Ir 2015. gada beigas, sēžu un apceru savas nākotnes ieceres un plānotos skrējienus. Nedaudz šausminos par gaidāmo Transgrancanaria skrējienu marta sākumā, kurā 83km garumā būs jāpārvar Gran Kanārija salas kalni, līdz pēkšņi pamanu, ka ir atvērta pieteikšanās uz Latvijas garāko skrējiensoļojumu Rīga -> Valmiera. Sāku palikt nemierīgs, zinu, ka Viktors šim pasākumam gatavojas un ticamākais, ka pieteiksies. Arī Roberts ir minējis, ka varētu mēģināt to noskriet. Esmu dilemmas priekšā, negribas atstāt šo pasākumu nākamajam gadam un gadu klausīties draugu stāstus, kā tas ir aizskriet no Rīgas uz Valmieru. Tāpat neesmu drošs, vai mani treniņu apjomi, kas šobrīd pakārtoti Kanāriju skrējienam, nākamgad būs tik lieli, lai uzdrošinātos veikt šādu distanci. Visbeidzot, paveikt to pirms treneris Andris ir meties šajā avantūrā būtu divtik patīkami.
Kauliņi ir mesti – 2016. gadā iesoļoju jau kā pilntiesīgs skrējiensoļojuma Valmiera -> Rīga dalībnieks.
Pakāpeniski palielinu savus treniņu apjomus, saņemos un pāris nedēļas pabraukāju uz Sporta Manēžu, kur pie Toļika hipodromā paskrienu intervālu treniņus. Intervāli mani vienmēr nogalina un piespiež pamatīgi pārkāpt pāri savai komforta robežai. Nav tā, ka pēc šiem treniņiem palieku stipri ātrāks, bet kaut kāds minimāls progress no tā visa tomēr sāk parādīties, un sajūtos kaut nedaudz gatavāks Kanāriju skrējiena pievarēšanai. Kanārijām tiek uzstādīti pieticīgi mērķi. Kā atskaites punktu ņemu 2015. gada Itālijas Kortīnas trailu, kur 9 stundu laikā redzēju gan Jēzu, gan nonācu pie atklāsmes, ka šis viss ir jāmet pie malas, jo tas galīgi nav domāts man (izņemot skaisto kalnu skatu baudīšanas procesu). Kanārijās 83km trailu tomēr noskrienu visai cienījamā ātrumā, bet, salīdzinot ar tautiešu iespēto, vietas lielām gavilēm nav, lai arī gūstu gandarījuma sajūtu, ka šoreiz Jēzus netika satikts, un finišā vienīgās sekas ir sāpošas kājas. Atgriežoties mājās nākas secināt, ka līdz R->V trakumam palikušas vien nepilnas 4 nedēļas, un jācenšas pa to laiku mobilizēt visi spēki un enerģija skrējiena ātruma un izturības iegūšanai. Veselības likstas gan nedaudz piekoriģē šos manus plānus, bet tā jau visiem skrējējiem saprotama problēma.
Pienākusi lielā diena – piektdiena. No rīta jau manos plānos nelielas korekcijas ievieš ķibele ar auto, kas liek aizdomāties, vai kāds tur augšā nav izplānojis manu nakts skrējienu padarīt vēl smagāku, kā es pats esmu to savā prātā iedomājies. Diena gan paskrien ātri, arī sklandrausis tiek veiksmīgi iegādāts, un vakarā izdodas pat nedaudz nosnausties, kas nozīmē, ka satraukums vēl mani nav pārņēmis.
Ap plkst. 22.30 Andris aizved mūsu brigādi – Viktoru, Edgaru un mani uz LU galveno ēku, kur visai raiti tiekam cauri obligātā ekipējuma pārbaudei ar reģistrēšanos. Sadalu savu ēdamo (želejas) pa komplektiem un nododu atbalsta komandai (Andrim ar Uldi) pēdējās instrukcijas, kas man kurā kontrolpunktā varētu būt nepieciešams. Parunājos ar pāris skrējējiem, lai saprastu kādi kuram mērķi un plānotais skrējiena temps, lai aptuveni nojaustu savu varējumu uz kopējā fona. Pa vidu tam visam A.Piebalgs dalās ar savu pieredzi par šo skrējienu, vispār tā tīri simboliski, ka savulaik bijušais ES enerģētikas komisārs ir uzaicināts sniegt uzmundrinājuma vārdus, enerģija skrējiena laikā noteikti noderēs…
Brīvības piemineklis – 23:57 – „Dievs, svētī Latviju” – 00:00 un skrējiens var sākties.
STARTS. Brīvības piemineklis – Garkalne (23 km). Plāns sākt lēnām un prātīgi šoreiz īsti nenostrādā. Mērķis sākuma posmā turēties iespēju robežās līdzi policijas ekipāžai, lai nebūtu jāapstājas pie sarkanajiem luksoforiem. Pateicoties tam, sākuma temps turas zem 5min/km, kas ir gaužām par ātru šādam skrējienam. Neko darīt – jāskrien! Līderi pamazām attālinās, bet esmu nelielā skrējēju grupiņā, kas skrien līdzi otrai policijas ekipāžai. Šādā veidā visai ātrā tempā nonākam līdz Tallinas ielai, kur zilās bākugunis iespiež pedāli grīdā un mūs nelietīgi pamet. Savā ziņā pat nopriecājos, jo varu nedaudz piebremzēt un pārslēgties sev piemērotākā tempā. Pēc kāda laika arī mana nelielā skrējēju grupiņa sāk izretoties, un pie Alfas jau palieku vienītī. Kilometri ripo raiti un šeku reku jau sasniegts Berģu pārvads, pēc kura iestājas man līdz šim īsti neiepazītā tumsas pasaule. Pirmās sajūtas, skrienot vienam tumsā gar šoseju, nav īpaši omulīgas, bet, paskatoties uz priekšu un atpakaļ, saprotu, ka šobrīd nevienu pārinieku sev visticamāk neatradīšu, tāpēc līdz Garkalnei turpinu vien skriet savā tempiņā. Pa ceļam konstatēju, ka sāk sāpēt labās kājas cirksnis, kas ik pa laikam mani ir mocījis pēdējās pāris nedēļas. Pirms Garkalnes arī top skaidrs, ka paņemtais dzeramais priekš nakts pavēsā skrējiena ir krietni par daudz (virs 1l kopā ar pudelēm un sistēmu). Ieskrienot kontrolpunktā, lūdzu atbalsta komandai palīdzību izdabūt no somas ibumetīnu ar cerību, ka tas palīdzēs pret cirkšņa sāpēm. Andris uzslavē par raito soli un norāda, ka varētu uz doto brīdi atrasties 15.vietā (reāli tobrīd biju 21.vietā) – nenoliegšu, patīkami to dzirdēt. Stāsta, ka Viktors kontrolpunktam esot izlidojis cauri smaidīgs. Tas mazliet demotivē, jo es nepavisam tik labi nejūtos.
KP1. Garkalne – Sēnīte (13 km). Uzreiz aiz paša kontrolpunkta priekšā dzelzceļa pāreja, kas izgaismota ar svecītēm, bet tāpat esmu gaužām neveikls un pamanos nedaudz paklupt. Uzskrienot atpakaļ uz A2 autoceļa atgādinu sev, ka strikti jāturas pie sava ēšanas plāna – viena želejas deva ik pa 40 minūtēm. Pagaidām tas lielas problēmas nesagādā, jo tā viela ir vēl daudz maz garšīga. Sajūtu pirmo nogurumu, un tas nepavisam man nepatīk. Galvā iezogas doma, ka līdz Sēnītei aizskrienot jau būs 36 km pieveikti, un nekas ekstra slikts arī nebūs, ja šajā brīdī noiešu no trases. Cirksnis vēl aizvien sāpīgs un mazliet apgrūtina skriešanu. Pirms Vangažiem apdzen mani, un apdzenu es. Viens dalībnieks no līderiem pārgājis soļos – dīvaini. Uz jautājumu, vai viss kārtībā, atbildes nav. Nu nevajag arī – skrienu tālāk. Ieskrienu Sēnītes kontrolpunktā, domas par izstāšanos atliktas, kauns pat atzīties atbalsta komandai, ka esmu ko tādu apsvēris. Drošībai palūdzu Andrim un Uldim nomainīt pieres lukturim baterijas, tumsā uz ceļa galīgi negribētos palikt. Viņiem gan pirksti izrādās līkāki kā man, un bateriju nomaiņa tiek sekmīgi vien īstenota ar manu palīdzību. Aši apēdu kādu augli un turpinu ripot Valmieras virzienā.
KP2. Sēnīte – Ragana (10 km). Prātā galvenā doma nesaputroties un neaizskriet uz Siguldu vai vēl kādos neceļos. Priekšā Murjāņi, kuros sāksies nelieli kalniņi. Dzirdēti nostāsti, ka te parādoties pirmās nopietnās grūtības, bet man vēl labi ripo. Priecājos, ka cirkšņa sāpes beidzot mazinās. Murjāņu galā ieraugu vienu skrējēju sēžam autobusa pieturā, laikam kas atgadījies vai arī ķermenis izlēmis pateikt nē šādām piektdienas nakts izklaidēm. Tālumā visai ātri ieraugu Raganu. Beidzot arī ūdens krājumi sāk tukšoties un skriešana paliek līdzpaņemtā svara ziņā komfortablāka. Raganas kontrolpunktā ieskrienu vēl ar svaigām sajūtām. Uzzinu kā klājas cīņu biedriem – Viktors esot krietnu laika sprīdi priekšā, savukārt Edgars Sēnītes KP minis man praktiski uz papēžiem. Sabīstos, paņemu želejas un diebju projām.
KP3. Ragana – Brasla (18 km). Kājas vēl labi turas, sāku prātot, kurā brīdī parādīsies gaisma pie apvāršņa. Izkalkulēju, ka pirmos 60 km esmu pieveicis aptuveni 6h ar visu apstāšanos kontrolpunktos. Nav slikti, pagaidām viss iet pēc plāna. Nepatīk gan tas, ka starp kontrolpunktiem tik garš pārskrējiens. Mēģinu attālumu sadalīt mazākos nogriežņos, nebūs vismaz tik daudz jāskrien. Tas vienu brīdi palīdz, bet nepamet sajūtas, ka skrienu jau mūžību. Kontrolpunktā atbalsta komanda novērtē manu izskatu kā ļoti pozitīvu, un gatavu darīt lielas lietas. Pats arī konstatēju, ka jūtos vēl labi un saturīgi. Sagribas ko sāļāku, tamdēļ cenšos papildus iestiprināties ar kontrolpunktā piedāvātajiem labumiem. Uzaicinājums apsēsties gan neatrod manas dzirdīgās ausis, jo uzskatu to par lieku laika izšķērdēšanu un aristokrātisku privilēģiju.
KP4. Brasla – Stalbe (13 km). Pamale izgaismojas – paliek tā viegli ap sirdi, mūžīgā tumsas valstība ir noskrieta. Ieraugu ceļa malā klavieres, izskatās pat visai labā stāvoklī. Visticamāk kāds zemnieks pavisam nesen nolēmis no tām atbrīvoties. Tas ir tikai loģiski – tuvojas lauksaimniecības sezona, un tādām izvirtībām kā klavierspēlei laiks vairs neatliks. Būtu es cītīgāk mācījies mūzikas skolā, varētu pamēģināt ko nospēlēt, bet nu laikam šoreiz koncerta nebūs. Tā, apcerot cilvēka esības, kosmosa uzbūves, termoelektrostaciju darbības un suņu riešanas skaļuma principus, nokļūstu Stalbē. Apvaicājos, cik tālu ir nākamais KP un nošausminos – viens ir skaidrs, būs grūti, jo spēki mani sāk lēnām atstāt. Pēc saņemtās informācijas saprotu, ka maniem cīņu biedriem neiet īpaši vieglāk, laika ziņā esmu ieriktējies abiem aptuveni pa vidiņu.
KP5. Stalbe – Rubene (17 km). Arī mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus, kādreiz piekūst. Esmu noskrējis vien pāris kilometrus no kontrolpunkta un pāreju soļos. Limitēju sevi ar pārsimtsmetru iešanas pauzēm. Tā palaižu garām dažus skrējējus, bet noķeru vienu ar kuru „pozitīvi – omulīgās” sarunās tiek pieveikta lielākā distances daļa. Kilometri jau šajā brīdī skaitās klāt dramatiski lēni. Nezinu, kur es ņemšu spēku pēdējam posmam. Neko vairs negribas, ēšanas grafika ievērošana sagādā pamatīgu piespiešanos. Zinu, ka jāēd, un atlaides šajā jautājumā sev nedodu. Pirms Rubenes paskrien pretī viens puisis no brīvprātīgajiem un pavaicā, vai man ir kādas īpašās vēlmes. Nevaru saprast, kas ar to īsti tiek domāts, tamdēļ atbildu, ka iztikšu ar to, kas tur būs atrodams – nav man šobrīd nekādu īpašo vēlmju. Rubenē ieskrienu saguris (tas droši ne no paiešanās), bet sēdēšanu vēl joprojām kategoriski izslēdzu no sava darāmo lietu saraksta. No atbalsta komandas puses tieku uzmundrināts stāstot, ka izskatoties ļoti labi, visi citi šeit jau knapi vilkuši kājas. Līdz galam es tam īsti nenoticu, bet neliela motivācijas deva tiek iegūta. Sāp kājas – ellīgi sāp tās kājas! Nezinu kā būs ar skriešanu un jau laicīgi pabrīdinu atbalsta komandu, ka pirmajā kalnā es došos pastaigājoties – skriešanas prieku esmu pilnīgi un pavisam pazaudējis.
KP6. Rubene – Valmiera (13 km). FINIŠS. Pāris kilometrus pēc kontrolpunkta atbalsta komanda pabrauc garām. Andris manā virzienā velta skarbus vārdus, lai pārstājot šito soļošanu, šis izrādās tomēr neesot nekāds skrējiensoļojums! Sakožu zobus un paskrienu, bet vairs nav iekšā. Saprotu, ka priekšā skrienošos man nav lemts panākt, bet aizmugurē līdz pašam horizontam arī nevienu nemana, tā vien sevi mierinot klumburēju uz priekšu, līdz beidzot sasniedzu Valmieras viaduktu. Uzvelkos kalnā, apskatos, ka tuvojās tomēr vēl viens konkurents, bet spēki ir mani pametuši, un šo cīņu es zaudēju. Mierinu sevi ar domu, ka sevis noteiktajā 12h laika limitā iekļaušos kaut vai atlikušo daļu norāpojot. Soļoju un ik pa brīdim smaidu, Sīmaņa kliņķis ir tuvu! Pretimnākošās omītes ar tirgus somām norāda, ka finišā sagaidot orķestris, un jāpieliek solis, lai tur nonāktu ātrāk, bet man tādu iekšējo resursu vairs nav. Pēdējos 500 metrus gan saņemos – sakožu zobus un noskrienu. Sarkanais paklājs – kliņķis – finišs (11:40:05) – smaids – ābolu strūdele!
Darbiņš padarīts, sajūtas ir lieliskas, smaids vēl ilgi nepamet manu seju. Tā cīņa pašam ar sevi un ar bezgalīgo šoseju ir uzvarēta, kas vēl pirmajos 40km karājās visai trauslā šaubu diegā. Sagurums un sāpošās kājas mani nepamet visu sestdienu un daļēji arī svētdienu, bet tas viss ir pie lietas pēc šādiem nelieliem skrējiensoļojumiem. Rīta saule un brīvprātīgie kontrolpunktos arī iedod labu enerģijas devu turpināt uzsākto cīņu. Vai skriešu vēl kādreiz uz Valmieru? Iespējams, bet visticamāk ne nākamgad, jo ir tik daudzas citas ultras, kuras gribās nākotnē pamēģināt. Pasaule, saturies!
Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem.
Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt.
107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju.
Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam.
Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju.
Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.
Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju.
2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.
Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.
Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.
13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.
Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju.
P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta.
Vispirms joks par valodu. Igauņu valodas vārds “jooks” nozīmē “skrējiens”, arī “dzertu” (vajadzības izteiksmē). Latviešu valodā var piedzerties līdz kliņķim un arī skriet līdz kliņķim.
Tātad: naktī no pirmā uz otro aprīli pulksten 00.00 Rīgā pie Brīvības pieminekļa pulcējās vairāk nekā 100 latviešu un viens igaunis – es, vienīgais ārzemnieks. Mērķis – noskriet 107 kilometrus līdz Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim un tam pieskarties.
Noteikumus es nebiju izlasījis pietiekami uzmanīgi, tikai dažas dienas pirms sacensībām uzzināju, ka vajadzēja obligāti uzcept sklandrausi. Par laimi, skrējiena rīkotāji atļāva man atnest igauņu ēdamo. Reģistrācijas meitenēm iedevu līdzi paņemto šokolādi, kas pagatavota no Urvastes kamas miltiem. Urvaste ir ciems Dienvidigaunijā, kur es dzīvoju.
Lielākā neuzmanība bija tā, ka es biju lasījis informāciju par kontrolpunktu atrašanās vietām, bet tas man izgāja no galvas. Gandrīz ceļā es būtu devies bez nevienas ūdens lāsītes. Skatoties uz citiem skrējējiem, pie kāda somas pamanīju dzēriena pudeli, sapratu, ka ir jāuzpilda arī mana pudele, kurā bija palicis pavisam nedaudz vitaminizētā dzēriena. Tomēr 0,75 litru bija par maz, jo pirmais kontrolpunkts bija ierīkots pēc 36 kilometriem. Piemēram, līdzīgā skrējienā „Hānja 100” pirmajos 36 km ir 10 dzeršanas un 5 ēšanas punktu.
Pirms starta tika dziedāta valsts himna. Tā bija pirmā reize, kad es pa īstam nodziedāju Latvijas himnu. 2014. gadā Ventspilī, kad notika pasaules čempionāts hokejā sievietēm, arī dziedāju, taču toreiz vēl nezināju daudzus himnas vārdus.
Sākumā skrēju pietaupot spēkus, temps bija tāds, ka aiz luksofora mūs panāca nūjotāji. Bija jāievēro satiksmes noteikumi. Es skrēju kopā ar kādu meiteni, iespējams, mazliet par ātru, jo pat maratonā nedrīkst pārspīlēt ar tempu, kur nu vēl divreiz garākā distancē. Taču pirms Juglas gājēju tuneļa man negribējās palikt vienam, jo nebija nekāda priekšstata, kā tam tunelim tikt cauri. Izrādījās, ka tas bija viegli un vienkārši. Netālu no mums kāds garš vīrietis ar milzu soļiem mina mums uz papēžiem. Viņa taktika bija tāda – sākumā soļot, pēc tam skriet. Interesanti, ka skrējienā “Hānja 100” rīkojos līdzīgi, un tā bija vienīgā reize, kad es noskrēju visus 100 kilometrus.
Abi mani līdzbiedri pamazām sāka attālināties. Ūdens sāka beigties un galu galā beidzās. Es negribēju citiem lūgt, droši vien viņiem mugursomā arī nebija nekādu lielo rezervju, turklāt noteikumos teikts, ka apkalpošana ārpus kontrolpunktiem nav atļauta.
Kad biju palicis viens, nekavējoties apmaldījos – uzgāju uz nobrauktuves, tā bija liela laime, ka es sāku šaubīties. Un no aizmugures tuvojās divas meitenes, kuras zināja pareizo virzienu. Ar šīm meitenēm vēlāk tikos vairākkārt.
Kontrolpunktā (36 km) es pamatīgi dzēsēju slāpes, gribēju piepildīt arī pudeli, bet man ieteica nestiept līdzi lieku smagumu, jo līdz nākamajam kontrolpunktam bija tikai 10 kilometru. Tajā brīdī es nekādi nespēju saprast, ka kaut kur pasaulē ūdens ir par daudz.
Nākamajā kontrolpunktā man cītīgi skaidroja – tad, kad es pamanīšu upi, noteikti jāturas pa labi, citādi aizskriešu uz turieni, kurp pērn aizskrēja visi igauņi. Es atcerējos, kā vienreiz, ar ģimeni braucot no Rīgas lidostas mājup, Valmieras vietā aizšāvāmies uz Siguldu. Šoreiz viss beidzās labi, bet tas bija tikai sākums…
Kad pamanīju, ka autobusu pieturā stāv cilvēki, sāku prātot, vai tiešām naktī šeit brauc autobusi. Patiesībā pusnakts jau sen bija garām, tas bija pavisam normāls autobusu kursēšanas laiks, tikai laukā vēl turējās neliela krēsla. Skriet naktī nav viegli, jo organisms pieprasa miegu. Man bija tā pati grīļīgā sajūta, kas pagājušajā vasarā, kad skrēju Īsaku (Iisaku, Igaunijā) nakts stadiona maratonu. Īsaku maratonu noskrēju divreiz vienā diennaktī, un pirmais notika ļoti grūtos apstākļos – jūlijā svelmē.
Atkal panācu tās pašas meitenes, pastaigājāmies, parunājām. Tūlīt no jauna sāku skriet. Kādā kalna kāpumā, kur es, protams, soļoju, pamanīju, ka meitenes ir krietnu gabalu atpalikušas. Taču man arī bija grūti. Kaut kur 50. kilometrā sāku fotografēt 100 metru stabiņus ar ceļa numuru 6, lai mazliet atvilktu elpu. Igaunijā nav tādu 100 metru atzīmju ceļa stabiņu, mums ir atstarojošie stabiņi, bet ļoti neregulāri, daudz biežāk nekā pēc katriem 100 metriem.
Īsi pirms 65. kilometra kontrolpunkta mani bija pārņēmis pilnīgs bezspēks. Iedomājos, ka atlikusi vēl precīzi maratona distance, bet es jau esmu pilnīgi atrubījies. Jutu, ka jāpārtrauc. Skrēju un gandrīz vai raudāju. Man bija tik ļoti žēl, ka esmu pielicis tik daudz pūļu, bet tomēr nesasniegšu kliņķi. Es, kurš vienīgais pārstāvu Igauniju un visu pārējo pasauli!
Sēdēju kontrolpunktā, purināju galvu, apgalvoju, ka man ir ļoti smagi, meklēju vārdus, kā pateikt, ka pārtraucu (īstenībā es nemaz nezināju, kā to pateikt, jo nekad tāda vajadzība nav bijusi), taču par mani nekavējoties sāka rūpēties, sarēķināja, ka es droši vien vēl pagūšu iekļauties kontrollaikā (19 stundas), paēdināja, padzirdīja, uz pleciem uzmeta siltu segu (droši vien to darīja visiem, kas tur sēdēja). Pēc tādām rūpēm es nekādi nespēju pateikt, ka bija jauki, bet es neturpināšu.
Paspīdēju ar domugraudu: visi pasaules maratonisti zina, ka maratons sākas no 35. kilometra, bet Latvijā tas sākas no 65. kilometra.
Tās pašas divas meitenes mani panāca, kad es vēl atrados kontrolpunktā. Droši vien arī viņām tur aizritēja daudz kvalitatīva laika.
Man smeldza labās kājas mazais pirkstiņš, un, kad mani fotografēja pie klavierēm, kas stāvēja lauka malā, uzprasīju, vai mašīnā ir plāksteris? Bija. Kad novilku zeķi, sapratu, ka pirksts nav noberzts, bet sāp nags. (Nākamajā dienā pamanīju, ka pirkstgalā uzmetusies tulzna, ja es to būtu pārdūris ar adatu, droši vien skriet būtu bijis vieglāk). Tomēr plāksteris mazliet līdzēja. Man vēl pavaicāja, vai es turpināšot līdz galam? Es atbildēju, ka, protams, esmu jau tik tuvu. Viņi smējās – vēl taču 30 kilometru. Gribēju tam noticēt, taču īstenībā bija 37 kilometri.
Pēc kontrolpunkta, kas norādīja, ka līdz finišam palikuši 30 kilometri, es vairs neskrēju.. Tie 17 kilometri līdz nākamajam punktam bija nomācoši pamatīgs attālums, lai gan ūdens man pietika, tomēr pielēja vēl. Es nespēju paciest, cik lēni velkas kilometri (virzījos tālāk kā tāds īstais igaunis). Aiz katra līkuma cerēju, ka būs kontrolpunkts. Bija daudz garu taišņu. Laiks arī jau vasarīgi karsts, vismaz tā es jutu. Pretī braucošo (vēl vairāk no aizmugures) mašīnu atzinīgā taurēšana deva spēku.
Galu galā kādā autobusu pieturā apsēdos uz soliņa. Jutu, ka šoreiz mans skrējiens ir beidzies, nejaudāju pat uzslieties kājās. Domāju, ka skrējiena turpināšana var kļūt bīstama dzīvībai. Tad man blakus apstājās viena no rīkotāju mašīnām. Pajautāja, vai viss kārtībā. Piecēlos, piegāju pie mašīnas, uz mēles vārdi: “Jā, labi, būs jau gana, varat mani aizvest kaut kur drošā vietā”. Iesāku: “Man ir ļoti grūti… bet es vēl mēģināšu!”
Tajā brīdī man tuvojās viena no tām divām meitenēm, un kopā tik tiešām bija vieglāk turpināt. Auzu cepumi un hematogens, ko man pasniedza no mašīnas, uzlaboja stāvokli. Kad mēs jau pamanījām kontrolpunktu, es jutu, ka tas it kā bēg no mums un ka mēs to nekad nenoķersim.
Kontrolpunktā atkal bija pamatīga aprūpe, masēja pat kājas, man gribējās ilgāk pasēdēt, taču kontrolpunkta sievietes uzmundrināja – re, meitenes jau ceļā. Jā, kontrolpunktā satikām vēl vienu meiteni.
Abas meitenes es panācu ar soļiem, kas bija gandrīz kā skrejsoļi. Varbūt nākamajos ultramaratonskrējienos man tos jāizmanto pašā sākumā, ja es, protams, šos soļus atcerēšos.
Pēdējie 13 kilometri arī neaizrit viegli un ātri. Man tas bija jāzina, jo esmu bieži gājis šādas distances. Pat no nulles sākot, kad noguruma vēl nav, laiks neiet tik ātri. Kādā brīdī meitenes atpalika no manis, viena droši vien pabija mežā, bet es turpināju mierīgi, it kā nogaidot, taču apstāties man vairs negribējās, jo tā būtu pārāk strauja kustība. Meitenes mani panāca vēlreiz, bet pēc pāris kilometriem atkal atpalika.
Kad apkārtne jau atgādināja Valmieru, „senākā paziņa” mani panāca vēlreiz. Starp citu, noskaidrojās, ka viņu sauc Ieva. Igaunis divatā ar Ievu – tas jau kļūst par klasiku. Diemžēl kontrollaiks beidzās, kad mums palika 3 kilometri līdz finišam. Pie kliņķa bijām pulksten 19.26. Rīkotāji bija jau aizgājuši uz apbalvošanu, bet šķiet, ka mūsu un vēl četru, kas finišējām vēlāk, rezultāti tomēr ir ierakstīti protokolā. Tomēr galvenais, ka izdevās tikt līdz kliņķim.
Ko es vēl atklāju, pārbaudot, kur precīzi tad atradās kontrolpunkti? Pirmais bija jau pēc 23 kilometriem, taču tam es biju paskrējis garām. Nākamreiz noteikumi būs jāizlasa rūpīgāk.
Katrā ziņā, tā bija lieliska pieredze un milzīga latviešu valodas prakse. Noteikti es nekad vēl nebiju runājis tik daudz latviski vienas diennakts laikā.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Margus Konnula bloga.
Darbā viss sarunāts, piektdiena brīva! Tas nozīmē, ka guļu cik vien varu ilgi… Pamostos no briesmīga sapņa, kurā raudu par to, ka neskrēju uz finišu, līdz Valmierai tiku, bet ne finišs… Kāpēc? Pamodos un mēģināju sev atbildēt uz šo jautājumu, kāpēc skriet tādu gabalu un neskriet uz finišu? Neatradu atbildi.
Kad biju pamodusies sapratu, ka jābrauc ar velo jāmeklē sklandurausis. Izbraukājos un neatradu. Internetā atradu recepti, paņēmu sastāvdaļas un cepu savējos pati. Biju nedaudz satraukusies, kā sanāks, jo parasti, ja kaut ko jaunu mēģinu, tas nesanāk un jāmet ārā. Šoreiz nogaršoju un biju sajūsmā par to garšu! Tai jābūt zīmei, ka viss būs labi. Satraukums protams ar katru stundu aug augumā. Iegāju vēl vienu reizīti pagulēt, lai vairāk būtu enerģijas skrienot.
Nu ko, bija pienācis laiks iet laukā no mājas un braukt reģistrēties skrējienam. Izejot jau sabijos, būs jāskrien pa lietu. Sāku sev iestāstīt, ka nebūs tik traki (man ne visai patīk lietus skrienot, ja vienīgi uz ielas ir silti). Braucot uz LU esmu ļoti klusa un jūtu vēderā taureņus dejojam… Kā būs šonakt?
Kad esmu pie reģistrācijas galda, jārāda savu ekipējumu esmu tik uztraukusies, ka trīc rokas un nesaprotu, kas man jādara. Brīvprātīgie saka, lai esmu mierīgāka, bet nespēju nomierināties, tūlīt būs grūtais ceļš.
Pie Mildas dziedam himnu, esmu saviļņota. Un tad jau starts, nu ko, laižamies avantūrā vēlreizīti.
Kā ir starts, tā iestājas lēnām mieriņš, cenšos sev stāstīt – mieru, Aija, mieru! Tad satieku Zani, ar ko daži apļi skrieti no saulrieta, līdz saullēktam vasarā. Domāju – pievienošos viņai, lai nepārcenšos sākumā. Skrienam tā mierīgi 6 un vairāk minūtēs kilometru līdz 1. kontrolpunktam. Pļāpājam un esam priecīgas, kaut kāds dīvains grūtums uznāk neilgi pirms 1.KP, bet, kad tieku pie ēdiena saprotu, ka tas no tā, ka sāka gribēties ēst. Kad esmu iestiprinājusies pietiekami, paceļu galvu, bet Zanes nav… Hmmm? Jau aizskrēja? Nekur neredzu. Nu labi, tad es arī došos lēnītēm uz priekšu.
Pa celiņu ar svecītēm – tas bija skaisti, paldies!
Lēnām skrienu, skatos apkārt, un visu laiku priecājos, ka lietus nelīst. 2. KP arī bija tāds, ka gaidīju jau. Kaut kā likās ilgi, no brīža kad izskrēju ārā no Garkalnes pagrieziena līdz Vangažiem. Hmmm… Kaut kā ar mašīnu liekas pavisam tuvu. Haaaaa, ar kājām nav! Kad jau redzams KP, jūtos priecīgāka, jo zinu, ka pasēdēšu un apēdīšu kaut ko un tad turpināšu ceļu. Bet jokaini bija tas, ka es redzu KP, bet viņš kā nenāk tuvāk, tā nenāk!!! Kas vainas? Esmu pavisam lēna palikusi? Nē. Skrienu, kā skrēju ar tām pašām 6 un vairāk minūtēm km.
2. KP ieraugu Guntu, kas izskatās ļoti bāla, sabaidos, kas tad noticies. Viņa pastāsta, ka dosies prom. Bēdīgi, bet veselība tomēr mums viena katram, skrējieni vēl būs.
Tad esmu gatava doties tālāk uz nākamo KP Raganā.
Šeit pretēji attālumam, kas likās baisi liels no 1. uz 2. KP, šķita pat ļoti neliels attālums. No 2. KP līdz pagriezienam likās, ka nekas traks nav. Ātri pienāca, un tajā vietā, kur Murjāņos sēdēju pagājušo gad, šogad pat nelikās nepieciešams apsēsties. Tad nu tikai nopētīju pieturu un devos tālāk.
Biju jau sevi sarunājusi, ka pa kalniņiem augšā noteikti kāpšu, neskriešu, lejā – skriešu. Atceros – vēl ik pa brīdim skatījos debesīs, jo tur sāka parādīties starp mākoņiem tik skaistas zvaigznes, tik daudz, daudz! Ar šī brīža prātu liekas – ļoooti ātri pienāca 3. KP. Un pēc pulksteņa vadoties, sapratu, ka esmu ātrāk šajā kontrolpunktā, jo gaisma nebija vēl tik ļoti uzaususi. 3. KP, kā daži skrējēji izteicās bija romantiskākais no kontrolpunktiem tai brīdī, kad biju arī es tur – vienā debespusē spīdēja mēness, bet no otras jau ausa gaisma. Tas bija brīnumains skats. Saņēmos un devos tālāk
Neilgi aiz KP uz ceļa izskrēja divi suņi, es baidos ļoti no suņiem. Viņi ļoti rēja un skrēja man klāt. Tad es saņēmu drosmi un uzbļāvu – MĀJĀS. Tad viņi aizgāja.
Tālāk biju sevi pierunājusi, ka skrienu 8 km un tad varu paieties, un šai brīdī sāku izjust sāpes gurnā. Tās bija diezgan briesmīgas. Bet saņēmos un noskrēju 7,5 km no 3.KP, kad palika vēl 10,5 apmēram līdz nākamajam kontrolpunktam. Pēc skriešanas posma jutu, ka gurnam ir pavisam grūti un iešanas temps arī nav nekāds ātrais, tik daudzi mani apdzina, un likās tik tāls ir 4. KP, bet rīts palīdzēja pārdzīvot, šo sajūtu, jo putniņi apkārt čivināja. Patika tā sajūta, ka likās, tepat putniņš blakus dzied, pagrozu galvu neredzu, paceļu galvu uz augšu un tur tāds mazs punktiņš ir augstu, augstu debesīs. Kā es varu viņu tik labi dzirdēt? Satriecoši!
4.KP – Beidzot ir klāt. Sēdēju tur un saku sev, man ir jātiek līdz nākamajam KP un tad domāšu, ko darīt tālāk. Te satiku atkal Zani, viņa tomēr bija palikusi aiz manis un tagad panāca. Bet, kamēr Zane pārģērbās, es devos tālāk, jo zināju, ka esmu lēna, ļoti lēna.
Šajā posmā no 4. uz 5. KP abi velniņi uz pleciem sēdošie mani visu laiku uz visādām lietām mēģināja pierunāt – viens mēģināja pierunāt, ka nav ko mocīt gurnu, otrs, teica, ka skrienot būšu ātrāk galā. Bet neklausīju ne vienu ne otru. Pati izdomāju, ka iešu, lai pietaupītu spēku arī beigām, lai nav pilnīgi traki. Jokaina lieta ir tāda, ka 5. kontrolpunkta sajūtas neatceros. Zinu, ka biju, bet, kā es tur jutos – neatceros, laikam pusmiegs bija liels.
Pēc 5. kontrolpunkta kaut kur pa vidu Zane man iedeva Ibumetin, lai mazliet mazākas mokas ar manu gurnu, un tad kaut kādā brīdī mans dzīvesbiedrs brauca garām, biju ļoooti priecīga viņu ieraudzīt. Prieks patiešām bija liels, pat asaras actiņās parādījās! Viņš aizbrauca uz pēdējo KP – Rubene un panāca man pretī. Tas bija spēcīgs atbalsts man. Tas mani kaut kā uzmundrināja.
Gan gājās lēni, nūjotāji jau sen bija aizsteigušies man garām, likās man nesanāks viņus panākt. Bet, kad ienācu Rubenes kontrolpunktā, satiku nūjotājus. Ātri ieēdu un padzēros, man patika, ka man visu laiku jautā, vai man viss ir labi, vai man vēl kaut ko atnest. Jutos, kā princese, kam visu pienes. Kolosāla sajūta!!! Lieliskie brīvprātīgie, paldies Jums!
Tad saņēmos un devos ātrāk par nūjotājiem laukā no tā punkta, lai ātrāk tiktu galā. Temps bija palielinājies – Ibumetin sāka iedarboties, vēl gan jutu, to sajūtu. Un nūjotāji tomēr panāca mani un paliku viņiem līdzās, bet pēdējā. Vienā brīdī kaut kas notika un man pēkšņi parādījās enerģija + spēks + sāpes arī vairs nemocīja tik spēcīgi. (Varbūt manas bizes vainīgas?) Sāku arvien ātrāk kustināt kājas un apdzinu nūjotājus, un pat izrāvos priekšā. Tad, kad jau ieraudzīju Valmieru, biju gatava tam, cik tālu ir Sīmanis. Un jutu prieku par to, ka ir Valmiera un man ir spēks! Netālu no viadukta atkal man pretī atnāca mans dzīvesbiedrs, un kopīgi tipinājām uz priekšu ātrā solītī. Es pat sajutu spēju skriet. Beigās pat skrēju un, kad es ieraudzīju, ka spēju apdzīt Jurģi (es gan nezināju, kā viņu sauc, bet tagad zinu) Es no visa spēka skrēju. Tiešām no visa spēka, skatījos pulkstenī pēc tam temps bija ātrāks nekā Rīgā!!! Tik ļoti gribēju pieskarties Sīmaņa rokturim!!!
Sajūtas lieliskas, ka man izdevās paveikt šo! Mazliet saskumu, ka nespēju uzlabot savu iepriekšējā gada rezultātu, bet tas uz manas treniņu nebūšanas sirdsapziņas. Iespējams kaut kad pārspēšu iepriekšējā gada rezultātu.
Esmu laimīga! Paldies visiem, kas atbalstīja, kas bija kopā, kas veidoja šo skrējienu! Tās robežas vajag meklēt. Un saprast, ka īstenībā tādu nav!
Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.
Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.
Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.
Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu
Rudenī kādā PAN!K skrējienā atzinos, ka gribētu pieveikt Rīga-Valmiera. Saņēmu atbildi, ka tad jau jātrenējas un jāskrien uz Bikstiem. 17. decembrī es pēdējās minūtes pirms eksāmena pavadīju, reģistrējoties Rīga-Valmiera, jo pieņemt ātru lēmumu piedalīties savā pirmajā ultramaratonā ir ārkārtīgi viegli, kad brīvo vietu skaits sarūk tik strauji. Lēmums pieņemts, tagad nudien jātrenējas. Šāds ir īsais stāsts tam, kā nonācu pie domas janvāra aukstumā skriet 81km no Rīgas līdz Bikstiem.
Līdz šim mana garākā noskrietā distance bija maratons, tāpēc nudien nezināju, vai tikšu līdz galam. Biju izvirzījusi sev mērķi tikt tālāk par 50km, kas šķita prātīgs variants, kad man nav ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek pēc 42km. Lai arī gribējās pieveikt visu 81km garo ceļu līdz Bikstiem, man īsti nebija izpratnes par to, ko tad īsti šāda distance nozīmē.
Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma
Skaistā sestdienas rītā mūsu kuplais skrējēju pulks uzsāka skrējienu no Pārdaugavas uz Bikstiem. Centos nekur neaizsteigties un skriet savā ātrumā, jo zināju, ka spēku vajadzēs vēl vairākas stundas. Līdz Piņķiem noskaņojums bija lielisks, pēc tam skriešana grupiņā kļuva par skriešanu strīpiņā. Arī 2. KP pie Lāču ceptuves sajūtas bija lieliskas, tik iedzēru nedaudz tēju ar kolu un tipināju tālāk. No šī KP sākās ceļš vienatnē, taču viena gan nejutos, jo visu laiku priekšā un aizmugurē varēja redzēt kādu skrējēju, kā arī ik pa laikam kāda mašīna uzmundrinoši uztaurēja.
Ap 30km aukstums bija sasniedzis manas Dion želejas, kuras nebiju iedomājusies turēt siltumā pie muguras, kur no sasalšanas tika glābta viena no divām sporta dzēriena pudelēm. Par laimi, High5 želejām aukstums neko nespēja nodarīt, tāpat kā banāniem. Drīz arī bija klāt 3. KP, kur kādu laiku atpūtos, gādīgi aprūpēta, tad paņēmu savu želeju rezerves no mašīnas, ieliku siltākajā kabatā pie muguras un aidā!
Pēc Kalnciema tilta uznāca putenis. Šoseja balta, priekšā neko neredz, skriet galīgi vairs nav viegli. Pamanījos arī apliet cimdu, kas nu nekādi nepalīdzēja ar plaukstu siltumu. Taču turpinu tik kustēt uz priekšu un sparīgi kustināt pirkstus. Drīz vien cimds bija sasalis, pirksti – sasiluši. Turpmāk ar dzeršanu biju uzmanīgāka.
Vēl kustamies! Foto: Imants
Bija noskrieti kādi 45km, kad sāku just vieglas sāpes kreisajā augšstilbā. Šis pats muskulis sagādāja diskomfortu arī pagājušā gada LRM. Uz brīdi pārgāju soļos, tajā laikā gan kaut ko apēdot, gan uztaisot bildi un aizsūtot draugiem. Pēc tam atkal varēju kādu laiku paskriet, taču turpmāk aizvien biežāk un biežāk pārgāju soļos uz kādiem 100-200m, lai nodarbinātu citus muskuļus un uz brīdi atpūstos.
4. KP pie 51km sasniedzu diezgan priecīga. Viegli nebija, taču serviss un gardumi kontrolpunktā palīdzēja un biju droša, ka arī līdz nākamajam KP tikšu. Aizvien vairāk likās, ka ar to arī pietiks.
Nākamie 9km līdz Pienavas 60km KP nudien nebija viegli. Kad nonācu tur, pieņēmu lēmumu izstāties un tikt aizvestai uz Bikstiem siltā mašīnā. Man jau tajā brīdī likās, ka pēc kāda laika tā brīža sajūtas vairs neliksies tik trakas un jautāšu sev, kāpēc vienkārši nesaņēmos un netiku līdz galam, taču gribēju savu pirmo ultru atcerēties ar smaidu, pat ja līdz galam netiku. Tajā brīdī biju nomocījusies ne tikai ar sāpošo kāju, bet arī ar visādām nelielām plānošanas un gatavošanās kļūdām, kas pavisam vienkārši norakstāmas uz pieredzes trūkumu.
Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants
Rezultāts? Izdarīti ārkārtīgi daudzi secinājumi, kurus turpmāk ņemt vērā, kā arī gūta ļoti vērtīga pieredze lieliskā kompānijā un pārliecība, ka es to varu, un tie ir mani lielākie ieguvumi. Esmu nudien priecīga, ka izvēlējos ar ultru iepazīties organizētā koptreniņā, pat ja ziema ar -13…-10°C temperatūru varbūt nav tie piemērotākie laikapstākļi pirmā iespaida gūšanai. Taču turpmāk solās būt siltāks, un, no-mājām-uz-mājām treniņa iedvesmota, es jau plānoju savu nākamo garo treniņu no Engures uz Rīgu (vispirms tik jāuzvar noķertais bacilis). Katrā ziņā no Rīga-Valmiera es vairs nebaidos!
Beigās tik gribēju vēlreiz pateikt milzīgu paldies organizatoriem par tik fantastisku piedzīvojumu, visiem brīvprātīgajiem palīgiem pfar lielisko atbalstu gan trasē, gan ārpus tās un visiem dalībniekiem par iespēju skriet kopā! Noskrien!
km 
-