Man slimot ir kaitīgi – rodas visādas gaišas domas, viena no tām – gribu vairāku dienu ultru. Interneta plašās dzīles ir labs palīgs domu materializēšanai. Arī romantisko kino skatīties ir kaitīgi, baigais pārsteigums, ne? Tik skaisti piekrastes klinšainie skati, ka neviļus gribas pašai tos lūkot savām acīm. Abas manas vēlmes apvieno Ring of fire – skrējiens, kura laikā trīs dienas 216km garumā varēšu baudīt Rozamundes Pilčeres romānu cienīgus skatus, skrienot apkārt Anglesey salai.
Stāsti jāraksta, kamēr emocijas ir tik siltas kā nesen no krāsns izņemti pīrāgi, kas laiski atpūšas māla bļodā uz mūrīša. Šis noteikti nav stāsts par augstu rezultātu vai savu izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet gan par cīņu līdz galam, nespēju padoties, fizisko nabadzību (lai piedod jel` „klasiķis”) un īstajiem vārdiem īstajā laikā. Tik plašu emociju gammu kā Lavaredo Ultra trail neatminos – no pilnas laimes līdz absolūtam bezspēkam, sāpēm un izmisumam. Tas ir bijis grūtākais, ko nācies piedzīvot – ne Prāgas bezmiega naktis, kad prāts sāka rādīt neeksistējošas bildes, ne diennakts piedzīvojumu sacensības – nekas nestāv tuvumā. Pat pagājušajā gadā pieveiktā CCC distance likās vienkāršāka. Bet par visu pēc kārtas. Lasīt tālāk.
Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”.
km 
-