Pirms ķeros pie bildēm un komentāriem par to, kā 15 ultragaro distanču skrējēji meta izaicinājumu 12 stundu skrējienam, es izmantošu iespēju, lai paziņotu par “Pārspēj sevi” jaunumiem 2019. gadā.
|
||||||
Pirms ķeros pie bildēm un komentāriem par to, kā 15 ultragaro distanču skrējēji meta izaicinājumu 12 stundu skrējienam, es izmantošu iespēju, lai paziņotu par “Pārspēj sevi” jaunumiem 2019. gadā. Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt. Tuvojoties Šamonī, Monblāna sniegotā virsotne spīd jau pa gabalu. Mājvietā ir knapi sanestas mantas, kad visi jau skriešanas drēbēs un lukturu gaismā steidz iepazīt tuvākās takas, kas ir TDS beidzamie un UTMB pirmie kilometri. Šis nemiers raksturo pirmās divas dienas, kad visu gribas redzēt, visur jābūt, viss jādara un ik pa 100m jāstājas, lai uztaisītu jaunu bildi. Divas dienas pirms starta gan tiek pavadītas pavisam mierīgi, lai gan expo apmeklējums tāpat ieilgst uz vairākām stundām, taču ceturtdienā gan tiek hibernēts un plānots uz nebēdu. Esmu pat pārsteigta, ka esmu pilnīgi mierīga. Vienīgā satraukuma epizode bija Leldes finišā, kad ieraudzīju, ka rokas trīc, cenšoties uztaisīt bildi. Visi darbi gan tāpat tiek atstāti uz pašu vakaru, kad tiek sakārtota soma, saliktas paciņas suportam un pēc neilgiem rokdarbiem panākts, ka trases profils un plāns nokļūst numura otrā pusē. Tā man vienīgā lielā vilšanās par pasākuma organizāciju – nu kā var nebūt skaidra trases profila ar visiem KP uz numura? Stirnubuka garuma distancē tas tiešām nav būtiski, bet ne jau 101km garā piedzīvojumā uz padsmit stundām. Pirms gulētiešanas ar Didzi un Spaidiju izdomājam Zilajam putniņam jaunus vārdus, kas skan apmēram šādi: “Vai tu mani šodien pabarosi, mīļo suportiņ? Bet, protams, es tevi pabarošu, mīļo skrējējiņ!” Paši, protams, esam bezgala lepni, un nekavējamies ar to dalīties neilgu brīdi pirms došanās uz autobusu. Nav nekāda pārsteiguma, ka šo dziesmas versiju dungoju lielu daļu skrējiena. Autobusā mazliet pacīnos ar miegu, jo gribu redzēt Monblāna tuneli, taču nekas ievērības cienīgs tas nav un lielu daļu neilgā brauciena pavadu pusmiegā. Drīz gan esam Courmayeur, kur jau ir nedaudz siltāks un var lēnām vilkt nost savilktās drēbes. Laiks ir labāks kā Francijas pusē, taču var nojaust, ka solītais lietus vēlāk pēcpusdienā varētu būt diezgan neizbēgams. Neilgi pēc obligātā selfija dodamies uz startu. Cilvēku ir daudz, kopā ar Didzi un abiem Kristapiem sekojam norādēm, līdz vienā brīdī kāds brīvprātīgais mani pasauc un saka, ka elites skrējējiem ieeja starta koridorā ir citur. It kā jau zināju, ka tā vajadzētu būt, taču patīkams pārsteigums tāpat. Tā nu novēlu puišiem veiksmi un dodos uz savu koridoru, kur stāvu blakus Vaidas Žlabys un apkārt redzu vēl daudzas citas redzētas sejas. Jāsaka gan godīgi, ka ir nedaudz dīvaina sajūta būt pie elites, taču atgādinu sev, ka tāpat vien tur tikt nevar un esmu apņēmusies labi nostartēt. Pēc visu trīs valstu himnām un Vangelis skaņdarba beidzot klāt ir tik ilgi gaidītais brīdis, kad var palaist garminu un sākt šo piedzīvojumu. Starts caur pilsētu ir skaists, taču cenšos emociju iespaidā nepārcensties. Drīz garām paskrien Didzis, pēc neilga laika trase jau ir izvedusi pa asfaltētu serpentīnu ārā no pilsētas un es vairāk eju nekā skrienu. Tad asfalts pārvēršas zemes ceļā, kas kļūst šaurāks un šaurāks. Jau pa gabalu var dzirdēt puišus, kas uzskaita, ar kādiem apaviem cilvēki skrien, taču jau drīz paliek tikai nūju skrapstoņa. Cilvēku ir daudz, taka viena cilvēka platumā un dažās vietās izveidojas sastrēgumi. Varbūt tomēr vajadzēja sākumu veikt mazliet aktīvāk, lai vismaz daļai tiktu garām, kad vēl tas bija iespējams? Izdevība apdzīt parādās reti. Kad esam nonākuši klajākā vietā, priekšā ejošais puisis kādu brīdi vēro blakus takai augošās meža zemenes un pavisam drīz ļaujas to kārdinājumam, nokāpjot no takas un sākot mieloties. Pasmejos un kāpju tālāk. Var redzēt skrējēju čūsku tālu priekšā, taču ir skaidrs, ka tas ne tuvu nav viss pirmais kāpums. Laiks iet ātri. Liekas, ka pulkstenis tik spēj pīkstēt, ka jāēd, taču augstummetri un kilometri vienīgie nevācās raiti. Ja sākumā par to nesatraucos, tad tagad gan sāk likties mazliet aizdomīgi, ka pirmajam posmam atvēlētā laika prognoze, kas parasti ir ļoti precīza, tuvojas beigām. Neliekas, ka slinkoju, kāpju, cik vien sparīgi spēju un nestājos, tomēr apdzīt nespēju un ir sajūta, ka vajadzētu būt labāk. Tam visam klāt vēl ir sākusi sāpēt kreisā roka, kas apgrūtina nūju lietošanu, bet īpaši nesatraucos, jo šis ir pats sākums un viss vēl ir priekšā. Visbeidzot ir sasniegta virsotne. Domāju, ka kopā ar visu skrējēju masu smuki sākšu noskrējienu uz pirmo KP, taču bez piepūles skrienu viņiem garām kā stāvošiem un apdzenu desmitiem cilvēku. Šajā brīdī man ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas pirmajā kāpumā nav izdarīts pareizi, jo gluži vienkārši neesmu kopā ar sava līmeņa skrējējiem. Tā kā jūtos aizvien labāk, nospriežu, ka būšu sākusi pārāk piesardzīgi un tagad gan ir laiks sākt skriet. Pirmais KP kā jau pirmais – mazliet haoss, kamēr saprotu, kādā secībā vislabāk tikt pie apelsīniem, kolas un ūdens. Itālija arī kā Itālija – netieku prom no KP pirms man nav piedāvāta kafija, no kuras gan itāļu brīvprātīgajai par lielu pārsteigumu atsakos. Es tomēr iepalieku minūtes četrdesmit, un ilga tusēšana KP nepalīdzēs. Atmosfēra trasē ir bezgala pozitīva. Ir daudz tūristu, kas jau laicīgi atbrīvo ceļu un uzmundrina itin visus. Nu kā var nesmaidīt, ja sirms kungs draudzīgi uzsit pa plecu un ar burvīgu britu akcentu saka “You’re a legend!”? Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk. Nākamo posmu paveicu plānotajā laikā, arī splits līdz Arnouvaz ir gandrīz kā vajag. Tur esmu jau par 150 pozīcijām augstāk kā pirmajā KP. Lai arī apdzīt citus ir bezgala motivējoši, to darīt uz šauras takas gandrīz 20km ir nogurdinoši. Sākumā priecājos, ka pēc šī KP varēs kāpt, taču prieks ir īss, jo roka sāp, kāpt ir grūti un laiks kļūst aizvien vēsāks. Daudzi stājas un ģērbj jakas un pat bikses, bet es vēl turos, lai gan vējš pamatīgi saldē. Kāpiens jau tuvojas beigām, kad vējam pievienojas smidzeklis, un tad arī es apstājos, lai izķeksētu un uzvilktu jaku. Nav vērts riskēt ar nosalšanu knapi trešdaļā, un skats uz priekšu neliecina, ka laiks varētu uzlaboties. Kāpt galīgi nav viegli, gandrīz skumīgi pieveicu posmu, kur nūjas lietot nav atļauts, ko vēl skumīgāku padara fakts, ka no apkārtējiem esmu vienīgā, kas to ievēro. Ik pa laikam stājos, kas nav man raksturīgi šādos kāpumos. Grand Col Ferret virsotnē ir sasniegta Šveice, taču šķiet, ka te neesam gaidīti. Priekšā ir viens liels mākonis, lietus un ļoti slikta redzamība. Ir auksti, rokas salst vien no tā, ka jātur nūjas, tāpēc ir patīkami beidzot sākt skriet un nedaudz sasilt. Atkal jūtos labi un droši, skrienu ātrāk par citiem un apdzenu, ko vien varu. Ja tuvāk virsotnei bija jāuzmanās no slideniem akmeņiem, tad, noskrienot zemāk, lielākas problēmas sagādā dubļi. Vienā brīdī attapos, turot abas nūjas vienā rokā, kamēr otrā ir želeja, ko cenšos apēst, tikmēr ar abām kājām diezgan nekontrolēti slīdu pa taku uz leju. Kornetu posms bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek te, jo te krītot vēl jāuzmanās no akmeņiem. No krišanas gan sanāk izvairīties, bet no nošmulēšanās gan nekādi. Jo tuvāk esmu La Fouly (41km), jo lielāka kļūst taka, līdz vienā brīdī tas jau ir akmens šķembu ceļš gar upi. Par KP tuvumu liecina arī līdzjutēju pieaugums. Kārtējais britu tūrists uzsauc “Just don’t give up!”, un ņipri atbildu, ka nemaz negrasos to darīt. Nu jau jāskrien pa asfaltu, un sev par lielu prieku un pārsteigumu priekšā pie paša KP ieraugu Artūru Vadzi un vēl dažus latviešus. Tā kā pirmo reizi atbalsta komandu un kādu zināmu seju biju cerējusi ieraudzīt vien Champex-Lac pēc 14km, šis sasildīja vairāk kā KP telts, kurā drīz vien ieskrēju ļoti pacilātā noskaņojumā. KP esmu samērā ātra. Divarpus minūtes, un dodos atpakaļ lietū, kas drīz mazliet pierimst. Trase ved pārsvarā uz leju, temps vietām ir pat zem 5min/km, ko uzturēt palīdz arī tas, ka ir atradusies vēl viena meitene, ar kuru vairākkārt maināmies pozīcijām, taču noskrējienos un pa taisni esmu veiklāka, tāpēc sanāk atrauties un uz diezgan ilgā asfalta posma, kas ved cauri mīlīgam šveiciešu ciematiņam, kur kafejnīcā ceļa malā sēž tūristi un atbalsta, skrienu lepnā vientulībā. Tas gan ir pārejošs prieks, jo kāpumā uz Champex-Lac esmu lēna. Joprojām sāp roka, līdz ar to kāpšana ar nūjām ir tāda samocīta, un arī bez tā kāpšana ir liels izaicinājums. Kontrasts manā ātrumā ir tik liels, ka pirms brīža apdzītā meitene mani panākot jautā, vai viss ir kārtībā. Nu it kā jau ir, bet tai pat laikā nav. Vēders liekas tāds jokains, bet drīz varēs tikt pie buljona, kas gan jau palīdzēs. Kāpju, ievēroju koka figūras, no kurām viena ļoti atgādina vāveri, noklausos cita skrējēja telefonsarunu ar mīļoto, kurai viņš stāsta, ka palikuši vien 45km un pēc sarunas sirsnīgi nolamājas. Pa to laiku jau Champex-Lac ir klāt, starp līdzjutējiem vispirms sadzirdu un tad arī ieraugu Artūru, tomēr mani vairāk interesē KP un tajā sastopamā atbalsta komanda. Sākotnēji nebiju domājusi te ilgi uzturēties, bet pašsajūta vairs nav spīdoša un cenšos situāciju ar Inas palīdzību glābt. Divas porcijas buljona, vēl kola un apelsīni, papildināti želeju krājumi, atrādīts obligātais ekipējumu, zaļā pietura un varu doties tālāk. Pirmie km pēc KP ir diezgan ātri un paiet raiti. Mani ir atradusi kompānija – kāds francūzis, kurš nerunā nevienā citā valodā, cenšas ar mani komunicēt, bet franču valoda ir tā, kurā varu pateikt tikai to, ka neesmu ēdusi septiņas dienas, kas šajā situācijā neder. Taču tāpat spējam vienoties, ka laiks ir tik nemīlīgs, ka nekas cits neatliek kā aktīvi skriet, lai nenosaltu. Es to arī daru, bet francūzim pat ar savām garajām kājām mans temps ir par ātru, un es attālinos. Taču drīz klāt ir kāpums uz La Giete, kur viss atkal apstājas. Nu netieku es augšā un viss. Mazu gabaliņu uzkāpju, tad jāatbalstās uz nūjām un jāatelpojas, kas tāda elsošana vien sanāk. Cenšos ieķerties astē tiem, kas mani apsteidz, tai skaitā tam pašam francūzim, bet nespēju turēt līdzi. Galīgi nejūtos savā ādā. Vēders arī jūtas aizvien sliktāk. Apēdu sāls tableti, pēc brīža ar mokām apēdu želeju, bet labāk tas neliek justies. Kļūst arī aizvien aukstāk, un sāku nopietni apsvērt zem lietus jakas uzvilkt silto kārtu. Šādi domājot par to, tieši cik auksti man ir, klāt ir kūts, kurā noskenē numuru un var sākt lejupceļu uz Trient. Skrienot ārā no kūts, gan es pamanos maigi ieskriet stenderē, taču par tādiem kā es ir padomāts un tā ir nopolsterēta, tāpēc tieku cauri vien ar pārsteigumu. Sevis novērtēšana par zemu šādās situācijās laikam būs kļuvusi jau par ieradumu. Ja iepriekš noskrējieni bija tie, kur beidzot jutos labi un varēju vismaz nedaudz kompensēt kāpumos zaudēto, tad šoreiz arī te nekas labs nav. Vēders nav sajūsmā arī par kustību uz leju, kājas jau liek par sevi manīt pēc vairāk kā 10 stundām trasē, tā nu es klunkurēju uz leju un gaidu Trient, kur atkal būs KP un atbalsts, ko man šobrīd ļoti vajag. Lai gan apsteidzu daudzus no tiem, kas pagāja garām kāpumos, mans ātrums ne tuvu nav tāds, kādam te vajadzētu būt. Beidzot arī Trient KP (72km). Te ierodos jau galīgi neomā. Uz Artūra un viņa kompānijas uzmundrinājumiem spēju vien vārgi reaģēt. KP tieku Kristapa aprūpē, kur kombinācijā ar ierasto buljons-kola-apelsīni maltīti apēdu arī želeju, ko neesmu spējusi dabūt iekšā visu noskrējienu, bet te kaut kā var kārtīgi paēst un pat želeja liekas garšīga. Uzlieku bandanu un lukturīti, jo ir astoņi vakarā un sāk strauji satumst. Pačīkstu, ka īpaši labi nav un dodos prom no KP. Pēdējā brīdī gan atceros, ka gribēju uzlikt pulksteni lādēties, taču labi, ka turpat ir Ina, kura palīdz šo jautājumu atrisināt. Tāpat priekšā ir kāpums, un kaut kāpēc ir sajūta, ka nekas labs tur nebūs un garmina uzmundrinošos kilometru laikus negribēsies redzēt. Nokļūstot pie kalna sākuma, nogāzē jau var redzēt dažas vientuļas lampiņas, kurām drīz pievienojos arī es. Kāpums ir vēl briesmīgāks kā man likās. Atkal ir sācis līt, kas apgrūtina redzamību luktura gaismā, taka ir vienos dubļos un katrs solis slīd atpakaļ. Lai arī ar nūjām neiet ātri, bez tām es te negribētu būt. Mēģinu pierunāt sevi stāties tikai takas pagriezienos, bet ne vienmēr tas izdodas. Brīžam paspert 4 soļus pēc kārtas ir sasniegums. Ir kilometrs, kura veikšana prasīja 21 minūti, no kurām 4 esmu pavadījusi stāvot. Tas gan ir kilometrs, uz kuru ir 250 augstummetri, taču tas tik un tā ir skumji. Pēc skaņas kāds aiz muguras kāpj un vemj vienlaicīgi, un man ir jāsaņemas, lai KP apēsto paturētu pie sevis, jo zinu, ka uzņemtās kalorijas man ļoti noderēs. Galva sāp no luktura, un grūti atrast tādu pozīciju, kas būtu ērta. Lielākā motivācija saglabāt kustību uz priekšu ir aukstums, jo salst un es atkal domāju par siltām, sausām drēbēm. Kāpju, kāpju un pēkšņi saprotu. Liekas, ka pār mani ir nākusi negaidīta atklāsme kādai ilgai problēmai. Puzles gabaliņi ir sastājušies pareizi, un tagad saprotu, ka tā ir augstuma slimība, ar ko esmu cīnījusies visu distanci. Tagad viss liekas tik pašsaprotami, visam ir loģisks izskaidrojums. Rodas gan nākamā problēma – ko darīt? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, lai sev palīdzētu, turpinu vien kustību uz priekšu. Gandrīz nemanot jau ir piķa melna tumsa. Ātrums ir nekāds, tomēr kaut kādā brīdī var ieraudzīt gaismiņu augstāk, un no visas sirds ceru, ka tur ir Les Tseppes kontrolpunkts. Lai sevi motivētu, nolemju, ka nokļūstot tajā vietā, izņemšu no somas garminu, kas jau būs uzlādējies. Cerība attaisnojas, jo gaisma ir no KP, kur jaunieši cenšas saglābt telti, ko plosa vējš. Numurs noskenēts, izvelku garminu un vēl pēc dažiem savāktiem augstummetriem beidzot var sākt kustību uz leju. Pirms CCC man tieši skriešana tumsā sagādāja vislielākās bažas, jo nekad nebiju to darījusi, bet pats pirmais treniņš Les Houches tika aizvadīts pa tumsu, kur notestēju savu lukturi un sapratu, ka ar tādu prožektoru skriešana naktī ir baudāma. Arī šobrīd tā ir baudāma, jo tas beidzot ir veids, kā sasildīties. Lai arī pašsajūta ne tuvu nav lieliska, mana teorija apstiprinās, ka, skrienot lejup, kļūst labāk. Taka drīz jau kļuvusi par platu slēpošanas trasi. Sajūtos mazliet labāk katru reizi, kad kādu apdzenu. Tuvojos Vallorcine KP (83km), kur saprotu, ka būs jāpieņem lēmums par turpināšanu. Laikam tāpēc, ka jūtos jau labāk, argumentēju sev, ka esmu ar visiem kāpumiem tikusi galā pat ar visu augstuma slimību, palicis tikai viens, es taču arī ar to agrāk vai vēlāk tikšu galā. Visticamāk jutīšos slikti, bet tas jau būs pierasts un sagaidāms stāvoklis. Nokļūstot pilsētā, nevaru sagaidīt KP un savējos. Drīz jau dzirdu saucam savu vārdu, un tas uzmundrina. Šajā KP esmu Laumas apgādībā. Izstāstu par augstuma slimību un cenšos izklausīties pārliecināta, kad saku, ka pēdējos 18km spēšu pieveikt. Lauma liek vilkt nost lietus jaku, lai es tiktu pie sausas, kas gan jau būtu bijis prātīgi, bet man neko negribas, kur nu vēl pārģērbties, saņemos tikai kārtīgi paēst, jo lejā vēders neprotestē pret ēdienu un tas ir jāizmanto. Priecājos, uzzinot par Andra 6. vietu un to, ka Linda te bijusi jau sen, tās ir vismaz kādas labas ziņas. KP gan pametu negribīgi, taču ilgāka palikšana tur man nepalīdzēs ātrāk nokļūt Šamonī. Sākumā ir jāveic garš, taisns posms gar dzelzceļa sliedēm, kas ir tālu pārredzams un skrienams, bet spēju tikai ātri soļot. Pavisam taisnās vietās pa asfaltu mazliet uzskrienu, bet nav ilgi jāgaida, līdz brīvprātīgie signalizē, ka jāskrien pāri ceļam un jāsāk kāpt. Man liekas, ka esmu psiholoģiski gatava pēdējam kāpumam, bet smagi kļūdos. Lai arī zinu, ka tas nepalīdz, teleportējos daudz (tiem, kas nezina, tad teleportēties nozīmē stāvēt un ar pieri atbalstīties pret nūjām), taču pat atpūtas pauzes nemazina seklās elpošanas biežumu. Kad apstājos kādu palaist garām, bez nūjām nostāvēt taisni ir izaicinoši. Nesaprotu, kāda velna pēc esmu vispār pametusi Vallorcines KP, taču turpinu soli pa solim doties uz priekšu. Gandrīz vai neticu, kad redzu taku sākam vest lejup. Tas nozīmē tikai to, ka pēc tam būs vēl vairāk jākāpj augšā, lai tiktu līdz Flegere. Nav gan laika par šo daudz pārdzīvot, jo taku ir grūti nosaukt par taku un vajag saņemties, lai te nenosistos. Visādu izmēru akmeņi un klints bluķi ir sakrituši kā nu kurš, pa vidu vēl koki un saknes, un skrējēji. Kaut kāda veiklība gan man vēl palikusi, un pat pamanos panākt un apdzīt dažus skrējējus. Vienīgā bīstamā epizode atgadās, kad starp akmeņiem iesprūst potīte, bet tieku cauri bez traumām. Manas raizes piepildās, kad taka atkal ved uz augšu. Pēc brīža ir zīme, ka līdz Flegere ir 1h30min. Ieraugu un skaļi, sirsnīgi nolamājos. Garmins ir pirms brīža nopīkstējis jau trešo ēdienreizi pēc Vallorcines, kas nozīmē jau vairāk kā divas stundas kopš KP un bez ēšanas un vēl daudz līdz KP, kur diez vai tāpat varēšu ieēst, ņemot vērā, ka tas ir savu 1859m augstumā… Atcerējos podkāstu ar zviedru skrējēju Mimmi Kotka, kur viņa stāstīja, kā pagājušā gada TDS beigās ir turējusi rokā divas želejas un spējusi tās apēst tikai tad, kad bija trīs reizes sev skaļi teikusi “Mimmi, tev ir jāapēd želejas!”. Jūtos tāpat, taču iztieku bez skaļām sarunām ar sevi. Pēc kāda laika jau esmu ārā no meža. Pēc seguma un apkārtnes varu nojaust, ka esmu uz slēpošanas trases, taču cerību par Flegere tuvumu mazina lukturu gaismas, ko var redzēt vēl tālu sev priekšā bez miņas no KP. Savā viegli dezorientētajā stāvoklī pa slēpošanas trasi kāpt ir vieglāk kā pa akmeņiem. Domājams, ka no skābekļa trūkuma elsas ir papildinājušas arī žāvas, kas ir ārkārtīgi interesanta kombinācija. Mani joprojām apdzen, bet tie visi ir tikai puiši. Varbūt kāpumā uz Les Tseppes redzēju kādu meiteni, bet īsti pārliecināta nebiju par pēdējo reizi, kad tas būtu noticis. Kur viņas visas ir un kas ar viņām ir noticis? Kāpumam tomēr ir beigas, un esmu laimīga, kad redzu gaismu no KP. Nonākot tur, būs palicis tikai skriet uz leju. Ir skaidrs, ka neiekļaušos pat 17 stundās, bet finiša laiks jau kādu laiku mani nespēj uztraukt. Cilvēki KP ir gaužām jauki, es padzeros nedaudz kolu, lai vismaz man liktos, ka uzlaboju situāciju, un dodos atpakaļ aukstumā. Pašā noskrējiena sākumā nākas sevi piebremzēt, kamēr kola sadraudzējas ar vēderu, pēc tam kustība jau notiek mazliet raitāka. Šis posms ir treniņā izskriets un zināms, kas palīdz apjaust, cik tālu ir līdz finišam un ko sagaidīt aiz nākamā līkuma. Nonāku Šamonī, un jau drīz ieraugu Spaidiju. Kā es šo brīdi gaidīju! Vēl tikai cauri klusai, naksnīgai pilsētai, lai beidzot ieraudzītu finiša arku. Pēc 17:09:26 apturu garminu. Biju cerējusi finišēt tai pat dienā, kad sāku skriet, bet sanāca gan citā dienā, gan mēnesī. Esmu 21. sieviete, kas ir sliktāk, kā biju tēmējusi, taču augstāk par 27. vietu, ar kuru esmu izlikta pēc reitinga starp startējušajām dāmām. Ar nelabumu cīnījos vēl lielāko daļu nākamās dienas, kurā tika aktīvi nodarbināta google, lai saprastu, kā izvairīties un cīnīties ar augstuma slimību. Ir pāris idejas, ko atliks vien nākotnē notestēt. Vai esmu apmierināta? Noteikti nē, jo šis nav tas, kam biju gatavojusies. Taču ir jāizdara secinājumi un jāstrādā tālāk, lai labi noskrietu citās sacensībās. Ja kaut kur CCC vidū man likās, ka negribu šīs takas vairs redzēt, tad nebiju vēl finišējusi, kad jau zināju, ka nebūs nākamgad nekāda TDS, par ko biju runājusi pirms starta, bet atgriezīšos nokārtot rēķinus ar CCC. Man trase ļoti patika, un vēlos to izbaudīt labākā fiziskajā stāvoklī. Liels paldies suporta komandai, kuras atbalsts bija zelta vērtē. Paldies Andrim par apjomīgo treniņplānu un sagatavošanu, tā pārliecība par saviem spēkiem nekur nepazudīs. Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi, priecājās par paveikto un gribēja dzirdēt, ko nozīmē noskriet 100km. Tieši jūsu labie vārdi ir tie, kas palīdzējuši no CCC paņemt to, kas ņemams, un vairāk atpakaļ neskatīties. Man ir milzīgs prieks par latviešu lieliskajiem sasniegumiem UTMB, un gribas domāt, ka tas ir vien sākums mūsējo panākumiem. Un, protams, esmu ļoti pateicīga savam ķermenim, ka otrajā dienā pēc CCC gribēju un varēju doties ar baudu patipināt un jau ļoti drīz atsākt kārtīgus treniņus. Kā nekā, tas ir pats, pats svarīgākais. Iepriekšējo ultramaratonu skrēju tieši pirms diviem gadiem. Pēc tam ar vīru sadomājām, ka gribam bērniņu, un to sadomājumu arī realizējām, tāpēc ultru skriešanai pienāca pauze. Kamēr gaidīju mazo, turpināju skriet, bet tās bija īsas distances. Sacensībās grozījos, bet tie nebija ne pusmaratoni, ne maratoni, par ko garāku pat nerunājot, bet ļoti, ļoti gribējās atgriezties tajā “īstajā” pasaulē, kurā jūtos labi. Kad bērniņš piedzima, bija skaidrs, ka gribu gada laikā noskriet vismaz maratonu. Lai justos atkal kā cilvēks. Par pēcdzemdību izjūtām daudz nerakstīšu, jo tad sanāks nevis par skriešanu, bet par pēcdzemdību depresiju, māmiņžurnālu dedzināšanu un asiņojošām rokām. Bija traki. Cita starpā man likās, ka pēc smagām dzemdībām nevajag ar fizkultūru aizrauties, un sākumā pat likās, ka nemaz to nespētu. Slimnīcā likās baigā netaisnība, ka man, kam tik bieži vajag vilkties pa gaiteni pie bērnu māsām pēc padoma un palīdzības, ir tikusi pati tālākā palāta. Biju palaidusi garām ārsta ieteikumu nesēdēt un apkārt nevazāties, tāpēc ar bērnu uz rokām, asarām birstot, kustējos pa gaiteni turp un atpakaļ. Pēdējā dienā ievēroju, ka citas māmiņas nenes mazos rokās, bet stumj tajos vāģīšos, kuros viņiem sākumā jāguļ. Njā, man nebija ienācis prātā, ka varētu tā darīt… Bet kustības lika justies labāk. Pat tad, ja tās sagādāja mokas. Desmit dienas pēc dzemdībām ārsts man teica, ka vajagot pēc iespējas vairāk kustēties. Tas nav divreiz jāsaka! Izroku no kastes sporta tērpu, aizšņorēju botas, iedodu bučas vīram un dēlam, un dodos pa rajonu skrējienā! Nedaudz vairāk par diviem kilometriem, nedaudz ātrāk kā 7 minūtes kilometrā! Es lidoju! To brīvības sajūtu vēl tagad atceros, tas bija kaut kas neaprakstāms! Spēka nav, pakustēties īsti nevar, bet nekas arī nesāp, tikai visu jūt. Vairs nav jāsatraucas par aizķeršanos, par cilvēku skatieniem, par neko! Saprotu, ka skriešana man ir īstās zāles pret visām tām drausmām un pārgurumu, ar ko man jātiek galā. Skrienu, kad vīrs atnāk no darba, skrienu, kad mamma atbrauc paauklēt manu bērniņu. Spēka pietiek tikai dažiem kilometriem, bet tas ieguvums ir neatsverams! Drīz vien piesakos svētku skrējienam “Patriots”. Jāskrien 10km, tāpēc sāku mērķtiecīgi trenēties. Pati pie sevis smeju, ka nu gan laiki pienākuši – man jātrenējas, lai noskrietu 10km. Nevis noskrietu ātri, bet vispār noskrietu. Ir rudens, man patīk rudens, man patīk kastaņi, lapas, rudens smarža un peļķes. Mazulītim ir 6 nedēļas, viņš tiek nodots vecmāmiņas gādīgajās rokās, un mēs ar vīru braucam skriet “Patriotu”. Pirmo reizi 6 nedēļu laikā esam divatā, jūtos kā randiņā. Tik priecīgi! Izbaudu skrējienu un to, ka es jau atkal skrienu sacensībās. Ar nevienu gan nesacenšos, bet tomēr beigās ir kaifs par to, ka esmu noskrējusi ātrāk par daudziem pēc skata spēcīgākiem cilvēkiem. Nākamais sportiskais piedzīvojums ir Rīgas rogainings. Tie, kas mani pazīst, zina, cik ļoti man “patīk” rogainingi, bet, tā kā dalība tika uzdāvināta manam dēliņam uz piedzimšanu, man ar vīru nekas cits neatlika, kā vien doties līdzi distancē. Mazulītis slingā, mēs visi kopā 2h distancē. Vīrs neļāva brist pāri grāvjiem, jo neesot jau nekāds maija mēnesis, un mums klāt ir bēbītis. Labi, vienam grāvim apkārt, otrā tomēr nācās vienu kāju drusku saslapināt. Sargājot bērnu no žagariem, man pašai rokas ir saskrāpētas, ir skaidrs, ka laikā paspēt mēs vairs nevaram. Ejot uz kārtējo punktu, es kartē redzu, ka ejam nepareizi, bet esmu tik ļoti “labā” omā, ka neko nesaku un ceru, ka vīrs tomēr ir gudrāks kartē. Nē, nav. Esam pie grāvja un apkārt negrasāmies doties. Vīrs brien pa priekšu un izlūko grunti, es paņemu koka gabalu atbalstam un brienu pāri. Tajā brīdī sāku smieties un izbaudīt pasākumu. Mēs joprojām esam tie paši cilvēki, kas agrāk! Mēs joprojām varam novembrī brist pa grāvjiem! Tomēr ir kaut kāda taisnība pasaulē! Decembrī sākas “Noskrien Ziemu” seriāls. Vīrs saka, ka laidīšot mani uz visiem posmiem. Lai būtu motivācija, piesakos komandā. Skrienu īsās distances (ap 10km). Sējas posmā jāskrien caur purvainiem apgabaliem, un es jau atkal esmu ekstāzē. Nekāda skriešanas jauda vēl joprojām nav parādījusies, bet bauda gan ir. Kā man patīk! Nolemju, ka janvārī ir pēdējais brīdis, lai sāktu trenēties maratonam. Sāku audzēt treniņos noskrietās distances. Pirmajā janvārī kopā ar Divplākšņiem ieskrienu Jaunajā gadā ar 17 kilometriem. Jūtos tā, it kā jau būtu to maratonu noskrējusi. Gribētos visu dienu laiskoties gultā, dzert alu un ēst čipsus, bet, protams, ka tas nav iespējams, jo jārūpējas par dēlu. Te arī saprotu, ka man mājās ir trenerītis. Nekādas gulšņāšanas! Ja kaut kas nenotiek viņam pa prātam, sākas brēkšana. Laikam ejot, pamanu, ka dēliņš mani tiešām ir uztrenējis – es nejūtu, ka viņš kļūtu smagāks, lai gan aug griezdamies. Cik es viņu varēju paaijāt mēneša vecumā, tikpat varēju arī pēc pusgada. Šķiet, ka tā uztrenējas arī kājas – es katru dienu pastaigā eju ar bērnu slingā. Dažs labs personāžs man piesienas, jautājot, kad beidzot es nopirkšot bērnu ratus. Es atbildu, ka tad, kad man kļūs grūti nest viņu slingā vai ergosomā. Nez, pēc 10 mēnešiem vēl nav kļuvis grūti. Treniņa jautājums? Laikam. Skriešana arī ir treniņa jautājums – distances aug. Katru reizi, noskrienot vairāk kilometru, nekā varēju agrāk, es no priekiem lektu vai gaisā, ja varētu. Kad bērnam ir gandrīz 4 mēneši, noskrienu pusmaratonu. Ārā ir slapjš, līst lietus, ir slidens ledus un vispār baigais draņķa laiks, bet tādā tieši vislabāk skrienas. Mazā uzvara! Kad mazulītim ir četrarpus mēnešu, es pirmo reizi sajūtu patiesu enerģiju. Ir “Noskrien Ziemu” Priekuļu posms, ir sniegs un aukstums, un es gribu kārtīgi izskrieties. To arī daru. Lēkāju no priekiem, skrienu kalnā augšā, aizķeros un apmetu kūleni, bet viss ir tik lieliski, ka es skrienu smiedamās. Beidzot! Beidzot es kārtīgi, enerģiski izskrējos! Atkal jūtos kā uzvarētāja! Treniņš pēc treniņa, sacensības pēc sacensībām, un pienāk atkal kārtējais patiesā prieka brīdis – pirmais pjedestāls. Tas notiek purvu skrējienā “Maltuve”. It kā mazs skrējiens, dalībnieku maz, bet to sajūtu man vajadzēja. Rīgas maratons. Gribēju tikai noskriet, bet sagadījās, ka pirms skrējiena manas spējas novērtēja lēnāk nekā uz 4h15min. Lai gan man pašai aptuveni tā arī likās, ka varētu noskriet, tas mani sadusmoja. Mani tik švaki novērtē! Nekā nebija! Būs 4 stundas! Un bija arī – 3:57. Ha! Pie tam noskriets ar baudu un bez pārmērīgas nomocīšanās. Īsti nesaprotu, kādas šogad ir manas spējas, bet sajūta ir laba. Šķiet, ka ir iekšās. Uz karstām pēdām Olaines apļos iegūstu trešo vietu grupā un labas balvas. Beigās izrādās, ka 3 sekundes pietrūka līdz kopvērtējuma pjedestālam un naudas balvas. Hm, iekšās tiešām ir. Nobriest doma, ka vajag šogad arī ultramaratonu. Bet kuru? Cēsīs baigi daudz jāskrien, grūti arī. Daugavpils simtnieku vai piecdesmitnieku? It kā varētu, bet tur nekad nevar saprast, kā būs, un vai vispār būs. Neiespējamais skrējiens? Pati gada nogale, gandrīz vai pēdējā iespēja. Nē, tik ilgi negribu gaidīt. Tomēr Cēsis? Negribu skriet 80km. Izlasu nolikumā, ka tikai 76. Nu labi! Beigās gan izrādās, ka tā tomēr laikam gan ir tā pati ~78km garā trase, tikai nosaukta citādi, lai neviens nepīkst, ka nav to 80km. Ar treniņiem ir, kā ir. Karstā laikā grūtāk, stipri traucē arī tas, ka nevaru skriet, kad gribu – bērns ievieš savas korekcijas. Kad nu mani kāds palaiž skriet, tad arī skrienu, bet tas ne vienmēr sakrīt ar to dienu, kad jūtu, ka būtu dikti labs treniņš. Naivi ceru, ka Cēsīm satrenēšos Stirnu buka lūšos. Nu, vismaz ap 30km un pa kalniņiem ir. Vēl, kā ik gadu, piedalos orientēšanās daudzdienās “Kāpa”. Visa ģimene kravājam mantas, bērna vecvecāki aukļu lomās līdzi, un tešu pa mežiem. Joprojām nesaprotu, vai varu paskriet pa takām un apvidu. Ai, ta’ jau redzēs, kā būs! Diena pirms Cēsu eco trail. Vīrs paņem mazo un aizbrauc pie saviem vecākiem, lai es varu atpūsties. No atpūtas gan nekas nesanāk, jo es nenormāli nervozēju. Pati nezinu, par ko. Tak negrasos ne uzvarēt, ne uzstādīt savus rekordus, tikai noskriet. Noskriet, lai varētu atkal sevi saukt par ultramaratonisti. Jau piektdienā dodos uz Cēsīm, izņemu numuru un dodos gulēt uz dienesta viesnīcu. Nopriecājos, ka ir iespēja izmantot naktsmītnes. Izpreparēju pirms divām nedēļām Simtiņā iegūtās tulznas. Simtiņš ir tāds pārgājens, kur diennakts laikā jānoiet 101km ar vismaz 10% sava svara uz muguras, bonusā vēl ēdamais un dzeramais. Līdz galam netiku, pievīla tulznas. Pēc 70 noietiem kilometriem metu mieru. Dīvainā kārtā tas nesamais svars pat īpaši netraucēja. Nebūtu tās tulznas sametušās, būtu tikusi līdz galam. Tad nu tā, smukajām tulznām smuki nogriežu visu lieko, apakšā ir normāla, rozā āda. Pusdeviņi, liekos gulēt, bet aizmigt nevaru. Ierodas istabas biedrene, drusku parunājamies un cenšos gulēt. Elīna kaut ko vēl čabinās, un tad sākas trakums – es sapņoju, ka esmu nomodā. Man liekas, ka viņa vēl arvien čabinās, mani tas sāk kaitināt, es skaidri redzu visu, kas notiek istabā, un redzu, ka ienāk brūns, īsspalvains vidēja auguma suns. Skaidrs, tas ir sapnis. Neviens jau sen nečabinās, es varu mierīgi gulēt. Nākamā doma – tas ir Dmitrija Ničipora suns, tātad, tā ir īstenība. Nākamā doma – kāds vēl Dmitrija suns? Es pat nezinu, vai viņam ir suns, un vispār – kāds sakars? Guli! Nomaini bērnam autiņbiksīti un guli! Mainu bērnam autiņbiksīti, līdz saprotu, ka tas atkal ir sapnis – bērns tak ir ar tēti! Tādā garā paiet nakts. No rīta esmu neizgulējusies. Uz izpreparētajām tulznām uzlīmēju labos tulznu plāksterus, bet vienam drusku iekrunkojas maliņa. Nekas, būs labi! Cēsīs valda naktsdzīve, es nervozēju pirms starta un gribu jau finišu. Būs jānopelna! Tieši pirms starta no aizkustinājuma gandrīz apraudos. Es atkal skrienu ultru! Startā cenšos nenesties pārāk ātri. Lai draugi skrien pa priekšu! Ja es būšu stiprāka, tad vienalga viņus noķeršu! Ja stiprāki būs viņi, tad tiksimies pēc finiša! Pēc dažiem kilometriem novācas bariņš, ar ko skrienu vairāk vai mazāk kopā. Man patīk! Runājamies, skrienam ērtā tempā. Pēc kādiem 10km pa kalniņu uz leju mani apdzen Guna. Izpleš rokas kā spārnus un aizlido. Tik skaisti! Viņai līdzi aizlido arī pārējie, un es palieku viena. Ko viņi visi tur nupat apēda? Tak nevar būt, ka es pēkšņi esmu kļuvusi tik lēna! Nu labi, lai skrien, es vilkšos, man nekur nav jāsteidzas! Pēkšņi labās rokas rādītājpirksta pašā galā sajūtu asas sāpes. Skuja iedūrusies? Paskatos – bite! Bite! Es pat neatceros, kad man pēdējoreiz būtu iedzēlusi bite! Nopurinu viņu nost, uzmanīgi izvelku dzeloni un skrienu tālāk. Pirksts sāp un pulsē. Man nepatīk. Kājās dzeļ nātres. Man nepatīk. Priekš kam man vispār šito visu vajag? Man nepatīk! Uzmundrinu sevi ar domām par to Dmitrija suni. Tas bija rēcīgi. Gaidu tradicionālo slapjo pļenčku, kur mūždien samērcēju kājas, un ceru, ka sausā vasara darīs savu. Sausā vasara tiešām ir darījusi savu, un nopriecājos, ka var tikt pāri sausām kājām. Var, bet es iebrienu ar vienu kāju dubļos. Velns! Labi, ka tas neradīja nekādas sekas tālākajā skrējienā! Uzvelkos kalnā uz ēdināšanu. Bites dzēliens traucē uzpildīties un izdarīt visas lietas. Drīz vien punktā ieskrien mazā Inta. Es zinu, ka viņa ir uztrenējusies, bet man vienalga kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt ātrākai par viņu. Es tomēr neesmu? Drūmām domām taisos prom. Ērgļu klintīs spēlē akordeonu. Pārāk ātri, lai tā būtu halucinācija. Dīvaina sajūta. Klintis ir garām, var skriet. Pirms divām nedēļām te vilkos to Simtiņu, bet tas bija pa taisno. Šeit jāskrien zigzagā. Tā gribētos vilkt pa taisno! Pārsteidzošā kārtā es pa lēzeniem uzkalniņiem varu paskriet un pat kādu apdzīt. Tīri laba sajūta. Kur nevar paskriet, tur ēdu. Es vispār esmu izdomājusi, ka ne retāk kā reizi stundā obligāti jāēd. Iestumju galvā sporta batoniņu. Kā par viņiem var naudu maksāt? Vē. Nu, vismaz ir apēsts, nav līdzi jāstiepj. Kalkulēju laikus. Pašsajūta ir tīri laba, apjaušu, ka man tomēr patīk skriet. Es atdzīvojos? Varbūt es pamostos, jo nāk rīts? Klāt nākamais barošanas punkts, satieku draugus, pačaloju, paēdu, uzpildos, uzlieku galvā lakatiņu, jo sāk jau karsēt, un laižu prom. Kādi 45km tikai. Drusku vairāk par maratonu. Pirmo reizi CETā skaitu nevis kopējo garumu, bet arī posmus starp kontrolpunktiem. Izrādās, ka tā ir vieglāk! Ceļā uz Amatas tilta posmu noķeru Natāliju un Jāni. Dažreiz viņus apdzenu, bet pārsvarā viņi ir priekšā man. Lai skrien! Sākas upju un strautu šķērsošana. Vienam pāri sausām kājām, otram – iemitrām, bet visumā veiksmīgi. Rokas ir klātas ar smiltīm, jo jārāpjas krastā augšā. Ideāli! Kad vajag pakasīt, var tikai nobraukt ar roku pār niezošo vietu, smiltis izdara visu kasīšanas darbu. Vienā upē tomēr nākas iebrist dziļāk. Neveiksmīgi uzlīmētais plāksteris atlīmējas un kaut kur aizslīd. Nolemju, ka to nomainīšu, kad visas upes beigsies. Jūtos labi, paskriet varu. Nekur baigi nesteidzos, jo esmu apņēmusies baudīt. Šeit jau ir tā, ka var paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai iet. Es zinu, ka neiešu visu atlikušo gabalu, tāpēc mierīgi varu pastaigāt tad, kad to vēlos. Es necīnos ne ar sevi, ne konkurentiem, ne laiku, ne kontrolpūķi – es vienkārši baudu distanci! Pie Amatas tilta joprojām jūtos labi. Miķelis piedāvajas palīdzēt. Labi, lai aiztaisa manu somu! Kamēr daru kaut ko citu, redzu, ka soma joprojām nav aiztaisīta. Sanāk smiekli, jo neviens nekad ar to netiek galā. Labi vismaz, ka es pati māku! Satieku Oskaru. Dodamies tālāk kopā un jūsmojam par to, ka var nesteigties, bet baudīt skrējienu. Amatas taka! Manā atmiņā tā ir briesmu epicentrs. Skrienu, bet kaut kā tās briesmas nav tik trakas. Sausā vasara pie vainas? Varbūt tas, ka nesteidzos? Teciņiem skrienu un baudu to, ka varu skriet teciņiem. Nav grūti, un īsti nesaprotu, par ko tad es rakstīšu stāstu, ja viss ir labi? Kādu apdzenu, kāds apdzen mani, skrienu, tikai saknes traucē. Pāris reižu aizķeros un noplivinos, bet pa zemi neizsmērējos. Labi. Kājā iekož skudra. Kas tas, kāpēc man kož skudra? Uzkalniņš pēc uzkalniņa, solis pēc soļa, un es sāku saprast, kāpēc man nepatīk Amatas taka. Tāpēc, ka, pie velna, te ir sasodīti grūti tikt uz priekšu! Sākas! Pareizāk sakot, nebeidzas. Nu cik var? Amata un Amata, agresīvi augi, saknes, kaut kāds ugunskurs… Atceros, ka te kaut kur bija tūristu tualete. Sāku gaidīt. Nevajag, bet apņemos ieiet profilaksei. Sāk jau likties, ka nekādu tualeti nesagaidīšu, kad tomēr ir. Kamēr tupu iekšā, tikmēr pa dēļu spraugām redzu, ka daudzi paskrien garām. Nākas atkal viņus pa vienam vien apdzīt. Tālāk gaidu to slaveno lielo kalnu. Gaidu, gaidu, nav. Ir viens cits kalns, kas signalizē, ka nav vairs tālu. Nu, kur īstais? Tikai tūristi kaut kādi velkas pretī! Dzirdu tālumā bungu skaņas. Tas būs Kalns, nekas cits tas nevarētu būt! Un ir arī. Brīnumainā kārtā nebija tik traki, kā gaidīju. Atmiņā stāv, kā pirms 3 gadiem, kad šeit vēl nebija trepju, ar Edgaru, Rimantu un Viktoru vilkāmies augšā, cits citu aiz dibeniem stumdami un rokām vilkdami. Tagad nekā tāda. Kaut kā liekas, ka augšā varētu būt Vāverrieksti, bet nav. Toties ir kaut kāds ansamblis. Arī labi! Pēc Kalna jau drīz vien jābūt kontrolpunktam. Ir arī. Surikati laipni palīdz ar visu, ūdens, ēdamais, lakata saslapināšana, jādodas tālāk. No kontrolpunkta aizskrien Jānis un Natālija. Visu laiku viņi ir drusku man priekšā. Lai ir! No Surikatu punkta aizskrienu kopā ar Viktoru. Aprunājamies, atceramies citu gadu sacīkstes, un man sagribas šoreiz būt ātrākai par viņu. Pēkšņi sajūtu durošas sāpes pēdā uz katra soļa. Saprotu, ka tās zeķes tomēr jānovelk. Izrādās, ka tai kājai, kur tas plāksteris aizslīdēja, rūpīgi preparētajai tulznai maliņā tomēr vēl āda drusku atmiekšķējusies un ir tāda kā kabatiņa, un tajā kabatiņā ir ielīdis kaut kāds auga dzelonis. Izčakarēju ārā, nomainu zeķi, bet jaunu plāksteri nelīmēju – cik ta te vairs palicis? Kāds pusmaratons apmēram. Tāpat uz slapjas kājas ideāli uzlīmēt nevar. Vienu mirkli ienāk prātā doma nemainīt otru zeķi, bet tad sasmejos – es ietaupīšu dažas minūtes? Un? Pārvelku abas zeķes, sataisos un vicoju tālāk. Rūpīgi uzmanos no dubļiem un esmu laimīga, kad beidzot ir klāt šoseja. Pienācis gan ilgi gaidītais sīko taku gals, bet paskriet īsti nevar, jo saule sāk spiest tā pamatīgi. Pats dienas vidus. Kur ēniņa, spiežu sevi skriet, jo negribu visu ceļu vilkties. Pienāk riebīgais meža posms. Orientēšanās valodā runājot, zaļais un vēl ar strīpiņām. Ir vieglāk skrienams, nekā pirms diviem gadiem, bet vienalga pārlieku nesteidzos. Priekš kam? Beidzot pienāk ilgi gaidītā grantene. Skrienu. Kur augšupceļš, tur eju, bet visumā brīnos, ka tiešām vēl varu paskriet. Gaidu Rakšus, jo atceros, ka kartē tur bija iezīmēti 66km. Nav un nav… Pēc katra pagrieziena šķiet, ka nu jau jābūt, bet nav! Nu, cik ilgi vēl? O, beidzot! Priekšā atkal vīd Jānis un Natālija, un vēl kaut kādi cilvēki, kurus nepazīstu. Uz leju skrienu, uz augšu eju, līdz vienā brīdī saprotu, ka nupat no manas atmiņas ir izkritis posms. Tie jau ir apziņas traucējumi! Sabīstos un apņemos turpināt vēl prātīgāk. Ir svelme, ir ultramaratons! Tikai mierīgi! Tiec līdz galam un viss! Jāuzskrien trīs slēpošanas kalnos un tad jau, cik tur vairs paliek… Ik pa laikam mūsu trases marķējumam pa vidu jaucas velosacīkšu marķējums, bet tas tieši palīdz koncentrēties un meklēt īsto. Velosipēdisti jau iemēģina trasi un pa Vāļukalna serpentīnu brauc pretī. Nejūtos jauki… Vāļukalns pievarēts bez pārliekas nomocīšanās, bet lejupceļš gan neiepriecina… Augšā bija vieglāk. Ja augšā, tad augšā – rāpo Ozolkalnā! Saēdos, sadzeros, uzpildos. It kā jau vairs nevajag stibīt līdzi pilnu ūdens sistēmu, bet labāk, lai paliek pāri. Tā, trešais kalns – Žagarkalns. Pēdējais tāds lielais. Redz, kur augša, atceros, ka te gar maliņu bija uz Cīrulīšiem un viss. Bet gar maliņu redzu, ka marķējums smuki aizvijas lejā, un uz Cīrulīšiem ir jāvelkas augšā. Nopietni? Es nebiju gatava ceturtajam kalnam šeit! Augšā cilvēks uzmundrina un rāda, kur skriet, un saka, ka nu jau vairs tikai piecītis palicis. Tikai? Tikai piecītis? Noskrien pats 70km un tad pasaki, ka piecītis tikai! Tā, nu vairs nav ko taupīt kofeīna želejas. It kā jau neesmu aizrāvusies ar šo sporta pārtiku, bet, ja jau man mājās bija, tad jāēd tik nost. O, apelsīnu garša! Labais! Nevarētu gan teikt, ka baigais turbo režīms būtu ieslēdzies, bet nu jau skatos pulkstenī, ka finišēšu ātrāk par 11 stundām. Tīri tā neko, ja man mērķis bija tikai finišēt un viss! Steidzos, lai būtu vēl ātrāk. Sagribas būt ātrākai par Viktoru. Man laikam tomēr patīk sacensties. Ja ne ar citiem vai sevi, tad vismaz ar laiku. Velkos pa kaut kādu ceļu, skatos, kas tad tas priekšā – vīrs ar dēliņu! Atbraukuši mani uzmundrināt! Ar vīra muti dēliņš saka: “Noķer tos divus, kas pa priekšu skrien!” Es atbildu, ka kādus 50km jau nevaru viņus noķert, bet man saka, lai es beidzot slinkot un sākot skriet! Aha, lai paši pamēģina! Jūtu finiša tuvumu. Tā, Meža skola, te jau vispār nekas vairs nav palicis, un skatos, ka “tie divi” pastaigājas. Eu, bet varbūt tiešām noķert? Skrienu garām. Ceļš uz leju, patīkami, nu tik vajag vālēt, cik var! Tā arī daru. Sīkāks ceļš, kur citos apstākļos būtu gājusi, bet te es skrienu, cik var. Aiziet, uz priekšu! Augšupceļā atceros, ka man ir vēl kaut kāda esktra turbo plus kofeīna želeja. Loku iekšā. Kad tad, ja ne tagad? Aizrijos. Fui, nu to vajag mācēt – ar želeju aizrīties! Izkrekšķinos, padzeros to pretīgo ūdeni, kas sistēmā žampājas, un tešu tālāk. Slavenais augšupceļš uz Cēsīm – tas ar to bruģēto ietvi gar malām, starp mežu un pļavu. Pirmo reizi piecu CETu vēsturē es pa to kalnu uzskrienu augšā visā garumā un vēl pie tam pilnā ātrumā. Ātrāk! Ātrāk! Atpūtīsies vēlāk, tagad jāskrien lejā. Pļava un viss, viss, tūliņ jau būs viss! Saprotu, ka no Jāņa un Natālijas esmu aizbēgusi. Trepes. Līdzjutēji sauc un uzmundrina. Ieraugu Vāverriekstus, prieciņš, viņi tomēr ir šeit! Kaut kādi cilvēki bļauj, lai es skrienot ātrāk, tad viens ierauga, kādu distanci es skrienu, un viss bariņš apklust. Finišē arī 42+km skrējēji. Pēdējā trepe, man acīs asaras. Jā! Es būšu noskrējusi ultramaratonu! Es varu saukt sevi par ultramaratonisti! Es esmu atpakaļ! Es esmu atpakaļ! Emocionāls finišs, Andris mani uzreiz nofotografē. Man iespiež rokās ūdeni un nullītes alu. Dzeru ārā, eksistēju un skatos, kā vīrs dod dēliņam biezeni ēst. Man ir tik forši vīrieši! Viņi mani savāc. Skatos debesīs, staipu kājas, runājos ar draugiem… Jā, man patīk skriet garos! Būs vēl! Bet ar to nekas nebeidzas. Paēdu, pagrozos, dzirdu, ka tūliņ būs apbalvošana. Jāpaskatās, kurš uzvarējis! Man sāk teikt, ka man arī jāraušoties uz pjedestāla. Ko? Ko viņi tur stāsta? Trešā vieta grupā. Nopietni? Man nekad nevienā ultramaratonā nav bijusi godalgota vieta! Tas nu gan ir kaut kas! Tirpiņas pārskrien pār muguru, saprotot, ka šo trešo vietu es izcīnīju pāris kilometru pirms beigām, aizdesojot garām Natālijai. Un es nemaz nezināju! Viņa arī neesot zinājusi. Spriežam, ka labi vien ir – ja būtu zinājušas, tad pusi distances būtu mocījušās. Bet šitā sanāca baudāms skrējiens. Un vienai no mums arī baudāma apbalvošana. Tā, kura datumā nākamais Cēsu eco trail? Šī gada labdarības skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera uzvarētājs ar trešo visu laiku ātrāko finiša laiku šajā distancē ir arī pērnā gada Kefīra kausa ieguvējs, trešās vietas ieguvējs Latvijas kausā ultragarajās distancēs, sešu stundu skrējiena uzvarētājs. Divos vārdos – īstens ultramaratonists. Izrādās ar šahista meistara kandidāta titulu. Vai šahs palīdz skriešanā un kādi plāni uz nākotni? Jautājām šī mēneša skrējējam Konstantīnam Biktimirovam. Pēc pērnā gada Gladiatoru pastaigas, kurā bija labs sākums, bet drausmīgas beigas, biju stingri apņēmies kārtīgi atmaksāt Sīmaņa baznīcas Kliņķim (kā Matīss vēstīja – Kliņkis asarām netic) un noskriet Rīga-Valmiera 107 kilometrus krietni cienīgāk. Tiesa, plāns to izdarīt bija nākamgad, jo šoreiz biju nolēmis nebojāt treniņprocesu Rīgas maratonam. Tomēr, kad izrādījās, ka RV notiks pēc maratona, roka uz datorpeles notrīcēja un skrējienam biju piereģistrējies. Ziemā un pavasarī forma pamatīgi uzlabojās, biju ticis vaļā no smēķēšanas un arī no dažiem piespiedu dīkstāvē vasarā uzēstajiem kilogramiem. Janvāra beigās ļoti labi noskrēju 80km treniņultru Biksti-Rīga, gandrīz nemaz nestaigājot, maratons arī sanāca labs, tomēr pēc tā palaidos slinkumā un 2 nedēļas gandrīz nemaz neskraidīju. Pēdējās pāris nedēļas pirms RV saņēmos un sāku strādāt cītīgāk, izmantoju atvaļinājumu, lai paskrietu vēlākos vakaros un kā pamatīgs miegamice tik ātri nesāktu trasē snaust. Tomēr pēdējā nedēļā bija jāatgriežas darbā un līdz ar to atkal nācās iet gulēt agrāk, nekā vajadzētu, kā arī forma bija kļuvusi krietni apaļāka. Nākamreiz atvaļinājums jāplāno prātīgāk, tas tā, zināšanai. Tad nu pienāca lielā diena un bija jādodas uz startu. Nemiers pārāk dīdīja, pa dienu un vakarā pagulēt nevarēju, un uz pulcēšanās vietu LU devos krietni laicīgi. Līdzi bija divas elektrolītu želejas un piecas 75mg kofeīna želejas, kā arī trīs 0,33l pudelītes ar Vitargo maisījumu. Mugursomā vēl telefons, maks, poverbanka, līdzi nesamā 0,5l pudele un plānā skriešanas jaka – naktī solīja tikai 9-10 grādus, un bažījos, ka nenosalstu. Piecas želejas un pudelītes nosūtīju uz kontrolpunktiem Raganā (46.km), Braslā (64.km) un Stalbē (77.km). Bija arī varena stratēģija: Plāns A – tuvoties 10 stundu robežai, plāns B – uzlabot pērnā gada rezultātu 11:48, plāns C – palīst zem 12 stundām un pārējais alfabēts atbilstoši garastāvoklim trasē. Atmosfēra LU un pie Brīvības pieminekļa bija brīnišķīga, jauka piedeva bija spāņu karavīru temperaments, un kādu brīdi jutos kā futbola mačā. Spāņi dziedāja, dancoja, un daži kūpināja kā skursteņi – bija jautri, nebija pat pārāk auksti. Tad nu kopīgi nodziedāta himna, un laidos kārtējā piedzīvojumā – savā piektajā ultramaratonā. Biju stingri apņēmies nepārķert startu, ko protams, ka sāku darīt no pirmā soļa, skrienot vienā tempā ar topošo rekordisti Vitu. Izskatījās, ka šogad noslēdzošā policijas mašīna brauca ātrāk, un jau pirms Matīsa ielas teorētiski vajadzēja turpināt skriet pa ietvi. To, protams, ka neviens vēl nedarīja un turpinājām rikšot pa pirmo joslu aiz policijas auto. Pirmais kilometrs 4:44, otrais 4:30. Vienu brīdi paskatījos pulkstenī – temps ap 4min/km, sabijos un palaidu ātro ešelonu tālāk. Trešais km – 4:49, un tālāk jau pēc plāna, ap 5min/km. Nu jau bijām daudz maz izretojušies, brīžiem skrēju kopā ar kādu, brīžiem jau viens pats. Sirdi sildīja trasē saņemtie uzmundrinājumi no Arņa, Raimonda un Ļubas, arī Juglā sagaidīšana bija jauka. Pirmie 10 km pieveikti 49:06, pašsajūta lieliska. Ap Berģiem noķēru Ābolu, kurš stāstīja, ka plānojot ātri tikt Valmierā, lai paspētu uz Cēsīs notiekošo Jānīšu skrējienu. Esot plāns tikt uz autobusu. Man gan aizdomas, ka plānā vai izpildījumā bija ieviesusies kāda kļūme, jo vēl pēc Rubenes vairākus km Ābols man turēja tempu. Pēc Berģiem beidzot saskāros ar to, par ko sūrojušies daudzi gargabalnieki, bet līdz šim nebija gadījies izbaudīt – sagriezās vēders un dabūju sprukt krūmos. Ātri biju atpakaļ uz ceļa, bet kājas kļuva tādas kā slābākas, un temps nedaudz nokritās. Daudz pie sevis spriedelēju, kas varētu būt pie vainas, jo krūmos bija jālec vēl ik pa brīdim, bet vienīgais, ko varēju iedomāties, bija 5 stundas pirms starta apēstās pāris karbonādes. Ap pusdiviem neganti sāka nākt miegs, tumsa man nepatika. Arī varēja manīt, ka Rimi pirktais lukturis nav īsti labs šādiem gabaliem, pasmags un stiprinājuma gumijas spieda galvu. Tuvojoties Garkalnes kontrolpunktam, temps jau bija ap 5:20min/km, pirmais pusmaratons noskriets 1:47, par minūti ātrāk, nekā pērn. Nonākot kontrolpunktā, izrādījās, ka nekur nav jāsteidzas, jo pa šķērsojamajām sliedēm ripoja kaucošs preču vilciens. Kad vilciens beidzot aizbrauca, turpināju skriet it kā normāli, bet tad konstatēju, ka sāns ir slapjš, jo ar kolu un tēju kontrolpunktā uzpildītā pudele nav kārtīgi aiztaisīta. Biju lipīgs un priecājos, ka vismaz lapsenes vēl nelido. Pēc brīža vēl pāris reizes paviesojos krūmos, sāka kratīt drebuļi un nācās apstāties, lai uzvilktu jaku. It kā vēl bēdu netrūktu, sāka sāpēt gūžas, ko tās parasti mēdz darīt tikai ap 70.-80.kilometru. Nācās sākt krīzes komunikāciju, apriju nedaudz vēlākam laikam domāto kofeīna želeju un pāris tablešu ibumetīna, lukturi uzliku uz cepures – turējās švaki, bet nost tomēr nekrita. Nezinu, kas no tā visa palīdzēja, bet krūmos vairs nebija jāskraida, galvassāpes pārgāja, un tālāk līdz Sēnītes kontrolpunktam jau varēju paskriet ar ātrumu ap 5.30-5.40min/km. Ātri uzpildīju dzeramo, uzkodu šo to no gādīgi sagādātā cienasta, veiksmīgi satiksmes mezglā neaizskrēju uz Siguldu un tuvojos Murjāņiem. No kalna lejup ripoja varen fiksi, bet tālāk atkal sākās bēdas – pret kalnu vispār nevarēju paskriet, trūka jaudas, nācās soļot, un temps ja starp 7-8min/km. Plāns A jau sen bija atmests, pamazām atmetu arī citus un sāku noskaņoties plānam Ž (Ž….a). Pirmais maratons noskriets 3:54, sešas minūtes lēnāk, nekā pērn. Ņemot vērā daudz straujāko sākumu, skaidrs, ka temps ir drausmīgi krities. Lejup pa kalnu līdz Raganai ripoja nedaudz labāk, bet nu viss, pietiek, gūžas sāp. Ja tā ir tagad, kā būs vēlāk? Viss, stājos ārā. Pirms sāpīgā lēmuma paziņošanas brīvprātīgajiem kontrolpunktā nedaudz uzkodu. Sāku pie sevis spriedelēt, ko darīšu pēc izstāšanās, un sapratu, ka nekas interesants mani negaida. Parēķināju, ka, ja distanci turpinu ejot, varu vēl paspēt līdz izlozei plkst.16 (kārdināja tas 500 eiro vērtais pulkstenis). Paiet varēju tīri vareni. Bet tik ilgi soļot – vēl kādas 10 stundas – varētu būt garlaicīgi. Kā lai sevi izklaidē? Nevar taču visu laiku skaitīt atlikušos kilometrus. Ko izdarīju? Prāta aptumsumā iegāju benzīntanka veikalā, nopirku cigaretes. Sakārdināja laikam tie spāņu kūpinātāji. Pusgadu nesmēķēts, un šitā izgāzties. Nu nekas, būs jāaudzina raksturs un jāmet no jauna nost. Tiesa, pēc finišēta skrējiena. Ja šitā uzvedos, par sodu jātiek līdz galam, citreiz zināšu, kā netikumiem padoties. Sāku vien rikšot. Sāka aust saule, skats brīnišķīgs. Nejaukais lukturis ielikts somā, skrienu. Kad apnīk, nedaudz pastaigāju. Daži km ātrāk par 6 minūtēm, daži nedaudz lēnāki. Garām paskrien skaisti noteipota meitene (žēl, ka viņai vēlāk nācās izstāties), tātad sieviešu konkurencē vairs esmu tikai trešais. Tad mani arī apdzen Inga, līdzjūtīgi apjautājas, vai viss kārtībā. Vēlāk to dara arī daži citi, laikam izskatos nelāgi. Ko lai atbild? – “Ir bijis labāk”. Mani noķer un apdzen Rolands, kurš šogad apņēmies tikt zem 12 stundām. Vēlāk es viņu noķeru un apdzenu, tā turpinot gandrīz līdz Rubenei. Tuvojos Inciemam, kur dzīvo mani vecāki, paskrienu garām kalnam, kur savulaik ravēju kilometru garās kolhoza biešu vagas. Pērn šis 17 km garais posms bija tumsā un likās nejauks, bet tagad saulīte sāk sildīt un miegs vairs nenāk. Vairāk nekā puse distances pieveikta, varu noskriet vienā piegājienā 2-3 km ar ātrumu ap 5:40min/km, būšu dzīvotājs. Pret kalnu neskrienu, pasoļoju un uzvelku pa dūmam. Nav jau pirmā ultra smēķējot, pirms 2 gadiem Cēsu Eco trail izklaidēju kolēģus, kūpēdams kā skurstenis aiz katra krūma. Pēc Braslas kontrolpunkta gadās daži kilometri, kur ātrums ir zem 6 min/km. Otro reizi uzkožu ibumetīnu, kofeīns miegu ir aizdzinis. Šis tas sāp, bet ne briesmīgi. Paliek silti, jaku novelku. Pie vienas pieturas stāv klavieres un klubkrēsls, bet zinu, ka nerēgojas, jo jau iepriekš esmu šo instalāciju bildēs redzējis. Skrienu, šad tad eju. Esmu stingri nolēmis vidējo ātrumu turēt zem 8min/km, tad pat varētu finišēt daudz maz pieklājīgi. Tas nozīmē pusi kilometra iet, pusi skriet. Diezgan bieži šo normu pārpildu ar skriešanu, nevis iešanu, tas priecē. Vairumā pat zem 7min/km. Ir klāt Stalbes kontrolpunkts, 77 km pieveikti. Paliek nieka 30 km. Priekšā grūts 17 km posms. Aizvien vairāk automašīnu. Fūres vairumā pieklājīgas, brauc ar līkumu, bet daži kretīni vieglajās automašīnās pabiedē – vajag tieši apdzīšanas manevrus taisīt tieši tur, kur skrējēji. Vienu reizi lecot nost no ceļa, gandrīz izmežģīju potīti. Vismaz labi, ka sauss un nešļakstās. Saulīte cepina, kļūst aizvien karstāks. Padalos ūdens krājumos ar Rolandu, kuram sistēma izžuvusi. Turpinu lielāko daļu skriet. Ap 90.kilometru neplānota dzeršanas un uzkodu vieta, izkaltušais Rolands tur uzkavējas ilgāk, aizmūku un viņu vairs redzu tikai pēc finiša. Rubenē pie Divplākšņu kontrolpunkta 94.kilometrā tieku sagaidīts varen viesmīlīgi. Pēc tam nedaudz mēģinu skriet, bet lielais kāpums nav pa zobam, jāsoļo. Tepat arī Ābols, mēģinu turēties līdzi, tomēr pēc dažiem km viņš aizmūk. Nemitīgi rēķinot, vispirms kļūst skaidrs, ka varu tikt galā zem 12 stundām, pat mierīgi ejot. Pērn te gandrīz tikai gāju, bet tagad varu skriet. Un apbrīnojami daudz, vidējais ātrums zem 7 minūtēm, viens km pat uz 5:45. Kad saprotu, ka būs PB, varu paskriet vēl labāk. Valmieras robeža klāt, tomēr atceros, ka kāds neģēlis šo pilsētu izplānojis ļoti garu. Uz asfalta un bruģa cepina, lielākā daļa ūdens no pudeles tiek izlieta uz galvas. Pāris km pirms finiša ūdens izbeidzas. Noķert nevienu vairs nevaru, aizmugurē arī it kā neviena neredzu, iesprūku veikalā un tieku pie maza, auksta, brīnumgarda aliņa. Kamēr to soļodams mierīgi sūcu, garām aizskrien kanādietis. Man nekur nav jāsteidzas, kāda starpība, PB uzlabots par 10 vai 8 minūtēm. Pēdējos km mierīgi čillojot noeju (pērn to darīju teju vai bimbādams), pie Sīmaņa baznīcas finišā pieklājības pēc uzskrienu un Kliņkis ir rokā. 11:40:45, PB uzlabots par 8 minūtēm, 30.vieta. Tad jau visi pēcfiniša labumi – strūdele, kefīrs, duša. Īsti pagulēt sporta zālē nesanāk, jo jāgaida rindā uz masāžu, un miegs arī tad, kad vajadzētu, nenāk. Superīgā masāža kājās atjauno dzīvību, kā no jauna piešūtas. Pāris stundas vēlāk sporta zālē ieveļas mana pērnā gada ceļabiedre Tatjana, laikam grūti gājis. Viņa teju ar varu padzen no paklājiņa jauno čempioni un rekordisti Vitu, nokrīt un aizmieg. Bet es dodos uz apbalvošanu, izlozē man domāto jauko pulksteni dabū spānis, grils arī aiziet neceļos, un varu doties mājās ar puslīdz labi paveikta darba sajūtu.
Un, njā, pēc ierašanās Rīgā attopos, ka visu pēcpusdienu Valmierā Ģirtu nez kāpēc esmu uzrunājis par Vitāliju . Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs. MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku. Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums. Plānotais VS RealitāteCeļojums. Plāns: Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots. Realitāte: Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi. Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks. Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa. Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus. Skrējiens. Plāns: Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS. Realitāte: No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt. Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu. GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “super” slow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav. Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup. Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena. Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas. Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts. Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja… Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti? Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta |
|
|||||
Redakcija un kontakti |