Es nerakstīšu par milzu sasniegumiem, panākumiem un garām distancēm. Es vēlos uzrakstīt par skriešanu no tāda cilvēka skatupunkta, kurš NEKAD nebija domājis par skriešanu un uz visiem jautājumiem par skriešanu nedomājot atbildēja: „tas nav domāts man!”. Atceros, ka pagājušajā gadā uzsāka skriet mana priekšniece. Gandrīz katru dienu pusdienas laikā viņa devās uz skriešanas treniņu. Atzīšos, ka klusām smīnēju un pat nedomāju, ka līdz manam pirmajam skriešanas treniņam ir palicis mazāk kā gads.
Pastāstīšu nedaudz par sevi: Man 26 gadi. Es nekad nedraudzējos ar sportu. Kā gandrīz katra meitene es ik pa laikam aizrāvos ar dažāda veida aerobiku un trenējos mājās uz paklājiņa. Aktīvie treniņi mijās ar mēnešiem bez kustības, un tad atkal atsakās treniņi. Esmu vidusmēra ofisa cilvēks- mājas-darbs-mājas. Man ļoti patīk vakaros paēst, bet tomēr izdevās saglabāt normālu figūru ar +/- 5 liekiem kg (pēc svara indeksa viss ir normā), bet tas arī viss, jo bez fiziskajām aktivitātēm ķermenis nav īpaši graciozs.
Par skriešanas treniņiem man ieminējās draugs, vienkārši vienu dienu pateica, ka ir tika labi, ja cilvēks māk skriet garās distances un nenogurt. Pie tā arī palikām. Bet šaubu grauds manās smadzenēs iemitinājās- varbūt ir vērts pamēģināt? 2014.gada 1.janvārī ievadīju meklētājā: „Kā pareizi skriet?” man uzreiz atvērās daudz programmas, kas iemāca skriet no nulles. Es tiešām biju pilnīga nulle. Es izvēlējos programmu Couch to the 5km un 2014.gada 1.janvārī devos uz savu pirmo treniņu. Pateicoties programmai, es nevaru pateikt, ka pirmais treniņš bija murgs, kā es to gaidīju. Ilgu laiku mani vajāja atmiņas no skolas par skriešanas krosiem, jo pēc 1,5 km distances es biju knapi dzīva. Tomēr programma piedāvā ļoti, ļoti saudzīgu treniņu variantu! Dažiem pat liktos, ka pārāk saudzīgu!
Treniņu grafiks:
Programma piedāvā trenēties 3 reizes nedēļa, katrs treniņš ir apmēram pusstundu garš. Trenera vietā ir smieklīgs zombijs, kas visu laiku draud apēst tavas smadzenes un it kā dzenās tev pakaļ. Katru reizi zombijs izsaka patiesu nožēlu par tavu tik labo fizisko formu un ik pa laikam sūdzas, ka viņam izkrita acs, vai viņš pazaudēja kāju. Protams, ka zombijs pilda arī svarīgu funkciju- dod ziņu, kad ir jāpāriet uz soļiem un atkal jāskrien, kā arī nosaka treniņa vidu, lai būtu laiks atgriezties mājās. Trenējos es 3 reizes nedēļā, vakaros pēc darba.
1. nedēļa: Es sapratu, ka varu skriet! Es skrēju 1 minūti un 1 minūti gāju ātrā solī. Cik atceros, tad bija nepieciešams uztaisīt 8 piegājienus. Uz treniņa beigām biju manāmi nogurusi. Bet man radās interese par skriešanu.
2. nedēļa: 1,5 minūti skriet un 1,5 minūti soļot (6 piegājieni). Ļoti labi palika atmiņā viens treniņš mežā, kad sāka sāpēt sāns un domāju, ka būšu beigta, bet es izturēju un tas nemazināja manu vēlmi skriet.
3. nedēļa: pārgāju uz skrejceliņu trenažieru zālē, jo ārā biju mīnusi. Nopirku skriešanas botas Adidas un turpināju treniņus. Bija jāskrien 1,5 un 3 minūtes. Tad sajutu, ka tas nemaz nav tik viegli. Tajā brīdī arī sāka zust interese un bija bailes, ka skriet neiemācīšos nekad.
4. un 5.nedēļa: 3 minūtes mijās ar 5 minūtēm. Starp skriešanas seansiem bija 1,5 un 3 minūtes ātrās soļošanas. Šī nedēļa bija īsta krīzes nedēļa. Nedaudz samazināju tempu, jo bija ļoti grūti. Katras 5 minūtes man sagādāja neviltotas mokas un šausmas. Līdz ar to es uztaisīju 2 brīvus treniņus un… pilnīgi negaidīti noskrēju 10 minūtes pēc kārtas. Tas bija šoks! Es biju ļoti, ļoti priecīga! Nosaucu sevi par „Super Bizonu”!
6.nedēļa; Ārā atkal plusi un es izgāju uz Jūrmalas ielām. Skriet bija pietiekami vienkārši! Es noskrēju gan treniņu, kur bija jāskrien 3 reizes pa 5 minūtēm, gan to, kur bija jāskrien divas reizes pa 8 minūtēm. Un… sestdien 2014.gada 15.februārī es noskrēju 20 minūtes bez apstājas!!!
Pašlaik ir 7.nedēļa. Es skrienu katru reizi 20 minūtes! Es to varu! Es saprotu, ka citiem tas liekas ļoti maz! Bet man tas ir sasniegums. Es nekad nevarēju padomāt, ka varēšu 20 minūtes skriet bez apstājas. Un uz jautājumu kā es jūtos es varu atbildēt tikai vienu „Es jūtos dzīva!”. Skriešanas laikā man ir viegli elpot, man nekas nesāp, bet es jūtu kā strādā manas plaušas, iztīrās deguns un kājas mani viegli nes uz priekšu. Sapratu, ka man ir vieglāk skriet nepārtraukti, nevis pāriet uz soļiem treniņa vidū. Pagaidām skrienu lēni, bet neredzu nekādu problēmu, jo es iemācīšos skriet ātrāk. Es piereģistrējos maratonam uz 10 km… tagad man ir mērķis.
Es ceru, ka mans stāsts iedvesmos un palīdzēs tādiem kā es- pilnīgiem iesācējiem – sākt skriet! Jau pēc tam, kad uzsāku skriet, es sāku meklēt informāciju par skriešanu un atradu daudz fāzes no sērijas: „Izgāju pirmo reizi mūžā skriet un noskrēju 5 km!”, „skrienu 50 minūtes ar ātrumu 12km/h un tad vēl 30 minūtes kalnā!”, „ja tu skrien 3 kilometrus, tad tu esi sliņķis, jo 3 km ir smieklīga distance!”. Šādi izteikumi man lika sajusties bēdīgi, jo man nav un nebija tādu rezultātu. Bet tagad es sapratu, ka viss ir kārtībā. Galvenais ir noskriet! Un es noskriešu savus 10 km 18. maijā! Es gribu atbalstīt visus, kas tagad ir uzsākuši skriet, tos, kuri ir noskrējuši savu pirmo minūti! Mēs to varam!
Tiksimies maratonā!
Alisa.
km 
-