Jau savas skriešanas sākumā, pagājušā gada pavasarī, ievēroju, ka ir cilvēki, kas skrien ar “pulksteņiem” uz rokām. Domāju – uzņem laiku. Tā kā man bija telefons ar Endomondo, tad es par to vairāk neinteresējos. Līdz kaut kad vēlāk, palasot internetā, uzzināju, ka daudziem tie patiesībā ir pulsometri. Vienkāršākie maksā aptuveni 30 – 50 Ls, un ir tikai pulsometri ar hronometru. Bet virs 100 Ls pieejamie jau ir ar GPS. Un līdz ar to spēj kartē piefiksēt maršrutu (vēlāk apskatāms datorā) un papildus pulsam un laikam rādīt arī ātrumu, veikto attālumu un tempu.
Zināt, tas ir viens, bet pārbaudīt dzīvē – pavisam kas cits. Tāpēc saku paldies skrējēju iecienītā skriešanas preču veikala Maratons pārstāvim Raimondam, ar kuru sarunāju Garmin Forerunner 110 HRM 2 nedēļu izmēģinājumu. Mana vienīgā vēlme bija, lai pulsometrs ir ar GPS.
Šis ir viens no vienkāršākajiem pulsometriem ar GPS. Un Latvijā tas maksā nedaudz virs 100 latiem. Lai arī no lietus tas nebaidās, taču peldēt gan ar Garmin Forerunner 110 nevar. Ūdensizturība šajā gadījumā nav tik nopietna. Iepriekš biju lasījis, ka lielākais mīnuss visiem pulsometriem ar GPS, ir baterijas darbības laiks, kas ir krietni zemāks nekā aparātiem bez tā. Tad nu šis konkrētais pulsometrs treniņu režīmā iztur līdz 8 stundām, vienkārši pulksteņa – hronometra režīmā līdz 3 nedēļām. Pēc tam ir nepieciešama pievienošana lādētājam, kas no viena gala ir tāds pat kā jebkuram mūsdienu telefonam, bet pulsometram pieslēdzas ar specifisku “ķepiņu”.
Tas pats – “kepiņa” vienā galā un USB otrā galā – vads tiek izmantots, lai pulsometru pieslēgtu pie datora un jau pavisam detalizēti skatītos savu treniņa veikumu. Es izmantoju iespēju treniņus ielādēt Endomondo. Pirmajā reizē savienojuma izveidei vajadzēja ielādēt speciālu spraudni, bet pēc tam viss ir izdarāms ar pāris klikšķiem. Ja nelieto Endomondo, izdarīto var skatīties arī Garmin Connect mājas lapā.
Bija laiks, un tas bija vēl pavisam nesen, kad es domāju, ka pulsometrs pulsu mēra tāpat no rokas. Nav, nav tā. Pulsa mērīšanai ir uz vēdera jāuzliek speciāla siksna. Savukārt, tālākais jau notiek ātri un daļēji automātiski. Tu spied vienu pogu un notiek pulsometra jostas meklēšana, kas ir jāapstiprina, un pēc tam – GPS signāla meklēšana, kas man parasti aizņēma 1 līdz 2 minūtes. Un jau uzreiz pēc tam sportošana var sākties.
Pieveic kilometru, pulsometrs nopīkstas un ekrānā aptuveni 10 sekundes rāda galvenos tā rādījumus. Šie paši rādījumi, visu laiku dinamiski mainīgi, ir redzami arī pārējā skrējiena laikā. Kad gribas, apskaties “pulkstenī”, un nevajag vilkt ārā telefonu no kabatas.
Tomēr, vairāk par visiem šiem rādījumiem man interesēja tieši pulss. Kāds tas man ir? Un kāda ir tā sakarība ar manu pašsajūtu? Kā izrādās, sakarība ir ļoti tieša. Skrien un jūties labi, pulss ir konkrētā līmenī, paliek grūti – re, pakāpies pāri konkrētam līmenim. Piebremzē un sajūties labi, re, arī pulss jau ir konkrētajā labsajūtas līmenī. Tam ir nozīme. Un, pameklējot internetā, var atrast rakstus, kur cilvēki dalās ar saviem treniņu plāniem, kur noteicošais ir tieši pulss. Konkrētu laiku tiek skriets ar vienu līmeni, tad ar citu, tad atkal ar citu utt.
Bet, kā jūtos es? Vai tagad es sev gribu pulsometru? Vienā vārdā – nē. Šo aptuveni 10 treniņu laikā es sapratu, ka pulsometrs man var būt noderīgs mēraparāts, taču tikai ik pa laikam vai arī mainoties maniem sportošanas paradumiem. Jo lielāks aug mans kopējais noskrieto kilometru skaits (kopš pagājušā gada pavasara ir ap 1500 km), jo labāk saprotu, ka man patīk skriet sev. Man nepatīk sacensības, man nepatīk konkrēti treniņi konkrētos laikos un dienās. Skriešana un sports kopumā ir mana atpūta nevis pienākums. Turklāt, tagad, pēc šī testa, es vēl labāk zinu, kā saprast savu pašsajūtu.
Turklāt, šo nedēļu laikā es tā arī nepieradu pie pulsometra uz rokas un siksnas ap krūtīm. Tā vien gribējās tos ņemt nost, jo īpaši karstumā.
Gandrīz gadu atpakaļ es sāku savu pāreju uz minimālajiem apaviem. Tas sākās ar ziņkārību un Merrell Pace Glove, ar kuriem man izveidojās mīlestība no pirmā skrējiena. Un tas bija pirmais solis uz priekšu. Otrais solis ir Merrell Vapor Glove, kuram zole ir nieka 2mm bieza, un mežā un pat uz grants ceļa ar tām var izbaudīt visnotaļ interesantas sajūtas. Bet šoreiz mans stāsts nav par tiem. Šoreiz stāsts ir par soli atpakaļ – par Merrell Bare Access Arc 2.
Aiztaupot minimālo apavu piekritējiem, basajiem skrējējiem un vienkārši skeptiķiem galveno jautājumu “Kāpēc?”, atbildēšu uzreiz – vainīga ir Martas spēja pārliecināt un mans avantūrisms/pārgalvība. Lai arī mans vārds vēl nav redzams dalībnieku sarakstā, plānoju kopā ar līdzatkarīgo bariņu doties otrajā klases ekskursijā, kur galvenais apskates objekts ir Vingis parks 2km apļa apkārtmērā. 50apļi ir gana ilgs laiks un, lai arī Fordyce Sunward skrējienā man klājās diezgan labi, šis piedzīvojums solās būt vismaz 2 ilgāks un nav pārliecības, ka spēšu to pievarēt minimālajos apavos. Tāpēc tika pieņemts lēmums nodrošināt rezerves plānu un tika iegādāts Bare Access Arc 2.
Pats Merrell pozicionē šo modeli kā pārejas apavu, nodrošinot dažas jaukas minimālo apavu funkcijas un arī 8mm amortizējošo zoli (cushioning). Tam ir tāds pats plats purngals kā minimālajiem Merrell, par ko es, protams, esmu sajūsmā – nē saspiestiem pirkstiem! Zole pēc sajūtām ir plakana, kas man arī patīk, jo galvenais iebildums pret vienīgo izmēģināto Asics modeli GT2170 bija papildus papēža pacēlums.
Pirmais skrējiens. Pirms sākt lietot, nolēmu, ka galvenokārt svarīgi ir notestēt šos apavus garajos skrējienos, mēģinot rast vājās vietas un identificēt riskus, lai laicīgi tos varētu mitigēt. Pirmais skrējiens ir pusgarš – 17km, un sajūtas sākumā ir dīvainas. Nekādas saskares ar zemi; kas notiek zem zoles, nav zināms; kā un kur piezemējas kāja – nekādas saprašanas. Apavs ir viegls, pēc sajūtām krietni vieglāks kā parastie skriešanas apavi, kas man bijuši. Zole liekas cieta, daudz cietāka kā ierasts, tāpēc pirmos pāris kilometrus mokos ar vieglu krampi pēdās. Tomēr cilvēks ir adaptīvs, pēc laika kājas aprod un skriet ir viegli, lai arī neierasti. Tikai pēc kādiem padsmit kilometriem es beidzot saprotu, ka krampis ir no tā, ka zole nelokās pēdai līdzi, kā tas notiek minimālajos apavos un pie kā esmu pieradusi (Vapor Glove var izlocīt jebkurā virzienā bez piepūles).
Otrais skrējiens ir šonedēļas sestdienas garais, jau 29km. Skrējiens ir komfortabls, izskrienu gan pa asfaltu, gan pa zemainu trases malu (sanāca jozt gar Tallinas šoseju un P2 ceļu), gan pa meža ceļu (slēpjoties no policijas patruļas, kas stāvēja tieši pie zīmes “gājējiem un velosipēdiem nē uz šosejas”). Nezinu, vai pie vainas bija karstums, attālums vai vājais aizšņorējums, bet atgriezos ar vieglām tulznām, neskatoties uz ievilktu zeķīti (ko minimālajos apavos ievelku ļoti reti, ja vien nav ziema).
Ak jel, manu vieglu prātu, vai labāk teikt neprātu, kad svētdien nolēmu notestēt šo apavu bez zeķītes sapārotajā garajā (bija plānots ap 20km). Un pirmos 5km tiešām gāja labi, īpaši tāpēc, ka kājas pēc sestdienas garā bija apbrīnojami svaigas (manas aizdomas – putu rullis, par ko pastāstīšu vienā no nākamajiem ierakstiem). Bet… par neprātīgiem lēmumiem ir jāmaksā un pēc 7km Juglas centrā meklēju plāksterus. Svētdien kā jau svētdien – aptieka jau ciet un 10min klaiņojums pa Rimi un saruna ar nelaipnu darbinieci nerezultējās ar panākumiem. Izglāba mani Statoil. Tie, kas skrējiena vidū mēģinājuši izmisumā līmēt plāksterus, droši vien šobrīd smīkņā, zinot, ka tie turas aptuveni puskilometru un tad situācija kļūst vēl sliktāka, jo tad arī plāksteri, savelkoties skaistās čupiņās apavos, sāk palīdzēt tulznošanās procesā. Te vēl viena neprātīga doma ienāca manā prātā (laikam tās plivinās pasaules informatīvajā telpā pārīšos). Kas būs, ja turpināšu skriet ar visām tulznām, jo kā nesen izlasīts vienā grāmatā – Not all pain is relevant? Notestēšu šo atziņu uz savas ādas (burtiskā nozīmē)!
Es turējos braši vēl 6km, bet kārtējā krustojumā, kur bija jālemj gala attālums 15 vai 20km pagriezu uz māju pusi, jo sarādījās, ka sāpes nav mana vienīgā problēma. Un jā, apavs tagad ir jāmazgā arī no asinīm. Ak jel, manu vieglu neprātu!
Rezumējot.
Plusi:
manuprāt, piemērots pārejai uz minimālajiem apaviem, īpaši tiem, kas negribētu to darīt radikāli.
plats purngals dod pirkstiem nepieciešamo telpu, kas nav parastajos skriešanas apavos.
vieglāks kā parastais skriešanas apavs (lai gan droši vien, ka tas atkarīgs no modeļa).
Merrell apgalvo, ka neskatoties uz zoli, apavs ļauj pēdai piezemēties plakani. Nekomentēšu, es tāpat skrienu, liekot pilnu pēdu/purngalu (kā nu kuru dienu sanāk).
Mīnusi:
var likties ciets sākumā, ja pierasts pie apaviem, pildītiem ar gēlu.
Tas, kā bērnībā ārsti man aizliedza vispār skriet, un kā es tomēr to zīmi aizmetu pa gaisu, ir garš stāsts. Bet pirmais paldies ir tieši tiem dakteriem. Man pateica, ka es pat 500 metrus nedrīkstu skriet, es zem deguna noburkšķēju, ka gan jau pienāks diena, kad skriešu pusmaratonu.
Gājis ir visādi, un tā kārtīgāk skriet esmu sākusi salīdzinoši nesen. Pēc pagājušā gada Rīgas maratona desmitnieka nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks satrenēties tam pusmaratonam, nav ko vilkt lietas garumā! Ieķeksēju kalendārā, ka janvārī jāsāk trenēties. Plānotais rezultāts – vienkārši finiša līnija. Ja būs 2:30, būšu laimīga.
Pienāca janvāris, sāku trenēties, treniņu plānu aizmirsu un secināju, ka es jau sen netīšām trenējos pēc maratona plāna, bet man bija vienalga – skriešana kļuva par atkarību. Sapratu, ka nevaru skriet ātri, bet es toties varu skriet daudz. Lieliski! Sāka izkristalizēties mērķis noskriet pa 2:15.
Martā man patrāpījās traka Cieņas cīņa ar nenormāli ātru pretinieku, kuru varēju pieveikt tikai ar izturību. Un tā nu netīšām sagadījās, ka lepnā vientulībā pa sniegoto Baldones ceļu noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Nedaudz ilgāk par 2 stundām. Saviļņojums, apjukums un doma – ko, tiešām? Es to izdarīju? Šampanietis un svētki! Drīz pēc tam noskrēju vēl dažas pusītes prieka pēc, pat sanāca 1:56. Nu tad skaidrs, ka Rīgas maratonā jāieskrien divās stundās! Cītīgi gatavojos, bet mēnesi pirms sacīkstēm mani apsēdināja sēžas nervs. Pat iešana sagādāja grūtības. Tas mani pilnībā izsita no sliedēm. Sacensībās gan skrēju. Un pēc tam kliboju. Bet pirms Rīgas maratona jutu, ka beidzot nekas nesāp, esmu vesela! Tikai tas tukšais periods tieši pirms sacensībām mani dzina stresā.
Dažas dienas pirms starta mani pārņēma panika. Stresoju, tirinājos, skaitīju stundas un ar šausmām vēroju pēdējo dienu gaisa temperatūru. Kad sapratu, ka tiešām būs jāskrien 30 grādos, nolēmu, ka mērķi ir jāatmet – galvenais ir noskriet!
Sacensību dienā panika pārauga bezmaz ārprātā. Pat nesaprotu, par ko es tur tā stresoju, jo visam taču jābūt labi! Jau esmu sapazinusies ar dažiem noskrieniešiem, tātad, nebūšu tur trasē viena un pamesta. Viss ir kārtībā! Dažas minūtes pirms starta es tirinājos, lēkāju, ārdījos un bļaustījos. Skats noteikti par rubli! Un tad starts! Beidzot! Asaras acīs un es skrienu!
Nolēmu, ka līdz Vanšu tilta galam jāturas ar TT, lai neizšautu pulveri jau startā. Sākumā mani laipni bremzēja 2h TT ar mierīgu un patīkamu tembru. Jutos tik labi, ka mierīgi runājos ar cilvēkiem. Kad notika apvienošanās ar oranžajiem 4h TT, turpināju runāties un vienkārši baudīju skrējienu. Vanšu tilta galā, kā plānots, skrēju no viņiem prom. Savā pacilātajā garastāvoklī vispār nemanīju, ka skrienu. Jutos perfekti! Piesējos cilvēkiem ar dzeltenajiem rimbuļiem, uzmundrināju visus, ko, manuprāt, vajadzēja un joprojām priecājos par skrējienu. 2 reizes pretī skrēja Jeļena Prokopčuka – bērnības elks un apbrīnas objekts. Tad kaut kā apjēdzu, ka es tak skrienu vienās sacīkstēs ar viņu! Nu kur vēl lielāku laimi?
Krasta ielā pamanīju, ka es diezgan daudziem skrienu garām. Nolēmu pārbaudīt, vai tiešām uzkalniņi ir mans stiprais punkts. Jā, ir. Saliecos uz priekšu, pietuvināju rumpi zemei un maziem lūša solīšiem vilku garām visiem, kas tur uz vietas bija. Jutos lieliski un no malas gan jau izskatījos par diviem rubļiem! Dienvidu tilta galā lēkāju, ar citiem situ pieci, bļāvu pagurušajiem, ka jāsmaida, un jau domāju, ko rakstīt tuviniekiem, kad finišēšu.
Un tad nāca Krasta ielas atpakaļceļš… Atceros, ka vēl pie 16km atzīmes nobļāvos, ka nu jau kriksītis tikai palicis. Man palika grūti. Vairs neplosījos un smaidīju tikai ar grūtībām. 17km… Vairāk sev, nekā apkārtējiem teicu, ka tikai četri kilometriņi, kas tad tas vairs ir? 18km… Ko, vēl tik daudz? Sāku just savu slimo sirdi un pārgāju lēnākā tempā. 19km… Ar sirdi slikti, nopietnu apsvēru domu par izstāšanos. Kamēr apsvēru par un pret, skrēju ļoti, ļoti lēnītiņām. Izdomāju, ka ārā nestāšos, bet, ja vajadzēs, iešu līdz finišam. Ar briesmām skatījos uz pakritušajiem. 20km… Joprojām slikti, tipinu gliemeža gaitā un domāju, ka ejot es tik drīz no saules ārā netikšu – ja skriešu, ātrāk tikšu ēnā. Godkāres cīņa ar saprāta balsi. 2h mērķis sen aizmirsts, visi skrien garām, bet es tik domāju, ka nesanāk kā Ušakovam. Jutos briesmīgi.
Un atkal pagrieziena punkts! Drusku, drusku pirms beigām mani noķēra 2h TT un aizdzina mani pa priekšu! Es pat nezinu, ar kādu astoto maņu viņš to saprata, bet viņš teica, ka es gribot finišēt zem 2h un es to arī izdarīšot, un vispār redz, kur jau tas līkumiņš un var jau redzēt finišu! Pēkšņi sapratu, ka tajos moku kilometros es esmu atpūtusies! Saņēmos un sāku skriet. Saviļņojums pāri malām, finišā ar paceltām rokām un pie medaļu izdales jau ar asaru jūru. Man izdevās! 1:58:44!
Paldies sākuma TT, kas piebremzēja startu, un paldies beigu TT, kas pastūma uz priekšu. Biju laimīga, ka izdevās sabalansēt neizstāšanos ar nenomiršanu. Priecājos par to, ka izbaudīju skrējienu, līksmojoties un runājoties. Pēc 10 minūtēm jau atkal lēkāju, satiku draugus un relaksējos, baudot svētkus un skatoties uz tiem, kam vēl jāskrien… Aizgājām uz krogu (divi ar pusmaratona, viens ar maratona medaļu) un bijām tur absolūtais apbrīnas galdiņš, kas lika vēl vairāk lepoties ar sasniegto.
Vai ir viegli noskriet pusmaratonu? Jā, ir viegli! Vai ir viegli noskriet maratonu? Nezinu, pateikšu pēc gada!
Atsāku regulāri skriet 2012. gada sākumā, Janvāris padevās tāds ražens, spītējot aukstumam, mierīgā tempā skrēju 5 – 15 km distancītes. Ap Jūniju – Augustu treniņi izpalika – vasaras mēnesis un nejauši sanāca pat pagulēt slimnīcā, tas arī ir viens iemesls, kāpēc šogad izlaidu Siguldas kalnu maratonu, bet noteikti to darīšu nākamgad. Pēc slimnīcas biju tāds nekāds un ņemot vērā veselu divu mēnešu pauzi, izdomāju, ka piedalīšos Siguldas pusmaratonā, noskrēju diezgan mierīga tempā 1:58:03~ un likās, ka šogad vairāk nekas nenotiks.
“Ja vēlies sasniegt noteiktu rezultātu, tad jabūt gatavam izpildīt treniņa plānu, ja velies skriet ar prieku un izzināt savas robežas, tad jabut gatavam uz jebko.” Tā pēc 2012. gada sezonas saka Dzintars.
Bija 2011. gada marta sākums un aiz loga valdīja ziema. Kā jau ierasts, es malkoju savu ikrīta kafiju (kafiju vairs nedzeru) un veicu ikdienas darbus pie datora. Tipisks ofisa darbs. Kāds draugs iekš skype tajā rītā pasvieda ideju par Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratona noskriešanu. Ņemot vērā, ka ziemā divus mēnešus ar diezgan lielu neregularitāti apmeklēju sporta zāli vispārēja tonusa uzturēšanai nevis skriešanai un kopumā vasaras sezonā prieka pēc uzspēlēju futbolu, ideja tika uzreiz akceptēta un bija skaidrs, ka tuvākie 3 mēneši būs jāvelta skriešanas treniņiem. Bijām uz šo pasākumu 3 draugu kompānijā parakstījušies un neviens sacensībās skrējis neko īpaši garāku par 10 km nebija, tā kā debija pilnīgi visiem.
Pēc pirmā 5km treniņa uz lentas diezgan smagi saaukstējos un uz trīs nedēļām treniņi bija jāatliek. Bet viena lieta, ko sapratu pēc šī liktenīgā treniņa – jāiegadājas īsti skriešanas apavi.
Pēc atveseļošanās ziema jau bija atkāpusies un devos uz veikalu Maratons, lai pārbaudītu savu pronāciju. Tas beidzās ar to, ka no veikala izsoļoju ar aktuālās sezonas jaunākajiem Aditas Supernova Sequence 3 skriešanas apaviem par 100 Ls un skriešanai paredzētām zeķēm, kur uz katras ir pa burtam L (kreisajai kājai) un R (labajai kājai). Es tad vēl pie sevis jokoju, ka skrējēji laikam tāda dumja tauta, ka pat zeķes jāiezīmē, lai uzvelk pareizi kājās. Bet patiesībā tie burti ir tur tapēc, ka katra zeķe ir speciāli piemērota katrai kājas pēdai, lai tā būtu komfortabla tieši uz tās kājas uz kuras uzvilkta. Tad arī piereģistrējos noskrien.lv, par kuru man pastāstīja dzīvokļa biedrene, kura tajā gadā piedalījās akcijā “Uzdrošinies noskriet” un gatavojās savam pirmajam pusmaratonam Nordea Rīgas maratonā. Jāteic, ka par skriešanu vienīgo infromāciju tad arī uzzināju no dzīvokļa biedrenes un parunājot ar dažiem draugiem, bet par noskrien.lv uz kādu laiku aizmirsu.
Es sev biju sastādījis treniņa plānu – divas reizes nedēļā noskriet pa aplim gar Skanstes virsotnēm. Tad man vēl pat nebija pulsometra un attālumu mērīju googles kartē. Skanstes virsotnes bija vistuvākā un samērā zaļākā skrienamā zona tuvāk centram. Viegli jau nebija un apļa laiku mērīju ar telefonu. Skrēju uz izjūtām. Pēc kādām divām nedēļām iegādajos arī Sigma pulsometru un baltu cepurīti, jo jau biju sapratis, ka no saules jāslēpj tumšie mati. Ta nu ar diviem skrējieniem nedēļā, kuri robežojās ar 5 km noskriešanu un vēlāk ar 8 km noskriešanu zīmīgais datums tuvojās.
Viens no likteņa biedriem dzīvoja pie Biķernieku trases un divus pagarākus treniņus aizvadījām kopā. Trīs nedēļas pirms pusmaratona mierīgā solī pieveicam 3 apļus (16,5 km) un nebija nemaz tik traki. Nedaudz braukāju arī ar velo, tāpēc arī laikam kaut kādā fromā tomēr biju salīdzinot ar nekā nedarīšanu.
Uz Ventspili devāmies dienu iepriekš. Izņēmām numurus, apēdām piešķirto pastas bļodiņu un pamanījamies nopeldēties pa pliko nūdistu pludmalē. Sarunājām no rīta taisīt putras ēšanas kopīgās brokastis, tāpēc diezgan savlaicīgi devāmies arī gulēt. Pusmaratona rīts neko saulains nebija. Starts 12:00, bet līdz pat 11:30 gāza kā ar spaiņiem. Nekāda atpakalceļa jau vairs arī nebija. Atdevām atbalstītajiem malā savas želejas (tas arī bija diezgan drosmīgi uz pirmo sacīksti jau ņemt līdzi želejas, kad par pašu skriešanu sajēgas tik cik kā kājas jāliek uz priekšu un jādara tas pec iespējas ātrāk) un vēl klausoties pilsētas mēra uzrunā pamanijamies ātri izstāvet rindu uz tualeti. Un tad jau atskanot lielgabala šāvienam devamies trasē. Idejas autors neskatoties uz nelielo skriešnas treniņu bagāžu nofinišēja ar laiku 1h:47m:13s. Mēs ar otru biedru līdz pat 19 kilometram turējāmies kopā, kad ļāvu viņam pacensties ieskriet vēl 2h robežās (2h:00m:56s finišā). Pie 16 km jau bija iestājies manāms lūzuma punkts, kad skriešana šķita viegli pārtraucama, pārejot ātros soļos. Pēc lietus tomēr parādījās saulīte un divdesmitajā kilometra pie brīvprātīgā ventspilnieka dzeršanas punkta arī pārgāju soļos uz kadiem 200-300 metriem. Tajā brīdī arī pirmo reizi sapratu kāpēc Signis skrien ar baloniem un kāpēc uz tiem rakstīts “2:00″, un kāpēc viņi mani apdzen. Nebija todien iekšā turēt līdzi, tāpēc mierīgi turpināju un nofinišēju ar laiku 2h:02m:19s.
Pēc skrējiena nedaudz pastaipījāmies, aigājām uz mūsu naktsmītnēm sakopties un vēl paguvām uz pusmaratona apbalvošanu pēc kuras tad devāmies atpakaļ uz Rīgu.
Tad es ievadīju noskrien.lv lapā savu pirmo skrējienu un sāku to darīt regulāri. Izvirzīju arī par mērķi Valmierā (aptuveni pēc trīs mēnešiem) noskriet savu otro pusmaratonu un uzlabot savu, uz to brīdi vienīgo, pusmaratona rezultātu sacensībās. To arī izdevās izdarīt ar krietnu uzviju. Pa vidu tam pamanījos noskriet arī Kuldīgas pusmaratonu pēc kura pieveikšanas ar par 2 minūtēm lēnāku laiku neka Ventspilī, sāku nopietni pieiet treniņu procesam un skrēju jau trīs reizes nedēļā. Diezgan regulāri arī lasīju noskrien.lv forumu un izglītojos skriešanas lietās. Sezona noslēdzas ar to, ka biju iepazinies ar jauniem cilvekiem un noskrejis 4 pusmaratonus, Valmierā noskrejis savu labāko pusmaratonu ar laiku 1h:46m:38s. Te var likt punktu, jo uz diviem mēnešiem ieslēdzos sporta zālē un skrēju tikai pa lentu, līdz 31. decembrī noskrēju āra koptreniņā 26 km un sapratu, ka skriešu ārā arī ziemā. Uz lentas neesmu bijis kopš 2011. gada decembra.
*Maratona skriešana ir tikai vēl viena neprāta forma.
Pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam, ko teicis Džons Dž. Kellijs pēc savas uzvaras 1952.g. Bostonas maratonā. Mans skriešanas stāsts sākas nesen – pagājušā gada 8.maijā – kad, piedaloties Rīgas pusmaratona tautas skrējienā, redzēju burvīgos sportistus startējot pusmaratonā. Mani fascinēja, ka cilvēks var būt tik izturīgs un noskriet 21 kilometru. Pie sevis nodomāju, ka es to laikam nekad nepaveikšu. Un klāt bija ārsta slēdziens par to, ka nevarēšu skriet garās distances, jo elpošana caur degunu ir zem 70%, tas notika pateicoties deguna lūzumam, pēc neveiksmīgas vizināšanas ar ūdensslēpēm. Tomēr, 2011.gadā noskrienot visus tautas klasē piedāvātos “Skrien Latvija” gabalus, nolēmu, ka esmu gatava izaicinājumam – pusmaratonam! Un nolēmu tam cītīgi trenēties. Bija sastādīts grafiks, protams ne bez runnersworld.com palīdzības. Un no oktobra uzsākās jautrs stāsts. Lasīt tālāk.
km 
-