Šogad VSK Noskrien komanda nodrošināja rekordlielam sacensību skaitam tempa turēšanu un lielākoties pateicoties Garmin atbalstam un mūsu komandas pašaizliedzīgajiem skrējējiem. Mēs esam turējuši tempu maratoniem, pusmaratoniem, 10km skrējieniem un pat sieviešu skrējienam. Tempu turējuši labākie un pieredzējušākie tempa turētāji Latvijā, jauni un veci, puiši un meitenes (pat tikai meitenes), uzvalkos un VSK Noskrien komandā bija arī viestempaturētājs no Polijas. Tad nu vēlreiz viņiem visiem paldies.
Pirms septiņiem gadiem mana draudzene ar savu draugu pārcēlās dzīvot uz Valensiju Spānijā. Toreiz man pirms dažiem mēnešiem bija piedzimis mans vecākais dēls, un es izteicu cerību, ka gan jau pēc gada aizbraukšu ciemos. Taču gadi aizskrēja ātri un šī gada pavasarī attapos, ka vecākajam dēlam drīz jau būs septiņi gadi, bet es tā arī neesmu aizbraukusi ciemos uz Spāniju. Turklāt, lasot gardos noskrieniešu – kalniešu stāstus, aizvien vairāk sāka gribēties iemēģināt kājas kādā kalnu skrējienā. Tā nu tika nolemts rudenī doties uz Spāniju, atlika vien izvēlēties skrējienu, jo skrējienu Spānijā ir nebeidzami daudz, tai pašā Valensijas reģionā notiek vairāki skrējieni katrās brīvdienās. Izvēle krita uz Montanejos trail Tdm55K (izrunā Montanehos),kam vienīgajam jau pavasarī bija zināms konkrēts datums un trases krāšņie dabasskati mani savaldzināja vienā acumirklī – skatoties bildes un video, trīsas pārskrēja un zināju, ka tas ir mans meklētais skrējiens. Lasīt tālāk.
Kādā no TNT! (Teikas Nolaid tvaiku!) koptreniņā Biķernieku mežā, nejaušā sarunā piedāvājos pievienoties Edgaram un Dacei Vaidavas rogainingā. Edgaram jau pieredze rogainingos bija, bet Dace gribēja pamēģināt. Tā kā zināju, ka noteikti piedalīšos, piedāvāju apvienoties komandā, kam Dace un Edgars piekrita.
Tā kā Dacei nebija orientēšanās pieredze, visi trīs piedalījāmies vienā no Magnēta pirmajām kārtām, dodot Dacei ieskatu, kas ir orientēšanās, un kā karte ar kompasu rokās jātur. Šeit atkājām komandas biedru stiprākās puses – Edgars labi orientējas pa taciņām, man labāk patīk un sanāk pēc azimuta.
Pēdējās dienās pirms starta izdevās sameklēt un nopirkt tāfeli, ko izmantot plānošanai, jo iepriekš lietotā kartona kaste tomēr nebija pārāk ērta. Nebija gan gluži tāda, kā gribējās, bet šoreiz pēc izmēriem derēja perfekti. Cerams, ka derēs vēl citas reizes, bet biju patiešām pārsteigta, ka korķa tāfele ar koka apmali par saprātīgu cenu ir rūpīgi meklējams priekšmets. Mērāmais striķītis par laimi mājās bija, atlika vien samērīt un salīmēt klāt etiķetes, lai zinātu kilometrus. Vakarā pirms sacensībām viss tika salikts – no rīta velkamās drēbes, pulsometrs, uzticamie draugi – x-taloni iestūķēti somā, lai nesanāk kārtējais botu aizmiršanas gadījums, maiņas drēbes, dvielis, orientēšanās galvenie piederumi – idents un kompass, piespraudes, marķieri un striķītis, sacensību pārtika – daudz želejas un batoniņš. Modinātājs tiek uzlikts uz 6:00.
Sešos pieceļos, un ir skaidrs, ka ēst vēl negribās, tātad – plāns B – sasmērēt maizītes, uztaisīt kafiju un to visu paņemt līdzi. Sagatavoju 2 kafijas – vienu līdzņemšanai, otru izdzeršanai mājās. Duša, sporta drēbes, vēl laika prognozes pārbaude, vai tiešām nelīs un nebūs aukstāks, nekā iepriekš solīts – viss tā pat kā vakarā, tātad izvēle nemainās. Vēl jāuzpilda sistēma, un tad jau var gaidīt Daci, kas atbrauks pakaļ. Brīdī, kad jau jāiet lejā, stulbi aplejos ar kafiju – ieliku mugursomā termokrūzi, kurai nebija aiztaisīts dzeramais caurums un ar mugursomu uz muguras noliecos paņemt tāfeli un otru somu. It kā neizlīst daudz, bet sāns slapjš, mugursoma slapja, dūnu jaka pavisam slapja. Tajā brīdī arī zvana Dace, ka esot klāt. Nu neko – uzvelku citu virsjaku, aiztaizu nelaimīgo kafijas krūzi un ar tāfeli padusē dodos piedzīvojumā.
Turpceļš izvēršas visai jautrs, jo esam četratā – Dace, Edgars es un Linda. Vaidavā nonākam laicīgi, Dace negrib parkoties pie tualetēm, tāpēc klausām norādēm un mašīna tiek noparkota aiz sporta centra – pļaviņā, kas gan pēc rogaininga šķiet liela kļūda – līdz mašīnai ir tiiiik tālu jāiet!
Saņemam komandas numuru paku un atrodam vietu tribīnēs, kur iekārtoties un atstāt somas. Kamēr izstāvu rindu pie tualetēm, klāt jau arī karšu izsniegšanas laiks.
Tiek izsniegtaas kartes un ķeramies pie plānošanas. Sarkanie ir vērtīgie punkti – 5 un 6, zilie ne tik vērtīgie, bet ņemamie – 3 un 4, divniekiem tiek baltā krāsa, jo tos ir vērts ņemt tikai tad, ja neprasa pūles un ir pa ceļam. Vizuāli novērtējot karti pieņemam lēmumu, ka iesim uz leju, jo tur ir vairāk sarkano punktu.
Izplānojam iet divos lokos – pa ārējo malu un pēc tam atpakaļ, pa iekšējo malu savācot visus vērtīgos punktus, izlaižot tikai divus 2-punktīgos. Pēc aprēķiniem otrā loka beigās paliks tumšs, plānā savelkam striķīti uz augšu, tas būs optimistiskais plāns A, ja ies ļoti raiti, kaut gan jau plānošanas brīdī ir skaidrs, ka reāli ir ~50km gaisa līnijā, bet plānā 50 gaisa līnijā ir vēl labu gabalu no finiša. Nu tad jau redzēs, tur ir iespējas noīsināt.
Plāns tiek pārzīmēts uz līdzi ņemamajām kartēm, un principā esam gatavi startam. Ejam ārā atzīmēties un saķert satelītus.
Edagaram neliels pirmsstarta drudzis, abi ar Daci knibinās ar telefoniem, jo Garmin gadžeti ne vienam, ne otram netur brūķi 12 stundu garumā. Esmu priecīga, ka manējais iztur tik ilgi, un nav jāstreso vismaz par šo. Ļoti negaidīti atskan atskaite „trīs, divi, viens, starts!” un vieglā riksī dodamies uz pirmo kontrolpunktu. Tiesa, uz turieni dodas paliels pūlis. Pie pirmā KP nākas izstāvēt rindu, un tad neliels pārsteigums – 10m talāk ir vēl divi KP ar to pašu numuru. Tauta runā, ka pirmais esot bijis paredzēts vellapēdistiem, un vajagot atzīmēties arī otrajos. Katram gadījumam atzīmējamies, šeit rindas nav, viss notiek ātri.
Pūlis vienoti dodas uz nākamo KP, mēs arī. Priekšā taka sadalās, un daļa aiziet pa labi, daļa pa kreisi. Pēc neliela samulsuma, jo kartē takas sadalīšanās liekas, ka ir vēlāk, izvēlamies doties pa kreisi. pēc divām minūtēm pievienojas arī tie, kas devās pa labi. Tālāk gan notiek neparedzētais, un pazaudējam vajadzīgo taku. Mūs ir samulsinājis kartes mērogs, nav pierasts pie tāda, un apzīmējumus arī neesam izlasījuši – apdzīvotas vietas ir vienkārši zaļā krāsā. Pēc neilga laika gan par laimi saprotam savu kļūdu un raujam pāri laukam, kur mežiņā jābut pirmajam vērtīgajam punktam. Diemžēl nepaņemam azimutu, tešam līdzi citiem, bet par laimi pēc neliela samulsuma un līšanas pa krūmiem punkts atrodas. Tālāk jau tik stulbām kļūdām nevajadzētu būt.
Nākamais punkts ir viegls divnieks, ko paņemam pa ceļu, un pa ceļu arī dodamies uz nākošo punktu. Pēc skrējiena pa ceļu un lauku, no lauka malas paņemam azimutu un pēc gājiena pa mežu arī nākošo punktu, no kura tālāk dodamies atkal pa ceļu, lai apietu apkārt ezeriņam un purvam. Nākošais punkts meklējams grants karjerā – 52. KP. Karjeru atrodam ātri, pa ceļiem skrienam. Pie krjera malas Edgars uzdod retorisku jautājumu par punkta atrašanās vietu – vai mala nozīmē augšā vai apakšā, un noskrien lejā. Punktu izdodas ieraudzīt ātri – tas ir karjera augšējā malā. Kāpjam atkal augšā, lai pēc tam skrietu akal lejā. Nu nekas, gadās. Citi esot 2x skrējuši augšā, mēs tikai 1x. No karjera dodamies prom pa ceļu, kuram beidzoties jāņem azimuts, lai atrastu nākošo ceļu. Ceļu mēs atradām, bet es kaut kā samulstu, kurš tieši ceļš tas ir, un kurā virzienā jāiet. Par laimi ātri atrodam lielo ceļu. Pa to atkal var paskriet līdz nākošajam punktam. Skrienot veicam korekcijas plānā, jo praksē attālums no krustojuma līdz izdevīgākai stigai ir neliels, un tā punktu būs drošāk ņemt. Ātri atrodam stigu, un tad arī KP. Pagrieziens par 90 grādiem un dodamies uz nākošo.
Ātri nonākam pie kartē iezīmētās upītes. Šeit pirmais pārsteigums – upīte ir, tiltiņa nav. Ir koks, Edgars atrod atbalsta koku un pirmais dodas pāri. Slīd, un kājas jāslapina tik un tā. Dace arī mēģina ar koku, es izvēlos saslapināt kājas līdz ceļiem, bet drošāk doties pāri. Iekāpt upītē grūti ir tikai pirmajā reizē, pēdas ātri uzsilst, bikses apžūst, un upītes skāde nav īpaši jūtama.
Nākošais ir 53. punkts, ko viegli paņemam un dodamies tālāk.
No 53. ejot uz 20. KP trāpam ne nu gluži pūlī, bet rogaineru strīpā. Kartē iezīmētā kraujiņa dabā izrādās mazāka nekā īstenībā, tāpēc tiek forsēta neejot apkārt. 20. punkts, lai arī mazvērtīgs, izrādās āķīgs – klajums pie Gaujas ir vilinošs, bet punkts atrodas tālāk, veiksmīgi to arī atrodam. Dodamies uz 60. punktu. Ceļu tīkls ir labs, varam doties pa to. 60. punkts ir skaistā Gaujas stāvkrastā. Šeit arī sanāk pirmā ēšanas pauze. Edgaram ar gaļas maizīti, Dacei ar mandarīniem un keksiņiem. Es tieku laipni pacienāta ar daļu no gaļas maizītes, mandarīniem un kesiem. Liels paldies, jo šoreiz kaut kā nesataisīju līdzi nevienu sviestmaizi, bija baigi garšīgi.
Tālāk seko garš pārgājiens uz 59. punktu, kas ir pļavā. Nākošais ir 64. KP. Pa ceļam uz to esam novirzījušies nedaudz pa labi, jāatrod ceļa gals. Izmetam loku graviņā, noejam gar māju žogu un tur jau ir. Pirmajam zilajam ezeriņam esam pašāvuši grām, to brikšņos nemaz neredzējām, bet zilo, līko grām nepalaižam un puntks ir mūsu.
32. KP ir viegls, to viegli paņemam. Šķiet, paceļam uz šo punktu skrienot no kalniņa uz leju eleganti norauju uz acīm. Labi, ka smiltis ir mīkstas un nekas nav sasists, tikai ikrā krampis iemetas, bet tas ir sīkums, ātri pāriet un netraucē.
Nākamais punkts ir slapjais, atrašanās vieta attiecīga – grāvju krustojums. Kājas samērcējam jau ejot pāri pļavai – ir nedaudz lijis un viss ir mazliet slapjš. Jāšķērso purvains apvidus, grāvis atrodas viegli, un punkts arī. Nākošais punkts arī purviņā, jāiet pēc azimuta. Purviņš izrādās ļoti glīts, mazām priedītēm, mīkstām sūnām un agresīvajiem vaivariņiem, kas atšņorē botas.
Punkts tiek viegli paņemts un izdarītas korekcijas plānā. Tā kā purviņš bija glīts, tiek pieņemts lēmums neiet apkārt, bet uz nākošo punktu arī doties pa taisno, pāri purviņam. Ja purviņš vēl tā neko, tad purviņš aiz mežiņa ir slapjāks un sastindzina mūsu kājas. Pēc 10 minūšu sparīgas iešanas un mēģinājuma paskriet kājas ir atsilušas un pašsajūta krietni uzlabojas. 33. punkts tiek viegli paņemts un dodamies uz 67. KP. Šeit kārtējā upīte, kas nebremzējot tiek šķērsota.
37. KP arī tiek viegli paņemts. Jāsteidzas, jo sāk palikt tumšs. Pie nākošā punkta atkal neliela pauze, kurā tiek izvilkti lukturi un ieturēta maltīte. Šoreiz piedāvājumā ir arī riekstu maisījums, olīves un marinēti gurķi. Gurķainās atraudziņas jutu vēl labu laiku pēc ieturēšanās. Kamēr uzkavējmies, paliek pavisam tumšs un tālāk ejam jau lukturu gaismā. Ir pagājušas 6.5h, pulkstenis ir jau puspieci vakarā. Līdz finišam nedaudz mazāk nekā puse no laika.
Tumsā pārvietojamies pārsvarā pa ceļiem, minimizējot iespējas aiziet nezinkur pa tumsu. Pa ceļiem skrienam, bet arī ik pa brīdim paejam, jo sāk jau uzmākties nogurums. Dacei gan šķiet atvērusies otrā elpa un pilnīgi pa gabalu jūtams, ka viņa labprāt pārvietotos tikai skrienot. Edgars, šķiet arī. Esmu pret, bet turos līdzi. Nogurums arvien vairāk sāk uzmākties. Pa ceļam uz nākošo punktu rodas neplānotas izmaiņas – sktoties kartē saprotam, ka būtu stulbi nepaņemt arī 27. KP, īstajam pagriezienam gan esam pašāvuši grām, Edgars dusmojas uz sevi, bet mēs ar Daci mierinām, ka gabals mazs, un varam paskriet atpakaļ un tomēr paņemt to punktu. Tā arī izdarām. Tālāk jau pa ceļiem paņemam vēl divreiz pa pieciem punktiem.
Nākošais atkal mazais punkts, kur šodien otro reizi īsti nevaram atrast KP. Izrādās, esam par ātru nogriezušies. Nepareizais celiņš. Paskrienam tālāk, un tur jau arī ir. Uz takas aiz kūts. Šeit īsā pauzīte ar plānošanu. Izlemjam, ka nav laika ņemt visu augšu kā plānots, jo ir nogurums un ātruma vairs nav. Kā nekā pagājušas jau 8 stundas un 40 minūtes. Palikušas apmēram 3.5 stundas.
Nākošais punkts ar vairākiem V veida krustojumiem, kur 2x jāizvēlas iet pa labi, bet trešajā reizē pa kreisi. Paņemam un ejam tālāk. Nākošais – 65. punkts mūs pārsteidz ar savu varenību. Šis šķiet bija skaistākais punkts mūsu sacensībās. Nonākam pie Sietiņieža. Tas ir milzīgs, un tumsas aizsegā tikai nedaudz atklāj savas aprises, bet skati tiešām iespaidīgi. Iepriekš nav sanācis apmeklēt Sietiņiezi, tāpēc mēs ar Daci tikai ejam pa trepēm augšā un lejā un sajūsminamies. Patīkamas sajūtas izsauc arī netālu esošais dzeršanas punkts ar ugunskuru un siltu tēju. Nedaudz uzkavējamies – uz tējas krūzīti, un dodamies tālāk, laika vairs nav daudz. 26. punkts ir pie liela akmens, to arī viegli atrodam un tas ir padarīts. Pa ceļu dodamies tālāk. Man jau ir uznācis neliels plīsiens, Dace arī kaut kad atzinās, ka „sāpot rāmis”. Es saprotu, man arī. Iebaksti ar pirkstu kur gribi, un tur sāp. Ejot pa ceļu kalniņā sāk arī stipri sāpēt pēda, kas jau pirms tam mēdza pasāpēt, ja skrēju ar mazāk novalkātajām botām, vecajās adidenēs nesāp. Temps nekāds, bet iet ir ilgi, tāpēc saņemos un ik pa brīdim tomēr uzskrienam, laika taču arī vairs nav daudz.
Rēķinot atlikušo laiku, un domājot, ko vēl paņemt, aizrunājamies, un gandrīz aizejam garām KP, labi, ka VSK noskrien meiteņu komanda mums pajautāja, vai tad to KP neņemsism. Nu ja – KP ir koka otrā pusē, tāpēc īsti mums virsū neskrēja, labi, ka bija, kas iebaksta. Rēķinām, ka uz 35. KP vajadzētu aiziet pa 30 minūtēm, tad varēsim paņemt arī 34. KP. Stiga ir taisna un garlaicīga, pļāpājot pieveicam diezgan ātri. Paskrienam arī šeit. Brīžiem uznāk tāds vispārējs nogurums. Kārtējā želeja nedaudz uzmundrina. No 35. pa ceļu pāri laukam dodamies uz kādu no pēdējiem punktiem. Man izdodas aizķerties aiz zāles un atkal jau nolikties garšļaukus. Nu nekas, zeme mīksta, neko nesasitu, tikai tas nedaudz atņem spēku.
Iznākot uz ceļa mums ar Daci ir skaidrs, ka drošāk ir ņemt 34. punktu pa ceļu, un pēc tam 31., arī pa ceļu. Edgars vēl šaubās, vai mums vajag ņemt 34. punktu, vai pietiks laika, bet mēs ar Daci esam pārliecinātas, ka vajag un visu paspēsim. Lai ātrāk iet, pa ceļu paskrienam. Tuvojoties finišam un kontrollaika beigām uz pēdējiem punktiem iet daudzi. Vairs noteikti nav sajūta, ka esam mežā vieni, KP atrast arī ir viegli, jo priekšā kāds jau apmēram tur ir. Ejam uz 34. un pēc tam uz 31., kuru no lejas ņemt ir daudz izdevīgāk, jo to var izdarīt pa ceļu. Labi, ka šo neņēmām pa tumsu un pa taisno. Pēdējo punktu mūsu vietā atrod citi, musm tikai atliek atzīmēties un tad laist uz finišu. Spēki gandrīz galā, kājas sāp, bet finišā ieskrienam. Esam finišējuši ar rezervi.
Tagad duša un zupa. Duša nebija tik briesmīga kā sākumā izskatījās, galvenais, ka tur bija silts ūdens. Zupa arī bija garda, un šokolādes krēms vienkārši fantastisks.
Mājupceļš bija varen jautrs, 2/3 no ceļa šķiet pavadījām ķiķinot. Vakara noslēgumā McDonalds un ēšana stāvvietā. Nu feini. Paldies maniem komandas biedriem. Šoreiz šķiet es biju komandas vājākais posms, kuru beigās pārmāca nogurums.
Šodien grūtums ir jau aizmirsies, palicis tikai foršais. Vakar gan brīžiem domāju, ka vajadzētu aprobežoties ar maratoniem, ka šitādi ilgie pasākumi nav priekš manis. Bet tad jau redzēs!
Ar otro piegājienu “Engures sportam” pārstāvim Rimantam Liepiņam izdevies finišēt slavenajā Ņujorkas maratonā ASV! Ja pirms 2 gadiem ieplānoto startu izjauca viesuļvētras Sendija radītās nekārtības, tad šogad, lai arī starta diena bija neparasti drēgna un vējaina, sacensības notika, kā plānotas! Lasīt tālāk.
Kaut kad pa ausu galam septembra beigās vai oktobra sākumā izlasīju par tādu Haanju. Nodomāju nav tālu jābrauc, paskatījos, kas kalendārā ir atzīmējušies, kas piedalās jeb kam varētu pajautāt kā brauc. Bet tā arī neko neizdarīju. Līdz vienā no brīvdienu koptreniņiem Aivars sāka stāstīt par Haanju, ka varot maksāt uz vietas un par to, kas brauc. Tik sīkums, ka nedēļu pēc Siguldas kalniņiem. Tā kā tajā brīdī nebija īstas saprašanas vai, ko un cik skriešu Siguldā un, ja skriešu tad jau droši vien lēnā garā, izbaudot rudeni un galvenais, ka pa visu naudu. Tāpēc ļāvos pierunāties, ka pie viena samaksā arī manu dalību. Tā gluži viss nenotika. Sigulda tik noskrieta nepieklājīgi labi. Par ko organisms atspēlējās nākošās dienas vakarā, piesaukdams arī slapjo Ozolnieku pusīti un dažas aukstās rudens dienas. Labi, ka tikai parasts klepus. Tā teikt zāļu tējas dara brīnumus un saaukstēšanās lēnām pazuda, lai gan nedēļas vidū parādījās domas par to, ka, ja nebūtu samaksāts nebrauktu un cik ļoti man ir žēl atstāt igauņiem tāpat vienu samaksāto dalību? Žēl bija. Tāpēc laicīgi aizrakstīju Aivaram, ka pase ir nolikta pa rokai un soma arī gandrīz sakrāmēta.
Piektdienas vakarā laicīgi izbraucām, ja neskaita, ka Andulis kavējās un Pēterim autobuss arī izskatās, ka uz Brīvības ielas bija nedaudz iestrēdzis. Bet tas nemazināja prieku par miglu, rietošu sauli, miglu, miglu un vēlreiz miglu, un, jo tālāk uz „ziemeļiem”, jo vēsāks. Garlaicīga šoseja. Līzespasts. Tad labajā pusē purvā iestigušie traktori, Apes pagrieziens, robeža. Esiet sveicināti Igaunijā. Pamatīgi līkumots ceļš, Munameģis un Haanja sasniegta. Tas nekas, ka pulkstenis rāda nedaudz pāri 19 – vakariņu laiks. Sagaidām pārējās auto ekipāžas. Vēl tikai jāsakārto soma rītdienai un drēbes. Es gan gulēju, bet runā, ka Aivars bija piecēlies stundu agrāk nekā bijām runājuši un ap četriem gandrīz nāca modināt pārējos, līdz samiegojies Andulis pateica pareizo pulksteņa laiku. Kārtīgas brokastis. Nedaudz pēc sešiem ārā valda tumsa. Pāri pļavai aizbrienam pēc numuriem. Laminētie velo numuri. Jostas gumija neder. Čips ap kāju, numurs pie biksēm. Tā ērtāk.
Starts. Pirmais aplis. Kurā brīdī tika dots starts nezinu, tik manīju kustību. Gaisma aust. Pa priekšu aizlido Valdis, tad aizskrien Dace, tad Pēteris. Es ar Maikiju un Anduli nopakaļ, drīz noķer un aizskrien arī Andris. Trase kā jau trase. Sākumā pavisam nedaudz asfalts, tad zaļš futbola segums un pirmais sīkais uzkalniņš augšup. Pa labi, pa šaurāku taku līdz asfaltam. Dažiem dalībniekiem redzamas nūjas. Ar Maikiju nosmejamies, ka tad jau slēpes vajag. Uz ko piemetinu, ka šeit pa „asfaltēto slēpošanas trasi” ar rullīšiem būtu slideni, bet tur otrā pusē gan forši (tas nekas, ka tikai kādā no nākošajiem apļiem piefiksēšu, ka skrienam pa trotuāru – gājēju/velosipēdistu ceļu un tur blakus atrodas iela). Diezgan līkumains un kalnains tas trotuārs un tā kāds kilometrs. Maratona distance griežas atpakaļ, lai atgrieztos sacensību centrā un turpinātu ar pilnajiem apļiem. Pagrieziens pa kreisi, tur norāde uz Kurgjärve sporta centru. Tad lejā pa grantētu ceļu, pāri zālei, augšā pa lapām sabirušu ceļu, atkal pāri pa zaļu futbola segumu, pāri sarmas pārklātai pļava un pa kalniņu lejā. Slīd. 2km. Maikijs nosmejas, cik labi būs šo zīmi ieraudzīt, kad jau noskrieti 98km, es gan palaboju, ka 96km. Bet tas jau nemazina prieku. Labajā pusē spīd gandrīz aizsalis ezers. Kreisajā pusē paliek sporta bāze. Bet atkal jau viens izskalots grants ceļš. Grants posms. Tad pa labi un tiekam uzvirzīti uz slēpošanas trases. Tālumā rēgojas kalns, bet pirms viņa viltīga bultiņa pa kreisi. Maza taciņa uz leju, lapas, uz leju, taka nedaudz maina virzienu un tad, kad pa labi tad atkal augšup. Uzskrienot augšā ar Maikiju nosmejamies, ka par pārējiem apļiem vēsture klusēs. Taisnības labad jāsaka, ka vēsture neklusēs un kā vel neklusēs. Pa kreisi no kalna lejā. Otrā pusē starp kokiem sākumā gan tikai dzirdams, bet pēc tam arī redzams pavadošais kvadracikls un pa priekšu skrienošais Valdis. Bet mums tik uz leju un pirms kalna atkal pa kreisi. Lapas čaukst zem kājām. Līkumoti. Trases malā bultas. Apkārt mežs, priedes, eglītes. Smuki. 3km atzīme un vēl viens kārtīgs kalniņš uz augšu. Tad līkums un nedaudz gara, pauguraina taisnīte līdz dzeršanas punktam. Kurš kārtības labad jāsaka pirmajā aplī vēl nebija uzklāts. Apgaismotā slēpošanas trase uz leju. Sāku lēnām pārdomāt kāpēc man kājās ir asfalta botas, ne meža apavi. Bet, ja jau galvenais organizators teica, ka ar šiem labāk tad jau vairs neko. Vēl aizvien manā kompānijā nekas nav mainījies Maikijs un Andulis tepat blakus. Cik te labi būtu ziemā slēpot! Ā, pagrieziens pa kreisi un jau atkal pēc brīža izskrienam uz slēpošana trases. Tā jau forši, gluži kā Somijā ziņojumu dēļi ar saspraustām norādēm par trasēm. Bet mēs tik taisni. Nedaudz uz augšu un tad ar švunku pagriezienā uz leju. 4km. Trase aiziet vēl nedaudz līkumota ar nelieliem pauguriem. Ieskrējienā uz leju, kur izvēlējos neiestaigāto taku, bet gan mīksto zemes segumu. Dublīši. Ja pirmajā aplī viņi praktiski nebija tad jau nākošajos bija izveidota jauna apskrienama taciņa. Beidzot mūs sāk apdzīt maratona distances līderi, to gan spriežam pēc skrējēju ātruma. Uz leju, bulta pa kreisi augšā kalnā. Arī kokos sakārtās zilās lentas neļauj nomaldīties. Gar malām diezgan daudz sakritušu koku. Nezinu kāpēc, bet 5km jau no pirmā apļa bija viens no mīļākajiem kilometriem. Lai arī nekas daudz mugurā nav savilkts sāk palikt pa karstu. Plānā velo vējjaka karsē, bet skriet bez tās tikai divos kreklos arī negribas. Nedaudz pavēss. Mugura slapja. Plāns pavisam vienkāršs atraut jaku vaļā, lai mugura apžūst un starta/finiša zonā atstāt. Tāpat sāk parādīties pirmās runas par finiša plāniem. Gribētos jau tos septiņus apļus pa divi lāgi un tad vēl trīs. Bet nav ko sapņot ir jāskrien un jāskatās kā būs. Taisnais gabals uz leju. Egļu audzītes. Skaisti. 6km. Tātad līdz apļa beigām gandrīz 600m. Maz. Uz leju. Tālumā var redzēt slēpošanas trasi un stadionu. Tuvāk pieskrienot otrā pusē manāmi dalībnieki, kas aiziet kārtējā trasē. Pa labi uz leju. Tad truba pāri takai, tad vēl viena truba. Nedaudz dubļains. Apsarmojusi pļava. Uz augšu. Tad lejā. Un ir stadions. Pa labi rokas stiepiena attālumā paliek mūsu naktsmājas. Stadions ar zāli. Pie finiša mājiņas tablo rāda, ka ārā ir 0C. Tomēr ir nedaudz vēss un nākošajā aplī aizskrienu viena ar plandošu jaku. It kā jau žēl, ka nav kompānijas, bet nav jau nekas traģisks.
Otrais aplis. Skrienas labi. Plandoša jaka. Asfalts. 2km. Neiztrūkstošs skats uz ezeru. Pirmais kalniņš. Pretplūsmā aiz kokiem var redzēt citus dalībniekus. Kāpēc man iet raibs gar acīm? Nē, ne jau tā raibs, bet visu laiku ņirb. Nepatīk, nu dien nepatīk. Takas ir klātas ar lapām, bet nav jau krēsla. Nu labi agrs rīts. 3km. Dzeršanas punkts. Ļoti, ļoti auksta kola, kura visa netiek izdzerta. Noskrējiens uz leju. Opā, sāk sāpēt galva. Superīgi. Maciņš ar zālēm ir mājā, atslēgas pie Aivara, bet Aivars kaut kur aiz manis trasē. Kilometri aplī dilst. Kāpēc kaut kas krīt no gaisa? Šodien solīja skriešanai labvēlīgus laikapstākļus. Pie kārtējā kalniņa nosmejos, ka viss ir skrienams. Stadions. Baltais draugs. Ir labāk. Bet galva aizvien sāp. Tiek nolemts novilkt vienu kreklu un atstāt jaku. Mājiņā ir silts. Varētu šeit palikt. Starpfinišā ledus auksta kola, gurķītis, banāns.
Trešais aplis. Aizskrienot pāri zaļajam paklājam var redzēt, kas notiek pļavā. Imants, Kristīne, Sigita un Matīss aiz manis. Der. Bet galva tikai sāp un sāp, un nedomā palikt labāk. Nedaudz par sevi sāk manīt kreisajai kājai saite. Viņa jau sāka niķoties Siguldā. Lēnām pie sevis prātoju cik bija minimālais apļu skaits ultrai. Dzeršanas punkts. Šoreiz izvēlos siltu sporta dzērienu. Miskaste vēl nav nonesta lejā. Tākš kas tad tas. Pirmo reizi sagrieza vēderu. Pie sevis prātoju mierīgi, mierīgi. Jātiek līdz starpfinišam. It kā salvete ir līdzi, bet… It kā ar to nepietiktu. Vēders pāriet. Viss ir slikti, viss ir slikti. Skrienu un domāju – kāpēc? Motivācija pazūd. Vēlme arī. Tēja. Cepumi, banāns ar sāli, gurķīši. No somas paņēmu enerģijas batoniņu ar cerību, ka šis vismaz kaut kā palīdzēs. Palīdzēja, aizbiedēja sajūtu, ka gribas ēst.
Ceturtais aplis. Tuvākie sekotāji ir tieši tik pat tuvu kā iepriekš. Trasē mani apdzen un es apdzenu. Brīžiem paskrienu ar kādu kopā. Daži nūjotāji iepletušies pa visu taku. Bet viena nūjotāju kompānija fotografēja visus skrējējus pēc kārtas. Lai arī viss ir slikti skrienot pa asfaltu dungoju meldiņu. Nepietiek ar visām likstām labās kājas pēda sāk protestēt, nedaudz līdzīgi kā Laulasmā, bet tikai uz īsu brīdi kamēr no starpfiniša aizskrienu līdz asfaltam. Dīvaini. Ezers. Skaists. Mežs. Motivācija pazudusi. Viss ir slikti. Galva tā sāp, ka nezinu, kas būtu darīts. Aplis vēl nav pusē. 3km. Dzeršanas punkts ar siltu dzērienu un glāzītes izmešanu lejā no kalna. Pagrieziens. Vēders. Sasodīts. Atkal! Lūdzu pārej. Galvā šaudās visādas domas. Skriešanas prieks zūd ar katru noskrieto soli. viens ir skaidrs, jāprasa organizatoriem kāds pretsāpju līdzeklis, lai vismaz tos minimālos 7 apļus varētu noskriet. Vairāk nē. Vai nu visus noskriet, vai nu pēc septītā stāties ārā. Varbūt vēl astoto, lai smukāk kopējā summa izskatās. Laiks jau atļauj arī iet… Bet nē. Ja pēc tam iešu nebūs gandarījuma sajūtas. Skrienu tālāk un jau gara acīm redzu kā finišēju pēc septiņiem apļiem. Sagaidu Aivaru. Tieku pie atslēgām. Mājiņa. Silta, karsta duša. Varbūt varētu pagulēt nedaudz, lai paliek labāk un tad atbalstīšana. Veikalā jānopērk kola un jāpaskatās vai nav kāda burtnīca un rakstāmais. Jā. Šo plānu es redzu pavisam skaidri, jo galva sāp, vēders niķojas, kāja arī, viss ir slikti, viss ir slikti.
Pilnai laimei acīs riešas asaras. Raudiens nāk. No kā? Kāpēc? Tagad trasē skriet un raudāt? Ko citi domās? Ko es atbildēšu kāpēc raudu? Kas vispār notiek? Kāpēc tieši šodien viss ir slikti? Kāpēc? Kaut kā asaras valdu, bet sanāk acis pa brītiņam izslaucīt. 5km. 6km. Aizvien par viņiem priecājos. Vēders. Ne jau atkal. Stadions. Norāde WC. Tā vietā, lai apciemotu balto draugu. Es stāvu atstutējusies pret durvīm un raudu. Asaras birst kā pupas. Un tu saproti, ka neko nevari izdarīt kā vien tikai raudāt un gaidīt, kad tas viss pats no sevis pāries. Kas notiek? Kāpēc? Vēl ilgi? Jau starta/finiša zonā viss ir izlemts, ka kaut kā jāpiebeidz tie atlikušie apļi un viss.
Dzeru tēju un domāju, kam un kā jautāt par pretsāpju zālēm. Parādās Andulis kā glābējs ar Ibumetinu 400. Zinu, ka dzert zāles nav prāta darbs. Bet, ja ir jāizvēlas starp pamatīgi sāpošu galvu un viss ir slikti, es izvēlos to otro. Tā kā plāns ir skaidrs un reāls, tad baterijas nav ko taupīt un paņemu mūzikas pleijerīti līdzi. To, ka mūzika palīdz jau pārliecinājos Rīga-Valmiera pasākumā. Starpfinišā ar Gunu spriežam, ka viss ir slikti, viss ir slikti. Un, ka jāņem minimālais bloks un miers.
Piektais aplis. Tas pats mazais uzkalniņš, tās pašas takas. Potīte aizvien niķojas. Mūzika uzmundrina. Skrienu un domāju. Ezers. Kārtējais uzskrietais kalniņš. Atceros, kā smējāmies par to, ka nākošajos apļos par tiem vēsture klusēs. Mani palēnam Valdis, Matīss un Laimonis apdzen pa apli. Lai tie jaunie skrien. 3km. Dzeršanas punkts. Pēkšņi pamanu, ka arī šeit uz glāzītēm ir dalībnieku numuri. Hmm. Mana taktika nemainās, paņem glāzīti, padzeries, noskrien no kalna, aizej līdz miskastei un sāc skriet. Lēnām pazūd galvas sāpes. Bet vēders gan par sevi atgādina. Gaidu brīdi, kad atkal asaras birs. Nē. Nebūs. Vairs ne. Vēl aizvien domāju par to cik jānoskrien. Apļa plāns ir starpfinišā pajautāt cik apļi ir jānoskrien. Sarēķināt arī nesanāk, jo galva nestrādā. Bet maksimums astoņus. Skrienu tālāk. O, dublīši kļuvuši vairāk. Noķeru divus igauņus. Šie man kaut ko jautā, bet pēc tam attopas, ka es neko nesaprotu un tā arī nokomentē. Ir jau dīvaini, ka tevi apdzen meitene un uzskrien kalnā. 5km. Nosmaidu, ka vēl pusotrs līdz starpfinišam. 6km. Vēl pavisam nedaudz. Atpūtas pauze. Jau pieveikti 33.35km pa 3h47min. Batoniņš no kabatas. Daudz siltas tējas. Biezpienmaizīte. Jau iepriekšējos apļos novēroju, ka viens no organizatoriem ļoti piefiksē manu numuru. Pajautāja vai vārds uz numura pareizs. Protams. Uzvārds gan nē, jo trūkst vienas mīkstinājuma zīmes, bet reģistrācijas anketā vispār bija bez mīkstinājumiem. Mums uz numuriem Latvijas karodziņš. Atšķiršanās zīme no igauņiem. Atskrien Maikijs pārspriežam cik kuram viss ir slikti. Šis pajautā kāpēc man nepareizs vārds (Laura)? Hmm. Nu neko. Aizeju orgiem pateikt, ka tomēr nav pareizi. Dīvaini, ka no rīta nepamanīju.
Sestais aplis. Turpinu skriet. Tos kurus noķēru apļa vidū vai beigās, katrā nākošajā aplī atkal noķeru un panāku. Arī šis aplis nav izņēmums. Tā pamanos ievērot dažus dalībniekus. Asfalts. Skrienu un domāju kā pirmajā aplī šo vietu noturēju par slēpošanas trasi. Nesaprotu. Norakstu to uz rīta tumsiņu un daudzajiem dalībniekiem. Ezers. Vairs jau tikai spoži spīd. Klausos, kas skan ausīs un atceros, ka jau iepriekšējo reizi solīju sev pārskatīt mūzikas listi. 3km. Nosmaidu pie sevis. Pusaplis. Dzeršanas punkts ar vienīgo iešanas vietu (otrs ir starpfinišs). Iekšēji smaidu. Priecājos, ka ir palicis ievērojami labāk. Ja vien tas vēders prastos. Mana Smekta ir tieši tur pat kur pārējās zāles. Uh, kā noderētu. Aha. Vajag tikai piesaukt vēderu, bet zinu, ka apli var izskriet. Tā 5km, 6km, stadions. +2C. Atpūtas pauze. Tikai tagad tā sēžot lēnām sāku just sagurumu. Starpfinišā ir ar ko parunāties. Atrodu savu 134 glāzīti tējai, batoniņa gabaliņš, banāns ar sāli, biezpienmaize, gurķi.
Atkāpei. Šajā brīdī es sapratu, ka šis nebūs mans pēdējais aplis. Nākošais arī nē. Būs vien jāskrien. Bet iešana aizvien nav manos plānos. Vai nu skrien vai nu stājas laukā.
Septītais aplis. Aizvien vēl skrienu. Parādās pirmās domas par to cik vēl ilgi visos kalniņos uzskriešu. Kādā no starpfinišiem Sigita atzinās, ka viņa jau iet. Nūjotāji. Viens soļotāju pārītis ar numuriem un mugursomām. Ezers pie 2km. Skrienu un domāju, ka beidzot trase ir zināma, kas aiz kā sekos. 3km. Dzeršanas punkts. Miskaste. Kalniņš uz leju. Pirmie dublīši, kuri jāapskrien pa labo pusi un tad zigzagā pa otru pusi. Nodomāju, interesanti kā te būs tumsiņā. Atkal panāku abus igauņus. Viens no trīs nūjotāju kompānijas kārtējo reizi ieraugot skrējējus visus fotografē. Forši. Kokā iesieta zila lente. Nav jau īsti, kur nomaldīties, jo praktiski visā trases garumā iemīta ziloņu taka. 5km. Smaidu. Brīžiem dungoju līdzi dziesmām. 6km. Atpūtas pauze. Jāteic, ka pietiek tikai iedomāties, ka varbūt varētu izlaist atpūtas pauzi starp apļiem tā drīz vien vēders liek par sevi manīt. Jau iepriekšējā aplī pamanīju, ka dalībniekiem piedāvā putru. Jā. Ēšanas pauze, jo gandrīz noskrieta puse. Enerģija vajadzīga. Putra, tēja, maizītes. Iekārtojos uz soliņa blakus uzslietajā teltī, kur citi dalībnieki atstājuši mantas. Siltumu uztur pūtējs. Hmm. No rīta šo telti nepamanīju tāpēc mana soma atrodas mājā. Nekas. Piesēst un mierīgi paēst vajag.
Astotais aplis. Noķerot kārtējo reizi savus draugus – tos, kurus apdzenu aplī nosmaidu pie sevis. Vairs neko nedomāju. Tikai saprotu, ka mans pavisam reālais plāns kārtējo reizi ir izgāzies. Bet viņš bija tik, tik, tik reāls, īstenojams un pašsaprotams, ka tagad nesaprotu, kas notiek. Ja ir iespēja skriet, tad jāskrien. Vienā no līkumiem pēkšņi prātā pazib, bet šeit es esmu jau kādreiz bijusi (ne šodien) tumsā. Skaidri un gaiši atminos to ainiņu tumsā ar kvadraciklu un skrienošu cilvēku. Sapnī. Atkal. Pie sevis nodomāju, ka Prāgas kalns bija, Monblāna autobuss arī, tagad Haanaja. Interesanti… Tā prātojot paiet aplis. Dzeršanas aplī tagad auksta kola. Atpūtas pauzes jau apnikušas līdz kaklam un vēl tālāk. Ko vajag to vajag. Uzkodas. Sarunas. Organizatori uz sētas uzkarina Haanja 100 Finisher medaļas. Jā es tādu gribu.
Devītais aplis. Pēc sajūtām šķiet, ka ir visa diena pagājusi, bet pulkstenis spītīgi rāda, ka vēl nav pat divi dienā. Imants ar Kristīni aiziet pastaigāties kārtējā aplī. Arī šajā aplī viss kā parasti. Takas. Asfalts. Pēkšņi labo pēdu pārņem tāda dīvaina sajūta. Kā pieliek kāju pie zemes tad iesāpas. Superīgi tulzna pārplīsa. Bija sajūta, ka viņa tur ir, bet šitā izdarīties nebija smuki. Viss asfaltētais ceļš aiziet domās par jauniegūto traumu. Ezers. Takas. Kalniņi. Dzeršanas punkts. Pastaiga. Kalniņi. Dublīši pirmo reizi. Kalniņi. Takas. Dublīši otro reizi. Stadions. Atpūtas pauze. Ik pēc apļa pārbaudu bateriju. Skan. Nez kāpēc atceros, ka man iepriekš pietika tikai 3 stundām. Ar vēderu aizvien nesaprotos, jo nekādi nevaru izdomāt, kas no piedāvājuma viņam patiktu viss labāk. Bet mierinu sevi ar domu, ka ne es vienīgā, kam vēders izrāda protestu.
Desmitais aplis. Skrienu un prātoju, ka divas trešdaļas jau noskrietas. Tā pēc otrā apļa pie sevis domāju, ka desmitā daļa finišēta. Pēc ceturtā apļa, ka palikuši tikai trīs reizes tas pats un, kas tad tas ir – standarta pusmaratons apļu skaits. Ar apbrīnas vērtiem skatieniem tieku pavadīta, kad uzskrienu kārtējā kalniņā. Man tā vieglāk un ātrāk. Vēl tikai pieci apļi. Tālāk viss kā parasti, bez izņēmuma. Tik ar katru reizi šādi var pārliecināties cik saguris tu esi. Finišē pirmais 100km veicējs. Es smejoties Gunai saku, ka varbūt jāskrien bez mūzikas, lai atkal viss ir slikti. Tad varbūt nākšu pie prāta un pārstāšu skriet. Viņa piekrīt. Bet abas skaidri zinām, ka laiks ir atliku likām un, ka atlikušos 5 apļus var kaut vai norāpot. Aivars ar putru rokā norāda, ka tā ir laba. Ir, ir. Viņam plāns vēl vienu un tad viss, lai nav jāskrien pa tumsu.
Vienpadsmitais aplis. Skrienu, smaidu. Lēnām debesis velkas uz vakaru. Saule zemāk. Viss pārējais trasē uz vietas. Tik dalībnieki jau kādu brīdi daudz mazāk. Maratona distance jau kā sen finišējusi, bet garās distances izturīgākie izstiepušies pa visu trasi. Parādās jaunas domas par to kā tas viss ir iespējams. Starpfinišā nevaru atrast savu glāzīti. Protams, ja nenoliek vietā, tad… Tēja ir tik garšīga. Tik garšīga.
Divpadsmitais aplis. Aiziet kārtējais aplis. Trase savā vietā, kalniņi arī. Vecais niķis ar uzskriešanu tajos arī. Lēnām satumst. Parādās krēsliņa. Ezeru vēl var redzēt. Arī nākošajos apļos pieraduma pēc griezīšu galvu un skatīšos tumsā. Pirmo reizi visas skrējiena laikā sāku prātot cik tad man ilgi vēl jāskrien, lai nokļūtu finišā. Kādas 3-4h noteikti vajadzēs. Atpūtas pauzes pēc katra apļa. Vēl derētu putru paēst, lai ir enerģija. Un drēbes pārvilkt arī derētu. Tas pie nosacījuma, ja nu atkal viss ir slikti un jāsāk iet. Jā, tas brīdis ir pienācis, kad ir atļauta iešana. Jo tagad izstāties nav vērts. Nieka trīs apļi līdz beigām. Pēc 5km sāk ievērojami krēslot un paliek tumšs, austiņās skan tumsa nāk, tumsa nāk, tūlīt viss būs savādāk! Aivars ir finišējis. Mans plāns ir uzvilkt sausu jaku. Nomainīt bateriju, jo tagad palikt bez mūzikas nudien negribu. Lampiņa beidzot noderēs. Ierauju pusīti tableti, jo šajā aplī galva tāda dīvaina sāka palikt. Nu, nevajag man tās galvas sāpes atkal. Paēst putru svēta lieta.
Trīspadsmitais aplis. Nevar būt snieg! Lielām, baltām pārslām. Tik, tik superīgi. Šīs dienas lielākais prieks un līksme. Pusstundas laikā zeme top balta. Ziema. Noskaņu piedod austiņās skanošā oda priekam. Ar šo apli sākās lampiņa ieslēdzas, lampiņa izslēdzas. Kamēr skrien pa taku tikmēr lampiņas gaisma, kā asfalts tā apgaismojums. Pamanījos noskriet no asfalta tumsiņā un tikai tad ieslēgt. Tur ir jābūt ezeram. Pirmais stāvākais kalns. Nav ko tēlot varoni un cik tad ilgi tā vēsture neklusēs. Uzkāpju šo kalnu. Pie sevis nosmejos – nīkulis. Uzsākt skriet gan ir pagrūti, bet uzkāpt arī nav diez ko viegli. Trase ir daļēji izgaismota. Brīžiem visas takas apgaismotas, brīžiem caur kokiem spīd cauri gaisma, brīžiem ir melna, melna nakts. Debesīs spožs spīd mēness. Skaisti. 3km. Otrs stāvākais kalns. Arī šeit uzkāpju. Atkal domās – nīkulis. Nē, uzskriet ir vieglāk. Bet tas mēness virs stigas tik smuki izskatās. Snieg. Dzeršanas punkts apgaismots. Man šķiet, ka te kaut kur ir jābūt dubļiem. Re, kur ir. Izdevās apskriet. Tā vienā līkumā sev priekšā redzu kādu skrējēju. Izrādās, ka Dace. Un prom biju. Starp 5km un 6km vienā noskrējienā uz leju samulstu kā man labāk skriet. Saprotu, ka gribēju kā labāk, bet noskrēju nost no takas. 6km. Pretī skrien citi dalībnieki jaunā aplī. Dubļi numur2. Un tās trubas. Stadions. Gaisma. Beidzot ir sajūta, ka vēders sāk ar mani saprasties un vairs tik ļoti neprotestē.
Četrpadsmitais aplis. Kamēr cienājos ar tēju Dace man piedāvā, ka varbūt varam skrienam apli kopā, lai gan pēc tam pārdomāja. Es pie sevis nosmaidīju, ka mans temps tak’ ir ātrāks. Kamēr mēs našķojamies starpfinišā parādās finišējis Andris. Nez no kurienes pirmā doma ieraugot Andri ir iedod Dacei lampu, lai viņa var visu mežā redzēt kā autobuss. Tā lampa viņam nav, bet savējo var iedot. Dacei pēdējais aplis. Man vēl divi. Kamēr es ēdu Dace aizskrēja, tāpēc aiz pagrieziena taciņā izstāstu sev zināmo info par mūsējiem, kas finišējis, kas izstājies. Un prom esmu. Vēlāk gan Dace teica, ka nav ticējusi, ka man vēl divi apļi. Domāja, ka es viņu gribu izjokot. Tā jau gadās, kad startā aizskrien visiem pa priekšu. Tāpat teica, ka esmu nesaprotami rokas vicinājusi. Jā, bija tāda lieta. Dzīvoju mūzikai līdzi. Zeme vēl balta. Svarīgākajās vietās iestaigāta taciņa. Mēness. Skrienu un domāju vēl kāda pusotra stunda, maksimums divas un es būšu finišējusi. Rodas plāns apiet atpūtas pauzi. Pārāk laba pašsajūta. Tāpēc starpfinišā tēja ar cepumiem. Izskatās, ka beidzot atradu to, kas manam vēderam patīk.
Piecpadsmitais aplis. Tik tukšs un kluss. Pēdējais aplis. Urrā. Tiešām pēdējais. Ar diezgan lielu prieka devu devos pēdējā aplī. Aizvien biežāk pārslēdzu dziesmas. Skrienu un priecājos kā mazs bērns. Ieraugot 2km atzīmi atcerējos pirmajā aplī Maikija teikto par 98km. Dzeršanas punktā paņēmu vienīgo kolas glāzīti. Man tur piedāvāja pieliet klāt kaut ko siltu, bet es atteicos. Aizskrēju smaidīdama. Piecpadsmitajā aplī skrienot augšā kalniņos var ne vienu vien dalībnieku iedzīt kompleksos ar savu skriešanu. Neko darīt. Dublīši, hmm. Bija. dubļi, jā. Viss kā pienākas. Pēdējā aplī apdzenu vairākus dalībniekus. Vairs jau nevar zināt, kuru noķēru savā aplī, kuru apdzenu pa apli. Stadions. Nevar būt. Tiešām. Finišs. Es to paveicu.
Finišs. Ir. 100km pieveikti pa 12h43min45sek. Tieku arī pie sūri un grūti nopelnītās medaļa. Laimīga. Pēcfiniša zonā vairs nevaru izvēlēties, ko gribu dzert. Man piedāvā šampanieti (limpo limonādi). Tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenais organizators apjautājas kā patika trase? Uz ko atbildēju, ka interesanta. Nebija grūta. Sigulda pirms nedēļas bija smagāka, tam viņš piekrita.
Pēcfinišs. Ballīte ar ēšanu turpinās turpat blakus. Uzzinu, ka Sigita ir trešā no dāmām. Man pienākas godpilnā piektā vieta, Dacei ceturtā. Šie stāsta, ka es finišā esmu ielidojusi. Kautrīgi atzīstu, ka tā arī bija. Pasūtītās vakariņas nav spēka paēst. Šādi tiek sagaidīts arī Gunas un Anduļa finišs. No saunas atsakos nav sajūta, ka man to vajadzētu, bet karsta duša ir tieši tas kas vajadzīgs. Protams, pēc tam ballīte turpinās mājiņā. Runā, ka miegs pēc skrējiena tas saldākais. Ne vienmēr. Rociņa naktī ik pa brītiņam stiepās pēc maizītes. Bet tas jau normāli.
Mājupceļā. Uz Munameģi aizvest vari? Varu!
Nobeiguma vietā. Uz šo skrējienu nekādu plānu nebija. Bija tikai tāda doma, vai tas ir iespējams 12h, gandrīz sanāca. Toties kāpēc bija viss ir slikti, viss ir slikti nezinu. Bet vienu gan zinu. Nebūtu iepriekš apmaksāta dalība, es laiski sēdētu mājās un atpūstos nevis skraidītu pa Igaunijas mežu.
Uz Siguldas kalnu maratonu acis metu jau pirms gada, taču toreiz nobijos. Iemesli nobīties bija arī šogad, taču kā jau pēdējā laikā ierasts, veselais saprāts virsroku neņem un 25.oktobra rītā, nosalis kā prusaks, es stāvu Ziediņu kalna pakājē.
Gatavojies pasākumam īsti neesmu. Patiesībā divus mēnešus pirms starta, pēc tam, kad Āžu kalna skrējienā kādā no nogāzēm aizeju lejā rūkdams un attopos sūnās ar izmežģītu potīti, es mājiniekiem svēti apsolos, ka mežā vairs šogad kāju sporta nolūkos nesperšu. Solījumu gan turu tikai desmit dienas, kad vēl joprojām klibs, ar manāmi uzpampušu potīti un samākslotu bezrūpību sejā dodos Magnēta trasē. Mantkārība pēc Nissana uz šādu nekaunību mājiniekiem liek pievērt acis, bet par SKM gan man tiek īpaši piekodināts – nemaz nedomā.
Bet es domāju gan, oij kā domāju…
Vēl dažas dienas pirms pieteikuma nosūtīšanas mājinieki saņem nākamos solījumus – skriešu lēnām, skriešu prātīgi un kas pats galvenais, potītei tiks iegādāts speciāls aizsargaprīkojums. Uzķeras…
SKM’14
Tā nu es, nosalis kā prusaks, bez aizsargaprīkojuma potītei un bez lielām ilūzijām skriet lēnām, 25.oktobra rītā stāvu Ziediņu kalna pakājē. Izvēle startēt šortos sāk likties ar vien glupāka, bet mierinu sevi ar domu, ka skrienot būs silts un tā arī ir – distancē nenosalstu. Lai arī kādu brīdi pirms sacensībās par to nopietni esmu domājis, šoreiz starta sprintā nolemju ar varenajiem necīnīties. Tā vietā kalnā eju diezgan prātīgi un augšgalā esmu uzreiz priekšā ātrākajai no meitenēm. Izrādās gan, ka liela daļa konkurentu kāpšanu augšā ir veikuši vēl prātīgāk tāpēc serpentīnā un vēlāk arī uz tilta man daudzi steidzas garām. Ar to samierinos, distance ir gara, pirmie kilometri neko neizšķirs.
Pirmajā reizē augšā pa serpentīnu esmu stariņā – esmu atradis perfektu vietu, kur kādreiz varētu atbraukt patrenēties. Jūtu arī, ka šī ir vieta, kur es jūtos patiešām spēcīgs – apdzenu daudzus tiešos un netiešos konkurentus – dzīve ir skaista. Sekojošais mazais aplis pa mežu gan man īsti pie sirds neiet, segums daudz kur neliekas stabils, tāpēc drošības labad pārsvarā izvēlos kāpnes. Tas izrādās lēnākais variants un daļa dalībnieku, ko esmu apdzinis serpentīnā atkal man ir priekšā. Nekā darīt, nevaru atļauties trakot.
Nonākot uz garās taisnes atkal varu uzņemt ātrumu, taču pārāk neforsēju tāpēc nav pārsteigums, ka taisnes galā mani panāk un apdzen divi konkurenti. Kristapu es jau pazīstu, bet otrs, lai arī redzēts, pēc vārda līdz šim nav zināms (izrādās Andis). Drīz jau visi trīs sasniedzam dzirdināšanas punktu, kur iestiprinos ar tēju un tad jau arī pirmo reizi iešana pa baļķi. Savam līdzsvaram īpaši neuzticos tomēr pāri tieku bez problēmām, baļķis vēl ir sauss. Ik pa laikam no Kristapa un Anda noskrējienos vai tehniski sarežģītākās vietās atpalieku, bet kāpumos cītīgi velku klāt tāpēc nekur tālu viņi netiek. Sevišķi grūti iet pēdējos divos noskrējienos, Kaķīškalnā zaudēju sekundes 20, kuras atkal izdodas atgūt nākamajā kāpumā, kur mani kolēģi aizķeras aiz 15km veicējiem, bet īpaši nepatīk pēdējais noskrējiens aplī, kur vietām ir ledus, bet vietām ir dubļi. Arī šeit zaudēju daudz laika, bet taisnēs līdz Ziediņu kalnam visu atgūstu.
Šeit gan mani Kristaps morāli sagrauj, pats skriet Ziediņu kalnā gatavs neesmu, bet viņš to dara atstājot mūs ar Andi ierīt putekļus. Līdz kalna galam tikt ir grūti, bet palīdz skatītāju atbalsts, kurš lai arī nav man, tāpat mudina uz priekšu. Neilgi pirms virsotnes dzirdu arī tekstu par to, lai paeju malā, jo redz Andis nākot, bet savācos un savu bērnībā labi trenēto leksiku paturu pie sevis. Pašā spicītē gan vienu “sarauj Droppy” saņemu un tas palīdz pēdējos soļus kalnā veikt skriešus, laiks doties otrajā aplī, bet pirmais piebeigts ar rezultātu 1:39:33. Cienīgi!
Jau no paša apļa sākuma esmu palicis viens, Kristaps ir aizskrējis uz neatgriešanos, Andis ir palicis aiz muguras. Skrienot lejā no serpentīna gan uz mirkli tieku atkal noķerts, bet tiklīdz ir taisne atkal atraujos, šoreiz arī es uz neatgriešanos. Serpentīns augšup vairs tik ļoti pie sirds neiet. Uzskrienu gan diezgan labā tempā, bet mežā iekšā dodos ar smagām kājām. Ar vien biežāk sapņoju par nākamajiem kāpumiem, jo nosacīti tie ir kā atpūta no skriešanas. Garajā taisnē ātrums vairs nav tik skaists kā bija pirmajā aplī, taču tas netraucē man apdzīt dažus spēcīgus skrējējus no 36km distances. Jūtos pacilāts un dzirdināšanas punktā ieskrienot smaidot pieprasu gan tēju, gan sporta dzērienu, gan pēc kāda pārdomu mirkļa vēlreiz tēju. Baļķis šajā reizē jau ir nedrošāks, bet nekādu lielo aizķeršanos nav.
Pirmās problēmas sākās karjerā. Kalniņš, kas jāpievar, lai tiktu ārā no šī smilšainā veidojuma tiek nominēts kā riebīgākais visā trasē. Nepalīdz arī mazais kikerītis, kas seko uzreiz pēc tam. Nedaudz jau sāku sagurt, bet tad uz asfaltētā ceļa posma es priekšā ieraugu vienu no līderiem, kurš pārvietojas ejot. Karma man par šo noteikti kādreiz atspēlēsies, bet paskrējis viņam garām es klusībā pie sevis smaidu. Ļauni, bet es taču nevienam neapsolīju, ka būšu labs.
Vēlme smaidīt gan diezgan drīz atkal pazūd, trases beigu daļa ir visgrūtākā. Uzmanīgi noklenderēju no Kaķīškalna, bet fonā jau redzu, ka man ir sekotājs. Uz mirkli tas motivē, bet jau nākamajā noskrējienā Kordes trasē, pēc tam, kad esmu pirmo reizi nolicies uz pakaļas un esmu bijis ļoti tuvu tam, lai atkal palielinātu potītes izmērus, es tieku noķerts. Nepatīk man šis kalns.
Savam konkurentam (vēl vienam Kristapam) noturu līdzi līdz pat Ziediņu kalnam, bet galvā maļās nelāgas domas par pāragru finišu. Nogurums ir milzīgs, nedaudz velk uz sliktu dūšu, arī kājas izrāda protestus. Lielas izvēles gan man nav, mašīna neapdomīgi ir atstāta kalna augšgalā.
Viegli neiet, bet augšā tieku. Atbalsta no skatītājiem nav, taču fonā, no kalna augšas, dzirdu komentētāja tekstu par to, ka 4. vieta dodas pēdējā aplī. Klusībā pie sevis šo vīru apsaukāju nesmukos vārdos, vai tad tiešām nevarēja paklusēt un ļaut man mierīgi izstāties? Skaidrs, ka uzzinādams, ka esmu iespējams top5 pozīcijā, es vairs ārā nestāšos, tas nebūtu attaisnojami. Lai nu kā, bet otrais aplis pievarēts 1:49:07, bet kopējais laiks ir labāks par plānoto 3:28:40.
Ēdināšanas punktā piekrāmēju pilnas rokas. Grābju visu, ko varu panest. Nākamo kilometru es nodarbojos ar negausīgu ēšanu, ko pabeidzu tikai nokļūdams uz Gaujas tilta. Enerģija ir nedaudz atgriezusies, taču nedaudz sāk durt sānā – tas par negausību.
Serpentīnu trešo reizi skriešus pievarēt neizdodas – noriju rūgtumu un soļoju. Meža aplī gan cenšos neslinkot un saņēmis pāris uzmundrinājumus no tiesnešiem un trases baudītājiem, šo daļu pieveicu pārliecinoši. Garajā taisnē iet grūti. Cenšos skriet, bet ik pēc 200 metriem uz pāris mirkļiem pāreju soļos. Atpūtas mirkļi nav gari, tāpēc uz priekšu es tieku diezgan raiti. Galvā tiek skaitīti kilometri, kad to ir palicis nedaudz virs desmit, cenšos sev iestāstīt, ka nu jau vairs tāda treniņdeva vien palikusi. Pats gan šīm muļķībām nenoticu. Nedaudz gan priecē fakts, ka esmu veicis divus ātrus pirmos apļus, pat, ja pāriešu soļos, 6 stundās vajadzētu ierakstīties.
Dzirdināšanas punktā vēlreiz kārtīgi padzeros, meitenes smaida, bet es vairāk neko par dažām neloģiskām skaņām izdot nevaru. Nogurums ir milzīgs. Sasniedzis baļķi, novērtēju to kā ļoti slidenu, bet labāku variantu nav. Uzkāpdams uz baļķa gandrīz tikpat ātri noveļos no tā lejā – labās kājas augšstilbs tiek sarauts krampī. Mirkli palokos sāpēs, bet uz baļķa noturos un pēc mirkļa tieku arī pāri. Izveļos cauri māla dubļiem, tieku zālītē un tad krampī sarauj arī otras kājas augšstilbu. Vārda vistiešākajā nozīmē esmu nospiests uz ceļiem. Par manu leksiku, kas seko pēc krampjiem vēsture klusē, bet ilgi uz ceļiem es nepalieku. Malēnieši esot spītīgas radības un arī es tāds esmu. Ceļos un veļos, bet par krampjiem aizmirstu.
Turpinājums nav viegls taču, lai arī lēnākā gaitā, tomēr diezgan efektīvi tieku galā ar dažiem grūtiem kāpumiem, pat karjers vairs neliekas tik nepievarams. Ar noskrējieniem gan iet ar vien grūtāk un Kaķīškalnā Garmins rāda 7:00min/km, jūtos nožēlojami. Arī nākamajā kāpumā pēc Kaķīškalna iet grūti, jau kalna sākumā esmu spiests uz mirkli apstāties, bet atgūstu elpu un tālāk jau iet vieglāk. Kordes trases noskrējienā atkal ir problēmas, vispirms saplēšu cimdu pret zariem un tas atlikušo distanci ir jānes rokās, bet mirkli vēlāk slaidi noliekos uz pakaļas. Nepatika pret šo kalnu sāk pārvērsties par kaut ko lielāku.
Nepatika gan ātri izgaist, jo tuvojas finiša kalns. Jau pirms tā garajā taisnē esmu pārliecinājies, ka man neviens aiz muguras nav, tas ir svarīgi, kalnā nebūs jātrako. Ziediņu gan tas vieglāku nepadara un apsaukādams to par Dēmonu kalnu es lēnām raušos augšā. Jau kalna vidū redzu, ka kalna galā beidzot ir ieradušies arī mani atbalstītāji. Tas nedaudz uzmundrina, lai arī temps ir pašvaks un brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu atpakaļ. Vēl desmit metrus pirms virsotnes noliektu galvu un sakostiem zobiem cīnos ar sevi, bet tad saņemos, uzlieku uz sejas smaidu un dodos augšā. Patiesu smaidu gan ārā dabūju tikai pēc tam, kad kāds no līdzjutējiem grib mani aizsūtīt vēl vienā aplī. Lepni smaidīdams noliedzoši kratu galvu – nu nebūs. Pēc šī jau līdzjutēju atbalsts ir lielāks, tieku skubināts paskriet un to arī daru līdz pat finišam. 5 stundas, 31minūte un 55 sekundes ir mans finiša laiks, kas gala rezultātā man dod 5. vietu un milzīgu lepnumu un gandarījumu par paveikto. Uz Ziediņu gan vairs neatskatos, mūsu draudzība ir galā.
Nākamo stundu gaidot rezultātus pārsvarā kratos drebuļos. Pēc tam, kad nepalīdz ne karstā tēja, ne karstā zupa, tieku ievietots siltā mašīnā ar pledu uz pleciem un tas lēnām atgriež man dzīvību. Tā pa īstam silti gan paliek tikai Rīgā, pēc tam, kad visu ceļu mašīnas krāsniņa ir rūkusi uz pilnu klapi. Tas gan man neliedz visu ceļu lepni smaidīt.
Pēcvārds
Ir pirmdienas rīts, kad sēžot pie brokastu galda čekojot e-pastus pamanu, ko interesantu:
Congratulations! Your name was chosen at random from the 1908 pre-registered athletes to The North Face® Lavaredo Ultra Trail 2015.
Sirsniņa salecās no priekiem, bet kājas zem galda gan noburkšķ ko nesmuku. Nav gan tā, ka viņām ir kāda teikšana, nāksies vien skriet. Bet Siguldā, Siguldā es nākamgad atgriezīšos pieredzējušāks, izturīgāks un drošāks – man te patika!
P.S. Spēles ar uguni (medaļu) – jeb adrenalīna ķeršana Līmes gaumē.
km 
-