Jogas studija “Labo sajūtu laboratorija” laipni padalījās ar savas klientes un mūsu skriešanas biedrenes interviju. Intervija notikusi divos etapos – pirms un pēc dalības Madeira Island Ultra trail ultramaratonā (85 km distancē).
|
||||||
Komandas blogi |
Skrējiens Rīga – Valmiera notika piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam*. 107km vajadzēja veikt 24 stundu kontrollaikā, tamdēļ šo skrējiensoļojumu mēdza dēvēt arī par gladiatoru pastaigu. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem organizatoriskie pienākumi tika sadalīti pavisam vienkārši, proti, katrs lielais Valmieras uzņēmums uzņēmās atbildību par savu 10km posmu distancē, kā arī vietējie iedzīvotāji šosejas malā dalījās ar ūdeni un cienastiem. Klīst leģendas, ka Rubenē pie 100km atzīmes varoņus sagaidījusi brīvdabas viesnīca, kur varēts gan pagulēt, gan saņemt tik nepieciešamo masāžu. Lasīt tālāk.
Īstenībā jau nekur nebiju pazudis, jo, lai nepiedalītos Siguldas Kalnu maratonā (SKM), man vajadzēja iesniegt Ņergām attaisnojošu kavējuma iemeslu. 100 km skrējiens tā ar sakostiem zobiem, bet laikam tika pieņemts kā attaisnojums… Ja nopietni, tad ”kļūdu labojumu” jūlija Viļņas 100niekam sāku plānot jau dažas dienas pēc atgriešanās no Lietuvas, jo ne viss tajā gāja/skrējās gludi. Lasīt tālāk.
Tāpēc nedaudz vilcinājos, domādams, vai ar to visu vēl nepietiks. Tomēr nepietika, vismaz man pašam, tāpēc uzrakstīju arī savu aprakstu par to, kā Siguldā gāja man. Arī es, tāpat kā ario, šoreiz pārspēju sava mūža garākā skrējiena rekordu, kā arī lielāko muskuļu sāpju rekordu nākamajās dienās. Aprakstu pašu šeit, kā jau parasti, nedublēšu, bet interesenti ar to laipni aicināti iepazīties manā emuārā. Jauku visiem vakaru!
Izvēloties septembra mēneša skrējēju mums nebijis gadījums – divi laureāti. Septembrī notika Pirmais Baltijas Baso pēdu ultramaratons, kura organizēšanā neiztika bez OreMan un minikin jeb Edgara un Alīnas Renču līdzdalības, šis arī bija galvenais izvēles kritērijs, kāpēc mēneša skrējēja godā šoreiz divi skrējēji. Viņi arī uzskatāmi par redzamākajiem baskāju kustības pārstāvjiem Latvijā, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātāji. Edgars ar savu ārējo tēlu nešaubīgi pievērsis uzmanību, sākotnēji ar “dīvainajiem” apaviem, vēlāk jau skrienot basām kājām, bet nu jau kļuvis populārs kā trakais no Pļavniekiem, kurš ziemā skrien pa rajonu tērpies šortos, T-kreklā un mazapģērbtās kājās. Un nu jau pierādījis, ka basām kājām un minimālajos apavos var skriet ātri – šogad sasniedzis virkni personīgo rekordu – Valmieras maratonu pieveicis ar laiku 3:10:16 un dienu pēc intervijas Siguldas pusmaratonā jauns rekords 1:24:25 (par vairāk kā 2 minūtēm ātrāk kā nesen Kuldīgā uzstādītais iepriekšējais personīgais rekords). Alīna pēc ilga pacietības un traumas ārstēšanas perioda Valmierā beidzot atkal noskrēja pusmaratonu, bet līdz tam bija sastopama sacensībās trases malā kā nenogurstoša atbalstītāja ne tikai savam vīram, bet arī citiem skrējējiem, vasarā metusi izaicinājumu sev un savām pēdām, mēnesi no vietas skrienot katru dienu basām kājām. Un ārpus tā vienmēr smaidīga un pozitīva! |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! 
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan 
km 
-