Mūsējo sacensības

Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie.

Hagberg Cēsis ECO Trail

2.augusts

http://www.burgistrails.lv/

Šovasar Latvijā notiks jauns taku skriešanas (trail-running) pasākums gleznainā apvidū Cēsu apkārtnē un ar krietnu reljefu! Garākā distance 80 kilometru garumā būs kvalifikācijas skrējiens 2 punktu vērtībā pasaules slavenākajam kalnu ultramaratonam – Ultra-Trail du Mont-Blanc® 2015/2016. Pieejamas arī 15km un 30km garas distances.

Šo pasākumu organizē mūsu komandas biedrs turiburu, kurš izbaudījis vairākas trail-running sacensības ārzemēs. Par dažām no pieredzēm noskrien.lv lapā ir apraksti. Tāpat gada sākumā Vilmārs plašāk pastāstīja par savu sacensību rašanos un organizēšanas niansēm. Šo interviju lasiet rakstā Hagberg Cēsis ECO Trail 2014.

Kā radās ideja par sacensībām?

Vienkārši vēlējos, lai arī Latvijā ir iespējams izcīnīt 2 UTMB punktus. Apdomāju, kur tas varētu notikt, un sapratu, ka vislabāk pazīstu Cēsis, to apkārtni, pats tur biju mācījies skolās, palikuši daudz paziņas, arī Cēsu pašvaldībā.

Kas ir visgrūtākais, organizējot pašam savus mačus?

Nebiju iedomājies, ka Latvijā sastopamas analfabētisma paliekas – nepazīst pulksteni, nezina, cik dienas ir nedēļā. Man personīgi nav saprotams, kā var uz tikšanos ierasties ar stundas nokavēšanos, iepriekš nepiezvanot, ka kavēsies, nerunājot par gadījumiem, kad… neierodas vispār. Man nav saprotams, kas bija jādara tāds īpašs, lai marķēšanai paredzēto polietilēna lentu (kopējais garums ap 6 km) izgatavošana aizņemtu 6 mēnešus. Tādus piemērus varu uzskaitīt bezjēgā. Reizēm šķiet, ka algas Latvijā ir 3x par lielām. Cik daudz es varētu pastāstīt lielo sadarbības firmu vadītājiem, kā ar klientiem strādā viņu menedžeri! Bet… gan jau ka es neesmu labāks. Ir jau arī labi piemēri. Cepuri nost Edgara (no Sportland) priekšā. Ļoti laba sadarbība. Personīgi liela ieinteresētība un morālais atbalsts ir no Gundara Upenieka Sportlatā. Ir ļoti izdevusies sadarbība ar Daini Bautri no SIS. Vislielākā pretimnākšana ir Cēsu pašvaldībā. Fantastiski ļaudis, ļoti atbalstoši. Par atbalstu no skrējēju vidus īpašs stāsts – par viņiem citreiz. Esmu iepazinies ar ļoti daudziem cilvēkiem. Šovakar pat bija telefona saruna ar Valsts Prezidentu. Trase iet cauri viņa īpašumam.

Ļoti daudz kas jādara pirmo reizi, un bija lietas, kas pat prātā neienāca. Sastapu arī ļaudis, kas ātri saprata, kā uz mana (sponsoru un sacensību dalībnieku) rēķina nopelnīt. Un tad saproti, ka nav cita varianta vai pēkšņi… trase jātaisa citur. Daudz saskaņošanas, lai saņemtu Cēsu pašvaldības atļauju, bet tās visas ir pamatotas – Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, civiltiesiskā apdrošināšana, Valsts policija, Dabas aizsardzības pārvalde.

Vai darītu to visu vēlreiz?

Tas ir tas pats jautājums, kādu mēs sev uzdodam pēc katras ultras – nekad vairs, nekad, kaut pieķēdējiet pie radiatoriem. Bet laiks paiet un galvā atkal normālas domas. Bet vēl jau CET nav noticis. Tad jau redzēs, vai maz kas jēdzīgs finālā iznāks.

Kurā pasākumā pats gribētu piedalīties?

Gribētos jau uz Tērveti pie Valtera aizbraukt. Šogad nebraucu viena pragmatiska iemesla dēļ – negribējās atbildēt uz daudz jautājumiem saistībā ar CET. Vēl ir doma par Laulasmaa Igaunijā un par Martinikas trailu.

Taku skrējiens “Āžu kalna stirnu buks”

23.augusts

http://www.stirnubuks.lv/

Četras dažādas distances dažādiem meistarības līmeņiem un izturības sliekšņiem. Trases vīsies pa Engures meža iecirkņa ainaviski bagātiem meža ceļiem un taciņām, garām skrienot, ļaus izbaudīt arī pa kādam kultūrvēsturiskam objektam, neskaitāmiem pauguriem, pamestām slēpošanas trasēm. Medaļa, putra un ugunsdzēsēju auto duša katram finišējušajam! Trašu garumi visiem līmeņiem – 0.6km, 6.3km, 17.3km, 24.9km. Pie tam organizatori noskaidros arī “Kalna karaļa” titulu ātrumposmā, kas tiks veikts pirmo reizi garo distanču skriešanas sacensību vēsturē.

Sacensību galvenais organizators ir komandas biedrs RimantsL, kurš ne tikai aktīvi skrien Latvijas sacensībās, bet arī ārzemēs. Tāpat viņš savā novadā organizē skriešanas seriālu un ved jauniešus uz dažādām skriešanas sacensībām.

Kā radās ideja par sacensībām?

Ideja – kad biju jau nedaudz apbružājies skriešanas vidē un sācis ieklausīties arī viedos padomos, kā piejūras līdzenumā dzīvojošs čalis sāku skatīties pēc tuvīnā apkārtnē sastopamiem pauguriem, kur reizi nedēļā trenēt izturību paugurskrējienos. Pamēģināju skriet slēpošanas trasēs Tukuma apkaimē – Jēkaba gravā un Milzkalnā – neaizķēra, tad nevilšus izskrēju netālu esošo Āžu kalnu un tur arī paliku! Mums ar labradorīti Neroli tas ir vienlīdz mīļš gan vasarā, gan ziemas kupenās! Reiz Ņerga Matīss Endomondo nokomentēja, ka esot skrējis visur, bet Āzītim gaida īpašu ielūgumu un labprāt te uzskrietu. Tā dzima ideja, kas klusītēm sēdēja zemapziņā vairāk nekā gadu, līdz izdīga Taku skrējienā “Āžu kalna stirnu buks”!

Kas ir visgrūtākais, organizējot pašam savus mačus?

Pirmie mači noteikti ir visgrūtākie, jo ir daudz nezināmo lielumu – zemes īpašnieku liste, kam jāprasa atļauja šķērsot īpašumus, šosejas un meža ceļi ar vairāk vai mazāk intensīvu satiksmi, finanses, kas jāpiesaista un kuras vienmēr ir par maz. Bet – svēti ticu, ja pasākums saknē ir labs, tad arī viss pārējais pievilksies! Turklāt nav mazsvarīgs draugu un komandas nesavtīgais plecs, vienam noteikti nolaistos rokas!

Vai darītu to visu vēlreiz?

Viennozīmīgi! Darīt to, kas patīk, – pat tad, ja jālec nezināmajā, vai tad tas nav lieliski?

Kurā pasākumā pats gribētu piedalīties?

Ne tikai gribu, bet arī noteikti piedalīšos “Cēsis Eco Trail” – izcils apvidus, skaisti organizatori, esmu pārliecināts, ka šis būs viens no maniem šīsvasaras iespaidīgākajiem piedzīvojumiem!

2. Baltijas Baso pēdu ultramaratons

30.augusts

http://www.bbultramarathon.com/?page_id=4

Mazirbe – Kolka – Ģipka – Roja. Varat savos kalendāros rezervēt šo laiku jau Otrajam Baltijas Baso pēdu ultramaratonam! Tāpat kā pērngad, arī šoreiz aicinām apskriet Kolkas ragu un iesakām to darīt basām kājām, jo baskāju skrējēji tiks vērtēti atsevišķās kategorijās. Krasts ir smilšains, bez akmeņiem, upes šajā posmā ir brienamas, un distance līdzjutējiem ērti pieejama, lai atbalstītu un uzmundrinātu. Iespējamās distances – 53 km, 32 km un 11 km.

Šīs sacensības organizē Latvijas Baskāju skriešanas biedrība un tās līderi, mūsu komandas biedri OreMan un minikin. Sacensības šogad jau notiks otro reizi un nevajag baidīties no basām pēdām, jo drīkst distanci veikt arī apavos. Pagājušā gada sacensību atsauksmes lasiet noskrien.lv kalendārā un ņemiet vērā, ka pērn uzvarēja baskāji.

Kā radās ideja par sacensībām?

Kad dibinājām Latvijas Baskāju skriešanas biedrību, viens no mērķiem bija kādreiz noorganizēt īstas, lielas baskāju skriešanas sacensības. Idejas bija visdažādākās, tomēr likās, ka tuvākajos gados tās neizdosies īstenot. Mums paveicās, jo vēl kādam – Baibai un Kasparam – radās ideja par ultramaratonu gar jūras krastu, ko varētu skriet basām kājām. Kopā kaut ko organizēt ir vieglāk un ineteresantāk! Tā nu pagājušajā vasarā ķērāmies klāt pie Pirmā Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas, un jau septembra beigās bijām priecīgi redzēt trasē tik daudzus skrējējus! Sajūtas vienkārši neaprakstāmas!

Kas ir visgrūtākais, organizējot pašam savus mačus?

Grūtākais laikam ir tas, ka izjūti lielu atbildību – daudzi skrējēji ir personīgi pazīstami, turklāt, ja pats skrien, vari iedomāties tik daudz lietu, ko gribētos iekļaut skrējiena organizēšanā. Lai to visu īstenotu, ir nepieciešams daudz enerģijas un laika, tomēr tas noteikti ir tā vērts.

Organizējot sacensības, ļoti gribas, lai skrējiens dalībniekiem patīk, lai paliek atmiņā ar ko īpašu, lai nebūtu daudz organizatorisku kļūdu. Protams, tas rada zināmu satraukumu, bet vēlāk gandarījums un prieks par paveikto to noteikti atsver.

Vai darītu to visu vēlreiz?

Noteikti darītu to vēlreiz!

Kad skrējiena dienā Mazirbē ar autobusu ieradās pirmie skrējēji, es sapratu – viss pa īstam ir sācies! Un no tā brīža līdz pat noslēguma pasākuma beigām laiks palidoja tādā īpašā sajūsmas un iedvesmas stāvoklī.

Šogad organizējam jau otro Baltijas Baso pēdu ultramaratonu un ceram šo skrējienu ieviest kā ikgadēju tradīciju.

Kurā pasākumā pats gribētu piedalīties?

Patiesībā gribētos piedalīties ļoti daudzos. Noteikti negribētu palaist garām Siguldas Kalnu maratonu, bet no ārzemju skrējieniem ļoti interesants liekas Medokas maratons. Bet, ja nedaudz aizsapņojas, tad prātā nāk Polārā loka un Antarktīdas maratons.

P.S. Ja neesi jau pieteicies – piesakies. Un noskrien.