Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Siguldas tests: vai ir iespējams progresēt regresējot?

Par progresu un regresu.

Skriešanā progresu novērot savā ziņā ir ļoti vienkārši. Ja spēju noskriet kādu distanci ātrāk, nekā jebkad iepriekš, tātad oficiāli esmu progresējis šajā distancē! Ja es nespēju tik ātri noskriet, tad oficiāli tomēr neesmu pierādījis, ka esmu progresējis. Protams, elites līmenī bieži vien notiek arī taktiskās cīņas, kad distances sākums tiek skriets ļoti lēni, bet tas jau ir cits stāsts. Tad vēl ir dažādas ekvivalences tabulas, piemēram, iaaf, Jack Daniels’ VDOT, McMillan, Hansons, Runworks, utt, kas salīdzina dažādās distancēs uzrādītos rezultātus pēc to augstvērtīguma. Tātad, ja man distancē ar garumu X ir visaugstvērtīgākais rezultāts, un es to pārspēju, tad tas jau ir absolūtais progress.

Tagad atgriežamies pie manis. Man pēc visām ekvivalences tabulām pusmaratonā iznāk viskrutākais rezultāts: 1:17:19. Izvirzītais mērķis: noskriet atrāk. Izvēlētie mači: Siguldas pusmaratons. Datums: 07.10.2017.

Kāpēc es esmu iedomājies, ka esmu regresējis? Dažādas sīkas veselības ķibeles vai vienkārši nepilnības traucē trenēties tik bieži, kā gribētos. Dažbrīd arī treniņos vienkārši nekas nesanāk, lai kā es arī pēc vislabākās sirdsapziņas necenstos. Regresu apliecina arī spliti intervālu treniņos stadionā, Siguldas serpentīnā. Pirms gada skrējās ātrāk. Bet te nu ir neliela viltībiņa. Šogad Siguldā trase ir uztaisīta daudz vienkāršāka nekā iepriekšējos gados. Nav neviena kāpuma, tā ir arī platāka, taisnāka bez asiem pagriezieniem, kartē nav neviena 180 grādu pagrieziena. Lielāko daļu trases skriešana notiek pa svaigi ieklātu asfaltu. Visi priekšnoteikumi, lai izspiestu PB pat ar manu ne pārāk labo sportisko formu.

Sacensību kalendārs.

Pirms pāreju pie skrējiena apraksta, atļaušos pačīkstēt par sacensību kalendāru. Pēdējie mači man bija 2 mēnešus iepriekš, kad skrēju… 800m. Vēl nedēļu iepriekš bija 3000m ar pilnīgi bezcerīgu pēdējo vietu. Varētu likties, ka sacensību kalendārs ir ļoti piesātināts. Bet problēma tā, ka es savu anatomisko defektu dēļ neriskēju skriet taku skrējienus. Un ja vēl izsvītro laukā mačus, kur distance īsāka par pusmaratonu un kur trase nav sertificēta, tad vispār vairs gandrīz nekas pāri nepaliek. Gandrīz vai labākais variants: pavadīt gandrīz 5h ceļā, lai noskrietu LČ 10km. Agrākos laikos šis čempis notika tepat Mežaparkā ar daudz lielāku konkurenci.

Treniņi.

Tad nu 2 mēnešus pavadīju treniņrežīmā. No vienas puses tā pat ir vieglāk gatavoties, ja pa vidu kaut kur nav jāiespiež citi mači. Mēģinu trenēties gudri, respektējot šā brīža organisma ierobežojumus. Jauninājums: jau tā reti pa asfaltu skrienu, bet šoreiz var teikt ka vispār pa cieto segumu neskrēju, lai būtu mazāks trieciens uz pēdām, locītavām, utt. Kilometrāža liela nebija: ap 40km nedēļā. Toties gandrīz katru dienu vēl papildus daudz visādi fiziskie vingrinājumi, arī cross-training, joga, elpošanas vingrinājumi… Par kvalitāti liecina kaut vai pirmspēdējā nedēļa, kurā no aptuveni 41.5 noskrietajiem km 30 bija tā saucamie trenējošie kilometri, kas tika skrieti 95-105% no pusmaratona tempa. Tātad attiecība ap 75%, kamēr dažam labam tā ir 0-10%… Vēl jāpiebilst, ka, neskrienot mačos 2 mēnešus, par motivācijas trūkumu un sevis pasaudzēšanu sacensībās nav jāuztraucas. Dažam labam gan piesātinatā kalendāra dēļ baterijas jau bija manāmi nosēdušās…

Beidzamās dienas pirms pusmaratona izvērtās satraucošas. It kā centos ievērot piesardzību. Pa veikaliem, kur dažādas baktērijas pa gaisu klejo, pārāk neblandījos. Tiem, kas ļoti gribēja man paspiest roku, laipni atteicu sanitāru iemeslu dēļ. Tomēr, kad bija palikušas 3 dienas pirms mačiem, pamostoties sapratu, ka pārāk labi nejūtos. Tāda pirmsapaukstēšanās sajūta. Tad nu daudz taisīju Wim Hof elpošanas vingrinājumus, kā arī daudz dzēru ūdeni, lai to nelāgo bacili dabūtu laukā. Nostrādāja! Pasākuma dienā jutos ļoti labi.

Siguldas pusmaratons.

Tad nu man ir izdevies nonākt līdz starta dienai. Pirmkārt, patīkami, ka starts 10:00. Stundu vēlāk kā pirms gada. Dabūju labi izgulēties. Otrkārt, šī pusmaratona burvība bija tā, ka visa reģistrēšanās un ģērbšanās notika iekšā. Arī iesildoties nebija nemaz pa āru jāskrien. Šai gadījumā tas bija īpaši būtiski lietus dēļ. Vēl viena lieta. Salīdzinājumam. Pagājušajā gadā, kad starta laukums bija pie panorāmas rata, pārģērbšanās telts bija aizpūsta gandrīz vai līdz pašai Gaujai. Tad nu toreiz nācās pārģērbties ārā, kad tikai daži grādi virs 0°C. Nav vienkārši tādos apstākļos uzsilt pirms starta.

Esmu jau pavirzījies pavisam tuvu līdz pašam skrējienam. Mani ļoti iepriecināja lietus. Statistika nemelo. No maniem 4 patiešām lietainajiem un slapjajiem mačiem PB labots 3 reizes. Vienreiz, kad lietus vietā uznāca kārtīga krusa, arī jauns PB! Haha! Vienīgā reize, kad man nekas nesanāca, bija nelaimīgajos Ozolniekos, kur es apmaldījos. It kā pēc teorijas skaitās, ka slapjā segumā saķere mazāka. Bet praksē es to kaut kā neizjūtu. Toties man ļoti viegli ir elpot. Svaigs gaiss. To, ka lietus nav šķērslis arī jaudīgākiem skrējējiem, apliecina kaut vai 1.v. labotais PB.

Iepriekšējā rindkopā tomēr vēl netiku līdz pašam skrējienam. Šajā gan būs! Tātad mana stratēģija bija uzspiest pa hronometra pogu pēc katra apļa, lai skaita pa jaunu. Orgi katrā aplī vēl bija uzstellējuši arī pirmo 3km atzīmes. Pie tām es vienkārši sekoju līdzi, lai temps nekristos. Pirmo 2km atzīmes bija uzliktas ļoti precīzi. 3.km atzīme gan bija pilnīgi šķībi (kādas 20s tuvāk pie mana tempa), bet tas nebija tik svarīgi. Galvenais bija nākamajos apļos salīdzināt ar iepriekšējos apļos redzēto.

1. aplis. Skrējiens sākās bez aizķeršanās. Lietus pieņēmās spēkā, kas mani priecēja. Kad skrējēji izretojās, centos skriet pa ceļa pašu vidu, kur bija pacēlums, un ūdens bija mazāk. Pēc kāda laiciņa iesēdos astē Mārtiņam A. un Petram P. Uz šo vīru aizmugurēm dabūju skatīties aptuveni pusdistanci. Neliels pārsteigums bija 1. apļa beigās, kur izrādījās, ka bija jāskrien 180 grādu pagrieziens. Kartē tas nebija norādīts! Neko darīt. 1. aplis pieveikts 18:57. Tātad iet uz 1:15:48 pēc 4 apļiem. Bet galvenā intriga bija tā, cik ilgi jāskrien beidzamais finiša posms. Orgi mājaslapā ielika tikai attēlu, nevis, piemēram, arī google maps uzzīmētu karti, tāpēc bija grūti saprast.

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

2. aplī turpinu skatīties uz abu veterānu pakaļām. Jūtu, ka viens puisis aiz muguras ļoti skaļi tuvojas. Apavi šim klab kā tādam zaldātam: pat skaļāk nekā man! Tas izrādās Artūrs C. Šis paskrien garām un paķer līdzi arī abus veterānus. Es pēc km atzīmēm saprotu, ka temps sācis drusku kristies. Mēģinu neatslābt. Galu galā 2. aplis noskriets 19:05. 8s lēnāk kā pirmais.

3. aplī paskrienu garām Mārtiņam A. Vēl pēc kāda laiciņa arī Petras P. ir noķerts un apdzīts. Sāku tuvoties Artūram C.! Drīz noķeršu. Varbūt. Kaut kur vēl fonā patrāpās Reinis Tops, kurš izdomājis 2., 3. apli skriet 1min lēnāk kā pirmo. Šim atkal mači kaut kādā tur mistiskā treniņrežīmā. Tātad 3. aplis 18:55. 10s ātrāk kā iepriekšējais aplis un mans dienas labākais apļa laiks. Labs restarts sanācis.

4. aplī jūtu, ka nav vairs īsti labi. Ikru muskuļi pamatīgi piedzīti, labajai kājai aizmugurējo augšstilba muskuli jūtu. Smagi paliek! 1.km tikai 3:47. 10s lēnāk, kā iepriekšējā aplī. Mēģinu saņemties, bet pie 3.km atzīmes esmu jau pazaudējis vismaz 20s, ja salīdzina ar iepiekšējo apli. Jūtu, ka kāds man aiz muguras sāk tuvoties. Galvu negrozu, bet drīz vien man paskrien garām Tops. Tizlums! Mēģinu turēties aiz muguras un daudz neatpalikt. Ikri čupā, kaut kā tur mēģinu cīnīties un tirināties. 4. aplis 19:18min. 23s lēnāk kā iepriekšējais. Nu labi vēl, ka tā.

Kopā 4 apļi 1:16:13. Man palikušas vairs tikai 1:05min! Ilgāk vairs nedrīkst. Cīnos. Ieskrienu stadionā. Finišs! Nospiežu hronometra pogu. 1:17:14! Kaut kādā mistiskā veidā tomer izmocīju PB par 5s. Drusku cūcene. Paveicās. Vismaz kaut kāds solis uz priekšu.

Beidzamās atziņas.

Laimīgā Sigulda. No saviem 12 pusmaratoniem 4 esmu skrējis Siguldā. Visās reizēs PB! Atgriezīšos te vēlreiz.

Atpalicēji? Jā, tos es kaut kā šoreiz īpaši nepieminēju. Trase bija patiešām ļoti labi uztaisīta. Lielākoties plata, ar labu caurlaidību, kā arī nebija S veida līkumu, līdz ar to lielākā daļa skrēja taisni. Bija viegli apdzīt. Šoreiz atpalicējus izmantoju kā savu priekšrocību, jo bija motivācija neatslābt, pēc iespējas ātrāk apdzīt to grupiņu un tad tos nākošos utt.

Par nestandarta apļa laikiem. Man sanāca 18:57+19:05+18:55+19:18. Šādi man ir pirmo reizi. Visbiežāk ir vai nu katrs nākamais aplis lēnāks vai tieši otrādi: ar katru apli kāpinu tempu. Šoreiz sanāca pavisam ačgārni. 3. aplis, kad jau ir daudz atpalicēju, visātrākais. 2. aplis, kad trase vistukšākā un nav mīcīšanās startā, lēnāks gan par 1., gan par 3. apli. Tiešām dīvaini sanāca.

Želeja. Nu jā. Veltīgi paķēru līdzi. Tā arī visu skrējiena laiku pamesta palika manā bikšu kabatā. Nekas. Satikšu OreMani, varbūt viņam uzdāvināšu. Puisim pavisam drīz būs dzimšanas diena.

Noberztie krūšu gali. Iepriekš smīkņāju par citiem, kuriem šī problēma, bet šoreiz pats uz šito iekritu. Vaina bija tajā, ka lietus dēļ tas krekls man bija pielipis pie miesas un berza kā tāds smilšpapīrs. Lai kādas tur arī nebūtu tās īpašības sporta krekliem, bet, ja viss ir galīgi slapjš, tad starp parasto kokvilnu un šo te supermateriālu lielas atšķirības vairs nav. Vajadzēja nopirkt speciālos magnētiņus, lai numuru var piespraust pie šortiem un lai varētu skriet bez krekla. Nolikumā nav teikts, ka tā nedrīkstētu. Liela jēga no slapjas lupatas, kas piesūkusies pie ādas, nebija. Tikai traucēklis.

Siguldas pusmaratons bildēs 2016

si1

Sigulda pilsētas tiesības ieguva 1928.gadā, lai gan tās vēsture ir daudz senāka. 11.gs. Gaujas lejtecē ienāca somugru ciltis – lībieši. Teikas un dokumenti vēsta par nocietinātajām koka pilīm Sateseli, Turaidu, Kubeseli, par pretošanos vācu krustnešiem. Siguldā un apkārtnē zināmi septiņi lībiešu pilskalni un daudzi uzkalniņkapi. Lasīt tālāk.

Sigulda – mans jubilejas 10. pusmaratons

Dažādi man gājis ar tiem pusmaratoniem. 1. reize bija 2011. gadā, kad sāku ar 1:24h. Pēdējā 9. reizē jau tiku līdz 1:17:59. Pa starpu vēl gadījās arī 1:25h pēc negulētas nakts. Tad nu šajā rudenī biju nobriedis 10. reizei. Jāatzīst, ka rudenī, kad gan laika apstākļi ir labi treniņiem, gan arī gaisa temperatūra sacensībās ir man piemērotāka (vislabāk jūtos, ja ir 0-10°C), ir pilnīgs pusmaratonu vakuums. Valmierā tie kāpumi mani kauj nost. Tad vēl ir tādi miksētie asfalta/krosa pusmaratoni, bet esmu izteikts asfalta/stadiona cienītājs, kas no apšaubāmiem segumiem turas pa lielu gabalu. Vēl ir ārzemju pusmaratoni, kur izmaksas krietni lielākas. Tad nu faktiski vienīgais, kas paliek pāri, ir Siguldas pusmaratons. Bet arī te ne viss mani apmierina. Pirmkārt, pietiekoši garš kāpums, kas jāveic 4 reizes. Otrkārt, starts jau 9:00, kas pie mana miega režīma ir liels izaicinājums. Es tad labāk startēju kaut 2:00-3:00 pa nakti. Un tad vēl arī nemitīgā slalomēšana, apdzenot atpalicējus, kurus jau jāsāk apdzīt 2. apļa beigās. Un tā līdz finišam. Šajā ziņā pat sāk likties, ka Valmiera nemaz tik slikts variants nebūtu bijis.

Gatavošanās

Šogad sportiskās formas virsotni sasniedzu jūnijā, ko turēju arī jūlijā. Biju plānojis arī skriet Jelgavas pusmaratonu, tomēr iepriekšējā nedēļā, kad bija plānots veikt to galveno treniņapjomu, saaukstējos. Esmu pagaidām visai slimīgs, un saslimt sanāk regulāri. Ar atlabšanu negāji tik viegli, nezināju, vai vispār paspēšu līdz sacensību dienai, un gluži vienkārši sirdsapziņa neļāva skriet, jo plānotais darbs netika paveikts. Tā kā neesmu nekāds robots un formu ilgi neturu, tad augustu paņēmu vieglākā režīmā, lai jau septembrī uzsāktu gatavošanos Siguldas pusmaratonam. Rudenī regulāri esmu saņēmis jautājumus, kam es gatavojos. Šeit parasti rodas pārpratumi, jo, kad es atbildu, ka gatavojos Siguldai, tad tas daudziem saistās ar Siguldas kalnu maratonu, un jau mēnesi iepriekš gatavoties pusmaratonam jautātājiem liekas kaut kas neparasts.

Jebkurā gadījumā septembrī skriešanas treniņu ziņā viss gāja daudz maz tā, kā ieplānots, forma gāja uz augšu, gandrīz vai katrs nākamais stadiona treniņš sanāca labāks nekā iepriekšējais. Piemēram, 19. septembrī 7x1km vidēji 3:26min/km, kamēr pēc 8 dienām jau bija 9x1km vidēji 3:24min/km. Abās reizēs pauzes bija 1 min. Uz kilometrāžu īpaši neiespringstu, jo galvenais man ir kvalitāte, nevis pliki kilometri. Bet jebkurā gadījumā tā vidēji ap 60km pēdējās nedēļās sanāca, kas manam līmenim ir pilnīgi normāla kilometrāža.

Tad nu nākamā lieta, pie kā es piedomāju, bija saaukstēšanās. No iepriekšējiem 4 gadiem 3 reizes esmu saaukstējies tieši augustā/septembrī. Šogad gan saaukstējos jūlija vidū, tā, ka bija cerības, ka kaut kāda imunitāte iegūta. Jebkurā gadījumā es piekopu tādu taktiku, ka pēc katra ātruma treniņa LSPA stadionā skrēju uz turpat blakus esošo Bābelīša ezeru peldēties. Rudens gan nelutināja, un tikai septembra vidū palika vēsāks ūdens, kad patiešām varēja trenēt organismu. Pašsaprotama lieta ir aukstā duša (silto ūdeni lietoju, lai tikai traukus nomazgātu). Diemžēl vasarā tas aukstais ūdens ne dušā, ne ezerā diez ko auksts gan nav, tāpēc pēc saaukstēšanās jūlijā sapratu, ka pietiek slinkot un taisīju ledus vannas: satecināju vannā auksto ūdeni un tad sabēru pilnu vannu ar ledus gabaliem. Pamatīga ķēpa gan tā ir. Galvenā ideja, ka visas tās aukstuma procedūras stiprina imunitāti, tas ir zinātniski pierādīts. Organismam saskaroties ar auksto ūdeni, vēnas automātiski aiztaisās ciet, lai aukstā asins plūsma nesasniegtu vitāli svarīgos ķermeņa rajonus, piemēram, krūšukurvi, sirds rajonu, lai pēc tam, kad atkal organisms vairs nav saskarē ar aukstumu, vēnas atkal attaisītos vaļā. Jo labāk trenēts organisms, jo labāk notiek šī vēnu aiztaisīšanās/attaisīšanās. Ar aukstuma treniņiem šo procesu var uzlabot dramatiski, kas vienlaicīgi arī jūtami uzlabo imunitāti. Ja par zinātniskajiem datiem, tad reāli pētījumi parāda, ka trenētos organismos tā saucamie “iekaisuma” jeb ļaunie proteīni gandrīz vispār nav atrodami, pateicoties aukstuma treniņiem. Jebkurā gadījumā imūnajai sistēmai ir potenciāls būt modrai un kaujas gatavībā pret ārējiem uzbrukumiem, taču jūlijā kaut kā ar tiem aukstuma treniņiem man bija švaki, kas tad arī droši vien veicināja to, ka mana imūnā sistēma nebija tik modra. Otra lieta, kas nāk komplektā, ir atjaunošanās: aukstums palīdz atjaunoties pēc fiziskām slodzēm (izskaidrojums līdzīgs kā ar imunitāti), un aukstuma vannas šādiem nolūkiem izmanto ļoti daudzi elites sportisti.

Bet vispār drusku aizmuldējos, jo blogs ir par Siguldas pusmaratonu. Tā kā ar treniņiem un nesaaukstēšanos viss gāja ideāli, tad nākamā lieta bija mēģinājums izmainīt savus gulēšanas paradumus. Vislabākais miegs man ir tad, kad eju gulēt pēc pusnakts. Tad nu mēnesi pirms Siguldas regulāri vienkārši brutāli uzliku modinātāju uz ļoti agru laiku, lai galu galā organisms saprastu, ka vakarā agrāk jāaizmieg. Regulāri cīnījos ar hronisku miega badu. Atļāvu arī šad tad organismam atlūzt un pagulēt ilgāk, lai galīgi sevi nesabeigtu. Bet galu galā izdevās daudz maz aklimatizēties Siguldas laika zonai. Vienu reizi pat aizmigu jau 21:00 un bez modinātāja piecēlos jau 6:00. Lai organisms pierastu, ka jāskrien būs ātri jau no rīta, tad visus savus ātruma treniņus arī centos taisīt agri no rīta. Dažas reizes vienkārši uzsāku skriešanu jau pirms 6:00.

apaviCollect

Modificētie apavi no dažādiem rakursiem.

Visbeidzot vēl par apaviem un cīņu pret tulznām. Kā nu man pirms 5 gadiem teica LOV fizioterapeits, tad nu ir man tāda tizla pēda, ka pirksti viens pret otru sitas un beržas. Tāds tizls nu es esmu. Tulznu ziņā man jau ir izstrādāts algoritms. Katru dienu smērēju pēdas, pēdējā nedēļā pat vairākas reizes dienā. Ar apaviem man ir tā, ka, jo vairāk km noskrieti un jo vairāk esmu tos apstrādājis, jo mazāk berž. Tad nu izvēlējos skriet savos visuzticamākajos apavos ar noskrietajiem 2500 km, ko esmu vairākkārtīgi apstrādājis un modificējis (bildē kreisais apavs). Sanācis šad tad uzplēst skrienot, pēc 1000 km zole jau bija izdilusi pilnīgi caura, bet dažādi pārlīmējot caurumus un aizstājot zoli, izdevies iegūt labu rezultātu, kas nemaz neberž.

Tagad nu, kad pēdējais grūtais treniņš paveikts, palika vairs tikai slodzes nomešana un sagatavošanās skrējienam, lai tieši uz startu laiku sasniegtu to īsto homeostāzes līmeni (angliski tapering periods). Pēdējais nopietnais treniņš man bija 7 dienas pirms starta, pēc tam vairs tikai vieglie skrējieni uz 4:10-5:00min/km. Pēdējās 2 dienas pirms starta neskrēju, bet tā vietā vieglas pastaigas. Pēdējās 3 dienas ēdu pastiprinātos daudzumos ogļhidrātus. Normāli muskuļi uzglabā tikai nelielu daudzumu glikogēnu, taču, uzņemot pastiprinātos daudzumos ogļhidrātus, to glikogēna daudzumu, kas tiek uzglabāts muskuļos un aknās, var palielināt. Protams, OH uzlāde efektīvāka ir pirms maratona, tomēr šoreiz nolēmu arī pamēģināt pusmaratonam.

Pirms starta

Iepriekšējā dienā labi atpūtos un uzkrāju spēkus. 22:30, kad patiešām miegs mani kāva nost, gāju gulēt. Biju pilnīgi mierīgs, nekādu uztraukumu, domāju labas domas. Viena lieta ir tas, ka nāk miegs, bet pavisam cita lieta ir aizmigt, un kaut kā negāja man tik labi šajā ziņā. Tā nu pienāca jau 2:00. Tā kā modinātājs bija uz 6:00, tad sapratu, ka vairāk par 4h miega šoreiz nesanāks. Un visi mēģinājumi mainīt miega režīmu komplektā ar hroniskos miega badu utt, viss tas veltīgi darīts. Tad nu mēģināju sevi piemānīt un mēģināju iestāstīt, ka Siguldas pusmaratonu tomēr neskriešu. Kam man tur mocīties! Ātri vien pēc tam beidzot arī aizmigu.

Ierodoties Siguldā uz starta vietu, mani pārsteidza, ka nekur nebija atrodama ģērbtuve, un pat reģistrācijas teltī man nemācēja teikt, kur tad ir pārģērbšanās vieta. Kā vēlāk ziņoja informators, tad telts pa nakti bija aizpūsta līdz pašai Gaujai. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, un visas šīs ķibeles orgus droši vien drusku aizkavēja, un galu galā startu pārcēla uz 9:15, līdz ar to varēju vairāk iesildīties un pamosties ne tikai fiziski.

Skrējiens

Esmu nonācis līdz pašam skrējienam. Ja vēl pirms nedēļas domāju, ka izskriet zem 1:16h varētu būt pa spēkam Siguldas trasē, tad, redzot laika prognozi, kas rādīja brāzmainu vēju, sapratu, ka zem 1:17h ir maksimums, ko no sevis varētu izspiest. Taču, tā kā man pat 4h miegs nesanāca, un biju ne visai labā stadijā, galva tāda dulla, tad beigās jau manas ambīcijas nokritās vēl par minūti, un labot PB 1:17:59 jau būtu sasniegums. Bet vispār jutos tā, ka grūti bija novērtēt, uz ko es šādā stadijā esmu spējīgs. Mierināju sevi ar domu, ka 2 pusmaratonus esmu noskrējis arī ar 0h miegu, tā ka 4h miegs pat nav nemaz tik slikts variants. Visreālākais, kā sasniegt mērķi, varētu būt skriet kāpjošā tempā tā, lai katrs nākamais aplis ir ātrāks. Startā dzirdēju, ka Matisons plānojot noskriet uz 1:17-1:18h kāpjošā tempā. Tieši tas, kas man vajadzīgs. To laikam dzirdēja vēl daži, jo apkārt Matisonam tāda paliela grupiņa izveidojās.

2016-10-09_123258

1. aplis. Turos grupiņas aizmugurē.

Es kā tāds liekēdis iesēdos grupas aizmugurē (skatīt bildē). Gadu nebiju skrējis sacensībās neko garāku par 10.55km, un viena no pusmaratona burvībām ir tā, ka vismaz pirmie kilometri ir daudz maz viegli un neprasa tik lielu piepūli. Bija gan arī tādi, kas bija galīgi aizelsušies pēc pirmajiem km, bet tās ne jau manas problēmas. Pēc 180 grādu pagriešanās punkta beidzot arī izjutu spēcīgo pretvēju. Pamatīgi rāva nost no kātiem. Pat neko daudz nedeva, ka biju aizvējā aiz palielas skrējēju grupiņas.

1. aplis 19:37, tālāk pārceļos uz 2. apli

Viss iet ideāli pēc grafika, jo orientējos uz vidējo apļa laiku 19:29, bet kāpjošā tempā, tāpēc 8s lēnāks 1. aplis ir akceptējams. 2. apļa sākumā, kad beidzot pretvējš beidzās, sapratu, ka lielas jēgas šai trases posmā kā tādam liekēdim skriet aiz muguras nav, tāpēc skrēju projām un ķēru priekšā esošos. Drīz vien sapratu, ka nav neviena no priekšā esošajiem, kas skrietu manā tempā, un esmu palicis trasē viens pats. Skrienot atpakaļ pēc 180 grādu pagrieziena, vējš pūta vēl trakāk, un sapratu, ka 1. apļa aizvējš tomēr drusku palīdzēja. Tā kā vēl bija jāskrien kāpumā uz augšu, tad temps tika pamatīgi noslāpēts, un sanāca paliela mocīšanās. Izskrienot uz garo starta finiša taisni, redzēju, ka priekšā esošie ir ļoti tālu priekšā un knapi vispār saskatāmi. Tur nav variantu. Tad nu pieņēmu taktisku lēmumu nedaudz piebremzēt un uzgaidīt abas sieviešu līderes, ap kurām bija paliela grupiņa izveidojusies. Pie tam tur vēl tā ekstra, ka līdera velosipēds brauc pa priekšu un attīra ceļu no atpalicējiem, kas pamazām jau sāka uzrasties.

2. aplis 19:23, pārceļos uz 3. apli

Vienā trases posmā 2. aplī tik lēni skrēju, ka nebija pārliecības par 2. apļa rezultātu, tomēr ir izdevies nomest 14s. Gaidot sieviešu līderes, sapratu, ka laiks jāizmanto lietderīgi un jāatbrīvojas no želejas. Problēma gan bija tā, ka nebija ne mazākās vajadzības pēc želejas. Mest projām negribējās, tad nu tomēr izdzēru. 2. apļa 1. kilometrā mani beidzot panāca sieviešu līdere: Marhele un Luiza no Krievijas. Turpat arī bija Matisons, no kura es pēc 1. apļa biju aizmucis. Kopā bijām gandrīz 10 skrējēji grupiņā. Un te nu es pēc pilnas programmas izjutu, cik noderīgs ir līdera velosipēds. Trase tika smuki attīrīta no atpalicējiem, gandrīz visi smuki rindiņā tika novirzīti uz vienu malu. Nebija nekādas vajadzības slalomēt starp masām, tik viegla skriešana. Te nu man radās ideja, ka orgi varētu iezīmēt uz asfalta optimālo trajektoriju, kā tas ir vairākos lielajos maratonos. Tad arī atpalicēji varētu pieturēties pie tā un skriet pa šo optimālo līniju smuki rindiņā. Būtu daudz vieglāk apdzīt, jo tā lielākā problēma ir tā, ja atpalicēji skrien katrs pa savu trajektoriju: viens vienā pusē, otrs otrā un vēl kāds pa vidu. Un dažbrīd arī blakus pa 2 vai 3 vai vienkārši katrs pa savu pusi. Un ja vēl tas tiek darīts šaurās vietās, kur tikai 2 var blakus skriet, tad ir pavisam grūti. Jebkurā gadījumā sapratu, ka jāturas vien tajā zonā starp sieviešu līderi un velosipēdistu. 180 grādu apgriešanās punktā bijām palikuši 7 skrējēji grupiņā. Ja 2 apļus iepriekš es kā liekēdis biju aiz Matisona muguras, tad šoreiz bija otrādāk un turējos grupas priekšgalā. Pavērsiens beidzot notika starta/finiša taisnē, kur Marhele veica izrāvienu, jūtami kāpinot tempu. Es biju vienīgais, kurš turēja līdzi, un grupiņa vienā brīdī pilnībā izjuka.

3. aplis 19:28, dodos 4. aplī

Laika izteiksmē 3. aplis 5s lēnāk, kā otrais, tomēr notikumi trasē mani pilnībā apmierināja. Temps kāpināts, kopumā esmu daudz maz ciešamā stadijā. Aizmugurējie augšstilba muskuļi gan pamatīgi piedzīti, bet var izturēt. Dullums galvā nav tik traks. Ņemot vērā vēju un to, ka Luīza gan jau nav pārāk tālu aiz muguras, sapratu, ka Marhele centīsies turēties man līdzās, lai man tiktu nodrošināts pilns serviss ar trases attīrīšanu no atpalicējiem. Apzinoties, cik tas velosipēdists man būtisks, es arī negrasījos padoties un atpalikt. 180 grādu apgriešanās punktā jau bijām atrāvušies no Luīzas par 27s. Skrienot atpakaļ pret vēju un kalnu, es pārvērtos par tempa turētāju, un Marhele kā pielipusi skrēja man aiz muguras. Vispār bija pagrūti. Un līdera velosipēds sāka ziņot, ka Luīza pamazām tuvojas. Tad nu šajā brīdī, kad parunāt es vispār nebiju spējīgs, Marhele aiz muguras man vairākas reizes uzmundrināju un teica, lai saņemos. Nu kas par servisu man šodien! Priekšā trases attīrītājs, un vēl piedevām mani aiz muguras motivē. Izskrienot starta/finiša taisni, biju tā ieciklējies uz Marheli un velosipēdistu, ka fonā knapi vispār pamanīju, ka nejauši apdzenu vienu citu tiešo konkurentu.

14700921_679281078895088_7812677939200333772_o

Pēdējie metri.

Vispār kaut kādā brīdī, kad Marhele izlīda no aizmugures un sāka skriet man blakus, sāku satraukties, vai tik neatkārtosies pagājušā gada variants, kad es zaudēju par 0.15s. Biju tā iekarsis, ka pat nedomāju meiteni palaist pa priekšu, bet biju gatavs kaut pats pārraut to finiša lenti, lai tikai kārtējo reizi nezaudētu meitenei, jo no saviem visiem 8 SL pusmaratoniem vēl ne reizi nebiju priekšā sieviešu uzvarētājai. Vispār kopumā visai miglaini atceros pašu finišu, taču šoreiz biju 1s priekšā Marhelei, un kaut kādā mistiskā veidā tiesneši paspēja šīs 1 sekundes laikā pacelt no zemes to uzvarētāja lentu.

4. aplis 18:52, 5. aplī vairs nedodos

Beigu rezultāts sanāca 1:17:19. Pēdējais aplis 36s ātrāk kā trešais. Izmocīts PB par 40s. Jūtos galīgi pārmocījies. Sevi esmu pārspējis. Beidzot arī sieviešu uzvarētāju esmu pāspējis. Es biju fokusējies uz <1:18h, bet beigās izrādījās, ka arī zem 1:17h tik nereāli nemaz nebija. Ievadot skrējienu, sapratu, ka pusmaratonā var ne tikai izlīst zem apaļām minūtēm, bet ir arī citas robežas. Vidējais temps tiek uzrādīts kā 3:39.88min/km, kas nozīmē, ka pēc šīm sacensībām nu esmu kļuvis par pilntiesīgu 3:3X min/km pusmaratonistu.

Pārdomas pēc finiša

Vispirms par gulēšanu un agro starta laiku. Ja starts būtu, piemēram, 12:00, tad būtu gulējis 3h ilgāk, nodrošinot 7h miegu. Bet droši vien būtu aizmidzis jau stipri pirms 2:00. Es tomēr sāku saprast, ka laikam vienīgā izeja, kā rīkoties pirms šādiem atbildīgiem startiem, ir miega zāles. Neredzu citus variantus, jo nav patīkami, ka viss treniņos ieliktais darbs gandrīz vai bija veltīgs. Šoreiz izlīdu sveikā cauri. Otrs variants ir vienkārši nestartēt tik agros laikos, ko es arī nedarītu, ja man būtu kāda labāka alternatīva rudenī.

Par tulznām pēc skriešanas. No maniem 10 pusmaratoniem šis laikam varētu būt pirmais, kur nedabūju nevienu pašu tulznu. Mājasdarbu paveicu perfekti. Te pat nav ko vairs piebilst.

Par sāpēm. Te nu visvairāk izcēlās aizmugurējie augšstilba muskuļi, kas bija visvairāk piedzīti. Zinu, kas man ziemas periodā jāizdara, lai šo muskuļu grupu stiprināti. Vēl arī nedaudz sāpēja papēži, jo trasē bija pagarš lēzens posms uz leju, kur tad arī sanāca lielāks trieciens uz papēdi. Siguldas serpentīnceļa treniņos es parasti daru tā, ka augšā skrienu ar vieniem apaviem, bet lejā ar citiem apaviem. Te tādas iespējas nebija.

Par ogļhidrātu uzlādi pirms starta. Nebija ne vainas. Glikogēns pilnībā pietika, želeju veltīgi nopirku. Ja nebūtu piedzīti aizmugurējie muskuļi, varētu skriet vēl. Bet vispār jau lielāka jēga no OH uzlādes būtu pirms 30km, nevis pusmaratona.

Par aukstuma treniņiem. Jācenšas regulāri peldēties aukstā ūdenī. Tas manā skatījumā ir vislabākais veids, kā stiprināt imunitāti. Bet vispār jau tas ir ne tikai ansiso viedoklis, bet tie ir reāli zinātniski dati. Ziemas peldes biju plānojis uzsākt jau pirms 4 gadiem, bet kaut kā vienmēr atradu kādus ieganstus, lai no tā izvairītos. Tagad gan esmu noskaņojies nemeklēt attaisnojumus tur, kur to nav.

„Satelīts” oktobrī – kalnu maratons Siguldā, pusmaratoni Siguldā un Ozolniekos

ozolnieki2015

Ziediņa kalnā ir uzskriets. Vai arī uzkāpts. Vismaz divas reizes. “Skrien Latvija” sezonas pēdējais posms ir noskriets. Varbūt arī noslēguma ballē ir pabūts. Un, iespējams, Ozolniekos ir noskriets šī gada ātrākais skrējiens. Skriešanas svētku sezona tuvojas noslēgumam.

Lasīt tālāk.

Manas dramatiskās sekundes desmitdaļas Siguldas pusmaratonā.

Nedaudz ievadam.

Siguldas posms jau pēc noklusējuma ir tas, kur es skrienu pusmaratonu. Pirmkārt, pati trase ir diezgan viegla, segums diezgan normāls. Otrkārt, nav no rīta, bet gan priekšpusdienā. Treškārt, tuvu Rīgai, nepilna stunda ceļā. Mani negatīvi ietekmē tālais ceļš līdz sacensību vietai. Ceturtkārt, notiek labā datumā: oktobra vidū. Šai laikā parasti nekāda karstuma nav, arī pārāk auksts nav (virs 0 °C vienmēr), sniegs oktobrī ir ļoti reta parādība. Savukārt, tieši aukstuma faktors ir tas, kāpēc skriet 5km distanci man ļoti nepatīk. Ja ir knapi virs 0 °C, tad sanāk saelpoties aukstu gaisu, man pie ļoti intensīvas elpošanas arī nepatīkams klepus var būt skrējiena beigās. Savukārt, pusmaratonā tomēr elpošana nav tik intensīva. Arī 4 vienādu apļu formāts ir ļoti parocīgs, jo tad ir ļoti viegli analizēt skrējienu, novērtēt, uz kādu rezultātu es eju. Visi apstākļi, lai sasniegtu personīgo rekordu.

Neskatoties uz visiem labajiem priekšnosacījumiem, Siguldā pēdējo reizi pusmaratonu skrēju pirms 4 gadiem. Traumu dēļ izlaidu iepriekšējos 3 gadus. Šogad sagatavošanās ciklā izdevās realizēt faktiski visu ieplānoto. Forma rudenī pakāpeniski gāja uz augšu. Laiki ātruma treniņos stadionā pakāpeniski gāja uz augšu. Daudz treniņos strādāju uz kvalitāti nevis kvantitāti. Priekšpēdējā nedēļā noskrēju pat vairāk kā 60km. Protams, ir tādi, kam tas nav nekas īpašs, bet pie mana līmeņa tas ir patiešām pieklājīgi, un tik daudz normālā intensitātē nebiju skrējis laikam jau 3 gadus. Protams, nav problēma pa nedēļu noskriet arī 120km, skrienot uz 6min/km, bet no tā jēgas maz. Pie tam līdz ar km pieaugumu ne tikai nezaudēju kvalitāti, bet pat to uzlaboju. Vienīgais, ko sanāca izlaist, bija ieplānotais treniņš Siguldas serpentīnceļā 3,5 nedēļas iepriekš (neplānoti personīgi iemesli). Arī no saaukstēšanās veiksmīgi izdevās šoruden izvairīties. Treniņos pat piekopu tādu taktiku, ka ņēmu līdzi dvieli, kur pēc katra ātruma intervāla slaucīju nost sviedrus. Reizēm pat liekas, ka septembrī pat svīstu vairāk nekā vasarā. Pēc laikiem treniņos sapratu, ka esmu gatavs skriet uz 1:17h. Zem 1:17h gan nu nekādi, tur vēl jāpaaugas. Ļaunākajā gadījumā vismaz ātrāk par personīgo rekordu 1:18:55. Bet nu viena lieta ir fiziskā gatavība, bet otra lieta ir to visu realizēt arī sacensībās.

Pēdējie sagatavošanās darbi.

Pēdējo ātruma treniņu izskrēju 4 dienas pirms sacensībām. Pēc tam vairs tikai vieglie skrējieni. Esmu sapratis, ka tā ir visoptimālāk. To, ka man nav nekādas jēgas skriet iepriekšējā dienā pirms sacensībām, esmu sapratis jau sen. Šoreiz atkal pamēģināju neskriet arī 2. dienu pirms sacensībām, lai iegūtu maksimālu svaigumu kājās. Tikai vieglas pāris km pastaigas, lai izkustinātu kājas. Iepriekšējās un arī vienīgajās 2 reizēs, kas esmu tā darījis, bija personīgais rekords, tā ka pagaidām šāda taktika dod 100% rezultātu. Arī ļoti daudz darīju, lai nebūtu sacensību laikā tulznas: visu laiku smērēju pēdas ar smēri, nopirku speciāli uz sacensības pavisam jaunus apavus, kas gan bija tieši tādi paši kā vecie, tikai nenodiluši.

Saldais ēdiens: pats skrējiens!

Startā pieklājīgi nelīdu pārāk tuvu priekšai, starta līniju šķērsoju pēc 5s. Likās, ka esmu nostājies atbilstoši savam ātrumam. Bet nu galu galā tomēr sanāca diezgan paliela mīcīšanās startā. Visi, kas finišēja ātrāk par mani, arī ātrāk šķērsoja starta līniju, kā arī vēl kādi 30 skrējēji, kas bija aiz manis, bija tuvāk starta līnijai. Vēl arī kaudze lēnāku 5/10km skrējēji. Te tev nu bija. Nākamreiz laikam būs jākļūst bezkaunīgākam, un jāmēģina startā nostāties kādā 3. rindā. Jāuzteic organizatori, ka šogad neļāva jaunākiem par 16 gadiem līst priekšā startā, kā tas bija pagājušo gadu.

1. aplis.

Pirmajā puskilometrā vairāk koncentrējos uz to, kā apdzīt priekšā esošos lēnākos skrējējus, nepatērējot pārāk daudz enerģijas. 1. km: 3:45min. Kopumā labs ritms. Mērķis bija noskriet kā kiborgam visu distanci pilnīgi vienmērīgi. 2. km: 3:39min. Ja noņem startā pazaudēto laiku, tad pat sanāk nedaudz lēnāk kā 1. km, bet kopumā liekas skrienams temps. Protams, kā jau parasti, nākas apdzīt vairākus skrējējus, kas hroniski vienmēr sāk daudz par ātru un ir sākumā man priekšā: vienalga, vai skrienu pusmaratonu vai 5 km. Priekšā 180 grādu pagrieziens. Biju jau mājās izstrādājis labāko taktiku, kā šo vietu izskriet. Veiksmīgi arī realizēju visas reizes. Tālāk ieraugu 3. km atzīmi. Domāju ieraudzīt laiku ap 11:00-11:10min. Ieraudzīju 11:30min. Brr! Nu murgs kaut kāds. Uzticība tām km atzīmēm zuda. 4. km atzīmi pat vairs neskatījos. Savukārt, 5. km atzīme bija gandrīz blakus 4,774. km atzīmei. Sapratu, ka uz tām atzīmēm paļauties galīgi nevar, un, lai neko nesarežģītu, piefiksēšu savu laiku tikai pēc katra apļa veikšanas. 1. aplis noskriets 19:23min. Tātad iet uz rezultātu 1:17:20 finišā.

2. aplis.

2. apļa sākumā noķeru grupiņu ar pāris skrējējiem. Vismaz vienu km skrienam kopā. Taisnajā gabalā redzu, ka ļoti tālu priekšā ir Guncha. Bet tālāk tukšums. Bet nekas nav mūžīgs. Viens skrējējs (kā izrādījās, tad no 10.55km distances) sāka atrauties. Es tomēr pārāk tālu centos neatpalikt, bet nu grupiņa pašķīda. Pie 4. km atzīmes apdzinu 1. atpalicēju. Bet kopumā 2. aplis man patika vislabāk no visiem: patukša trase, var skriet pa taisnākajām trajektorijām savā ritmā. 2. aplis 19:14min jeb 9s ātrāk par 1. apli. Matemātika vienkārša: noskriet distances otro daļu tāpat, sanāktu 1:17:14h. Jau sāku apsvērt iespēju izskriet zem 1:17h.

3. aplis.

Diemžēl 3. aplis manas ambīcijas piezemēja. Biju ieplānojis 3. apļa sākumā savu vienīgo želeju iebāzt mutē. Jutu, ka rokas īsti nav uzsilušas, pirkstus grūti pakustināt, kaut mugura jau nedaudz slapja, un pats jau tā kā nedaudz iesvīdis. Parasti sacensībās man cimdi nav vajadzīgi pat pie 0C, bet šoreiz kaut kā būtu noderējis… Tad nu ar to želeju nekā.

Pamazām jau sāku apdzīt dažus atpalicējus. Skrienot reversajā posmā mani pārņēma šausmas. Pretējā josla visa pilna ar skrējējiem, kuri man pēc laika būs jāapdzen. Skatos, līderis skrien gandrīz vai pa pretējo (tas ir, manējo) pusi, jo gluži vienkārši tai pusē konusiem viss ir aizņemts. Ātri vien pienāca tas brīdis, kad arī man nācās apdzīt kaudzi ar atpalicējiem. Ja pirms starta biju domājis, ka tas būs tāds izklaidējošs pasākums, lai neiemigtu, tad tagad vairs tā nelikās. Trase tik šaura: visi kā siļķes mucā. Man vēl noveicās, ka šaurajā posmā pie 180 grādu pagrieziena veiksmīgi pa ārmalu paskrēju kādam baram garām, bet daļai līderu tur nācās pamocīties, lai izslalomētu cauri pūlim, skatīt video. Bet nu citās vietās tik ļoti nepaveicās. Arī skrējiena ritms tādā veidā tika drusku pabojāts. Pareizāk sakot, dažbrīd īsti nejutu, cik ātri vai lēni es skrienu. Skrienot reversajā posmā atpakaļ, principā lielāko daļu noskrēju pa pretējo joslu, kas bija pilnīgi tukša. Bet tad, kad vajadzēja skriet caur parku, kur tikai knapi 2 saiet blakus, tad gan diez kas nebija… Kā vēlāk izanalizēju, tad kopā sanāca apdzīt ap 547 skrējējiem (aptuveni 327 pusmaratonisti, 187 Nike 10km un 33 Nike 5km), no kuriem liela daļa bija jāapdzen 3. aplī. Paralēli slalomējot caur pūļiem vēl mēģināju kaut kā želeju attaisīt vaļā. Ūdeni ne reizi nepadzēros, bet želeja gan prasījās. Galu galā kaut kā to iepakojumu ar muti attaisīju vaļā un enerģiju dabūju. Vienubrīd jau par konkurentiem biju galīgi piemirsis, bet tad pamanīju, ka man priekšā diezgan netālu ir viens skrējējs zilajā kreklā, kas gan ir mans konkurents nevis atpalicējs (pagāja vismaz kādi 3 km, kamēr galu galā noķēru). Tad nu 3. apli noskrēju 19:36 jeb 22s lēnāk kā 2. apli. Kaut ko pazaudēju uz atpalicēju rēķina, bet nu, ko tur liegties, sāku pamazām noplīst…

4. aplis.

Sapratu, ka pēdējais aplis jānoskrien zem 19:50, lai izskrietu zem 1:18h. PB ir jau garantēts. Likās, ka kaut kā jau nu nomocīšu to pēdējo apli. Nevarēju iedomāties, ka viss beigās sanāks tik dramatiski. Ieskrienot 4. aplī, trase palika jūtami tukšāka, jo finišēja Nike skrējiena dalībnieki. Arī vairs neskrēja pa tādām grupām, bet jau bija izretojušies, līdz ar to bija vieglāk apdzīt, nebija vairs tādi sastrēgumi. Puisi zilajā kreklā manīju. Tuvojos, tuvojos. Pamazām. Pašam gan arī bija pasmagi. Galu galā noķēru, apdzinu. Pēc 1. apļa viņš bija 44s priekšā. Likās, ka šis vairs nav mans konkurents. Tā kā esmu treniņos pietiekoši norūdījies uz Siguldas serpentīceļa, tad tas kāpums trasē pie bobsleja trasē man likās smieklīgs. Diemžēl pēdējā aplī man vairs tā tomēr nelikās. Bija pagrūti. Un galu galā puisis zilajā krekliņā tomēr pārāk neatpalika. Un priekšpēdējā kilometrā aizskrēja man garām. Te nu bija! Vairākus kilometrus mocījos, lai panāktu un apdzītu, un beigās šis man paskrien garām. Te negaidīti vēl viens puisis zilajā krekliņā man paskrēja garām, nebiju viņu iepriekš ievērojis! Nespēju turēt līdzi. Kā vēlāk es video redzēju, tad šis man viltīgi bija visu laiku ap 10-40m aizmugurē, lai pēc tam beigās no slēpņa izlīstu. Bet vēl viens psiholoģiskais trieciens bija līderes velosipēda parādīšanās man blakus. Parasti jau man nekas nav pretī nav, ja velosipēds brauc kopā ar mani, bet nu meiteni galīgi negribējās palaist garām.

Finiša taisnē

Finiša taisnē

Pēc brītiņa velosipēdists sāka attālināties. Un tad tas notika! Man paskrēja garām arī pati sieviešu līdere kaut kur pēdējā kilometrā. Nu jau pavisam sašļucis biju. Viss brūk un jūk. Pasmagas kājas. Mokos. Daudz vairs no manis pāri nav palicis. Finiša taisne! Mēģinu. Skrienu, cik vien varu. Pēkšņi nez no kurienes manā priekša uzrodas uzvarētāja lenta. Paspēšu? Būs lemts man kaut pieskarties šai lentai? Nekā. Es zaudēju meitenei varbūt kādu metru (skatīt video zemāk). Nu tik maz pietrūka. Pēc brīža jau pēc finiša līnijas šķērsošanas ieraugu hronometrā 1:17:58. Ir zem 1:18h! Tātad reāli bija 1:17:56 vai 1:17:57h. Pēdējais aplis gan bija vairs tikai 19:47 jeb vēl 11s lēnāks kā iepriekšējais.

Rezultātu ieraudzīšana jeb 5. aplis.

Rezultātos ieraudzīju, ka tomēr pa ātru sapriecājos. Galīgais rezultāts 1:17:58.9. Laikam nedaudz pa vēlu startā nospiedu hronometru, jo nedzirdēju šoreiz nekādu starta šāvienu, komanda bija pa mikrofonu. Tā kā šosejas sacensībās rezultātus apaļo uz augšu līdz sekundei, ja ir kādas desmitdaļas aiz komata, tad sanāk, ka, ja būtu noskrējis 0.15s lēnāk, tad oficiāli nebūtu izskrējis zem 1:18h. 21.097km un 0.15s… Pamatīgi noveicās. Un galu galā meitenei pazaudēju 0.35s, un tās bija īpaši sāpīgas desmitdaļas, jo tad būtu pirmo reizi SL posmos TOP20. Tagad sanāca tikai mans atkārtoti labākais sasniegums: 21 vieta. Treškārt, 0,35s pietrūka, lai 1. reizi SL posmos es būtu apsteidzis pilnīgi visas meitenes. Pietrūka rakstura, tās zaudētās desmitdaļas ir galvā. Domāju, ka 1% no panākumiem skriešanā tomēr slēpjas galvā. Arī nesadalīju spēkus distancē tik labi, cik gribējās. Šoreiz optimizācijas uzdevums nesanāca tik veiksmīgs, bet nu tāpat zem 1:17h nebija variantu izskriet ne pie kādas optimizācijas. Kas tālāk? Tālāk neliela atpūta un jāsāk likt iekšā pamatus nākošajai sezonai. Nākošgad pamainīšu nedaudz šo to savos treniņos.

Siguldas pusmaratons 2015 bildes

Si 01

Nāk rudens apgleznot Siguldu, bet Siguldā pusmaratons jānoskrien tik un tā. Lasīt tālāk.