Stāsts ar sākumu un atvērtām beigām. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām. Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza. Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados. Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi. Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis. Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet. Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens. No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt. Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas. Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ. Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara. Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt. Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera. Katrs droši atceraties to brīdi, kad bija labi? Pa īstam labi! Dzimšanas dienā ieraugot savu pirmo riteni, pirmo braucienu ar ledusgabalu pa Gauju, pirmo skūpstu ar meiteni, kuru mīlat vai vienkārši siltas tējas krūzi, par kuru ir šis stāsts. Tām visam lietām priekšā nāk vārds “pirmo”, izņemot tēju. Vispār, ja tā īsti paskatās uz dzīvi, tajā gluži kā matemātikā pa lielām ripām svarīgi ir tikai “0, 1, e un bezgalība”. “e” lielam vairumam ir aptuveni vienāda ar “2.7” . Kāds kaut kur Ķīnā izdomāja, ka sanāks tieši divreiz vairāk, ja pieliks klāt arīdzan ko negatīvu. Pirmo reizi par to aizdomājos kalnos. Toreiz mēdzu braukāt pa 200 km dienā 1-2 mēnešus katru vasaru, un baudīt dažādas virtuves, līdzi ņemot gandrīz neko, lai mazāk jāvelk kalnos augšā. Lielākais sasniegums – 85km/h, traucoties lejā pa kalnu un bļaujot “jabadabdū”, līdz vienā jūlija dienā pēc četru dienu lietus iestājās 1°C. Īsajos šortos, slapjā guļammaisā, drebuļos kratoties, nekurienes vidū, sarāvies čokurā ap nedaudz vēl silto sistēmu (silts urīns spēj sniegt patīkamas sajūtas uz vismaz piecām minūtēm), dzirdēju iemiegot, kā pārstāj līt tas sasodītais lietus. No rīta prieks izrādījās viltots, jo līt nebija pārstājis, vienkārši visapkārt viss bija balts. Jau brienot kājām pa plāno sniega kārtu, “mana jūra līdz ceļiem” beidzās un uzreiz sasniedza kaklu, tomēr visām grūtībām ir beigas, otrpus kalnam 30°C, – pietika 10 minūšu, lai viss būtu labi. Tādi mēs, vīrieši, nīkuļi esam, kad sākam čīkstēt, tad skaļāk par visiem. Tomēr viens palika prātā, kā priecājos par saules stariem un garšīgāko tēju pasaulē. Siltu! – laikam Lipton, varbūt pat ražotu Polijā. Plaukstās tverot krūzi, sapratu – “ir labi”. Tik labi, ka neko citu negribu.  Būs labi otrā diena Otra daļa ir par skriešanu. Kādreiz skrēju daudz, gluži kā gāju uz skolu, tikai vēl sestdienās un svētdienās mājasdarbi. Ilgi vēlējos nokļūt zem 4:00… Kurš padomāja par maratonu ??? Man tie bija 1500m jeb pamatdisciplīna. Vēlāk skrēju pat ļoti aptaukojies, lai spētu spēlēt hokeju, braukt ar riteni un vienkārši baudīt kalnus bez aizdusas. Tomēr skriešana pati par sevi bija mazsvarīga – līdz vienu dienu iekļuvu slimnīcā. Pirmā reize. Nelielas sakritības, sava stulbuma, dažu ārstu pieredzes trūkuma un retas komplikācijas dēļ nonācu pie vīra, kurš zina, ko dara. No sākuma domāju – samurajs – ietērps un maska gan tāda jocīga, bet sapratu savu kļūdu, kad viņš izvilka skalpeli un piedāvāja darījumu – atstiept pedāļus vai ”gan jau skriesi, tiesa, pēc pusgada… gada, …varbūt…, bet labāk nevajag”. Nekas nešķiet tik vērtīgs, kā tas, ko Jums atņem. Mazais brālis pierunāja, ka tikko būšu ārā no slimnīcas – skriešu, vienalga, vienkārši skriešu (ko kājas nes… prom no slimīcas). Sarunājām, ka būšu Monblānā un vēl šur tur. Šogad tikai punkti, bet nu jau varu izskriet līdzi soļojošam brālim un kāru aci skatos uz Mārtiņa, Kristapa un Jāņa dibeniem (ja viņi ļoti noguruši un nesteidzīgi bauda dabu), bet zinu, ka pamazām nonākšu, kur vēlējos – skriet, nejūtot nogurumu, un vērot, kā koku zari norāda, kur tālāk ved mans ceļš, un kalnu virsotnes, pēc kurām tējai ir garša. Nepazaudējiet to – tieši šīs garšas dēļ ir vērts skriet ;) P.S. Gunai: Tapēc, Guna, skrien, meitenēm dažkārt pat alus no tā atlec ;). Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu… Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem. 08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju. 09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.
10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā! 11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.
12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi. 13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt. 14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.
15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.
16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās. Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.
17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus. Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala… Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas. Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.
Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis. Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.
Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet. Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.
Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā. Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.
Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga. Lielie skriešanas svētki nosvinēti. Vasaras brīvdienas daļēji saplānotas. Ar velo nav braukts gandrīz mēnesis, jo neiešu jau palaist vējā man uzdāvināto Rīgas sabiedriskā transporta krutāko mēnešbiļeti. Tukuma MTB maratonā pārdomas rada nākošajā nedēļas nogalē plānotā Veloralitāte. Bet braucot autobusā uz Velorealitātes starta vietu man pajautās: „Ko tad es tā piekritu otru reizi braukt?” uz ko nācās atbildēt, ka „Jāpārbauda vai tā sajūsma par pirmo braucienu nebija sagadīšanās”. Kur pirmo reizi uznāk bezcerība, sevis pārvarēšana, jo visus gribu sūtīt labi tālu, kad ilgi un dikti maldamies pa Kaltenes kalvām (mežu), lai gan vēlāk pēc kartes redzēs, ka taka bija tikai vēl 30m uz priekšu, pa brikšņaino mežu. Un, kad pie 160km sāku skaitīt atlikušos kilometrus līdz naktsmājām, jo katrs pīkstiens tagad ir zelta vērtē, bet pie 185km paziņo, ka vēl kādi 15km būs jābrauc. Ak, jā. Ir jau vēls vakars, krēsla, gandrīz pilnmēness, gaišs, bet čaļi mani neatstāja vienu pašās beigās, bet eskortē no droša attāluma, jo nevar zināt, kas būs. Es gan tikai braucu un pie sevis pārvaru „nevaru” robežu ar prāvu sagurumu devu. Vairāk nekam man nebija ne spēka, ne vēlēšanās, ne iedvesma.
Tik domas vien raisījās. Braukt Baldoni svētdien? Nē, negribu. Bet pati pieteicos. Ar velo varētu pavizināties, bet ar draugiem, ne sacensībās. Dažas dienas pārdomās. Pāris klikšķi e-pastā un mana vēlme tika sadzirdēta. Sāku klausīties, ko mani velo draugi runā, ko skriešanas kalendārs stāsta. Zilonis tumsā. Garo nē, vidējo arī nē. Ja nu tos 8km un tad pārējos no ekipāžas atvest mājās, jo es taču pēc finiša izgulēšos. Tā vienā vakara skrējiena laikā stāstīju Ingai par savu ideju. Akceptēja. Sestdienā vēl apmeklēts Kalnciema ielas tirdziņš un Brīvdabas muzejā notiekošais gadatirgus. Daudz staigāts un braukts ar velo. Pēcpusdienā radies jautājums, kur notiek tuvākā zaļumballe? Atbilde ilgi nebija tālu jāmeklē – Zilonis tumsā. Viena no retajām reizēm, ja ne pat pirmā, kad sacensībām piesakos pēdējā brīdī pāris stundas pirms starta un pa dārgo. Bet ko darīsi, ja brīvdienu plānus pārbīdu kā šaha figūras pa spēļu laukumu. Pirms starta satiktais Imants par manu 8km numuru nosaka, ka tad jau pa vietām var izskriet. Atbildēju, ka neesmu par to domājusi un skatījusies. Vēl nosaka, ka pirmie 2km ir jāskrien ātri, jo tad būs tiltiņš un sašaurinājums. Trasē pavadu garo distanci un vidējo distanci. 23:30 starts īsajai distancei. Ar mirdzošām lampiņām visi dodas trasē. Plats meža ceļš garām autostāvvietai, pirmais smilšainais kalniņš, tad vēl nedaudz smiltis, atkal platas takas. Daži zari un trases. Pirmais pīkstiens pulkstenī. Neslikti. Mežā paliek aizvien tumšāks. Marķējums spīd pa gabalu, daži priekšā skrienošie arī. Pie sevis domāju cik tālu ir pārējās meitenes. Viena ir priekšā, bet citas nemanīju. Tātad esmu otrā, pagaidām. Kārtējais marķējums spīd. Skrējēji tumsā arī. Re kā visi ar līkumu aizskrien un spīd cauri meža biezoknim… Un es arī pagriežos mežā pa kreisi, turpinu skriet pa mētrām un sūnām. Tālāk marķējuma nav, bet taka tik perfekta un nepārprotama, ka tur tālāk būs marķējums. Tālāk arī nav. Aiz manis citi skrējēji. Skrienu un domāju, ja visa trase ir labi nomarķēta tad kāpēc šeit nav? Turpinu sparīgi skriet uz priekšu, jo es taču redzēju, ka priekšā skrienošie te iegriezās. Bet tai pat laikā galvā pazib doma ar labi zināmo, ja jau nav marķējums, tad skrienu nepareizi un ir jāatgriežas. Tā vienmēr ir bijis. Bet tā nevar būt un turpinu spītīgi mīdīt sūnas augšup pa kalniņu. Manas pārdomas iztraucē netālu esošie svilpieni un saucieni, ka nepareizi. Sasodīts. Dusmas, neizpratne, pazaudēts laiks, lieki metri. Tāpēc pa taisno pēc azimuta cenšos tikt atpakaļ uz ceļa. Viss iekrātais pārsvars zudis. Uz tiltiņa priekšā rinda arī citas meitenes… Atceros, ka teica lēnām par tiltu draugi, lēnām. Ūdens ir kādi pāris centimetri štruns. Bet… Kā tur bija kā ne. Bet es redzēju to bultu ar visu marķējumu pa kreisi mežā. Un tas viss pat vēl nesasniedzot 2km atzīmi.
Cenšos atgūt iekavēto un palielinu tempu, kas īsti pareizi nav, lai tiktu garām pārējiem, jo nevar taču palaist meitenes pa priekšu. Spēks mani lēnām pamet, pa dienu jau arī daudz nostaigāts, sagurums ar klāt. Līkums izsitis no ritma. Drīz no manis aizskrien vēl viena meitene. Ik pa brītiņam redzu bildi ar pakāpieniem un sevi uz tiem. Jāatzīst, ka jau pāris dienas dzīvoju ar šo domu un uz Ziloni atbraucu ar šo bildi galvā. Pulkstenis negribīgi pīkst. Smilšainas takas augšup. Pēc trešā kilometra pārslēdzu lampai stiprāku gaismas režīmu, jo bateriju jau nav ko taupīt. Vietām uz takas aizķeru kādus vēja nopūstus zarus. Vai meklējot cietāko segumu skrienu pa takas vidu, pa zāli. Paskrienu garām trases dalīšanās vietai, kur 27km un 54km pa kreisi, bet 8km taisni. Priecājos kā mazs bērns, ka man tikai taisni. Pie 4km mežā rosība. Bulta tiek pārnesta redzamākā vietā un tiek lūgts identificēt sevi. Smiltis, smiltis, saknes, smiltis, kalniņš, paugurs. Tā kāds mani ir noķēris. Čalis aizskrien. Ar 5km pārrunas ar sevi, bet varbūt samazināt tempu, pastaigāties un baudīt? Bet tā bilde ar tiem pakāpieniem, galvā nerod mieru. Pierunāju sevi paskriet. Priecājos, ka man trasē ir līdzi ūdens. Ir nakts, tumša, tumša nakts, bet ir ļoti silts. Kaut kad nopīkst 6km. Cik liela ir kļūda? Cik gara ir trase? Kur ir finišs? Es redzu tikai izcirtumu, mežu un spīdošu taku. Taisnības labad jāsaka, ja man atkal garām nepaskrietu viena meitene un priekša nebūtu viens čalis, tad atkal aizskrietu neceļos, jo to bultu pa labi bez atstarotāja nemanīju, bet zaru čumurī tai pagriezienā aiz kā aizķerties gan pamanījos ar kājām izspārdīt. Es gribu finišu. Galvā pazib atkal bilde, pakāpieni, bet vai man to vajag? Trīs priekšā. Nē. Kādai ir jābūt no otras grupas, jo galvā ir tā bilde un tie pakāpieni. Kāpēc attālums nesamazinās? Ā, nē. Tomēr tie cipariņi pulkstenī nežēlīgi lēni mainās. Paliek gaišāks. Vēl kādas garas 6minūtes. Apkārt tikai mežs. Arī pie otrās lielās dalīšanās zīmes, mana sajūsma, ka skrienu 8km ir vēl lielāka nekā iepriekš. Pulkstenis rāda 8km. Visapkārt mežs, marķējums spīd kā jāņtārpiņi. Prātā rēķinu cik liela ir kļūda un kaut ko atminos dzirdējusi, ka trase ir 8.4km. Ik pa brītiņam atskatos atpakaļ – tuvākais sekotājs čalis. Tas der. Hmm, mašīnas. Tad jau arī manu finiša arku. Prieks un laime par sasniegto finišu. Pēc finiša sarunā aizrautīgi stāstu, kur pamanījos nomaldīties. Bet es to bultu tur redzēju! Artūrs stāsta, ka redzējis, kā mēs pa mežu maldamies un saucis atpakaļ. Atklāta peldsezona – Zilonī. Gaidot apbalvošanu sekoju līdzi kā garā distance dodas otrajā aplī. Apbalvošana tiek pārcelta pa pusstundu vēlāk. Man tik ļoti nāk miegs… Un apziņa, ka jāstūrē no rīta mājup neļauj to miega peli sūtīt prom un ballēties. Kāpjot uz zemākā pakāpiena man viens no organizatoriem pajautā: „Vai tu dziedāsi, vai dejosi?” uz ko atbildēju, ka „Tikai labi izskatīšos!”.
Ir jau ērti auto novietot 50 metrus no finiša arkas, bet kā būs gulēt. Starp sapņiem un nomodu dzirdu kā mūsējie ar ovācijām sagaida finišējušos dalībniekus, kā Lelde laimē pulsometru, kā organizatori kaut ko runā mikrofonā. Snaušanai netraucē pat tas, ka pār izcirtumu aust gaisma. Pamostos no tā, ka Ilze grabinās pie savas mašīnas un Inga kaut ko meklē savā mašīnā. Ir apmēram 6 no rīta. Klātesošos laipni uzrunāju ar „Labrīt!”. Sacensību centrā aizvien lielāka rosība. Uz paklājiņa snauž mūsējie skrējēji. Visi apkārt staigā satinušies segās vai guļammaisos. Ar savējo apsedzu guļošo Ilzi, bet pati pēcāk mašīnā snaudīšu tāpat uz spilventiņa. Garās distances apbalvošana, mājupceļš ar pa ceļam paķertām Ķemeru tīreļa purva laipām. Nē, nav runa par noskrietiem 100 km vienā rāvienā. Esmu noskrējis savus pirmos 100 km vienā mēnesī, kas priekš manis ir nereāls sasniegums, tāpēc varu noteikti atļauties ko iespamot. It kā biju plānojis šovakar pēc ikvakara krosa šo to padarīt investoru labā, bet nolēmu izdarīt ko lietderīgāku. Kāpēc sāku skriet? Pirmkārt, atkal pa vīlēm saplīsa man darba bikses un nācās piedzīvot kaunpilnus brīžus. Lai arī mani parametri nemaz nav tik lieli, tomēr uz sarežģītākām kustībām (piemēram, šņorējot kurpes) es jutu, ka manis biksēs ir par daudz. Piemetināšu, ka no 75 kilogramīga studenta 10 gadu laikā esmu uzdzīvojies līdz 97 kilogramīgam biroja darbiniekam, kurš praktiski visas 9-10 stundas pavada sēžot pie datora. Otrkārt, lai arī pie savas vēdera “riepas” jau biju pieradis, pēdējā laikā savu palielo krūšu dēļ (esmu vīrietis), it īpaši uzvelkot ko maķenīt apspīlētāku, sajutos gluži kā padsmitniece, kurai arī rodas diskomforts no jaunajām pārvērtībām savā ķermenī. Un tas vairs nelikās forši. Treškārt, tiešām bija pienācis brīdis, kad vakarā, atgriežoties no darba caur bērnudārzu (+ 2x nedēļā vēl stundu bumbulējot bērnu sporta nodarbībās), īsais vakars pagāja dīvānā ar pulti rokās. Sajutos kā mēbele. Smagums vilka pie zemes un nespēju saņemties kaut mazliet pakustēt. Mājas darbus uzkrāvu uz sievas kakla. Ceturtkārt, briesmīgā rīšana vakaros un it īpaši svētku reizēs (vai ciemojoties pie viesmīlīgajiem radiniekiem) mani pēc tam dzina depresijā. Kāpēc tik daudz jārij… Ziemassvētkos vien pa vairākām dienām, baudot smeķīgos lauku labumus, varēju 3-4 kilogramus uzēst. Savukārt vakaros visu laiku tika virināts ledusskapis un gatavotas ikvakara vēlās karstmaizītes. Daudz siera, majonēze, gaļas šķēle, saldā tomātu mērce un baltmaize… Domāju, uzskaitīju gana daudz iemeslus skriešanas (+ papildus dažādiem vingrojumiem rītos/vakaros + ēdienkartes/ēšanas paradumu maiņai) uzsākšanai. Nācās sevi mainīt, lai kaut kas dzīvē mainītos. Lai arī pagājis ir tikai mēnesis un esmu noskrējis jau pirmos 100 km, saprotu, ka jāstrādā ar sevi būs dikti ilgi. Kilogramus esmu zaudējis kādus 3-4. Un vakaros vairs nejūtos piebāzts ar pārtiku, jo rīšanas vietā ar bērniem pēc krosa noskriešanas dodos laukā baudīt vēl pavēso/vējaino vasaru. Un kā par brīnumu arī tam pietiek spēka un laika. Ja runājam par pašu skriešanu, tad sajēgas par tehniku man vēl nekādas nav. Skolas laikā padevās izcili īsās (60 m) distances, bet no garajām (3-5 km) gribējās pēc finiša nomirt. Šobrīd dēļ savas masas (kas normāla auguma vīrietim pat varbūt ir OK) un nesagatavotās fiziskās kondīcijas nespēju paskriet ātri. Tāpēc skrienu lēnā solī 5 – 7 km un 2 reizes bez nekādām piepūlēm esmu noskrējis 10 km (atgādināšu, ka skrienu mēnesi). Jau sākumā sev noteicu, ka skriešu tik ātri/lēni, cik varēšu un sevi nepārpūlēšu (lai neuznāk riebums). Un tā arī ir, ka pēc skrējiena (un tā laikā) jūtos ļoti labi, sānos nekas nedur, vēmiens nenāk un tikai kājas sūdzas – tās ir nogurušas. Šobrīd esmu pamanījis, ka neskrienu vairs kā Flinstons (ķermenis stāv uz vietas un kustās tikai kājas), bet kustos ar visu augumu un skrējiens jau sāk līdzināties skriešanai, nevis ātrai soļošanai (jo iesākumā tiešām likās, ka es ātri soļoju, jo nebija brīžu, kad abas kājas vienlaicīgi atrastos gaisā). Mani soļi palikuši garāki un stiprāki. Domāju, ka tagad varēšu piestrādāt lēnām jau pie ātruma. Pagaidām galvassāpes man sagādā asarojošās acis. Kontaktlēcas jau pāris reizes esmu ar roku izberzējis laukā, savukārt brilles slīd no acīm nost. Tas ir mans īsais stāsts. Domāju jau uz vasaras beigām paskriet kuplākā skaitā kādos masu skrējienos, kas te augšā baneros grozās. Šķiet ļoti interesanti! |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-