Reiz pirms daudziem gadiem vēl pagājušajā gadsimtā mans draugs, kurš tobrīd bija Sporta pedagoģijas akadēmijas students, ieminējās, ka viņam jāiet pieteikties Tautasdziesmu maratonam. Es palūdzu, lai piesaka arī mani. Iepriekšējā gadā kopā ar tēti jau biju noskrējusi kādu apli pa Biķernieku trasi, un man bija ļoti jaukas atmiņas par šo pasākumu, kur finišā dod medusmaizi un Lielvārdes jostas fragmentu. Kad pirms pasākuma saņēmu savu numuru, es biju pārsteigta. Tas bija sarkanā, nevis zilā krāsā kā tautas klases skrējējiem. Es biju pieteikta maratona distancei. Šķiet tikai toreiz es uzzināju, ko nozīmē vārds „maratons”. Bet, ko nu, lai es tagad daru? Es taču nevaru noskriet 42 km. Draugs mierināja – noskrien, cik apļus gribi, un tad izstājies. To bija viegli pateikt, bet jau ierodoties trasē visi draugi un paziņas to vien jautā – vai tiešām skriešu maratonu? Kā lai visiem izstāsta, ka tas ir pārpratums? Ar lielu kauna sajūtu toreiz nostājos pie maratonistu starta, noskrēju vienu apli un izstājos. Skrienot man galvā, bija tikai viena doma, pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tā briesmīgā numura.
Kopš tā notikuma bija pagājis ceturtdaļgadsimts un maratonu skriešana sen vairs nebija starp tām tēmām, kas tiek apspriesta mūsu ģimenē. Nezinu, vai mans vīrs šo mazo atgadījumu vēl atceras, bet, kopš es sāku regulāri skriet, savstarpējās sarunās savus trīs reiz noskrietos maratonus arvien biežāk mēdza pieminēt. Vēsturei parādi bija jāatdod. Šobrīd es skaidri zinu, cik gara ir maratona distance, un pati apzināti biju pieteikusies Amsterdamas maratonam.
Vasarā atvaļinājuma laikā es izlasīju vai visus šī (arī dažu citu) bloga rakstus par to, kā noskrienieši ir gatavojušies savam pirmajam maratonam. Tad nu es ar domāju, ka varētu aprakstīt savu gatavošanos lielajam notikumam. Vairākas reizes mēģināju to darīt, bet man vairāk gribējās rakstīt tad, kad iet grūti, nevis, kad – forši. Es šo trīs mēnešu laikā, kopš pieņēmu lēmumu noskriet maratonu, esmu cīnījusies gan ar pārtrenēšanās sekām (es taču varu skriet katru dienu un tas ir forši), gan depresiju (kam man to vajag?). Nu nē, šie stāsti nepiedien šim pozitīvajam blogam.
Tādēļ sākšu uzreiz ar ceļojumu uz Amsterdamu, kur devos kopā ar savu 14 gadīgo dēlu. Viņš beidzot bija izlūdzies iespēju lidot. Amsterdamā ieradāmies piektdienas vakarā. Naktsmājas mums bija sarunātas studentu kopmītnēs, kur dzīvo Amstedamā studējošais brāļa dēls. Vakarā izplānojām nākamās dienas pasākumu plānu. Nepieciešams apmeklēt EXPO, jāapskata pilsēta, kāds muzejs utml. Nolemju, ka no rīta varētu arī nedaudz paskriet. Man kartē tiek parādīts skaists skrienamais maršruts, kas vijas caur parku un gar ūdeņiem.
Neesmu no tiem, kas agros rītos mīl skriet. Bet, ja jāmostas tikai 8:00 pēc Amsterdamas laika, tad varu paskriet arī no rīta. Lai tiktu līdz skaistajam skrienamajam parkam, bija jānoskrien tikai daži simti metru. Nepaspēju vēl ieskriet parkā, kad aizķēros aiz kādas koka sakņu izcilātas celiņa flīzes. Kritiens. Ui, sāp! Piecēlos un novērtēju kritiena sekas: nobrāzta delna un elkonis, nedaudz sasists gurns un kāja. Mēģinu paskriet. Nolemju – būs labi! Līdz maratonam sadzīs. Skrēju tālāk. Skaists rīts un skaists maršruts. Skrējēju netrūka.
Pilsētas apskati nolēmām sākt ar Expo apmeklējumu. Amsterdamā sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs un auto uz ielām maz. Visi pārvietojas ar velosipēdiem. Mēs darījām tāpat. Braucot ar velo pa pilsētu, nojautu, ka tā nemaz nav tik plakana, kā biju iedomājusies. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Amsterdamas atrodas zem jūras līmeņa un pilsētā ir ļoti daudz kanālu, tad, lai tiem tiktu pāri, visu laiku bija jāpārvar nelieli kāpumiņi. Nonākot Expo, sastapāmies ar milzīgām dalībnieku masām. Šķiet, ka tajā hallē nebija, kur ābolam nokrist. Neraugoties uz lielo pūli, pie sava numura un oficiālā sacensību krekla tiku samērā veikli. Lai tiktu laukā, bija jāiziet cauri vēl divām citām hallēm, kurās bija milzīgi daudz dažādu sporta firmu sporta preču tirgus. Bija arī citas atraktivitātes, ar kurām neiepazinos.
Pie sava numura biju tikusi, varējām doties apskatīt pilsētu. Plānos bija Jūras kuģu muzejs, zooloģiskais dārzs un izbrauciens pa kanāliem ar kuģīti. Jau pēc pārvietošanās ar velo, kāpelēšanas pa kuģi un muzeja stāvajām kāpnēm, sāku just nogurumu kājās. Nodomāju, diezin vai man vajag dienu pirms maratona tādu slodzi? Atcēlu tālākos pilsētas apskates plānus un mināmies uz naktsmītni atpūsties. Vakarpusē puika tomēr mani pierunāja pavizināties ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Neko darīt, mināmies atkal. Vakarā endomondo vēstīja, ka ar divriteni šajā dienā ir nobraukti ap 40 km. Tā kā es ikdienā vairāk pārvietojos ar četriem riteņiem, tad šos nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.
Maratona dienas rīts. Starts pl. 9:30. Plānoju starta vietā būt ap 8:30. Lai nokļūtu līdz Olimpiskajam stadionam (8 km attālumā), man bija iespēja braukt ar divriteni vai sabiedrisko transportu ar dubultu pārsēšanos. Izvēlējos otro variantu. Jārēķinās bija ar stundu ceļam. Plānotais vilciens atgāja 7:30. Iepriekšējā vakarā biju sakārtojusi mugurā velkamās drēbes un līdzi ņemamās mantas. Kad laiks bija doties ārā, pēkšņi vairs nevarēju atrast skrienamo telefona maciņu. Man to vajadzēja, Divplākšņi bija piekodinājuši ieslēgt endomondo, un arī ar savējiem vajadzēja vēlāk sazvanīties. Meklēju, meklēju, neatradu. Paķēru līdzpaņemto vēdera somu un aizskrēju uz vilcienu. Paspēju ielekt vilcienā pēdējā minūtē. Vilcienā konstatēju, ka želejas ir palikušas uz galda. Neko darīt, piezvanīju puikam un palūdzu, lai atved tās uz trases 10 km. Pēc izkāpšanas no vilciena tālākais ceļš bija vienkāršs. Skrējēju plūsma aizveda uz metro, norādīja, kur jāiekāpj, kur jāizkāpj un kā jānokļūst Olimpiskajā stadionā.
Informācijas lapā bija rakstīts, ka starta vietā būs dažas tualetes. Interesanti, ko nozīmē „dažas”. Paceļam no metro pirms ieejas stadiona teritorijā ieraudzīju 6 būdiņas, pie kurām bija neliela rindiņa. Eju tālāk, stadiona ārpusē ir vēl dažas (nesaskaitīju cik), bet pie tām jau bija milzīgas rindas. Es aizgāju atpakaļ pie pirmajām 6 un salīdzinoši ātri nokārtoju savas dabiskās vajadzības. Vēlāk stadionā redzēju, ka iepretim katram starta koridoram ir vēl vairākas tualetes, kur pulcējas skrējēji. Nezinu, vai tas bija tualešu trūkuma dēļ, vai tas ir maratonistiem vispārpieņemts stils, bet jau pēc pirmajiem diviem kilometriem, kad trase ievijās parkā, varēju skriet garām kilometriem garai čurātāju rindai. Stipri īpatnējs skats.
Līdzi nebiju paņēmusi nekā lieka. Tikai sporta krekls ar garām rokām un NRM maisiņš. Sigita bija rakstījusi, lai uzvelku vecāku kreklu, kuru nav žēl izmest. Man nebija tāda, ko nav žēl izmest, bet bija tāds, kuru ir nedaudz žēl izmest. Tādēļ biju paņēmusi līdzi maisiņu, lai tajā ieliktu kreklu un novietotu organizatoru sarūpētajā teltī, kurā mantas neviens nepieskatīšot. Vispār, jau tā telts jeb mantu glabātuve bija līdzīga, kā Latvijā organizētajos lielajos pasākumos. Jaunieši pieņēma somas un pie starta numura pielīmēja uzlīmīti ar somas numuru. Šī mantu glabātuvju telts bija ļoti, ļoti gara un rindu tur praktiski nebija.
Devos uz startu. Gāju līdzi cilvēku plūsmai. Milzīgi vārti. Izejot tiem cauri, iekļuvu nevis stadionā, bet skatītāju tribīnēs. Atceļā uz kāpnēm mani uzrunāja kāds latviešu puisi (vēlāk noskaidroju – tas bija Edgars Šneps), ak jā, man mugurā jaunais dzeltenais krekliņš ar Latvijas karodziņu. Arī viņš un tāpat kā daudzi citi skrējēji startu meklēja tribīnēs. Ar nelielu maldīšanos ieeja stadionā vēlāk veiksmīgi tika atrasta un savs starta koridors arī.
Skats no tribīnēm.
(marathon-photos.com)
No mana starta koridora vajadzēja startēt arī TT uz 4:15 un 4:30. Biju nolēmusi, ka kādu brīdi mēģināšu skriet kopā ar TT 4:30. Pamanīju, ka koridorā iespraucas TT ar baloniem 4:15, bet balonus 4:30 nekur neredzēju. Ja nav, tad nav. Skriešu viena pati. Pēc dažām minūtēm sagaidīju startu. Fantastiskas ovācijas tribīnēs. Jau iepriekš biju izpētījusi, ka lai no mana starta koridora tiktu līdz startam, paies apmēram 10-15 minūtes. Pagāja vairāk kā 16 minūtes.
Jau pirmajos kilometros jutu, ka neskrienas tik viegli kā gribētos. Bet, kā nu ir, tā ir. Skrēju vien uz priekšu. Ļoti drīz pienāca pirmais dzeršanas punkts. Nedaudz padzēros un skrēju tālāk. Šķita, ka skrienu ļoti lēni, jo visi man skrēja garām. Pirmajos 3 km ik pēc kilometra bija pulkstenis. Mēģināju izrēķināt, kāds bija mans skriešanas temps, nesanāca. Stāvēšanas laiks startā nojauca visus rēķinus. Endomondo runāja brīnumus un ik pa brīdim atslēdzas, tam uzticēties nevarēja. Tomēr pēc sajūtām šķita, ka skrēju par ātru. Nedaudz samazināju tempu. Vēlāk analizējot čipa laikus, uzzināju, ka pirmos 10 km esmu skrējusi vidēji 6 km/min. Varbūt nevajadzēja tik ātri.
Skrējiena sākumā
(marathon-photos.com)
Pēc 10 km sāku meklēt, kur mani atbalstītāji. Satiku, saņēmu uzmundrinājumus un savas aizmirstās želejas. Pēc 12 km trase gar Amster upi izgāja ārpus pilsētas. Bija silts un sutīgs. Jau pl.8:00 bija ap +20oC. Gribējās dzert. Tikai tagad atcerējos, ka tresē dzeršanas punkti līdz 30 km būs izvietoti tikai ik pa 5 km. Ar kārdinošu aci skatījos uz apkārt skrienošo skrējēju pudeļsomām un dzeramsomām. Šķita, ka tās ir lielākai daļai skrējēju. Tik ļoti lēnām tuvojās tas 15 km dzeršanas punkts, ka gribējās padzerties no upes. Tad pirmie parādījās Elites skrējēju numurētie galdi ar numurētajām pudelēm. Redzu kā dažs cenšas paķert kādu pudeli, lai padzertos, bet tās visas ir tukšas. Ja numurētās pudeles nebija izdzēruši paši Elites skrējēji, tad to bija izdarījuši pirms mums skrienoši skrējēju tūkstoši.
Jau pēc 15 km dzeršanas punkta man šķita, ka man vairs nav spēka skriet, bet priekšā vēl bija tik daudz kilometru. Kopējā noskaņojuma sabojāšanai, sāka apmākties un pūst negants vējš. Vēlāk pat nedaudz sāka līt. Lietus skriet netraucēja, bet vējš gan nogurdināja pirms laika. Kādā 18 vai 19 km ievēroju upē kādu intresantu atrakciju, uz kuras cilvēks augstu virs ūdens sveicināja skrējējus. Kur es tā steidzos? Es taču varētu apstāties un nobildēt to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Tas arī bija mans lūzuma punkts. Pašai likās neticami. Es taču esmu noskrējusi vairākus pusmaratonus, treniņos skrējusi vairāk kā 30 km, bet tagad es nevaru noskriet pat 20 km.
Tālāk man skriešana mijās ar soļošanu jeb turpināju skrējiensoļojumā uz finišu. Zināju, ka noiet es to atlikušo distanci līdz finišam varu un visticamāk pat varu iekļauties kontrolaika 6 stundās (tam gan laikam bija informatīvs raksturs), jo pēdējiem finišētājiem rezultāts ir virs 7h30m. Es biju dusmīga uz sevi, ne jau soļot es te biju atbraukusi. Domāju, ja būtu jāskrien 2 apļi, tad izstātos. Bet man nebija cita varianta, līdz finišam bija jātiek.
Tresē, kur pār tiltu bija jāšķērso upe Amster, bija ciemats. Tur atbalstīt skrējējus bija sapulcējies vai viss ciems. Pie vienas mājas pamanu privāto dzirdināšanas punktu. Uz soliņa stāvēja glāzītes. Pieliecos, lai paņemtu vienu. Tad sajutu, ka kāds man to atņem. Vilšanās gan bija mums abām, jo visas glāzes bija tukšas. Labvēļu sagādāto ūdeni, ātrākie skrējēji jau bija izdzēruši. Atlika vien virzīties tālāk uz priekšu. Soļotāju parādījās arvien vairāk, un man motivācija skriet arvien vairāk samazinājās. Gribējās apsēsties upes malā un paskatīties uz laivām, kuģīšiem un atraktīvajiem skrējēju atbalstītājiem, kas ņēmās pa upi. Neatradu piemērotu vietu.
Pēc noskrietā pusmaratona mani apdzina TT 4:30. Kur tie bija startā? Tagad man vairs nebija spēka tiem turēt līdzi. Nedaudz mēģināju, bet tikai nedaudz.
Ap 26 km trase atgriezās pilsētā. Manu skrējiensoļojuma tempu gan tas nepaātrināja.
Vienīgi ik pa brīdim manu omu uzlaboja šie dīvainie maratonisti, kuri visa skrējiena laikā bija manā redzeslaukā.
Vienā brīdī ievēroju, ka vairāki skrējēji cenšas pastiept ikru muskuļus. Nolemju, ka es arī tā varētu pamēģināt. Domāts, darīts. O, tiešām kļuva vieglāk skriet. Noskrēju kādu garāku posmu, bet tad jau atkal sāpes muskuļos atgriezās un pārgāju soļos. Tuvojoties centram, parādījās līdzjutēju saorganizēti dzeršanas punkti. Pēc 30 km arī divreiz biežāk bija arī oficiālie dzeršanas punkti. Tie neoficiālie būtu bijuši trases vidusdaļā, tad varbūt man būtu gājis vieglāk.
Skumjais skrējiensoļojums ar nodurtu galvu
(marathon-photos.com)
Pie 35km paskatoties pulkstenī, nodomāju, ja es varētu atlikušos attālumu noskriet Divplākšņus cienošā tempā, tad es iekļautos 5 stundās. Vienlaikus gan sapratu, ka mans skrējiensoļojuma temps nav īsti Divplākšņu cienīgs. Turpināju virzību uz priekšu. 40 km – es taču varu noskriet tos 2 km! Iekšējā balss atbildēja: „Nē, nevaru”. Pēdējais kilometrs. Tad gan saņēmos. Gar trases malām saņēmu atbalstītāju nepārtrauktus uzmundrinājumus. Ieskrienu stadionā un sāku lidot. Finišēju ar paceltām rokām, bet bez gaidītās gandarījuma sajūtas. Es varēju labāk, bet nepratu tam saņemties. Čipa laiks 4:58:41.
Tas bija neprāts! Neiesaku pieņemt lēmumus, kas balstīti „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”. Jā, daži labi jau man mājienus deva, bet es biju apņēmības pilna un nebiju pārliecināta, ka skriet man patiks arī nākamgad.
Paldies Divplākšņiem un visiem pārējiem, kas mani atbalstīja. Jūs man pietrūkāt trasē.
P.S. Tagad es došos „ziemas miegā”. Bet, kad pamodīšos no tā, es iegādāšos to pulkstenīti, kas aprīkots ar modernajām tehnoloģijām un rāda pulsu, skriešanas tempu un visu ko citu. Varbūt noderēs, ja gribēsies vēlreiz piedzīvot šo aizraujošo skriešanas gadu.
Jo mēnesis, jo grūtāk. Septembris bija Spartatlona mēnesis, labi, ka 5 no 6 jau pabijuši Mēneša skrējēja godā un var pretendēt tikai uz vēl kaut ko augstāku. Valmieras maratons nāca arī ne vienu vien pārsteigumu un sasniegumu, šoreiz diezgan sīva dāmu konkurence – englishteacher, lellde, Inga_K. Englishteacher jau bijām paguvuši nointervēt pirms Latvijas vicečempiones titula iegūšanas, tad nu emocionāli žūrija nosvērās par labu Ingai_K. Vēl pirms diviem gadiem Valmierā viņa skrēja savu pirmo maratonu, šogad savu rezultātu uzlaboja par 48 (!) minūtēm. Un tas pēc diagnozes – C hepatīts un cīņas ar to.
Man ļoti patika tas, ko Aija Rulle atbildēja intervijā pēc 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona, kurā viņa ieguva pirmo vietu starp baskājēm garākajā distancē, uz jautājumu: `Kāpēc?`. Viņa teica kaut ko no sērijas `Tāpēc, ka to nevar visi. Un tā sajūta ir laba, ka neviens cits to nevar!` Citreiz ir grūti atbildēt uz visiem `Kāpēc?`, bet es gribētu aizņemties šo skaidrojumu, ja man kāds jautātu, kāpēc Valmierā šogad skrēju basām. Tas tiešām der!
Jā, Valmieras maratonu gan noskrēju, gan aprakstīju. Tiesa, šajā aprakstā neatradīsiet emocionālas vaimanas par to, cik drausmīgi grūti man gājis katrā kilometrā, kad iestājies lūziens, kad gribējies stāties ārā un tādas lietas, jo šoreiz biju gatavojies skriet tādā kā atpūtas režīmā. Taču ceru, ka, neskatoties uz šo emociju iztrūkumu, raksts tomēr patiks kaut nedaudz labāk par manu Viļņas atskaiti..
Sveiki! Jā, jau atkal es dalos ar sacensību iespaidiem, bet neko darīt – es atkal noskrēju maratonu, un tas atkal bija īpašs. Īpašs gūto mācību dēļ. Rakstu nākamajā dienā pēc skrējiena, kamēr sajūtas vēl dzīvas. Kāpēc jāskrien trešais maratons tikai 2 nedēļas pēc otrā? Uz to man atbildes nav. Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.
Drusku bail jau bija. Nav tas īsākais gabaliņš, pie tam tik ātri pēc iepriekšējā. No vienas puses, baidījos, ka nebūšu vēl pietiekami atjēgusies, no otras puses, zinātāji zināja teikt, ka būšot superkompensācija. Tuvinieki teica, lai es beidzu stresot, jo neesot tak pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ak… jau pieraduši. Par maniem pusmaratoniem neviens vispār neko vairs nesaka, uzskata jau par normālu parādību. Starp abiem maratoniem biju uzskrējusi 2 mierīgus koptreniņus, 1 orientēšanos un 2 10km sacensības (vienās pat 2.vietu dabūju). Bonusā pāris dienu pirms maratona saķēru iesnas un klepu, ko cītīgi dakterēju ārā ar zāļu tējām.
Pirmsmaratona naktī ļoti slikti gulēju – trausls, pusmurgains miegs. Jāceļas jau 5:30, fiksi sataisos, Krišjānis pie stūres, 2 pasažieri aizmugurē, un laižam uz Valmieru. Rīts skaists. Ieplakās miglas strēmeles, debesis brīnumskaistas, saullēkts neaprakstāms. Nāk miegs. Valmierā ir kaut kādi +4 grādi, auksti, tirināmies kultūras namā. Mamma tirinās visvairāk, jo viņai priekšā pirmais pusmaratons (iedomājieties, pirms gada viņa vispār vēl neskrēja, kas par progresu!).
Pirms starta dabūju buču, himna, starta šāviens, un stress pazūd. Skrienu it kā mierīgi. Pļāpāju ar cilvēkiem, nekur nesteidzos. Pirksti pārstāj salt pēc kādiem 2km. Pamanu, ka netīšām esmu pietuvojusies 3:45 tempa turētājiem. It kā neplānoju tik ātri skriet, bet nu labi – ja jau skrienas, varu pamēģināt paturēt līdzi. Ja šādi finišēšu, par 7 minūtēm labošu savu rekordu. Man stāsta par superkompensāciju – nevajag tos stāstus klausīties, nevajag! Dzintars grib skriet drusku ātrāk, es arī nemanot jau esmu pāris soļu priekšā TT. Nevajadzēja tā darīt! Tikai aiz muguras, balonu komfortablajā aizsardzībā! Pirmo no 4 apļiem pabeidzu lieliskā noskaņojumā, bez noguruma. Otro apli turpinu tikpat priecīgi, bet tad kaut kādā brīdī sajūtu, ka ir drusku jau grūti palicis, jūtu augšstilbu priekšējos muskuļus. Vajadzētu uzreiz mest nost tempu, kamēr nav par vēlu, bet ko es daru? Sāku cīnīties ar maratonu! Otrā apļa beigās! Tā nevajag darīt! Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi. Otro apli arī pabeidzu normāli, pusmaratonisti finišē, es palieku krietni tukšākā trasē. Joprojām turos kopā ar TT, bet jūtu, ka ilgi tas tā vairs nebūs. Nolemju skriet ar viņiem, cik var, un tad mest nost tempu. Atkal kļūda! Nu nevajag trases vidū atstāt spēkus, ja vēl tik daudz jāskrien! Kādā 23.km palaižu TT prom, skrienu vientulībā, bet noskaņojums labs. Kaut ko domāju, nāk prātā visādas nesvarīgas lietas, mierīgi skrienu un priecājos par visu. Sāk durt sānā, bet zinu, ka nevajag pievērst tam uzmanību – pāries tad, kad beigšu par to domāt. Tā arī notiek.
Trešā apļa vidū man paliek slikti ar sirdi… Nu, ne jau tiešām slikti, bet es savā daudzu gadu sirdsslimnieka karjerā lieliski jūtu jau sliktuma priekšvēstnešus. Kad man trasē kāds prasīja, kas man noticis, es teicu, ka slikti – neiešu jau katram skaidrot, ka jūtu, ka drīz varētu palikt slikti. Kad to sajūtu, momentā pāreju soļos – skrējiens nav tik svarīgs, lai es riskētu ar savu veselību. Žēl jau ir. Pastaigāju, atpūšos, sajūtos daudz labāk, atkal skrienu, it kā viss kārtībā. Pa stāvākiem kalniņiem augšā gan pasaudzēju sevi un paeju. Biedē doma, ka esmu tikai trešajā aplī, bet drīz vien jau tas trešais aplis beidzas. Skaitu, ka, ja 4h TT mani noķers starpfinišā, es finišēšu 5 stundās pat tad, ja atlikušo distances daļu iešu. Dzeršanas punktos paeju, pārējo skrienu. Ceturtajā aplī pāris km jau noskrieti, un tad atkal ir kalniņš uz augšu, kuru es eju, un tad beidzot mani noķer 4h TT. Tikai tagad? Jā, nu labi. Sāku kalkulēt savu iespējamo finiša laiku, bet saprotu, ka jēgas tam tāpat nav. Dīvainā kārtā uzrodas brīvības sajūta – 4 stundās tāpat nebūs, tad kāda starpība, kas būs? Turpinu augšā iet, lejā vielgi, lēnām skriet. Satieku vairākus cilvēkus, kuri it kā man ir priekšā, bet beigās izrādās, ka pusapli vai pat veselu apli aiz manis. Es tik ātri kustos uz priekšu? Nu labi, par to prieks. Jūtos jau labāk un it kā iekšā būtu uzskriet kārtīgāk, bet to sev neatļauju veselības dēļ. Ļoti, ļoti grūti ir iet garām līdzjutējiem, kas cenšas uzmundrināt, bet es turpinu iet. Šausmīga sajūta uzvesties tā, it kā es būtu sanīkuļojusi, bet patiesībā to daru tāpēc, lai nedabūtu kaut kādu infarktu. Iekšā ir, bet ārā izlaist nedrīkst.
Pie beigām satieku ģimeni, kas mani uzmundrina (viņi to darīja visa maratona laikā, un ne tikai mani – kaut katram būtu tādi līdzjutēji!). Uzzinājuši, ka man palicis slikti, viņi man liek vismaz iet ātrāk. Ātrāk iet? Sajūtu, ka nevaru – man baigi piekusušas kājas. Skriet ir vieglāk. Beigās izrādās, ka tā mana iešana bijusi ātrāka, kā dažam labam skriešana. Pie kanāla pirms finiša kalniņa manējie atkal ir klāt un bļauj: “Gunta, Gunta!” Pārējie cilvēki uzķer un arī sauc manu vārdu. Tik aizkustinoši – maratona laikā pat sīkums spēj novest līdz asarām. Nolemju, ka to finiša kalniņu varu atļauties noskriet. Publikai gavilējot, to arī daru un, pie reizes vēl uzmundrinot cilvēku, kas man skrien blakus, finišēju 4:14:22. Oho, tīri tā neko, es nodomāju.
Pēc finiša ģimene ir klāt un palīdz man saprast, kas vispār notiek. Man saka, ka es esot malacis, ka esot labi noskrējusi. Jā, kā tad! Pie velna, kāda starpība? Nav ne pirmais, ne pēdējais maratons. Atpūšos, pačaloju ar citiem skrējējiem, izbaudu dienu un priecājos par smago medaļu. Mamma sāk stāstīt, kā viņai gāja viņas pirmajā pusītē, bet es jau visu zinu – man to trasē jau pavēstīja. Panīkstam apbalvošanā un laižam uz laukiem pie radiem. Pirtī pasildos, palutinu ķermeni. Pa ceļam uz Rīgu atkal klāt ir iesnas un klepus. Tad tikai saprotu, ka maratona laikā tas viss bija atkāpies. Vecās traumas, kas mēdz pabojāt sacensības, arī nesāpēja, par ko liels prieks. Mājās ierušinos vairākās segās un iemiegu smagā, dziļā, ilgā miegā. Šorīt visu bojā darbs. Gribētos palikt mājās un visu dienu gozēties ar tēju un grāmatu rokā un pārdomāt maratonā gūtās mācības. Nākamreiz būšu gudrāka. Cerams.
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
Par to, kā man Viļņā gāja, protams, atkal varat lasīt manā emuārā!
Pagājušajā nedēļas nogalē, skrienot savu otro maratonu, sāku domāt, ka jāsāk rakstīt maratonu stāstus. Tajā brīdī viss šķiet tik īpašs, un žēl, ka daudz kas ar laiku pagaist no atmiņas. Maratons kā distance šogad likās gluži likumsakarīgs – pagājušā gadā noskrēju 2 reizes pa oficiālajai pusītei, tad dažas reizes izmēģināju, ka 30 km arī ir iespējami, un tad jau šķita, ka tos atlikušos 12 jau pieskriet varēšu.
Pirmo biju izvēlējusies mērķtiecīgi – raugoties, lai laiks nebūtu pārāk karsts un trase pēc iespējas vienkāršāka. Sākumā gribēju skriet Rīgā, taču, atceroties iepriekšējā gada karsto maiju, izvēle krita par labu Vendras maratonam Igaunijā. Laikam jau izvēle bija pareizā, jo igauņu maratonu gribējās atkārtot. Draudzene ieteica septembrī skriet Tallinā, un šī doma likās forša. Manuprāt, ir lieliski skriešanu apvienot ar kādu nelielu ceļojumu tepat Latvijā vai kur citur.
Pirmo bija paveicies noskriet 4 stundās un 7 minūtēs, iepriekšējā gadā biju uzlabojusi pusmaratona rezultātu par 10 minūtēm, tas bija 1:53, tāpēc sāku domāt, vai labvēlīgu laikapstākļu gadījumā (Vendrā atpakaļceļā bija diezgan stiprs pretvējš, pārsteidza arī lietus un pat krusa) nevarētu arī izskriet mazliet zem 4 stundām. Tas gan vēl paliek tikai kā tāls sapnis, jo ātri sapratu, ka manas spējas tik tālu nesniedzas un maratons tomēr nav gluži tas pats, kas divi pusmaratoni vienādā tempā.
Maijā noskrēju vēl Nordea pusīti, pasākums bija tik lielisks, ka finišā tiešām pārņēma sajūta: „Kā, jau viss?”. Pāris nedēļas atpūtai, tad sameklēju internetā maratona programmu un izrēķināju, cik bieži un kādas distances būtu jāskrien. Katru otro dienu kaut kas cits – intervālu skrējieni, lēnie un ātrie, un nedēļas beigās viens garais/lēnais zemā pulsa zonā. Vienu nedēļu izmēģināju, bet tad sapratu, ka tas nav man – esmu pieradusi skriet, kad varu un vēlos, un arī tik daudz, cik tajā brīdī vēlos. Tā nu gada īsākā nakts bija visai pateicīgs pasākums, lai nolemtu izmēģināt arī kaut ko garāku, un tā nepilnās 6 stundās treniņrežīmā tiek saskriets ultramaratons – 47 kilometri. Spēki gan bija izsmelti, bet visu jau vajag pārbaudīt pašam un tagad zināju, ka varu arī to. Taču mana labā kāja laikam tā nedomāja, jo, jau trenējoties Vendrai, biju pārpūlējusi kādu muskuli, un tas garākos skrējienos sāka sāpēt. Vēl pēc pāris 10 km sacensībām, kas iegadījās tieši pēcjāņu nedēļā, jūlijs tika veltīts, lai saārstētu kāju, ar ļoti nedaudziem īsiem un ne īpaši komfortabliem skrējieniem, pārsvarā veicot karstajam laikam piemērotākas aktivitātes – braucot ar velosipēdu un peldoties. Savilktais ikra muskulis atbrīvojās tikai pēc osteopāta apmeklējuma, bet tad jau nākamajā dienā lēnām un prātīgi atsāku skriet. Līdz Tallinas maratonam 1,5 mēnesis. Tad nu nolēmu līdz maratonam arī īpaši neforsēt, lai atkal kaut kas neatgadītos, bet skriet pārsvarā īsās un vidējās distances. Apmeklēju koptreniņus – Nike Riga Run Mežaparkā, bet īpaši iemīļoju Divplākšņus, kur tika atrasti arī jauni skriešanas draugi. Vasaras viens no skaistākajiem piedzīvojumiem – baso pēdu ultramaratons, kur noskrēju 11 km ar labiem rezultātiem.
Un nu par pašu notikumu – SEB Tallinas maratons.
Uz Tallinu aizbraucām kopā ar manu draudzeni Daci, kuras pusmaratona stāstu var izlasīt tepat blakus. Tallina sagaidīja ar saulainu un siltu laiku, dodoties uz maratona EXPO pēc numuriem, saņēmu arī gaišzilu skriešanas krekliņu ar maratona simboliku. Nofotografējāmies, izstaigājam Vecpilsētu, uzkāpām tornī. Vakarā apciemoja neliels stress, jo bija skaidrs, ka šim pasākumam noskrietā kilometrāža nav pietiekama, bet nu sirdi sildīja vismaz apziņa, ka vienreiz tas jau ir paveikts, tātad varētu arī otrreiz. No rīta Dace ar savu draugu mani pavadīja uz startu, pa ceļam vēl centāmies ieraudzīt kādu noskrienieti (Daces starts būs tikai pēc 2,5 stundām, un patīkamāka apziņa, ka kaut kur tajā pašā trasē ir kāds savējais). Uz numuriem Latvijas karodziņš ar vārdu. Satiku Valdi un Gati, pirms paša starta – arī Topiņu un Agati.
Kad bija jāpulcējas starta koridoros, pamanīju tempa turētājus uz 4:00 un 4:15, ar nelielu, baltu baloniņu, uz kura uzrakstīts paredzētais maratona laiks. Jāatzīst, ka trasē nedaudz pietrūka „Noskrien” tempa turētāju lielo, krāsaino balonu. Jo nostājos aiz baloniņa ar uzrakstu 4:00, ar domu, ka pēc iespējas sekošu tam, bet gandrīz uzreiz pēc starta baloniņš kaut kur pazuda no mana redzesloka un vairāk arī to neredzēju. Gaidīju, ka pēc starta būs kādu laiku lēnām jāvirzās uz priekšu (kā Nordea), taču temps tika uzņemts uzreiz. Izskrējām no Vecpilsētas un tālāk trase veda pa Tallinas lielāko ielu, cauri visai pilsētai, pēc 9km atpakaļ ar krietnu gabalu gar jūru. Šis posms, protams, bija visjaukākais. Laikapstākļi bija ideāli skriešanai, saulains, bet ne karsts, bez pretvēja. Skrējās viegli, un rēķināju, ka būtu labi tempu zem 6 min/km noturēt pēc iespējas ilgāk un censties nepāriet soļos, jo zinu, ka tad atsākt skriet kļūst arvien grūtāk. Pēc 3 km jutu, ka esmu par ciešu sasējusi vienu botu, jo notirpa pēda. Atstājos un palaidu striķus vaļīgāk, vēl pēc kādiem 3km pēda sāka justies labi. Austiņās ieslēdzu tikai Endomondo, iepriekš sagatavoto mūziku tā arī neieslēdzu. Dzeršanas punkti ik pa 3 km, pret tiem izturos atbildīgi, bet dzēru gandrīz tikai ūdeni, enerģijas dzērienu pavisam nedaudz. Bija arī banāni, 2 gab. apēdu visā trasē. Trases malā līdzjutēju krietni mazāk nekā Rīgā, bet šad tad dzirdēju pa kādam uzmundrinājumam igauniski. Divas reizes dzirdēju, ka uzmundrina latvieši, kāds vīrietis pat abos apļos, katrā ziņā dzirdēt latviešu valodu ārvalstu trasē ir vispatīkamākais. Ieskrienot atpakaļ Vecpilsētā, kāds gabals jāveic pa bruģi, temps tika samazināts, vēl 20. kilometrā diezgan stāvs kāpums (nodomāju, ka 2. aplī šī vieta būs pamatīgs pārbaudījums). Tajā vietā vēl dzirdēju tālumā Daci, kura devās uz savu startu un man uzsauca. Pēc pusstundas starts pusmaratonistiem. Pirmo apli pabeidzu ar laiku 1:58, nodomāju, ka būtu tīri labs pusmaratona rezultāts. Ielidoju otrajā aplī, grūti vēl nebija palicis, bet zināju, ka tas neizbēgami notiks ap 30.km. Tā arī bija, atlikušo daļu skrēju apmēram par minūti/km lēnāk un vēroju apkārt notiekošo. Garām paskrēja maratonists bitinieka tērpā ar uzrakstu „Happy Honey” uz muguras. Vēlāk redzēju arī lāčus, vardi, daži skrēja ar basketbola bumbām (kā izrādījās, tika uzstādīts Ginesa rekords par ātrāko noskrieto maratonu, nesot rokā bumbu). Bija palikuši apmēram 9 km, kad sāka apdzīt pusmaratonisti, garāk pavisam tuvu aizjoņoja Jeļena Prokopčuka. Pēc tam bija sajūta, ka mani visu laiku apdzen, bet tomēr arī es pēc 32. km sāku apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Dalīja želejas, paņēmu vienu, bet tā bija tik salda, ka visu paciņu neizēdu un biju laimīga, tiekot pie ūdens. Kad bija atlikuši 6 km, tālumā jau varēja redzēt Vecpilsētas torņus, bet vēl labs gabals pa dzīvojamo rajonu jāskrien. Jutu vēlmi pasoļot, bet, domāju, nē, vēl nedrīkst. Tā arī gandrīz visu trasi noskrēju līdz 40. kilometram, piebremzējot tikai dzeršanas punktos. Pēc pēdējā bija jāpārvar tiltiņš ar diezgan strauju kāpumu uz augšu, tur bija palikuši kādi 2 km, tad nu tas tiltiņš arī mani piebeidza, un sāku soļot. Igauņi bija izdomājuši visādas atrakcijas 2 km garumā tieši pirms finiša, piemēram, virkni ar karsējmeitenēm, mūziku un dažādām arkām, kas radīja iespaidu, ka finišam jau tūlīt jābūt. Bet atkal līkums, finiša kā nav tā nav, tā nu es tos 2 km nokūleņoju, visiem spēkiem gaidot finišu. Pašai likās, ka tā vairs nav skriešana, lai gan tie, kas redzēja, apgalvo, ka skrēju.
Izjūtas līdzīgas, kā essnee nesen rakstīja par ķermeni kā makaronu bez kauliem Ālborgas maratona beigās. Beidzot finišs tiešām pienāk, iesprāgstu tajā kopā ar baru pusmaratonistu, parunāt nevaru, vien lūdzoši lūkojos uz cilvēku, kas dala medaļas, bet man nez kāpēc nedod. Nu jā, tās ir pusmaratonistu medaļas, man jāvirzās tālāk. Ar maratonistu medaļām stāv mazliet tālāk, medaļa gan smuka. Dabūju vēl 2 dzērienus un paciņu „Studentu brokastis”, arī foliju, kurā ietīties. Klumpačoju tālāk, līdz nonācu pie paklāja, kur sēdēja bariņš nogurušu maratonistu. Man arī tikai viena vēlme – apsēsties, bet pamēģini pietupties un apsēsties uz zemes pēc 42 noskrietiem kilometriem. Beidzot, ar kādu trešo mēģinājumu tas izdevās. Sazinājos ar Daces draugu, kurš burzmā bija mani pazaudējis un tagad atnesa manu somu ar siltākām drēbēm, tūlīt arī pusmaratonu finišēja Dace, kas nemaz neizskatījās nogurusi. Prieks par viņu.
Kāda pusstunda pagāja, kamēr spēju slieties kājās un doties tālāk. Telts ar bagātīgām pusdienām – makaroni, jogurts, zupa. Centrālajā laukumā noskatījāmies pusmaratona apbalvošanu, redzams, ka latviešiem šodien ļoti labi skrējies un pjedestāls bagātīgi pārstāvēts. Safotografējāmies, kaut kā izdevās nostāties pat „bezdelīgas pozā” (lai sanāktu smukas bildes), pāriet pāri speciāli izveidotam tiltiņam ar kāpnēm augšup un lejup. Braucām uz viesnīcu, jo nu jau vairs gribējās tikai atpūsties. Nākamajā dienā vēl staigāju robota gaitā, bet devāmies vēl nelielā pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Zinu, ka ir jākustās, lai pienskābes no kājām izdzenātu. Tad ceļš mājup. Trešajā dienā dodamies nelielā skrējienā. Uz nākamā gada Rīgas maratona apņemšanās sienu. Kādu skaitli pacēlu? Protams, 42.
Būtu vēl labi, ja atrastu asprātīgu atbildi tiem, kas prasa, kāpēc tik liels gabals ir jāskrien, jo īstenībā es to nezinu, man vienkārši patīk šis process.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Man ļoti patika tas, ko Aija Rulle atbildēja 
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
km 
-