Mārtiņš Plaudis ir 21 gadu vecs, augumā aptuveni 1,7 m, par savu svaru neinteresējas. Mārtiņš mācās RTU DITF – programmā Informācijas tehnoloģija. Diemžēl šobrīd viņš nekur nestrādā, bet varbūt tieši tādēļ viņam ir pietiekami laika un spēka tik daudz skriet.
Par sevi, skriešanu, hobijiem un interesēm…
Pašreiz lielākais hobijs ir skriešana, agrāk bija makšķerēšana, bet tā diemžēl tika pamesta novārtā, jo zuda līdzekļi. Droši vien atrastos kāds, kurš teiktu, ka makšķerēšanai nevajag nekādus lielos līdzekļus, galvenais ir gribēšana un varēšana piecelties rīta agrumā, lai dotos ieņemt savu pozīciju pie vietējā dīķa, bet man diemžēl tā nav. Ja man nav normāls kāts, vismaz daži vizuļi no kā izvēlēties un labākajā gadījumā arī laiva, tad šobrīd man šis hobijs saista mazliet mazāk. Protams, ja uzrodas kompānija, tad piekritīšu visvisādām idejām, bet tas jau cits stāsts. Ja salīdzinu makšķerēšanu ar skriešanu, tad pats īsti nesaprotu kāpēc, bet skrienot nemaz neprasās pēc īpašiem līdzekļiem, ja vien neskaita sacensības utt.
Vēl varu minēt tādu lietu, kas, iespējams, dažiem skrējējiem mazliet kaitina manī – fotografēšana. Šobrīd pašam dažreiz smiekli sanāk par to, ka cenšos nobildēt kaut ko ar telefonu, bet reti kad sanāk, jo telefona iespējas ir tādas pašas, kā kartupelim ar objektīvu. Šo varētu nosaukt par interesi nākotnei, jo vienmēr kad eju (skrienu) kaut kur un redzu kādu skatu, es jūtu, ka to labi varētu iemūžināt, bet šobrīd vēl nav ar ko, vismaz ne pieņemamā kvalitātē.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Patiesībā, es nezinu, kad es sāku skriet, tikai tā pa fragmentam atceros, ka pamatskolā un vidusskolā visiem patika gausties, kad tuvojās ieskaite krosā. Tam sekoja n-tās ārsta zīmes, mēģinājumi atlikt ieskaiti vai nelikt vispār. Bet ne no manas puses, man patika izskrieties, tikai ierasto 4 apļu vietā man patika prasīt kā minimums vismaz 10 līdz 12. Palēnām vien sāku skraidīt arī ikdienā. Viens no smadzeņu kustības virzītājiem uz skriešanas pusi bija Skolu rudens kross SIGULDA 2012, kur A grupā (1994-1996) 1000m skrējienā paliku 3.vietā. Tobrīd sajutu, ka es varu daudz ātrāk un vairāk, neilgi pēc tam, kamēr vēl biju nomotivējies skriet, pieteicos Siguldas pusmaratonam 2012. Kā pirmais pusmaratons, šķita diezgan grūti pievarams. Atceros, ka centos parādīt ko varu, bet lielākā daļa man paskrēja garām, un finišā apstājoties, sāka griezties galva, slikta dūša, bet tajā pašā laikā man nemaz neinteresēja, kurš esmu finišējis. Man lielākais gandarījums bija par to, ka IR, pirmais pusmaratons manā dzīvē ir pieveikts, un kopš tā laika viss šķiet viegli, kļūstu ātrāks, varu ilgāk skriet un galvenais, ka vienmēr izbaudu ko daru.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Patiesībā, man patīk skriet jebkad – no rīta, vakarā, pusdienlaikā kā arī nakts vidū. No rīta – tas būtu tīri simboliski, iesākt dienu ar ieskrējienu, tas, protams, ir ļoti forši, tad visu rītu pavada labs garīgais. Tad, kad mācībās ir agrais rīts, varu aizdoties uz auditoriju, un ar smaidu sejā novērot visas aizmigušās sejas, un klausīties visus – kādēļ es šeit atnācu, varēju vēl gulēt un tamlīdzīgi. Sajūta jau forša, bet diemžēl vēl neesmu tik ļoti saņēmies, lai katru rītu varētu piecelties. Un dažreiz, kā jau daudziem studentiem, nākas pavadīt nakti mācoties, un tad jau tiešām vairs nav enerģijas uzvilkt kedas.
Vēl diez gan patīkami ir izskriet tieši pirms saulrieta, kad var novērot visus oranžos toņus debess malā, dažreiz piefiksēt tos ar kartupeli, lai būtu ko parādīt citiem un atcerēties pašam.
Un tik pat interesanti ir arī naktī, var skriet pa pilsētu, bet es dodu priekšroku skrējieniem, kur nav asfalta, visapkārt ir koki, pļavas, kāds nomaļš ezeriņš vai upes krasts. Visas nedabiskās skaņas izslēdzot, tikai paturot vēja lapu čabināšanu, vasaras vidus sienāžu čirkstināšanos un siena smaržu.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Pilsētā man patīk skriet ar mūziku, jo tiešām nepatīk klausīties motoru skaņās, svešās sarunās vai citos trokšņos. Bet ir tāda lieta, ka nevienas austiņas mani nespēj paciest ilgāk par mēnesi, respektīvi sāk raustīties skaņa un tas krīt uz nerviem, tad nākas nolikt austiņas uz galda un doties skrējienā bez ritmiskā pavadījuma. Protams, kad skrienu pa vietām, kas ir kaut cik tālu no pilsētām un apkārt ir dabas ainavas, tad ielikt austiņas ausīs būtu liels grēks, tiktu noraidīts dabas piedāvājums paklausīties oriģinālajā mūzikā, kas tika komponēta ļoti tālā pagātnē.
Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Līdz šim esmu mēģinājis tikai tādus līdzekļus kā Endomondo, Nike un Asics piedāvātas treniņu programmas, bet nevienai no tām neesmu pieturējies ilgāk par 2 nedēļām, jo vienā momentā skatos kalendārā un tur ir ierakstīts skrējiens ar tādu un tādu distanci, tādā un tādā laikā, kas mani sāk kaitināt, jo kaut ne obligāti, bet tie ir ierobežojumi. Protams, tas būtu pareizāk, būtu grūtāk pārspīlēt utt., bet mana nostāja ir tāda, ka tas ir mans hobijs, un es ļoti nevēlos sava hobija ierakstus kalendārā. Tad, kad ir vēlme, es dodos un skrienu, cik vēlos un cik vienojos ar savu organismu. Visa mana nosacītā trenēšanās ir balstīta uz momentānu vienošanos, starp garīgo un fizisko mani, un, protams, improvizāciju, lai visiem būtu jautrāk.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Pašreizējais skriešanas mērķis ir uzlabot sevi – ne rezultātu ziņā, bet gan prāta harmonijas. Iemācīties visu uztvert maksimāli pozitīvi, jo tas dotu labumu ne tikai man, bet visiem, kam nākas mani satikt. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs mērķis, un skrienot cilvēks tiešām spēj mainīties.
Bieži piedalies sacensībās?
Patiesībā piedalos tikai tad, kad tas ir pa kabatai, un dažreiz pat prieks par to, jo citādāk būtu iespēja piedalīties it visās sacensībās, bet tas nebūtu īsti pareizi. Kaut kur lasīju, ka lai kvalitatīvi noskrietu sacensības, tās sezonas laikā nedrīkstot būt vairāk par 3 līdz 4, bet nezinu vai tam var piekrist.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Nolēmu skriet uz Valmieru, jo vēlos pārbaudīt, cik ilgā laikā varu veikt šādu distanci ne-treniņa apstākļos. Sava veida izaicinājums, kā arī vēlos izbaudīt Vidzemes ainavas pa kurām sanāks skriet.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Šogad plānoju vairāk pievērsties skriešanai ar basām kājām. Kā arī kaut ko, kas iekritīs acīs, to arī darīšu.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Pats no sava redzes punkta nevaru tieši noteikt, ko skriešana ir manī mainījusi.
Noslēguma vārds…
Agrāk biju domājis, ka skrējēji lielākoties ir individuālisti un trenējas atsevišķi, bet kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Rīgā, esmu piedalījies daudzos koptreniņos un esmu sapratis, ka Noskrien ir labākais un draudzīgākais skrējēju sociālais tīkls Latvijā. Pateicoties Noskrien, esmu ieguvis daudz jaunu draugu un esmu daudz motivējies, tādēļ novēlu, lai VSK Noskrien vienmēr paliktu tik pat draudzīgu, atvērtu un pozitīvu cilvēku pārpilns. Kā arī atsevišķi visiem, kam šogad kedas/pēdas jau iesildītas, un arī tiem, kas vēl tikai gatavojas, vēlu izdevušos šo sezonu, un katru dienu pilnu skriešanas prieka.
Artūrs: Sveiciens Sieviešu dienā ;)
8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!
Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
Man Rīga-Valmiera būs pirmais un nopietnākais šīs skriešanas sezonas pasākums, pēc kura šajā sacensībām tik ļoti bagātajā gadā ir saskaitīti vairāk kā 20 kārdinoši notikumi, kuros atkarībā no pašsajūtas un spējām gribētos piedalīties.
Rīga-Valmiera mēģinu gatavoties, pēc iespējas regulārāk izskrienot gan īsākus, gan garākus treniņus. Kopš Ziemassvētku vecīša dāvanas saņemšanas ir sanācis gan ļoti aizrauties ar skriešanu teju katru dienu, gan paslinkot, jo skriešana nav vienīgais, kam sanāk veltīt savu brīvo laiku. Bet ikviens skrējiens paiet ar domu, ka katrs solis, ko es šodien noskrienu ir ieguldījums Rīga-Valmiera. Par dalību Rīga-Valmiera domāju daudz – domāju gan ar apņemšanos izdarīt, gan ar prieku par iespēju, gan ar bažām par visu, kas var, vai nevar notikt skrējiena laikā.
Tā kā šajā skrējienā mani, noskrienot to kopā, ir nolēmis atbalstīt arī mans vīrs, tad es smejos, ka tas būs mūsu „medus skrējiens” un sava veida attiecību pārbaudījums, jo līdz šim tik daudz kopā skrējuši vēl nebūsim. Tieši Gatis ar savu dalību pagājušā gada Rīga-Valmiera daļēji ir vainojams pie manas neracionālās vēlmes pašai aizskriet līdz kliņķim. Par to, vai viņam būs jāsaka „paldies”, vai nāksies piemeklēt citus izteicienus, noteikti varēšu pastāstīt pēc paša pasākuma.
28. martu gaidu gan ar bailēm, gan arī patīkamu satraukumu. Ar bailēm dēļ tā, ka nezinu kā būs, tomēr tik garu gabalu nekad neesmu pievarējusi līdz šim, es arī īsti neesmu nakts skrējēja, vislabāk jūtos skrienot agri no rīta, šoreiz nāksies pārkāpt pāri savai komforta zonai. Bet ir arī patīkams satraukums dēļ tā, ka tas būs kaut kas vēl līdz šim nepieredzēts un kārtējā iespēja pārbaudīt sevi un savu spēju robežu.
Janvārī man negāja diez ko labi ar treniņiem, jo par sevi sāka atgādināt vecas traumas, kuras lika nedaudz ieturēt pauzi, bija arī pārdomu brīdis par to, vai vispār startēt Rīgas – Valmieras skrējienā, bet nolēmu, ka tā kā man ir dota šī iespēja, tad ir jāpiedalās, kaut vai rāpus, bet jātiek līdz finišam. Nekādus lielus mērķus sev neuzlieku, galvenais ir noskriet, bet, protams, ir arī plāns A, B un C.
Sacensību sezonu bija nolemts uzsākt 28.03.2015., bet „kurš Tev deva”, nedēļu pirms Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma ir Rīgas rogainings un šoreiz Pārdaugavā, pa tām ielām un takām, pa kurām ikdienā skrienu un kā gan lai šādā pasākumā nepiedalās.
Katru reizi dzirdot vārdu „kliņķis” vai „Valmiera”, mani pārņem pārņem patīkams satraukums. Šī noteikti būs cīņa pašai ar sevi, būs grūti, noteikti kādā brīdī gribēsies izstāties, bet galvenais ir pierādīt pašai sev, ka es to varu.
Par un ap Rīga-Valmiera maģisko pasākumu. Kopš trakās Vecgada-Jaungada nakts dūša papēžos un reizē arī milzīgs satraukums par afēras apmēru manā skrējējas dzīvē. Janvāris šķiet ie visšķidrākais mēnesis kilometru krāšanas maratonā personīgajā statistikā. Visas cerības saistu ar februāri un martu. Rīga-Valmiera būs pirmās oficiālās sacensības 2015.gadā. Principā galvenais, ka ir gan satraukums, gan visa iespējamā emociju gamma. IR CERĪBAS ŠO PAVEIKT vai UZVEIKT SEVI.
Dziņa
sāka skriet - 23/09/2007
noskrieti - 30726 km, laiks - 3219:20:54 h
labākais maratons - 3:36:48 (Valmieras maratons 2019 - 15/09/2019)
2026. gadā noskrieti 544.5 km
vidēji šogad 18.8 km/nedēļā
pēdējās 7 dienās noskriets 20 km ar vidējo ātrumu 06:22 min/km (visi skrējieni)
Pagaidām vēl neesmu sākusi baidīties no tumsas, šosejas, kontrollaika un tikšanas vai netikšanas līdz galam. Esmu sev iegalvojusi, ka maratonu noskriet es varu un gan jau arī līdz galam aizsoļot varēšu un, ja nu nē, tad dzīve pēc tam turpinās – laikam, tādā ziņā prāts ir diezgan mierīgs, jo nevar jau baidīties no tām izjūtām, ja nav zināms kādas tās izjūtas būs. Bet, protams, zinu, ka drīz pienāks tas brīdis, kad prātam pieleks, ko tā Dziņa iecerējusi un, tad būs arī uztraukums. Es kā praktisks cilvēks vairāk uztraucos par laikapstākļiem (lietus un vējš mani biedē), par to kā ģērbties, ko stiept līdzi, lai nesanāktu tā, ka iedarbojas Mērfija likums un tas, ko vajag nav paņemts, kā un kur to līdzi ņemamo sev piekabināt, ja, ko atstāt kādā kontrolpunktā, tad kā, lai zinu kurā tieši, kā neapmaldīties un pats galvenais kā pēc tam nokļūt mājās.
Par distanci un laiku man ambīciju nav, man patīk nolikt mērķus, kurus zinu, ka izpildīšu, tāpēc pieradinu sevi pie pieticīgākā varianta, noskriet maratonu un iekļauties kontrollaikā līdz ar pēdējo minūti un vajadzības gadījumā izstāties, jo, tad nav iespējama vilšanās, savukārt kādu no diviem lielumiem uzlabojot ir divtik liels prieks, jo – tas taču nebija plānots.
Ar treniņprocesu ir interesanti, lūkojoties Endomondo un noskrien.lv uz biedru treniņiem rodas sajūta, ka es slinkotu un vienīgā netaisu kādus īpašos treniņus, jo pagaidām es pildu to, kas man janvāra sākumā nejauši ienāca prātā, visu mēnesi skriet tikai pēc pulsa, bet savā ziņā tas jau arī ir ieguldījums Rīga-Valmiera, jo sevišķi 30km skrējieni, kas kontrolējot pulsu izvērtās par laika ziņā ilgākajiem skrējieniem manā pieredzē un mums jau nevienam nav noslēpums, ka galvenais ieguvums no tādiem gariem treniņiem ir morālais, spēja sakopot domas, neuztraukties par neko apkārt, uztvert visu mierīgi, uztvert kādu ideju par, kuru var ilgi prātuļot (vakar skrienot ienāca prātā, ka tik lēni, ilgi skrienot varētu adīt un, tad atcerējos, ka kādam taču bija rekords saistībā ar to) un, ja nekas nenāk prātā, tad iegūt tādu mediatīvu noskaņojumu. Arī iešanas treniņš būs, jo draudzene neko vēl nezinot, ne no šā ne no tā sadomāja, ka mums jāaiziet līdz Ogrei uzēst picu. Sacensības gan nav līdz tam paredzētas, ja nu tikai tās atnāktu pie manis pašas, jo vismaz šajā gada laikā jāpalutina citi brīvdienās nelaižoties prom no mājām vai laižoties kopā.
Par treniņiem varētu piebilst arī to, ka februāri noteikti pamēģināšu noskriet kādu maratona garuma treniņu, bet nekādus ultra gabalus nē, jo savā ziņā tieši to pieredzi citiem turpmākiem skrējieniem es vēlos iegūt no Rīga-Valmiera, nevis uz to ļoti lieliski uztrenēties, bet iegūt no tā pieredzi un sapratni kā vajadzētu trenēties.
Sākšu ar to ka man ir milzīgs prieks, ka piedalīšos tik grandiozā skrējienā, bet vienlaikus ar bailes un nezināšana, kā būs vai veselība nepievils tik garu distanci skrienot un vispār ko ņemt līdzi no ēdamā,dzeramā utt, kā saģērbties, lai nenosaltu un tā. Liela neziņa, bet apņemšanās ir milzīga uzvarēt cīņā ar sevi un tikt līdz galaam. Galvenais mērķis, protams, ir tikt līdz galam, bet ja labi ies varbūt ar var noskriet pa vidam pēc rezultātiem.. Pirms Rīga-Valmiera skriešu īsās distances sacensībās, kādu garo ar labprāt noskrietu, bet pagaidām ir iekritis tā ka tās tiek rīkotas kad man ir darbs un es diemžēl netieku. Pēc tam skriešu sacensībās, bet vai tik garas distances, to rādīs Rīga-Valmiera. Cik tas prasīs fiziskas un psiholoģiskas mocības. Skrienu salīdzinoši daudz, ņemot vērā, ka nopietni skrienu tik nedaudz vairāk kā pusgadu. Pēdējā mēneša laikā noskrēju 309 km, ar vidējo distanci 19.3 km. Kādam tas ir nieks, bet man tas ir daudz. Ceru, ka veselība ļaus skriet vēl vairāk.
Paldies par doto iespēju un tā!
Pasākumam būtībā trenējos kopš pagājušā gada skrējiena, kurā es nepiedalījos, jo nebiju vēl pat maratonu dzīvē noskrējusi. Speciāli izvairījos no jebkuras ziņas, lai tikai neprāts mani nepārņem. Šogad attaisnojumu nav, daži maratoni jau kabatā, drīzumā plānoti arī garāki treniņskrējieni, tāpēc mierīgu sirdi ļaujos savām šīs sezonas pirmajām un galvenajām sacensībām, kaut gan grūti tās nosaukt par sacensībām – es negrasos cīnīties par rezultātu vai vietām. Es vismaz cenšos izstumt no savas apziņas jebkādu domu par cīnīšanos. Cīnīšos citās sezonas sacīkstēs, kuru man jau ir pilns kalendārs. Līdz galam es tikšu – esmu par to pārliecināta. Kaut vai aizrāpošu! Zinu, ka nav labi par katru cenu spiesties uz finišu, bet tāda nu es esmu – es to izdarīšu! Galā mani gaidīšot Valmieras radi, lai apsveiktu vārda dienā – pēc tām puķēm tak jāaizskrien.
Bailes? Nē. Satraukums? Arī kaut kā nav vēl uzradies, bet tas nāks, es zinu.Ir tāda svinīga sajūta, kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas, kad zinu, ka viss būs kārtībā, atliek tikai izdarīt un pielikt punktu. Ar Valmieru mani saista īpašs sentiments – man netālu no šīs pasakaini skaistās pilsētas ir pasakaini skaisti lauki, kuros pavadīju visas bērnības vasaras. Agrā bērnībā prātoju, ka tas gan būtu vareni – aizskriet līdz Valmierai. Būtu jāskrien vairākas dienas, jāņem līdzi telts, pārtika, guļammaiss… Tagad zinu, ka telts nebūs jāņem, guļammaiss arī paliks Rīgā, pārtika – nu, kāds sīkums, ko mutē iemest. Vai nav brīnišķīgi, ka viss izrādās daudz vienkāršāk, nekā kādreiz licies?
Labinieks
sāka skriet - 15/03/2011
noskrieti - 41527 km, laiks - 4205:20:00 h
labākais maratons - 3:25:53 (2018)
2026. gadā noskrieti 1443.9 km
vidēji šogad 49.8 km/nedēļā
pēdējās 7 dienās noskriets 53.6 km ar vidējo ātrumu 06:28 min/km (visi skrējieni)
Vēlreiz gribēju pateikt paldies, par iespēju pa velti piedalīties Rīga-Valmiera skrējienā. Jau no pašiem saviem skriešanas pirmsākumiem esmu ar skaudību skatījies uz tiem, kas spēj noskriet daudz (tajā momentā arī 21 km man likās daudz). Tā nu pamazām sāku trenēties, raibi jau nu man ir gājis, sākot jau ar dažāda veida iesācēja kļūdām skrējienos un beidzot ar prieka asarām pabeidzot maratonu un pēc visa tā 2014. gada otrajā pusē nolēmu, ka varētu mēģināt noskriet ko lielāku par 42 km. Novembrī nobriedu līdz galam, ka nu ir laiks darīt kaut ko lietas labā. Lai arī cik smieklīgi tas neliktos, tieši tajā brīdī pēc garās sezonas biju satraumējis celi un nākamais mēnesis aizgāja klibajos skrējienos. Tad nu decembra sākumā sāku meklēt informāciju par ultramaratoniem, ievākt dažādu informāciju un uzdūros uz kādu treniņa programmu 80 km skrējienam. Nospriedu, ka 107 km skrējiens ir kaut kas līdzīgs un ja jau sagatavošos pēc 80 km programmas, tad jau atlikušos 27 km kaut kā jau norāpošu (programma pielikumā). Šobrīd ir pagājušas 7 nedēļas no programmas sākuma un jāsaka, ka ir jūtama pamatīga slodzīte, bet nevar arī nenovērtēt jau iegūtos rezultātus, jo noskriet sestdienā 40 km un svētdienā 30 km jau liekas salīdzinoši viegli (cik nu tas viegli var būt). Cilvēkam, kas ir noskrējis tikai 3 maratonus un visos ir zināmā momentā pārgājis soļos, tas tiešām ir milzīgs sasniegums.
Šobrīd notiek intensīvs darbs pie informācijas vākšanas, jo ir liela nedrošības sajūta par nezināmo… kā ēst, kā skriet, kādus vitāminus un pārtiku lietot, ko darīt ja sāk kājas raut krampjos utt. Tāpat meklēju inventāru skrējienam, tiek iepirktas jauni skriešanas apģērbi, smēres, kas neuzberztu visas iespējamās intīmās vietas.
Sacensībās pilnīgi noteikti nedomāju nekādās piedalīties līdz šim skrējienam, jo šobrīd visi brīvie spēki ārpus darba aiziet skriešanas treniņos.
Esmu no tiem, kas ja kaut ko apņemās, tad nu es to cenšos izpildīt un Rīga-Valmiera ir milzīgs izaicinājums man. Katrs treniņš, kurš iet caur NEGRIBU tiek nolikts malā un vienīgā doma tajā brīdī ir tā, ka mērķa sasniegšanai tas ir vajadzīgs.
Neteiktu, ka ir bail no skrējiena, bet ir nedrošības sajūta no tā nezināmā un varētu teikt, ka tieši tas biedē. Ceru, ka pazīstami skrējēji, kas ir piedalījušies šajā skrējienā palīdzēs man pārvarēt šo mandrāžas un satraukuma sajūtu un gan jau tad arī finišs Valmierā neizpaliks.
Ļoti cienu tos, kas ir parakstījušies uz šāda veida skrējienu un novēlu finišēt visiem, kas ir pieteikušies kontrollaikā vai ārpus kontrollaika.
Jānis Grāmatnieks (jaka) ir 27 gadus vecs, gara auguma (199 cm) Jūrmalnieks. Jānis strādā būvniecības nozarē par būvdarbu vadītāju. Viņš vēl joprojām mokās (lasīt studē) Latvijas Lauksaimniecības universitātē, beidzamajā 5. kursā par būvinženieri. Mokās tāpēc, ka viņam ir diezgan grūti apvienot studijas ar darbu. Lasīt tālāk.
Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi.
Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts.
“Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina.
Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu.
“Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud.
Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posmskontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kadviss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācībuun uz atgriešanos.
Man ir sarakstītas tēmas gandrīz desmit epizodēm. Vienīgā problēma, ka visas tās ir saistītas ar to, ka skrienu. Nu skrienu no rītiem, jo vakaros ir jāpieskata bērni. Ka es skrienu vakaros, jo no rītiem paskrējis, vakaros nespēju neaizmidzis pieskatīt bērnus. Sestdien no rīta noskrienu pusmaratonu un tieši to pašu izdaru svētdienas rītā. Jā, jā, tas ir labs plāns – priekš garām distancēm trenēties ar sapārotiem skrējieniem. Bet es neskrienu.
Par ko var runāt stundām ilgi divi satikušies skrējēji? Par savām skriešanas traumām. Man ir paredzēta tēma par to, ka skrienot un tiekot līdz aptuveni sešpadsmitam kilometram, man iesāpas mugura. Dara to aptuveni piecas minūtes un pēc tam viss – vairāk nesāp. Man ir sastādīta speciāla programma muguras muskuļu nostiprināšanai – četri dažādi vingrinājumi un vienam ir ļoti netikls nosaukums. Bet diemžēl man mugura nesāp. Un pat tā kājas pēdas sāpēšana, kas citiem skrējējiem ir laupījusi pusi sezonas, man pārgāja divās nedēļās. Cerēju jau, ka pēdējais ledus skrējiens to nodarīs atkal, bet nekā. Pat pēc tās trakās Jaunā gada sagaidīšanas trešājā dienā biju kā gurķītis. Sasodīts.
Pirms dažām nedēļām izdomāju, ka piedalīšos skrējienā uz Bikstiem. Kaut kad taču jātrenējas. Visus astoņdesmit kilometrus neskriešu, lai nesabojātu Rīga-Valmiera vienreizīgumu, bet nu maratonu varētu. Nāca tuvāk skriešanas diena, nāca vairāk visādi varianti, lai neskrietu. Iepriekšējā naktī sarežģīti darbi, saslimuši bērni, vakarā interesanta ballīte pilsētā un vēl tieši skrējiena laikā jābūt pieejamam dažu minūšu laikā pie datora un tādas lietas. Viss, kas skrējējam tieši vajadzīgs, lai neskrietu.
Bet laikam jau tam kliņķim ir varens spēks un kā te šonedēļ izskanēja – kliņķis asarām netic. Sarežģītie nakts darbi kļuva vienkāršāki, bērni veselāki, ballītes lielpilsētās sākas tikai pēc pusnakts un brīvprātīgie ņems un to datoru pievedīs tur, kur vajadzēs, ja būs tāda vajadzēšana.
Šodien man bija tikšanās sakarā ar skriešanu un, pēc pusstundas sarunas, pie sevis nodomāju – baigi gribu skriet. Vienkārši iziet ārā un skriet, jo atgriezusies ir motivācija. Un mana sarunas partnere to pateica skaļi. Tāpēc, ja tev nav tā sajūta, ka vajadzētu iet un vienkārši skriet, tad neskrien, bet ja gribi to sajūtu, tad aprunājies ar kādu par skriešanu. Par savām traumām, plāniem, piedzīvojumiem un kaut vai par kedām. Noskrien.
km 
-