Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”)
Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.
Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājāspalicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.
Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības:
1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi
2) nekad nepieviļošu caurskrienamo restorānu pēc katra veiksmīgi paveikta apļa
3) organizatoru komandu, kas lec no priekiem, ieraugot katru sevis pārspējēju
Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī.
Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.
Lieliska iespēja divas nedēļas kārtīgi patrenēties un izbaudīt siltumu martā Portugālē (04.03.-18.03.2022.). Treniņnometne notiks Portugāles dienvidos Atlantijas okeāna krastā, Acoteias ciematā, netālu no pilsētas Albufeira.
Sākšu ar to, ka ideja nav mana. Pirmoreiz ko tādu dzirdēju, kad kāds amerikānis bija apņēmies izskriet visas Sanfrancisko ielas. Pēc tam salīdzinoši nesen medijos figurēja viens latviešu bāleliņš, kurš ar velo izbrauca visas Londonas ielas. Tas atgādināja man par šo ideju un lika aizdomāties par ko līdzīgu. Un tad jau covid laikā Velomens soctīklos nopublicēja savu izbraucienu pa visām Baložu ielām.Tas apvienojumā ar ikdienas maršrutu apnikumu beidzot manu vēlmi pēc līdzīga varoņdarba sakāpināja tiktāl, ka nolēmu arī es ķerties klāt šādam izaicinājumam.
km 
-