Šo bloga postu jūtos parādā jau kādu laiku. Vai pareizāk sakot, ne konkrēti šo, bet jebko bloga sērijas turpinājumam/noslēgumam. Pēdējais ieraksts pirms šī tapa vairāk kā gadu atpakaļ, vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko uzsākt rakstīt, dalīties iespaidos, pieredzē un sajūtās, bet starp pilnas slodzes darbu, kustīgu divgadnieci, hobijiem, skriešanu un ikdienas darbiem rakstniecība kaut kā palika nepiepildīta.
Bet tomēr noslēgumam būs būt, jo man pašai ir nepabeigtības sajūta, un, iespējams, kādai topošai vai esošai māmiņai vai tādai, kas tikai domā, būs iedvesma, ka skriešana ir iespējama arī ar mazu bērnu.
Garā CET distance izskatījās manās acīs kā konfekte kopš pašiem pirmsākumiem. Bet 2014.gadā, kad tā notika pirmo reizi, Hannai vēl nebija pat 3 mēneši, 2015.gadā es vēl nekam tādam nebiju gatava (bet 30km distancē startēju vairāk kā apmierinoši), tad nu šogad CET tika nosprausts kā gada galvenās sacensības.
Gatavoties sāku ar jaunā gada atnākšanu un sākumā gāja tīri labi. Kilometrāža turējās ap 45-50km/nedēļā, bija plāns pavasarī to palielināt līdz 60-70km/nedēļā. Ziemas mēneši likās pelēki, noguruši, vienmēr kaut kā vilka uz miegu. Likās, ka treniņi + darbs + ikdiena dara savu, ka atnāks pavasaris un saule visu izārstēs. Tiku LRM TT komandā uz maratona distances 4:30 laiku. Par to jutos ļoti lepna un atbildīga. Pats maratons bija grūts. Izrādās, ka maratons arī TT lomā ir pilns maratons. Uz beigām aptrūkās enerģija, vienā brīdī pat sametās nelaba dūša. Ar dziļo jogas elpošanu no tās diezgan ātri tiku vaļā, bet priecājos, kad maratons bija galā. Mulsinoši likās, ka vidējais pulss (161) nemaz tik ļoti neatpaliek no sacensību maratona pulsa (ap 165). Nodomāju, ka forma tomēr laikam nav tik laba un ka vajadzētu nopietnāk pirms CET paskriet.
Vēl divas nedēļas pēc LRM mēģināju skriet, pat mēģināju piedalīties LSC 5km sacensībās, no kurām man nācās izstāties pašsajūtas dēļ, un tad man beidzot galvā kaut kādi zobrati nostājās savās vietās. Dzelzs līmeņa analīzes. Kad es pēdējo reizi taisīju dzelzs līmeņa analīzes? Izrādās – janvārī. Tad aina izskatījās visnotaļ normāla. Bet nogurums, nespēja atjaunoties, nespēja paskriet, augsts pulss arī pie zemiem ātrumiem, nepārtraukta vēlme gulēt, arī viegla aizkaitinātība un pelēcīga sejas krāsa – pie jebkuras no šo pazīmju kombinācijām, ja nav citi iemesli, ir vērts uztaisīt asins ainas analīzes, īpaši ja ir anēmijas vēsture.
Asins aina šoreiz bija briesmīga – atskaitē dzelzs līmenis pasvītrots ar dubultu sarkanu – lai pavisam droši pievērstu uzmanību, feritīns zem minimālās robežas, arī hemoglobīns jau zems. Man ieraugot atskaiti, sākās histēriski smiekliņi – viss beidzot nostājās savās vietās. Par skriešanu, protams, pāris dienas runa nebija, par lieliem apjomiem nebija vispār. Pirmā injekcija bija ļoti nepatīkama. Pēc otrās un trešās jau varēja sākt kustēties (kopā bija 5).
Viss, ko vēl pēc dzelzs atjaunošanas paspēju, ir noskriet 6h Pārspēj sevi sacensībās. Tās bija plānotas kā dažāda ekipējuma (izņemot apavus) un ēšanas/dzeršanas pārbaude. Pamatplāns bija tikt pāri maratonam, rezultātu ap 50km uzskatītu par ļoti veiksmīgu. Tad nu līdz tam 50niekam arī tiku, par spīti karstumam un tomēr nestrādājošai ēšanai.
Uz CET braucu cerību pilna, bet ar skaidru apziņu, ka pilnai distancei gatava neesmu un tāpēc bez ilūzijām. Es zināju, ka būs jācieš, un tam es biju gatava. Sākumā domāju, ka iešu uz 12h rezultātu, bet papētot dažādu skrējēju iepriekšējo gadu rezultātus, nolēmu, ka jāmēģina ātrāk. Rezultāts 10:30 būtu A’, 11:00 man liktos ļoti labi.
Pašu skrējienu neaprakstīšu, Gunta jau to izdarīja iepriekšējā bloga ierakstā (ko lasot, ar baudu gremdējos atmiņās). Īsumā – pirmie 50km bija ļoti baudāmi, pēc tam es nomiru, augšām cēlos, nomiru atkal un atkal cēlos. Tā ik pēc pāris kilometriem. Manas bažas par ēdienu par laimi nerealizējās, manas bažas par kāju gatavību – realizējās, bet ne tā, kā es domāju. Izrādās, ka noskrējieni lejā ir sāpīgāki par kāpšanu uz augšu. Lielākais pārsteigums, kas radīja lielu laika zudumu – Amatas taka – es nebiju gatava skriet cauri krūmiem, neredzot taku, līdz ar to ejot kājām, pasākums stipri salēninājās. Es izbaudīju vēl nebijušas emocijas pēdējos 6km – pirms katra pacēluma uz augšu man sākās histērija no bezspēka sajūtas, bet tomēr arī caur to es skrēju, gāju, kāpu. Pēdējie 2km – tikai dzīvniecisko instinktu vadīti – finišs laikam izdala feromonus – tur ir atpūta, ēdiens, tur nav jāskrien. Jebkas, lai nonāktu tur. Tas, ko es mācījos no šī skrējiena – es varu ciest un izrādās, varu ciest diezgan ilgi rezultāta dēļ. Arī to, ka iespējams izskriet skrējienu, nekur nedodot sev atlaides, nevienas liekas minūtes ēšanas punktā, neviena lieka atpūtas mirkļa ceļā, tikai uz priekšu, tikai uz finišu. Šī sajūta ikdienas treniņos nav sasniedzama – izlikties par 100%, atnākt pilnīgi tukšā, ar pilnīgi kailu dvēseli. Laikam tāpēc es to daru – sastapt sevi pusceļā un ieraudzīt vēl vienu tumšo dvēseles stūri izgaismotu, vēl kādu skeletu ieraudzīt sejā un nenobīties.
P.S. Skrienot uz beigām, dievojos sev – nekad vairs. Braucot uz mājām, mēs jau ar Gunu plānojām, kā varētu nosaukt rogaininga komandu. Atbraucot mājās, sāku domāt, no kā gan tieši es tajos krūmos nobijos un vai nevarētu nākamreiz tomēr cauri skriet. Aha, mana novērojošā apziņas puse teica – tātad nākamai reizei tomēr būt. Kas gan to būtu varējis paredzēt?
P.P.S Gala rezultāts 10:44:48 ir gana tuvu manam gribētam.
Ilgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats rakstīja, tad apņēmās, ka nākošgad uz CET reklāmas plakāta jābūt kāda latvieša sejai. Sacīts, darīts! Tas ir – uzvarēts ir, plakāta lietas gan uz organizatoru pleciem. Droppy jeb, kā vecāki viņu pazīst – Andri Ronimoisu varētu saukt par kārtējo spīdekli, kurš uzradies no zila gaisa, pagājušā gadā tik iemēģinājis taku skrējienus, bet nu jau sāk šūpināt pjedestālus. Taku skrējēji, uzmanieties, jums ir parādījies nopietns konkurents. Uz Valmieru viņš gan neskriešot. Varbūt tāpēc, ka galvenā taka par lielu? Lasīt tālāk.
Pagājušajā gadā Cēsis Eco Trail (CET) bija nozīmīgākais ieraksts manā kalendārā. Šis pasākums bija mans pirmais ultra skrējiens karjerā, un tam es piegāju diezgan nopietni. Mana nopietnā gatavošanās gan deva diezgan maz, jo 45. kilometrā bāka bija tukša. Līdz finišam tiku, bet trases otro daļu pārsvarā nostaigāju. Neskatoties uz to, rezultātā iegūtā 9. vieta mani darīja lepnu, bet grūtības trasē mani bija pārliecinājušas par to, ka šādus pasākumus vajag arī turpmāk.
Sastādot savu 2015. gada sacensību plānu, CET sarakstā ieliku negribot. Salīdzinoši augstā dalības maksa man prieku neradīja, tāpat arī biju satraucies, vai būšu spējis atkopties pēc 119 km garā Lavaredo skrējiena, kurā plānoju piedalīties vien mēnesi pirms CET. Sajūsmā nav arī Ingrīda, kura uzzinot, ka esmu pieteicies, grūsni nopūš – atkal Alūksnes pilsētas svētki gar degunu.
Lai arī sākotnēji plānoju Cēsīs skriet mierīgākā režīmā, pēc tam, kad vēdera problēmu dēļ nācās izstāties no Ziloņa tumsā un spēka izsīkuma dēļ nefinišēju Lavaredo, bija skaidrs, ka atkāpšanās ceļa nav – ja gribu pierādīt sev, ka esmu spējīgs kvalitatīvi noskriet taku ultru, tad tas ir jādara Cēsīs. Vieta piemērota, šeit tikai 500 metrus no starta/finiša dzīvo vecāki, līdz ar to var teikt, ka šī ir mājas trase, bet mājās palīdzot pat takas.
Pirms starta
Cēsīs ierodos jau dienu pirms starta. Ceļš kopā ar VSK Noskrien biedriem paiet nemanot, un pa ceļam esmu atzinies, ka gribu cīnīties par augstākajām vietām. Pie favorītiem gan netieku pieskaitīts un pirms starta veidotajā sacensību aprakstā pieminēts netieku. Saprotama lieta, jo neesmu pelnījis, bet sportisko niknumu tas iededz.
Izņemu numuru un dodos uz vecāku mājām, bet tur tieši pretī mājai reklāmas plakāts ar Gediminas Grinius seju virsū. Puika jau svarīgs, to es saprotu, bet man kā patriotam labpatiktos redzēt tur kādu latvieša seju. Nospriežu, ka jācenšas nākamajā dienā uzvarēt, lai varētu teikt, ka esmu darījis visu, lai šo situāciju iespējams mainītu.
Pēc pusstundas tiekos arī ar pašu Gediminu. Jaunajā Cēsu koncertzālē ir uzrīkota tikšanās, kuras laikā varēšot šo vienu no pasaulē labākajiem taku ultramaratonistiem aptaustīt un iztaujāt. Pats Gediminas atstāj labu iespaidu – komunikabls, intelektuāls un pietiekami harizmātisks, tāpēc pavadītā stunda sarunās ir gana interesanta un dīdīties sāku tikai uz beigām. Gediminas daudz stāsta par savu pieredzi taku skrējienos un saviem plāniem nākotnē. Šo to vērtīgu uzzinu arī es, Gediminas izstāsta par savu uztura plānu sacensību laikā, un es kā paklausīgs skolnieks, šo sistēmu integrēju savā skrējiena plānā. Izrādās, ka strādā un par to paldies.
Tikšanās ar Gediminas. Bildes autore: Lelde (ja nu kāds nenojauta)
Iepriekšējā vakara ēšanas plāns gan nav pārdomāts, tāpēc metamies galējībās. Pie manis paliek elitāra noskrieniešu grupa un mums sanāk kārtīgs pasta party. Fonā iet viens no kvalitatīvākajiem Holivudas garadarbiem “Supersuns” (Underdog) (neticiet zemajam reitingam IMDB, filma ir fantastiska), pa vidu lielākais katls mājās pilns ar makaroniem un saldajā Leldes brovnijkūka pēc kuras apēšanas ir sajūta, ka asinis ir pārvērtušās par cukuru. Gribās skriet jau tagad, bet jāciešas līdz rītam.
Ar brovnijkūku sākam arī rīta cēlienu. Nezinu vai esmu satraucies, vai tas ir kūkas iespaidā, bet jūtos kā suns, kurš tūlīt tiks palaists pastaigā. Par laimi astes man nav, un pārējie neredz manu lielo satraukumu. Uz mammas jautājumu, cik ilgi skriesim, Kristaps pasteidzās atbildēt, ka astoņas stundas un es negribot izklausīties lielīgs piekrītu. Ingrīdai gan izstāstu, ka reālais mērķis ir noskriet par stundu ātrāk, jo astoņās stundās noskrēju jau pirms gada. Lielas pārliecības par saviem spēkiem gan nav.
Starts – Ērgļu klintis
Starts kā starts, ja pagājušajā gadā piecos no rīta bija pacilājošas sajūtas, tad šoreiz tā īsti nav. Noskaņojies gan esmu labāk kā pirms gada. Zinu, ko kurā brīdī ēdīšu, kur satikšu Ingrīdu, kādā tempā skriešu. Šoreiz esmu nolēmis jau no starta skriet savā tempā, mērķis ir pa taisnēm skriet ar ātrumu 4:30 – 4:40. Kalnos neskriešu, bet no kalniem ripošu maksimālā ātrumā. Ja viss iet pēc plāna, katri 8 km jāpieveic ne ilgāk kā 42 minūtēs. Zinot to, ka trases pirmie desmit kilometri ir pilnīgi plakani, pārsvars pār grafiku jāiekrāj jau laicīgi.
Džentlmeņi pirms starta
Sāku šķietami prātīgi, taču grupas iespaidā esmu pirmos divus kilometrus noskrējis ātrāk nekā gribētos, un vidējais temps ir bijis tuvu 4:00 min/km. Priekšā gan man tāpat ir pietiekami daudz skrējēju, to skaitā arī garās distances veicēji. Pēc pāris kilometriem gan tempi norimst un es attopos kopā ar 30 kilometru distances veicējiem. Šeit arī viena pazīstama seja no jaunības gadiem un tas priecē, būs ar ko parunāties. Ap piekto kilometru sev priekšā ieraugu Mārtiņu un nolemju, ka jāpieliek nedaudz solis, lai varētu šim ļaunprātīgi iesēsties astē. Tiesa, kā tas nereti gadās, tiklīdz Mārtiņu esmu panācis, viņš man vairs nešķiet tik interesants un turpinu savu skrējienu jau viņam pa priekšu. Pagājušajā gadā Mārtiņš bija vienīgais, kuru izdevās apdzīt arī trases otrajā daļā, skrienot garām ceru, ka šoreiz nebūsim apgrieztās pozīcijās.
Team Suunto
Kopumā ceļš līdz pirmajam kontrolpunktam Ērgļu klintīs paiet diezgan ātri. Paralēli pulkstenim esmu ieslēdzis arī Endomondo un tante par pieveiktajiem kilometriem ziņo regulārāk nekā man liktos iespējams. Nedaudz lēnāk skrienas tikai purva zonā, šeit smīkņāju, jo mani ceļa biedri no 30 kilometru distances nemitīgi pukojās par dubļaino segumu un dažādajiem šķēršļiem, man iebildumu nav. Sekojošajos pauguros no saviem biedriem atraujos un kontrolpunktā ierodos pirms viņiem. Jūtos ātrs un stiprs, vienīgais, kas satrauc, ka sen neesmu redzējis nevienu skrējēju priekšā – vai tiešām esmu pirmais?
Muļķa bērns, skaidrs, ka neesmu. Vispirms kontrolpunktā saņemu no Ingrīdas pirmo sāls devu un iemainu vienu izdzerto pudeli pret pilnu, bet skrienot prom vēl paķeru no galda banānu. Uz manu jautājumu, kurā vietā esmu, saņemu skaidru atbildi – ceturtajā? Esmu šokēts un kontrolpunktu pametu nomāktā garastāvoklī. Zem deguna burkšķu par to, kādā monstru kompānijā es esmu nonācis un ka pasaulē nav taisnības. Pagājušajā gadā līdz Ērgļu klintīm skrēju divas minūtes ilgāk un biju līderu grupā, šogad tikai ceturtais – būs skarbi.
Ērgļu klintis – Žagarkalns
Pēc Ērgļu klintīm uz mirkli man atkal pievienojās 30 kilometru biedri, bet ilgi viņi man vairs līdzi turēt nevar un nedaudz kalnainākajā trases daļā ātri vien paliek nopakaļ. Turpmākos kilometrus atceros gana labi no iepriekšējā gada. Pirms gada šeit mokoties ar sagurumu bija jāklausās Drūpija jautrajā dziedāšanā un jāturas astē, šogad stipri vientuļāk. Uz trases gan cilvēkus satieku, bet tie ir 15 kilometru skrējēji un mūsu ātrumi atšķiras diezgan ievērojami. Pa retam apdzenu arī pa kādam nolūzušam 30 kilometru skrējējam, bet tādu nav daudz un pārsvarā skriešana ir bez lieliem piedzīvojumiem.
Pēc tam, kad no garās trases nodalās 30kilometru maršruts, saprotu, ka tālāk būs pavisam vientuļi un pāris kilometrus tā arī ir. Tuvojoties Žagarkalna kempingam gan pamanu tālumā aiz līkuma nozūdam kādu no konkurentiem. Sajūtu mutē asiņu garšu un uzsāku medības. Pats ieskrienot šajā līkumā gan tieku nedaudz izsists no līdzsvara, konkurenta vietā, priekšā ieraugu vairākus meiteņu dibenus. Izrādās esmu trāpījis tieši uz atpūtnieku zaļās pieturas pauzi. Nekā pārāk nepiedienīga gan neredzu, tāpēc kolektīvi pasmejamies un šķiramies kā draugi, bet par neveiklo situāciju smaidu vēl pāris minūtes.
Smaidu vairo arī priekšā esošais konkurents, kuram strauji tuvojos un kādā no garākajiem kāpumiem diezgan viegli arī apsteidzu. Valdis mani uzmundrina un es uzmundrinu viņu, bet pēc mirkļa jau esmu prom un nonāku kontrolpunktā. Pat nenojaušu, ka nākamreiz skrējējus redzēšu vien pēc 30 kilometriem.
Ingrīda jau priekšā, saņemu sāls devu, nomainu pudeli un atbrīvojos no tukšajiem želeju iepakojumiem. Ingrīda tā starp citu paziņo, ka esmu pirmais. Es gan viņai atbildu, ka tas nav iespējams, jo esmu apdzinis tikai vienu skrējēju, bet Ingrīdas informāciju apstiprina arī Dzintars. Nospriežu, ka divi pārējie ir apmaldījušies un man izrādās taisnība. Mājas takas laikam tiešām palīdz, jo līdz šim pašam ar marķējumu nav bijušas nekādas problēmas – viss augstā līmenī. Paralēli faktam, ka esmu pirmais, priecājos par savu ātrumu, 40% no trases ir aiz muguras un esmu tos veicis 2,5 stundās, tas nozīmē, ka esmu iekrājis nelielu rezervi savam plānotajam 7 stundu finišam.
Žagarkalns – Amata
Ziņa, ka esmu pirmajā vietā liek šim visam pasākumam pievērsties savādāk. No mednieka esmu pārvērties par medījumu. Turpmāk būs vairāk jāgroza kakls, lai skatītos atpakaļ. Ja runā par kaklu, tad tas man ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Somas lence zāģē kaklā ar apbrīnojamu regularitāti un sāp diezgan pamatīgi. Skaidrs, ka pats vien esmu vainīgs. Jau pirms starta zināju, ka ar šo kreklu šādas problēmas būs, bet līdz kvalitatīvam risinājumam tā arī nenonācu un domāju, ka pietiks ar bafa uzvilkšanu. Pat vēl nedēļu pēc finiša var vizuāli pārliecināties, ka nepietika.
Kakls, lai arī nepatīkams, bet ir sīkums. Priekšā ir trīs kāpumi, vispirms jāpieveic Žagarkalns, pēc tam jāpieveic Ozolkalns, bet beigās bonusiņā ir Vāļu kalns. Sajūta, ka katrs no šiem kāpumiem ir stāvāks par iepriekšējo un pēdējā jau kāpju ar diezgan piedzītiem ikriem. Arī vidējais ātrums pauguros ir krities un pēdējie kilometri veikti ar ātrumu 6min/km.
Turpinājums ir grūts, kalni mani ir izsituši no ritma un ir parādījušās sāpes cirkšņos. Skriet tas vēl netraucē, taču zinu, ka ja tagad apstāšos vai sākšu iet, tad atsākt skriet būs krietni grūtāk. Krities ir arī vidējais ātrums un tagad taisnie kilometri prasa jau gandrīz piecas minūtes. Pie Rakšiem apklust arī Endomondo tante, telefona baterija ir izturējusi tikai 38 kilometrus.
Distances vidus sasniegšanu nesvinu, nogurums ir milzīgs, cirkšņi sāp, bet galvā ir pesimistiskas domas. Līdzīgi bija arī pagājušajā gadā ap šo vietu, tāpēc esmu vīlies, ka arī šogad neesmu ticis ne par solīti tālāk. Atšķirība no pagājušā gada ir tāda, ka esmu pirmajā vietā un līderiem neklājās pukstēt, tiem vienmēr klājās viegli.
Lielu izbīli piedzīvoju pāris kilometrus pirms Amatas kontrolpunkta. Šeit noskrienot no kāda no kalniem ceļi aiziet trīs virzienos, bet marķējuma nav. Samulstu, bet lēnām turpinu uz priekšu. Negribās atstāt pārāk daudz spēkus, ja skrienu nepareizajā virzienā. Iekšējais kompass gan man saka, ka skrienot pa šo ceļu izskriešu uz lielā ceļa, kur ir kontrolpunkts, tāpēc turpinu, lai arī marķējumu neredzu. Pēc 500 metriem marķējums atkal parādās, atvieglojums ir milzīgs un jau pēc pāris kilometriem esmu kontrolpunktā.
Amata – Kārļi
Ingrīda kā ierasts ir jau priekšā. Priekšā ir arī nikna paskata lietuviešu atbalsta komanda, kas manā virzienā labus skatienus nevelta. Es gan ne pie kā nejūtos vainīgs, paši vainīgi, ka apmaldās. Arī Ingrīda atzīst, ka viņu cenšoties iznīcināt ar skatienu. Par laimi lietuvieši nav Supermena radinieki un ar lāzerskatienu mūs neiznīcina, tāpēc izdodas izdzīvot. Tāpat Ingrīda ziņo, ka joprojām esmu pirmajā vietā, bet lietuvietis esot piecas minūtes aiz muguras. Saku, ka ilgi tā nebūs un noteikti tikšu apdzīts. Ingrīda manam apgalvojumam viennozīmīgi piekrīt, Žagarkalnā šis esot izskatījies žirgtāks.
Ina, kas šajā KP ir brīvprātīgā uzjautā vai man nevajag kaut ko sapūst ar aukstumu. Pats pie sevis nodomāju, ka nevajag, bet atbildu, ka vajag gan. Norādu uz sāpošajiem cirkšņiem, lai gan cerība, ka šis atrisinās problēmu ir niecīga. Ina cenšas sasaukt aukstuma eksperti, bet beigās saprotot, ka tas tik ātri nenotiks, ķeras pie darba pati. Veikums diezgan neprofesionāls un reālu labumu nedod, bet fakts, ka par mani kāds rūpējās sasilda sirdi un tālāk jau dodos ar krietni augstāku enerģijas līmeni.
Skrējiens gar Amatas krastu ir pati interesantākā trases daļa visā skrējienā. Šeit skriešana ir tehniskāka – taciņa ir šaura un bieži maina virzienus, uz tās ir daudz šķēršļu un iespēja novelties no takas upē ir diezgan reāla. Ātrākie kilometri joprojām ir zem 5min/km, bet lielākoties kilometrus sanāk pieveikt vien ar ātrumu 6min/km. Šeit arī ar vien biežāk sāku skatīties atpakaļ, jo liekas, ka tik lēni pārvietojoties mani drīz vien noķers.
Ļoti dinamiskais trases posms paiet salīdzinoši nemanot. Sāpes cirkšņos ir pazudušas un tagad mani nomāc tikai lielais nogurums, kas sakrājies aizvadītajos kilometros. Aizmugurē esošos konkurentus tā arī nesatieku, bet priekšā gan ir cilvēki. Vispirms satieku igauņu tūristus, kas mani laipni palaiž garām, bet pēc tam pārbiedēju kādu bezrūpīgu makšķernieku, kurš nepamanīdams manu tuvošanos paliek trases malā vārgi smaidot un spļaudoties. Brīdinu, lai ir možāks, jo tādu kā es vēl būs daudz.
Cilvēku satikšana uzmundrina, tomēr kopumā palieku arvien vārgāks. Nolemju, ka turpmākās ēšanas reizes pavadīšu ejot, tomēr cenšos tās apvienot ar kāpumiem, lai nav tā, ka pārāk daudz pastaigājos pa taisnajiem gabaliem. Arī noskrējienos tempu esmu ievērojami samazinājis, ja sākumā šādās vietās daudz riskēju, tad tagad cenšos būt prātīgāks un saprotu, ka tās pāris sekundes visticamāk neko neizšķirs. Ar visu prātīgumu vairākās vietās vienalga pamanos pazaudēt marķējumu. Katru reizi, kad tas notiek, salīdzinoši ātri atgūstos, tomēr pāris minūtes šādi zaudēju.
Mirklis pirms Kārļu KP.
Tuvojoties Kārļu kontrolpunktam zinu, ka, lai tiktu pie gardumiem ir vispirms jātiek augšā diezgan pamatīgā kāpumā. Šeit tiešām kārtīgi pamokos, stāvums ir iespaidīgs un pēdējos metros jau sāku izklausīties pēc Šarapovas trešā seta taibreikā. Censties gan ir bijis vērts, Ingrīda jau gaida priekšā ar visiem nepieciešamajiem labumiem un turpat ir arī kontrolpunkts, kur sāku improvizēt un ķeros pie gurķiem. Brīvprātīgie piedāvā atvērt arī olīvu burciņu, tomēr tik lielā izmisumā es vēl neesmu un atraucu, ka īsti laika tādām izklaidēm nav. Mirkli vēlāk jau nozūdu mežā, laika tiešām man nav daudz, jo lietuvietis joprojām esot piecu minūšu attālumā.
Kārļi – Cēsis
Pagājušajā gadā pēc Kārļu kontrolpunkta man nāca atpakaļ otrā elpa. Šogad šādu ekstru man nav, jo īsti vēl neesmu pazaudējis pirmo. Daži pirmie kilometri pēc Kārļiem ir pagrūti, turklāt morāli gatavojos arī pēdējam kārtīgajam kāpumam, kas sekos mirkli vēlāk. Ar kāpumu gan nedaudz paveicās, jo gandrīz paskrienu tam garām. Pats kāpums izrādās nav nekāda dieva dāvana, augšā tieku ar lielām problēmām un vēl kādu brītiņu pēc kāpuma pievarēšanas nevaru saņemties skriešanai. Pārāk gan nepārdzīvoju, jo zinu, ka tūlīt būs vairāki kilometri pa viegli skrienamu ceļu, kur varēs atgūt zaudēto.
Ceļa sākums izvēršas ne visai veiksmīgs, šeit stāv niknais leišu busiņš un atkal tieku pavadīts ar naidīgiem skatieniem. Katru reizi, kad paskrienu garām šim busiņam zinu, ka lietuvietis man ir aiz muguras. Šeit pirmo reizi pamanu arī iepriekšējā gada uzvarētāju Vaidas, tomēr tajā brīdī nenoticu, ka viņš varētu būt izstājies un nospriežu, ka brālis vien būs. Kopumā gan ceļš attaisno uz sevi liktās cerības. Nākamos kilometrus lidoju zem 4:30min/km un pārliecinoši sev stāstu, ka katru kilometru, ko es noskrienu šādā tempā, es attālinos no visiem pārējiem. 100% pārliecības par to nav, bet lēnām gaisā jau sāk virmot, ja ne uzvaras, tad vismaz pjedestāla smaka, tāpēc atslābt sev vairs neļauju.
Pirms iegriešanās mežā vēl satieku Ingrīdu, viņa mašīnā uzgriezusi manu skriešanas mūziku un tas man ļauj turpināt tik pat raitā solī uz priekšu. Viņa arī brīdina, ka satikusi Vilmāru, kurš informē, ka priekšā iespējams ir noplēsts marķējums, tomēr tur būšot cilvēks. Skaidrs, ka tas mani viegli satrauc, apmaldīties tagad nebūtu jauki, jo jau tāpat pulkstenis rāda, ka esmu noskrējis lieku kilometru, vēl kādu lieku nebūtu vēlams.
Tuvojoties Cēsīm atkal jūtos tuvāk civilizācijai. Šeit satieku arī citus dalībniekus. Pretī nākošais nūjotāju pārītis izskatās pavisam žiperīgs un dzīvīgs, bet viņiem sekojošajam puisim acīs ir manāma nolemtība. Uzmundrinu gan pirmos, gan otro, bet pārsvarā tomēr nodarbojos ar skatīšanos atpakaļ.
Uz priekšu es te tiku cauri sausām kājām, atpakaļ bija vienalga
Pavisam interesantas sajūtas pārņem Žagarkalna kempingā, šeit valda tāda dzīvība, ka gribās skriešanai mest mieru un pievienoties bariņā. Te ir gan mūzika, gan bumba, gan aliņš, bet atslābt nedrīkstu. Gar acīm zib iepriekšējās neveiksmes, Gedimina plakāts un finiša arka.
Pēc Žagarkalna kempinga gan sākās neliela neveiksmju josla. Vispirms izbeidzās pulksteņa baterija un es palieku bez sajēgas par ātrumu un attālumu. Šo problēmu izdodas atrisināt viegli, jo puskilometru tālāk stāv Ingrīda un kā zinādama piedāvā manu, nu jau atkal uzlādēto telefonu. Tādu pamatīgāko krīzi piedzīvoju vēl kilometru tālāk. Marķējums rāda, ka jāskrien taisni, tomēr es pamanu marķēju, kurš uziet pa labi kalnā un papildus šim marķējumam bultiņu, kura aizgriezta man uz neredzamo pusi. Nodusmojos, ka kāds huligāns aizgriezis bultu uz nepareizo pusi, lai ieriebtu skrējējiem un sāku kāpt augšā kalnā. Tikai kalna galā attopos, ka es esmu šeit jau bijis un ka bulta bija nepieciešama, lai skrienot lejā no kalna zinātu uz kuru pusi jāskrien. Lamājos un skrienu lejā, tomēr vairs nav ne mazākās nojausmas kurā pozīcijā es esmu.
Nākamos kilometrus atkal lidoju. Bažas, ka kāds mani varbūt ir apsteidzis ir lielas, tāpēc drošības pēc cenšos dzīties pakaļ. Neziņā esmu kādus trīs kilometrus, tomēr arī šajā laikā vairāk skatos atpakaļ nekā uz priekšu. Arī šeit vēl pa ceļiem izdodas paskriet dažus kilometrus zem 4:30min/km, par to esmu sajūsmā. Uzvarēt ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir, lai izdodas kvalitatīvs skrējiens.
Mirkli vēlāk arī satieku vietējos labvēļus, kas trases malā iznesuši skrējējiem ūdeni un arī krūzi. Pašam ūdens ir pietiekami, tomēr tāpat piestāju, lai ievilktu elpu un drošības pēc pārprasu, vai kāds jau nav aizskrējis. Vīri ziņo, ka es esot pirmais un ka līdz finišam ir trīs kilometri. Tam es neticu, jo pēc maniem aprēķiniem jāskrien vēl kādi pieci.
Vīriem gan izrādās taisnība, jo jau pēc mirkļa es ieraugu zīmi, ka līdz finišam ir palikuši trīs kilometri. Tas priecē, jo spēka vairs nav atlicis daudz un ar vien biežāk kājām velk uz pastaigu. Pusotru kilometru pirms finiša atkal esmu uz asfalta, policisti ir pārsteigti nesagatavoti, jo īsti vēl astoņdesmitniekus nav gaidījuši. Saņemu uzmundrinājumus un uzslavas, bet es policistus cenšos pierunāt, lai sekojošo lietuvieti uz mirkli aiztur, ja viņš ir pietuvojies man bīstami tuvu. Policistu lojalitāti gan nesanāk pārbaudīt, jo pazūdu aiz līkuma pirms parādās lietuvietis.
Strauji tuvojos Cēsu parkam un skrienot caur pagaro ieleju pirms parka galvu praktiski nemitīgi turu ar skatienu atpakaļ. Izskrienot cauri ielejai esmu pārliecināts, ka uzvara būs mana, jo no sekotājiem nav ne smakas.
Šķietamās drošības dēļ pamatīgi nometu ātrumu un pa Cēsu parka kāpnēm augšā kāpju pavisam gausi. Augšgalā mani sagaida Drūpijs un mudina pēdējos metrus veikt skriešus. To arī daru un uz pārsimts metriem kopīgi sasniedzam šādai distancei nepieklājīgus ātrumus. Pašam prieks, ka to vēl spēju, jo jau kilometriem ilgi esmu pie sevis spriedis, ka pat ja lietuvietis mani panāks, es no viņa beigās spēšu aizbēgt. Tagad esmu pārliecināts, ka to tiešām izdarītu.
Finiša taisnē ieskrienu jau lēnāk un ķeros klāt pie svinēšanas. Finiša laiks 6:43:40 jeb 4 sekundes lēnāk kā Vaidas iepriekšējā gadā uzstādītā latiņa. Tiesa trase gan bija cita.
Finišs
*Sakārtots ēšanas plāns ir zelta vērtē (ēdu ik pa 20min mazās devās: kopā 2 Dion koncentrētās želejas, 2 Dion 100ml enerģijas devas, 1,5 banāni un saujiņa riekstu. Ūdens apmēram 4litri uz visu distanci. Trīs magnija kapsulas un katrā kontrolpunktā pa mazai sāls devai);
*Jau otro gadu CET pabeidzu ar noberztu kaklu. Maikas un somas mainās, kaklā caurums paliek;
*Kvalitatīvs atbalsts kontrolpunktos var izglābt grūtos brīžos. Šoreiz atbalsts ļāva ietaupīt laiku, jo nebija nepieciešams pārliet ūdeni un nebija jāčakarējas ar sāls pārnēsāšanu.
Sāku rakstīt šo rakstu, skrienot Cēsu Eco Trail. Dienu pirms sacensībām uzzināju, ka mana misija ir iedvesmot. Ceru, ka šis būs pirmais veiksmīgais mēģinājums to darīt šādā veidā!
Mani sauc Jānis Šnepste. Esmu 40 gadus jauns.
Esmu atkarīgs no skriešanas. Man ir 3 Lieliski bērni Kārlis Gustavs (14), Alberts Emīls (9), Elizabete Anna (7). Jau 15 gadus esmu kopā ar savu sievu Baibu.
Kā viss sākās?
Līdz 2009.gadam pārsvarā darīju visu, lai bojātu veselību. Dienā izsmēķēju 1,5 paciņu cigarešu. Spītīgi to darīju 22 gadus. Svētdienas tika pavadītas guļus stāvoklī pēc jautriem un saviesīgiem pasākumiem. Tā teikt, nakts no piektdienas uz pirmdienu jeb patīkami atcerēties, bet kauns stāstīt. Protams arī karbonādei ar kartupeļiem frī, maķītim bija īpaša vieta manā dzīvē.
Lielākais notikums bija smēķēšanas atmešana. Dēļ bailēm, ka varētu atsākt smēķēšanu, pieliku punktu arī sīvajam. Parādījās daudz brīva laika. Manā dzīvē ienāca Svētdienas. Bija kaut kas jādara. Sāku ēst un skatīties Televizoru. Mans Svars bija 96 kg. Kaut kas bija jādara. 2011.gada vasarā beidzot aizvilkos līdz Magnētam (orientēšanās bija vienīgais sporta veids ar ko bērnībā nodarbojos apmēram vienu gadu). Pirmo distanci es nostaigāju. Man likās neiespējami noskriet visu distanci, turklāt ar 30 minūšu kļūdām uz punktu. Lēnām, pamazām sāku pamīšus iet un skriet, līdz beidzot varēju arī visu iesācēju distanci noskriet. Iespējams, ka labu pamatu ielika mana regulārā dalība Latvijas kausa sacensībās, kur es parasti biju pēdējais dalībnieks (visi punkti novākti, dalībnieki meklē suņus, ar kuriem mani no meža izdzīt). Man bija konkurents Gints. Bet vienā brīdī es sapratu – lai uzvarētu Gintu, man ir vajadzīga skriešana. Jo labi orientieristi ir labi skrējēji, tā es biju novērojis.
2012.gada 2.aprīlis ir pirmais ieraksts GarminConectā. To tad arī varētu uzskatīt par oficiālo skriešanas sākšanu. Skrējēju kārtā iesvētīts, ar savu pulsometru. Pārlaimīgs. Es novērtēju cilvēkus un skolotājus, kas ir ap mani. Man ir prieks, ka izdevās satikt Juri Beļinski. Viņš man ir ielicis izpratni par skriešanu, par treniņu procesiem. Par to, ka katram pašam ir jājūt sevi. Ar viņa palīdzību esmu saticis draugus un interešu biedrus.
Manas atziņas par skriešanu:
Taisnība vienmēr ir pa vidu! Starp galējiem uzskatiem esi Tu.
Ķermenis ir Tavs templis! Nedari viņam pāri! Ieklausies!
Man patīk treniņa process. Padari skriešanu par dzīves sastāvdaļu.
Šis raksts ir par CET, tādēļ turpinājumā par šo.
Ņemot vērā manu filozofiju, Pasākumam biju labi sagatavojies fiziski. Pārlasīju visus garo distanču ieteikumus. Visur figurē – neeksperimentēt ar ēdienu (cik nav dzirdēts no paziņām par vēdergraizēm un brūnajām strīpiņām Rogainingos). Tātad jāēd un jādzer pašam savs (atskaitot ūdeni). Dzimst plāns nenest želejas, batoniņus un manu izotoniku. Bet sarunāšu atbalsta komandu, ka man krustojumos un dzeršanas punktos, būs „mājas ēdiens”. Vienkārši un ģeniāli. Uz piegādi mēģinu sarunāt skrējējus, bet nu 12h mani gaidīt gatavs nav neviens. Tad beigās pielaužu mīļo sievu. Izcils plāns, kamēr citi žļarkstēdami nesīs savas piena pakas, es viegli kā Laimonis ar mazu pudelīti varēšu nolidot 80 km.
Naktī pirms starta guļu labi. No rīta ar Baibu dodamies uz Cēsīm.
Startā parunājos ar Daini Limanānu un Nikolaju Lucānu (zīmīgi, ka finišēju starp abiem). Parunājamies par plānotajiem laikiem. Par savējo nerunāju (galvā 10h). Zinu ka viņi ir krietni pieredzējušāki un ātrāki.
Starts.
Sāku mierīgi. Zinu, ka man būs nedaudz diskomforts, jo skrienu ar radzēm. Taču zinu, ka mežā un kalnos, tas var atmaksāties. Skan kā augstpapēdenes. Pārsvarā sākumā mani apdzen. Bet pat mana mazā sacensību pieredze liecina, ka tie, kas apdzen, ir vai nu no īsajām distancēm vai arī es apdzīšu viņus.
Taka ievijās mežā. Gaiss, smarža, bauda, endorfīni, adrenalīns. Mani apdzen arī visi mani konkurenti. Pieskrien arī Laimonis. Es viņam saku: man jau likās, ka par ātru skrienu. Viņš mēģina izlasīt manu vārdu uz Nr. Vai arī skatās kuru distanci skriešu. Atbild, ka viņš arī skrienot par ātru, ka viņš te patrenēties atskrējis. Nedaudz paskrienam kopā, paskatos spidometrā, man par ātru un palaižu viņu…
~7 km. Lai arī skrienu lēni, distance iet ātrāk nekā plānots. Te jau arī krustojums, kurā satieku Sieviņu. Atdodu viņai cepurīti, saule šodien nebūs karsta, nevajadzēs. Dzeramā pudele pilna, želejas neēstas, batoni arī ne. Viss labi. Satiekamies Ērgļu klintīs, sieviņa nosauc. Skrienu, baudu. Sāku apdzīt pirmos saplīsušos. Domāju, cik superīgs skrējiens. Skrienu jau pāri stundai, bet tā isti iesilis neesmu. Tiešām baudu savā lēnajā riksītī. Gar takām, gailenes un dažādas bekas. Ja man būtu grozs, būtu pielasījis pilnu. Galvā ik pa brīdim skan “Super Girl”. Visbrīnišķīgākais skrējiens kāds jebkad bijis. Skrienam gar Gauju vai Gaujas pietekām, manas acis un prāts aprij skaistos skatus kā vislielākos saldumus.
~15 km. Ērgļu klinšu ēdināšanas punkts tuvojas. Paķeru želeju, jo patīk to noskalot ar svaigu ūdentiņu. Redzu rosību punktā. Dzirdu atbalsta vārdus. Sazīmēju GunuO, daudzus nepazīstamus, bet jaukus ļaudis. Bet tikai ne manu sievu. Tik daudz jaunas un smukas metenes man piedāvā padzerties, bet es nobļaujos, vai mana sieva šeit nav? Apkārt atskan jautri smiekli, vai tad tik no sievas tu ņem? Esmu izsists no sliedēm. Izdzeru glāzi ūdens un sāku skriet. Pēkšņi dzirdu Gunas balsi, ka jāskrien uz citu pusi. Paņemu pareizo taku un sākās psiholoģiski grūtākie km distancē.
Kas noticis? Avārija? Vai mājās kaut kas noticis! Sīkie kaut ko sastrādājuši. Darbs ugunsdzēsējiem. Nu baigā, kad es Tevi satikšu… Tajā brīdī es sapratu, ka mani māca. Gribēji būt baigi gudrais, nenest savu piena paku, savas maizītes. Nu še Tev! Tātad dzert un ēst man nebūs mājas ēdienu, būs jāņem svešais, bet no labām rokām.
Mēģinu tikt vaļā no nevajadzīgajām domām. Apskatos pudeli, ka dzirai līdz Žagarkalnam vajadzētu pietikt. Nekāda kaifa no skrējiena, vienīgi smadzeņu kompostrēšana. Prātu nomierinu ar domu, ka ja ir kas noticis, tad tāpat es nevaru palīdzēt. Lai tie ugunsdzēsēji dara savu darbu, tu dari savējo. No stresa uzlec pulss, samazinu ātrumu. Ieķeros citos skrējējos. Sāku pārstrādāt plānu. Negaisa mākonis ir manā galvā. Sāku meditēt, nolīdzsvaroju prātu.
Žagarkalnā jāpielej pilna mana pudele, jāpadzeras, jāpaēd, gan jau kaut kā tālāk tikšu.
Dzīvo šim brīdim, mani sveicina gailenes! Tik skaisti! Neesmu piekusis distance tikai sākusies.
Rit 20.km. Jūtu, ka ķermenis sāk iesilt. Jā, ir pāri 2h. Priekšā pamanu divus skrējējus. Jānoķer un jāpieāķējas. Pie katra krustojuma vēl ceru uz mājas ēdienu.
~25 km, krustojums. Cerība mirst pēdējā. Pamanu balto Nissan Pulsāriņu. Būs ūdens, būs sisīts, būs izīts batoniņš. Saprotu, ka mana mīļā bija apmaldījusies. Jau pa gabalu rādu, ka viss ir kārtībā. Pielādēju želejas un batonu, dzeramo un traucos panāksniekos diviem kolēģiem.
Dzert un ēst pret kalnu ir ērtāk. Jūtos, kā niere taukos. Vienā brīdī jūtu, ka kāja sāk spiest. Pāršņorēju kurpi. Pēc 15 min viss ok. Esmu iesilis. Skrienu aiz žļarkstošās piena pakas. Sākas kāpumi. Kāpumā mans temps lielāks. Uzsaucu kolēģim, lai neatpaliek. Viņš man piedraud ar diviem Lieliem kalniem.
~32 km. Izklausīsies neticami, bet Žagarkalnā uzskrēju veikli. Tas ir pārpilnības rags. Varu izvēlēties, ko gribu, vai no svešām, vai no mīļajām rokām. Katrā dzeršanas punktā tāda laime negadās. No Žagarkalna pavērās skaists skats. Redzu bruņurupučus kāpjam kalnā. Viens kaut kāds zaļš, otrs Nikolajs, priekšā vēl kādi. Man tikai kalnā lejā, kalnā augšā un būšu klāt. Nikolaju satikt ir laba zīme, jo viņš ne pavisam nav nepieredzējis un lēns. Jānomedī tas zaļais bruņurupucis. Bet varbūt tas ir stirnu buks? Kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā atkal augšā un Zaļajam bruņurupucim klāt esmu. Pulss labs, kaut kur tālumā redzu Nikolaju. Esmu viņam pietuvojies.
~37 km, 3h44 min. Rakšos pamanu Balto Pulsāru. Mīļās acis un smaids mani pavada. Tomēr gudri bija izdomāts nenest piena paku un ēdienu. Forši ir medīt citus skrējējus ar pilnu vēderu.
~ 40 km, 4h Skrienu pa mežiņu, ķeru kaifu. Puse jau noskrieta. Palicis tikai mazumiņš. Esmu nomedījis vēl vienu kolēģi. Pēkšņi Nikolajs ar kolēģi mani gandrīz notriec no kājām. Marķējuma tālāk neesot. Tikko vēl bija. Mēs abi orientieristi, taču neapmaldīsiemies. Četratā dzenam pēdas. Man nospiedumu liekas pa maz. Ir taču sacensības. Jābūt zīloņtakām. Pēkšņi parādās marķējums. Skrienam kopā līdz ieskrienam mežā. Puiši ir uzmanīgi. Es lecu pāri kokiem, nevis eju apkārt. Varbūt pārgalvīgi, bet orientierista instinkti strādā. Vienā brīdī jūtu, ka man jāvelk . Man temps nedaudz par lēnu. Bet esmu uzmanīgs dēļ marķējuma. Ceturtais džeks pazuda kā akā iekritis. Pazuda arī marķējums. Jā, šeit laikam CET nelabvēļi dzīvo, nospriežam. Bet orientieristu veiksme mūs nepieviļ. Esam uz pareizā ceļa. Parādās arī marķējums. Un busiņš. Nikolajs iesmīn, re kur tas nelabvēlis brauc. Busiņš apstājas, logs atveras un parādās Vilmāra nopietnā sejas izteiksme. Vīri, vai marķējums kārtībā? Nē mūsu trio vienbalsīgi atbild. Pēc viena līkuma, no kalniņa aiztraucos pretī baltajam pulsāriņam.
~46 km, 4h38 Amatas tilts. Visdraudzīgākais dzeršanas punkts. Ina uzrunā, ka mēs esam pirmajā divdesmitniekā. Neticami. Mans plāns bija finišēt. Plāni mainās. Jūtu ķermeni piepildamies ar adrenalīnu. Paķeru glāzi ūdens un skrienu tālāk. Bet kur mana glābējkomanda. Ēdiens ir beidzies. Ūdens daži malki. Līdz mūsu tikšanās vietai Zvārtes iezī pietiks. Izskrienu pļaviņā un priekšā redzu Mihailu. Baigi viņš nesteidzas. Adrenalīns pieplūst vēl straujāk. Tuvojos viņam kā vilks. Viņš krīt, pajautāju,vai viss ok un aizlidoju garām. Jā, šobrīd saprotu, ka visticamāk esmu trešais savā grupā. Nu ir jāmin. Baudu Amatu, cik nu varu. Nesaceries, vecīt!
~ 49km, 5 h Zvārtes iezis. Neviena nav. Ūdens nav. Ēdiens nav . Sievas nav. Labi nav. Dabūs, ko gribēja. Pati varēs man braukt uz slimnīcu pakaļ. Nav tik traki, kā dažās kulta grāmatās. Tepat Amata blakus, dzer cik gribi. Vari arī iekāpt izpeldēties. Ak, laika nav? Pats vainīgs. Mute sāk riktīgi kaltēt. Vēders sāk sāpēt. Nu paņem ūdentiņu, varbūt pavisam sasāpēsies, tā, ka varēsi izstāties. Temps sāk kristies. Kādēļ domāji nelabas domas, kad ieraudzīji Mihailu? Viņš pat pakrita. Nu piedod. Jūtu, nu nāk virsū Ušakovs. Pamanu tērcīti. Tam jābūt avotam. Piepildu pudeli. Skrienu malkojot svēto, garšīgo ūdeni. Nedaudz smiltis čirkst starp zobiem. Ceru, ka vēderam būs labi.
~58 km, 6:12. Priekšā kāds tup. Domāju mežsargs. Nē fotogrāfs, kurš saka, ka pēc pusotra km būs dzeršana. Neko negribas. Ieskrienu bārā pie meitenēm, man pusi uz pusi. Bez uzkožamā. Ceru Kārļos beidzot ieraudzīt balto Nissan Pulsar. Jūtu nogurumu. Sāku rēķināt, ka pa 2h pusmaratonu noskriet ir tīrais nieks. Tātad varu pagūt iekļauties 8:30. Tad brīvā vieta uz brieža varētu būt manējā. Dzenu sevi. Kā pulss krītas, tad noperu sevi.
~61 km, 6:36. Baltais Pulsārs vīd pa gabalu. Vietējie džeki ir piesējušies Baibai. Būs kautiņš. Esmu agresīvs. Pieskrienot tuvāk redzu, ka Baiba tikai tagad kāpj no mašīnas. Vietējie džeki ir līdzjutēji blakus mašīnā. Neviens nav piesējies. Viņi mani draudzīgi uzmundrina. Paķeru savu pudeli un batonu. Apriju želeju. Batons tā arī paliks neapēsts līdz beigām.
Dzenu sevi. Tiek ieslēgts laika paātrinātājs, lai būtu ātrāk galā. Mana mīļā uzrodas visās iedomājamās un neiedomājamās vietās. Ik pēc pāris km. Negribu neko. Man arī neko nevajag. Skatos pulkstenī, 8:30 nespīd, būšu klāt 8:45. Arī labi. Kaut kāda policija, lauku ceļi. Neko nesaprotu. Skrienu.
Pēkšņi notiek brīnums. Esmu bērnībā 32 gadus atpakaļ. Redzu: rīta rosmi, taurētājus, bundzeniekus, pionierus, šausmu stāstus, pirmās mīlestības, disenes. Atceros, kā ar palielināmo stiklu dedzinājām dundurus. Lai Dievs piedod. Nē tās nav halucinācijas, esmu pionieru nomtnē, kur 3 gadus pēc kārtas pavadīju vasaras. Koki ir izauguši lieli. Ar acīm meklēju un atrodu otro un trešo korpusu. Un pēkšņi zīme “līdz finišam 3 km”. Man sanāk vismaz 5. Laikam no iepriekšējiem palicis. Pag, bet nevarētu būt, ka distances pēdējā daļa būtu katrai distancei savādāka. Tad 8:30 iekļaušos. Galvā nez kādēļ ieslēdzas “Super Girl” un bliežu, lai varētu pagūt uz 8:30. Policija, policija, kāzas, kalniņš, Gints Kalniņš un finišs 8:29.
Izrādās 3.vieta grupā. 14. Kopvērtējumā. Nav slikti pirmajai reizei.
Kopā ar Valdi un Laimoni uz Laktas, kur apbalvo Gedimins, jūtos kā Kombuļu Inese jaunajā Vilnī!
Pēc apbalvošanas ar Baibu dodamies pastaigā pa Cēsu parku un pilskalnu. Uzmundrinām finišētājus. Dīvaini, bet muskuļi vēl nesāp. Tas laikam no laimes.
Kopsavilkums:
Izrādās, ka dzert man vajag mazāk nekā plānots.
Ēst arī. Ar vienu punktu uz 20km ir pietiekoši. Turpmāk izmantošu tikai oficiālos ēšanas punktus. Tie ir drošāki.
Paldies: Andžejam Stenclavam un Valteram Freidenfeldam par garajiem treniņiem, Limanānu ģimenei par Pārdaugavas koptreniņu organizēšanu. GunaiO, Inai un pārējiem brīvprātīgajiem par svētīgo darbu. Paldies Baibai par pacietību un atbalstu treniņprocesā!
Es nezinu, kas man bija noticis, bet kaut kādā prāta aptumsumā es pieteicos uz 80km skriešanu Cēsu eco trailā. Laikam gribēju pierādīt sev, ka mans pirmais ultramaratons nebija nejaušība, bet gan likumsakarība, lai gan pirmo ultru tai brīdī pat vēl noskrējusi nebiju (bet pieteikusies biju).
Uz sacensībām braucu ar skepsi. Man nepatika tas, ka, vēlēdamās ietaupīt, es laicīgi pieteicos, bet beigās izrādījās, ka tieši tā es esmu pakāsusi naudu brīdī, kad man tās galīgi nebija. To es vēl kaut kā pārdzīvotu, bet startu 10:00 kopā ar pārējiem nu gan nekādi. Es visā nopietnībā biju ieplānojusi finišēt 14h kontrollaikā un viss. Galīgi nevilinoši. Pirms starta vēl izrādījās, ka vīriešu un sieviešu krekli ir absolūti vienādi, nesamērīgi milzīgi un, izsakoties Ivetas vārdiem, noder tikai tam, lai pretējais dzimums riebumā novērstos. Tomēr kopējā svētku atmosfēra ir laba un uz starta līnijas stājos ar smaidu un patīkamām gaidām sevī. Man vēl bezķeksī viens pienāk klāt un saka, ka man esot skaisti auskari, un jautā, vai tiešām es tajos skriešu. Skriešu gan!
Startā kājas pašas nes uz priekšu, bet saprotu, ka jābremzē. Arturs mani pamāca, ka pirmā puse jāskrien lēnāk par treniņu, otrā ātrāk, bet pēdējie 20km vispār jānesas. Kā tad! Es gribētu redzēt kādu, kurš kaut ko tādu ir spējīgs izdarīt! Pirmie kilometri paiet nemanāmi. Brīnos par cilvēku, kurš taisa selfijus un mēģina atzīmēties feisbukā. Kaut kas tāds līdz manai saprašanai nespēj nonākt. Bet man forši! Pirmajā slapjumā iežampāju pusi botas melnajos dubļos. Tad jau nav vērts pa slideno baļķi iet, lecu tāpat pa dubļiem. Aiz manis kalnā kārpās Edgars un Rimants. Viņus es vēl daudzreiz satikšu. Pirmajā bufetē nonākam aizelsušies. Kā, pie velna, es iedomājos noskriet 80km, ja pēc 15 jau mēle pār plecu, kaut gan skrēju it kā prātīgi? Nofotografējamies. Vēl smaidīgi.
Pēc dzeršanas punkta bariņš ir izklīdis un es lēkāju tik tālāk. Atceros, ka pirms gada, skrienot 30km, man likās traki grūti. Tagad normāli. Esmu uztrenējusies. Ik pa laikam satieku kādu skriešanas draugu, pārmiju kādu vārdu. Piespiežu sevi kaut ko ieēst – gan soma vieglāka, gan arī pamācības skan galvā – “jādzer, pirms slāpst, jāēd, pirms esi izsalcis”. Ap 20.km sajūtu, ka man mazdrusciņ beržas soma pret lāpstiņu. It kā tak testa skrējienos izmēģināju, bija viss kārtībā. Un man krekliņš ar puspliku muguru! T-kreklu no somas biju izmetusi, lai vieglāk nest, jo es tak tāpat negribēšu pārģērbties. Ko lai saka, stulbs lēmums. Bet nav jau tik traki!
Pie kapiem, kur pirms gada negribot noīsināju distanci, šogad marķējums ir nevainojams, un ir labi saprotams, ka jāgriežas skriešanai gandrīz pretējā virzienā. Kad atdalās pusgarās distances veicēji, pa īstam saprotu, ka skrienu ultramaratonu. Jā, tā ir laba sajūta. Jūtos labi, kājas nes uz priekšu. Pie 30km atzīmes piefiksēju, ka kilometru zīmes ir ik pa 5km. Ļoti labi. Noķeru Rimantu un Edgaru, paskrienam kopā, parunājamies. Sākas Cīrulīšu dabas takas. Mute vaļā, cik pasakaini! Brīnums, ka nenokritu. Pienāk apvidus, kur esmu skrējusi orientēšanos. Tas jau kā vecajiem orientieristiem – par katru mežu stāsts. No vienas puses jauki, jo skaisti, no otras puses, zinu, kas te par reljefu… Bet klāt jau ir nākamā bufete! Vēl ir spēks smieties un jokoties.
Pēc ēšanas ar lecienu tieku pāri kontrollaika paklājam un ieraugu trasi. Bāc. Pa kalnu lejā un otrā pusē augšā. Solīti pa solītim, ar mēli pār plecu, nebeidzams kāpums. Skats brīnišķīgs! Un otrā pusē atkal lejā. Un augšā. Atceros, ka Lelde pieteica nemeklēt visādus augus, bet viņi jau paši nāk klāt! Aizsargājamās purva dzeguzenes visā savā krāšņumā! Līdzskrējējam manas niecīgās botānikas zināšanas šķiet ievērības vērtas. Serpentīns lejā pa kalnu. Brīžiem sāku apjukt un šaubīties, vai skrienu pareizi, bet ir, ir viss kārtībā. Ilgi gaidītā 35km atzīme. Sāku apjaust, ka organisms no manis grib izvadīt slāpekļa šķīdumu. Nu ja, kaut kur jau tam izdzertajam ūdenim ir jāpaliek. Nospriežu, ka jāsagaida 40km atzīme un jānosvin puse distances ar kaut ko baudāmu – krūmiem. Sāk spiest arvien vairāk, nolemju ilgāk negaidīt un lūkojos pēc eglēm. Atrodu piemērotu brīdi, kad neviena nav ne priekšā, ne aizmugurē, un sprūku kokos. Atvieglojumā kaifoju. Cik laaaabi…. “Gunčī, tev viss kārtībā?” – atskan no ceļa. Jā. Viss kārtībā! Sakārtojos un ķeru tos čaļus ciet. Kārtējo reizi. Sākas kaut kāds reversais posms. Pamanām, ka pretējā virzienā ir kilometru atzīme. Vai mēs tiešām skrienam pareizi? Brīvprātīgais saka, ka jā. Paēdu un teciņiem dodos uz priekšu. Mežs mainās un kļūst vēl skaistāks. Brīnumskaists! Skrienu viena pati, sākas kaut kāda upe. Atceros trases aprakstu – sākumā jāskrien gar Amatu, bet atpakaļceļš būs tieši gar Gauju. Tā ir Gauja vai Amata? Kurš to, ellē, var saprast? Atkal sāku šaubīties. Nolemju pielietot savas pēdu dzīšanas prasmes un vēroju, uz kuru pusi ir skrējuši konkurenti. Skaidrs, ir viss pareizi. Bet kur ir tā 40km atzīme? Nav! Toties ir 45km. Patīkami. Viens čalis zemē sēž un staipa kāju. Sarāvis krampī. Drūmi. Drīz jau kārtējā bufete ar laipniem brīvprātīgajiem. Liekas, ka katrs nākamais kontrolpunkts ir foršāks par iepriekšējo, bet tad saprotu, ka tas korelē ar noguruma pakāpi. It kā varētu vēl dzeršanas sistēmu neuzpildīt, bet ūdens nekad nevar būt par daudz. Uzpildos, vēl kaut kur pagrozos, un Rimants ar Edgaru mani dzen pa priekšu, lai es viņus atkal neapdzītu. Nu labi. Viņi izskatās jau krietni sagurušāki, nekā bija sākumā. Nodomāju, ka gan jau es arī. Vēl uzzinu, ka tagad būšot 2 lielāki kāpumi. Aiziet!
Kāpumu ir daudz, bet nospriežu, ka tie vēl neskaitās. Rāpjoties cauri kārtējai gravai, man gandrīz sanāk skaļi smieties, jo atceros, ka par šito man dos Monblāna punktus. Kāds vēl Monblāns? Mainu tos punktus pret plakanu, klasisku maratonu! Ultra nav nekāda likumsakarība, tā ir sagadīšanās! Kaut kādi bīstami, sapuvuši tiltiņi, kaut kādas sīkas tērcītes, kaut kādi melnie dubļi. Skats gan kā no bilžu grāmatas. Nolemju, ka šeit ir vērts atgriezties vēl. Taka kļūst šaurāka. Iemīts šaurs celiņš caur sutīgiem, gariem augiem, kas skaras klāt. Paskriet grūti, kaut kāds pusriksītis, pussolītis. Nevaru vien sagaidīt, kad varēs normāli skriet. Nu nav un nav kārtīga ceļa… Brīžiem aizskatos un turos pie smilgām, lai nenoripotu pa krauju Amatā. Taka iet gar pašu kraujas malu. Traki. Apdzenu vienu čali, kurš iet un ēd. Vēlāk viņš apdzen mani, kad es eju un ēdu. Tā visu laiku. Kāpumi, kurus esmu klasificējusi kā lielos, jau sen ir vairāk par diviem, tā ka neko es vairs nesaprotu. Kilometri kļūst arvien garāki un garāki. 50km atzīme… Nu bāc! Vismaz tā taka vienreiz beigsies? Gandrīz norauju uz mutes, bet tas tikai gandrīz. Noķeru vēl cilvēkus, kaut kādi cilvēki noķer mani. Visi tādi mazrunīgi, bet apņēmīgi. Fotogrāfs saka, ka līdz ēšanai nepilni 4km. Priekā lēkšoju uz priekšu un ieraugu 55km atzīmi. Nopietni? Nujā. Un tad ir kāpums. Kāpums ar lielo K. Augšu nevar redzēt. Jo augstāk kārpos, jo augstāka augšpuse paveras. Gluds, slidens kalns. Brīžiem gandrīz sasveros uz mugurpusi, jo soma velk gravitācijas virzienā. Kādam paslīd kāja un līdz ar saucienu “Uzmanās!!!” lejā noripo normāli ķirbuļi. Labi, ka ne kādam pa pieri. Kalnu kazas, johaidī. Edgars saka: “Pirms gada taču es šajā kalnā teicu sev, ka nekad vairs!” Viktors Suborins: “Mēs visi tak esam slimi! Visu laiku sakām, ka nekad vairs, bet gadu no gada atgriežamies tajās pašās vietās!” Kaut kā, palīdzot viens otram, tiekam augšā. Puiši mani vai uzmet kalnā. Cik patīkami! Brīžiem gribas pārvilkt zeķes, bet to nedaru, jo tāpat tak tās žampas visur ir. Izbradātas un pretīgas. Dubļus var noskalot strautiņos. Jau iedomājos, kā finišā izskatīsies manas izmērcētās, noskrietās kājas, un tā arī beigās būs, kā biju iedomājusies. Dažreiz viss liekas dzīvībai bīstams, jo, ja paslīd kāja, var sanākt kārtīgs kritiens. Beidzot bufete! Protams, vēl superīgāka. Man prasa, ko es gribu. Finišu var palūgt? Noņemu somu, lai uzpildītu ar ūdeni. Brīvprātīgā: “Tev tā soma tak berž!” Ir tik traki? Nujā, berž, bet nu kāda starpība? Tāpat neko tur neizdarīsi. Vēl 22km. Kamēr tirinos ap galdu, Rimants saka: “Gunta, skrienam!” Es: “Paga!” Tas laikam izklausījās smieklīgi. Es domāju, ka mēs tur visi vispār bijām smieklīgi. Aiziet pēdējā cēlienā!
Man saka, ka viss trakākais esot pāri. Gaidu, kad sāksies solītā šoseja. Nu kur ir? Ir tikai nākamais kalns. Viens vīrs paslīd gabalu atpakaļ. Ķeramies pie zāles kumšķiem. Kaut kā augšā ir. Edgars kaut kur atpaliek, bet, skatoties uz Rimantu, nodomāju, ka, ja šitādu kusaku sanāk skriet praktiski reizē, tad jebkurš līdzskrējējs ir labākais spogulis pašam. Es noteikti izskatos tikpat pārmocījusies. Kaut kādi ceļi pa mežu, kārtējais “nekad vairs” un tad jau 60km atzīme un grants ceļš. Jā, jā jā! Beidzot! Skrienu tik uz priekšu. Un pie tam lejupceļš! Sen esmu izkalkulējusi, ka nonākšu galā normālā laikā pat tad, ja vilkšos iešus, bet nē, es netaisos vilkties tagad, kad beidzot var skriet! Jūtos brīnumainā kārtā reģenerējusies. Apdzenu to čali, kuru es ap 50.km daudzreiz apdzinu. Viņš saka: “Jūs gan laikam kārtīgi trenējaties!” Mhnm, kā tad! Ja godīgi, tad es tiešām biju iedomājusies, ka Stirnu buka skrējienos es uztrenēšos šitam. Kāds naivums manā vecumā!
Prieki par jauko skrējienu gan nav ilgi, jo man sāk sāpēt sāns. Laikam atdauzīju aknu. Ciešu, ciešu, kamēr apriebjas un sāku arī pastaigāt. Protams, ka tieši tad kādam pazīstamam mani jāierauga. Man vienalga. Iegriežu mežā un nevaru sagaidīt nākamo kilometru atzīmi. Sāns drusku atlaiž, atkal paskrienu, bet tad ceļam šķērsām pāri ir koki. Pārkāpt nevaru, rāpjos kraujā, lai ietu apkārt. Tā tikai vēl trūka! Lamājos. Sākot no ilgi gaidītā 65.km, parādās vairāk līdzjutēju, kas apgalvo, ka es izskatoties labi. Ticu, ticu, melo tālāk! Es saku, ka es piekusu. Un vispār – ja tā ir taisnība, ka Vilmārs grasās nākamgad taisīt 150km skrējienu, nu tad, vai ziniet, lai viņš skrien viņu pats!
Kāju sāk drusku vilkt. Izdomāju, ka laiks kramplauzim magnijam, jo kāpēc tad es viņu stiepu līdzi? Apēdu. Atceros, ka man ir persiks, ko glabāju uz beigām, jo zināju, ka snikerīti neiedabūšu iekšā. Persiks sagriež vēderu un man jāsāk lūkoties pēc eglēm. Nodomāju, ka tā tam ir jābūt – ultramaratoni ir fizioloģiski, un ultramaratonistu blogiem ir jābūt pilniem ar fizioloģiskām preteklībām. Vēders nomierinās. Labi, ka tā. Šad un tad satieku to čali no 50.km. Viņš izskatās noguris. Gribu uzmundrināt, bet nav spēka. Nav motivācijas pašai tirināties uz priekšu. Nez no kurienes atkal uzrodas Rimants, un es nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku saka, ka es finišēšot ātrāk par viņu. Kaut kāds nerealitātes sajūtas pilns posms. Mums palikuši 14km. Kaut kādi Gaujas laivinieki saka, ka viņiem vēl 4. Laimīgie! Sākas kempingu areāls. Ļoti labi. Cilvēki rīko ovācijas, staigāt nedrīkst. Bet paskriet arī īsti nevar. Kārtējais bīstamais, sapuvušais tiltiņš. Zīme, ka bīstami un jālien pa apakšu. Pilnīgi neraksturīgi sev es sekoju saprāta balsij un lienu pa apakšu. Nemaz tik saprātīgi tas nebija – vertikāls, slidens krasts ar dažām saknēm.
Kaut kāds kārtējais mulsinošais reversais posms, bet man ir karte. Tā kā organizatori pat pie dēļa bija piesituši veco karti, nācās pēc tās arī vadīties. Es tiešām jutos apjukusi tajos finiša tamborējumos. Nez no kurienes ar auto uzrodas Antužānu pāris. Paslavē par manu skriešanu, bet sarāj, ka es pārāk lēni velkoties. Mūku no viņiem prom. Pēc tam katru reizi, kad sadzirdu aiz muguras auto, saņemos un sāku skriet, jo man ir bail, ka Antužāni brauc mani strostēt.
Sākas pārklājošais trases posms. Ir ļoti, ļoti jocīgi vilkties pa trases posmu, kur es jau esmu skrējusi. Ja man nebūtu kartes, es būtu izmisumā. Pēdējie kilometri kaut kādā miglā tīti. Es saprotu, ka esmu noskrējusi tieši tik ātri, cik varēju. Vēl pēdējās trepes pa kalnu augšā. Līdzjutēji mēģina pierunāt uz finiša spurtu. Kā tad! Lai pamēģina noskriet 80km un tad kaut kādu spurtu taisīt! Pēdējie Cēsu līkumi ir atvieglojoši. Kad izgriežu finiša taisnē, momentā sākas ovācijas. Cik nereāli patīkami ir sajust, ka mani gaida! Gandarījums par paveikto un gandarījums par finiša laiku. Trasē esmu tusējusi 10 stundas, 7 minūtes un 4 sekundes. Jā, gandrīz par 4 stundām mazāk, nekā plānoju. Tīri tā neko!
Pēc finiša neko nesaprotu. Patusēju apbalvošanā, bet tad sākas trīceklis. Mani trases spoguļcilvēki izskatās tāpat. Drūmi. Eju sildīties, bet tas nepalīdz. Soma lāpstiņu ir noberzusi gandrīz līdz asinīm. Atslēgas kauls arī neizskatās labi. Sviedri tur kož. Piezogas kaut kāda neizturama neizturamības sajūta. Labi, ka ir naktsmājas Cēsu internātā! Tieku aizvesta ar auto. Kas par brīnišķīgu sajūtu! Mokos un lokos, kamēr piereģistrējamies skolā. Jau metas tumšs, bet darbinieces vīrs vēl skrienot. Piereģistrējies pa kluso no sievas. Tas gan ir ziķeris! Nomazgājos un lienu segās. Jau zinu, ka sapņošu par skriešanu. Krišjānis saka: “Pietiek tev skriet šodien! Sapņo par orhidejām!”
Ar to arī varētu beigt, bet tomēr pēdējā doma man ienāca galvā nākamajā rītā, kad es kāpu lejā pa trepēm: “Vispār jau varētu vēl kādu reizīti šito noskriet.” Laikam tomēr likumsakarība…
Ko tik skrienot neizdomāsi!? Ne viens vien zina, ka skriešanas laikā var nonākt pie dažādiem problēmu risinājumiem un jaunām idejām. Vizbulīte pērnajā CETā ir izskrējusi dzeju. Baudām! Lasīt tālāk.
Ilgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats 
km 
-