Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Problēma “Rīga-Valmiera.”

klinkisEs izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.

Liels procents startējušo finišēja un liela daļa no tiem ko tādu darīja pirmo reizi. Jūs teiksiet, ka tad jau tik grūti nebija, ja jau smalkas meitenes pieskārās kliņkim, puišim vienos šortos nebija auksti un varēja jau arī sānenisku tikt uz priekšu. Latvieši ir spītīga tauta, ar lielu gribasspēku un šī skrējiena garu varēja sajust startā visiem dziedot himnu.

Tiem, kas pieskaras kliņkim, kaut kas notiek. Viņi aizmirst visu, sajūt gandarījumu un pēc gada dodas atkal. Bet kāda ir realitāte? Kad tiec ārā no Rīgas, visapkārt ir tumšs. Lukturis ir obligāti nepieciešams, bet uzkāpt uz akmens vai palocīt potīti uz nodrupuša asfalta malas ir viegli. Pāriet soļos ir risinājums, bet tas tikai šo ceļu padara garāku. Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās.

Un tā sajūta, kad esi ticis galā ar savā dzīvē visgarāko distanci, bet vēl vajadzīgs ir tikai nieka maratons. Tu atceries visus savus maratonus, pat tos kuros tu skrēji ar prieku un saproti, ka tu neko no ultramaratonu skriešanas nesaproti. 

Bet es arī kaut ko iemācījos. Ar iedomību ultramaratonu nevar noskriet, tur vajag ne tikai lielu gribasspēku un paša sataisītā šova realizācijas vēmi, bet arī varēšanu. Kliņķim ir vienalga cik tu esi skaists, gudrs un stiprs. Vari, vai nevari. Esi darījis visu lai varētu, vai tikai plātījies? Bet iespējams, ultramaratoni nav domāti visiem.

Es atvainojos, ka mans “kliņķis” bija tuvāk nekā Sīmaņa baznīcas kliņķis.

Problēma “Rīga-Valmiera.” Septītā epizode

valmiera7

Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi.

Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts.

“Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina.

Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu.

“Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud.

Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posms kontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kad viss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācību un uz atgriešanos.

Uz karstām pēdām jeb kā es izstājos no NRM 2013

Kamols, kārtīgs, liels kamols un birstošas asaras – stāvu netālu no maratona oficiālajiem komentētājiem trases malā un mēģinu norīt to visu rūgtumu, kas uznāca tikpat ātri kā vakardienas negaiss. Skatos uz garām skrienošajiem cilvēkiem, apskaužu tos, žēloju sevi. Žēlums, ka tagad arī gadu vecs maratona rezultāts neizlabots, žēlums, ka jābūt vājai un nenoskriet. Pēc 21.1km es izstājos ārā, nolemjot neturpināt. Garām paskrien Laumiic, tempa turētāji: eees ar komandu, Signis ar savējo.

“Ooo, šis ir kaut kas interesants!” nosaka mana otrā personības puse (tā, kas Ļubļanas). “Jauna pieredze, tas vēl būtu nekas, to jau sen vajadzēja pārbaudīt – kā tas ir, kad jāizstājas un šis bija perfekts moments. Bet ka tik daudz emociju būs – tas nu gan negaidīti! Paskatīsimies, paskatīsimies.”

Mana šņukstošā puse klusē. Blakus stāv viena no manām labākajām draudzenēm, kas atbalstīja mani trasē, un viņa zin, ka es novērtēju to, ka viņa īpaši nekomentē notikušo.

Es daudz neizplūdīšu iemeslos, kāpēc. Vienkārši iekšējā atbalsta sistēma – ēšana, aknas, sirds – kaut kādā brīdī pateica, ka nav laba diena. Un kad iekšējā sistēma saka, ir jāklausa. Negribas jau tos organizētājus arī trobelēt ar pakrišanu kādā 35.km (ja vispār tik tālu aizvilktu). Tāpēc pēc puses stājos ārā vēl ar vēsu prātu, izvērtējot visus par/pret un veicot pilnu mentālo pārbaudi, kā jūtos.

Interesanti, ka kamēr visiem tuvajiem neizžēlojos un neizpiņņājos, tā arī dalīju sevi divās daļās – skatījos no malas ar ziņkārību, kādas nu emocijas un reakcijas piedzīvoju. Jo jāvāc dati, kā būs, ja būs, ko var sagaidīt un kā to vērst par labu. Šī tomēr ir pirmā izstāšanās manā mūžā. Tā kā esmu no tiem, kas iet līdz galam arī tad, kad sāp, izstāšanās ir nedaudz negaidīta ir arī man pašai.

Izglāba tāda pavisam (ne)vienkārša lieta kā duša. Aizskaloja gan sviedrus un sāli, gan rūgtumu un žēlumu. Atstāja pārdomas, jautājumus un nelielas iekšējās bailes.

1) kā var atšķirt, kad jāstājas ārā un kad tas ir vienkārši sevis žēlošana trasē? Vai es neizstājos, jo bija grūti un slinkums tikt līdz galam?

2) kā neizstāties, kad ir vienkārši žēlošana? Vai šī izstāšanās neveicinās citas?

Šķiet, ka man būs vēl dažas jaunas pieredzes, kamēr radīšu atbildes.

P.S. Īpaša pateicība no manis šajā dienā:

Manai draudzenei Mairitai – par atbalstu, māsai, otrai pusei un Martai – par atļaušanu pašņukstēt uz pleca.

Dot, Zanei (ar ko iepazinos trasē) – par trasē pavadītajiem kilometriem.

Paldies Mairitai arī par vārdiem, ka tagad viņa man daudz vairāk uzticēsies citos mačos, jo viņas pārliecība, ka es zinu, ko daru, un kontrolēju procesu, ir pieaugusi vairākkārt. Nekad nebiju iedomājusies par šo sacensību pusi, tie taču mūsu tuvie, kas skatās, kā mēs sevi dzenam uz priekšu, novērtēju tagad to daudz augstāk.

Paldies organizētājiem par pasākumu. Tempa turētājiem – par smaidiem un iedvesmu.

Mārtiņam Zvīdriņam – par iedvesmu izstāties. Īpaši palīdzēja viņa detalizēta atskaite, cik ilgi un grūti notiek organisma atjaunošanās pēc pārpūles. Negribētos piedzīvot.

P.P.S. Sevis žēlošanas periods ir beidzies. Sācies contingency planning jeb kur kaimiņos ir tuvākais maratons?