Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Spontānais pusmaratons un motivācijas atrašana

Dzinn!

Mans telefons izdod asu skaņu un brīdina, ka ir pienācis jauns ziņojums. Slinki pieeju pie tā un lasu ziņas saturu: “Kad Krustnagliņa padalīsies ar savu skriešanas pieredzi?”. Lieki teikt, ka esmu pārsteigta, prātā uzreiz iešaujas doma, ka esmu pilnīgs skriešanas iesācējs, un ko tad es varu pastāstīt par savu pieredzi, bet solījums ir dots – solījums ir jāpilda. Gandrīz gadu esmu VSK Noskrien un jau mazliet pāri gadam, esmu noķērusi mazu skriešanas atkarību.

Pirmām kārtām, kāpēc es sāku skriet? Primāri bija dabūt nost 20 liekos kilogramus, kurus biju jauki un lēni uzēdusi savā grūtniecības laikā. Pateicoties jaunajām māmiņu paziņām (tagad jau draudzenēm), sapratu, ka liekais svars 24 gados pavisam nav forši un, ka ir jāsāk darīt kas lietas labā. Sāku ar niecīgām piecu kilometru pastaigām, azarts auga un auga, līdz varēju jau dienā sasniegt 30km robežu, paralēli daudz vingroju, ēdu veselīgi, pusgada laikā atbrīvojos no liekiem 16kg. Biju apmierināta ar rezultātu, bet ar pastaigām kļuva pa īsu. Liekas, ka paliek pāri enerģija, kura transformējas negatīvās domās un darbībās, tāpēc arvien meklēju jaunu treniņu veidu. Tajā laikā daudzas paziņas pievērsās skriešanai, bet man skriešana vienmēr ir riebusies – riebusies tik ļoti, ka pamatskolā izvairījos no stundām , kurās vajadzēja skriet garos apļus, un vidusskolā gribēju raudāt, kad dzenāja mūs pa Imantas apkārtni, bet te cilvēks atnāk no sava brīvprātīgā skriešanas treniņa un staro, un saka, ka grib vēl skriet – brīnums. Nē, tas jāpamēģina arī man. Tā, es arī apmēģināju (rakstīju pamēģināju, bet apmēģināt raksturo labāk toreizējo darbību) . Tie bija agonijas pilni divi kilometri, man trūka elpas un sāpēja kājas, tas viss bija joprojām briesmīgi, bet atvelkoties mājās, nodomāju, ka jābūt kaut kādam apraktam sunim, un man noteikti tas suns ir jāizrok un jāizpēta. Tā nu es pamazām notipinājos līdz 4 kilometriem, ar sāpošiem ceļiem un visām saitēm, nospļāvos un šo nodarbi atliku, jo dēļ sāpēm kreisajā celī, nevarēju normāli paiet. Ar saviebtu seju, turpināju lasīt aprakstus, cik skriešana ir lieliska, cik ļoti tā trenē sirdi, cik ļoti kājas sāk palikt slaidākas, un cik ļoti garastāvoklis ir lielisks. Kad ceļa sāpes palika mazākas un biju izlasījusi šo to no teorētiskās daļas par skriešanu, es beidzot saņēmos iziet un izskriet piecus kilometrus. Nezinu, kas toreiz mani tā iedvesmoja, vai jauna dzīves vieta, vai beidzot sākusies vasara, bet tos piecus kilometrus es atceros kā pacilājošu sajūtu – eu, bet es noskrēju viņus, man nekas nesāp un es jūtos lieliski! Tā nu sākās manas attiecības ar skriešanu.

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

Izjutu skriešanas plusus, atbrīvojos vēl no liekajiem kilogramiem, sejas āda sāka palikt labāka un garastāvoklis bija burvīgs. Augustā, septembrī un oktobrī noskrēju diezgan daudz un apjomīgi. Pieteicos pirmajām skriešanas sacensībām, kurās arī noskrēju piecus kilometrus, atceros arī cīņu ar saviem pirmajiem desmit kilometriem, kas man likās toreiz ļoti daudz – Jūrmalas smilts, jūra un kaijas. Joprojām ciest nevaru skriešanu gar jūru, par to es pārliecinājos pēc šī gada Jūrmalas sporta svētkiem. Novembrī iegādājos pulsometru, jo sāku lasīt, cik tas tomēr ir svarīgi un noderīgi. Pēc šī pirkuma sapratu, cik ļoti beidzu nost savu sirdi, ar līdzšinējo skriešanas ātrumu. Ātrumu būtiski nācās nomest , atnāca arī ziemas laiks, tāpēc biju nospraudusi mērķi skriet lēni un gari. Tam tiešām vajadzēja lielu pacietību, bet man ar pacietību nav labas attiecības, tāpēc no janvāra sāku slinkot. Nu labi, cik nu slinkot, bet skriešanai atvēlēto laiku, arvien vairāk,  aizņēma darbs, taureņi vēderā un atkal darbs. Negribīgi arī pieteicos uz kādām skriešanas sacensībām, jo tajā mirklī motivācija bija pilnīgi aizgājusi kaut kur prom un savus skriešanas apavus nomainīju pret trenažieru zāles čībām, bet paldies Janai, kura mani pavilka uz minimumu.

Sieviešskrējiens 2017

Sieviešskrējiens 2017

Viens no šiem komerciālajiem minimumiem bija Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Savus 10km noskrēju mazliet zem stundas, likās, ka esmu pamatīgi pazaudējusi spēku. Protams, šis fakts mani ļoti pat neiepriecināja, jo apzinājos, ja būtu cītīgi trenējusies, šo sezonu varētu sākt ar mazu gandarījumu un PB. Ar Janu runājām par LRM, kurā es noteikti neapsvēru dalību, un uzzināju, ka kopīga paziņa slimības dēļ atteiksies no savas dalības pusmaratona distancē. Jautājums bija, vai es nevēlos startēt zem šī numura, nu, lai tas neietu zudībā. Protams, ka fiziski un morāli nebiju tam gatava, bet nu, vai tad kāds domā ar galvu piesakoties spontānam pusmaratonam bez iepriekšējiem treniņiem? Nedēļu pirms starta biju satraukusies un izskatījās, ka veselais saprāts ir sācis pieslēgties. Visu laiku apdomāju, ka nespēšu kvalitatīvi noskriet, jo iepriekšējā mēneša skrējieni bija zem 10 kilometriem un tāpat tikai ar domu, ka vajag paelpot svaigu gaisu. Pēdējais garais skrējiens (20km) bija janvārī. Un arī kājas sāpēja pēc svaru celšanas trenažieru zālē, bet es jau neiešu bīties un svētdienas rītu sagaidīju ar pamatīgu satraukumu. Satraukums gan bija kā pirms randiņa, rūpīgi pārdomāju ko vilkšu, kā braukšu, kā izturēšos (lasīt – skriešu). Ierados Rīgā stundu pirms starta, sen nebiju izbaudījusi, ko nozīmē celties piecos no rīta, tāpēc izjutu saburzītas lapas sajūtu. Astoņos pievienojos VSK Noskrien kopbildei, izstāvējām garās tualetes rindas un bija jau laiks doties uz savu koridoru.

Sveiki, šodien būšu Simona

Sveiki, šodien būšu Simona

Starts bija ļoti pozitīvs. Pozitīvs ar cilvēkiem apkārt, ar svētku sajūtu un, ka saņēmos paņemt to Simonas numuru.  Tādi bija mani pirmie 10 kilometri un tad sākās mana mazā elle. Labi, elle sākās no 13. kilometra, kad sapratu, ka man vēl ir dēls ko audzināt, un vajadzētu būtiski ieņemt gliemeža tempu, tomēr galvenais vispār ir noskriet, un noskriet pusmaratonu priekš manis ir daudz. Pēdējie kilometri mijās ar pacilājuma sajūtu un sāpošām kājām – sāpošas kājas, pacilājums un ūdens. Nācās vairākas reizes pāriet uz soļiem un piespiest sevi skriet, cīņa ar Mīkstmiesi bija nežēlīga, bet tagad jau domāju, ko tad es nenoskrēju un sevi žēloju toreiz, tomēr negaidītais saules karstums, Krasta iela un sāpes kājās mani pilnīgi demotivēja. Pēdējie 200 metri bija ļoti laimīgi, finiša laiks mani pat neinteresēja, galvenais bija, ka es pieveicu to sasodīto distanci un dabūju zaļo medaļu. Apbrīnoju maratonistus. Priecājos, ka Simona nepieteicās uz maratonu.

Pirmā pusmaratona medaļa

Pirmā pusmaratona medaļa

Vakarā, pēc dušas un jaukām vakariņām, iekomentēju pie kopbildes Facebook: “Tici, vai nē, bet es jau domāju, kurš būs mans nākamais pusmaratons.”.

Šis spontānais un žēlais pusmaratons ir licis man atrast jaunu motivāciju skriešanai un treniņiem. Pie pirmajiem 21 km es noteikti neapstāšos. Paldies jums, VSK Noskrien, par iedvesmu, un paldies Signim, kurš iedrošināja mani šo tekstu uzrakstīt.

Rīgas maratona svētki atpūtas režīmā

To, ka tomēr skriešu arī LRM, izlēmu 30. aprīlī, divas nedēļas pirms starta.

Šad un tad der izdarīt ko spontānu, un, kaut arī sākumā šķita, ka vēl viens pusmaratons Latvijā neietilpst ne manā fiziskajā, ne finansiālajā budžetā, beigu beigās tomēr sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja laidīšu garām gada lielākos Latvijas skrējēju svētkus. Šie man bija trešie Rīgā pēc kārtas, trešie, uz kuriem speciāli devos no Vācijas. Tika nopirktas lidojumu biļetes, sakrāmēts koferis, un biju gatava ceļam. Tieši tik vienkārši – pēc Liepājas jutos uz brīdi zaudējusi sparu skriet pakaļ jaunam PB, gribējās izbaudīt mierīgu skriešanu, lasīt, papriecāties par uztrenēto bāzi un neiespringt nākamajās sacensībās. Gan jau rudenī tas pusmaratons zem 1:40 nekur neizpaliks. Tā nu nekādu sevišķu treniņu pirms sacensībām nebija – skrēju mazāku apjomu kā pirms Liepājas, praktiski nekādus ātruma treniņus, toties divreiz biju Harca nacionālajā parkā un pamatīgi izskrējos pa kalniņiem diezgan garus gabalus (35+18 un 29 km).

Sacensības notika svētdienā. Ceturtdien agri no rīta devos ar vilcieniem uz Brēmeni, no kurienes vajadzēja lidot uz Rīgu. Vāciešiem ir daudz labu lietu (autobāņi, Jägermeister, Mercedes…), bet ir lietas, kas kaitina visu vācu tautu, un viena no tām ir Deutsche Bahn. Ir tāds joks: “Ich wollte gerade einen Witz über die Deutsche Bahn machen. Ich weiß aber nicht, ob er angekommen wäre.” (Es gribēju pastāstīt joku par vācu vilcieniem, bet nezinu, vai tas pienāks (pieleks)). Īsumā: vilciens, ar ko man vajadzēja braukt uz Brēmeni, nepienāca, kā rezultātā es nokavēju lidmašīnu. Šoreiz pat nepalīdzēja tas, ka māku arī paskriet. Tā nu pārnakšņoju Brēmenē un piektdien agri no rīta sēdos autobusā, un pēc “nieka” 27 stundām biju Rīgā. Kāpēc tas ir svarīgi sacensību sakarā? Jo viss šis ceļš man bija sagādājis milzīgu stresu, mazāk kā neregulāras ēdienreizes, 4 stundas saraustīta miega kaut kādā nenosakāmā pozā autobusā, nosēdētu pēcpusi un piedzītas kājas. Ļoti priecājos, ka nebiju ieplānojusi Rīgā gāzt kalnus un skriet uz ātrumu.

Sestdien pusdienlaikā beidzot ierados Rīgā, devāmies uzņemt ogļhidrātus un reizē iemēģināt eklērnīcu Doma laukumā, sekoja klasiskā carbonara mājās, izskrējām ierasto pirmssacensību 6km purkšķīti*  līdz promenādei, salikām somiņas, pāršņorēju kurpes, un gājām gulēt.

Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos, apēdām putru, cik nu katram līda iekšā, izdzērām kafiju, cik nu katrs bija pieradis dzert, sapucējāmies, un ar autobusu aizbraucām uz krastmalu.

Bijām pie starta laicīgi, sabildējāmies, ar ko nu kurš bija pelnījis bildēties kopbildēs, es tiku pie ilgi gaidītā noskrien krekliņa, kas nāca tieši laikā, jo tagad man “vārds” rakstīts uz muguras, citādi pirms tam pašam Noskrien Šefam Signim bija man jāskrien pakaļ, saucot “meitene, meitene”, lai iedotu zilo aprocīti – paldies par iespēju atstāt mantas uzraudzībā teltī kopā ar tempa turētājiem!

Pienācīgi iesildījos, biju tualetē, divreiz pārdomāju, ko vilkt trasē. Noskrieniešu kā vienmēr pozitīvā atmosfēra palīdzēja noņemt atlikušo sarežģītā turpceļa nogurumu un stresu, un drīz jau vien bija jāstājas starta koridorā. Šoreiz neizdevās ne cik tālu iespraukties, un no starta signāla līdz līnijas šķērsošanai pagāja apmēram pusminūte. Plānotais finiša laiks, ko sev tajā dienā atvēlēju, bija pilnīgi pēc sajūtām. Apsverot visu, kas (ne)bija darīts pirms sacensībām, kam bija iets cauri iepriekšējās dienās, uzstādīju sev sekojošus mērķus 21 km distancei:

  • Plāns D: nesatraumēties
  • Plāns C: 1:50
  • Plāns B: 1:45
  • Plāns A: labi izskatīties trasē.

Iecerētais laiks prasīja tempu 5:00 – 5:12 min/km, ko arī visas trases garumā praktiski bez īpašām grūtībām ieturēju, ar atsevišķiem izņēmumiem uz citu ātrāku kilometru rēķina.

Sestdien jau noskaņojāmies, ka mūs trasē sagaidīs pamatīgs vējš, kas, par laimi (vai nelaimi), svētdien bija pierimis, toties temperatūra gan krietni uzkāpa. Ja no rīta vēl bija patīkami silts, tad vēlāk uzkarsa ne pa jokam. Pavasara baudītājiem un citiem normāliem cilvēkiem droši vien bija liels prieks par pavasari, kas beidzot atnācis, bet ne vienam vien skrējējam trasē bija vajadzīga palīdzība, un nevis vien atbalstītāju palīdzība, kas gan, salīdzinoši kā citus gadus, bija mazāk jūtama. Gan jau neskrienoši cilvēki steidza baudīt skaisto laiku ārpus pilsētas, taču tā kā šis bija pirmais īsteni siltais skrējiens daudziem, kas trenējās Latvijas pavasarī, tā bija papildus slodze skrējēja organismam. Arī man karstumā skriet ļoti nepatīk, un, lai nekļūtu nepatīkami, izmantoju visus ūdens punktus, kuros nekautrējos liet ūdeni gan uz galvas, gan mutē. Līdzi bija sūklītis, un tas ļoti palīdzēja – ūdens glāzīte, skrienot turot to rokā ilgāku gabalu, parasti šļakstās, bet ja tajā iemērc sūkli, tad ar šādu atvēsinošu rezervi var skriet ilgāk, un, kad iepriekšējā veldze nožuvusi, saslapināt seju, skaustu un ausis. Šādā veidā nekļuva īsti grūti pat Krasta ielas bezvēja svelmē. Izskatījos gan es droši vien kā slapja žurka, nevis skrienoša lapsene, bet tas noteikti ir daudz labāk nekā dabūt saules dūrienu, vai būt spiestam izstāties.

Tā kā šis nebija skrējiens uz ātrumu, bet vairāk baudīšanai, negribu ieslīgt katra kilometra aprakstīšanā – būtībā skrēju pēc izjūtam pieļaujamajā tempa diapozonā. Ļāvos pūlim sevi nest no Vanšu tilta lejā ātrāk nekā augšup, saulainos posmos skrēju nedaudz lēnāk kā ēnā, lieki neapdzinu citus. Vietās, kur pretī skrēja citi skrējēji, aktīvi atbalstīju favorītus un pazīstamos – redzēt tos, kuri trasē uzstāda savus un trases rekordus, vienmēr ļoti pozitīvi uzlādē. Tiešām liels prieks gan par Ingu, gan Anitu, gan Valēriju, gan visiem pārējiem, kam izdevās veiksmīgs finišs.

Negaidīti pozitīvs efekts bija arī noskrien kreklam – gan no trases malām, gan pašā trasē ne viens vien uzmundrinošs sauciens bija dzirdams. Ķīpsalas posmā vienā brīdī tā izdevās aprunāties ar Hamburgieti, kurš pēc krekla atpazina, bet drīz vien bija gaidāma pretī skrienošā topošā Latvijas maratona čempione, tāpēc devos skriet trases kreisajā malā, lai nepalaistu garām. Sasmīdināja kāds cits skrējējs, kas vēlāk apdzina ar vārdiem – Lapsene, skrien, un raksti blogu!

Trasē ļoti daudz bija dzirdamas svešvalodas – varēja just milzīgu ārzemnieku pieplūdumu, kas noteikti ir labi sacensību paplašināšanai un popularizēšanai. (Man gan kā latviešu skrējējai nebūtu arī iebildumu, ja šīs sacensības arī turpmāk paliktu latviskas un mājīgas, bez pārmērīgi lieliem skrējēju pūļiem kā citās maratonu metropolēs, bet tas jau tā savtīgi). Patīkami bija arī dzirdēt ļoti aktīvos trases “dīdžejus”, kas nerimstoši mikrofonos uzmundrināja skrējējus, jo īpaši cittautiešus.

 

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Pirmie 14 kilometri tad arī pagāja tādā kā eiforijā, ne vienu vien reizi domājot, cik labi, ka tomēr izlēmu atbraukt, un ka tas bija tā vērts. Pēdējā trešdaļā vairāk bija jāsāk koncentrēties uz tempa noturēšanu, bet šoreiz tas nesagādāja tādas grūtības kā Liepājā. Emocionāli palīdzēja arī tas, ka vairākas dienas atpakaļ eksperimentēju ar Garmin pulksteņa iestatījumiem, un sacensību dienā aizmirsu uzlikt atpakaļ split’us ik pēc kilometra, līdz ar to katra noskrietā kilometra beigās pulkstenis nevibrēja un nerādīja vidējo tempu. Šādā pa pusei neziņā tad nu man arī izdevās pēc sajūtām noskriet ļoti komfortabli bez piepūles, un finišu šķērsoju pēc 1:47:54, čipa laiks – 1:47:25.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Pēc finiša uzreiz devos pēc masāžas numura, kuru beigu beigās tā arī (atkal) nesagaidīju – kad izņēmu, masējās 50. numurs, man bija 160., kas solījās būt pēc divām stundām. Kaut arī krastmalā sabiju vēl ilgi, diemžēl tā arī nesagaidīju savu kārtu. Atsildījos nedaudz, pārvilku salietās drēbes un devos finišā gaidīt Reini ar Anitu Kažemāku. Redzēju sieviešu līderes finišu, redzēju Riekstu gandrīz “sub2:30hrs” finišus, un tur jau arī sekoja mani tās dienas favorīti.

Apskāvieni, kopbildes, jestra čalošana un pārējās pēcfiniša aktivitātes – mielošanās ar Rimi sarūpētajiem gardumiem, intervija ar presi (šoreiz gan ne man). Devāmies mājās, un tā īsti nekādu stīvumu, kas ierasts pēc sacensībām, ne svētdien, ne pirmdien, nejutu.

DSC_5014_1

Tikai krietni vēlāk man pienāca negaidīta ziņa, ka es esot 7. vietā savā vecuma grupā. Not bad at all. Patīkams noslēgums trešajiem Latvijas skriešanas svētkiem, tiekamies nākamgad!


* “latviskojums” no fartlek

Mēneša skrējējs. DS93

DS93_MS_Title

Ko lai izvirza par mēneša skrējēju? Kurš ko labu saskrējis? – ikmēneša jautājums, ar kuru jātiek galā Mēneša skrējēja žūrijai. Šis skrējējs, kā tas nereti gadās, ticis pieminēts starp kandidātiem jau vairākkārt, un ir ar’ par ko – un te tagad jācitē Matīss: “Latvijas čempions 3000m telpās (18.februāris) ir mūsējais. Šī gada ātrākais maratonists un šā brīža valsts čempions pusmaratonā ir vienīgais no elites skrējējiem, kurš nekautrējas rakstīt savus skrējienus noskrien.lv“. Viņš domāja nevienu citu kā DS93 jeb Dmitriju Serjoginu, kurš, kā runā, savus rezultātus spējīgs sasniegt bez trenera palīdzības.

Lasīt tālāk.

Garo distanču kopvērtējums (iekšējais, kluba)

″Noskrien 2017″ kalendārs, noteikumi

PROJEKTS. IESPĒJAMAS NELIELAS IZMAIŅAS!

 

Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet.
Garo distanču skriešanas sacensībās, protams, forši ir uzvarēt, bet vēl foršāk ir spēt veiksmīgi piedalīties sacensībās arī pēc nedēļas vai mēneša.

Tāpēc, lai veicinātu skriešanas mīļotāju piedalīšanos ne tikai vienās sacensībās sezonā, bet dotu stimulu skriet dažādās Latvijas vietās un dažādās distancēs, VSK Noskrien sadarbībā ar Ultra garo skrējienu un taku skriešanas asociāciju jau septīto gadu veido garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku kopvērtējumu (biežāk sauktu par reitingu).
“Noskrien 2017″ kopvērtējumā šogad būs 38 sacensības un 55 ieskaites distances.

Kopvērtējuma būtība ir apkopot visu garo distanču (vismaz 20 km) Latvijā notiekošo sacensību rezultātus un noskaidrot to aktīvākos un ātrākos dalībniekus 2017. gadā.

 

Sacensības un distances, kas piedalās “Noskrien 2017″ ieskaitē …

Saraksts līdz sezonas beigām  parādīsies :) Pagaidām tā vietā var izmantot http://www.noskrien.lv/kalendars/notikums/noskrien-2017/, pieskaitot jau notikušās 36 sacensības:
Noskrien ziemu seriāla 4 posmus, Sveikuļu nakts taku skrējienu, skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, Liepājas un Rēzeknes pusmaratonus, seriāla Stirnu buks 1. un 2. kārtu (Ogre, Madona), LSC un Daugavpils pusmaratonus, Lattelecom Rīgas maratonu, Salaspils un Aizkraukles novada pusmaratonus, taku skrējienu Zilonis Babītē, Ventspils Piedzīvojumu parka maratonu, Stirnu buka 3. un 4. kārtu (Korneti, Pokaiņi), 6 h skrējienu Pārspēj sevi, Vilkaču maratonu, Jelgavas un Kuldīgas pusmaratonus, skrējienu Cēsis ECO Trail, Stirnu buka 5. un 6. kārtu (Milzkalne, Līgatne), LSC 30 km skrējienu, Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, Daugavpils 100/50 km skrējienus, We Run Riga pusmaratonu, skrējienu Priekuļu taka, Valmieras maratonu, Siguldas kalnu maratonu, Salaspils pusmaratonu Noķer vēju, Siguldas un Ozolnieku pusmaratonus, Stirnu buka 7. kārtu (Liepāja).

 

Punktus šajā kopvērtējumā varēs iegūt pavisam vienkārši. Uzvari konkrētajā distancē un nopelni 1000 punktus. Noskrien divas reizes lēnāk nekā uzvarētājs un nopelni divas reizes mazāk punktus nekā viņš. Piedalies divas reizes vairāk sacensībās nekā sacensību uzvarētājs, un apsteigsi viņu, ja skriesi nedaudz ātrāk nekā divas reizes lēnāk.

Kopvērtējuma tabula tiks publicēta pēc 6 posmiem (pēc Liepājas pusmaratona). Turpmāk to regulāri atjaunosim un precizēsim, parasti 1-2 nedēļu laikā pēc katrām notikušajām ieskaites sacensībām. Saites uz tabulu būs atrodamas forumā (vispirms) un sadaļā Reitingi >> Noskrien 2017.

Apbalvošana
Sezonas noslēgumā 2. decembrī godināsim “Noskrien 2017″ punktiem bagātākos skrējējus un skrējējas ar balvām no kopvērtējuma sacensību organizētājiem.
Noslēguma pasākuma vieta, programma un pārējā informācija tiks paziņota ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms tā.

 

DER ZINĀT:

1. Punktu aprēķinam izmanto oficiālos jeb bruto laikus (ja ir izvēle).

2. Sacensībās piedalījušies ārzemju skrējēji kopvērtējumā netiek iekļauti. Iespējami izņēmumi, ja Latvijā dzīvojoši ārzemnieki sacensībām reģistrējas kā Latvijas pārstāvji. Maksimālos 1000 punktus saņem ātrākais LV skrējējs absolūtajā vērtējumā.
Ja publicētajos rezultātos valsts nav norādīta, tās noteikšanai izmanto arī dalībnieku sarakstu (piem., seriālā “Stirnu buks”).

3. Lielākais iespējamais veikto kopvērtējuma distanču skaits atsevišķam skrējējam šajā sezonā būs 36, maksimālā punktu summa 36 000.

4. Sezonas laikā kopvērtējumam ir iespējams pievienot jaunas ieskaites sacensības, paziņojot ne vēlāk kā divus mēnešus pirms tām. Informācija būs šeit, forumā un attiecīgajā kalendāra ierakstā.
Jaunus ultraskrējienus (>42,195 km vai 6+ h) var pievienot vismaz 4 mēnešus pirms to starta.

5. Kopvērtējuma veidotājiem ir tiesības veikt nepieciešamās izmaiņas noteikumos, parādoties jaunai informācijai (sacensību atcelšana vai datumu maiņa, precizēti distanču garumi, to skaits, sezonas uzvarētāju apbalvošanas norise u. tml.).
Var tikt ieviesti arī papildinājumi un vizuālas izmaiņas datu attēlošanā.

6. Dažkārt trūkst vai nav pareizs kāda skrējēja rezultāts un attiecīgie punkti. Lūdzu, sākumā pārliecinies, vai viss kārtībā publicētajos rezultātos! Ja nepieciešams, pieprasi organizatoriem tos izlabot.

7. Kļūdas var radīt vārda un uzvārda atšķirīga (mainīga) rakstība, reģistrējoties dažādām sacensībām.
Lūdzu, izlem par vienu pareizo variantu un ievēro to! Tā uzlabosi kopvērtējuma kvalitāti un sezonas beigās būsi augstākā vietā.
Ja nepieciešams, “Noskrien 2017″ veidotājiem ir tiesības labot sacensību rezultātos redzamos vārdus un uzvārdus, apvienot šķietami dažādus skrējējus zem viena vārda, u. tml.

8. Startējot sacensībās cita dalībnieka vietā, pārreģistrē (ja atļauts) viņa numuru uz savu vārdu.
Ja kļūst zināms, ka distanci veicis cits skrējējs, tad kopvērtējuma punktus nesaņem neviens, numura īpašniekam tabulā tiek izdarīta atzīme x. “Noskrien 2017″ neatbalsta dalību sacensībās zem sveša vārda.

9. Startējot garākā “Noskrien 2017″ ieskaites distancē (piem., 100 km), nevar saņemt kopvērtējuma punktus par vienlaicīgu īsākas ieskaites distances (piem., 50 km) veikšanu tajās pašās sacensībās. Arī tad, ja starpfiniša laikus īsākajā distancē sacensību organizatori atzīst un publicē kā rezultātus.

10. Par pamanītām kļūdām ziņo uz noskrien@noskrien.lv.

11. … (Iespējami nelieli papildinājumi.)

 

 

Diskusijas par visiem kopvērtējumiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

 

Pēdējās izmaiņas 3.11.2017.

Noskrien 2017

 

Noskrien 2017 kalendārs un noteikumi

 

Šeit būs Latvijas garo distanču (20+ km) skriešanas sacensību dalībnieku sezonas kopvērtējums “Noskrien 2017″.