Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…
C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.
B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.
A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.
Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.
Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.
Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.
B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.
Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.
P.S. Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra. Esi laipns, pret maniem brāļiem un māsām viņu neprātā. Esi žēlīgs dēļ dusmīgiem vīriem, niknām sievām un nodeldētām kedā. Dod spēku treniņos un zirga zobu nelikšanu augstāk par veselo saprātu. Priecīgus Ziemassvētkus un “līdz kliņķim”.
Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos sievieti, tad jādāvina panna. Ja tu gribi iepriecināt opi, tad jādāvina sniega lāpsta. Ja datoriķi, tad peles paliktni. Ja bērnu, kuram nepatīk lasīt, tad biezu grāmatu. Savukārt, tam kuram patīk lasīt, arī lāpsta noderēs. Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos skrējēju, tad jādāvina viņam skrējiensoļojums Rīga-Valmiera.
Apmaksāta dalība, nosegti visi drošības maksājumi, uzsaukts afterparty (ja tāds būs) un transports atpakaļ uz Rīgu. Tieši šādu “dāvanu” Ziemassvētkos es gribētu sagādāt kādam manu problēmu lasītājam. Nu, ar domu, ka dalīta problēma ir pusproblēma.
Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad būs arī daži noteikumi. Pirmkārt, dāvanas pieņēmējam pašam ir jāpiesakās šeit komentāros. Iespējams, ka zem eglītes atradīsies vairāki dāvanu komplekti. Otrkārt, dāvanas pieņēmējs visu komplektu saņem, ja tiek līdz finišam. Pofig, cik ātri vai lēni, bet tiek. Un nekādas “sāp kāja”, “vēders spiež”, “saule pārāk stipri spīd” atrunas nelīdzēs. Līdz kliņķim, vai pašam jāapmaksā visi rēķini. Un, treškārt, nekādi Voļdas, OreMani vai citi, kas pārtiek no ultrām. Prasīšu Andulim pārbaudīt, un dabūs tāds, kurš varējis tikai maratonu pieveikt. Nu, tāds pats kā es.
Savukārt, ja tu neesi tik prasīgs un gribi iepriecināt skrējēju svētkos, bet netiec klāt viņa vēstulei Ziemassvētku vecītim, tad skaties dzeršanas sistēmas virzienā, jo Cēsu Eco Trail skrējienā savs ūdens jāņem līdzi. Noderēs krosa apavi, jo Stirnu buka daudzajos posmos būs kārtīgs mežs. Saules brilles un galvas sega būs vajadzīga ilgajās stundās gar jūru Baso pēdu ultramaratonā. Un aptuveni trīsdesmit skrējēji priecāsies par latviešu-lietuviešu sarunvārdnīcu, jo dosies turēt tempu uz Viļņas maratonu.
Ir tāda dzīves gudrība, ja tev ir trīs bērni, tad vari darīt ko un ar ko gribi. Nu viens mātei, otrs tēvam, trešais dzimtenei un vari “iznākt no skapja”. Man gan ir vairāk bērnu un māte arī nav viena, bet, tieši domājot par Rīgas-Valmieras problēmu, nolēmu būt atklātāks nekā citas reizes. Šoreiz gan atkal par skriešanu.
Kāpēc man vajag skriet uz Valmieru? Kāpēc jel jebkuram vajadzētu skriet uz Valmieru? Tur taču brauc autobuss, vilciens un pavisam kritiskā gadījumā var paņemt tramvaju līdz Julgai un stāvēt ezera krastā ar uzrakstu “līdz kliņķim”. Saprotu, protams, tos, kas skrien maratonus un pusmaratonus. Tur vienmēr ir cerība noskriet ātrāk vai tikt uz olimpiādi. Bet uz Valmieru? Naktī? 107 kilometrus?
Droši vien katrs skrējējs kādā savā dzīves posmā nodomā, kāpēc viņš dara to, ko dara. Viņš skrien, viņš svīst, viņš to ienīst, viņš gūst traumas, viņam besī ģērbt piecas kārtas ziemā, viņš kļūst laimīgs, viņam sāp visas malas, viņš to dievina. Viņš skrient tik traki, ka noberžas tā, ka kājas kopā vairs nevar salikt vai noiet visi nagi. Un pat, ja vairs nenodomā un tikai skrien, tad noteikti kāds no malas uzjautā – kāda velna pēc tu skrien?
Kad es biju jauns, es skrēju, jo gribēju uzvarēt. Skolā biju nūģis – ne mācījos labi, ne meitenēm patiku. Toties varēju ātri un ilgi paskriet. Uzsākot pilsētnieka dzīvi, skrēju, jo tā varēja aizmukt no nepatikšanām. Tumšās vietās un bīstamos rajonos gāju ar pārliecību, ja būs sūdi – vienmēr aizskriešu. Kad sāku patikt meitenēm un prāts risināja visas problēmas, tad vairāk arī neskrēju.
Pirms sešiem gadiem, uzsākot savu noskriet maratonu trīs gados plānu, nedarīju to, jo man gribējās noskriet maratonu vai tālredzīgi izmantoju esošo situāciju, lai izveidotu lielāko skriešanas komandu valstī. Sāku skriet, lai nepaliktu traks. Lai tiktu galā ar greizsirdību, saspringtām attiecībām un trīsdesmitgadnieka krīzi. Un atklāju, ka skriešana mani padara laimīgu. Gluži kā pirms randiņa milzīgais satraukums, tā pirms katra maratona starta tu paliec patīkami nemierīgs, tev galvā notiek dažādi scenāriji un viss tiecas, lai “finišētu”. Un tāpēc es skriešu uz Valmieru. Lai finišētu.
P.S. Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
Blaumaņa teikto par žogu, prātu un jūtām var vienkārši attiecināt uz skriešanu. Lai gan nedaudz papētot Blaumaņa biogrāfiju, viņš nekāds lielais skrējējsoļotājs nebija, bet gan jau viņš zināja, ko runā. Neesmu vieglprātīgs un neticu brīnumiem, tāpēc uzskatu, lai kaut ko izdarītu, ir jātrenējas to darīt. Šoreiz runāsim gan par skriešanu tikai.
Tāpēc es nolēmu pieiet lietai nopietni un trenēties. Vienkāršais plāns bija pavisam vienkāršs. Pa nedēļas vakariem vismaz divas reizes izskriet līdz 11km, atkarībā no slinkuma līmeņa, un brīvdienās skriet vienu reizi daudz, vai divas reizes gandrīz daudz. Nu sākumā 20km vai 15km+15km, bet ar domu, ka tikt līdz 30km vai pusmaratons+pusmaratons. Tā pat apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju. Vēl esmu pieteicies maratonam dažas nedēļas pirms Rīga-Valmiera. Tam visam vajadzētu mani sagatavot aptuveni 50km noskriešanai, tad 50km nezināmā un ar septiņiem kilometriem es jau nu tiktu beigās galā tīri uz emociju rēķina.
Es skrienu gana regulāri un neregulāri jau sešus gadus un nekad, nekad man nav sāpējusi pēda. Atliek tik visiem piesolīt skriet līdz kliņķim un ķermenis uzliek veto. Pie tam ļoti smalkā veidā. Ja es pārvietojos pa trepēm uz augšu vai baskāju skrējēju iesācēju stilā, tad nesāp. Līdz ko pārvietojos iešanas solī – tā labāk nebūtu darījis to. Daži skrējēji jau uzreiz zināja teikt, ka kaut kas ar iekaisušām saitēm un līdzēt var tikai saldēšana, apgaismošana un citādas burvestības. Profesionāls skrējējs teica – nav ko tik daudz skriet. Citu pieredze – trīs, četras nedēļas iztikt bez skriešanas. Lai arī līdz Rīga-Valmiera ir četri mēneši, nedomāju, ka varu mēnesi vēl neko nedarīt.
Man paveicās. Smērēju sildošu krēmu, daudz nestaigāju un jau pēc pāris dienām jutu, ka būs labi. Vēl vienu dienu iedevu bonusā un pirmo skrējienu nosolīju nepārspīlēt. Solījumu turēju, pēdu jutu, bet skriet netraucēja un pēc skrējiena varēju arī staigāt. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Blaumani, bet teiciens “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā” arī ir attiecināms uz skriešanu. Nepaņēma ar pēdu, ņems ar iesnām, klepu un slimības lapu. Nav ko te izrunāties.
Man pat ir teorija, ka ķermenim nekad nedrīkst teikt, ka šodien jātaisa garais treniņš. Nu tas nekad nedrīkst to uzzināt. No rīta jāceļas kā parasti, jādzer kafija, jāēd neskrējēja brokastis, skaļi jārunā par kādas svarīgas figņas pirkšanu Depo un sporta tērps obligāti jāvelk spoguļa priekšā goroties. Nu ar domu, ka es jau tikai piemēru, vai vēl labi izskatos. Protams, tas brīdis, kad tu uzliec pulsometru un uzvelc kedas ir sarežģīts. Ķermenis saprot, ka ir piemuļķots, bet tā kā tu neiesmērē kājstarpi ar vazelīnu (20km+ problēma) un neņem ūdens pudeli, tad tas vēl ir pārliecināts, ka nu drusku paskries. To jau var. Un skrienot vienmēr domāt vajag par apļa samazināšanu, izskriešanu cauri mežam un nekad, nekad netuvoties mājām. Ķermenis ir reāla pakaļa, kad redz mājas un saprot, ka nebūs nekāda duša un alus. Valmierā būs?
Esmu diezgan veiksmīgs. Man ir daudz veselīgi bērni un darbs, kas patīk un ļautu vēl pie pārīša tikt. Esmu smuks un nekādas beigās kaites nav, ja neskaita slinkumu un uzmanības pievēršanas klepu. Loterijās miljonus un mašīnas neesmu vinnējis, bet jūs jau zināt, ka veiksme ir jānopelna un tad, kad tā pagriež visu ne tā kā tu gribētu, tad neko darīt.
Man šķita, ka skriešanā visu esmu sasniedzis. Pusmaratonu varu noskriet bez apstāšanās, ar maratonu tikt galā un “kalnainos” mežos, un smilšainās pludmalēs skrienot spēju pavisam nenomirt. Sevi uzskatu par skriešanas baudītāju un skrienu kad gribu, cik gribu un neskrienu, ja negribu. Tā pat šī skriešanas baudīšana man ļauj pāriet soļos, ja paliek pa grūtu, vai pat izstāties, ja nu saule spīd pārāk ļoti. Tā pat nepievērst ne mazāko vērību ēšanai, dzeršanai un uzdzīvei pirms sacensībām. Vai pienācīgiem treniņiem.
Reitinga apbalvošanas balle manu skriešanas baudīšanu pacēla citā līmenī. Tas nav ļauns joks un es tiešām esmu vinnējis wild card vai apmaksātu dalību skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera nākamā gada marta beigās. Un no Rīgas līdz Valmierai ir 107km. Un esmu nolēmis to izdarīt.
Savā ziņā atgriežos pie brīža, kad pirms sešiem gadiem izdomāju, ka gribu noskriet maratonu un viena tādā “maratonu noskriet gribošu” lempju grāmatā izlasīju – “ja gribi noskriet maratonu, pasaki to visiem.” Nu ar domu, ka tie “visi” tevi bakstīs un ik pa laikam apvaicāsies par to, kā tad tev iet ar to superīgo plānu.
Bet, protams, man ir arī slēptais plāns. Pat skriešanas mīļotājiem un lemjiem negribas palikt pēdējiem. Pateicu savam skriešanas draugam par savu “veiksmi” loterejā un viens āķis jau ir lūpā. Tā pat esmu dzirdējis baumas, ko kāds ir teicis Rīga-Valmiera sakarā – “ja jau Signis var, tad es arī varu.” Mans slēptais plāns jau strādā. Jo vairāk būs skrējēju, jo mazāk pamanīs tādu nabadziņu kā mani.
Es esmu datoriķis un problēmu “Rīga-Valmiera” risināšu ar saltu aprēķinu. Vai es varu noskriet 107km? Nē, es pat maratonu noskriet nevaru. Vai ir opcija skriet līdz Juglai un tad salauzt kāju? Nē, man nekas nelūzt (izņemot gribasspēks). Vai es jebkad esmu kājām veicis 107km? Nē, vienu reizi esmu 100km nobraucis ar riteni. Kā tad es taisos tikt no Brīvības pieminekļa līdz Sīmaņa baznīcas klinķim?
km 
-