Pražská Stovka 2012
Aizņemšos ideju no OreMan un šeit uzburšu tikai nelielu ainiņu par sagaidamo lasāmgabalu, kura uzrakstīšanai man bija nepieciešams gads, lai es šo vēstures lappusi beidzot varētu aizsķirt. Bet tā kā šajās brīvdienās aizritēja Prāgas simtnieka jau 20. jubilejas gadskārta, kurā piedalījās arī viens pārstāvis no Latvijas, tad veltīju dažas stundas tam, lai pastāstītu savu versiju un redzējumu uz šo manas skriešanas karjeras garāko pasākumu, gan kilometru, gan stundu skaita ziņā, kurā bariņš Monblāna punktu mednieku centās šos 3 piedavātos punktus samedīt dzenot pēdas 122 kilometru garumā.
Par to, ko es pēc gada vēl atceros un kā mums tur gāja var lasīt šeit – Neesmu orientierists, nemāku teikt! Jeb Pražská Stovka 2012
P.S. Rakstā neesmu pieminējis faktu, kuru vēlāk stāstīja šķiet, ka Vilmārs. Trasē viens čehs dod šim “Gotiņu”. Pēc tik daudz stundām trasē viss kaut kas jau var rādīties (ja jau tie bberi redzēti), bet nu tiešām esot bijusi “Gotiņa”. Tās izrādas Matīsam, kurš skrēja kaut kur pa priekšu esot laiku pa laikam mērķtiecīgi birušas laukā no Matīsa somas un kritušas tieši čehiem saujā. Un ne jau katrs uz ultru brauc ar 2 kg “Gotiņu”.
Piektdienā 13. janvārī, braucot ar auto un klausoties radio, manu uzmanību piesaistīja tur izteiktais domu grauds – lai arī kādu ideju tu izteiktu, rēķinies, ka vienmēr atradīsies kāds, kas to realizēs. Šīs domas autoru vairs neatceros, bet atmiņā tā palika. Kāds gan tam visam sakars ar skriešanas portālu? 
Gaidītā diena ir klāt. Precīzāk – ir 19.novembra rīts. Saulains un silts. Cik nu silts var būt novembra otrajā pusē. Palikuši vēl pēdējie sagatavošanās darbi, lai dotos uz Luksemburgu skriet savu pirmo trailu. Varētu to saukt arī par ultramaratonu, jo visi skrējieni, kas garāki par klasisko maratonu tiek tā dēvēti, bet pašam šķiet, ka par „ultrām” varētu dēvēt ko krietni garāku, bet tas ir tīri subjektīvi. 
km 
-