Pagāja gads. Aizritēja rudens. Pienāca ziema. Līdz organizatori tā neviļus atgādināja, ka: „Unfortunately you were not success ful in the draw for the 2013 CCC®, but as promised you can try again for the same event in 2014 while be fitting from a coefficient of 2 for the draw.” Divreiz nebija jāsaka, tāpēc arī pieteikšanās 2014.gada CCC distancei notiek jaunajā gadā. Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas – jābrauc. Tā pagāja ziema, uzausa pavasaris, pienāca vasara. Lasīt tālāk.
Jau tradicionāli kopā ar meža nozares kolēģim un tiem pietuvinātām personām braucu ziemā slēpot. Katru gadu braucam uz citu vietu un citu valsti, mainīgā kompānijā un tomēr tādā, kurā gūti ieraudzīt nepazīstamas sejas. Šogad devāmies uz Šveici, lai piedalītos Eiropas mežinieku slēpošanas sacensības ar biatlona elementiem (mēs tās saucam par „meža biatlonu”). Vakar, pāršķirstot bildes, neviltotu prieku izraisīja tās, kuras nebija saistītas ar slēpošanu un bija neraksturīgas šai kompānijai.
Interesanti notikuma pavērsieni jau sākas Polijā. Necerēti agri mēs ierodamies plānotajā nakšņošanas vietā. Vēl pirms ierašanās Latvijā, šajā vietā ir paviesojusies vētra Fēliks (bet varbūt cita vētra), un visā ciemā nav elektrības. Autobusā sākas burkšķēšana, ko mēs te darīsim? Rosinu, ka jāiet skriet. Šķiet ar šo ideju es samulsināju daudzus, tomēr tā tiek pieņemta. Motelī elektrības nav, citu ideju, ko darīt, arī nav, jāiet skriet. Šoferīšiem par izbrīnu grādīgo dzērienu vietā čemodānos un slēpju maisos tiek meklētas skriešanai piemērotas drēbes un apavi. Moteļa saimniecei apjautājamies, kurā virzienā ir mežs, un dodamies skrējienā. Nonākot mežā, secinām, ka esam dabas parkā, kur uz stenda plakātiem var iepazīties ar informāciju, ka šajā mežā aug mellenes, brūklenes un citas Latvijā bieži sastopamas dabas vērtības. Paskrējuši pa parku, uzskrējuši augstākajā paugurā, secinām, ka mežā uzturēties tomēr nav droši. Vējš joprojām kokiem lauž zarus. Atgriežamies ciematā, satiekam citu skrienošu kompāniju, kura mums iesaka aizskriet līdz upītei un baznīcai. Skrienot garām vīna veikalam, atceramies, kā citu gadu esam tajā iepirkušies, lai papildinātu dzērienu krājumus. Ciemata centrā satiekam vēl vienu skrienošo kompāniju. Ideja par skriešanu ir bijusi lipīga.
Skrienot iepazīstam apkārtni arī Šveices ciematā Parpanā, kas ir mans šīs nedēļas skriešanas prieks. Šoreiz tā nav mana ideja, bet, ja kāds rosina iet skriet, tad jāiet. Tā nu mēs visas četras kopīgā apartamentā dzīvojošas meitenes pēc slēpošanas treniņa dodamies paskriet, pa ceļam satikto puisi pavelkam līdzi.
Skriešanas prieku baudošā kompānija.
Tā kā dzīvojam kalnu ciematā, tad reljefs te nemaz nav līdzens, tomēr necenšamies nokļūt ciemata augstākajos un zemākajos punktos. Šajā ciematā slēpošanas trases sākas no katras mājas namdurvīm. Pat tām var arī staigāt, bet kopumā vairāk pa tām brauc ar distanču vai kalu slēpēm. Noskrienam gar pacēlāju un slēpju nomu. Kas par trakām cenām! Skaidrs, ka kalnu slēpošanas priekus te nevarēs atļauties katru brīvu brīdi. Palīkumojam pa mazajām ciemata ieliņām, secinām, ka ciematā ir tikai viens mazs veikaliņš, toties milzum daudz restorānu, kurus gan nav plānots apmeklēt. Kad ciemata ģeogrāfija apgūta, mūsu skriešanas prieks izved ārpus tā. Skrienam pa šauru kalnu ielejas celiņu, kurš brīžam ir kā slidotava, bet brīžam aizputināts.
Slidināmies
Nolemjam, ka varētu taisīt vingrošanas pauzi, tomēr vējš ir tik liels, ka staipīšanās vietā mēs aizslēpjamies aiz egles kārtējai foto sesijai.
Satupstam zem eglītes
Atceļā secinām, ka mūsu turpceļā iebristās pēdas jau aizputinātas. Ātri gan tas te kalnos notek.
Pa aizputināto ceļu
Mēs noskrējām nedaudz vairāk par 3 km, iegūstot fantastisku emocionālo prieka lādiņu.
Prieks
P.S. Lepni ievadīju savus noskrietos 3 km VSK Noskrien lapā, un nodomāju, ka vajadzētu šajā nedēļā vēlreiz paskriet, lai būtu izpildījusi savu apņemšanos skriet vismaz 2 reizes nedēļā. Tā īsti nesanāca. Pārskatu savas nedēļas aktivitātes – 10 km pārgājiens ar sniega kurpēm, laikam nav skriešana, 20+ km distanču slēpošana – arī tā kā nav. Par kalnu slēpošana vispār kaut kur forumā bija pieminēts, ka tā domāta slinkajiem un bagātajiem. Tā kā pie bagātajiem sevi pieskaitīt nevaru, tad šos priekus baudīju tikai vienu dienu. Pastaiga pa Alpu kalnu ziemas takām bez skriešanas elementiem ar tā kā nebūtu skriešana. O, atbalstot biatlona stadionā savus un citu valstu kolēģus, pārvietošanās no viena trases vietas uz citu gan bija ar skriešanas elementiem. Pat nocilpotais laiks un distance ir uzņemta ar endomondo un mugurā man bija sporta tērps un botas.
Cilpojot pa biatlona stadionu.
Smieklīgi un nenopietni! Tad vien jāsecina, ka 2015. gada apņemšanos vienā punktā jau neesmu izpildījusi gada 3.nedeļā, toties esmu baudījusi sev sen solīto „ziemas miegu”.
Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.
Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.
Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.
Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.
Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.
Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.
Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.
Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem – kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!
“Nāk rudens apgleznot Latviju…” un Lauma atkal jau aicina pieteikties Siguldas kalnu maratonam, rūpējoties par komandas pieteikumu – “Rudenīgi skarbi laikapstākļi, asfalta vietā – dubļainas takas, iespaidīgi kalni un krāšņi Gaujas senlejas skati… Pārbaudījums – 54 km, un baudījums – 14 km!” Aizmirstu pērnajā gadā izteikto frāzi, un jau trešo gadu pēc kārtas piesakos garākajai distancei. Nekur jau nav teikts, ka nevar baudīt pārbaudījumu – šoreiz 54.7km un 2224 augstuma metri.
Dzīve jau nebūtu interesanta, ja viss notiktu tā, kā plānots. Pēdējā laikā viss ir pārāk… Pārāk maz skriets, pārāk maz gulēts un pārāk daudz strādāts… Gribas kā lācim ielīst ziemas migā, saritināties uz snaudu un kādu laiku nelīst laukā… Nekā nebija! Sestdienas rītā jādodas uz Siguldu.
Soma tiek sakrāmēta jau vakarā, lai no rīta nebūtu steigā vēl kaut kas jāmeklē pa māju un varētu vēl dažus mirkļus atvēlēt miegam. Naktī, šķiet, ka guļu itin labi, kaut vairākas reizes pieķeru sevi acīm vaļā, raugoties tumsā, un klausoties vēja gaudošanā. Pirmais darbiņš no rīta ir izbāzt snīpi laukā un apostīt gaisu. Nojauta nepieviļ… Ir vēss! Un vējš – tik nemīlīgs…brrrr… Lielā krūze kafijas, brokastmaizes ar upeņu zapti… Un braucam!
Neteikšu, ka Sigulda sagaida neviesmīlīgi – tāda sajūta, ka gaiss trīsss lielā notikuma gaidās, taču rokas pašas ielien cimdos, un kapuce aši uzslīd galvā, jo pēc siltā auto ir mazliet vēsi, un arī vējš diezgan nebēdnīgi rotaļājas pa Svētku laukumu. Visi tādi pacilāti un mazliet satraukti. Bez liekas gaidīšanas tieku pie sava numura. Aizeju vēl uzmest aci pāri malaiuz Ziediņa kalnu. Tur jau tas ir! Lepns un gana iespaidīgs! Šķiet, ka pat mazliet iedomīgi izgāzis savus sānus – klusē un gaida, kad varēs pārmācīt pārgalvīgākos… Vēl īsu mirkli apskatu trases turpinājumu jeb nākamo Siguldas serpentīnu un dodos uz auto. Jāpārģērbjas.
Mazliet raizes sagādā pareizā apģērba kombinācija – lai nebūtu par karstu un nesaltu. Laukā ir mazliet zem 0. Sīkums! Ja vien nebūtu tas vējš… Kamēr prātoju un galvā pārcilāju variācijas, tikmēr vēderā pazūd banāns. Šajā mirklī psihologi droši vien piesauktu emocionālo ēšanu – uztraukumā mute kust. Taču mani šoreiz tas neinteresē! Diena būs gara! Labs, kas vēderā. Enerģija noderēs. Lēmums ir pieņemts! Labāk tomēr, lai ir silti, jo novilkt lieko varēšu jebkurā mirklī, taču, ja sals – tad soma ar drēbēm būs padsmit km jeb viena apļa attālumā.
Ir laiks… Sistēma uz muguras, soma, ko atstāt starpfinišā, uz pleca, numurs, čips… Šķiet, ka viss ir! Nu tad… Drēgni… Somu atstāju aplokā jeb starpfinišā pie pārējām. Somā flīša jaciņa, sausi cimdi un zeķes, biezāka virsjaka un iesākta kolas pudele. Jādodas lejup – uz startu. Izmantoju jauno serpentīna noskrējienu – pa līku loču taciņu esmu lejā, Ziediņkalna pakājē. Trinos un priecājos, ka man ir rokās divi cimdu pāri, vismaz nesalst. Čalas visapkārt un tūlīt jau būs…
STARTS! AIZIET! Tā kā pēc jauniem apaviem netīkoju, apzinoties savas spējas, startā esmu bez maz vai pašās beigās. Nav jau arī kur steigties, kā nekā priekšā gana daudz km. Mazliet gan uztrauc ieviestais 2 apļu kontrollaiks, bet viss ir pašsaprotami, ir sarēķināts temps un tam tik jāseko līdzi. Ja nepalaidīs pēdējā aplī…nu, nebija lemts… Daži soļi skriešus, un tad jau krietni mierīgāk kā pērn, lai nesadzītu pulsu nevajadzīgos augstumos un nebūtu jāpūš un jāelš, arī es kāpju kalnup. Viss ir kārtībā! Solis pēc soļa, un še tev – augšā esmu! Tālāk pa serpentīnu jādodas lejup. Aha! Mans mierīgais kāpums atspēlējas – tur rinda kā senos laikos veikalā pēc sviesta un desas. Pat mazliet priecājos, sākums nebūs sasteigts. Brīžam stāvot un gaidot, brīžam paskrienot, tomēr arī lejupceļam un rindai pienāk gals. Pirmais km pieveikts pa 16:47min., par ko mazliet nošausminos, jo šādā tempā kontrollaikā iekļauties nebūs lemts. Mierinu sevi ar domu, ka taisnajos gabalos temps būs ātrāks, un tad jau iekavēto varēs atgūt. Cerams… Asfalts uz Gaujas tiltu, tam pāri un uz serpentīnu. Serpentīns, protams, augšup. Skriešus līdz pirmajam līkumam, tālāk pāriešanu soļos savai aizstāvībai attaisnoju ar izģērbšanos. Skrienot tomēr ir gana silti, un arī vējš mežā nav tik jūtams. Virsējā cimdu kārta un sejas maska pazūd somā. “Līderis! Līderis!”, atskan no labās malas. Tas jau Aivars703! Blakus gājējiem viņš tiešām arī ir līderis! Vieglā riksītī aiziet visiem garām kā stāvošiem (nu labi! – ejošiem). Ko Tu jaunam un ātram padarīsi? Serpentīna augšā pagrieziens pa labi zem tiltiņa un dodamies Vilkmestes cilpiņā. Šķeldota taciņa, kāds ledus izbrīns un vietām trepītes. Lejup, tad augšup, lejup un atkal augšup… Skrējēji vēl nav īpaši izretojušies, tāpēc kalnup ir mirkļi, kad gājiens apstājas. Mirklis. Un atkal augšup… Šeit arī pāri takai pārkritis koks… Kāds mēģina pa apakšu, bet tad jālien gandrīz uz vēdera. Es vismaz šoreiz pa augšpusi – spēks vēl ir. Apkārt Vilkmestes pilskalnam, lejup…pāri tiltiņiem un mūs pagriež atkal kalnup. Labi, labi – ir taču kalnu maratons! Šeit pāris viltīgas vietas, kuras tumsā varētu būt interesantas – graviņa, stāvs kāpums ar strauju pagriezienu… Jāiegaumē! Kalnā kāpjot, secinu, ka man ir mazliet par karstu – uzrāpšos, un tad būs jānovelk jaka. Kalna gals, Krimuldas pilsdrupas, tiltiņš un tad jau klāt serpentīns.
Esam atgriezušies, lai mazliet atpūstos taisnajā posmā, kas ved cauri Krimuldas sanatorijai un tad tikai pa platu taku jeb celiņu uz priekšu līdz pat noskrējienam uz gājēju tiltu. Skrienas viegli, pretējā Gaujas pusē dzird komentētāja balsi, var redzēt bobsleja trasi un ik pa laikam dzirdēt pērkonam līdzīgus dārdus. Tie dzirdami visas dienas garumā, un tā arī netieku gudra, kas tas ir? Jaku tā arī nenovelku, jo šeit mazliet jūt vēju pakausī, un ir labi tieši tā, kā ir. Noskrējiens un tilts jau klāt. No skrējēju soļiem tilts šūpojas, pāreju soļos… Nē, mani nebiedē šūpošanās, man no tās mazliet palika šķērmi ap dūšu. Ejot tomēr bija labāk. Vēl tikai laukā no meža un jau var manīt dzeršanas punktu. Mazliet silta tēja, marmelādes bumba, banāns un dodos tālāk. Ir pieveikta aptuveni puse no pirmā apļa. Šeit skrējēji tiek sadalīti. Īsās distances veicēji dodas taisni, bet pārējie – pa labi – tālāk piedzīvojumos. Puiši, kas dala skrējējus, priekšā skrienošajai meitenei saka, ka meitenes skrienot taisni. Labi! Es ar`! Man ar` taisni, jo es taču esmu meitene… Kas Tev deva? Laidīšot mani citiem līdzi, esot karjera jāapskata. Ja nu bez tā nu nekādi nevar, paklausu ar`… Slaids lēciens un priekšā upīte. Tai pāri koks, bet uz koka rinda. Viena meitene kustas ļoti lēni, laikam jau bail. Otra sēdus, trešā rāpus… Visas grib nokļūt otrā krastā sausām kājām. Skats visai amizants! Aivars703 ir galants! Viņš palaiž meitenes pa priekšu un vēl padod roku… Paldies! Es ar` esmu pāri! Kalniņš augšup, līklocis pa krūmāju un karjera jau klāt. Kalniņš lejup, vēl viens, cauri karjerai un augšup – šeit jau kāpiens gandrīz kā pa trepēm, katrai kājai sava vieta, kur nolikt. Feini! Vēl tikai gabaliņš un esmu uz asfalta. Vecais Siguldas ceļš… Nost no asfalta un pēc brīža esmu šķeldotā virāžā, tad asfaltētā kalniņā lejup un augšup. “Tā taču Laurenču slēpošanas trase! Būtu jauki te uzslēpot!” Laikam jau tomēr šo biju pateikusi balsī nevis domās, jo blakus skrienošais puisis mazliet neizpratnē paskatījās uz mani un noburkšķēja: “Trakā! Pa kurieni te braukt? Te taču nav kalnu! Tie ir Siguldas centrā…” Katram jau savs… Skaists, garš noskrējiens lejup un esam vietā, kur satiekamies ar īso distanci. Tālāk dodamies kopā. Garš un grūts kāpums augšup, ik pa gabaliņam kāds atpūšas, atstutējis muguru pret koku. Zinu, ka tā ir jauki, bet tā nedrīkst, ne tagad – jau pirmajā aplī – es taču varu! …un augšā esmu! Ķeizarskats! Mirklis un atkal lejup. Te gan tā prātīgi, izskalota krauja vienā pusē, krituši koki, kur jāpieliec galva, interesantas uzbūves rūtots tiltiņš – prātīgi? Solis. Nē, neslīd… Skrienam!
Augšup… Kāpiens ir garš. Trepēm trūkst pakāpienu, lai nebūtu jāliek pārāk garš solis, lieku kāju tā, it kā pakāpiens tur būtu – tā vieglāk, sanāk ritmā. Kāp, kāp! Tu vari! Ķeizarkrēsls! Kaķītis šoreiz uz leju. Sasalis. Vietām, kur avotiņi izspiežas virspusē, arī ledus. Krist nav nekādas vēlmes – būs zilumi. Veiksmīgi tieku līdz kalna lejai. Tālāk mazliet pa gludu virsmu, līdz dīķītim, tam pa maliņu – tur mazliet mitrs, tāds kā kūdrains, mīksts dublītis, un atkal augšup…augšup…augšup… Likās, ka tas nekad nebeigsies. Nu, nepatika man šis kāpums augšup, iespējams, ka sava slīpuma dēļ pa nogāzes malu, arī atkritumi bojāja skatu – skumji. Galā izmetu loku un, klausoties tiesneses brīdinājumos par dubļiem, dodos lejup. Kaut kādas vicas – iespējams, ka avenes, krūmi, gara, cieta zāle un tad jau arī Kordes trase ir pieveikta. Tagad jau tik pa taciņu gar Gauju uz pēdējo kalnu šajā aplī. Ziediņkalns ir klāt… Citu iespēju jau nav – jākāpj! Un kāpju ar`! Nav jau nemaz tik traki! …vēl tikai pāris soļi un ir! Pirmais aplis ir galā! 2:42:10…
Mazliet sāp galva. Iedzeru siltu tēju. Pajautāju tīru ūdeni – nomazgāju muti. Tik labi! Vēl tēja, apelsīns, banāns, marmelāde. Nodzeru savu galvassāpju tableti un dodos prom. Vēl tikai divi apļi… Līdz serpentīna noskrējienam eju soļos, pa to laiku arī mute ir izēsta – marmelādes bumba ir manā vēderā, un lejup var skriet. Rindas vairs nav. Nav ne jāgaida, ne kāds jāapsteidz. Trase ir tikai mana! Gaujas tilts, serpentīns… Cītīgi soļoju augšup. Vismaz pagaidām viss ir lieliski! Ielieku ausī mūziku, un tā tikai piedod enerģiju. Serpentīna augšā atkal pagriežos zem tiltiņa un tad ūdens gulta – zem šķelda laikam ir kāds avots, zeme dīvaini nošūpojas. Pirmajā aplī nejutu – vai nu bija vēl sasalis, vai arī neuzkāpu… Jautri! Aidā, tik uz priekšu! Trepes un kalniņi tiek pieveikti uz urrā! Arī ar koku problēmu nav – viena roka uz zara, otra roka uz zara, palēciens un pāri esmu. Vilkmestes cilpa paiet nemanot. Tagad atpūtas pārskrējiens līdz gājēju tiltam… Garais noskrējiens un tilts… Šoreiz pāri skriešus, jo viena, izrādās, ka nespēju to iekustināt. Aiz tilta jau atkal gaida silta tēja, marmelāde, banāns un siers – sāļš – gards! Kapucē noslēpies, gandrīz nemanot garām aizslīd līderis, viņam jau pēdējais aplis – nieka 9km līdz finišam. Kāds nosaka, ka viņš laimīgs – viņam tik maz vairs atlicis. Man nu gan ar` nav par ko gausties, man arī labi, puse jau pieveikta, un ar katru soli pieveiktais gabals tagad būs lielāks par atlikušo. Vairs tikai 27km. Jādodas tālāk! Lorupītes šķērsošana problēmas nerada, koks savā vietā un aši tieku pāri. Tik tas pirmais lēciens nez kāpēc, šķiet, ka bija jālec tālāks kā pirmajā reizē. Kājas sausas – tas taču pats galvenais! Kalniņš, karjera, asfalts… Vējš pūš sejā… Tiesnesis jau pa gabalu saožams – viņš smēķē, un dūmi, vēja nesti, ir sajūtami jau krietnu gabalu pirms pamanu vaininieku. Tas nu nemaz nav tas, ko tagad vēlos, un cenšos pēc iespējas ātrāk pieveikt atlikušos asfaltētos metrus, lai varētu nogriezties uz Laurenču slēpošanas trasi. Garais noskrējiens pirms kāpumiem ir patīkama atpūta. Zinu, ka tūlīt sekos kāpums, kas nebūt nebūs viegls. Nez, kāpēc es staipu līdzi tos “rezerves kg”? Varētu taču kādreiz atstāt tos mājās – būtu daudz vieglāk. Kāp, kāp – nečīksti! Kāp… Ķeizarskats ir klāt! Tagad būs uz leju – pāri rūtainajam tiltiņam, tad atkal augšup… Laikam jau iepriekšējā kalnā visu enerģiju neiztērēju, jo domās skaitot:”Kāp, kāp! Tu vari! Vari!”, pamanos kalnu pieveikt visai raiti. Ķeizarkrēsls. Piesēst? Nē, nevēlos… Kaķītis – katrs solis pret sasalušo zemi rada sajūtu it kā kāju sistu pret betonu, tas nu man galīgi nepatīk. Tāpēc izvēlos mazliet citu noskriešanas veidu – ik pa laikam, mainot kājas, lejup skrienu sāniski. Tā trieciens sanāk mazāks un tikai vienai kājai – vismaz man tajā brīdī tā liekas krietni ērtāk. Šādā stilā tiek pieveikta arī Kordes trase, un nu jau vairs tikai gludais posmiņš līdz Ziediņkalnam, un otrais aplis būs galā. Te nu tas ir! Varens… Bet es taču vēl varu! Kāpju… Varu! …un pat Ziediņkalns vairs nešķiet tik varens, tas ir pieveicams! Gandrīz ar stundas rezervi ierodos starpfinišā – manas bailes ir bijušas veltas. 5:35:55 Tikšu arī pēdējā aplī!
Vēl joprojām mazliet sāp galva. Vaininieks zināms, bet pašlaik novērst iemeslu vai censties izvairīties no tā nevaru. Nodzeru vēl vienu tableti. Tēja, siers…apelsīns, marmelādes bumba aiz vaiga un jādodas tālāk – pēdējā aplī. Vairs tikai 18km… Serpentīns lejup, Gaujas tilts… Krimuldas serpentīns augšup… Jūtos labi! Pretēji plānotajam, Vilkmestes cilpa tiek pieveikta pa gaismu. Tas ir labi! Gaismā tomēr krietni vieglāk skriet. Vēl tik tiltiņš un dodos atpūtas pauzītē jeb gludajā posmā līdz gājēju tiltam pār Gauju. Skrienas raiti. Pirms tiltiņa panācu puisi, kuram bija pievienojušās divas meitenes uz pēdējo apli. Jauki! Kompānijā gludais posms paiet nemanot un, skat, jau klāt Gauja. Tiltam pāri un ierodamies dzeršanas punktā. Tēja, banāns, siers, gardā marmelāde… Esmu slinka, nav vēlēšanās ņemt nost somu un vilkt laukā lukturi, taču vajag… Mana vilcināšanās tiek pamanīta un ar laipnas rokas palīdzību, nenoņemot somu, tieku pie luktura. Vēl jau nevajag, bet tūlīt, tūlīt… Esmu pateicīga un, iemetot vēl vienu marmelādi aiz vaiga, dodos tālāk. Palikuši pēdējie, bet nebūt ne vieglākie 9km… Lorupīte. Lēciens…nu, knapi! Taču kājas sausas. Nogurums vai ūdens šķērslis paliek platāks? Laikam jau abi, jo ar katru lēcienu jau tomēr katrs to baļķēnu pakustina… Koks mazliet noslidināts, bet pāri tieku veiksmīgi. Tagad tik augšup un pa taku uz karjeru. Strauji paliek aizvien tumšāks, it sevišķi tas jūtams mežā. Karjerā vēl tīri gaišs, iztieku bez luktura. Kalniņš (ar citu skrējēju iecirstiem pakāpieniem smiltīs) augšup… Laikam būs jāslēdz lukturis. Kamēr slēdzu slēdzi un mēģinu saprast, kā labāk – ar vai tomēr bez luktura, pamanos uz elektrolīnijas aizķerties aiz zara. Mirklis un sajūtu asas sāpes. Ceļgals ir saskrējies ar zemi. Acīs sariešas asaras. …arī plaukstas ir apskādētas. Daži soļi – nē, viss ir labi! Sitiens bija sāpīgs, bet skriet var. Plaukstas gan mazliet smeldz. Izslēdzu lukturi, un lejup no kalna noskrienu. Klāt asfalts… Šeit var mazliet atvilkt elpu. Laurenči… Nu gan tālāk bez luktura nevar. Noskrējiens lejup, lai dotos atkal augšup… Kalnā manāmas vairākas lampiņas. Neesmu viena. Augšup iet diezgan raiti, vai kājas jūt tuvojamies finišu, vai atvērusies kāda enerģijas krātuvīte – nezinu, bet aiz līkuma noķeru vienu lampiņu, tālāk, augšup, vēl divas. Ķeizarskats ir klāt! Skrējiens lejup, un pamanu signāluguni, mirgojam tumsā. Kas tas? Pie rūtainā tiltiņa stāv trases tiesnesis un gandrīz kā bāka raida brīdinājuma signālus tumsā. Veiksmīgi esmu pāri un varu atkal doties augšup… Solis pie soļa un esmu kalnā. Nez, kur ir radusies tā enerģija? Ķeizarkrēsls… Kaķītis ir iegrimis tumsā. Kalna pakājē manāmas pāris lampiņas. Man vēl viss kalns lejup. Mazliet jūtu savu sasisto celi. Ne tagad! Tikai ne tagad… Domās cenšos sarunāt, ka tagad sāpēt nevar – labāk rīt, ja jau ir tāda vēlme. Laikam jau celis saprata un vairs neapmierinātību neizrādīja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka arī nākamajā dienā tas uzvedās rāmi un paklausīgi. Atlicis vairs tikai pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šis nu gan liekas bezgala garš… Nu, vai tad tiešām tas nekad nebeigsies? Vēl un vēl…augšup…augšup… Beidzot. Apskrienu dubļus pa kreiso pusi un dodos lejup. Uz mirkli vicās un garajā zālē pazaudēju marķējumu – taču šeit jau tikai lejup… Ir! Kalns ir galā. Taciņa gar Gauju un uz finišu. Izskrienu uz asfalta, pretim brauc puisis uz vello, apmet loku un līdz finiša kalnam man ir pavadonis. Nākas skriet, nedrīkst taču izrādīt savu vājumu, un kopā arī solis vieglāks. Viņš apjautājas – kā patika trase, stāsta, ka reiz starta dienā bijis sniegs… Zinu, zinu, es arī tad skrēju… Un tur jau tas ir! Viņš atvadās, novēlot veiksmi un spēku pēdējā kāpumā. Tūlīt būs viss! Aiz muguras tik daudz km, bet spēki nav galā. Jākāpj! Ar katru soli pietāte pret kalnu top mazāka, bet drosme lielāka. Es to varu! Vēl tikai pāris soļi… Finišs! 8:41:30 Gandarījums ir milzīgs! Smaidu… Kaklā uzkar medaļu. Smaga gan…
Tieku pie bezgala gardas dārzeņu biezzupas. Tēja un bulciņa… Pasakos par gardo zupu un dodos uz auto, paliek vēsi, jāpārģērbjas. Pa ceļam gan vēl jāpaņem soma. Kamēr tieku līdz auto, šķiet, ka vējš jau izpūtis dvēseli – man ir auksti. Ģērbties negribas – auksti. Kamēr iesilst auto salons, tikmēr pāris īsziņas un telefona zvans, ka esmu finišā, pie pilna saprāta un jūtos lieliski. Sāk palikt patīkami silti. Vairs nesalst un beidzot var arī pārģērbties. Ceļš mājup… Svēta lieta ir paņemt Straupē lielo krūzi melnas kafijas ar pienu un četriem cukuriem. Jā, jā…ar četriem, kaut ikdienā kafiju dzeru sūru. Šodien taču drīkst! Un šobrīd tieši to arī vajag… Galva pateicībā pārstāj sāpēt, un tagad tikai mājup…
Neliels atskats hronoloģiskā secībā uz Turīnas maratonu 2014.
Četri mēneši līdz startam: šļūkāju pa plašajām interneta dzīlēm, laicīgi plānoju, kā nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Veselas četras brīvas dienas nedrīkst izniekot, tās pavadot kā parastas brīvas dienas. Varbūt tepat pa latvju ārēm aizceļot, varbūt kur tālāk, varbūt kādu maratonu noskriet… Tā nu šļūkājot pa noskrien.lv kalendāru, nonāku pie Turīnas maratona. Turīna izklausās šur tur dzirdēta, Itālijā nav būts, jebkurš maratons man joprojām ir svētki, pasākums varētu būt izdevies.
Trīsarpus mēneši līdz startam. Ehh, nav ko vilkt garumā, piereģistrējos un tad jau izštukošu, kā es tur tikšu, ko vēl darīšu utt. Nolikumā sacīts – ja esmu itālis un un esmu kādā tur IIAF sporta klubā, tad piedalos competitive race (aptuvens tulkojums – konkurētspējīgā sacensība), ja ne tad – non competitive race – es, protams, piederu pie otrajiem, bet distance un trase visiem viena, man maza nozīme, pie kādas grupas mani pieskaita. Man, ka tik paskriet. Lasīt tālāk.
Tā slava, tā mulsina. Bet uzmanība ir patīkama. Jā, es varu (lepni)!
[Ikvienam patīk, ka uz viņu skatās, nevienam, ka uz viņu blenž. Mērfijisms.]
Rezultāts 7h35.
72. vecuma grupā + 2 + 21 + 2 = 97. starp vīriešiem.
+5 +3 = 105. Pavisam kopā no 185.
Pa apļiem 1. 2:02:45 2. 2:35:58 3. 2:57:47.
Mērķtiecīgu treniņu nebija. Skrēju savas pusītes šogad kā TT.
Pirms mačiem nebija skaidrība kā skriet. Varbūt ar kādu kopā. Varbūt Rihardu, kurš par to ieminējās Jūrmalā, varbūt Laumu, kura par manu nodomu neko nezināja. Konkurētspējīgu rezultātu parādīt nevaru, tas bija pilnīgi skaidrs. Starts parādīja patiesās tieksmes – skriet savu spēju robežās.
Skrējiens – spēju pārbaudījums. Kaut kur 3. aplī iedomājos, ka Lelde būtu lepna, līdzīgi kā par Laulasmā. Par sevis pārvarēšanu? “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt un uzvarēt” Rainis.
Tātad “Jā, es varu!” vietā: “Jā, es varu vairāk!”
Pirmais prieks un domas par laika apstākļiem. Dienas iepriekšs sola… mākoņainu. Domāju, vai uz tik daudz pozitīvu cilvēku sanākšanu kopā var būt draņķīgs laiks? Bija skaists laiks. Nelielais sals neļāva veidoties pārmēru daudz dubļiem, saule sildīja un priecēja.
Otrais prieks par cilvēkiem. Šķiet visi smaida pirms starta. Cilvēku pozitīvisms ievērojams. Šis ir spēks. Kas palīdz, dod ticību. Ne vien šajā dienā, bet arī vēlāk, ne vien šiem cilvēkiem, bet arī cilvēkiem apkārt.
Morālās problēmas par biedriem.
1. Ar Ilmāru, kurš kādā brīdī vēlējās kļūt par biologu. Teica, lai ejam, bet patiesībā būtu gribējis, lai palieku. Bet neko, pēc iepazīšanās ar Magniju aizskrēja braši.
2. Ar Raineru, pēdējo pusapli skrienam apmēram kopā. Vienu brīdi viņš aizskrien no manis, bet priekšpēdējā nogāzē noķeru. Līdz finiša kalnam skrienam kopā. Saku, ka varam finišēt kopā. Saka, ka nevajagot, ka es ātrāks, lai skrienot pa priekšu.
Saprasts, ka šādā distancē jau laikam nevar skriet kopā, ja vien nav patiešām līdzīgi spēki. Jo šis tāds savu spēku pārbaudījums, un katram savā laikā veras elpa utt.
Startā skrienu kā pašam šķiet normāli. Jau pēc pārdesmit metriem redzu, ka nemaz ne tik daudz cilvēku ir priekšā. Gandrīz vai nožēla, ka nemēģināju skriet uz ātrumu. Tiesa, tur vajadzēja iesildīties. Kad tikts kādās ⅔ kalna jūtu, ka nu jau gana aukstā gaisa savilkts plaušās. Pāris turpmākos km caur siekalām jūtama asins garša. Visu atlikušo sacensības daļu nespēju dziļi līdz galam ievilkt elpu.
Pirmā kalna kāpienā bija vietas domām “vēl tik daudz priekšā, vai man to vajag?”, bet šādā organismā tādas domas ilgi nedzīvo.
Vakarā ārstējos ar “Tērveti” un kokteili “balzāms ar kolu”, pirti, baseinu. Palīdz. Kaut arī nākamajā rītā ir nedaudz sajūta: “alkohols nav priekš manis”.
Pirmo apli skrienu normāli. Būtu forši, ja tā varētu visu. Nav nekāda sajēga, kā sadalīt spēkus, un vai pirmā apļa skriešana lēnāk palīdzētu vēlāk. Beigās esmu gandarīts, ka pirmo apli noskrēju raiti. Otrajā aplī notika laikam jau neizbēgamais – nolūzu. Diezgan pamatīgi. Bet morāle saglabājās augsta visas sacensības garumā, tas priecē. Pat nezinu kam būt par šo pateicīgam.
Nebija ne mazāko domu par izstāšanos pēc 2. apļa. Galu galā distances laiks arī vēl cienījams. Paskaitļojām, ka varēs iztikt bez lukturīša, tā arī izrādās.
Atklāta jauna pārvietošanās poza – slidotājs. T.i. ejot kalnā ar rokām balstīt muguru kā ātrslidotāji.
Atziņa – neskaties tālumā. Mērķis ir un ar to pietiek, paturi prātā. Skaties kā vari nolikt nākamo soli, tas ir tas, kas vislabāk palīdzēs sasniegt mērķi. Vnk palika bail paskatoties kādus kalnus un attālumus pieveicām un bailes jau nav ne padomdevējs, ne palīgs.
Svētdienas vakarā, augšstilbi kārtīgi sāp, ja tiek noslogoti. Otrdienas vakarā augšstilbi joprojām pilni sāpju. Tikai piektdienā sāpes un stīvums augšstilbos beidzās. Nogurums liek sevi manīt vēl pāris nedēļas, īpaši nevelk skriet.
Ir forši, dikti forši, ka ir atbalstītāji, līdzi jutēji. Skrēju 2. un 3. aplī un domāju vai finišā sagaidīs Rolands ar Raimondu. Sagaidīja. Forši.
Pirmajā aplī divi kritieni, pirmais pirmajā pusē tā mīksti ar plaukstām lapās. Otrais beigu galā uz nokalna ledus. Ir tik ciets, ka jau iepriekš slidinoties un klaigājot rodas doma, ja krist, tad uz sāniem, jo muguru un iespējams pakausi sasist būtu trakāk. Jā, ir, krītu. Tātad uz sānu. Bet labais celis mežģās, par laimi ne līdz galam un pēc ½ km jau vairs nejūtu. Labā plaukstas locīgava gan paliek jūtama līdz pat finišam, bet ar to jau neskrien. Tikai plaukstai pašai sevi mazliet grūti noturēt, bet tas ir dzīves sīkums, Paspaidu, palocu, skrienu. Pēc kritiena šķita, ka Frax1s padod roku, bet laikam jau kļūdījos.
Otrajā aplī, kad spēki pazuda ik pa laikam paklūpu aiz labāk kājas purngala, tātad nevaru vairs pacelt labo kāju. Bet vairs nekrītu.
Otrā apļa sākumā dzirdu: “Sveiks, kaimiņ!”. “Uz aklo” neatbildu, jo sveiciens ne gluži ikdienišķs, atskatos, ieskatos – Zigis. Prieks. Jautā, no kurienes izturība, vai no tenisa, saku ka nē. Gluži skaļi nesaku, ka nav jau izturība garāka par pusmaratonu, bet tā viš i, šobrīd. Kur treniņi, tur rezultāts. Man treniņi bija līdz ½ maratonam, tiktāl arī bija rezultāts. Pēc tam plīsiens un… jauns, nebijis treniņš. Pirmo pusotru apli skrēju, tad nolūzu. No tā brīža vairs nevienu neapdzinu, apdzina tikai mani.
Zigis malacis, laikam jau Rogainingu “bērnu” (6h) distancēs satrenējies.
Ceturtajā, t.i. trešajā aplī trases elementi sāk jukt vietām, galvā veidojas kokteilis. Labi, ka trase labi atzīmēta, labi, ka vēl gaišs. Trases tiesnesi lēkā uz ceļa. Es izmantoju ieganstu, ka ir minimāls kāpums un eju. Apjautājas, kā ta i, saku, ka labi. Jautāju viņam, viš sak’, ka labi, tikai ar saules rietēšanu sāk palikt vēsāks. Hmm, pats vēl nepamanu ne vēsumu ne rietēšanu, tātad – paldies par info.
Pirmajā aplī skrienot dūšīgi džemperītis sasvīda, otrajā aplī apgriezienus samazinot pamazām žuva, trešajā aplī uz vēsumu jau bija izžuvis – ideāli.
Karjers jāskrien, tur pūš.
Kad sāk krēslot velku ārā… brilles.
Kāpu finišā un domāju, vai nodot savu personību, vai būt par vēl vienu kalnā kāpjošo. Izvēlējos otro, līdz biju tapis gana tuvu, reizēm pacēlu galvu, līdz atskanēja “tas taču Edgars!”. Tā enerģija, kas tanī brīdī plūda no līdzjutējiem, iespaidīgi. Bet tur pēc tam kaut kā… nu ja, nav jau laika aprunāties kā ta ietās, pateikties, pēc 20 metriem finišs. Paldies GunaiO, minikin, Rolandam, Raimondam, pārējiem.
Galā dod pakavu. Man viņu labpatika saukt par enkuru.
Pēc finiša smadzeņu centrs, kas atbild par informācijas analīzi/domāšanu atslābst. Vairs nav jāsargā potītes no ļodzīšanās, rumpis no krišanas.
Tas stereotipa novēlējums… (pēc VOMax rezultātiem).
Tas Aivara secinājums… Haanja
Bet man vēl ir veselība, kas nav pilni 100%, man vēl ir gribasspēks, kas vēl nav 110%.
Pie upītes visas trīs reizes rausos augšā pa taisno, pa krauju, 3. aplī palīdzēju uzstumt puisi, un viņš padeva man roku.
Veselības sadaļa.
Startēju ar neveselu labo potīti. Kaut kas tajā liedz pēdai saliekties uz augšu cik nākas. Pēc 40-50 km tas rezultējās sāpēs papēdī zem ahileja. Nekas traks, bet veselība tā nav.
Kritienā savainota plaukstas locītava, skrienot pa matu traucēja, jo sāpēja turot roku saliektu elkonī. Bet jau pēc 2 dienām gandrīz vesela.
Pirmajā kalnā sarautais aukstais gaiss neļāva elpot pilnu krūti visu distanci. Bija jautra pieredze ar asins garšu mutē, pirmos pāris km. Vakarā ārstēju ar balzāmu, šķiet apārstēju.
Kad sāka reibt galva vai sirds klapēt tad piebremzēju slodzi.
Labās ziņas:
Traumu nav.
Ceļi šito skriešanu atzina par pieņemamu.
Pēdas lai arī mazliet nospiestas, tomēr ne pār mēru.
Šis ir ceļš, kas sauc
km 
-