Viss beidzies… Nu jau dažas dienas kā maratons noskriets, mērķis sasniegts, nekā vairs nav. Burtiski. Ir tikai domas par to, ka ir tukšums. Tas ir tas zaudējums, kad mērķi sasniegti, gaidīšanas svētki beigušies. Čempionāts uzvarēts. Šī man ir/būs viena no lielākajām mācībām, kā pozitīvs notikums (pat sasniegums) nospēlējis kaut kādā ziņā man par sliktu.
Varbūt es nedaudz sabiezinu krāsas, taču vēlos padalīties ar kādu ļoti spilgtu sajūtu.
Uzstādījums
Jau pirms maratona noskriešanas rakstīju, kā maratons var palīdzēt lielu, pat nereālu mērķu sasniegšanā. Tagad redzu, ka var arī traucēt, ja izrādījies, ka mērķis tomēr nemaz nav bijis tik nereāls. Turklāt, ja mērķis ir bijis kā vientuļa sala bez tālāka plāna.
Viss sākās ar vēlmi noskriet maratonu katrā pilsētā, kurā esmu dzīvojis (Rīga, Ogre, Bāzele un Dubaija). Lai gan biju līdz šim noskrējis 3 maratonus (Bordeaux, Valmiera, Berlīne), Rīgā biju skrējis tikai pusīti. Tātad mana apņemšanās sākās ar vēlmi noskriet Rīgā.
Taču jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Nolēmu, varbūt pie viena mēģināt sasniegt kaut kādu ātruma rekordu. Līdz šim mans labākais laiks bija Berlīnē 3h54min. Bez lielas ceremonijas izvēlējos samērā augsto laiku, iekļauties 3 stundās un 30 minūtēs. Jāņem vērā, ka visu ziemu necik neskrēju, būtībā sāku trenēties tikai kaut kad marta beigās. Nevarētu teikt, ka es netrenējos vispār, bet skriešanas treniņi, piemēram, basketbola un hokeja treniņiem, vai pat maniem rīta rituāla treniņiem, nestāv blakus. Tieši tādēļ mans mērķis šķita ļoti pārgalvīgs.
Treniņi
Kad pastiprināti sāku trenēties skriet, izvēlējos high intensity* treniņus, par kuriem pēdējā laikā biju daudz lasījis un dzirdējis. Parasti šāda veida treniņi vairāk ir populāri ne tik daudz izturības sportos (tādos kā garās distances skriešana utml.), bet gan sportos, kur nepieciešams ātrums uz īsām distancēm.
Par high intensity treniņiem daudz sākuši runāt arī endurance sportisti (Abel James ļoti labs raksts), un nolēmu, ka šis man varētu būt labs eksperiments.
Mans treniņu plāns sastāvēja no kādiem 4-5 skrējieniem pa 8-10km, taču visu laiku ievērojot augstu ātrumu. Konkrēti skrēju kilometra ātrumā robežās starp 4:25 un 4:50.
Tad kādas 4 reizes skrēju 15km,
divas reizes 20km,
vienu reizi 30km (nedēļu pirms maratona) + 10 km divas dienas pirms
un tad 17.maijā pilnā distance 42,195km.
Visas šīs distances skrienot es mēģināju skriet uz laiku, lai maratonu noskrietu aptuveni uz 3h 15min. Šāds ātrums ir teju uz diskomforta robežas.
Atklāti sakot, šī vēlme saīsināt skriešanas apjomus bija saistīta gan ar iespējām, gan ar slinkumu. Tagad to moderni var nosaukt par productivity hack**
Uz trases
Lattelecom Maratona skrējienā mana taktika bija turēties tuvu 3:15 tempa turētājiem. Līdz pat ~27-28. kilometram man arī izdevās viņus vismaz tālumā redzēt. Otrs svarīgais, kam pievērsu uzmanību – nepielaist pārāk tuvu 3:30 tempa turētājus, jo tad man rezerves vairs nebūtu vispār. Turklāt, es nezinu viņu starta laiku. Un ja gadījumā viņi ir vēlāk sākuši skriet nekā es un vēl mani noķēruši, tad izpildīt savu normatīvu es nevarētu.
Šāda taktika izrādījās ļoti laba, jo līdz kādam 31.km man bija uzkrātas kādas 5-6 minūtes rezervē. (Vienu brīdi man pat sāka šķist, vai tik man netēmēt uz tiem 3:15). Taču pēdējie 10 km bija straujš tempa samazinājums, un manas minūtes sāka ātri dilt.
Nonācis līdz 39.km sāku jau rēķināt, ka, lai tomēr finišētu laikā, jāsāk pielikt atkal klāt. Kamēr šo kalkulēju, jau bija 40.km. Un tad mans temps jau bija, visticamāk, pieaudzis līdz 4:30/km (minējums). Taču kaut kur pie Brīvības pieminekļa (ļoti tuvu finišam) es sāku sajust krampjus kaut kur Ahileja cīpslas rajonā. Mani pārņēma šausmas, jo dažus simtus metru no finiša ļoti negribējās zaudēt. Es, protams, būtu ar kājām nogājis līdz galam un finišējis, taču mērķis būtu izgāzies. Tādēļ nolēmu, ka mazliet tomēr piebremzēšu un tik ļoti nevālēšu.
Vajag lielākus uzstādījumus
Izskrēju cauri Vecrīgai pilnīgi nodūris acis savā pulkstenī, sekojot katrai sekundei. Ieskrēju finišā 3:29:17. Tātad rezervē man bija palikušas nieka 43 sekundes. Tāda precizitāte kā olimpiādē!
Viss jauki, visi priecīgi, kopējā 330.vieta un 193. vieta vecuma grupā. Sieva, bērni un atbalstītāji priecājas, nipeļi noberzti, var svinēt.
Tomēr kāda beigu atziņa. Kārtējo reizi varu pārliecināties, ka to mērķi, kuru būsi izvirzījis, to arī sasniegsi. Pēc sajūtām visas trases laikā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja būtu orientējies uz 3:15, būtu to paveicis.
==
P.S. Es šeit absolūti neaizskāru ēšanas tematu, lai gan tam ir liela nozīme. Pirmkārt, es nebiju svēris tik maz kā uzsākot gatavošanos treniņam. Pirmos trīs maratonus skrienot mans svars allaž bijis ap vai nedaudz virs 80kg. Tagad tas ir ap 73-74kg.
Otrkārt, mans ķermeņa tauku % nekad nav bijis tik zemu. Vienmēr tas bijis stipri virs 20%, tagad pēc maratona noskriešanas tas ir pirmo reizi kopš nezinu cik ilga laika nokrities stipri zem 20%.
Treškārt, maz ogļhidrātu un daudz tauku – tāda ir bijusi un joprojām ir mans ēšanas stils. Tie, kas pirms skriešanas tik to vien dara, kā ēd auzu pārslas un citus ogļhidrātus, patestējiet tauku ēšanu!
————————————–
* high intensity – lielas intenstitātes treniņi.
** productivity hack – īpaši jau vārds hack aizgūts no datoristu terminoloģijas, kas apzīmē, kā uzlauzt sistēmu un mēģināt izmantot dažādas gudrības un trikus, lai pie risinājuma nonāktu ātrāk un pa īsāku ceļu.
Pirmajām lietām dzīvē ir savs šarms tomēr… Pirmā skolas diena, pirmā mīlestība, pirmā piedzeršanās, pirmais auto, attiecīgi pirmā avārija, utt. Lietas, ko atceras uz mūžu (nu varbūt vienīgi no tās piedzeršanās ir bezfilma, tad tikai no nostāstiem var attīt).
Nu bija pienācis laiks pirmajam maratonam. Manā gadījumā gan kā pārpratums – galīgi negaidīti, gadiem neloloti un patiesībā lielā mērā šajā ceļā līdz pirmajam ir tik daudz lietu, ko nu galīgi nevajadzēja savam organismam nodarīt, ka, domāju, ir vērts pastāstīt.
Nelielai atkāpei – esmu velo cilvēks, galīgi ne skrējējs. Nu vismaz tā es domāju līdz pagājušā gada novembrim, kad ziemas formas uzturēšanas nolūkos sāku skriet. Līdz tam bija 2, varbūt 3 izskrējieni tīri kompānijas pēc. Tā kā skriet tā vienkārši galīgi nebija ne intereses, ne motivācijas, ieviesu kaut kādu spēles elementu – skriešu tik km, kāds ir datums. Tātad 1. novembris – 1km, 2. – 2km, 10. – 10km utt. Bez nekādām ilūzijām, ka varētu izvilkt līdz mēneša beigām, tīri lai pārbaudītu sava organisma robežas. Beigas iestājas jau 14. novembrī, kad laimīgas sakritības pēc vēl jādodas mazā ceļojumā uz Kopenhāgenu, kur nu ir tik lopiski laika apstākļi, ka galīgi nerosina vēlmi iet ārā. Bet neskatoties uz to visu, es jau otrajā nedēļā saķeru to sajūtu, kad saprotu, kapēc viņi skrien. Ir, ir tā baudas sajūta, endorfīnu efekts, sakārtotas domas utt. Bet… pēc šīs epopejas uz kādu nedēļu ir miers, jo organisms ar vieglu slimību tomēr protestē pret šādu režīmu. Vai no tā es gūstu kādu mācību? Protams, ka ne.
Decembris. Draugi, redzot manu plosīšanos, saka – skrien lēnāk. Ok, paklausu, skrienu lēnāk.. Bet.. tālāk. Ja pirms tam tāds standartiņš bija +/- 10km, tad tagad sortimentā ienāk arī pusmaratoni. Ļoti prātīgi ar mēneša skriešanas pieredzi, vai ne? Šad tad uznāk kādas sāpes, bet ieturu 2-3 dienu pauzi un atkal viss ir labi. Patiesībā ap šo laiku jau ir būtiski noregulējies pulss un elpošana un es nemaz netaisos apstāties pie sasniegtā. Nākamā lielākā pauze seko pēc 31. decembra, kad ar velo izbaudu ledus burvību. Kaut kādā veidā gan nomoku visu tajā dienā paredzēto trakā tusiņa distanci pa Carnikavas sniegotajiem mežiem, bet pēc tam gan viss. Paiet nevar.
Janvāri, jeb jauno gadu iesāku klibojot – ar savu sāpošo gūžu mokos nedēļu, divas. Kaut kādā brīdī steidzos pēc bērna uz bērnudārzu, pāreju no soļiem vieglā riksī un sev par pārsteigumu konstatēju, ka skriet ir mazāk sāpīgi, nekā iet. Atkal kāds brīdis, kad var izbaudīt skriešanu. Prieki gan nav ilgi, jo no tā paša bērnudārza iemantoju gripu, kas atkal noraksta pusmēnesi.
Februāris.. Sāku pārdomāt šī gada sportiskos mērķus. Kā viena no trakajām idejām ir – a kā būtu ar maratonu? Man ir 43 gadi, mazliet gan nokavēju, lai iekļautos ar pirmo maratonu 42 gados, bet tās jau tikai nianses. Šajā brīdī gan galīgi nedomāju par kaut kādu nebūt rezultātu – vienkārši noskriet kaut kur ap 4h. Tā teikt ķeksītim. Domāts darīts – motivācijas palielināšanas nolūkos uzveidoju treniņplānu endomondo, piereģistrējos noskrien.lv un tā interesantākā daļa var sākties. Te gan jau kārtējo reizi uzkāpju uz grābekļiem, jo mēģinot abas šīs lietas kopā – gan maratona treniņplānu ar intervālu treniņiem nedēļas sākumā un garajiem sapārotajiem brīvdienās, gan vēl ņemot cieņas cīņas pārāk nopietni, savācas tāda normāla kilometrāža un es jau ar prātu saprotu, ka kaut kad atkal būs lūziens, bet vienalga turpinu. Mēnesi šādā režīmā gan izturu – marts – 416km..
Aprīlis, jeb mēnesis, kad nu jau galīgi vairs nevar sagaidīt to maratonu. Esmu jau pārgatavojies. Pamazām sāk līst lielākas, dziļākas sāpes ārā, pie kam pilnīgā randomā – tad celis, tad gūža, tad potīte un sazin vēl kas. Savā dienas plānā iekļauju fizioterapeitu, lai kaut cik paspētu atjēgties līdz maijam plus vēl tomēr kaut ko paskriet, lai galīgi nepazaudētu uzdzīto formu. Kaut cik tas viss palīdz, lai arī galīgi vairs nemēģinu pārforsēt – šoreiz jau tā ļoti piesardzīgi attiecos gan pret treniņiem, gan pret sekojošo atjaunošanos. Pa starpu gan arī stirnu buks tiek nobizots, loģiski, ka garākajā distancē, kā gan savādāk.
Maijs. Acīmredzot par vēlu es nonāku pie atziņām par prātīgāku režīmu, jo maijs nāk ar nākamo pārsteigumu.. Tieši uz garajām maija brīvdienām ellīgi sāk sāpēt cirksnis un uzmetas kaut kādas pumpas uz gūžas. Parokoties pa internetu, saprotu, ka sāpīgā figņa ir limfmezgli (jā tādi ir arī kājās). Vēl izlasu, ka sāpoši limfmezgli, tas ir ļoti nopietni, pēc iespējas ātrāk jāatrādās ārstam. Ir brīvdienas, pie ģimenes ārsta attiecīgi netieku, improvizēju un aizvelkos uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Komunikācija jau no paša sākuma ir gana interesanta – piemēram, sākas ar jautājumu – “nu, kas tad jums tāds mirstams ir atgadījies, ka meklējat palīdzību neatliekamajā?”. Pēc nelielas apskates tiek izsecināts, ka STS tas šoreiz tomēr nebūšot. Seko uzvedinošais jautājums – “a jūs gadījumā neesiet pēdējā laikā pārpūlējies, vai stresojis”? Nākas atzīties, ka skrienu.. Un skrienu pietiekami. Uz ko seko šīs vizītes spārnotākā frāze – “Maratons? Aizmirstiet!” Tādā ar pilnu nopietnību izteiktā intonācijā. Paskaidrojot – redz, es savu organismu esmu nodzinis tik tālu, ka imunitāte ir sačakarēta, līdz ar to esmu ļāvis pamosties faktiski mūsos visos mītošam herpes vīrusam (kurš visa cita starpā dzīvo nervu šūnās), kā rezultātā esmu iedzīvojies labumos, ko tautā sauc par jostas rozi (herpes zoster). Tiesa gan esmu pie ārsta atpēries ļoti laicīgi, līdz ar to arī tieku cauri vieglā formā. Uz papīrīša, kas man tiek nodots, vienīgā salasāmā lieta ir – “saudzīgs miera režīms 2 nedēļas” + ripas par eiro gabalā 5x dienā 10 dienas pēc kārtas… Šis, tātad ir 3. maijs… Tā tīri matemātiski izrēķinu, ka laika ta pietiek – nu lai izietu kursu + atgrieztos uz strīpas pirms maratona. Bet… sabijies esmu un 10 dienas miera pat kaut kā ar mokām izturu. Pēc tam pāris treniņi, lai kaut cik atgādinātu kājām, kā tās lietas notiek.
Te droši vien būtu jautājums – vai tiešām ir tik svarīgi tiešām skriet to maratonu, zinot, cik tālu ir bijis nodzīts organisms? Tagad, pēc maratona, es tādu konkrētu atbildi nevaru sniegt. It kā liekas, ka varētu arī neskriet, bet kāpēc neskriet, ja var noskriet. Faktiski pēdējo naglu izdzina kaut kur tepat izlasītais teksts, ka pats maratons jau ir tikai balva par pirms tam ieguldīto darbu. Protams, būtu žēl tagad neskriet maratonu, zinot kādus kilometrus un pārbaudījumus ir nesis viss šis gatavošanās laiks. Es noteikti justos slikti, ja neskrietu. Šobrīd nožēlas galīgi nav, ir tikai prieks un gandarījums – gan par noskriešanu, gan arī rezultātu. Zinot, kādi neprātīgi cilvēki te apgrozās, domāju, ka sagaidīšu arī saprotošas ausis.
Jā, es lieliski apzinos, ka tas nav ne pareizi, ne atbalstāmi, tapēc arī viss šis stāsts un mācība, ko esmu guvis un gribu nodot arī tālāk – nedariet pāri savam organismam, tas mums ir ne tikai pirmais, bet arī vienīgais.
Par sevi…
Esmu divu skaistu meitiņu tētis, bet uz rudeni gaidām arī trešo. Strādāju tirdzniecības jomā, pārstāvot starptautisku uzņēmumu Baltijā. Darba pienākumi nosaka, ka daudz laika tiek pavadīts pie datora, kā arī pie auto stūres. Skriešana ir nodarbe, kas lieliski nodrošina līdzsvaru šajā ziņā, kompensējot negatīvo ietekmi no pārāk ilgas sēdēšanas. Pirms pāris gadiem sievas mudināts iesaistījos arī latviešu tautas deju kolektīvā un nu to var dēvēt par aizraušanos vai hobiju. Paspēju jau piedalīties arī savos pirmajos Dziesmu un deju svētkos kā dejotājs. Starp citu, dejošana ir ļoti laba aktivitāte, ko lieliski var apvienot ar skriešanu. Garie 3h mēģinājumi ir pietiekami liela slodze kājām, īpaši pēdām, un galu galā tas sniedz pozitīvu efektu arī uz skriešanas rezultātiem. Uzlabojas ķermeņa līdzsvars un koordinācija. Pirms sāku daudz maz regulāri skriet, nodarbojos ar komandu sporta veidiem – basketbols, minifutbols, florbols u.c., bet diemžēl tie ir pietiekami traumatiski un vairākas reizes man ir rūgta pieredze, kad īsi pirms kādām skriešanas sacensībām sanācis gūt traumu. Attiecīgi pēc tam jāņem piespiedu pauze no skriešanas un ir liels sarūgtinājums. Tāpēc pēdējos gados komandu sporta veidi ir otrā plānā, jo skriešanas man sniedz lielāku gandarījumu un pati par sevi ir vieglāk noorganizējama – velc botes, ej laukā un skrien “uz priekšu” kā Rīgas maratona reklāmā.
Skriešanai pievērsos kādus 4 gadus atpakaļ, kad brālis Dainis (plašāk noskrieniešiem zināms kā Trakais), izaicināja mani, lai piedalos Rīgas maratonā 2011. gadā. To arī izdarīju, iztiekot pilnīgi bez treniņiem, lielu dūšu un apņēmību. Šī pieredze bija unikāla, jo tādas mocības es vēl savā mūžā nebiju izjutis. Pieļāvu visas iespējamās kļūdas – absolūts treniņu trūkums, nepietiekoša ūdens dzeršana, nepietiekoša papildus enerģijas uzņemšana, nepareizi apavi un apģērbs utt., tomēr tikai iedzimtā spītība ļāva man finišēt pēc 4h un 47min. Pēc tam jau sāku mazliet vairāk pievērst uzmanību treniņu apjomam un citām niansēm. Šajos 4 gados ir noskrieti jau 13 maratoni un daudzi pusmaratoni gan Latvijā gan ārzemēs, pieveiktas dažas garākas distances (SKM, CET, Baskāju skrējiens).
Skrienu 3-4 reizes nedēļā, bet gadās arī ilgāki pārtraukumi, jo būtībā nekad neesmu sekojis kādam treniņu plānam. Skrienu pēc sajutām, kad un kur gribās, kā arī tik ātri vai lēni kā konkrētā dienā jūtos.
Bieži piedalies sacensībās?
Piedalos sacensībās diezgan bieži. Par prieku jāsaka, ka to skaits pēdējos gados ļoti strauji aug Latvijā un ir interesanti atklāt jaunas trases un vietas. Ja Skrien Latvija nedaudz jau sāka palikt par vienmuļu, tad šogad ir iespēja izskrieties pa mežiem Stirnubuks.lv posmos. Sacensību gaisotne man palīdz sasniegt labākus personīgos rezultātus.
Skrien Latvija, Stirnu buki, bet vai skriesi šogad arī ārzemēs?
14.06. paredzēts Kauņas maratons. Varbūt uz rudens pusi kaut ko vēl ieplānošu.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Man patīk izaicinājumi. Nemīlu padoties grūtību priekšā. Garu distanču pievarēšana, neskatoties uz fiziskajiem un garīgajiem pārbaudījumiem, sniedz man gandarījumu, un tā ir sava veida pašapliecināšanās. Bet es arī neaizraujos ar to ilgo un garo skriešanu kā daži labi Ņergas.
Bērnībā sportoji?
Tā kā nebija interneta, datorspēļu, viedtālruņu u.tml., tad nekas cits neatlika kā pavadīt laiku pagalmā ar draugiem. Kustējāmies ļoti daudz gan sportojot, gan spēlējot kādas spēles. Tā kā dzīvoju laukos, tad ļoti norūdīja arī fizisks darbs. Arī sporta skolotāji jau mazās klasēs prata nodarbināt bērnus ļoti daudzpusīgi. Jau skolā man patika skriet rudens krosiņus.
Esi kalnietis vai šosejas cienītājs?
Es esmu mežinieks. Esmu laimīgs dzīvot Latvijā, jo mežu mums ir daudz un tā ir liela vērtība. Man ir ļoti svarīgi būt maksimāli tuvu dabai, sajust tās smaržas un dzīvību visapkārt. Nesen ar vecākiem sastādījām 1000 bērzus mežā. Tie stādiņi bija tikai ~20 cm gari. Tikai manas meitas kaut kad varēs pastaigāt pa to bērzu birzi, bet sajūta, ka tu atdod dabai kaut ko atpakaļ, ir neaprakstāma.
Esi pūce vai cīrulis?
Attiecībā uz “putna” jautājumu, jāatzīstas, ka man patīk ilgāk pavārtīties pa gultu un attiecīgi vēlu eju gulēt. Skriešanas treniņi man pārsvarā ir vēlu vakaros un dažkārt pilnīgā tumsā.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Esmu mēģinājis skriet ar mūziku, bet man vairāk traucē tās austiņas, vadi un ierīces. Bieži treniņos skrienu gar šosejas malu, tad tas nav arī droši. Tieši šobrīd mežā ir vislabākā mūzika, riktīga putnu dziesmu simfonija.
Kā Tu sevi motivē skrējienos?
Uz šo raugos no otras puses – tieši pats skriešanas process man rada motivāciju un iedvesmu paveikt kaut kādas citas lietas savā dzīvē. Pārliecību, ka ieguldītais darbs būs proporcionāls rezultātam- jebkurā dzīves sfērā! Katrs solis, ko tu veic, nes tevi tuvāk finišam jeb mērķim. Koncentrējos uz konkrēto brīdi – šeit un tagad.
Ikdienā ir rūpes par ģimeni un darba pienākumi, bet skriešana ir laiks, kas pilnībā pieder man. Es izbaudu to brīvību un iespēju būt ar savām domām. Sacensībās, kur mērķēju uz rezultātu, ir brutāla sevis piespiešana, un šajā procesā ir maz kā patīkama, jo koncentrējos uz elpošanu, stāju vai ceļa segumu.
Noslēguma vārds…
Skriešanas burvība ir vienkāršībā. Dažkārt mēs gribam lietas sarežģīt un uzstādīt augstas prasības sev un citiem. Tomēr ikdienā ir jānovērtē vienkāršākās lietas – tas, ka mēs varam kustēties, ka mēs esam veseli, ka mums ir līdzās ir mīļa ģimene un draugi. Vienkārši skrienam!
Diskusija par priekšrocībām skriešanai kopā ar tēti man atsauca atmiņā kādu notikumu no skolas gadiem.
Mācījos pamatskolas 7 vai 8 klasē (ap 1984/85 gadu). Mans tētis, kurš jaunības gados bija spēlējis volejbolu, sasniedzot cienījamāku vecumu, bija iesaistījies darba vietas organizētā skriešanas pulciņā. Šķiet divas reizes nedēļā viņš kopā ar kolēģiem trenera pavadībā skrēja ap Māras dīķi. Tajā laikā pa ielām skrēja retais. Ja kādu pamanīja, tad tas bija sportiskas miesasbūves jaunietis. Ja skrējējs bija vecāka gada gājuma, tad uzskatīja, ka viņš bēg no infarkta.
Kādu dienu tētis man pajautāja, vai es nevēlos sestdienā doties ar viņu paskriet kādā pasākumā. Nesapratu, ko man piedāvā, bet piekritu. Doties līdzi tētim vienmēr bija interesanti, bet, ja to varēja darīt sestdienā, bija vēl foršāk. Tas nozīmēja, ka varēs neiet uz skolu. Padomju gados skolā bija jāiet arī sestdienās.
Tomēr tik forši nesanāca vis. Skriešanas pasākums notika dienas vidū un mani uz skolu aizsūtīja, iedodot zīmi ar atbrīvojumu no pēdējām divām mācību stundām. Tētis laikam tai zīmē nebija ierakstījis skaidru iemeslu, kādēļ mani vajag atbrīvot no stundām. Tādēļ skolotāja man to pajautāja. Es atbildēju, ka man ir jāiet skriet kopā ar tēti. Skolotājai tas nešķita pietiekami nopietns iemesls, lai mani atbrīvotu no stundām, un lika vien sēsties solā. Viņa tik nošķendējas par bezatbildīgiem vecākiem un pateica, ka skriet ar tēti es varēšu arī pēc stundām. Es sadumpojos. Biju apsolījusi tētim būt noteiktā laikā mājās. Tad nu es izmēģināju visādus iespējamos veidus tikšanai ārā no klases. Ja nelaiž pa godīgo, tad jādara pretējais – ignorēju klases darbu, traucēju mācību stundu un sāku pat skaļi raudāt. Šķiet pēc pārējo klases biedru uzstājīga lūguma tiku no klases arī izraidīta. Urā! Varēju skriet mājās.
Mājās mani jau gaidīja tētis, kurš bija saģērbies sporta drebēs. Es arī ātri pārģērbos un mēs varējām doties man nezināmā virzienā. Mums gan nekur tālu nebija jāiet. Skolas gados dzīvoju Rīgā, Mežciemā un mācījos tur vienīgajā esošajā skolā. Mēs izrādās devāmies uz skriešanas sacensībām. Skriešanas sacensību centrs bija laukumā pie Gaiļezera slimnīcas. Tētis izņēma numurus. To brīdi, kad es tētim palīdzu piespraust pie krekla numuru, pamanīja Latvijas televīzijas sporta žurnālisti. Viņi mūs nofilmēja, noskaidroja mūsu vārdus un palūdza tētim īsu interviju.
Pēc īsa brīža tika dots arī starts. Tās bija manas pirmās tautas skriešanas sacensības, kurās piedalījās kāds simts vai varbūt vairāki simti dalībnieku. Bērnu un skolnieku nebija daudz. Skriešana notika vairākos apļos, kur viens aplis bija apmēram 5,5 km (to šodien izmērīju). Trase bija pa Hipokrātu ielu, Biķernieku ielu, Juglas ielu un Malienas ielu. Trase sākums gāja gar manu skolu un es lepni, vienā solī ar tēti paskrēju tai garām. Tobrīd vēl nezināju, ka klases mācību stunda jau atkal ir „norauta” un visi mani klasesbiedri ir pieplakuši pie logiem, lai skrējēju vidū ieraudzītu mani. Vienā solī ar tēti es noskrēju pusapli. Tad jau man palika grūti. Tētis, pastāstījis pa kurām ielām man jāskrien un kur jānogriežas, aizskrēja ātrāk. Lai arī trases marķējumu nekur nemanīju, man nešķita, ka varētu nomaldīties, jo man apkārt bija citi skrējēji. Pie finiša mani sagaidīja tētis un jautāja, vai nevēlos skriet vēl vienu apli. Es nevēlējos un mēs devāmies mājās.
Vakarā kopīgi visa ģimene gaidījām Panorāmas laiku, lai noskatītos sporta ziņas. Sižetā par tautas skriešanas pasākumu tika rādīti kadri, kā es piespraužu tētim numuru, skanot tekstam, ka skolniece Lāsma vienmēr skrien kopā ar tēti. Ja pareizi atceros, tad tika pieminēta arī mana skola un tēta darba vieta. Toreiz bija tikai viens televīzijas kanāls latviešu valodā un raidījumu „Panorāma” skatījās gandrīz vai katrs pieaugušais.
Pēc brīvdienas, nonākot atkal skolā, klases biedri man izstāsta, kā turpinājusies stunda, kā viņi skatījušies pa logu un cik dusmīga ir bijusi skolotāja. Daudzi bija redzējuši mani televizora ekrānā. Ienākot klasē skolotājai, visi steidza viņu informēt, ka mani rādīja pa televizoru. Arī skolotāja bija redzējusi sižetu sporta ziņās. Viņa pēkšņi bija mainījusi domas par mani un maniem vecākiem. Tagad viņa centās mani un manu tēti visas klases priekšā slavēt, piebilstot vien, ka es jau varēju skaidrāk pateikt kurp došos. Bet tobrīd es nezināju kurp došos, nezināju, ka mani vēlāk rādīs TV un ka es uz kādu brīdi kļūšu par skolas zvaigzni. Nevarēju iedomāties, ka pie manis pienāks un paldies pateiks pat skolas direktore. Es tobrīd zināju vien to, ka iešu skriet kopā ar tēti.
Visa mana ciņa tēviem, kas skrien kopā ar saviem bērniem, un bērniem, kas skrien kopā ar tēviem.
P.S. Piekrītu Oreman komentāram, ka stāsts par skriešanu kopā ar mammu ir cits stāsts. Ne mazāk svarīgs, bet cits.
Pēdējā laikā sāk aktivizēties cilvēki, kuri, pamodušies no ziemas miega, vēlas atsākt vai uzsākt baspēdošanu. Daži to darījuši jau iepriekš, bet atmetuši ar roku. Dažiem apnicis cīnīties ar traumām, un viņi vēlas pamēģināt, kā būtu paskriet basām pēdām. Dažos pamodies senais senču gars, tāpēc tie vēlas atjaunot savu saikni ar dabu. Lai vai kā, daudzi no viņiem galu galā nonāk manā e-pastā.. Jautājumi jau parasti ir standarta – kā labāk uzsākt, kā atsākt, ko darīt, kur skriet, kādus apavus izvēlēties utt.
Nav jau tā, ka man būtu grūti atbildēt katram individuāli – nepavisam ar ne, es tikai priecājos par augošo interesi. Tomēr, šķiet, būtu derīgi šīs pamata lietas kaut kur izlasīt, tāpēc uzrakstīju par tām nelielu rakstiņu Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē un nu dalos tajā ar jums. Protams, tas neaizliedz iespēju turpināt interesēties arī pie manis klātienē :)
P.S. Starp citu, jau pavisam drīz tiks rīkots ikgadējais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, kurā varēsim par šo un to parunāt klātienē. Atzīmējiet savos kalendāros, ka tas [ar ļoti lielu varbūtību], kā parasti, notiks Māmiņdienas nedēļas nogalē – 9. maijā, ap 11:00. Bet sekojiet līdzi informācijai!
Jeb citiem vārdiem – Rīga-Valmiera 2015. Pat mēnesis vēl nav apkārt, bet es jau esmu uzrakstījis arī savu aprakstu par šo piedzīvojumiem bagāto šī gada skrējiensoļojumu. Jā, zinu, ka viens no pēdējiem, bet ko padarīsi, ja reizēm noskriet ir vieglāk kā aprakstīt..