Skrējienos, īpaši tādos, kas ilgst vairāk par pāris stundām, neizbēgami nonāku līdz dažāda veida pārrunām ar sevi. Trīs epizodes un sarunas.
Epizode Nr.1
2015.gads. Rēzeknes 12h rogainings. Naktī. Brienam pa brikšņiem, tad līdz potītēm pa smirdīgu zampu, tad luktura gaisma atduras egļu zaru sienā, kura šķiet necaurejama neiegūstot kādu svaigu skrāpējumu. Tā nu eju un sāku sapņot par to, ar ko es sevi gribētu apbalvot pēc finiša. Hmmm, cik jauki būtu pagulēt vannā, un nez, ko es tādu garšīgu varētu gribēt apēst?! Varbūt es gribēšu alu? Mmm, jā, tumšo, droši vien…
Epizode Nr.2
2015.gads. Zilonis tumsā. 2 apļi x 28 km. Par šo pasākumu zināju, ka noteikti vēlos piedalīties, kopš brīža, kad tika paziņots, ka tāds vispār būs. Beidzot esmu sagaidījusi! Skrienu – nakts, tumsa, odi, lukturu gaisma, meža takas… Skrienu pirmo apli un domāju – kāpēc es to daru? Kur es skrienu naktī, tumsā, pa mežu? Neredzu jēgu tam, ko šobrīd daru. Un kā lai vispār samotivēju sevi doties otrajā aplī? Varbūt pasapņot par to, kā jutīšos finišā? Ar ko sevi apbalvošu?
Abās epizodēs pēkšņs jautājums sev – Linda, kā Tu šeit nokļuvi?
Linda: Nu kā – sen gaidīju, nu atnāca… Pati pieteicos, samaksāju naudu, sarunāju komandu, transportu, atbraucu, plānoju un piedalos.
Es: Tad kāpēc Tu tagad sapņo par kaut kādām vannām, kūkām, alu vai dīvānu? Esi taču tur, kur gribēji būt! Tad kāpēc neizbaudi to, ko tik ļoti gribēji, bet steidzies ar savām domām kaut kur nākotnē?
Linda: Hmm… Labs jautājums!
Epizode Nr.3
2016.gads. LČ 50km. 18 apļu ar astīti skrējiens jaukā dienā pa asfaltētu celiņu cauri priežu mežam. Pirmos 30km skrienas labi, komfortabli, ik pēc 2.7km ir galdiņš ar dzērieniem un ēdieniem, gaiss pamazām iesilst, saulīte cepina tikai vietām, bet pārsvarā koki met ēnu. Un tad kļūst arvien siltāk un grūtāk. Kājas sagurst un pulss kāpj… Un atkal jau domāju – ko es šeit daru? Šoreiz gan nevaru atbildēt to pašu, ko epizodē Nr.1 un Nr.2. Jo šis nebija tas pasākums, par ko iepriekš būtu sapņojusi un gaidījusi. Skrienu un domāju, domāju un skrienu, un meklēju atbildes, kas varētu būt labākais iemesls dalībai šajā pasākumā?
Es: Varbūt jaunieviestās sporta klases?
Linda: Jā, it kā gribēju. Bet, šobrīd vairs nešķiet svarīgi.
Es: Nu tad varbūt iespēja tikt Latvijas čempionāta trijniekā?
Linda: mmmmjā, varbūt. Bet ir tik karsts un kurā CV rakstīšu to iespējamo LČ vicečempiones nosaukumu? Nē, negribu neko no tā. Gribu vēsu ezeru un pagulēt augstu saslietām kājām ēniņā. Varbūt beigt mocīties un stāties ārā?
Es: Vai tiešām ir TIK grūti? Nevari saņemties?
Linda: Varbūt varu, bet vai gribu?
Kaut kur pārrunu karstumā uzzinu, ka izstājas reālākā kandidāte uz čempiones titulu, tādējādi mani padarot par sieviešu konkurences līderi. Pirmā no divām. Tagad vajadzētu priecāties, jo nu ir pavisam reālas iespējas kļūt par čempioni. Un atkal saruna ar sevi:
Es: Nu paskat, Tev tikai jāturpina tādā pašā garā un būsi Latvijas čempione!
Linda: Tad nu gan prieks, ar tādu rezultātu… Gandrīz stundu lēnāk kā pērnajai čempionei. Es taču gribēju tikai noskriet savu pirmo piecdesmitnieku un vēlams dabūt kaut kādu sporta klases nosaukumu.
Es: To arī izdarīsi, bet papildus dabūsi arī čempiones nosaukumu.
Linda: Nejūtos pelnījusi. Ir kaudze skrējēju, kas to varētu izdarīt labāk par mani.
Es: Nu, ko darīt, ka čempiona titulu dod par faktiski paveikto, nevis teorētiskajām iespējām. Vai tāpēc, ka citas nepiedalās vai izstājas, Tev būtu jāatsakās no tā, ko Tev dod? Tu jau vari atdot savu medaļu tai, kura būtu to nopelnījusi. Kurai dosi?
Priekšpēdējais aplis.
Linda: Es vairs nevaru. Viss. Kam man to pēdējo apli? Kam man to titulu un sporta klasi?
Es: …
Linda: Es tiešām vairs nevaru. Tūlīt būs starpfinišs. Kā tas būtu, ja es tagad apstātos, kad atlicis vairs tikai viens aplis līdz beigām?
Starpfinišā pārkāpju pīkstošos paklājus, pieskrienu pie galdiņa padzerties, apkārt cilvēki kaut ko runā un uzmundrina, un es uz brīdi aizmirstos.
Linda: Es taču aizmirsu izstāties…
Es: Nu tad būs jāskrien līdz galam.
Finišs. Apsveikumi, foto un nogurums. Balsis galvā apklust.
Izrādās, ka tomēr varēju. Un tiku pie skaista šķīvja. Un ir prieks par sevi.
Man patīk skriet, varu to darīt stundām ilgi, izbaudot dabas skatus vai vienkārši kustību prieku, tomēr garie skrējieni, ka zināms, ir stipri ārpus komforta zonas un mēdz sagādāt ne tikai grūtības, bet arī krietnu devu vientulības. Reizēm tas der, bet reizēm gribas kompāniju. Rogainingi šajā ziņā ir ideāli. Protams, var gadīties, ka jacīnas ir ne tikai ar savu, bet arī ar pārinieka mīkstmiesi, tomēr neizpaliek jautrība un kopīgi piedzīvojumi daudzu stundu garumā. Pirms pusotra gada pamēģināju to pirmo reizi un kopš tā brīža nevaru vien likties mierā. Patīk. Visbiežāk mana komandas biedrene ir bijusi Inga. Kopā ar viņu esam guvušas stipri daudz sāpīgu mācību, tādēļ vienojāmies, ka šoreiz visu darīsim pareizi vai vismaz ne tik nepareizi, kā līdz šim. Nomainījām arī nosaukumu no amizantā, bet mazliet neveiklā „Kur ir Ziemeļi?” uz „Sciurus vulgaris” kā atsauci uz VSK Noskrien Vāverēm.
Starta vietā pie Azura ierodamies laicīgi, tādēļ reģistrācijā ne mirkli negaidām rindā, paspējam pat uzēst brokastis un ieskriet aptiekā. Inga mani nedaudz uztrauc, jo nav vesela, lai gan viņa ir stipra un, jādomā, izturēs tās 6 stundas. Plānošana mums aizņem tieši haotiskas 20 minūtes. Neizskatot variantus, uzzīmējam ļoti optimistisku maršrutu ar 39 km gaisa līnijā. Gan jau vēlāk izdomāsim, kur noīsināt. Metamies stāties rindā pie ieejas starta koridorā. Kad pienākusi mūsu kārta nopīkstināt identus, Inga pēkšņi apķeras, ka nevar atrast kompasu. Saku, ka iztiksim ar manējo, bet viņa nav ar mieru, tādēļ traucas uz mašīnu to meklēt. Man tas uzdzen nelielu stresu, bet gan jau, ka es arī negribētu skriet bez kompasa. Vēroju kā cilvēku masas plūst iekšā starta koridorā. Esam tik daudz. Tas varētu radīt sastrēgumus uz ieplānotā dzelzceļa pārvada. Inga atgriežas bez kompasa, ko darīt, skriesim ar vienu. Starts. Cilvēku masa spiežas cauri vārtiem. Pieķeros pie Ingas somas, negribētos pazust straumē. Plūstam tai līdzi tilta virzienā, lēciens pāri barjerai un sastrēgums uz kāpnēm. Pirmais punkts ir tieši ceļmalā – pieticīgs divnieciņš. Diemžēl esam uzsākušas par strauju un mana nelietīgā kreisā kāja ņemas par to atriebties, raujoties labi zināmajos krampjos. Nāksies nomest tempu, gan pēc kādiem 5 km atlaidīs. Tikmēr savācam pāris garlaicīgus punktus Daugavas malā. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs – tik silts un pavasarīgs. Skriet bez virsjakas izrādījās pareizā izvēle. Nākošie 7 punkti izvietoti Ķengaragā. Tas ir mans rajons, te esmu pavisam droša, skrienu taču pa bērnības pagalmiem. Bišku padomāt vajag vien pie 67. punkta, parējie paši iekrīt kabatā. Ķengaragu atstājam ar 28. punktu, šķērsojot Šķirotavas dzelzceļa pāreju. Tieši laikā, jāpiezīmē, jo aiz mums dārdēdams velkas kravas vagonu sastāvs.
Turpinām pa Krustpils ielu. Ceļā aizvadīta nedaudz vairāk kā stunda. Šķiet, mums iet tīri labi, bet priecāties vēl nedaudz par agru. Droši vien, ka visi grūtie punkti vēl tikai priekšā. Necik daudz neskrējušas, raujam pa kreisi mazdārziņos meklēt 58. punktu. Šķērsojam grāvi, skaļi apmainoties ar viedokļiem, vai tas bija vai nebija jādara tieši šeit, lai nu kā – turpinām gar to uz priekšu, atpakaļ jau neskriesim. Šī nodarbe kļūst par izaicinājumu, kad jāspraucas pa brikšņiem starp grāvi un sētu, aiz kuras riedams un siekalas šķiezdams, plosās milzīgs, pinkains suns. Jāspraucas tiešām ar spēku, un esmu tik tuvu zvēram, ka sajūtu viņa elpu uz savas sejas. Tirpas pārskrien pār muguru iedomājoties, ar kādu labpatiku viņš šobrīd iecirstu zobus manā vaigā. Varbūt vajadzētu viņu nofotografēt? Atmetu šo domu, redzot, ka Inga sāk strauji attālinaties. Tiekam uz normāla ceļa un punkts ir rokā.
Tālāk karte rāda, ka šķērsojams grāvis. Kad nonākam pie tā, saprotam, ka ir auzas, grāvis ir plats un nekā līdzīga tiltiņam nav. Pavadām mirkli prātojot, vai ir vērts meklēt kādu apkārtceļu, bet nolemjam skriet gar grāvi puslīdz vajadzīgajā virzienā, cerībā, ka tas paliks vismaz šaurāks. Tas, protams, nenotiek. Otrpus grāvim pamanām kādu vīru komandu, kas saka, ka mūsu izvēlētajā virzienā nekas labs nav gaidāms, vienas vienīgas sētas, tādēļ labāk šķērsot to sasodīto padarīšanu. Viņi brien pāri grāvim vietā, kur tas aizaudzis ar krūmiem. Drosmīgi, bet pretīgi. Taču kādu mirkli skrējušas saprotam, ka mums jādara tas pats. Ūdens ir tiešām atbaidošs – duļķains, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainiem eļļas plankumiem pa virsu. Noskatām tādu aizaugušāku vietu un brienam pāri. Kedas piesmeltas, bet pāri esam. Nebija nemaz tik traki. Tikai neparasti silta sajūta kājām. Veiksmīgā kārtā esam trāpījušas uz vajadzīgā ceļa. Lai atrastu 65. punku, neriskējam maldīties cauri rūpnieciskajām teritorijām un skrienam apkārt uz Granīta ielu. Atpazīstam šo vietu, vispirms pēc smaržas – spēcīga svaigas koksnes smarža, pēc tam arī pēc izskata. Protams, te mēs skraidījām pagājušo sestdien, tikai no citas puses. Saprotam, ka, ja esam tik tālu apmetušas līkumu, būtu grēks nepaņemt arī 43. punktu, kas atrodams vieglāk par vieglu. Pēc tā garš un garlaicīgs skrējiens uz jau plānoto sešinieku. Jau atkal Ingas Garmins paziņo, ka laiks uzēst. Man rodas aizdomas, ka tam gadžetam vispār nekas cits nav prātā. Mirkli pasvārstījušās ar domu par vēl vienu ārpuskārtas četrinieku, tomēr nolemjam turēties pie plānojuma. Skrienot uz nākamo punktu, tiek pieveikts pusmaratons. Kādas 2h un 15 min. Tas mani uzjautrina – mans pirmais pusmaratons pirms 3 gadiem prasīja tikpat ilgu laiku. Inga smejas, ka viņai tik lēna pusmaratona gan nav bijis. Atrodam punktu, tas ir viegli, tāpat arī vēl vienu, maza ezeriņa krastā. Izskrienam cauri Vālodzēm, pa ceļam satikuši draudzīgo Eža Puskažociņu. Pēc punkta sasniegšanas saprotam, ka puse ceļa, spriežot pēc mūsu optimistiskā plānojuma, ir pieveikta un tūlīt būs pagājusi arī puse laika, tādēļ ir vērts apsēsies ceļmalā un nedaudz pārdomāt dzīvi. Pieņemam prātīgu lēmumu, nedoties uz vēl diviem attāliem ieplānotajiem punktiem, jo tas prasītu kā minimums 5 km, pie tam kas vēl zina, vai tajos mežos nesavārīsim ziepes. Tā vietā, ja laiks atļaus, paņemsim klāt kādu punktu tuvāk startam. Pēc sastrādātajām muļķībām Rīgas Rogainingā rudenī, ļoti centīsimies iekļauties kontrollaikā. Metamies pretī 55. kontrolpunktam. Līdz lielajam ceļam aizskrējušas, griežam pa taisno pāri apstādījumiem vajadzīgās elektrolīnijas virzienā. Priekšā, protams, grāvis. Kamēr apmulsusi veros, cik liels līkums būtu jāmet tam apkārt, Inga jau ir atradusi šaurāku vietu un lido tam pāri. Lieliski, tagad tikai pa stigu uz priekšu. Purvs, mums vajadzīgs austrumu stūris. Vai purviem vispār ir stūri? Kamēr par to prātoju, punkts jau spīd cauri kokiem. Lieliski. Ceļā uz nākamo gan nedaudz sapinamies meistarībā un aizskrienam ar dīvainu līkumu, ko pamanām tikai vakarā, pētot noskrieto ceļu. Tobrīd likās, ka skienam pa taisno. Nākamais punkts izrādās Līgo parka estrāde Ulbrokā. Viegli, tāpat kā turpmākie 2 kontropunkti tajā pašā Ulbrokā. Tomēr pēc tam tik vienkārši vairs neizskatās. Nākas skriet, līst un vilkties apkārt rūpnieciskai teritorijai. Brikšņi, atkritumi un sēta, kas šķiet teju vai bezgalīga.
Punkts tiek veiksmīgi atrasts un nākošais meklējams mežā. Tur gan nedaudz samulstam, jo šķietami vajadzīgā taka nav viena, kā saprotam pēc kartes, bet kādas trīs paralēlas. Galvu jauc arī svītrainas lentas, kas, sasietas ap kokiem, labprāt tēlo prizmas. Par laimi, mežs ir gana caurskatāms, lai punktu tomēr pamanītu.
Ceļā uz nākošo necilo trīspunktnieku, esam par zemu novērtējušas kartē iezīmēto grāvi. To, protams, var apskriet, bet no šīs vietas punkts atrodas nieka 50 metru attālumā. Vajadzēja domāt laicīgāk. Nav variantu, jātiek tam pāri. Diemžēl šis nav tik aizaudzis kā iepriekšējais draudziņš, bet labā ziņa ir tā, ka ūdens ir puslīdz caurspīdīgs. Pirmais solis, ir labi, iegrimstu līdz celim, otrs – arī līdz celim, nākošais, tuvāk grāvja vidum mani iesūc līdz augšstilbam. Nu nē, raujos atpakaļ, Inga palīdz man tikt ārā. Peldēt īsti negribas, un vilks viņu zina, cik dziļi var iegrimt grāvja viducī. Mēģinu vēlreiz, kur ūdens, kaut arī nav caurspīdīgs, taču aizaudzis ar maziem, retiem krūmeļiem. Kaut kā, pie tiem turoties, izbrienam cauri. Šeit vismaz ir tāda sajūta, ka pat tad, ja nāktos grimt dziļāk, pie tiem turoties, kaut kā izvilktos ārā. Punkts ir mūsu, metamies pakaļ nākošajām, un tur, kā smiedamies par mums, priekšā vēl viens grāvis, lielāks, platāks, dziļāks un netīrāks par visiem šodien redzētajiem. Inga saka, ka nebūs nekādas apkārt iešanas. Esam jau slapjas, mums nav ko zaudēt. Nu nezinu, līdz viduklim negribu, ne jau tajā zampā. Noskatām aizaugušāku vietiņu. Tā gan nevieš uzticību, jo krūmiņi ir ļoti smalki. Sakožu karti zobos, man līdzsvaram noderēs abas rokas, un drūmā nolemtībā brienu iekšā. Grimst, briesmīgi grimst. Un smird. Neizsakāmi smird, pēc kaut kādiem puvekļiem. Neviens normāls cilvēks te savu kāju droši vien nespertu. Bet mēs esam nogurušas, mums nav variantu. Jo dziļāk grimstu, jo ciešāk sakožu karti. Negribu, negribu, negribu! Tieku pāri, kāda laime! Tikko kā karte ir no mutes laukā, varu lādēties tieši tā, kā Ķengaraga iedzimtajai pienākas, lai man piedod šī rajona inteliģentā daļa. Pametu skatu atpakaļ, Inga ir tieši grāvja vidū un iegrimusi līdz staklei. Ak, nē, kaut nu viņa turpinātu uz priekšu, nevis atpakaļ! Protams, viņa dara tieši tā, izlīzdama no grāvja slapja un pretīgām dūņām nomūrējusies. Paspēju iemūžināt pēdējos šīs cīņas mirkļus. Esam krietni atvēsinājušās, bet punkts ir mūsu.
Ceļā uz nākošo punktu izlemjam, ka ātrāk būtu nogriezt mazu stūrīti caur kapiem. It kā nenāk prātā, ka būtu minēts kāds aizliegums. Man vispār patīk kapi, pie kam šajos ir daudz manu radinieku. Domāts – darīts. Raujam cauri kapiem. Pēc mirkļa izdzirdam skaļus svilpienus un dusmīgu aurošanu. Mēs esot bezkaunīgas. Bļāvēji sapulcējušies ap klātu galdu, velta mums ne tos jaukākos vārdus. Man gan liekas, ka ne mēs tās bezkaunīgās, ne mēs svilpjam, ne aurojam, ne dzīrojam pie klāta galda kapos – nelēkšojam taču pāri kapu kopiņām, vienkārši skrienam pa celiņu. Turpinām uz priekšu, apsteidzot kādu sieviešu komandu. Par laimi vairāk neapmierinātu indivīdu nesastopam, tikai liels, melns kaķis, pamanījis mūsu tuvošanos, bailīgi aizlien aiz kāda pieminekļa. Skaistulis. Priekšā vārtiņi, esam laukā, izskrienam cauri dzīvojamai teritorijai un esam tieši vajadzīgā ceļa galā. No turienes paņemt 64. punktu ir tīrā bērnu spēle. Pēc šī izlemjam paņemt vienu neplānotu punktu, kas izrādās, ir parciņā, caur kuru reiz skrējām vienā no Teikas koptreniņiem. Vieglāk par vieglu, ja neskaita, ka līdz tam jāskrien kāds pusotrs kilometrs. Vēl pāris skrienamie punkti un Dreiliņu mežš, kurā maldījāmies šīs sezonas pirmajā SSV. Aizraujam bišku par tālu, bet punktu atrodam, kaut ar zināmu līkumu, te nu jāpiekrīt teicienam: kam nav galvā, tam ir kājās. Atlikušas vien kādas 30 minūtes, tas nozīmē, ka no viena plānotā četrpunktnieka jāatsakās – nekādas flirtēšanas ar kontrollaiku šodien. Skrienam bez apstājas paņemot pēdējos 2 punktus. Nogurums un sāpošas kājas. Ko nu tur liegties, esam nomocījušās, bet finišs jau redzams, sadevušās rokās, gavilēdamas ieskrienam tajā kādas 7 minūtes pirms kontrollaika beigām. Mēs to izdarījām! Lieliska sajūta!
Izdarījām visu, ko varējām, atliek vien gaidīt rezultātus. Mūs sagaida mani vecāki ar garšīgu tēju. Pastaipām sāpošās kājas un dodamies pie rezultātu monitora. Savā grupā esam pirmās, tomēr mūs apsteidz veterānu komanda – Crazy sisters. Punktu skaits mums ir vienāds, bet viņas ieradušās ātrāk. Nav slikti, bet vēl jau rezultāti var mainīties, jo komandas turpina ierasties. Esam optimistes, tādēļ dodamies saposties pjedestālam, atstājušas manu tēti pieskatīt rezultātu tabulu. Atgriežamies tieši uz apbalvošanu. Emocijas kūsā un sāpes uz mirkli aizmirstas. Liels ir mūsu pārsteigums, ka apbalvošana notiek strikti pa grupām un mums tomēr ir iespēja uzkāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Ai, cik jauki! Smaids pa visu seju. Mums patīk tas pakāpiens!
Divplākšņi 30.decembrī pa dienu noskrēja savu 132.koptreniņu, bet vakarā nelielā burziņā atskatījās uz 2015.gada notikumiem un paraudzījās, kas mūs sagaida 2016.gadā. Parasti skrējēji uz gada notikumiem raugās, atskatoties uz to, kā veicies sacensībās. Arī mēs piedalījāmies sacensībās, arī mūsējiem ir vērā ņemami sasniegumi un pjedestāli, bet šis nebūs atskats par sacensībām, bet gan par mūsu kopā skriešanas prieku un ar to saistītiem spilgtākiem notikumiem. Lasīt tālāk.
Kad ieraudzīju, ka 2015. gadā Pasaules čempionāts rogainingā notiks Somijā, 200 km aiz polārā loka, man bija skaidrs, ka es to gribu. Izsludināju forumā, ka meklēju komandas biedru, un tā pavisam drīz radās komanda Double I – Inga un Inga. Lasīt tālāk.
Novembris atnāca ar noslēguma balli un reitingu līderu apbalvošanu. Kefīra kauss, Kalnu karaļi un karalienes, reitings parastais. Žūrija sprieda, vērtēja un izvēlējas kādu citu reitingu, par novembra Mēneša skrējēju iebalsojot pirmo Latvijas kausa rogainingā ieguvēju, kurš neļāva atslābt arī pārējo minēto reitingu līderiem, visos tajos ierindojoties pirmajā desmitniekā. Lai arī priekšroku dod mežiem, viņš nesmādē arī šosejas skrējienus un pat stadionu, par to visu arī parunāsim. Mēneša skrējējs novembrī – Nix65 jeb Nikolajs Lucāns. Lasīt tālāk.
Jo mēnesis, jo grūtāk. Septembris bija Spartatlona mēnesis, labi, ka 5 no 6 jau pabijuši Mēneša skrējēja godā un var pretendēt tikai uz vēl kaut ko augstāku. Valmieras maratons nāca arī ne vienu vien pārsteigumu un sasniegumu, šoreiz diezgan sīva dāmu konkurence – englishteacher, lellde, Inga_K. Englishteacher jau bijām paguvuši nointervēt pirms Latvijas vicečempiones titula iegūšanas, tad nu emocionāli žūrija nosvērās par labu Ingai_K. Vēl pirms diviem gadiem Valmierā viņa skrēja savu pirmo maratonu, šogad savu rezultātu uzlaboja par 48 (!) minūtēm. Un tas pēc diagnozes – C hepatīts un cīņas ar to.