nākamajā kontrolpunktā. Kāpums pievarēts bez problēmām, un atkal varu darīt to, kas šai dienā man padodas vislabāk – ēst, ēst un vēlreiz ēst!
Tālāk seko 500 augstummetru smags noskrējiens, šoreiz smags, nevis tāpēc, ka taka ir tehniska, bet sajūtu ziņā – augšstilbi ir brutāli cietuši jau no iepriekšējiem noskrējieniem, līdz ar to šis ir viens vareni smags punkts trasē, nekad nebūtu domājis, ka, skrienot uz leju, būšu tik bezspēcīgs, pie tam, skrienot pa platu, tehniski vieglu meža taku. Temps ir drausmīgs ~6:30 min/km, un ātrāk ne par ko nevaru. Tieku apdzīts neskaitāmas reizes, līdz kāds dalībnieks pieskrien un uzrunā – parunājam par dzīvi, par skriešanu, par mājām no kurām esam atbraukuši. Izrādās – šis ir francūzis un arī pirmo reizi šeit. Nu super, šis bija tieši laikā – domas no sāpēm novirzītas, un abi runājoties veicam noskrējienu, ieskrienot 65. kilometra kontrolpunktā. Nolemju dzērienu ziņā neko nemainīt un uzpildu ūdens pudeles ar apelsīnu sulu ūdens vietā, papildus piemetot pa sāls tabletei, garšas ziņā gandrīz kā fanta sanāca!
Pametot kontrolpunktu, sekos trīs visai gari kāpumi, kopā 900 augstummetri, par to man tikai prieks, jo tieši kāpumi man šobrīd sagādā vismazāk problēmas! Ir pulksten deviņi rītā, un diena jau ir patīkami iesilusi, ir tieši kā vajag – ne par karstu, ne par aukstu! Katrs pieveiktais kāpums atalgos ar jaunu skatu panorāmu. Šis trases posms no Zoppè di Cadore uz Monte Rite (2160m) virsotni esot skaistākais trasē!
Sazinos ar Aivaru un vēl pēdējo reizi sarunājam tikties Rif Talamini – 70. kilometra kontrolpunktā. It kā tie ir nieka 6km no Zoppè di Cadore līdz Rif Talamini kontrolpunktam, bet šoreiz esmu ieberzies ar sulas izvēli, tā ir melleņu sula, kuru jau pēc padsmit minūšu prombūšanas no kontrolpunkta vairs nevaru dabūt iekšā, brutāli rauj uz augšu, ne par ko neiet lejā! Līdz pat 71. km ātri nostaigāju nemaz neskrienot, mēģinot tikt vaļā no mazliet sliktās dūšas un kuņģa sulas kāpšanas uz augšu. Noskrējiens uz kontrolpunktu seko pa it kā noslēgtu automašīnu ceļu, kurā Aivars pamanījies kaut kā iebraukt, lai palīdzētu kontrolpunktā (lai turpinātu skrējienu, līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h laikā).
KP 71km (Rif.Talamini – 1582m) 51. vieta, laiks – 14:34:42
Izskalojam pudeles no melleņu sulas, nolemju vairāk neriskēt ar sulām, un piepildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar izotonisko sporta dzērienu. Vēl pēdējo reizi kājas un locītavas iesmērējam ar atvēsinošo gēlu, un dodos augšup, uz sacensību otru augstāko virsotni – Monte Rite (2160m).
Ceļš uz Monte Rite virsotni
Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!
Kāpieni padevās visai viegli, bet visu ceļu, kāpjot augšup, nomāca domas par noskrējienu, kur lai tam atrod spēku. Katrs spertais solis lejup kā ar nazi dur augšstilbos un ceļgalos. Kad Monte Rite (2160m) virsotne sasniegta, jāveic viegls lēzens noskrējiens līdz kontrolpunktam. Kontrolpunktā atļaujos apsēsties, izmasēju kājas, atdzesēju ceļus un dodos uz skarbo 600 augstummetru noskrējienu, pa akmeņiem un bedrēm pilnu, tehnisku S veida taku, kas vijas cauri mežiem līdz pat pašam ciematam, kas sagaida ar nākamo kontrolpunktu pašās noskrējiena beigās. Te nu sākas viegls lūzuma punkts, paskriet lejā nevar, paiet arī īsti nē, sāpju slieksnis minimāli atšķiras skrienot vai ejot. Tad nu nolemju turpināt miksēt skriešanu ar iešanu, bet vairāk strādāt ar rokām, ar nūjām pārnesot svaru, radot mazāku triecienu ceļiem, kas ir palikuši jutīgi uz katru pieskārienu zemei. Zobus sakodis nomoku šo šķietami bezgalīgo čūsku lejup uz vietējo ciematu. Pieveicot noskrējienu, seko kontrolpunkts.
4.KP 84km (Cibiana pass – 1536m) 57. vieta, laiks – 17:17:56 (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 19h30min laikā)
Šis noskrējiens ir paņēmis tik daudz, ka atļaujos atpūsties, apsēžoties uz ~10min. Skatos, kā brīvprātīgais aiz uzkodu galdiem dzer aliņu. Skatos nekaunīgi virsū un tik ilgi līdz viņš man piedāvā aukstu 0,4l aliņu. Nu tik lielie prieki, esmu tik pārkarsis, ka uz doto brīdi neko labāku par aukstu aliņu nevar vēlēties! Atrodu ēnu, apsēžos uz zemes – vienā rokā itāļu gardie sieri, otrā auksts alus, un kalnu panorāma tieši pretī – laime pilnīga! Paliek tik viegli, ka aizmirstu par skrējienu, visu steigu kontrolpunktos un vienkārši ļaujos mirkļa burvībai!
Pieceļoties noķeru vieglu reiboni, pabāžu galvu zem ūdens šļūtenes, jūtu, ka ir palicis daudz labāk. Nākamie 6km pret kalnu ar 400 augstummetriem. Trasē esmu jau ~18h un piedzīvoju pirmās halucinācijas. Koku saknes pārvēršas par čūskām, paši koki – par cilvēkiem. Ik pa brīdim sadzirdu, ka kāds man skrien astē, paeju malā, dodot ceļu uz šaurās takas, atskatos un neviena nav. Nu vēl tik tādu problēmu trūka – jūtos kā narkomāns, kas sametis dažāda tipa narkotikas, gaidot defektu vai efektu!
Kad piedzīvojumu bagātais kāpums ir galā, paveras fantastisks skats un lejup redzams visbīstamākais noskrējiens trasē, te arī ir solītās dzelzs troses, šauras takas, skrējiens lielā slīpumā, smilšaini, akmeņaini, bezceļš, pauguru pilni segumi. Nu, īsāk sakot, daudz lamatas, aiz kurām aizķerties ar manām kājām, kas jau viegli šļūc pa zemi, ķerot līdzi akmeņus. Noskrējienu veicam nu jau trijatā, divi vietējie itāļi man pievilkuši, un noskrējiens izskatās viņiem nesagādā nekādas problēmas. Mēģinu turēt līdzi, bet kārtējo reizi aplaužos savā tehnikā, kas īsti vairs nav kontrolējama. Pie ceļu sāpēm jau esmu pieradis, lai arī kā tie iebilstu pret katru nākamo soli, metru, kilometru, tie palīdz aizmirst par citām sāpēm – tulznām zem abiem īkšķiem, izmežģītajām potītēm un rokām, kuras jau arī ir atdevušas savu garajos kāpumos. Kaut kādā veidā, neskaitāmas reizes aizķeroties, nostreipuļoju noskrējienu.
Vēl viens kāpums un atpūtas pauze mani gaida pirms pēdējā kontrolpunkta. Nopriecājas, ka pēc trases profila kāpums nav no tiem garākajiem, bet ātri prieks pazūd redzot, cik tas ir stāvs. Te nu bija, pirmais kāpums, kas mani salauza neskaitāmas reizes. Atpūtos, atspiedies pret nūjām, ik pēc 10-15 spertiem soļiem augšup. Veicis aptuveni pusi kāpuma, esmu palicis vēl bez ūdens, raugos apkārt, meklējot kādu strautu vai kādu dalībnieku trasē, bet nekā. Mirkli vēlāk atrodu brīvprātīgo, nabagam iedalīja posteni tik stāva kalna beigu daļā. Nodomāju – viņam noteikti būs ūdens. Pieeju un priecīgs jautāju pēc ūdens – saņemu noraidošu atbildi, vien saņemot pretī veiksmes vēlējumus un virzienu, kā ātrāk nokļūt uz kontrolpunktu pēc ūdens, taka kā tāda neeksistē šajā kāpumā. Takas segums ir viss lapām klāts, tāds kārtīgs lapu spilvens, vēl jo vairāk sarežģījot kāpumu, kājas slīd, un vairākas reizes uz ceļiem iekrītu lapu kaudzēs.
Jau tā lēnais temps paliek vēl lēnāks, vairs neskatos pulkstenī, sapņojot par finiša laiku. Tagad veltu uzmanību ātrākai nokļūšanai kontrolpunktā vai strauta atrašanai, dehidrēties te var ļoti ātri, tik spēcīgā saulē un plus vēl slodzē, ejot pret tik spēcīgi stāvu kalnu. Tā arī, meklējot ūdeni un nesameklējot, nonāku kontrolpunktā. Tur jau gaida vairākas ūdens vannas, kur ūdens jau ir sasilis, bet vienalga, nevilcinoties galva pazūd zem ūdens. Kad beidzu laistīties, man paziņo, ka aiz mājas ir aukstais ūdens, kas tek no šļaukas, tieši tas kas vajadzīgs. Noleju sevi no galvas līdz kājām, mēģinot kaut nedaudz nosist pārkarsušo ķermeņa temperatūru, locītavas ir pārkarsušas kā nekad, kājas piepampušas un viss liecina par to, ka iet uz beigām. Ne tikai trase, bet arī ķermeņa resursi, kā vēl nekad tērētie! Atgūstu kaut nedaudz spēkus pēc vēsās ūdens dušas, miegs arī vairs nenāk. Dodos vēl pēdējo reizi pie uzkodu galda, pielādēju sevi un somu atlikušajiem 15 trases kilometriem!
Sākās pēdējais, 4km garais un ne mazāk tehniskais noskrējiens, ~400 augstummetri lejup. Par laimi, tas iet cauri mežam un pa lapām klātām takām. Lai viss nebūtu tik skaisti – zem lapām vietām paslēpušās koku saknes! Te vairs nestrādā ne iešana, ne skriešana, nedz arī nūjošana, katra kustība lejup prasa maksimālu atdevi un reizēm pāris izbļautus lamuvārdus. Brīžiem pamēģinu paskriet sāniski vai iet atmuguriski. Vieglāk paliek, bet drausmīgi lēni tā kustos uz priekšu. Nolemju skriet īsiem, ātriem soļiem, tas kaut nedaudz noņem sāpes ceļos un augšstilbos. Līdz noskrējiena pusei ticis, esmu paspējis piebļaut pilnu mežu, atsist pēdējos neatsistos nagus pret saknēm un akmeņiem, pieskriet pilnas botas ar smiltīm un zemēm. Te sākas moments, kad piebirušie gruži botās sāk brutāli berzt un veidojas jaunas tulznas. Esmu par slinku, lai stātos, vilktu tās nost un kratītu visu ārā. Cik tad tur vairs ~12km palicis. Otra noskrējiena puse turpinās ārā no meža, atklātā saulē un dienas posmā, kad karstums sasniedz griestus. Pie karstuma jau sāku pierast, ik pa brīdim novelku cepuri, ieleju tur ūdeni un, liekot atpakaļ uz galvas, kaut nedaudz atdzesēju sevi. Paliek pavisam grūti, un nolemju izvilkt telefonu, palasīt ziņas no draugiem, iepriekš zonu noķerot, pīkstēja kā traks tas telefons. Meklēju kaut mazāko uzmundrinājumu, jo viss ir slikti, kustēties uz priekšu kustos, bet gribu ātrāk, bet ne par ko nevaru! Tik tālos laba vēlējumos ir spēks, un, palasot ziņas, paliek vieglāk, un prātā ir tikai un vienīgi finiša sarkanais paklājs, visas problēmas jāaizmirst! Noskrējienu veicot, līdz finišam atliek vien 10km.
Kad liekas garākais un reizē smagākais noskrējiens dzīvē ir pieveikts, seko skrējiens pāri ~10m platai upei. Ātri vien apstājos un piesmeļu pilnu cepuri, noskaloju sāļu klāto seju un atdzesēju locītavas. Ūdens ir tieši laikā un tas ir fantastiski ledaini auksts! Šķērsojot upi, seko pēdējais garais kāpums, kas jau morāli kāpjas daudz vieglāk, zinot, ka tas ir pēdējais. Kāpums ir atklātā saulē, un laikapstākļi nežēlo, saule spiež pie zemes ar vien vairāk. Par spīti, jau ~20h pavadītām trasē, jūtos visai labib un kāpums padodas bez problēmām, protams, temps ir ļoti lēns, bet man galvenais mērķis šobrīd trasē ir saglabāt kustību uz priekšu, un tas arī izdodas lieliski. Uzkāpjot pēdējā virsotnē, atļaujos iepauzēt, izbaudīt kārtējo kalnu panorāmas skatu un apēst no kontrolpunkta kabatās sabāztos cepumus, rozīnes un jau sakusušo sieru. Laimīgs ēdu un noskaņojos noskriet pēdējo noskrējienu bez iešanas pauzēm!
Protams, tas neizdodas, jau pirmajos pārsimts noskrējiena metros iemetas krampji augšstilbos, apstājos, izmasēju tos kārtīgi un turpinu. Nu ok, iešu lejā, ja nevaru paskriet. Lēnām ķermeni sāk pārņemt viegla eiforijas stadija, ik pa brīdim pāriet tirpiņas utml. Jo cik tad nu palicis, lai izsapņotu mazo sapni par lielo finišu! Pēdējais pusgads, kas mājās pavadīts, intensīvi strādājot, gandrīz bez brīvdienām no treniņiem, ir veltīts tieši šai dienai, un tās emocijas kāpj ar katru turpmāko kilometru. Kamēr prātoju par finišu un uzturu domas uz pozitīvas nots, aizmirstu par sāpēm. Uz mirkli to vairs nav. Dzirdu telefonu atkal pīkstam, nu jau trešā reize, ja nemaldos, 10min laikā. Slinkums to vilkt ārā, tas atrodas kabatā starp nu jau izlietotām enerģijas želejām, lipīgs un pavisam aizmirsts. Sekojot nākamam ziņu pīkstienam, apstājos un izvelku to – kaut kas ir noticis. Visas 3 sms no 3 dažādām personām, ziņo par vienu un to pašu – Ostapenko ir uzvarējusi Simonu Halepu “French Open” finālā! DAMN, DAMN DAMN, kādu enerģiju iedeva šī ziņa. Ielieku nūjas somā un sāku skriet, uz emociju uzplūduma sāpes kājās zudušas, un pēkšņi paliek ļoti viegli. Noskrējiens pieveikts nemaz to nemanot, un ierodos pēdējā dzirdināšanas punktā. Te sagaida vairākas ūdens vannas, kur nevilcinoties metos iekšā ar galvu zem ūdens. Laistos ar ūdeni kā mazs bērns, kārtīgi atvēsinājies un pārprasījis brīvprātīgajiem, cik tad vēl līdz finišam atlicis, skriešus dodos prom atlikušajos 7km, kur mani sagaida vairāki skrienami kāpumi un noskrējieni.
Tagad jau apzinos, ka varu šaut to bāku sausu, līdz finišam šā vai tā tikšu – kaut rāpus! Pēdējie kilometri ir bez apstājas augšup un lejup, un atkal esam izdzīti atklātā saulē. Brīžiem skrienamā taka sāk migloties, apstājos, nofokusēju skatu un, samazinot tempu, skrienu tālāk. Sākoties stāvākam kāpumam, viegli grīļodamies turpinu ātru staigāšanu, redzu jau pilsētu, kurā gaida finišs, tā vīd arvien tuvāk.
Mirkli vēlāk uzeju zīmi “100km”, prieks un laime, pirmais simtnieks, un pie tam kāds vēl!
Pieveicot pašu pēdējo noskrējienu, redzu zīmi “1km” un zīmi – pa kreisi finišs. Dzirdu jau, kā pilsētiņā sagaida finišētājus ar troksni un ovācijām. Jūtu, kā acis piepildās asarām, vispatiesākajām prieka un darba asarām. Manī tik ilgi krājušās emocijas, ka nevaru vairs tās ne brīdi paturēt sevī. Redzu vēl vienu sievieti metrus 100 attālumā. Aiziet finiša spurtu vienu – slīpumā, augšup pilsētā uz sarkano paklāju! Aiz lielās laimes, ka tūlīt viss galā un ieraugot Aivaru ar jau sagatavotu Latvijas karogu, un vēl Roberts ar savu sirdsdāmu, skaļi atbalstot kliedz – sarauj, sarauj! Emocijas uzsprāgst un visu ķermeni pārņem tirpiņas.
Sagrābju karogu, apdzenu sievieti un lidoju pa starp barjerjām norobežoto finiša ceļu! Sākoties barjerām, seko atbalstītāju pūļi, kas joprojām gaida savus mīļos, bet katru skrējēju finišā atbalsta kā savējo – ar skaļām ovācijām un pastieptām rokām, dodot klasisko “high five”. Aiz galvas lepni pacēlis Latvijas karogu, skrienu finišā nepieredzētu emociju pārņemts – kā vienīgais latvietis un jaunākais trases dalībnieks, kas nofinišē 103km distanci šeit šogad! Ar visskaļāko bļāvienu un karoga uzvēzēšanu gaisā finišēju! – Finish 68. vieta, laiks – 22:46:40
*Ar ko man ir īpašs šis skrējiens – pirmā ultra, kuras laikā nebija nevienu brīdi prātā izstāties, nevienu brīdi nebija galvā klasiskais “nekad vairs”. Es zināju, ka būs grūti, bet bija vēl reizes 10 grūtāk, kā biju iedomājies, rezumē – MAN PATIKA UN ES GRIBU ATPAKAĻ UZ KALNIEM, VĒL UN VĒL!
*Es gribētu pabeigt šo stāstu ar citātu no Mārtiņa Zvīdriņa – pasakas par mākoņkilometru tirgotāju!
“Nekad neatkāpjaties no mērķa, jo mērķis ir solījums. Solījums ir mūsu vārds, un mūsu vārds ir viss, kas mums ir un kas padara mūs par to, kas esam. Mūs var aprakt, bet ne mūsu vārdu.”
“…pasaka nekad nebeigsies, kamēr kalni un zvaigznes vien būs. Dzīve ir skaista!”
Skrējiens apkārt Austrijas augstākajai virsotnei 110km garumā ar 6500 augstuma metriem. Tā kā, spriežot pēc pirmo divu gadu rezultātiem, neviens no Latvijas nebija skrējis GGUT (GrossGlockner Ultra Trail) distanci, tad nolēmu, ka mans pienākums būtu padalīties ar iespaidiem par skrējienu.
Šogad pavasarī noskrēju Istria100 zilo distanci (109km un +4.400), pēc kuras bija tāda sajūta, ka vasarā vajadzētu noskriet vēl kādu kalnu skrējienu. Par GGUT uzzināju jau pagājušajā gadā pēc UTMB (Ultra Trail du Mont-Blanc) TDS distances noskriešanas, kad Austrijas paziņa Alberts pastāstīja, ka Austrijā esot tik pat skaists un grūts skrējiens. Tiešām, aplūkojot to tuvāk, likās līdzīgs UTMB TDS, tikai nedaudz īsāks un ar nedaudz mazāku kāpumu summu. Toties ar daudz vienkāršāku pieteikšanos.
Tā kā distance stiepjas virs 2500m un augstāk (2.828 augstākais punkts), vēlama aklimatizēšanās šajā augstumā. Tāpēc pieskaņojam ģimenes atvaļinājumu skrējienam un nedēļu pirms skrējiena dodamies ceļā. Apmetamies gan kalna otrā pusē – distances vidus Kals apkaimē. Starta un finiša pilsēta Kaprun Zell am See ir diezgan dārga kūrorta vieta. Tā atrodas ļoti skaistā apvidū ar ezeru vidū (Zell am See), kuru ieskauj daudzi sniegoti trīstūkstošnieki. Korānā paradīze ir aprakstīta kā ezers, kuru ieskauj sniegoti kalni. Šo līdzību veiksmīgi izmanto Zell am See piesaistot daudzus maksātspējīgus tūristus no Persijas līča valstīm.
Nedēļu pavadām staigājot pa brīnumskaistajām Austrum-Tiroles kalnu takām. Taku ir tik daudz, ka noteikti ir vērts vēl atgriezties. Bažas tik dara negaisi, kuri ar diezgan lielu precizitāti uznāk katras dienas vakarā.
Sacensību dienā ierodamies Kaprun. Tradicionālā inventāra pārbaude un numuru izniegšana. Expo nav pārāk liels, toties iekārtots ļoti praktiski, un visu formalitāšu veikšana prasa vien 10 minūtes. Tikko numurs saņemts, iekšēji jau sāku noskaņoties skrējienam.
Šaubas rada laika apstākļi – iepriekšējā dienā bijām aizbraukuši uz Glocknerhouse (distances 38.km) – tur sastapām negaisu, stipru vēju un tikai ap +7. Starta diena ir ļoti silta, virs +20 un sutīga, bet kas būs naktī. Svārstos domās. Vakariņojot uznāk stiprs lietus. Starts pēc 3h. Nolemju startēt garajās biksēs un īsajā kreklā.
22:30 pirms starta brīfings. Lietus pārgājis. Joprojām sutīgi silts. Novēroju pārējos skrējējus – pārsvarā visi īsajās biksēs un kreklos. Lielākā daļa ļoti labi ekipēti, ar moderniem pieres lukturiem, vieglām, saliekamām nūjām. Tātad ultra skriešana ir diezgan ienesīga sporta preču ražotājiem. Saprotu, ka esmu kļūdījies ar garajām biksēm. Austriešu draugs Alberts mierina – viņam arī garās bikses, un augšā būšot vēss. Cerēsim. Viņam jau šis otrais Grossglocknera skrējiens. Brīfingā informē par trases stāvokli – tas esot labs. Tomēr solot negaisu. Negaisa gadījumā sacensības tikšot apturētas vai pat pārtrauktas. Tiesa gan, lielāka negaisa iespējamība esot tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Drošība pirmajā vietā. Visiem ir izsniegti GPS sekotāji ar trauksmes pogu. To nospiežot 3 reizes, tiekot aktivizēta trauksme līdz ar ko uzsākta skrējēja meklēšana. Informācija tiek stāstīta vācu valodā un uzreiz tulkota angliski. Dzirdu par tuneli, ka pēc 18:00 skrējēji tikšot virzīti caur tuneli, pirms tam apkārt tam. Kā vēlāk izrādīsies, šajā brīdī biju palaidis garām svarīgu informāciju.
23:00 starts. Mans plāns – uzsākt nedaudz ātrāk un tad atrast pareizā tempa grupiņu, kurai turēties astē. Sākumā trase iet cauri pilsētai, bet drīz vien pagriežas uz kalna pusi. Sākas kāpums, gaidu, kad peletons pāries soļos, bet visi turpina skriet. Taka palikusi pavisam šaura, tātad vai nu jāiet malā, vai jāturpina skriet tempā. Skrienu, cerībā, ka drīz būs kāds risinājums – vai kāda plašāka vieta, vai kāds lēzenums. Pulss tuvojas maksimumam, šādu tempu izturu tikai nepilnus trīs kilometrus, uz kuriem jau gan ir vairāk par 300 augstuma metriem.. Kāpju malā slapjajā zālē, lai palaistu garām skrējējus. Esmu pārķēris startu. Jūtu, ka esmu jau pārkarsis un skriet paliek arvien grūtāk. Trase virzās pa šauru meža taku augšup, ar īsiem noskrējieniem ap 4. un 5.km, lai pēc tam virzītos atkal augšup. Esam uz platāka ceļa, nu jau temps labāks, esmu atradis vāciešu grupiņu, kurai mēģinu noturēties aizmugurē. Tomēr joprojām karsti. Līdz kādam 11.km turpinās diezgan elegants skrējiens pa iebrauktu meža ceļu, līdz sākās straujš noskrējiens pa pļavā iemītu govju taku. Tā kā nolijis lietus, tad zāle ir slidena, bet ceļš lejup straujš. Skrējiens turpinās pa smalkām akmens nobirām. Jūtu, ka esmu saķēris vismaz 2 akmentiņus kurpē. Atceros par Valda ieteikumu – bahilām. Šeit tās noderētu. Izdodas izķeksēt akmentiņus, nenovelkot kurpi. Turpinājums nav tik sekmīgs – vienā no nākamajiem līkumiem, īsi pirms pirmā dzeršanas punkta, paslīdu un nokrītu uz sāniem. Par laimi, tik nosmērētas drēbes.
01:14 (pulksteņa laiks, skriešanas laiks +1h) Fusch, pirmais dzeršanas punkts. Pieejams tikai ūdens, daudzi jau pilda savas somas. Man vēl ūdens pietiekami, bet apstājos, lai atelpotos un padzertos vēso ūdeni. Joprojām karsts un sutīgs. Dodos tālāk. Nākamais posms – vietām labi skrienams iebraukts ceļš, kas vietām pāriet govju takās. Tās ir izbradātas un dubļainas, sanāk manevrēt starp ceļa pusēm. Kopumā skrienams, tomēr lēnām iet augšup – stāvākos kāpumos ejam. Vienā līkumā aizskrienu pa ceļu, bet sekotājus nedzirdu. Izrādās – esmu noskrējis nepareizi, trase nogriezās no ceļa. Visi laikam miegaini, neviens ar’ man neko neuzsauc. Atgriežos trasē.
2:17:49 (98. vieta) 22.5km Ferleiten. Pirmais ēdināšanas punkts. Izdzeru kolu, neko kāru ēdamu neatrodu, ir jau ar’ nakts – vēl ēst negribas. Iztieku ar savām želejām. Tik prom ejot ieraugu, ka bijusi arī zupa. To neviens aktīvi nepiedāvā – austrieši tādi atturīgi un praktiski cilvēki – ja palūdz, tad iedod. Zināšu nākamajā punktā. Šobrīd svarīgi sapildīt ūdeni un sagatavoties vienam no grūtākajiem kāpieniem uz Untere Pfandlscharte (2663 m), kura pēdējos 4.km kāpumu summa sasniegs 1000m. Sākumā pat skrienams ceļš, no kura redzamas lampiņas augstu kalnā – tie ir pirmie skrējēji, kuri jau tik tālu tikuši. Vēlāk sākas serpentīna ceļš, kurš pāriet akmeņainā kalnu takā. Ejam tik uz augšu, nu jau sadalījušies – ap 30m priekšā iet viens kāpējs un aizmugurē tik pat tālu – cits. Pagaidām viss skaisti, tik joprojām silts un pulss arī augsts.
Nedaudz pirms ledāja nāk viens puisis lejā. Kustas diezgan raiti, nepaspēju pavaicāt, kas par lietu. Nonāku līdz ledājam, pēkšņi atkal esam daudz cilvēku kopā – visi kaut kur saradušies. Atgriežas tāda vispārēja skrējiena omulība pēc kāda laika skriešanas vienatnē. Iespējams citi ģērbušies, citi likuši dzelkšņus uz kurpēm (pirmo reizi tos ieraudzīju pirms starta expo, nu sapratu, ka tie ir aktuāli šeit – tādi speciāli uz trail kurpēm liekami sniega dzelkšņi). Sāku kāpt pa ledāju. Iešana pamatā uz nūjām, stingri triecu nūjas sniegā un kāpju augšā. Nodomāju, ka pretim nākušam puisim varbūt nebija nūjas, bez tām vai dzelkšņiem – augšā tikt varētu būt pagrūti. Pēkšņi priekšā ejošais, kurš pavirzījies no takas, lai apsteigtu kādu, ielūst ar vienu kāju ledū. Saviem spēkiem veiksmīgi izraušas ārā un skaļi vāciski lamājās – tātad viss kārtībā. Zem sniega tek upe, jāiet pa iepriekš iemītu taku, tā būs drošāk. Īsi pirms pārejas apstājos, lai padzertos. Viens skrējējs lūdz, lai iedod viņam ar’, savu esot jau izdzēris. Arī viņam karsts. Padzeramies un dodamies pēdējā kāpienā līdz pārejai. Augšā patīkams vējš. Nu beidzot var atvēsināties.
Pēc kāpiena vēl jāpārvar akmeņainas takas – uz leju, tad uz augšu, tad atkal uz leju – esmu klāt nākamajā ēšanas punktā – vietā, no kuras jābūt labi redzamam Grossglockneram. Pamazām uzaususi diena, bet kalns šodien slēpjas aiz mākoņiem.
5:48:58 (90. vieta) 38km Glocknerhaus. Sajūtas nav labas. Nogurums, joprojām liels pulss. Izpētu kolu – izrādās, tā ir Red Bull Cola. Esmu reiz dzēris Red Bull kādā garākā nakts braucienā, nebija laba organisma reakcija. Pieļauju, ka varbūt kādas dzēriena vielas īsti nedraudzējas ar mani, jo netipiski augstais pulss mani patiesi biedē. Nolemju, ka tālāk iztikšu ar savām ierastajām DION želejām + uzkodas, zupas. Iztīru akmeņus ko kurpēm, kabatas no atkritumiem un dodos ceļā. Izejot ieraugu vienam skrējējam galvā vēl lukturītis – rādu, ka ir taču gaišs, un attopos, ka pašam lukturis galvā. Puisis smiedamies saka, ka uz kādu laiku varam noņemt. Es nodomāju, ka šo atpakaļ vairs nu negribētos likt – mans mērķis finišēt vēlākais līdz tumsai.
Neliels noskrējiens uz leju, un atkal sākam kāpt augšup – uz distances augstāko punktu Pfortscharte (2828 m). Šoreiz labi ejama klinšu taka. Sāk smidzināt lietus. Esmu priecīgs, beidzot! Nolemju turpināt bez lietus jakas, lai kārtīgi atvēsinātos – joprojām jūtu, ka esmu pārkarsis, tāpēc lietus ir tieši laikā. Plāns ir nākamos 20km veikt bez lietus jakas, jo pēc 20km Kals mani gaida tīras un sausas drēbes. Pamazām lietus pieņemas spēkā. Vējš ar’ sāk pūst arvien negantāk. Lielākā daļa skrējēju jau lietus jakās, daudziem lietus bikses un pat cimdi – kaut gan laiks apmēram tāds, kā normāla Latvijas 2017. gada vasara. Mani aukstums nebiedē, turpinu bez lietus jakas, esmu jau salijis galīgi slapjš. Ap 47.km esmu augstākajā punktā. Sagaida nepatīkams pārsteigums – ļoti straujš noskrējiens pa nobirām. Esmu satraucies, nemāku skriet pa šādu segumu. Vairāki skrējēji lielā tempā aizripo man garām, citi skrien gandrīz pa taisno, jo līkumotā trase ir nosacīta – viss kalns ir smalku akmeņu nobiras. Pirmais kilometrs uz leju – turpat 15 minūtes, lēnāk nekā kāpjot augšā. Esmu satraucies, uzmanība, koncentrācija katram solim. Sākas pat neliela panika, neesmu gatavs tādam tehniskam maršrutam. Kājas stīvas, muskuļi saspringuši – rezultātā zaudēju gan laiku, gan papildus spēkus. Zemāk jau sākas lēzenāks skrējiens pa akmeņainu taku, kurā veicas nedaudz ātrāk, bet tomēr ne bez problēmām. Atzīstu sev, ka neesmu gatavs šai trasei, jo īpaši jau tehniskajiem noskrējieniem. Esmu morāli sagrauts. Nogurums pieņemas spēkā. Lietus pamazām rimstas un, ejot uz leju, paliek siltāks. Vismaz šoreiz neesmu kļūdījies ar apģērbu.
9:00:00 52km Lucknerhaus. Nu jau sastopami līdzjutēji un tūristi. Uzēdu garšīgu siltu zupu. Un tad vēl vienu. Jūtos noguris, tāpēc nesteidzos pamest ēšanas vietu. No kalna kāpjot lejā, izskatījās, ka var redzēt Kals – tur jau gaida mani soma ar tīrām drēbēm. Tas vienmēr ir motivējoši. Vairs jau tik 10km un izskatās, ka turpmāk skriešana ies pa plašākiem un vieglāk skrienamiem ceļiem un pārsvarā tik uz leju. Tomēr altimetrs vēl aizdomīgi rāda, ka pietrūkst kādi 400 augstuma metri līdz Kals. Esmu aizmirsis, ka priekšā vēl viens kāpiens. Tūlīt aiz mājīgās ēstuves karodziņi rāda, ka jānogriežas no ceļa pa taciņu, kura stiepjas tieši kalnā. Kāpju, jūtu, ka paliek arvien smagāk. Nedaudz reibst galva, grūti elpot. Sākās lūzuma punkts. Apbrīnoju Albertu, kurš otrreiz apņēmies piedalīties šādā mokpilnā pasākumā. Es nekad to nedarīšu. Saprotu, ka Kals mans piedzīvojums beigsies. Esmu fiziski un morāli iztukšots. Mērķis tikai tikt līdz Kals. Apsolu sev nākamo mēnesi – līdz rogainingam, neskriet. Kuram vispār tādi kalnu ultras vajadzīgi, ko es te daru. Latvijā vispār nav kalnu, ko es te meklēju pa klintīm, akmeņiem. Man vajadzīga nopietna atpūta.
Uzkāpjot kalnā, paveras brīnumskaisti Austrumtiroles kalnu skati. Līdzīgi kādus baudījām iepriekšējā nedēļā. Arī taka nu jau būs skrienama, tikai man vairs nav spēka. Apstājos, lai uzfilmētu video, kurā aizelsies grūti sadzirdami dvešu : “Spēka vairs nav, palikusi vairāk kā pusdistance.. Jādomā ko darīt tālāk….Skaisti”
Kāpiens beidzās nelielā paugurā, kurā līdzjutēji aktīvi uzmundrina. Man tas īpaši nepalīdz, esmu bez spēka un turpmāko lejupceļu turpinu ejot – 10, 13 minūtes kilometram, nav nozīmes, man vairs nav kur steigties. Smuks priežu mežs, diezgan stāvs, tomēr tīri skrienams ceļš lejup. Man paskrien garām vairāki skrējēji. Zīme “līdz finišam 50km”. Tikai. Tā mani sanikno un atdzīvina, Kals ir te pat netālu – jāuzskrien vēl.
10:39 62km (71.) Kals. Uzreiz steidzos pēc savas drēbju somas. Mani sagaida laipns brīvprātīgais, kurš angļu valodā izstāsta, kur ko var atrast, ko var dabūt pusdienās, kur atpūsties utt. Saka, lai tik dodot ziņu, ja vajadzīga kāda palīdzība. Jūtos novērtēts, tas iepriecina. Pirmais ko daru – pārģērbjos, pārģērbjoties gan uzreiz iesmērējos ar vazelīnu. Vai tas tā automātiski, vai jau esmu pārdomājis? Apskatu kājas – nav ne tulznas, ne nobrāzumu. Saņemu ziņu no sievas, viņa seko līdzi GPS rezultātiem. Pagaidām es skrienot ātrāk par savu plānoto laiku. Atbildu, ka tā nav laba ziņa, esmu par ātru sācis un nezinu cik tālu tikšu. Nolemju, ka ceļā došos – jāizbauda ballīte taču līdz beigām. Kals ieturu kārtīgu maltīti, atpūšos – kopā tur pavadu kādas 40 minūtes. Pie blakus galda viens puisis guļ, vēlāk viņš mani svaigiem spēkiem apsteigs pirmspēdējā kāpienā. Pretim apsēžas skrējējs, kuru atbraukusi atbalstīt draudzene. Pļāpājam. Puisis stāsta, ka viņa draugs skrējis 50km distanci un līdz nākamajam punktam ticis 3 stundās. Priekšā esot skrienams gabals. Abi mani uzmundrina. Esmu atguvies. Pielieku pilnu somu ar želejām, papildus pudeli nolemju neņemt – pietiks ar 1.5l somu, jo pa ceļam ik pa laikam ir strauti. Soma dēļ pārtikas jau tā smaga. Dodos ceļā. Plānoju sākumā iet, tomēr ārā sagaida uzmundrinātāji – nākas vien pāriet lēnā skrējienā. Taka labi skrienama, ar nelielu kāpumu, ir kādi mazi pauguriņi – augšā lejā, gluži kā mājās. Diena ir noskaidrojusies, spīd saule un apkārt debešķīgi dabas skati. Lietas pamazām sāk nokārtoties.
Drīz vien satieku Tamas no Ungārijas. Viņš apstājies, lai uzbildētu skaistu upes kanjona skatu. Uzsākam sarunu un turpinām skriet kopā. Pamazām lietas ir sakārtojušās – skrienam, pļāpājam, priecājamies par skaistajiem dabas skatiem. Tamas ir kalnos kāpējs, un mani biedējošie straujie noskrējieni ir viņa saldais ēdiens. Stāvo lejupceļu uz Lucknerhaus viņš atzīst par pašu distances labāko vietu. Tamas skrējienam ir gatavojies, kopā ar draugiem iepriekšējās 3 naktis kāpjot Grossglocknerā. Dienas laikā esot ļoti daudz tūristu, kuri gribot uzkāpt kalnā, veidojoties rindas. Tāpēc viņi kāpjot naktī – sagaidot kalnā saullēktu un tad nākot lejā. Saullēkts augšā esot fantastisks. Laba ideja, ja nu kādreiz šeit atgriežamies kuplākā pulkā. Vispār Tamas labprāt šeit dzīvotu – jo šeit tik daudz un plašas kāpšanas un skriešanas iespējas. Piekrītu viņam, ka kalnu ir vairāk nekā Latvijā, tomēr atzīstu, ka ir vēl daudz citu skaistu vietu, kuras būtu vērts apmeklēt. Tā nākamie 15km paiet nemanot. Tamas vēl padalās dažās tehniskās niansēs par akmens skriešanas tehniku, pastāsta par aizraujošiem skrējieniem Ungārijā un Polijā – tas taču tuvāk Latvijai. Tā vienu brīdi pat pazaudējam trases karodziņus, kuri drīz gan atkal atrodas. Pamazām kļūst akmeņaināks, skriešana pāriet soļos un kāpšanā. Priekšā pirmspēdējais kāpiens. Tamas satraucas par tuvojošos negaisu, solot ap 18:00. Jāpaspēj tikt pāri diviem pēdējiem augstumiem. Saprotu, ka esmu daudz spēka zaudējis distances sākumā, tāpēc nevarēšu turēt līdzi tempam.
Akmeņains kāpiens līdz Rudolfshutte. Kaut kur dzird pērkonu. Vēl viens skrējējs atgādina, ka jāpasteidzas, lai paspējam līdz negaisam. Bet pats paliek stāvot, neesot spēka. Uzmundrinu – kalna virsotne jau redzama. Pirms virsotnes jau dzirdami līdzjutēju uzsaucieni, atkal tiek mazais dopings. Tieku augšā. Pēdējais kilometrs ir aizņēmis gandrīz pusi stundas. Tad vēl nedaudz uz leju – akmeņi, akmeņi. Nemaz neiet ātrāk. Drīz nelielā paugurā var jau redzēt nākamo ēdināšanas punktu. Šeit augšā uznāk pacēlājs, tāpēc apkārt grozās līdzjutēji.
15:08:29 79km (66.) Rudolfshutte. Steidzos. Jāēd, bet nav daudz laika. Mēģinu vēl uzlikt Garminu pie powerbankas – ja nu neizvelk. Steigā izleju zupu. Esmu tādā reibuma stadijā, kurā rīcība vēl ir apzināta, bet vizualizācija var pievilt. Uzpildu ūdeni. Priekšā pēdējais un droši vien grūtākais kāpiens. Bet nāk arī negaiss, jāsteidzas. Atkal diezgan akmeņains nokāpiens līdz skaistam ezeram, kuru ieskauj kalni ar baltām cepurēm. Vienā no tiem būs jātiek augšā – citu iespēju vairs nav, jo ezeru visapkārt ieskauj kalni.
Kāpju pēdējā kalnā. Nupat ir sasniegta nirvāna – prāts, jūtas un griba saplūdušas vienā. Apstājos, lai palaistu aiz muguras nākošo kāpēju. Viņš saka, ka nesteidzoties, ka viss esot skaisti un labi. Man arī nav steigas, vienojamies, ka tomēr viņš ies garām. Turpmākā kāpienā vēl vairākas reizes viens otru cenšamies palaist garām, lai būtu ilgāka iespēja uzkavēties šajā pēdējā kāpiena mirklī. Tālu priekšā un augstu kalnā var redzēt skrējējus, tie tuvojas ledājam un tad pa vienam, nesasniedzot virsotni, kaut kur pazūd. Man jau Alberts iepriekš stāstīja, ka tur notiekot kādi brīnumi. Es iedomājos, ka visdrīzāk augšā būs burvju klints, kurai pasakot “Sezam, atveries” – pavērsies klints vārti un es priekšā ieraudzīšu zeltā mirdzošu ceļu uz finišu Kaprunā. Kaut kas līdzīgs ar notika, tikai zelta ceļa vietā pavērās klinšaina aina. Uzkāpis uz Kapruner Torl, es apstājos un dusmīgi skatos uz tur sēdošajiem diviem brīvprātīgajiem. Tas nav apsolītais ceļš. Kā lai šeit vispār tiek lejā? Milzīgi akmeņi. Par laimi akmeņu krāvums nav garš – sākas sniegs. Šo man pagājušo gadu Uldis iemācīja – laižam tik lejā, it kā pie kājām būtu slēpes, galvenais noturēt līdzsvaru. Vienā brīdī gan mana La Sportiva aizķer kādu akmeni un nākas nokrist ar degunu sniegā – bet kopumā ātri iet uz leju, tik drīz prieki beidzās reizē ar sniegu. Esmu nonācis pie milzīga ūdens rezervuāra, kurā ietek ūdens no daudziem sniegotajiem trīstūkstošniekiem. Ceļš turpinās gar milzīgo ūdenskrātuvi ik pa laikam šķērsojot kādu strautiņu vai mazu upīti. Līdz nonāku pie nopietnākas upes. Gar to jau slapstās vairāki skrējēji – mēģinot atrisināt jautājumu, kur pie velna, lai tiekam pāri šai upei. Es ar paskrienu uz augšu, uz leju gar upi. Nav variantu. Izlemju, ka drošākā vieta būs pie marķējuma – acīmredzot tur jābūt pārejai, tikai ūdens šobrīd lielāks kā parasti. Pataustu ar nūjām ūdenī var sataustīt dažus akmeņus. Nav laika prātot – kārtīgi atbalstu nūjas, viens, otrs solis. Pārlieku nūjas, solis, lēciens un esmu pāri. Rādu pārējiem trim – lai lec pāri. Viņi nejūtas droši, vēl meklē citas iespējas. Laižos prom. Priekšā gaida tumšs tunelis, tad skrējiens pa dambi, kura galā var jau redzēt pēdējo ēdināšanas punktu.
18:57 94km (56.) Mooserboden. Gar barošanas punktu slapstās lapsa. Ātri apēdu 2 zupas. Dodos ceļā. Palicis pēdējais posms līdz pilsētai. Parasti tam jābūt relatīvi vieglam. Tikai ne GGUT. Mazi posmiņi pa asfaltu un ceļš nogriežas pa mazām, akmeņainām takām. Priekšā gaida vēl viens pārbaudījums. Pirms tuneļa marķējums rāda uz taku gar tuneli. Taka iet gar klints malu, lejā lielā ūdenskrātuve. Gar malu novilkta virve drošībai. Turos pie virves un kustos uz priekšu, līdz taka beidzas pie kāda ūdenskrituma. Tālāk – klintī iecirsti trīs metāla pakāpieni. Domāju, ko darīt. Man ir bailes no augstuma. Ko darīt. Kājas vairs neklausa, katrā mirklī var sākties krampji. Skriet atpakaļ nav jēgas. Jātiek pāri. Ieķeros stingri virvē. Jebkurā gadījumā lejā tikšu, sliktākā gadījumā caur pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Neskatos uz leju un kāpju. Attopos tumšas alas priekšā. Lienu iekšā – esmu nonācis auto tunelī. Pēc brīža atkal jālien cauri uz taku. Šoreiz bez pārsteigumiem. Parasta taka. Kā vēlāk uzzināju, pēc 18:00 varēju neskriet pa daudzajām takām apkārt tuneļiem – jo šajā laikā varēju jau skriet cauri tuneļiem. Būtu ietaupījis nedaudz laika, bet palaidis garām skaistus pārdzīvojumus – tā kā labi vien, ka skrēju pa taku.
Tuvojos finišam. Pēdējais kilometrs vai divi parasti iet caur pilsētas centru. Līdzjutēji, atbalsts – tas dod papildus enerģiju. Esmu jau noskaņojies šai sajūtai, kad pēkšņi taka no virziena uz centru atkal nogriežas krūmos. Paliek jau tumšs. Kaut kādi akmeņi un saknes atkal. Ar grūtībām var saredzēt taku. Esmu nikns. Lampu ārā nevilkšu. Līdz 21:30 drīkst skriet bez luktura. Pilsētā ieskrienam no sētas puses – gar lielveikala aizmugures stāvvietu. Drīz tālumā redzu savas meitas. Viņas vēl nav atpazinušas mani, varbūt krēslas dēļ, varbūt es pats vairs neizskatos pēc sevis, bet es zinu – esmu dažus simtus metrus līdz finišam.
21:23 vai 22:23.31,9 kopš starta esmu veiksmīgi sasniedzis finišu. Finišā satieku arī Albertu, viņš izstājies Kals. Esot apsēdies pie galda blakus vīram, kurš teicis, ka pēc 20 minūtēm iziet autobuss. Neesot bijis daudz laika domāt. Redzu, ka viņš pārdzīvo. Uzzinu, ka Līgai šoreiz arī nav paveicies. Žēl.
Drīz vien sākas stiprs lietus, vienīgais, ko gribu, tikt mājās. Mājās izrullēju kājas. Atveru alu, bet nav spēka to iedzert. Tā vēl nav bijis. Naktī pamostos. Ārā plosās vētra. Paskatos pulkstenī – vēl nav 2. Tātad kontrollaiks vēl nav beidzies. Ceru, ka neviens šobrīd nav vairs pēdējā kalna kāpienā. Tas būtu bīstami. Tālāk jau murgoju – notiek glābšanas darbi, es tik nesaprotu, vai esmu glābjamais vai glābējs. No rīta tveru ziņas no organizatoriem – ziņu nav. Skatos rezultātus – ap 20 skrējējiem laiki apturēti pēdējā ēdināšanas punktā. Tātad vētra tos apturējusi.
Šis bija tikai 3. GGUT skrējiens. Lieliski organizēts, skaistā un sarežģītā apvidū. Noteikti nopietns konkurents uz vienu no top skrējieniem Eiropā. Šogad skrējienā tika pārspēti praktiski visi rekordi. Fantastisku rezultātu stafetē (dalot skrējienu uz pusēm – līdz un no Kals) sasniedza zvaigžņu komanda Pau Capell un Gediminas Grinius, distanci veicot 12:33.14,7.
“The epic adventure at the top of Austria” – T krekls uz kuru skatos un domāju – noteikti vajadzētu varēt izskriet no 20h. Tik jātrenē akmeņainie noskrējieni. Bet matemātika kalnos nestrādā, vismaz neparedzamajā Grossglocknerā noteikti nestrādā.
Polijā ierodamies jau laicīgi, noparkojamies mājiņās, izkarinām karogu starp mājām, koka zaros un dodamies pēc sacensību numuriem.
Turpmāk, pēc tik daudz nosēdētām stundām busiņā, man plānā ir izlocīt kājas – iepazīties ar trases beigu daļu, kur mūs sagaidot tehnisks noskrējiens 3km garumā, tad nu meklēju domubiedrus. Armands ātri vien piekrīt doties 3km pārgājienā-kāpumā, uzvelkot apavus, pārgājiens vienojoties top par skrējienu.
Tā izskatās pēdējā noskrējiena taka, vietām gan tā bija stipri stāvāka un vēl vairāk akmeņiem pilna.
Pēc sajūtām neceru uz labu rezultātu, jo tik gari kāpieni, noskrējieni man ir sveši. Kā vēlāk noskaidroju, arī kājām tie ir sveši un tas nepaliek bez sekām.
Ekipēts un gatavs doties savā pirmajā kalnu piedzīvojumā
Pirms starta ielienu dalībnieku bara vidū, ar domu, lai startu nepārķertu un iesāktu mierīgi. Starts no pilsētas centra, sākas ar vieglu, lēzenu kāpumu, visai neierasti man, bet pulss uzkāpj līdz 180 un nekrītas ne par ko. Lai jau ir, neliekos vairs par to ne zinis, pieņemu, ka nogļukojis un turpinu skriet pēc sajūtām. Izskrienam cauri vietējam ciematiņam un sākas pirmais kāpiens mežā, nekas smags, bet karstuma dēļ sviedri līst bez apstājas. Par to ir padomāts un pulkstenī uzstādīts ik pēc 15 min atgādinājums, ka jāiedzer vairāki ūdens malki un papildus jāuzņem 1/2 SIS želeja, kāpienā apsteidzu lielu daļu poļu un iesēžos astē 3 vietējiem poļiem ar kuriem visai komfortabli aizskrienu līdz pirmajam lielajam kāpienam!
8. kilometrā sākas pirmais nopietnais kāpiens, akmeņaina taka ar sašķeltiem akmeņiem segumā. Taka vietām ir tik stāva, ka nedaudz noliecoties, to varētu aizskart ar rokām. Pēc aplikācijas “strava” info stāvākā vieta kāpumā ir 43% slīpa. Kad liekas kāpums jau ir galā, aiz līkuma seko uzreiz nākamais, tik pat stāvs. Ārā ir mežonīgi karsts un kāpjot augstāk vēsāk nepaliek, sviedri līst bez apstājas, kāpumu pieveicot, esmu apsteidzis vismaz 10 dalībniekus un saprotu, ka tieši kāpumi būs mans lielākais trumpis un tajos būs jāstrādā vēl smagāk!
Īss atelpas brīdis kāpuma galā
Pēc kāpuma uzreiz seko garš noskrējiens, kurā man vismaz 5 skrējēji paskrien garām kā stāvošam. Nesaprotu, pie kāda tempa viņiem ieslēdzas baiļu faktors un vai vispār tāds pastāv. Kad man garām palido pirmā sieviete, nolemju, ka jāskrien līdzi un vairāk nevienu nelaidīšu garām. Ja no sākuma liekas būs viegls noskrējiens, tad pēkšņi tas pārtop par U veida taku un vienīgajā skrienamajā daļā ir akmeņi, gruži un tamlīdzīga draza, kas padara skrējienu tehniski grūtāku, it sevišķi, man, saskaroties ar tamlīdzīgu taku pirmo reizi. Sekojot līdzi poļu sievietei pamanu, ka temps ir visai bīstams un ar vienu kritienu sacensības varētu beigties uz šīs akmeņainās, adrenalīna pilnās takas. Temps ~4:00 min/km un pāris sekundes vēlāk, kritiens un kūlenis, krīt gan sieviete. Palīdzu piecelties, nopurinām akmeņus uz ādas salipušos, apvaicājos vai viss labi, vai būs spējīga turpināt, uz ko saņemu atbildi ar lēnu tipināšanu lejā un atkal tempa pacelšanu līdz ~4:30min/km, turos līdzi, protams, aizmugurē. Takas noskrējiens lejā ir tik garš, ka mani augšstilbi sāk iebilst, pieveicot noskrējienu, pārejot uz skrējienu pa asfaltu, augšstilbi joprojām diskomfortā smeldz, nolemju iedzert 1 no 3 līdzi paņemtajām ibumetin tabletēm (paldies, Vilmār, noderēja), augšstilbus atlaiž un turpinu sekot sievietei, jo viņa iet uz labu rezultātu, uz uzvaru sieviešu kopvērtējumā, kāpumos es viņai eju kā stāvošai garām, noskrējienos otrādi, tā nu mēs apmaināmies neskaitāmas reizes pozīcijām.
Ieskrienam pirmajā kontrolpunktā (14,2km) laiks (1:30:26)
Uzpildu ūdeni un redzot jaunu konkurentu priekšā, metos pakaļ pat nepieskaroties gardajam uzkodu galdam! Te pēkšņi priekšā upe, vismaz metrus 3 plata un izskatās līdz ceļiem dziļa, sabīstos par apaviem, kas man testa režīmā un nav ne jausmas kā kājas jutīsies tajos, kad tie būs pilnīgi slapji. Par laimi, pieskrienot tuvāk upei, to šķērsot var arī pāri koka laipai, to arī izmantoju un izvairos no liekām problēmām. Joprojām netieku vaļā no poļu sievietes līdz seko kāpums, kur viņa pazūd no mana redzes loka, bet tālāk seko garš noskrējiens, līdz pat otrajam kontrolpunktam, kur atkal viņa mani apdzen un liek man iesvīst vēl vairāk lidojot līdzi.
Ieskrienam otrajā kontrolpunktā (21,2km), laiks (2:13:53)
Šķēle banāna, papildinu ūdens rezerves, blakus – pie privātmājas, caur sētu izvilkta ūdens šļūtene, ātri zem tās noliecos, zem vēsa ūdens. Pāris sekundes vien tas prieks, jo mans iedomu tempa turētājs (poļu sieviete) paskrien garām KP vien uzpildot ūdeni.
Seko skrējiens pa asfaltu lēzenā kāpumā, noķeram 2 poļus, tie saguruši jau pārgājuši soļos. Ieskrienam mežā un man par prieku seko trases garākais kāpums pa U veida taku, atkal takas vidus daļā visādi gruži un akmens šķembas, visai neskrienama taka, kad mēģinu skriet ar nūju palīdzību, vairākas reizes aizķeros aiz takas gružiem, akmeņiem un pēc pāris skaistiem vārdiem izbļautiem mežā, turpinu ātru nūjošanu augšup kalnā, attālinoties no poļu sievietes un apdzenot jaunus konkurentus!
Nepilni 10km kāpjot!
Uzkāpis 1/4 garā kāpiena redzu nāk pārītis, metrus 50 nostāk no manas takas, aizdomīgi, pārāk laimīgi, lai būtu gājuši to ceļu, ko es augšup. Domāju nošmaukušies, sāku mest skatu uz numuru krāsu un jā, tie ir citā krāsā (zaļā, 21km distance) izrādās tieši trašu krustpunktā satikāmies, novēlu veiksmi un dodos ķert nākamos!
Pie sevis nosolos, ka visus zaļos (21km) distances skrējējus uztveršu kā savas distances skrējējus, papildus sevi motivējot, apdzīt visus, kas pagadās. Un tie tiešām bija daudz pa ceļam un, lai arī kāpums bija garš un smags, tā bija trases daļa, kas man visvairāk patika un vislabāk padevās. Kāpums sekoja līdz pat visaugstāk novietotajam kontrolpunktam (Elev. 934m)
Ieskrienu trešajā kontrolpunktā (29,6km), laiks (3:19:31)
Kāpiens ir bijis garš un nogurdinošs, par laimi ūdens rezerves beidzas tieši līdz ar kāpiena beigām, šoreiz pieeju pie uzkoda galda, nometu somu palūdzot, lai uzpilda abas pudeles ar ūdeni, tikmēr izēšanās pie galda, neko jaunu nemēģinot, banāns un daudz jo daudz apelsīna. Viss notiek ļoti operatīvi un nekavējoties ilgāk par 1min jau dodos tālāk trasē.
Pametam kontrolpunktu un sākas tehniskākie noskrējieni, kādus esmu skrējis līdz šim, protams, bildes nav no viņiem, jo tad es varbūt nerakstītu šo rakstu, bet turpat kaut kur mētātos. Vieglākus noskrējienus gan atļāvos pabildēt skrienot!
Paldies Robertam par bildi, crazy takas.
Joprojām tiek ķerti un apdzīti 21km distances dalībnieki, savas distances dalībniekus neredzu līdz ~32km, kad ieraugu sievieti, kas izrādās tajā brīdī skrien 1. vietā sieviešu konkurencē (izrādās šī ir īstā sieviešu līdere, ne tā ar kuru sīvi cīnījos pirms tam) un vēl bonusā, tai līdzi mēģina noturēties vīrietis. Nu super, divus var uzreiz apdzīt, jāsāk tik kapāt. 2 garāki kāpumi un esmu abiem garām un bēgu, ko kājas nes!
Seko kārtējais kāpums, kur atraujos tā, ka redzes lokā abi konkurenti pazūd
Ieskrienu ceturtajā kontrolpunktā (38,6km), laiks (4:22:20)
Tā kā zinu, ka tālāk trasē seko gandrīz tikai noskrējieni, tad ilgi neuzkavējos un palūdzu uzpildīt tikai vienu ūdens pudeli, un to pašu tikai līdz pusei. Skatos blakus vēl viens manas distances dalībnieks, nevilcinoties skrienu prom, šis man vairāk garām netiks, ne par ko! Tik ļoti uzmanību pazaudēju no trases, skatoties, cik tālu viņš ir, ka nogriežos no trases nepareizā virzienā. Par laimi poļu dāmas (21km distances) spēj mani sabļaut un atgriežos trasē, pazaudējot vien nieka 50m.
Tālāk seko tikai noskrējieni, kas man sagādā vislielākās problēmas, vēl jo vairāk, ja tie akmeņu pilni un man nepieredzētā slīpumā. Augšstilbi atkal kliedz un ir jūtami tuvu krampju robežai, iedzeru magniju un vēlreiz ibumetīnu, atskatos pāri plecam vai esmu atrāvies un nevienu neredzu, tajā pašā brīdī, novēršoties no noskrējiena, aizķeros aiz akmeņa un rokas vēzējot, jau gatavs krist, kaut kā noturos, jūtu, ka savelk muguru, bet tas uz īsu brīdi. Beidzot nogriežos no trases uz pēdējo finiša noskrējienu, kuru esmu ietestējis iepriekšējā vakarā ar Armandu, zinu, kas sagaida un neesmu par to priecīgs, jo tik stāvs noskrējiens, kāds sagaida nav skriets uz tik nogurušām kājām. Ļoti piesardzīgi, zobus sakodis kā vēl nekad, veicu atlikušo noskrējiena daļu un pašās noskrējiena beigās ar kreiso kāju aizķeru vienīgo visai liela izmēra akmeni uz takas, kas atsitās no kreisās kājas un ietriecas labās kājas potītē, kārtējo reizi nobļaujos pa visu mežu un noturos kaut kā kājās, paskatos pār plecu – nevienu neredzu, uz priekšu arī tāpat, nolemju pāriet soļos uz pāris sekundēm paskatīties, kas ar kājām. Ātri secinu, ka viss ir labi un lidoju uz finišu. Lai ieskrietu finišā ir jāšķērso upe, kurai ar lielāko prieku skrienu cauri un vairs nav ne par ko jādomā, sarkanais paklājs un finišs vien pāris soļi no tās!
4:43:54 2. vieta grupā, 8. vieta kopvērtējumā, atstājot aiz sevis 108 poļus!
*Ja es vērtēju savu sniegumu, tad to daru ēdienā, tieši tik daudz jutos nopelnījis!
km 
-