Jo vairāk rakstu izlasīts, jo vairāk “man arī tā bija”.
Ne nu pirmajās reģistrācijas dienās, bet pieteicos. Lai… kārtīgi izskrietos.
Nosacīti varētu teikt, ka garie treniņi sākti skriet jau no Siguldas kalnu maratona 55km. Tad ar skatu uz vecgada sapni. Skriets tiek manā garā – mazāk ir vairāk. Bet kaut kā nepadodas kā gribēts. Kad noskrienu garo vai sapārotos garos, tad pāris, trīs nedēļas negribas skriet neko garāku. Beigās sanāk baigi maz km. Bet ir vismaz garie skrējieni.
Beigās gan izrādās, ka šis piegājiens nelāgi atspēlējas. Esmu jau novērojis, ja neskrienu nedēļas 3, tad man sāk lipt klāt saaukstēšanās. Un te nu viņa ir – sacensību nedēļas ceturtdienā.
Jāatzīst, ka neesmu īpaši rūpīgs pret sevi, tad nu, drusku pieslēdzas mājinieki un drusku kaut kas tiek darīts lietas labā, bet nu ne triecienuzbrukumā. Rezultātā, braucu uz Rīgu un nedaudz noklusēju Gintam un Leldei, ka labi vispār jau nav. Ceru, ka paliks labāk. Varētu teikt, ka tā arī bija.
Toties ar Mammu viss kārtībā. Iepriekšējā nedēļā jautā, vai es braukšot skriet uz Mežaparku. Atbildu: “jā, jā”. Mums jau kādu laiku ir noruna, ka skrienu es nu tā – kilometrus 15, ne vairāk. Vismaz tā jāsaka Mammai. Pa TV bija redzējusi, šoreiz neizskatījās pārāk satraukta.
Pie numuru izņemšanas pamatā dzirdu, ka gan jau skrienot palikšot labāk. Vien viens viedoklis: “vai nu paliks labāk, vai sliktāk”. Gints Kalns arī nobažījies un rāda uz funkcionējošiem C vitamīniem. Aizstaigājam ar Leldi līdz Origo un Mēness aptiekā Berocca Plus rokā gan. Patiešām organisms jūt spērienu. Divas tabletes pirms starta. Viena būs vēl 5.KP.
Pirms vēl esam reģistratūrā, zvana Edvīns. Jūtos pārsteigts un pagodināts. Laba vēlējumi no dzelzs vīra ir ko vērti. Saka, ilgāk par 10, nu labi 12h nav ko žāvēties trasē. Es pasmaidu un nestrīdos. Beigās izrādās, Edvīns prognozējis man finiša laiku 14h. Tādi tie sportisti ir, māk motivēt. “Veselā stāvoklī” es sev prognozēju koridoru 13-14h, bet vesels nebiju. Sanāca 15h. Varēja būt arī 16h, ja nebūtu sācis skriet 5.KP.
Murdoņas pilnajās minūtēs pirms iziešanas uz startu nepiedalos. Šoreiz šeit atstātā enerģija man nav lieka. Guļu uz mēteļu izsniedzamās letes.
Maffija man sagādājusi enerģijas želejas, dot – lukturīti. Uzticami, izpalīdzīgi, sirsnīgi draugi. Dot vēl sarūpē saspraudes pie Nr.55, Lelde rūpīgi sapako drēbes somā. Auto atslēgas nododu Ginc rīcībā.
Drošībai iedzeru vienu Ibumetīnu, jo galva ir uz tās robežas, kad var sākt sāpēt. Temperatūra kaut kāda vēl ir.
Pirms iziešanas dzirdu no Broku Tēta, ka lietu prognozē tikai varbūt rīt 12:00. Tāpēc no Laumas aizlienētās lietusbikses atdodu Leldei.
STARTS
Kāri ķeru katru luksaforu, jo stāvu labprātāk kā skrienu. Esmu pie gandrīz pēdējiem.
Rīgas zīme, noķerts Signis.
Iekšā man nav. Pastāvīgi paskriet nevaru. Bet pavisam slikti arī nav, tikai vājums.
Zinu, ja iet un skrien, tad tie skriešanas nogriežņi ir ātrākā tempā kā vienmērīgi skrienot. Orientējos pēc apkārt spīdošajām lampiņām un cenšos palikt plūsmā.
Ginc ar Inu norāda virzienu un saka ķert rokā MissBroka. Bet viņa jau skrien ar kādu. Turklāt ar austiņām. Turklāt es jau neskrienu vienmērīgi. Tāpēc klunkurēju pa savam, cik varu, tik paskrienu, pārējo eju.
Pirmais KP – šausmīgi tālu. Ieraudzīta Lauma, Lauma būs līdzās viscaur, līdz pat pēdējam KP. Bet tā īsti kopā skriet nesanāks, manas nespējas dēļ, beigās – manu pēkšņi parādījušos spēju dēļ. Uzkavēties vēl neprasās. Grūti nav. Prātu ar liekām domām nenomoku. “Mums mērķis ir zināms un mēs uz to ejam” (tik pat labi varam iet arī kājām). Gustavo – Mūsu soļi.
Otrajā KP gribas ieņemt horizontālu stāvokli, bet nav kur. Ina jautā: “kā ir, labi?” atbildu ar emocijām – gari vilktā: jjjjjjjjā”. Mani padzen no KP un esmu priecīgs ka tā. Sekoju meitenei ar velo pavadoni. Viņas arī man palīdz izvēlēties pareizo no 3 ceļiem. Tagad jau sāku izmantot autobusu pieturu soliņus. Kaut pusminūte, bet paliek labāk. Murjāņu kalniņi labi piemēroti iešanai. Vien uz leju, lai skrietu jāsaņemas.
Turpinu klunkurēt. Nekādu problēmu. Esmu mierīgs kā… [kas te ir aktuālā tēma?] Makarova suns.
Strauji tuvojas 3. KP Ragana. Nu ne gluži strauji, bet pienāk. Gaismiņa aust, ir skaisti. Kontrolpunktā saka, ka šis ir aukstākais brīdis un sasedz mani. Ļaujos, kaut jūtos silti. Lelde aprūpē. Pārbaudu pēdiņas, kuras sākušas sāpēt. It kā kārtībā. Apmīļoju un “nolieku atpakaļ”.
Piebrauc Ginc un veiksmīgi varu paņemt pāris želejas, jo nākamais KP vēl tālu, bet želejas (2) jau cauri.
Kā kontrolpunktā ienāk Georgs Jermolajevs, tā taisos prom. Drusku nokaunos, es taču var ātrāk.
“Vēsture māca, ka no tās neviens nemācās”. Bet es tomēr cenšos, un ignorēju lietas, kas varētu demotivēt, piemēram, ka līdz nākamajam KP ir 18km. Kas tad tas ir? Nav pat pusmaratons, phe.
Ir sākusies jauna diena un šo dienu pavadīsim tā, kā mums to vislabāk patīk darīt – skrienot. Lūk kā ir jādomā.
Mēģinu noķert Laumu un Vinetu. Izdodas. Bet tas arī viss. Varbūt dažs km kopā, bet tad saku: ”meitenes, paldies, bet jūs man esat pa ātru”. Meitenes vēl pagūst mierināt, ka es jau viņas tāpat noķeršot un es atpalieku.
Kaut kur šeit sākas grūtākais posms, kad arī paiet kļūst pa grūtu un balstos jau arī pret ceļa apmalēm.
Mazlietiņ ķer izmisums, bet prātu smīdina doma, ka var taču gulēt mērķa virzienā. Mans sargeņģelis, jeb skriešanas sirdapziņa (Edvīns), kā viņu pie sevis nosaucu pirms pāris nedēļām, raksta sms:
Davai saņemies un skrien!
atbildu: Nav iekšā. Bet turpinu kustēt.
sirdsapziņa: Ir iekšā ejam! Turies un netaisi selfijus un neraksti sms tikai trase.
4.KP Brasla. Inese, Laura, Kristīne. Pamājam druupijam. Jānis Danēvičs nav vairs viens (sāpes). Šo posmu veicam kopā. Jāņa draugs pa starpu citām vērtīgajām lietām atgādina, ka ir jāelpo. Kad ir iesnas, to ir grūtāk darīt, bet pēc Stalbes tas izdosies. Pagaidām soļojam, drusku paskrienam, pļāpājam. Vienīgais posms, kuru veicu ar kādu kopā.
Pirms 5. KP Stalbes pretīm panāk Alma. Esmu priecīgs. Liekas, ka Alma ir katrā KP. Mans mīļais plecs, uz kā paraudāt. Iedzeru C vitamīna tableti. Sūdzos, ka labais celis mazliet sāk sāpēt, izstaipu. Alma iesaka skriet pa apmali. Tā arī turpmāk daru.
Mirkli pēc KP noķeru Georgu Jermolajevu. Viņš paskatās uz mani un saka: “izskatās, ka ar tevi viss ir kārtībā”. Atbildu: “jā, tikai sākumā bija temperatūra, vājums, tāpēc nevarēju paskriet, tagad mēģināšu”. Un sāku skriet. No tā brīža gandrīz vairs neapstājos.
Uz priekšu dzen arī interese, kādā tad tempā būšu noskrējis šo KP. Kādus 9 km izturu bez mitas, tad sastopu MāriT un uzzinu cik līdz KP. Daudz, vēl 9km, bet jāsaņemas, ja jau elpa atvērusies. Kājas ļauj, viss notiek. Tiek ķerti rokās tie, kas pirms Braslas man (kā) stāvošam pagāja garām.
Domāju, vai noķeršu arī Laumu. Noķeru KP. Pirms tam uzslavas no meitenes ar velopavadoni: “malacis, saņēmies” un aijas-ch: “otrā elpa atvērās?” Atbildu: “pirmā”.
6. KP Mani apčubina. Likās, ka te jābūt Leldei. Ēdieni, dzērieni, segas. Novelku botas un ieraugu vienu tulznu. Izmantoju ar gudru ziņu līdzpaņemtās šķērītes un aizņemos ar ne tik gudru ziņu aizmirstos plāksterus. Izjūtas spēcīgas, bet paskriet pēc tam vieglāk.
Izdomāju izvirst un pārģērbju augšu. Ja nu man vairs nav spēku skriet. Ja nu sāk līt. Spēki bija un pēc pāris km atkal biju slapjš.
Lauma apvaicājas, vai man skrejamais piemeties? Atbildu, jā, un turpinu kursu. Lauma, savukārt atbild kā es sākumā: “es tagad iešus – skriešus”.
Izmantoju vēl pēdējo reizi soliņu, atguļos uz pārdesmit sekundēm. Un turpinu skriet. Mašīnas sveicienā pīpina arvien vairāk. Pa vidam viena ekipāža apjautājās, kas šis pa skrējienu. Un arī pāris kājām gājēju apvaicājās. Izskatījās, ka viņiem patīk mūsu aktivitātes.
Ņergu plakāti. Un tepat jau arī TĀ SAJŪTA. DARĪTS. Gandarījums. Es varu. Es to izdarīju.
Ina panākusi pretī. Paņem mani aiz rokas un skrienam, ātri. Saka: “Tev ir tik daudz sagaidītāju”. Saviļņojums. Tādi vārdi liek teju vai nosarkt.
Skatos, finišā arī Lelde. Aplaudē.
Laikam jau tomēr spēku pārāk daudz nav palikuši. Tāpēc izpaliek fotografēšanās ar līdzjutējiem. Undīnes apraudzīšana. Pat Laumu nesagaidu, bet steidzu tikt siltumā Avotos. Tur pirmkārt pirts un tad jau viss pārējais.
Paldies draugiem, un visiem labajiem cilvēkiem. Par labām domām un palīdzību.
Es tevi ļoti gaidīšu,
Bet ne pie pulksteņa pie laika
Pie debesīm es stāvēšu
Un mana roka slaidā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.
Runā, ka rīts gudrāks par vakaru. Bet vai Jaunais gads gurdāks par Veco gadu? Bet… Skriet vai padot ūdeni? Tāds ir jautājums. Jautājums bija, bet viennozīmīgas atbildes nebija. Tas nekas, ka pieteikšanās un skrējiena datums tika apvilkts kalendārā uzreiz pēc izziņošanas. Bet tas tāpat nemainīja faktu, ka jautājums bija, jo ne jau velti tika prasīta zāles palīdzība.
Piektdienas dienas otrā puse tiek uzsākta ar darba ballīti, kas izjauca plānus doties laicīgi mājās un pagulēt. Bet tā kā šogad pirmsstarta ballīte nav, tad izdodas nosnausties pāris stundiņas līdz Līva atbrauks pakaļ un pavadīs tālajā ceļā. Taisnības labad jāsaka, ka Iluta aizdzina mani gulēt, redzot, ka es vēl ap 19 biju augšā. Kamēr snauduļoju pamanījos parunāt ar Edgaru pa telefonu, jo viņš cierējot uz vienām manām tā teikt lietus virsbiksēm. Universitātē notiek līdz šim lielākais redzētais dzelteno vestīšu tusiņš. 10 minūtes pirms starta visi dodas Mildas virzienā, man vēl tik tai burzmā jāatrod savs pavadošais velo (Iluta pāris dienas iepriekš paziņoja, ka nav man ko vienai lietus laikā pa šoseju blandīties viņa brauks līdzi atbalstīt).
23:55 – Trešo reizi pie Brīvības pieminekļa ar kori dziedu himnu, pirmo reizi ne 18.novembrī.
0:00 – Hei, Sīmani. Te Milda. Ziņoju viņi devās ceļā.
0:09 – Sarkanie luksofori nogurdina.
Sarkanie luksofori šogad bija izstrādājuši savu īpašo plānu – likt apstāties pie katra krustojuma. Tikai velosipēdisti paspēja aizbraukt ātrāk. Ar katru nākamo ielu skrējēju rindas izretojās.
0:22 – Uz kurieni jūs skrienat? Uz Valmieru. Da ladna…
Ja pagājušo gadu šādu neizpratnes pilnu izbrīnu sastapām Juglā, tad tagad vēl pašā Rīgas centrā. Garām braucošās, savējās, mašīnas pīpina. Brīvības iela visā garumā pilna ar pazīstamiem cilvēkiem, kas vēlā nakts stundā izgājuši pastaigāties. Līdz Juglai skrienam bariņā.
1:32 – Hallo Rīga!
Gaisma beidzās! Laiks skriet lampiņas gaismā. Pie pagrieziena uz Tallinu mūs laipni palūdz pārkāpt pāri margām. Puiši pārceļ Ilutas velo. Skrienam trijatā. Ilgi nebija jāgaida līdz piezagās pirmās domas par mājām, siltu tēju, gultiņu. Bet varbūt izsaukt evakuāciju. Ne jau to pa tiem 20e, bet pamodināt Līvu un palūgt, lai atbrauc man pakaļ un aizved uz Valmieru? Ideja laba, man patīk. Jāatzīst viņa par manu plānu gan neko nezin. Manu domu iztraucē ekstra KP ar mūziku un apelsīniem vienā no pieturām. Forši.
Tālumā spīd dzeltenās vestes. Ilutai saku, ka tur vēl kādu km aiz viņiem ir pirmais KP. Pilsētā, kur izgaismotas ielas nav ko savu lampiņu lieki dedzināt. Tāpat baterija tur tikai 4 stundas (otrs ir rezervē). Skrienu un pļāpāju. Apdzenam G.Jermolajevu un stāstu kā pagājušo gadu viņš nākamo posmu man pa tumsu, uz šosejas skrēja aiz muguras. Iluta noskurinās, viņai gan būtu bail.
2:52 – Aiziet dzīvē. Pirmais KP Garkalnē pievarēts.
Neesmu vēl pāris minūtes pabijusi, ka KP ieskrien Lelde. Atzīstos, ka nebiju viņu gaidījusi tik drīz aiz sevis. To, ka šī nav mana skriešanas dienas jau sapratu Rīgā. Galīgi neskrienas. Ilgi neuzkavējos, jo gribas izbaudīt tumsiņu. Un Vineta arī prasa vai netaisos doties. Kaut kur blakus te skrien, te iet arī Edgars. Stāstu, ka pagājušo gadu te skrēju vienu un tuvāko sekotāju abos virzienos manīju diezgan tālu. Nevis kā tagad, ka pa visi pa bariem vien, pa bariem vien.
3:50 – Jau pāris km pavadošais velo atskaņo uzmundrinošu mūziku. Stilīgi.
3:55 – Vangaži. Tradīcijas jāturpina ar ballīti pieturā.
Ja pagājušo gadu te tika ieturēta maltīte un atrasts mp3, tad šogad pirmā atpūtas pauze tiek izmantota, lai atlaistos uz soliņa un sakopotu spēkus tālākam skrējienam.
4:38 – Tiesneši ir ļauni. Viņi neļauj atpūsties, bet dzen laukā no KP.
4:57 – Pie Gaujas dzīve mana. Jipī. Murjāņi.
5:23 – Arī Murjāņos ir laba guļampietura. Fonā dzied putni. Lēnām parādās gaisma.
Ko? Jau gaišs? Ak, pareizi trīs nedēļas ir trīs nedēļas. Un tagad man ir jāskatās uz tiem Murjāņu pauguriem? Nu nē. Ir arī sava romantika pamanīt kraujas atsegumus, sniegu, to kā tālumā sārtojas debesis un kaut kur virs galvām putni lido kāšos.
5:51 – Ir sagaidīts arī pirmais autobuss uz Rīgu.
5:58 – Cik vēl?
Raganas KP. Laimonis vēlāk stāstīs, ka gulēja un nosapņoja, ka pirms KP nofotografēju zīmi un tikai pēc tam nācu dzert tēju. Nosmejos, ka tā arī bija. Atbrīvojos no luktura un rezerves baterijas. Lai pašai vieglāk visu to atdodu Ilutai, lai aizved līdz Valmierai. Kola, tēja, buljons, gurķi, olīves, marmelāde un, protams, līdzi paņemtais aknu plācenītis.
7:43 – Pirmais autobuss uz Valmieru arī sagaidīts.
7:55 – Mazs prieciņš.
Stalbē visi tie saldumi jau apnikuši. Gribu kaut ko sāļu tagad un tūlīt. Iluta piedāvā kolu un karbonādi. Nē, man pašai aknu plācenītis. Gribu gurķīti, olīves, sāli. Kamēr skrienu cauri Stalbei un vienvirziena luksafora ceļu garāmbraucošajam auto stāstu, ka mēs no Rīgas uz Valmieru un nedaudz par skrējiensoļojuma vēsturi tikmēr labākais pavadošais līdzbraucējs veikalā ir ticis pie sāļākajiem gurķīšiem. Uh, kā līdz. Tā jau līdz Valmierai arī var tikt. Ja neskaita, ka kāda tulzna atkal grib tikt brīvībā un vairākiem pārsimts metriem nedaudz pabojā man skriešanas soli. Tik tā doma kāpēc es teicu, ka padošu ūdeni iesēžas aizvien skaidrāk un skaidrāk galvā. Līdz finišam jātiek. Aizvilkšos tur divu domu nav. Tik galvā šaudās doma cik būs šogad tā noskrietā robeža? Gribētos līdzīgi kā pērn jebšu nedaudz virs tiem 80km.
8:48 – Vēl tikai viens štrunta maratons ar astīti….
10:15 – Kā es dievinu tās 7 nē 9 zvaigžņu viesnīcas.
Un vispār mums te laiciņš ideāls vējš pazudis vai arī pūš no aizmugures, lietus nelīst, ja neskaita, ka ļoti reti uznāk smidzeklis, saulīte arī silda aiz mākoņiem, mašīnas uz šosejas maz, fūres gan iepriecina ar TĀDU vēja brāzmu, ka tik turies pie zemes klāt. Ja pretī nāk lielāka mašīnu kolona tad gan jālien uz nomales, bet tā baltā maliņa skrienama. No aizmugures apdzenošās mašīnas apdzina, kad bija man garām. Gods, kam gods.
Jau vairākus km esmu iegrimusi sevī. Vineta aizskrēja ar savu pavadošo velo. Ik pa laikam kādu izdodas arī apdzīt. Dažs pamanās arī mani apdzīt. Nav žēl. Mūzika austiņās palīdz. Kad atskatos, tad dzirdu: „Tev labi padodas!”, „Tu izskaties labi!”, „Skrienam, skrienam!”, „Līdz finišam tāds sīkums vien” un tādā garā. Jāatzīst, ka vienā reizē gan pateicu visu, ko domāju, bet pēc tam kopīgi nosmējāmies, jo ne jau pirmo reizi tiek pavadītas kopīgas brīvdienas. Lēnām visi kalni pāriet uz ejami. Bet pārējais viss skrienams. 86km tieku i pie kolas, i pie izklaidēm pa pilnīgi tukšu šoseju. Skrienu un gaidu, kad būs zīme „Valmieras rajons”. Nokaltušais koks likās pazīstams, bet uzrakstu nemanu. Pietrūkst.
12:35 – Ak jel… Ceļa zīme rāda Rīga 90km, Valmiera 17km.
13:10 – Šoseja jau perfekta. Kalni neņemami. Vispārējais nu tā pēc noskaņojuma….
Šis KP bija tik mājīgs, tik mājīgs, ka prom negribējās iet. Ietin segā, padod tēju. Man nebija plānots sistēmu papildināt, jo vajadzētu pietikt, bet, ja paši piesakās pārbaudīt tad iebilst nevar. Lai arī tas vējš šeit nav tik drausmīgs kā pagājušo gadu tomēr viņš pamanījās mani nosaldēt tai mazajā brītiņā kamēr sistēmu apčubināja. Heh, būtu labāk pati sistēmu pildījusi. Aknu plācenītis ar maizi ļoti garšīgs. Sagurums arī klāt. KP atstāju pēc jautājuma vai gribu uzstādīt uzturēšanās rekordu. Labi, labi četri-četri jūs pamet. Apnikāt. Otro reizi uzvelku cimdus, bufu, novelku piedurknes uz leju un aizvelku kreklam rāvēju, bet ne uz ilgu laiku, jo laiks atkal norimstas un paliek silts. Bet kalnā uzskriet, lai sasildītos es tomēr nevaru. Galvā rēķinu cikos varētu būt finišā. Ai, štrunts par finišu. Pagājušo gadu ar visu iešanu šeit biju ātrāk. Tālākais pavisam vienkārši. Mēģinu ar sevi sarunāt, ka līdz tam stabiņam/kokam/pieturai skriešu un tad paiešu, tad atkal skriešu. Spēki tomēr jātaupa.
13:13 – KP6 Rubene līdz kliņķim 13km.
Vien brīdi sev priekšā pamanu Ingu ar Gundu. Skrienu un prātoju, ka varētu noķert un tālāk doties kopā. Kas tev to dos, jo, ja ne tikai 9 zvaigžņu viesnīca vilina, bet viņas arī sāka skriet. Bet tas neliedz aizskriet kādam citam dalībniekam priekšā, atpūsties un tad atkal apdzīt.
14:49 – Bez komentāriem…
Valmierā atkal stāstu no kurienes mēs skrienam un kāpēc. Zinu, ka tā sasodītā Valmiera ir ļoti gara. It kā jau nav daudz līdz finišam, bet tik ātri skriet, lai tiktu zem 15h es neesmu spējīga. Lēnām tipinu un pļāpāju ar Ilutu. Luksofori iepriecina, jo tad var bez sirdsapziņas pārmetumiem apstāties. Zvana Inga un prasa, kur esmu, jo grib paskriet pretī. Man vēl kāds kilometrs apmēram. Tas nekas, ka pēc tam skriešanu nomaina iešana. Pārsimts metrus pirms finiša austiņās sāk skanēt – ai, jel manu vieglu prātu. Kur vēl trāpīgāk.
15:20 – Lai vai kā sveiciens Sīmanim no Mildas ir nodots pēc 15:20:53.
Kas notika pēc finiša. Iluta drīz aizbrauca uz staciju gaidīt vilcienu uz Rīgu. Es no tūlītējas braukšanas uz viesu namu atteicos, bet tai vietā izbaudu vairākas tējas un meklēju kādu, kas man atnestu kādu garu burgeru no Hesburgera, jo kā reiz tagad Valmierā ir sācis līt. Ja atsaucības nav, tad nevajag arī. Es gan nezināju, ka vēlāk viss tiks noorganizēts un es tikšu pie saviem gardumiem. Apbalvošana. Loterija. Mājupceļš ar snaušanu šosejas malā, jo šoferim arī nāk miegs.
Nobeiguma vietā. Nav jātiek līdz kliņķim, jo pietiek tikai ar nepilniem 20km, lai atcerētos un saprastu kāpēc pagājušo gadu teicu, ka sapnis par simtnieku ir izsapņots un nākamgad sagurušajiem ceļiniekiem padošu ūdeni. Ir kārtējais prieks par sasniegto finišu. Visas ir pārejošas neērtības, izņemot to, kāpēc es nākamajā rītā pamodos bez balss. Tik tagad jāizdomā, kurā RV107 krūzītē dzert tēju.
Pēcvārds. Attālums jau nemainās, mainās tikai gadalaiki, laikapstākļi, pārvietošanās veids un kompānija.
2012 – Kad kā pavadošais velo devos līdzi dažiem entuziastiem stafetes skrējienā.
2014 – Kad pirmo reizi apjautu, ka viss ir pa īstam un finišs ir vien pārsimts metru attālumā.
Ar prieku paziņojam, ka arī šogad Lattelecom Rīgas maratons piedāvāja motivētiem un mērķtiecīgiem skrējējiem iespēju piedalīties mūsu īpašajā adidas skriešanas skolas programmā “Mans pirmais maratons”. noskrien.lv būs kopā ar viņiem un pavēros, kā tad viņi tiek galā ar šo izaicinājumu. Iepazīsties!
Transgrancanaria ir 128 km garš kalnu skrējiens pāri pasakaini skaistajai Grankanārijas salai. Ja šis cipars nešķiet gana nopietns, tad organizatori sola, ka ceļā jāpievar arī 8500 kāpuma metri, piebilstot, ka šis pasākums būs īsts piedzīvojums, kurā kāro piedalīties katrs sevi cienošs skrējējs un dabas baudītājs. Man, protams, iet pie sirds tās garās distances un piedzīvojumi, taču nenormālā kāpumu summa stipri vien mulsina. Lasīt tālāk.
Pagāja gads. Aizritēja rudens. Pienāca ziema. Līdz organizatori tā neviļus atgādināja, ka: „Unfortunately you were not success ful in the draw for the 2013 CCC®, but as promised you can try again for the same event in 2014 while be fitting from a coefficient of 2 for the draw.” Divreiz nebija jāsaka, tāpēc arī pieteikšanās 2014.gada CCC distancei notiek jaunajā gadā. Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas – jābrauc. Tā pagāja ziema, uzausa pavasaris, pienāca vasara. Lasīt tālāk.
Jau tradicionāli kopā ar meža nozares kolēģim un tiem pietuvinātām personām braucu ziemā slēpot. Katru gadu braucam uz citu vietu un citu valsti, mainīgā kompānijā un tomēr tādā, kurā gūti ieraudzīt nepazīstamas sejas. Šogad devāmies uz Šveici, lai piedalītos Eiropas mežinieku slēpošanas sacensības ar biatlona elementiem (mēs tās saucam par „meža biatlonu”). Vakar, pāršķirstot bildes, neviltotu prieku izraisīja tās, kuras nebija saistītas ar slēpošanu un bija neraksturīgas šai kompānijai.
Interesanti notikuma pavērsieni jau sākas Polijā. Necerēti agri mēs ierodamies plānotajā nakšņošanas vietā. Vēl pirms ierašanās Latvijā, šajā vietā ir paviesojusies vētra Fēliks (bet varbūt cita vētra), un visā ciemā nav elektrības. Autobusā sākas burkšķēšana, ko mēs te darīsim? Rosinu, ka jāiet skriet. Šķiet ar šo ideju es samulsināju daudzus, tomēr tā tiek pieņemta. Motelī elektrības nav, citu ideju, ko darīt, arī nav, jāiet skriet. Šoferīšiem par izbrīnu grādīgo dzērienu vietā čemodānos un slēpju maisos tiek meklētas skriešanai piemērotas drēbes un apavi. Moteļa saimniecei apjautājamies, kurā virzienā ir mežs, un dodamies skrējienā. Nonākot mežā, secinām, ka esam dabas parkā, kur uz stenda plakātiem var iepazīties ar informāciju, ka šajā mežā aug mellenes, brūklenes un citas Latvijā bieži sastopamas dabas vērtības. Paskrējuši pa parku, uzskrējuši augstākajā paugurā, secinām, ka mežā uzturēties tomēr nav droši. Vējš joprojām kokiem lauž zarus. Atgriežamies ciematā, satiekam citu skrienošu kompāniju, kura mums iesaka aizskriet līdz upītei un baznīcai. Skrienot garām vīna veikalam, atceramies, kā citu gadu esam tajā iepirkušies, lai papildinātu dzērienu krājumus. Ciemata centrā satiekam vēl vienu skrienošo kompāniju. Ideja par skriešanu ir bijusi lipīga.
Skrienot iepazīstam apkārtni arī Šveices ciematā Parpanā, kas ir mans šīs nedēļas skriešanas prieks. Šoreiz tā nav mana ideja, bet, ja kāds rosina iet skriet, tad jāiet. Tā nu mēs visas četras kopīgā apartamentā dzīvojošas meitenes pēc slēpošanas treniņa dodamies paskriet, pa ceļam satikto puisi pavelkam līdzi.
Skriešanas prieku baudošā kompānija.
Tā kā dzīvojam kalnu ciematā, tad reljefs te nemaz nav līdzens, tomēr necenšamies nokļūt ciemata augstākajos un zemākajos punktos. Šajā ciematā slēpošanas trases sākas no katras mājas namdurvīm. Pat tām var arī staigāt, bet kopumā vairāk pa tām brauc ar distanču vai kalu slēpēm. Noskrienam gar pacēlāju un slēpju nomu. Kas par trakām cenām! Skaidrs, ka kalnu slēpošanas priekus te nevarēs atļauties katru brīvu brīdi. Palīkumojam pa mazajām ciemata ieliņām, secinām, ka ciematā ir tikai viens mazs veikaliņš, toties milzum daudz restorānu, kurus gan nav plānots apmeklēt. Kad ciemata ģeogrāfija apgūta, mūsu skriešanas prieks izved ārpus tā. Skrienam pa šauru kalnu ielejas celiņu, kurš brīžam ir kā slidotava, bet brīžam aizputināts.
Slidināmies
Nolemjam, ka varētu taisīt vingrošanas pauzi, tomēr vējš ir tik liels, ka staipīšanās vietā mēs aizslēpjamies aiz egles kārtējai foto sesijai.
Satupstam zem eglītes
Atceļā secinām, ka mūsu turpceļā iebristās pēdas jau aizputinātas. Ātri gan tas te kalnos notek.
Pa aizputināto ceļu
Mēs noskrējām nedaudz vairāk par 3 km, iegūstot fantastisku emocionālo prieka lādiņu.
Prieks
P.S. Lepni ievadīju savus noskrietos 3 km VSK Noskrien lapā, un nodomāju, ka vajadzētu šajā nedēļā vēlreiz paskriet, lai būtu izpildījusi savu apņemšanos skriet vismaz 2 reizes nedēļā. Tā īsti nesanāca. Pārskatu savas nedēļas aktivitātes – 10 km pārgājiens ar sniega kurpēm, laikam nav skriešana, 20+ km distanču slēpošana – arī tā kā nav. Par kalnu slēpošana vispār kaut kur forumā bija pieminēts, ka tā domāta slinkajiem un bagātajiem. Tā kā pie bagātajiem sevi pieskaitīt nevaru, tad šos priekus baudīju tikai vienu dienu. Pastaiga pa Alpu kalnu ziemas takām bez skriešanas elementiem ar tā kā nebūtu skriešana. O, atbalstot biatlona stadionā savus un citu valstu kolēģus, pārvietošanās no viena trases vietas uz citu gan bija ar skriešanas elementiem. Pat nocilpotais laiks un distance ir uzņemta ar endomondo un mugurā man bija sporta tērps un botas.
Cilpojot pa biatlona stadionu.
Smieklīgi un nenopietni! Tad vien jāsecina, ka 2015. gada apņemšanos vienā punktā jau neesmu izpildījusi gada 3.nedeļā, toties esmu baudījusi sev sen solīto „ziemas miegu”.
Kā kontrolpunktā ienāk Georgs Jermolajevs, tā taisos prom. Drusku nokaunos, es taču var ātrāk.
Kaut kur šeit sākas grūtākais posms, kad arī paiet kļūst pa grūtu un balstos jau arī pret ceļa apmalēm.
Izmantoju vēl pēdējo reizi soliņu, atguļos uz pārdesmit sekundēm. Un turpinu skriet. Mašīnas sveicienā pīpina arvien vairāk. Pa vidam viena ekipāža apjautājās, kas šis pa skrējienu. Un arī pāris kājām gājēju apvaicājās. Izskatījās, ka viņiem patīk mūsu aktivitātes.
Šis ir ceļš, kas sauc
km 
-