Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Tradicionālais Reiki

Neformālās sarunās policisti stāsta par saviem arestu kurioziem, pavāri par ēdieniem ko taisījuši slavenībām un datoriķi par to cik ātri var iekļūt tavā draugu profilā. Skrējēji stāsta par citiem trakajiem skrējējiem. Par Didzi un viņa pusmaratoniem brokastu vietā vai par Mareka attiecībām ar strūklakām.

Par Aināru es stāstu apmēram tā. “Mums komandā ir viens džeks. Reāli aizņemts, daudz darba, visādi pienākumi, ka pat pusdienas nav laika ieēst. Vienīgā iespēja viņam skriet ir uz miega rēķina. Ceļas ātrāk nekā pārējā ģimene un iet skriet. Un jāskrien viņam ļoti ātri, jo mazi bērni, kā zināms, arī agri ceļas.”

100km noskrieti. Kas tālāk?

Nezinu. Ļaušu notikumiem pašiem attīstīties un tad jau redzēs. Kāds maratons jau šosezon būtu jānoskrien – būtu interesanti apskatīties, vai ir kāds progress. No otras puses, pašam lielāka interese jau ilgāku laiku ir par Siguldas kalnu maratona 55 kilometru distanci, vajadzētu piedalīties Pasaules kausa posmā 50 km skrējienā Daugavpilī. Tas tomēr ir notikums – pirmo reizi kāds no Pasaules kausa posmiem ultramaratonā notiek Austrumeiropā. Kas tad tur skries, ja ne mēs paši. Ir piedāvājums septembrī Holandē vēlreiz skriet 100 km.

Un pēc tam?

Nākamās sezonas plānos varētu būt kas garāks. Līdz galam manas cerības 100 km neattaisnoja. Tādā nozīmē, ka nekādas robežsajūtas neradās, par fizisko iespēju robežu pat nerunājot. Garš monotons skrējiens, kurš smagāks droši vien ir tieši psiholoģiski.

Vai noskrienot 100km automātiski nākamajā maratonā būs progress?

Manā gadījumā noteikti, jo nav jau to maratonu īpaši daudz ar ko salīdzināt. Pirmkārt, gatavojoties simtniekam, es pēdējos mēnešos saskrēju reizes divas vairāk kilometru kā parasti. Otrkārt, psiholoģiski būtu vieglāk, maratons vairs neasociējas ar ļoti garu distanci. Bez tam ir nedaudz pamainījusies attieksme un izpratne, ko nozīmē “paciesties”.

Zinātāji ar lielu maratonu un ultramaratonu pieredzi gan apgalvoja, ka nedēļu pēc 100 kilometru pieveikšanas var skriet jebkuru distanci un personīgais rekords garantēts. Organismam iestājas superkompensācija.

Kas ir tā superkompensācija?

Atbilde jāmeklē gudrās grāmatās vai jāvaicā kādam trenerim. Nidā man par to ieminējās Andris Dudels. Nolēmu Zelta kedā uz savas ādas pārbaudīt. Jo vairāk tāpēc, ka abas meitas mačiem jau bija pieteikušās un man uz tiem bija jābrauc vienalga. Tiešām skrējās ļoti viegli, pat ātrumā, kādā nekad iepriekš nebiju skrējis. Un personīgais rekords bija. Bet to jau var norakstīt uz to, ka 10 km sacensībās skrēju pirmo reizi.

Skrienot 100km ir tā saucamā „atduršanās pret sienu”?

Tieši tāda pati kā skrienot jebkuru garāku gabalu. Pirms distances pēdējās trešdaļas. Mani vairāk pārsteidza, ka “siena” bija tikai viena. Un nekādas “sienas” nebija 32.-35. km, kad tā parasti ir maratonā. Tas nostiprināja uz personīgajām sajūtām izbaudīto, ka nogurums ir vairāk psiholoģiskas dabas ne fiziskas. Ķermenis vienkārši mēģina tik vaļā no nepatīkama uzdevuma, kad saprot, ka tas neizdosies, bez problēmām turpina līdz uzvarošām beigām.

Ko lai dara iesācēji, kuru ķermenis par nepatīkamo uzdevumu sāk satraukties jau otrajā kilometrā?

Atrast savu ritmu un turpināt skriet. Es sāku skriet aizpagājušā gada rudenī trīs reizes nedēļā pa 6,5 kilometriem. Šī man ir tikai otrā sezona. 100 kilometri Nidā bija tikai ceturtais starts sacensībās. Tā kā, ja būs lemts, progress būs straujš. Īpaši jau sākumā. Manuprāt, galvenais – jau no paša sākuma nodibināt kontaktu ar savu ķermeni, sekot izjūtām, atšķirt labās sāpes no sliktajām, iemācīties ar ķermeni sarunāt. Barjeras mūsu varēšanai uzliek prāts. Mana pārliecība ir, ka fiziskais ķermenis vislabāk zina savas vajadzības un spēj daudz vairāk nekā tam atļauj prāts.

Kuras ir labās un kuras sliktās sāpēs?

Pie labajām es lieku muskuļu sāpes pēc slodzes. Domāju, ka jebkuras sāpes ir brīdinājums no ķermeņa puses, bet šīm vismaz ir zināms iemesls un paši tās apzināti esam izsaukuši. Sliktās priekš manis ir tās, kurām es nezinu iemeslu un attiecīgi arī nezinu kā rīkoties. Tādā gadījumā es divas reizes uzmanīgāk sekoju sajūtām un mēģinu saprast, vai var turpināt skriet, samazinot apjomu un tempu, vai ķermenis signalizē, ka vajadzīga atpūta un kādu brīdi jātaisa pauze.

Kāda ir tava maratonu pieredze?

Pagājušajā sezonā Rīga un Valmiera. Tas tad arī viss.

Kāpēc pēc divu maratonu noskriešanas vajadzēja skriet 100km?

Meklēju ko jaunu. Lieta tāda, ka es skrienu tikai sava prieka pēc, praktiski neizmantoju nekādas treniņu programmas, intervālus neskrienu vispār, kas ir fartleks nezinu. Visus skrējienus skrienu vienā konkrētajā vietā un laikā sev komfortablā tempā. Kāds sanāk ātrāk, kāds lēnāk. Pēc sajūtām šķiet, ka pašlaik būtu gatavs maratonu skriet pa 3 stundām ar mazām minūtēm. Gatavoties maratonam, lai personīgo rekordu tajā uzlabotu par, piemēram, trim minūtēm, man nešķita pienācīga motivācija. Gribējās jaunas sajūtas, jaunas emocijas. Un pēc simtnieka nekas nav mainījies, joprojām ir vēlme izbaudīt kaut ko pirmo reizi.

Kas priekš skrējēja vēl vairāk par 100km ir pasaulē?

Ultramaratoniem un to skrējējiem ir atsevišķa asociācija. Ir gan laika skrējieni, cik kurš noskries konkrētā laikā. Tradicionālākie ir 6, 12, 24, 48 stundu, bet esmu manījis arī 6 diennakšu skrējienus. Ir distances skrējieni 50 un 100 km, 50, 75, 100 jūdzes. Ir 1000 jūdžu skrējieni, ar ko līderi tiek galā 11-12 diennaktīs. Ir vesels lērums konkrētu skrējienu ar tradīcijām, piemēram, mums labi zināmais Monblāna skrējiens. Bet līdzīgi ir visā pasaulē, neesmu īpaši meklējis un interesējies. Kā jau minēju, es ļauju lietām pašām notikt, īpaši tās neforsējot. Nidā ar vīriem spriedām par vienu 24 stundu skrējienu Polijā.

Vai cilvēks var skriet 24h no vietas?

Var un skrien. Ja nemaldos tad Latvijas rekords ir Georgam Jermolajevam 243 km. 10 kilometri stundā. 6 minūtēs kilometrs. Par savām sajūtām varēšu pateikt, kad noskriešu. Domāju, ka arī 48 stundas labākie skrien vienā paņēmienā. Garākos gabalos gan kādas stundas miegam jau būtu jāatvēl.

Kā izpaudās 100km skrējiens. Visu laiku skrēji?

Praktiski visu laiku skrēju. Bija viens mirklis, kad kolēģis, ar kuru kopā noskrējām līdz pat kādam 70. kilometram, piedāvāja pāriet uz soļošanu. Piekritu, kopā tomēr jautrāk, bet jau pēc pārsimts metriem sapratām, ka tā nav laba doma. Ir jau uzņemts ritms un skriet ir pat vieglāk. Vienīgās pauzes bija ēšanai un dzeršanai. Pilnīgi bez apstāšanās noskrēju tikai pirmo un pēdējo apli, pārējos 38 bija īsas pauzes – tik cik vajag, lai padzertos pāris malkus vai izspiestu mutē želeju. Pat īpaši nemainot skriešanas ātrumu, te ir vēl liela laika rezerve. Tikai tad ir jābūt cilvēkam, kas visu nepieciešamo padod gaitā.

Kas būtu tās īpašības kādām būtu jāpiemīt, lai varētu skriet tik garus gabalus?

Par īpašībām neko pateikt nemācēšu. Manuprāt, atslēga ir attieksmē. Tie gabali gari jau mums ir tikai galvā. Kad tu sāc skriet, 10 kilometri šķiet ļoti daudz, man vēl pirms pusotra gada pēc tāda skrējiena bija vēlme pusstundu nosnausties. Tagad ir gluži cilvēcisks slinkums skriet mazāk par 10 kilometriem, jo tad ģērbšanās, staipīšanās un mazgāšanās aizņems vairāk laika nekā pati skriešana. Un attieksme laika gaitā mainās pati no sevis. Brīvdienu rītos iziet pāris stundas paskriet tagad šķiet tikai normāli. Un tie jau ir teju trīsdesmit kilometri.

Kāpēc tu sāki skriet?

Nekādu īpašu iemeslu nebija. 2009. gada augustā ar ģimeni Jūrmalā vadījām pēdējās siltās dienas pirms skolas sākuma. Skatījos viens aizskrien, otrs aizskrien, trešais… Galvā iešāvās doma – a, tu ko nevari. Tāpat peldbiksēs un plikām kājām pusstundu noskrēju. Otrā dienā ceļi sāpēja nenormāli, taču galvenā atziņa bija, ka sirds un plaušas strādā normāli. Tad arī izdomāju, ka no rītiem varētu drusku paskriet.

Katru dienu skrien? Lietus vai sniegs?

Vēl katru dienu neskrienu, bet pieļauju, ka tāds brīdis tuvākajā laikā varētu arī pienākt. Skriešana ir izveidojusies par sava veida rituālu, praktiski vienīgo laiku dienā, kad varu pabūt tikai pats ar sevi. Sāku skriet ar 3 reizēm nedēļā, gatavojoties pirmajam maratonam, reižu skaitu palielināju līdz 4, gatavojoties 100km – līdz 5. Darba dienās agri no rīta paskrienu pa 10 km, vairāk nav laika, jo jaunākie bērni jāved uz bērnudārzu. Abas brīvdienas paskrienu garākus gabalus. Bet arī agri no rīta, jo dienas jau parasti pilnas ar citiem plāniem.

Ļoti patīk skriet no rītiem. Pavasaros un rudeņos iznāk tieši uztrāpīt uz saullēktu. Visu gadu skrienu tikai ārā, uz lentas sporta klubā sevi nevaru iedomāties. Ja pareizi saģērbjas, mierīgi var skriet arī –20 grādos. Ziemā arī vēl slēpoju.

Skriešanai ir jāsagādā prieks – ja gāž kā ar spaiņiem, labāk sēžu sausumā. Man primāra ir laba pašsajūta nevis konkrēti treniņu plāni.

Kas ir Nidas sacensību diskusijās pieminētā “pruha”?

Lai stāsta tie, kas minējuši. Labā nozīmē apskaužu Didzi, kuram bija iespēja visas dienas būt kopā ar Andri Dudelu, Arne Ūdri, Aigaru Salenieku, viņam tagad ir krietna informācijas bagāža par gatavošanos ultramaratoniem, tai skaitā arī profesionālais žargons.

Man “pruha” iestājās kaut kur ap 70. kilometru. Bija smagākais brīdis distancē, ātrums kapitāli nokritis. Tad Andris iedeva ar ūdeni atšķaidītu kolu. Grūti to pastāstīt. Tu fiziski jūti, kā organisms momentāli paķer jebkuru barības piešprici no malas, jūti, ka tā momentāli tiek likta lietā. Fiziski izjūti, kā enerģija izplatās pa ķermeni. Pēc nepilna kilometra es biju kā no jauna piedzimis un līdz pat distances beigām nepārtraukti kāpināju tempu. Tiesa visu laiku šo sajūtu uzturot ar želejām un dzērieniem ar kofeīnu.

Ar sabalansētu pārtiku, tādu pašu ikdienas ēšanu 100km nevar noskriet?

Esmu pārliecināts, ka var. Organizatori arī piedāvāja plašā izvēlē banānus, ābolus, vīnogas, rozīnes, bija dažādi dzērieni. Protams, arī dažādu ražotāju želejas, batoniņi. Vienkārši šķidrā pārtika kā sporta dzērieni un želejas ātrāk uzsūcas un dod rezultātu. Bet cik tad sen vispār pie mums tādas lietas parādījās? Man ir personīgā pieredze no nedaudz senākiem laikiem, kad 16 vai 17 gadu vecumā pirmo reizi noslēpoju Tartu maratonu. Sagadījos vienā autobusā ar olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi, kura ieteica recepti ēšanai izturības sporta veidu garajos mačos. Izmērcē rozīnes, tām pieliek gabaliņu šokolādes, šķēlīti mandarīna, askorbīnskābes tableti un nelielas porcijas tin alumīnija folijā. Tad ar tādām folijas bumbām piekrāmē ap vēderu liekamo somu un ēdiens visu sacensību garumā nodrošināts. Pēc būtības tādas pašas želejas vien sanāca – tikai paštaisītas. Pirms 100 km skrējiena gan konsultējos ar Sandi no izturībai.lv un viss sacensībām nepieciešamais ēdiens un dzēriens man bija savs un pārbaudīts. Bet tāpat pa kādam banāna vai ābola gabaliņam arī no “kopgalda” paņēmu.

Cik sapratu, tev ir ļoti īpatnējs uztura veids. Tāds atļauj želejas un kofeīnu?

Man ir ļoti normāls dabisks uzturs. Želejas jau ikdienā neēdu, arī Nidā dzērieni un želejas ar kofeīnu bija ieplānoti tikai pēdējām trim stundām, pirms tam pietika ar visparastākajām. No cūkgaļas biju atteicies jau labu laiku atpakaļ, bet nopietnākas izmaiņas manā ēdienkartē iestājās pirms pāris gadiem, kad atmetu smēķēšanu. Es tikai ieklausījos sava ķermeņa vajadzībās. Drīz sapratu, ka nevaru iedzert nekādu alkoholu. Tad pārstāju ēst gaļu. Pēc kāda laika arī zivis, olas. Bērni to ir noformulējuši tā – “Mūsu tētis neēd neko, kam mamma varētu raudāt, par tās bērna apēšanu”.

Mana ēdienkarte atļauj visu. Es vienkārši esmu vienojies ar fizisko ķermeni, ka viņš patērē tikai to, kas ir nepieciešams. Atvainojos par tiešumu, bet, lai man pēc katras ēdienreizes nebūtu jādodas uz sirdsmājiņu, esmu spiests ēst tikai organismam tiešām nepieciešamus produktus. Ēšana pati par sevi, apēstā pārstrāde, ir daudz enerģijas patērējošs process. Pēc labi paēstām pusdienām taču uznāk miegs, kamēr kuņģis ar to visu tiek galā. Es to esmu atrisinājis vienkārši – pusdienas neēdu. Pietiek ar brokastīm un vakariņām. Uzmanīgi vēroju bērnus, līdz gadu trīs vecumam viņi praktiski perfekti demonstrē dalītās ēšanas paraugstundu, kamēr mēs paši viņus ar varu nepārmācam ēst “pareizi”.

Bet pavisam mazi bērnu sirdsmājiņas pasākumu izdara vairākas reizes dienā.

Tas būtu tikai normāli arī pieaugušajiem, bet kaut kādā brīdī mums izdodas dabiskos procesus sevī sagraut. Un runa nav tikai par ēšanu, bet tā jau ir tēma atsevišķai sarunai. Mani, piemēram, fascinē, ka gan teātros, gan operā liela daļa apmeklētāju starpbrīdi spēj aizpildīt tikai staigājot pa apli. Kas interesanti, kustība notiek pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Dabā šādas kustības vienkārši nav.

Kurš bija tas pirmais sporta veids?

Ne ar vienu sporta veidu nodarbojies neesmu. Varu slēpot, skriet. Skolas gados ar paslēpošanu pa brīvdienām pietika, lai pāris reizes noslēpotu Tartu maratonu, vairākkārtīgi piedalītos visos tajos gados lielākajos pašmāju slēpojumos Cēsis – Līgatne, Jauju maratons. Piecu gadu vecumā mani pirmo reizi aizveda uz Kaukāzu, padomju laikos katru otro gadu braucām. Kaukāzā vien laikam būs kādi seši pārgājieni. Esmu kāpis arī Alpos, Monblānā. Maniem vecākiem viss draugu loks bija saistīts ar kalnos kāpšanu, orientēšanās sportu. Tā kā arī orientējies esmu, bet nu tikai Magnēta līmenī un bez jebkādas trenēšanās. Tagad gan lielā meita izrāda interesi ne tikai par gludo skriešanu, bet grib, lai viņu arī uz Magnētiem vedu.

Ātra un ilga skriešana ir gēnos?

Iespējams. Gēni un vide. Vide jau lielā mērā nosaka, kādi veidojamies. Pašam no kalniem ir pieredze par 11 stundu monotonu darbu retinātā gaisā ar mugursomu plecos. 100 kilometrus savā laikā (gadus 45 atpakaļ) ir noskrējis mans tēvs, krusttēvs, vedējtēvs, vesela virkne ģimenes draugu. Tā kā no savu paziņu loka nevienu īpaši pārsteidzis neesmu.

Kāda tev ir vienas parastas dienas kurā skrien ēdienkarte?

Dienas, kad skrienu īpaši no citām neatšķiras.

Brokastīs zaļā tēja un paštaisīts musli. Auzu pārslas, trīsgraudu pārslas, klijas, dažādas rozīnes, dateles, lazdu rieksti, indijas rieksti, jebkuri citi rieksti. Pa virsu sezonas ogas vai augļi, ziemā pašu sasaldētas ogas. Pārlejam ar kefīru, sulu.

Vakariņas. Pasta, griķi, rīsi, kartupeļi, lēcas, cepti dārzeņi ar dažādiem salātiem vai svaigiem dārzeņiem. Vasarā var būt tikai salāti.

Smēķēt pārtrauci, jo sāki skriet?

Nē, sāku tieši ar smēķēšanas atmešanu, sekoja nevēlēšanās lietot alkoholu, izmaiņas ēdienkartē. Skriešana atnāca beigās kā bonuss par padarīto.

Skrien apavos vai basām kājām?

Skrienu apavos. Taču apzinos, ka OreMan un līdzīgi domājošiem ir taisnība. Visas ražotāju izdomātās tehnoloģijas, kas tiek iestrādātas čībās, pēc būtības jau imitē pēdas dabīgo darbību. Pagaidām traucē iesīkstējusī domāšana un sačakarētā vide, jo stingri jāpiedomā, kur varētu skriet ar basām kājām.

Parastās skrējēju kaites nav bijušas?

Pirmajā pusgadā pārsāpēja visas saites, locītavas, muskuļi, kas tikai varēja sāpēt. Kad organisms aprada ar skriešanu, problēmu nav bijis.

Forumā rakstīji, ka lēnām jāmācās enerģiju uzņemt no prānas.

Enerģija ir mums visapkārt. Daudz labāk taču jūtamies skrienot dabā nevis sporta klubā uz lentas. Cilvēks bez ēšanas var izturēt kādu mēnesi, bez dzeršanas – skaitītas dienas, bez elpošanas – necik. Primārā sevis nodrošināšana ar enerģiju ir caur elpošanu. Pie tam elpošana, atšķirībā no ēšanas, pati lielu enerģiju netērē. Elpojot, mēs saņemam tīru enerģiju, ēdot – starpproduktus, kuri par enerģiju vēl tikai jāpārvērš. Ir virkne vingrinājumu, kas ļauj attīstīt elpošanu, lai intensificētu enerģijas uzņemšanu. Viss ir cieši saistīts. Pirmais solis būtu sākt ēst tikai tik daudz un ne vairāk, cik organismam ir nepieciešams.

Kā var zināt cik tad nepieciešams?

To es vēl nezinu. Mēs kopumā ēdam krietni par daudz, un mēs ēdam daudz ko pilnīgi nevajadzīgu. Ieskatam var atvērt jebkuru mākslas grāmatu un apskatīties jebkura mākslinieka interpretāciju par tēmu Svētais vakarēdiens. Cik nokrauts ar ēdieniem ir galds?

Tā tīrās enerģijas elpošana ir kaut kas no jogas, meditācijas?

Pat katrā jogas novirzienā visticamāk būs kādas nianses. Taču īpaša uzmanība elpošanai būs visur, uz meditāciju tehnikām attiecās tieši tas pats. Te nu katram pašam jāatrod savs ceļš, skolotājs.

Un kāds ir tavējais?

Tradicionālais Reiki.

Skriešana ir individuāls sporta veids. Kāpēc tev vajadzīgs VSK Noskrien?

Skriešanas burvība ir iespējā pabūt vienatnē ar sevi, parunāties pašam ar sevi, iepazīt sevi. Visā tajā, kas tik ļoti pietrūkst mūsdienu dinamiskajā un informācijas pārbagātajā sabiedrībā. Un tikai sevī jau mēs varam atrast atbildes uz jebkuru interesējošo jautājumu.

Klubiņš ir iespēja tikties un apmainīties domām ar līdzīgi domājošiem. Mūsos ir vēlme socializēties pēc pašu izvēlētiem kritērijiem – kopēja hobija, kopīgas pieredzes, vērtību orientācijas. Un šāda veida neformālas apvienības tikai vērsīsies plašumā, jo ir tikai loģiska un dabiska vēlme būt kopā cilvēkiem, kurus vieno kopīga pieredze.

 

26 komentāri rakstam Tradicionālais Reiki

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies par interviju, tiešām ļoti iedvesmojoši!

  • edGars

    forši

  • Interesanti, kā tu nonāci līdz tādam sava ķermeņa izjušanas līmenim? Pirmais solis, kā saprotu, bija smēķēšanas atmešana — smēkēji pa paciņai dienā/divās un vienā dienā pēkšņi sāka nepatikt?

  • Ļoti interesanti bija lasīt. Man arī ļoti saistošas liekas visas tās lietas, kur Ainars runā par dabiskajiem procesiem – skriešana mežā, enerģijas uzņemšana, dabiska ēšana želeju vietā utt., pēc iespējas izskaužot visu mākslīgo. Man gan pašam vēl tāls ceļš līdz tam ejams.

    Bet nu jā, papildus minētajām ultra-distancēm varu pieminēt vēl vienu, pavisam galējo (pagaidām manis zināmo) variantu – Šri Činmoja 3100 jūdžu (!) skrējiens, kuram kontrollaiks ir 51 diennakts.. Rekords tajā pagaidām laikam bija 41 diena un kādas 8 stundas ar minūtēm.. Tā kā – neatkarīgi no jau paveiktā, vienmēr ir kas vēl vairāk, uz ko tiekties!

  • Mazzinsh Mazzinsh

    paldies par rakstu!Ar īpašu interesi lasu par klausīšanos sevī, organismā, ēšanas paradumiem un to maiņu. Aizūtīju šo rakstu vienam savam draugam, kurš nav saistīts ar skriešanu, bet vairāk nekā labi pārzin “klausīšanos sevī”, (ļoti novienkāršojot). Atbilde bija – pozitīvs maņiaks (tieši ar “ņ” – tas piedod spēku:) šajā sakarā Aināram novēlu palikt tikpat pozitīvam maņiakam!

  • Didzis Didzis

    LABAIS,Ainars nepārtraukti mūs pārsteidz ar savu pozitīvo auru.Par daudzām štellītēm viņu vienkārši apbrīnoju.

  • Aivars Aivars

    Paldies, loti labs un iedvesmojošs raksts.

  • m.jordan m.jordan

    Ļoti laba veselīga dzīvesveida reklāma. Principā visi “prieki”
    dzīvē atmesti, atliek tikai skriet.Es gan no rītiem darbā uzpīpēju
    ,bet vakara skrienu un sportoju.

  • Interesanti palasīt par dažādām dzīves uztverēm, arī tik ļoti atšķirīgu. Esmu novērojusi, ka skriešana arī no manas ikdienas izspiež šādus tādus netikumus. Nu, piemēram, kā tu ballītē dzersi šampānieti, ja rīt jāskrien garais. :)
    Lai veicas nākamo mērķu piepildīšanā!

  • modris_aa

    Latvijas labaakais sasniegums dinnakts skreejienaa ir Viktoram Suborinam no galvas preciizi neatceros, bet man maajaas ir pierakstiits. tas ir virs 250kmun sasniegts vainu 1985, vai 84-tajaa gadaa stadionaa Lielupe un tas toreiz bija PSRS rekords 24 st. stadionaa

  • Ainars Ainars

    Ievai,
    pirmais solis ir nomierināt prātu un pārtraukt klausīt tā iegribām, izslēgt jebkāda veida bailes, pēc tam – uzticēties savam ķermenim, intuīcijai. Visa vajadzīgā informācija pati atnāks.
    Par smēķēšanu – stāžs bija ap 20 gadiem pa paciņai dienā. Pirms sāku skriet gadu 15-16 gara pauze bez jebkādām fiziskām aktivitātēm.

  • Andulis

    Lūk, šī vieta man nav īsti skaidra.

    No vienas puses, “nomierināt prātu un pārtraukt klausīt tā iegribām” izklausās, protams, jauki un pareizi.

    Bet. No otras puses, ja saki “Gribējās jaunas sajūtas, jaunas emocijas. Un pēc simtnieka nekas nav mainījies, joprojām ir vēlme izbaudīt kaut ko pirmo reizi.” – tad jau tas nozīmē, ka tieši IEGRIBĀM (šoreiz bez negatīvas, nicinošas pieskaņas šim vārdam) tiek paklausīts. :)
    Kas gan cits ir vēlme noskriet pusmaratonu, maratonu, 100 km vai vienalga ko, ja ne vispirms prātā radusies ideja (iedoma, iegriba)? Treniņplāni, krosenes, tērpi, pulsometri un skrējēju klubiņi atnāk pēc tam…

    Iespējams, kaut ko putroju. Varbūt šī iegriba rodas “intuīcijā”, kas cieši saistīta ar ķermeni – un nevis “prātā”? Tad nāktos iedziļināties jēdzienu definīcijās, noskaidrot – kas ir kas, ar ko atšķiras… :)

    Jebkurā gadījumā, jau kādu laiciņu vismaz daži noskrienieši (arī es) piekrīt, ka skriešana ir atkarība un skrējēji – atkarīgie; savukārt, citi kluba biedri, treniņu partneri, konkurenti mačos u.tml. personas – “līdzatkarīgie”. ;) Tas liekas acīmredzami, taču “neštimmē” ar prāta nomierināšanu, atbrīvošanos no iegribām u.tml. Kā tur īsti ir? :)

  • Andulis

    Īsāk, varbūt ir tā: nevis iegribas tiek pilnīgi atmestas, bet gan vienu vietā izraudzītas un apmierinātas citas? Sev (savam ķermenim un prātam) piemērotākas. :)

  • Ainars Ainars

    Neštimmē, jo viena daļa ir ieteikums citam cilvēkam, otrs – pastāsts, ko es atļaujos darīt ar sevi:)Bija konkrēts jautājums, kā panākt saskaņu ar ķermeni. Man tā jau ir, es apzināti meklēju pieredzi, jo pieredzes iegūšana ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār te esam.
    Prāts ir duāls. No vienas puses, tas ir instruments, ar kura palīdzību mēs veidojam pasauli sev apkārt (doma-vārds-materializācija), no otras prāts mums traucē to darīt ar visādiem viltus trikiem (“man arī tādu vajag”, “ko par to cilvēki padomās”).
    Pirmajā gadījumā mēs vadam prātu, otrajā prāts mūs.

  • Ainār, bet kā tu atšķir, kas ir prāta iegriba un kas ķermeņa? Vai tas, ka man šobrīd ļoti gribas šokolādi ir prāta iegriba vai ķermenis signalizē, ka tam ir kādu šokolādē esošu vielu trūkums? Savukārt, ja šādas “iegribas” pēc šokolādes tiek apspiestas, tad jau atkal sanāk, ka ļauju prātam dominēt dzīves organizēšanā, izlemjot ķermeņa vietā, vai šokolāde man nāks par labu vai nē; stipri hiperbolizēts gadījums būtu nolemšana neelpot ar domu, ka vajag tikai mazliet paciesties un ķermenis sapratīs, ka jāiztiek bez gaisa vien būs un ieslēgs pastiprinātu skābekļa uzņemšanu caur ādu.

  • Ainars Ainars

    Ikdienišķos apstākļos ķermenim, atšķirībā no prāta, nav tendence mēģināt tevi piečakarēt (prāta triki). Droši var pārjautāt. Melo tikai cilvēki.

  • sm72 sm72

    Patika man intervija, taču nesapratu- Ainār, kas ir Tev tuvāks draugs- “Prāts” vai “Ķermenis”?:)

  • Ainars Ainars

    Draugs ir ķermenis, prātu es vienkārši izmantoju.

  • sm72 sm72

    Ainār, Maslovs Tev pateiktu, ko domā par Tavu “ķermeņa kultu”:)

  • Ainars Ainars

    Man, salīdzinot ar Maslouvu un viņa piramīdu, ir viena liela priekšrocība. Es par viņiem zinu, viņi par mani nē:)

  • sm72 sm72

    Par Tavu dzimšanu vēl Abrahams teorētiski varēja uzināt, bet par manu jau nu noteikti nē:) Taču piramīdai domājams par to visu viens pīpis:D

  • Andulis

    Cik saprotu, Aināram vairs “nav neviens pīpis”. Tā ir otra viņa priekšrocība, salīdzinot ar piramīdu. :D

  • 100km 100km

    Ainārs malacis!!! Man pat jāpamācās. Ļoti laba intervija.
    Cik man zināms 24 st.skrējiena rekords stadionā 258km , 1984 gadā Viktoram Suborinam. Šosejas skrējienā tā arī bija Georgam Jermolajevam 243km un Viktoram 240km.

  • Un, nedaudz vēl papildinot 100km teikto par rekordiem 24 stundu skrējienā stadionā un šosejā – nesen tika labots pasaules rekords 24 stundu skrējienā pa smiltīm. Patrich Sweeney paguva noskriet teju 140 km.. –> http://www.easyreadernews.com/28135/sweeney-hermosa-24-ultramarathon

  • ievala ievala

    Pladies, tiešām ļoti iedvesmojoši!

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Apraksts nav no svaigā gala, bet ne par kripatu nav zaudējis aktualitāti. Paldies par interviju!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.