Viendien tīri tā filozofiski aizdomājos!
Neesmu nekad izcēlusies ar baigiem vērā ņemamiem sniegumiem vai kļuvusi ievērības cienīga ar kādiem talantiem. Man ir intereses, kur acis deg un ķermeni pārņem patīkamas trīsas un esmu gatava tajā mesties ar vislielāko prieku. Bet šīs liesmas un trīsas neredz tie, kam tas būtu jāredz. Apzinos, ka neesmu izcila mērniece, neesmu priekšzīmīga darbiniece vai baigā čempione skriešanā un jāšanā. Varbūt arī jāšanā kāds talants, tomēr, arī ir, jo trenere diezgan bieži piemin, ka esmu laba jātniece un varu būt vēl labāka, un vienreiz pat ieminējās, ka jāpiedalās pat sacensībās. Kā sestdienas rīta nemiera gariņam, kas dažbrīd staļļa atmosfēru (dažbrīd arī jauko dunduru un odu kompāniju) iemaina pret mocīšanos 21 km garumā, tas ir kā zelta medaļa olimpiādē. Laikam vecvectēva gēni, jo viņš ir ar zirgkopību nodarbojies. Zinu, ka amatieru čempionātos tenisā man nav ko meklēt, samasēs mani, ka nebūs ko redzēt. Ir bijusi doma atrast meiteņu basketbola komandu vai paņemt rokās kādu nūju un aizšaut izmēģināt spēkus kādā amatieru florbola komandā vai pamēģināt, kā tas ir, kad tevi hokeja spēles laikā izsmērē gar bortu. Bet ir jau zudis tas skils, kad izjūti, ka esi komandā. Laikam tāpēc, ka nekad komandu sporta spēlēs neizjūtu komandas garu, turklāt ar manu muguru no basketbola iesaka atturēties.
Jā, intereses un hobiju man ir daudz, un visas te nesaukšu. Bet kolēģu vidū man bieži jautā par skriešanu – kad būs maratons, kur pagājušo nedēļas nogali skrēji, kur šo nedēļas nogali skriesi, vai piedalīsies tur un tur, vai zini par to un to… Tas savā ziņā nogurdina, jo redzu, ka savu kolēģu acīs esmu frīks, kas bizo un neko citu nedara. Man neviens nav apjautājies kādu grāmatu tagad lasi, kā jāšanas treniņš, kā mugura, kā gāja vakar uz lauka, kā iet ar atzinumiem, kā jūties, vai vēlies uzmērīt topogrāfiju, vai neilgojies pēc LiDAR datiem… Atzīšos, ka kolēģi liekas nedaudz kūtri un slinki, jo, ja citi piedalās xRace vai taisa iekšējus mačus, tad ar mani tas nenotiek. Ir bijis galda hokeja turnīrs, bet tur nevajadzēja sporta tērpu. Tad vēl dažbrīd tie jociņi par tempa turēšanu Jeļenai vai pēkšņais jautājums „Tu uzvarēji, tur kur tu skrēji?” uz ko klusi pie sevis atbildu „Lai arī kas Tev ir uzvara, uzvarēju!”. Pat brīžiem liekas, ka, ja, tiktu rīkots kross mērnieku sporta spēlēs, no manis gaidītu Bertuka klasi. Tad man vel jāatskaitās par visiem no karstuma kritušajiem.
Man tiešām skriešana sagādā prieku un baudu. Tas ir labs veids kā atpūsties pēc darba. Apzinos, ka tas gods, kad kolēģus informēs ka tādās un tādās sacensībās Agnese (Agy) izcīnija godalgotu vietu ir tikai sapnis, kuru sapņojot vajadzētu aizvērt acis. Ir nācies dzirdēt „Ja jau tu pēc pusmaratona vēl noskrēji 5km, tad jau no Rīgas uz Siguldu (uz semināru) arī vari aizskriet!” Daudz leksies aizskriešu ar’!
Es bieži sev jautāju, kāpēc skriešanu kolēģi neredz kā daļu no manas personības? Kāpēc mani nesaista ar citiem sporta veidiem, hobijiem! Nepiedāvā grāmatu andeli mandeli? Gribās ļoti vēl kādu meža dīvainīti kolektīvā, kas skrien sacensībās, magnētos vai piedalās koptreniņos, rogainingos, xRace’os, kalnu maratonos, lai pēc tam dalītos izjūtās, pieredzē un sasniegumos. Priekšnieks skrien, bet viņš pēc kļūdām NRM ir pateicis, ka no tām labosies sacensībās vairs nepiedaloties. Vai viņš vispār vēl skrien? Vasaras sākumā vēl skrēja.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Grūti ir būt vienīgajam skrienošajam frīkam kolektīvā.
|
||||||
Komandas blogi |
Man ir gandrīz divdesmit gadus vecs diploms par II vietu 1000m skrējienā. Cik es atceros, tad notika tas Aizkraukles stadionā, pašā dienas saulainākā brīdī, garās biksēs un zābakos. Pēdējā brīdī ļāva zābakus nomainīt pret kedām, bet nebiju tādam pavērsienam gatavs. Tas nebija to laiku stipro skrējiena alternatīva, bet LR Jaunsargu III salidojums. Skolas laikā biju viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem rajonā, bet, piedaloties sacensībās republikas līmenī, gandrīz vienmēr paliku pēdējais. Bet jaunsargiem derēja arī tāds. Šāvēju bija daudz, bet vajadzēja arī kādu, kas varētu noskriet. Tieši dēļ skriešanas varēšanas manā dosjē ir ieraksts par dalību šajā organizācijā, pirmās iemaņas granātu mešanā un šis diploms. Jūs neticēsiet, bet nu jau ģenerālmajora Graubes parakstītais diploms liecina, ka šo otro vietu esmu ieguvis pēc trīs minūtēm un trīs sekundēm. Tiem, kam šādu distanču ātrumi neko neizsaka, – šādā ātrumā noskrienot pusmaratonu, es būtu Latvijas rekorda īpašnieks. Man ir slikta atmiņa un nav lietišķu pierādījumu, bet šķiet, ka esmu skrējis ātrāk un, atklāti sakot, nekādu prieku no tā neguvu. Man skrienot vienmēr sāpēja sāns, treniņu vietā tika skrieti kazaki un razbojņiki pagalmā un vienīgā mērķtiecīgā skriešana notika dažādās distancēs skolas sacensībās. Vienu brīdi modē bija skriet jūdzi. To darot manēžā, likās kā piedalīšanās īstās mocībās. Tai laikā man patika orientēšanās, jo tur varēja ieskriet mežā un vairāk neskriet. Vakar es ieguvu nozīmīti, ko piešķir par septiņām pēc kārtas skrietām dienām un vakardienas treniņā es izbaudīju katru sekundi. Tagad, sēžot patīkami vēsā birojā, domāju tikai par to, kā gribu doties ārā un skriet. Un pie sevis domāju, kāpēc? Manī ir 25% gēnu, kas ļautu sasniegt Latvijas rekordu abās klasiskajās garajās distancēs. Esmu pārliecināts, ka varu iztikt bez alus un varu ēst profesionālai skriešanai pareizi. Man ir drusku nauda farmakoloģijai un ātrākai atjaunošanās procesu nodrošināšanai. Lielākie bērni var pieskatīt mazākos un vakarus varu pavadīt kārtīgi trenējoties. Bet… Es nekad maratonu nenoskriešu ātrāk par trīs stundām un pusmaratonā nevarēšu turēt tempu nekam ātrākam par divām stundām. Pat tam man vajadzētu iespringt. Kāpēc tad es skrienu? Kāpēc es ļauju jaunākiem puišiem, vecākiem vīriem un meitenēm sevi pat par apli apdzīt? Kāpēc es tērēju gandrīz piecas stundas tur, kur citiem pietiek divām ar astīti? Jo man patīk tā sajūta, ka tu gribi skriet. Vienalga cik ātri, vienalga cik daudz, vienalga cik dienas pēc kārtas, bet gribi. Nekas nesāp, nekur nav jāpiespiežas, nekas nav obligāti un nekas nav jāsasniedz. Tikai tu un tava skriešana. Un pilnīgi vienalga, kas tevi pie tā notur. Ultramaratoni, desmit parastie maratoni gadā, pusmaratons zem stundas divdesmit vai tādi skriešanas treniņi, kur nav nekas no skriešanas, bet nevari pēc tam pat pār lūpu pārspļaut. Vai arī skriešanā pa vidu nedaudz paiet. Katram savs un galvenais nav ne uzvarēt, ne arī noskriet. Galvenais ir gribēt un to darīt.
Fizkultūra ar 32h kontrollaiku un pilnā iespējamā distance 10 apļi jeb viens aplītis ir pusmaratona garumā (nedaudz vairāk par 2 vīlēm vai pāris pūtieniem), kas izstiepjas gar Somijas līča piekrasti, ļaujot fizkultūras laikā elpot tikko atpūstu Baltijas jūras vēju. Īsāk sakot aizpildot šo pieteikuma anketu, apstiprinu, ka labprātīgi izlēmu iesaistīties šajā klases ekskursijā un uzņemos pilnu atbildību par to, ko šī nedēļas nogale varētu man nodarīt – varbūt ne tik daudz par to, kas notiks ar ķermeni, cik to, kas notiks ar galvu.
Ilgi nedomājot pēc šāda apraksta pieteikuma anketa tikai aizpildīta un plānotais Ventspils pusmaratons atstāts citam gadam. Paldies Aivaram par modrību jeb par atgādinājumu paņemt pasi. Turpmākais ceļš līdz pat Tallinai aiziet sarunās jeb par to kā Aivars pilnas ausis pierunāja par to cik forši Laulasmaa, par to kāda trase, cik skaista daba, jūra, pļavas, cilvēki, saulriets un saullēkts, kā arī to kā gāja pagājušajā gadā. Pusceļā saņemam ziņas, ka Tallinā līst, nevarētu teikt, ka pa ceļam spīdētu tikai saule. Mums jau zināmajā viesnīciņā priekšā daži latvieši. Vakariņas, somas un drēbju sakārtošana. Miegs nāk, aizmigt nevar. Nav jau brīnums, ja zini, ka kuru katru brīdi ieradīsies klases autobuss un istabiņā sāksies rosība. Rīts. Brokastis. Auto navigācijā Meremoisa atrasta, laiks doties ceļā. Ar nelielu apjukšanu vienā no krustojumiem veiksmīgi tiekam galā. Vienā no kabatām tiek atstāta mašīna. Reģistrācija vēl nav sākusies. Lēnām uzplaukst telšu pilsētiņa. Mana telts jau gatavā veidā pārceļo tuvāk sacensību centram tā teikt pie pārējam. Numurs ir, saspraudes ir un smuks krekliņš arī ir.
Laikapstākļi kā radīti skriešanai. Nedaudz apmācies, vēss, vienīgi varētu nebūt tik liels vējš. Helēna pirms starta dod pēdējos norādījumus un pieteic, ka trase vietām viltīga. Prātīgi. Starts. Pazīstamā starta taisnīte ar granteni, kur skrienu pļāpājot ar Indru par gaidāmo RigaEcoTrail (tad gan es vēl nezināju, ka mani tās nedēļas plāni izmainīsies pa 180 grādiem, ja ne vēl vairāk). Pēc pārsimts metriem pirmais kalniņš zem elektrolīnijas. Pirmajā aplī viss ir skrienams. Pie šāda principa arī turos. Apsteidzu dažus priekšā skrienošos. Tad cauri mazam lapu pudurītim laukā uz grantenes. Vienīgais asfalta gabals visā trasē, kurš pie tam sākumā ved uz leju. Abās pusēs dzīvojamās mājas. Pagrieziens nedaudz augšup, tev vēlreiz pagrieziens un atkal augšup gar torni. Parādās pirmās smiltiņas. Pāris augšup lejup. Vietām aizaudzis ar krūmiem tik tālu, ka skrienot cauri galva jāpieliec. Vēl nedaudz un pirmā upīte ar tiltiņu. Viena apļa laikā Artūrs ar fotoaparātu izklaidējās uz tiltiņa, tad cita apļa laikā tika novērtēts turpat netālu esošais soliņš. Aiz tiltiņa pirmais KP, kas nozīmē pirmo izēšanos pēc pieveiktiem 3km. Pļava. Koki ar baltiem ziediem, kas nobiruši pār skrienamtaku. Pārgāzies koks. Kalns augšup tad lejā. Aiziet taciņa gar upi. Koka tiltiņš ar slideniem pakāpieniem. Vēl nedaudz pa mežā taciņu gar upi. Tad uzmanīgi, prātīgi pa akmeņiem pāri upītei. Te gan jāsaka, ka vienā no apļiem tika sejai atgūts svaigums, redzēts pretī klibojošs Papagailis un pēdējā atpakaļ ceļa aplī šī pāri tikšana prasīja daudz koncentrēšanās spējas un līdzsvaru. Šeit arī jūrā iziet akmeņu mols, bet no iepriekšējā tiltiņa var aizskriet līdz Keilas ūdenskritumam, ko arī Artūrs, skrienot pa trasi ar foto, pamanījās izdarīt. Vēl pāris kalniņi pa vienu pusi augša, pa otru lejā. Plats braucams ceļš, krustojumā pa kreisi. Ne reizi vien aizskatījos un gandrīz aizskrēju taisni. Kāpu zona ar pludmales smiltīm gar jūru līdz taka nemanāmi ieved pļavā, kur aiz viena no līkumiem slēpjas nākošais KP ar izēšanos. Tiesneši laiku īsinādami glāzītēm jau sarakstījuši dalībnieku numurus. Kola ir garda, gurķīši arī. Kādā no apļiem šeit tiks malkota apdzesinu sula ar tējkaroti sāls, možumam. No šī brīža jeb pirmajā aplī tiek manīta pretī skrienoša kompānija, vairs nebūs tikai apdzīšanas manevri. Trase ved pa pļavu, kurai iebruktas divas slieces. Un vienuviet ir ari divas dažāda izmēra peļķes. Ja vienu var pārlēkt, tad otru prātīgi apskriet. Otru trases tiesneši vēlāk izsmels un uzbūvēs zaru tiltiņu ērtākai skriešanai. Šis man šķiet skaistākais trases posms, kad izskrējām skatu laukumā no kura paveras jūra, runā, ka saulriets esot bijis skaists. Vēl nedaudz pļava, pagrieziens un barjera – sākumā nemanāma, bet ar katru nākamo reizi grūtāk pārvarama. Pļava. Akmeņaina taka un stāva, dubļaina, akmeņaina taka uz leju līdz jūrai. Neliels aplītis ar KP caur pļavu, lai jau pēc maza brīža atkal raustos augšup. Augšupceļš caur krūmiem pa otru pusi, pa trepītēm. Atpakaļ ceļā viss tas pats. Tikai daudz skrējēju pretī. Kādā no apļiem Aivars stāsta, ka tur pie jūras ir daudz gulbju, ar Indru pārspriežam jaunākos sportiskos notikumus un ik pa brīdim nodomājam, ka temps pa ātru. Ar Gunu skrienam klusēdamas viena aiz otras. Neiztrūkstoši soļojošā kompānija – Matīs, Edgars, Rihards un Laura. Pēc nepinām divām stundām sasniegts starpfinišs. Vēl mazā cilpa, kura ir gaužām garlaicīga un neinteresanta. Ne te skrējiena laikā, kur priecēt acis, ne te daudz skrējēju. Labi, pirmajā aplī pļāpāju ar Indru, otrajā skrēju aiz Gunas, trešajā gāju un ēdu, bet pēdējā mani eskortēja Artūrs. Kāpu zona ar priedēm. KP un tas pats atpakaļ.
Pirms mana otrā apļa sāka līt. Kompāniju palaidu, jo ēšana ir svēta lieta. Pēc nepilna kilometra satieku soļotājus Matīsu ar Edgaru un mana jaciņa nonāk atpakaļ starpfinišā. Jāsaka, ka pirmo apli jaciņa nostāvēja pirmajā KP no kura atpakaļ ceļā viņu savācu. Otrais aplis tāds ķerošs sanāca. Panācu dažus mūsējos papļāpāju un aizskrēju vai arī mani panāca, papļāpājām un tad šie aizskrēja. Garlaicīgi nebija. Otrajā aplī nelietīgi negribēja atkāpties sānā dūrējs, kurš pārstāja tikai pēc pastāvēšanas. Viņš tika likvidēts pasnaužot 30 minūtes teltī. Jauni spēki arī uzradās. Skrienot trešo apli Rihards nodomāja, ka es šos apdzenu pa apli. Protams, protams. Pēc sajūtām trešais man patika vislabāk, jo lielāko daļu skrēju viena līdz brīdim, kad mani pēkšņi sāka gaidīt vēl viens skrējējs, kurš pievienojās manam lēnajam tempam un kapāšanai kalniņos. Kā noprotu igaunis meklēja sev kompāniju. Ceturtais aplis apņēmības pilns. Kaļu plānu, ka šo un tad vēl vienu. Tad gulēt un no rīta turpināt. Pie reizes paķēru līdzi jaciņu, ja un kad iešu tad iespējams vajadzēs. Kā tad. Jau turpceļā aplim sāka sāpēt pēda. Izprātoju, ka iemesls būs, ka manas foršas pumpiņzeķes nospiedušās pēdas abās pusēs. Skrienot vēl īsti netraucē. Apļa tālajā galā kompāniju sastāda Artūrs. Tur arī saprotu, ka paskriet varu tikai uz pirkstgaliem un, ka iešana un stāvēšana sagādā ļoti lielas sāpes. Ja zeķes spiež, tad var skriet bez viņām. Ir labāk, bet paiet tāpat nevar. Tā pīkstēdama noskrienu ceturto apli. Vēl sarunāju, ka uz to sasodīto cilpu, man atnesīs mašīnas atslēgas. Asfalta botās cita dzīve. Mīksti, ērti. Četri apļi pieveikti. Artūrs gan mazās cilpas vidū noprasīja vai pati tikšu līdz galam, jo gribēja skriet kopā ar to, kas atskries otrais (Kristaps vai Uldis).
Pirmais vakars noslēdzies. Vakariņas. Daudz siltu drēbju. Vēl izbaudīts burvīgs saulriets. Ūdens un banāns nakstiņām. Divvietīgās telts pārbaude, der trīs skrējējiem. Starpfiniša zonā visas nakts garumā notiek rosība, bet tas netraucē gulēt. Laura gan pie katras pamošanās jautā vai viss kārtībā. Ir, ir. Guļammaisā nav īpaši ērta apgriešanās uz otriem sāniem. Rīts dažiem pienāca ātrāk citiem vēlāk. Kam sportiskie mērķi augstāki tie jau no septiņiem atkal sāka riņķot. Man sajūta, ka vakar nebūtu skriets. Līdz mašīnai var viegli aizskriet, tik labā pēda nedaudz jūtīga. Kājas man vēl noderēs. Starp citu kā izrādās ne zeķes, ne apavi nebija pie vainas, jo kā var sāpēt abām pēdām saites vienādi man aizvien nav skaidrs. Brokastu laiks. Ik pa minūtei jūtams, ka paliek siltāks. Tiek pārspriesti šodienas plāni. Es aiz vien vēl domāju, lai gan jau saprotu, ka mana skriešanas ballīte ir beigusies, jo iet es negribu. Tā sēžot, otrās vietas ieguvējs Rains izmisīgi meklē kompāniju pēdējam apli. Mēs visi nē, nē. Vēlāk. Te uzrodas Edgars un ir ar mieru mesties aplī.
Aizvien vairāk dalībnieku izvēlas finišēt gan pieveicot kārtējo apli, gan izlienot no migas. Arī es tieku pie sava diploma un āmura. Starpfinišā aizvien lielāka ballīte. Ar ovācijām tiek sagaidīts gan uzvarētājs Laimonis, gan otrās vietas ieguvējs. Tāpat lielas ovācijas izpelnās Dace. Apbalvošanu neredzēju, jo bija sācies mājupceļš. Nobeiguma vietā. Gribējās jau piecus apļus, bet četriem arī nav ne vainas. Pieveikti 84.4km trasē pavadītais laiks 11h49min3sek. Mierīgi dzīvoju un skrēju, domāju, kā Ventspilī labošu savu pusmaratona rekordu, kā īsākās nakts koptreniņā skriešu no saulrieta līdz pat saullēktam… Un tad – Knakš! – izmežģīta, sastiepta potīte tam visam pārvelk svītru. Satraumējos galīgi nesportiski – rokfestivālā, līksmojot pie skatuves. Pēkšņi nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpēja anormāli, vispār likās, ka viss ir slikti, bet gan jau vajag tikai atpūsties. Draugi par mani parūpējās un nolika gulēt. No rīta izbijos, jo kāja turpināja sāpēt visu nakti. Kad to sāpošo orgānu izvilku no guļammaisa, tas skats bija no tiem, no kuriem parasti novēršas. Kāja divreiz lielāka par ierasto, pie potītes tāds bumbulis, kas izskatās pēc vēl vienas potītes, un viss sāp. Vārdu sakot, manas smalkās, skaistās potītes vietā bija kaut kāds liels, sāpīgs blāķis. Uz tualeti ta vajag, tāpēc devos vien šai sāpju ceļā, 3 reizes paģībstot no sāpēm. Saprotu, ka man vajag mediķi, pie tāda arī tieku – gādīgi cilvēki parūpējās, lai tieku uz slimnīcu. Tur bija briesmīgi. Sīkumus nestāstīšu, bet drausmīgākais brīdis bija, kad es sēdēju, raudāju, trīcēju un cīnījos ar ģīboni, nesaprotot, kāpēc man jāgaida ķirurgs vannasistabā uz taburetes. Nu labi, ķirurgs bija sakarīgs. Kad atteicos no pretsāpju medikamentiem, sāka smaidīt un teica, ka pēc 10 dienām varēšu sākt tipināt. Tas bija 7.datums, Ventspils 15., nu skaidrs – nebūs nekāda rekorda. Paņēmu slimības lapu un receptes, un devos atpakaļ uz festivālu. Svētdien uz manas kājas uzkrita vīrietis. Nujā, viņš jau gribēja tikai mani nonest pa kalnu, lai man nav jākāpj, bet paslīdēja uz slapjas zāles un ar izmisuma izteiksmi sejā uzkrita man tieši uz kājiņas. Es domāju, ka es no sāpēm tur nedēļu palikšu zemē. Kad tiku līdz civilizācijai, tiku pie grezna, kokgriezumiem un inkrustācijām rotāta spieķa. Filosofējot par skriešanu ar kruķiem, apkārtējo reakcija bija no “Dullā, vispār ej pie cita ārsta un lai ārstē tevi normāli!” līdz pat “Tavos gados noņēmu ģipsi no lauztās pēdas, lai skrietu maratonu, un nekas”. Izvēlējos vidusceļu – klausīju tos pašus ārstus, bet skriešanu gan noliku plauktiņā. Tūska zuda ļoti, ļoti lēnām, sāpes tāpat. Otrdienā man sākās tādas kā lomkas – no nekustīguma sāpēja galva un bija slikta dūša gandrīz līdz vēmienam. To nedaudz mazināja pastaiga. Ventspils pusmaratona rītā beidzot bija nogājusi tūska. Potītes bumbulis gan tāds liels un sāpīgs, bet ar spieķi tīri normāli gāju. Jau laicīgi biju pārreģistrējusies uz 5km, ko es godīgi nostaigāju ar spieķi. Reakcija no apkārtējiem bija burvīga! Tiešām brīnišķīgs atbalsts gan no skrējējiem, gan trases malas. Kāpēc es tur braucu? Pēc endorfīniem! Tas man tiešām palīdzēja. Viena pozitīva diena ārstē labāk par trūdēšanu dīvānā. Pēc pasākuma pa ceļam ekskursija. Ak vai… Lienot kaut kādās klintīs, samocīju kāju. Bet tas nekas. Nākamās nedēļas sākumā spieķi liku nost, jo nospriedu, ka pietiek slimot, jāsāk veseļoties. Pastaigas, pastaigas… Sāp joprojām. Ceturtdienā izdomāju apiet apkārt karjeram. Tumsā. Naktī. Tur tādas takas, ka jāturas pie smilgām, lai neiekristu ūdenī… Nemaz neprasiet, kāpēc. Tā vajadzēja. Protams, kāja tika atkal samocīta, it īpaši, kaut kādā odžu pļavā atkal iekāpjot bedrītē vai kas nu tas tur bija. Kāja joprojām sāp, jau daudz mazāk, tomēr sāp, bet skriešanas draugi jau sāk palikt nepacietīgi – šad un tad apprasās, kā ta nu man ir. Šodien, ceturtdienā, 20 dienas kopš traumas, mans mērs bija pilns! Cik var? Palocīju kāju, uzmanīgi palēkāju… It kā viss normāli! Jāskrien! Uzmanīgi notipināju 4km. Viss kārtībā! Pēc skrējiena pat secināju, ka sāp mazāk, nekā pirms. Nu ko, tad jau būšu vesela! Protams, vēl jau jāuzmanās, vēl jau nevar domāt ne par rekordiem, ne maratoniem, ne skriešanu katru dienu, ne fantastiskām ainavām purvu skrējienos, bet pats galvenais ir klāt – es atkal skrienu!
|
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Pagājušajā nedēļā Kristaps Broks nevis meklēja transportu, kas viņu aizgādās līdz Valtera koptreniņam, bet devās turp skriešus, pieveicot gandrīz 80km tālo ceļu nieka septiņās stundās. Dažiem liktos, ka šāds izgājiens ir droša uzvara Cieņas cīņā, bet pretiniekos bija neviens cits kā Ainīc un šī milžu cīņa noslēdzās ar draudzīgu neizšķirtu, sešpadsmit skrējieniem un katram ap 140 noskrietiem kilometriem nedēļas laikā. 
Atšķirībā no Rīgas pavasara maratona kaimiņvalstu galvaspilsētas savus maratonus rīko rudenī. Maratonu mīļotājam ir neiespējami pieveikt abus vienā gadā, jo gan Tallina, gan Viļņa maratonu rīko vienā dienā – 14. septembrī, nedēļu pirms otra lielākā pašmājas maratona Valmierā. Viļņas maratons šogad ir ļoti pretimnākošs mūsu klubam un lielākai skrējēju grupai dod pat 50% atlaidi dalībai. Tāpēc neliela intervija ar Viļnas maratona organizatoriem. 
km 
-