Pēdējā mēneša laikā aizvadīti trīs ātri skrējieni ar tendenci samazināties distancei, laikam un pieaugt ātrumam.
Piedzīvojumiem bagātais Vīnes pusmaratons. Tāls brauciens autobusā ar nedaudz sajauktu izbraukšanas laiku, agra celšanās uz startu, siltāki laikapstākļi nekā plānots. 21km distance. Karsti, daudz dalībnieku, šauras ielas. Un, protams, neizprotams dūrējs sānā ik palaikam sākot ar 8km, tieši tai brīdī, kad ir labākais laiks paskriet ātrāk, t.i., pa ielu augšup, bet vēlāk arī uz leju vai pa taisnīti. Tā prātīgi skrienot savu plānu neizdevās realizēt. Bet pēdējos 4km skrienot lejā no kalna un uzjožot finiša spurtiņu – nē, tā ātra skriešana piebeidz. Ātrākais kilometrs pēdējais 4:36min/km. Lai nu kā finišs ar gandrīz PB – 1h47h37.
Biķernieku pusmaratons. Kur gan, ja ne Rīgā skriet īsāku distanci par pusīti. Nebrauks jau tālu ceļu skriet 11km. Iepriekšējās dienas sabrauktie velo kilometri tiek izskrieti no kājām pirmajā kilometrā. Prieks par savu dzeršanas pudeli trasē. Sākums iesākās ātri (nav ko līst priekšā) līdz otrais kilometrs nopīkstēja 4:12min/km. Panika. Es tik ātri neskrienu un ir karsts tā temps manāmi nokritās. Un, jā TT 1h30 aizskrēja garām pirmā apļa beigās. Nav mans skriešanas ātrums, nav. Tur arī pavīdēja doma par vienu apli. Ja divi, tad divi. Otrais aplis bija tāds ievērojami lēnāks bez finiša izrāviena. Šai dienai plāns A – finišēt, B – noskriet zem 55minūtēm. Piedodiet pusītes skrējēji, bet kā es priecājos, ka man ir tikai divi apļi. Šo sajūsmu es izbaudīju staigājot gar trasi un piedāvājot jums ūdeni kā arī redzot jūsu neizpratnes pilnos skatienus par to kāpēc es atrodos trasē bez numuru.
Sieviešu skrējiens. Te kā jau tradicionāli. Darbošanās Expo pirms, tad skrējiens un mantu glabātuvē pēc skrējiena. Jau sākumā plāns A – noskriet ātrāk kā pagājušo gadu jeb turēties pie TT 35min. Protams, noķēru TT, nokomentēju, ka ar šiem skrienot nav jādomā par tempu uz ko dabūju dzirdēt: „vai tad tas tev jau nav asinīs?”. Ir, bet uz daudzreiz lēnāku laiku. Un prom biju. Tik katrā līkumā atskatoties, cik tālu šie aizmugurē. Pie 3km pirmās domas par mest mieru (pārāk daudz uzmundrinātāju trasē), pie 4km uz pulsu negribēju skatīties, pie 5km vēl tikai nepilnas 10minūtes un tad viss. Pie 6km atdodiet man finišu man ir grūti, esmu piekususi, sāp mugura un vispār kāda velna pēc vajag tik ātri skriet? “Skrien, skrien, neskaties atpakaļ” labākais uzmundrinājums, ko gadījies dzirdēt. Ātrākais pēdējais kilometrs 4:36min/km. Jā TT man nenoķēra tāpēc finišā priecājos kā mazs bērns. Plāns A+ izpildīts – finišs pēc 34min7sek ar nepieklājīgi augsto 39.v kopvērtējumā.
Kas visam šim kopīgs. Ātra skriešana, vidējais puls ap 168, mēle pār zobiem, pēdējiem diviem īsa distance. Tā tu esi ievelcies finišā piekusis, saguris, pārguris, aizelsies un vēl bez elpas. Pie tam visu laiku skrienot domā, tev jāskrien, jāskrien, nevar atlaist, saņemies, elpo, tu to vari, tu tiešām to vari, vēl nedaudz, turpini skriet šādā ātrumā, finišs vairs nav tālu. Nē, es labāk izbaudu tā prātīgi un mierīgi garu skrējienu gandrīz par visu naudu un tam atvēlēto laiku.
Ātri paskriets ir, nemiera velniņš gandarīts. Tagad var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo.
Lai arī es drīzāk teiktu, ka tā nekad nebeidzas, bet lai jau – tikko oficiāli ir sākusies jaunā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” sezona, ko 6.aprīlī atklāja Rēzeknes pusmaratons. Tad nu, par to un ap to arī pastāstīšu!
Mazai atkāpei uzdošu jums vienu jautājumu:
Vai ziniet, kā jūtas mazs bērns, kad viņam atņem vismīļāko konfekti, ko viņš teju, teju jau bāzīs mutē, lai pārlaimīgi izbaudītu cukuroto saldumu..?!?! Nē?? Nu tad pamēģiniet atņemt mazam bērnam konfekti un paskatieties, kāda būs viņa reakcija!
Jēēēēs… tā es jutos, kad janvāra beigās fizioterapeits man pateica – skriet nedrīkst… “Brauc ar riteni, peldi, trenē muguru, bet skriet nevar!” Tā viņš teica… Detaļās neieslīgšu, bet principā tikai tāpēc, ka sāp kāja, bet vainīga ir mugura…
Un tā pagāja divi mēneši bez skriešanas… Minos ar riteni, peldēju, vingroju un cerēju, ka drīz viss pāries.
Un tad pienāca marta sākums, kad fizioterapeits atļāva “sākt lēnām tipināt”! Un tad es jutos tā:
Biju gatava tajā pašā dienā mesties ielās!
7.marts. Šodien ir tieši mēnesis, kopš atsāku tipināt!
Jauna sezona – jauna tehnika
Tiešām sāku lēnām, joprojām skrienu lēnām, lai neiekultos atpakaļ traumā. Jāsaka, ka tas ir visai smagi! Emocionāli smagi, jo gribas skriet kā agrāk, bet reāli nevar… Pamazām samierinājos ar to, ka man jāmācās skriet – pie tam ar ļooooooti lēnu tempu… Tā nu es sāku apgūt arī priekš sevis jaunu skriešanas tehniku: nelikt soli no papēža. Un jāsaka, ka tas palīdz, jo, acīmredzot, mugurai ir mazāks trieciens, bet līdz ar to – arī kāja nesāp tik ļoti.
Kilometru pie kilometra… Temps gandrīz divas reizes lēnāks, kā pirms pauzes. Distances divreiz īsākas, kā pirms pauzes… kāja vēl sāp, un katru reizi, kad izeju ārā, iestāstu sev, ka lēnām un pamazām, un, galu galā, viss būs ok! Galvenais – nepārforsēt!
Lēnām cenšos atgriezties trasē… :)
Un tā es lēnām attipināju līdz Rēzeknes pusmaratonam. Pagājušā gada beigās paspēju iegādāties abonementu, tāpēc par pieteikšanos nebija jāsatraucas, bet ilgi vēl pirms tam domāju – vai nebūtu prātīgāk pārreģistrēties uz 10km distanci… Bet tad, kad es parunāju ar sevi un nolēmu, ka, ja es saņemšos un skriešu nevis uz savu laiku 1h45min, bet gan uz 2h30min, tad varu arī tipināt garo distanci jeb 21.0975km. Tā nu Rēzeknes pusmaratons ir bijis mans garākais skrējiens šogad!
Noskrēju. Mazliet ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojusi (2h12min), toties ilgāk kā jebkad agrāk.
Jāsaka, ka gāja ārkārtīgi grūti – nekad nebija bijis tik grūti… Labāk nemaz neteikšu, ar kādu vidējo pulsu tur kūņājos. Sākumā kopā ar lieliskajām 2h20min tempa turētājām Evitu un Laumu, kas jau pašos pirmajos kilometros paspēja izteikties: “Austiņu nav [mūzika], temps lēns.. Kaut kas nav!” Bet kā mēs kopīgi izsecinājām – nav ko sezonas sākumā uzstādīt rekordus, tad būs grūtāk pārspēt rezultātu vēlāk! Tad nu lūk – man būs plaša zona, kur izvērsties! Galvenais, ka kāja jūtas salīdzinoši labi.
Lēnām tipinot… :)
Jauna sezona – jauns uzraksts
Agris vēl pirms starta paspēja pacilāt manu krekliņu un apsveikt ar atgriešanos. Es jau zinu, ka šis uzraksts viņam ir zibējis garām arī iepriekš un izskatās, ka citādāk viņš mani nemaz neatpazīst. Es jau pagājušajā gadā jums solīju, ka būs – būs jauns uzraksts! Ir jauns!
Par to vieni no aizmugures kliedz:“Tā taču Baiba, kurš tad vēl?! Labs uzraksts!”
Citi, mani apsteidzot, rāda īkšķus gaisā un vēl labu gabalu sauc “Labs uzraksts! Riktīgi labs!”
Bet no citiem finišā nākas dzirdēt: “Piedod, bet es beidzu ātrāk!”
Yes! Jauno sezonu sākam ar
“Beidzam reizē?!”
Jauna sezona – jauna komanda
Tā ir sanācis, ka šogad jau trešo gadu skriešanu jautrāku padara arī komandu cīņas. Ja pagājušajā gadā es nebiju nevienā šāda veida komandā, tad šogad esmu Vāvere! Lūk, mūsu logo:
Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.
Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.
mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte
Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.
Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.
rezultāti no Muceniekiem
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP, otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu. Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.
Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!
*beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt
Tā kā ziema Latvijā tāda nekāda, tad slēpošanas un līdz ar to sacensību sezona nebija. Tas, protams, atstāja tādu kā tukšuma sajūtu jeb kaut ko gribās… Līdz ar pirmajām ziņām par skrējien-soļojumu centos sevi apklusināt, ka šis nav priekš tevis – ne garums, ne formāts. Un vispār priekš kam tik ilgi mocīties, brīvdienā un par savu naudu?!? Bet, ko tu izslāpušai dvēselītei padarīsi. Lieki piebilst, ka atrunāt sevi neizdevās tāpēc savā dzimšanas dienā tika nolemts jāskrien. Tā teikt, atkal kāja, tfu, roka paslīdēja līdz maksājuma kartei. Ko darīt, ka tāds nenoturīgs raksturs uz muļķībām. Atskatoties vēsturē, tieši pirms diviem gadiem vasarā šai pat maršrutā, es vizinājos pa šoseju kā pavadošais velo. Vēsture atkārtojas.
Īsais sagatavošanās kurss. Soma sakrāmēta, guļammaiss paņemts, ceļi noteipoti. Pasta party ar saviesīgām sarunām: „Cik plāno noskriet? Nez, kādus 107km gribētos”. Daudziem pašceptiem putniem. Pēdējā stunda. Latvijas Universitātes foajē daudz skrējēji. Aptaujājot pārējos, tiek samazināta viena drēbju kārta. Silts. Lukturītis, telefons, atstarojošā veste, burkāns, 20€ un tu laimīgs tiec pie sava numura un gps iekārtas (atkal). 10 minūtes pirms starta Mildas pakājē pēdējie foto. Viss notiek pa īstam jeb 50 entuziasti drīz dosies Valmieras virzienā.
Starts. Pirmais luksofors sarkans. Otrais arī. Skrējēji izretojas. Mans pulkstenis negrib ķert satelītus jeb trīs reizes līdz pat Dailes teātrim pamanās pārjautāt vai es tiešām neatrodos iekštelpās. Kaitinoši. Garām braucošās, savējās, mašīnas pīpina. Te Vizbulīte ar plakātu, te uz Vef tilta pretī braucošie velosipēdisti sveicina, te pie Alfas plakāts zem kura cauri jāskrien, te Juglā IngaR ar plakātu.
Pirmā no ierindas grib iziet potīte, mierinu sevi ar domu, ka man līdzi ir elastīgā saite. Potīte vēlāk pārgāja, bet augšstilba muskulis vilkās, vilkās līdz savilkās un lika manīt par sevi visu ceļu. Bet tā – štrunts, ka atslēgas uz Valmieru aizceļoja. Varbūt kamēr nav pa vēlu jāskrien mājās gulēt, iekšā jau ielaidīs.
00:23 – Vai cik neveikli, atkal sarkanais, jāstāv. Šitā jau līdz Valmierai netiks.
1:28 – Tagad viss sākas pa īstam. Šoseja.
Mūsu trijotne sadalās, puiši aizskrien ātrāk. Šoseja pie Depo. Tumsa. Nakts. Pāris auto. Lukturītis. Tālumā manāmas atstarojošās vestes. Apdzenu MāriA. Vienu brīdi manu skriešanu iztraucē velobraucēja ar jautājumu vai šīs ir pareizais ceļš, jo viņa un vēl viens skrējējs nogriezās uz Ādažiem nevis pārkāpa pāri barjerai, lai tiktu uz ceļa. Sākumā apzinīgi skrējām pa veloceliņu, kur bija tāda iespēja. Ir, ir pareizais. Langstiņi. Neliels kāpums uz augšu, jo šo posmu es pazīstu. Pretī braucošas mašīnas. Neilgi pirms Garkalnes pagrieziena, pulkstenis paziņo, ka atkal pazaudēja satelītus. Jo tuvāk Garkalnes pagrieziens, jo vairāk domāju pa kurieni ir jāskrien – cauri vai garām? Ja krustojumā stāv un satiksmi regulē Liepājas ekipāža, tad nav daudz jādomā. KP pēc nepilniem 2km. Tēja, tēja, banāni, cepumi, gurķis. Var doties tālāk. Ēm, sliedes, barjera, kur tālāk? Ak, taisni pāri.
02:59 – Nakts, tumsa, sliedes, vilciens.
Drīz atkal uz šosejas. Vēl atskatos atpakaļ vai esmu uz pareizā ceļa. Tumsā jau neko nevar saprast. Izskatās, ka ir. Mežā spīd vairāki acu pāri… Nakts burvība. Priekšā kāds skrien. Normāli, jau tas nav. Naktī, tumsā, uz šosejas, lampiņu gaismā tev kāds seko vairākus kilometrus. Nebūtu sacensības, diez ko omulīgi nejustos. Sekotājs bija G.Jermolajevs. Aizvien biežāk sevi pieķeru pie domas, vai man to vajag? Vai negriezties apkārt un neskriet mājās kamēr vēl var? Vai neizsaukt taksi par nieka 20€ un doties gulēt kā normālam cilvēkam?
4:01 – Smagie sveicina midžinot ar tālajiem.
Tiek nolemts pie Vangažiem paņemt mazu pastaigu pauzi, jo vajag uzēst un likt lietā mp3, lai gan sākotnēji soma iekrāmēts ar domu, ka mūziku pa ceļam jau man nevajadzēs.
4:16 – Ar Loituma polku var uz šosejas pat uzdancot.
Nezinu, ko padomāja tie šoferīši redzot mani lēkājām pa šosejas malu, bet mūzika palīdz, ja vien baterija neizdomā nosēsties. Izrādās, ka rezerves baterijas lukturim bija tādas dīvainas, pustukšas. Ap 35km jebšu aiz Vangažiem kārtējais KP, kur kā jau visos KP tiek pierakstīties ierašanās un došanās laiks. Uzkožu piedāvātos labumus jeb banānus ar sāli, mmm, gardi gan.
4:22 – Un superīgi ir tie šoferīši, kas pretī braucot tālos pārslēdz uz tuvajiem un ar avareikām uzmundrina.
Bija arī tādi, kas nepārslēdza. Tad tu galvu noliecis skrien, lai neapžilbina. Taisnē vēl tā, bet Murjāņos… Ar Sirtaki aiziet palēkdamies…
4:39 – Tā sajūta, kad tu kādu sāc apdzīt. Bet cik ilgi?
5:40 – O, pat Murjāņu kalniņi ir uzskrieti. Kļūst gaišāks, tas priecē.
Vēl aizvien skrienu viena. Jāteic, ka šeit atvērās kaut kāda otrā elpa un tie kalniņi tika pieveikti aci nepamirkšķinot. Dīvaini. Kļūst jūtami gaišāks. Pieres lampiņa tiek izslēgta. Tālumā rēgojas nākošais kontrolpunkts, kur uz jautājumu „kā tev palīdzēt?” Mošķis no benzīntanka atnes jaunu bateriju komplektu. Ar to vajadzētu pietikt līdz finišam (pietika pusotra baterija). Pirmo reizi tiek uzpildīta dzeršanas sistēma. Lai arī puskrēsla, lampiņa savu vietu atrod somā.
Ja naktī atrast kādu labu vietiņu, kur padomāt par dzīvi nav problēmu, tad gaismai austot jāsāk meklēt kāds sānu celiņš vai jāuztrāpa brīdis, kad nebrauc neviena mašīna. Diezgan sarežģīts pasākums, es teiktu. Naktī Inčukalna aplī „līdz ar” paveicās.
5:56 – Raganā buss uz Rīgu, žēl, ka ne uz Valmieru. Bet tā kārdinoši.
6:22 – Sniegs? Ko? Nē man nerēgojas.
7:00 – Nedaudz iznīcinoši.
8:07 – Vējš no muguras. Vajadzētu tā kā priecāties. Bet tas nemaina faktu, ka līdz finišam jau mazāk kā puse.
Sāk piezagties pirmās domas par vārītiem kartupeļiem ar diļļu-krējuma mērcīti, coca-colu un sāļu nūdeļu zupiņu. Te pēkšņi mani noķer Andulis. Nedaudz pārsteigta kā viņš te aizmugurē gadījies? Lai nu kā, turpmāko ceļu mērojam plus/mīnus kopā. Nedaudz augšā, tad lejā un drīz, drīz ir jābūt Braslas KP. Ēdiens. Tās nomākušās debesis nepatīk, jo zinu, ka rīta pusē solīja lietu. Vienīgais prieciņš, ka vējš nav sejā. Tad būtu vakars uz ezera, tā teikt. KP ietinos segā, lai nenosaltu. Šeit ir plāns paēst, jo līdzpaņemtie batoniņi mistiski pazūd. Gurķi, maize, banāni, cepumi, tēja, olīvas. Tam visam pa vidu sākt līt. Superīgi. Mašīnas paliek vairāk. Tāpat lielais vairums autobusu novērots virzienā uz Rīgu, ne Valmieru. Savādi.
8:54 – Fui, slapja un lietaina šoseja.
9:00 – Nu re. Vajag tikai pažēloties un lietus vaira nelīst. Superīgi. Bet tas nemazina saguruma pakāpi.
Uzsākot kustēties ir pavēsi. Jaka ciet, kapuce galvā, piedurknes nolocītas. Cimdi slapji (nepagāja ne pusstunda, kad izžuva). Lietus laikā šoseju klāj peļķes, protams, no mašīnām tas viss man virsū. Somā ir rezerves krekls, jaka, cimdi un cepure, bet tas tam brīdim, kad (ja) būs jāiet. Atkal viena turpinu ceļu. Ne uz ilgu laiku, jo pēc nosacīti īsa laika, šķiet Stalbē, noķēru gan Anduli, gan kādu, kurš izsauc taksi..
9:50 – Nē, kāpēc Plācis atrodas kalnā, a? Bet pīpināšana, tālie un avareikas uzmundrina.
10:09 – Fūres atvēsina un atsvaidzina.
10:42 – Mjā, bet vēl tiek skriets. Tas gan ir laika jautājums.
Jā, tas bija tikai laika jautājums, jo no šī brīža vēl 5km tika noskrieti un tad, kājas pateica visu ko domā gan par mani, gan par skrējienu, gan par ceļa segumu. Noskrieti 82km, kas ir mans garākais vienā piegājienā noskrietais gabals, jo te bija tikai atpūtas pauzes KP un pārdesmit metri atpūtas ejot. Nedaudz atkāpei. Optimistiski pie sevis biju cerējusi, ka noskriešu labi, ja kādus 50km, maksimums 60km nevis 82km! Tā teikt atkal pārspēju pati sevi. Pozitīvi.
Īsumā – 25km un 6h līdz kontrollaika beigām. Skriet ir ātrāk – 7:14min/km, bet iet ir vieglāk – 9:06min/km. Tāda lēna skriešana, iešana un lēkāšana. Jā, es pamanījos dziesmu laikā palēkāt. Vai arī galopā uzsākt skriešanu, vai tikai kādu brīdi šādi pārvietoties pa šoseju. Vieglāk. Vējš brīžiem pieņemas spēkā. Mēs paliekam aizvien vairāk izstiepušies gājēji pa šoseju.
Kas notika pārejā skrējiena laikā? Komunikācija ar ārpasauli, lai pašai nebūtu garlaicīgi. Vienu bīdi tas bija tā – nakts, šosejas mala, lampiņas gaisma, pretī braucošs auto, bet tu skrienot raksti ziņu telefonā.
12:15 – Iznīcinoši. Pāris kilometri un daudz laika pastaigai.
Pēdējais KP pie Mazā Anša. Vai drīkst tevi nofotografēt? Protams! Redzi, es varu šādi (sāku lēkāt). Klajā laukā vējš labi pūš. O, cielaviņa! Garšo tikpat labi kā vienmēr. Sega. Izmantoju siltu mašīnu, lai uz pēdējiem 14km uzvilktu svētku drēbes. Pārējā kompānija – Mareks, Elīna, Andulis un vēl daži, jau prom. Nekas. Ceļš iet augšup. Drīz paliek silti. Dīvaini tie laikapstākļi. Saulē ļoti silti, kad uzpūš vējš – vēsi. Siltos cimdus un cepuri ielieku atpakaļ somā, nevajadzēs.
Piezogas kārtējā doma par taksi, bet ko nu vairs, jo ja jau tāds gaisa gabals jau pieveikts. Ik pa brītiņam rēķinu cik vēl līdz finišam un cik laiks vēl palicis. Pamēģinu paskriet. Skriešana prasa daudz enerģijas, neder. Mp3 pēc sajūtām šķiet, ka dziesmas laiž trešo reizi uz riņķi.
14:33 – Acīm redzamais – neticamais.
Tikai 6km. Jipī. Tiešām, tiešām Valmieras robeža? Jāsaka, ka es visu laiku gāju grupai aizmugurē. Taču izrādās, ka arī pēc 100km varu paskriet un nevis lēni, bet tīri pieklājīgi ātri, lieliem soļiem, bet cik tas bija grūti. Noķēru Anduli. Pēdējie iznīcinošie kāpieni augšup. Valmieras aplis. Otrpus ielai Didzis piedāvā aizvest. Ja uz 6km/h, tad mēs par. Ātrāk nevaram, mums gps raidītāji. Pilsētā pa trotuāru. Valmiera ir tik gara, kilometri lēni, lēni virzās uz priekšu. Tuvāk pilsētai lielāka rosība. Zīme 2km līdz Rimi. Mp3 tiek izslēgts, bet pirms tam tiek atrasta finišā dziesma. Rēķinu, ka līdz finišam apmēram tik pat jeb 2km, bet sajūta, ka stundu ejam un tā arī uz priekšu neesam tikuši. Vienā brīdī Andulis tā arī pateica, ka „neesot ticējis, ka es finišēšu”. Šito baznīcu es pazīstu, drīz jābūt pēdējam aplim.
15:40 – Ieraudzīt baznīcas smaili tas ir nereāli.
Tikai šajā brīdī, es apjautu, ka viss ir pa īstam un finišs ir pārsimts metru attālumā. Sajūta nereāla. Tiešām esam galā? Pie baznīcas stāv atbalstītāji. Kāds runā mikrofonā. Ieslēdzu Loituma polku un palēkdamies ierodos finišā.
15:43:01 – Un tas bija viss. Finišs pēc 15h43min1sek.
Kas notika pēc finiša. No divām mašīnām, kuras veda uz Baiļiem izvēlējos Daigas mašīnu, kurā pasēdēt un pasildīties, papļāpāt. Tā tiku aizvesta līdz Hesītim pēc godam nopelnīta burgera komplekta par kuru sapņoju pusdistanci. Kā nekā normāls ēdiens. Pie baznīcas sacienājos ar kefīru un strūdelēm. Baiļos ballīte norisinās pilnā sparā. Apbalvošana. Loterija. Mājupceļš. Mājupceļu nosnaužu, bet pēdējos apņēmīgākos dalībniekus redzu.
Rezumē. Tas, kas notika šonakt uz šosejas no Mildas līdz Sīmanim 107km es pa īstam es aptvēru tikai finišējot. Atkārtot tomēr negribēsies. Lai arī nākošajā dienā ērtākie apavi ir skriešanas botes un pārvietošanās ātrums kā gliemezim. Tas neliedz pētīt skriešanas kalendāru un meklēt, kur paskriet nākošajā nedēļas nogalē. Naktī no tā ka gribētos ēst nepamodos. Ir pagājusi nedēļa. Viss aizmirsies, paskriet var, kārtīgi (izņemot dažas kustības) pavingrot arī. Ir tikai atmiņas par to, ka es finišēju un vai tas īstenībā nebija sapnis.
Noslēguma vietā. Sapnis par 100nieciņu vai 50nieciņu izsapņots. Nav mans formāts, nav. Tāpēc aiz vien vairāk turos pie pārliecības, ka es maratonus (plakanos viengabalainos) neskrienu. Bet jau tagad ir skaidri zināms, ka nākamreiz padošu ūdeni sagurušajiem skrējējiem.
Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.
Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.
Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.
Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.
Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!
Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.
Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!
Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!
km 
-