Tā slava, tā mulsina. Bet uzmanība ir patīkama. Jā, es varu (lepni)!
[Ikvienam patīk, ka uz viņu skatās, nevienam, ka uz viņu blenž. Mērfijisms.]
Rezultāts 7h35.
72. vecuma grupā + 2 + 21 + 2 = 97. starp vīriešiem.
+5 +3 = 105. Pavisam kopā no 185.
Pa apļiem 1. 2:02:45 2. 2:35:58 3. 2:57:47.
Mērķtiecīgu treniņu nebija. Skrēju savas pusītes šogad kā TT.
Pirms mačiem nebija skaidrība kā skriet. Varbūt ar kādu kopā. Varbūt Rihardu, kurš par to ieminējās Jūrmalā, varbūt Laumu, kura par manu nodomu neko nezināja. Konkurētspējīgu rezultātu parādīt nevaru, tas bija pilnīgi skaidrs. Starts parādīja patiesās tieksmes – skriet savu spēju robežās.
Skrējiens – spēju pārbaudījums. Kaut kur 3. aplī iedomājos, ka Lelde būtu lepna, līdzīgi kā par Laulasmā. Par sevis pārvarēšanu? “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt un uzvarēt” Rainis.
Tātad “Jā, es varu!” vietā: “Jā, es varu vairāk!”
Pirmais prieks un domas par laika apstākļiem. Dienas iepriekšs sola… mākoņainu. Domāju, vai uz tik daudz pozitīvu cilvēku sanākšanu kopā var būt draņķīgs laiks? Bija skaists laiks. Nelielais sals neļāva veidoties pārmēru daudz dubļiem, saule sildīja un priecēja.
Otrais prieks par cilvēkiem. Šķiet visi smaida pirms starta. Cilvēku pozitīvisms ievērojams. Šis ir spēks. Kas palīdz, dod ticību. Ne vien šajā dienā, bet arī vēlāk, ne vien šiem cilvēkiem, bet arī cilvēkiem apkārt.
Morālās problēmas par biedriem.
1. Ar Ilmāru, kurš kādā brīdī vēlējās kļūt par biologu. Teica, lai ejam, bet patiesībā būtu gribējis, lai palieku. Bet neko, pēc iepazīšanās ar Magniju aizskrēja braši.
2. Ar Raineru, pēdējo pusapli skrienam apmēram kopā. Vienu brīdi viņš aizskrien no manis, bet priekšpēdējā nogāzē noķeru. Līdz finiša kalnam skrienam kopā. Saku, ka varam finišēt kopā. Saka, ka nevajagot, ka es ātrāks, lai skrienot pa priekšu.
Saprasts, ka šādā distancē jau laikam nevar skriet kopā, ja vien nav patiešām līdzīgi spēki. Jo šis tāds savu spēku pārbaudījums, un katram savā laikā veras elpa utt.
Startā skrienu kā pašam šķiet normāli. Jau pēc pārdesmit metriem redzu, ka nemaz ne tik daudz cilvēku ir priekšā. Gandrīz vai nožēla, ka nemēģināju skriet uz ātrumu. Tiesa, tur vajadzēja iesildīties. Kad tikts kādās ⅔ kalna jūtu, ka nu jau gana aukstā gaisa savilkts plaušās. Pāris turpmākos km caur siekalām jūtama asins garša. Visu atlikušo sacensības daļu nespēju dziļi līdz galam ievilkt elpu.
Pirmā kalna kāpienā bija vietas domām “vēl tik daudz priekšā, vai man to vajag?”, bet šādā organismā tādas domas ilgi nedzīvo.
Vakarā ārstējos ar “Tērveti” un kokteili “balzāms ar kolu”, pirti, baseinu. Palīdz. Kaut arī nākamajā rītā ir nedaudz sajūta: “alkohols nav priekš manis”.
Pirmo apli skrienu normāli. Būtu forši, ja tā varētu visu. Nav nekāda sajēga, kā sadalīt spēkus, un vai pirmā apļa skriešana lēnāk palīdzētu vēlāk. Beigās esmu gandarīts, ka pirmo apli noskrēju raiti. Otrajā aplī notika laikam jau neizbēgamais – nolūzu. Diezgan pamatīgi. Bet morāle saglabājās augsta visas sacensības garumā, tas priecē. Pat nezinu kam būt par šo pateicīgam.
Nebija ne mazāko domu par izstāšanos pēc 2. apļa. Galu galā distances laiks arī vēl cienījams. Paskaitļojām, ka varēs iztikt bez lukturīša, tā arī izrādās.
Atklāta jauna pārvietošanās poza – slidotājs. T.i. ejot kalnā ar rokām balstīt muguru kā ātrslidotāji.
Atziņa – neskaties tālumā. Mērķis ir un ar to pietiek, paturi prātā. Skaties kā vari nolikt nākamo soli, tas ir tas, kas vislabāk palīdzēs sasniegt mērķi. Vnk palika bail paskatoties kādus kalnus un attālumus pieveicām un bailes jau nav ne padomdevējs, ne palīgs.
Svētdienas vakarā, augšstilbi kārtīgi sāp, ja tiek noslogoti. Otrdienas vakarā augšstilbi joprojām pilni sāpju. Tikai piektdienā sāpes un stīvums augšstilbos beidzās. Nogurums liek sevi manīt vēl pāris nedēļas, īpaši nevelk skriet.
Ir forši, dikti forši, ka ir atbalstītāji, līdzi jutēji. Skrēju 2. un 3. aplī un domāju vai finišā sagaidīs Rolands ar Raimondu. Sagaidīja. Forši.
Pirmajā aplī divi kritieni, pirmais pirmajā pusē tā mīksti ar plaukstām lapās. Otrais beigu galā uz nokalna ledus. Ir tik ciets, ka jau iepriekš slidinoties un klaigājot rodas doma, ja krist, tad uz sāniem, jo muguru un iespējams pakausi sasist būtu trakāk. Jā, ir, krītu. Tātad uz sānu. Bet labais celis mežģās, par laimi ne līdz galam un pēc ½ km jau vairs nejūtu. Labā plaukstas locīgava gan paliek jūtama līdz pat finišam, bet ar to jau neskrien. Tikai plaukstai pašai sevi mazliet grūti noturēt, bet tas ir dzīves sīkums, Paspaidu, palocu, skrienu. Pēc kritiena šķita, ka Frax1s padod roku, bet laikam jau kļūdījos.
Otrajā aplī, kad spēki pazuda ik pa laikam paklūpu aiz labāk kājas purngala, tātad nevaru vairs pacelt labo kāju. Bet vairs nekrītu.
Otrā apļa sākumā dzirdu: “Sveiks, kaimiņ!”. “Uz aklo” neatbildu, jo sveiciens ne gluži ikdienišķs, atskatos, ieskatos – Zigis. Prieks. Jautā, no kurienes izturība, vai no tenisa, saku ka nē. Gluži skaļi nesaku, ka nav jau izturība garāka par pusmaratonu, bet tā viš i, šobrīd. Kur treniņi, tur rezultāts. Man treniņi bija līdz ½ maratonam, tiktāl arī bija rezultāts. Pēc tam plīsiens un… jauns, nebijis treniņš. Pirmo pusotru apli skrēju, tad nolūzu. No tā brīža vairs nevienu neapdzinu, apdzina tikai mani.
Zigis malacis, laikam jau Rogainingu “bērnu” (6h) distancēs satrenējies.
Ceturtajā, t.i. trešajā aplī trases elementi sāk jukt vietām, galvā veidojas kokteilis. Labi, ka trase labi atzīmēta, labi, ka vēl gaišs. Trases tiesnesi lēkā uz ceļa. Es izmantoju ieganstu, ka ir minimāls kāpums un eju. Apjautājas, kā ta i, saku, ka labi. Jautāju viņam, viš sak’, ka labi, tikai ar saules rietēšanu sāk palikt vēsāks. Hmm, pats vēl nepamanu ne vēsumu ne rietēšanu, tātad – paldies par info.
Pirmajā aplī skrienot dūšīgi džemperītis sasvīda, otrajā aplī apgriezienus samazinot pamazām žuva, trešajā aplī uz vēsumu jau bija izžuvis – ideāli.
Karjers jāskrien, tur pūš.
Kad sāk krēslot velku ārā… brilles.
Kāpu finišā un domāju, vai nodot savu personību, vai būt par vēl vienu kalnā kāpjošo. Izvēlējos otro, līdz biju tapis gana tuvu, reizēm pacēlu galvu, līdz atskanēja “tas taču Edgars!”. Tā enerģija, kas tanī brīdī plūda no līdzjutējiem, iespaidīgi. Bet tur pēc tam kaut kā… nu ja, nav jau laika aprunāties kā ta ietās, pateikties, pēc 20 metriem finišs. Paldies GunaiO, minikin, Rolandam, Raimondam, pārējiem.
Galā dod pakavu. Man viņu labpatika saukt par enkuru.
Pēc finiša smadzeņu centrs, kas atbild par informācijas analīzi/domāšanu atslābst. Vairs nav jāsargā potītes no ļodzīšanās, rumpis no krišanas.
Tas stereotipa novēlējums… (pēc VOMax rezultātiem).
Tas Aivara secinājums… Haanja
Bet man vēl ir veselība, kas nav pilni 100%, man vēl ir gribasspēks, kas vēl nav 110%.
Pie upītes visas trīs reizes rausos augšā pa taisno, pa krauju, 3. aplī palīdzēju uzstumt puisi, un viņš padeva man roku.
Veselības sadaļa.
Startēju ar neveselu labo potīti. Kaut kas tajā liedz pēdai saliekties uz augšu cik nākas. Pēc 40-50 km tas rezultējās sāpēs papēdī zem ahileja. Nekas traks, bet veselība tā nav.
Kritienā savainota plaukstas locītava, skrienot pa matu traucēja, jo sāpēja turot roku saliektu elkonī. Bet jau pēc 2 dienām gandrīz vesela.
Pirmajā kalnā sarautais aukstais gaiss neļāva elpot pilnu krūti visu distanci. Bija jautra pieredze ar asins garšu mutē, pirmos pāris km. Vakarā ārstēju ar balzāmu, šķiet apārstēju.
Kad sāka reibt galva vai sirds klapēt tad piebremzēju slodzi.
Labās ziņas:
Traumu nav.
Ceļi šito skriešanu atzina par pieņemamu.
Pēdas lai arī mazliet nospiestas, tomēr ne pār mēru.
Pirms septiņiem gadiem mana draudzene ar savu draugu pārcēlās dzīvot uz Valensiju Spānijā. Toreiz man pirms dažiem mēnešiem bija piedzimis mans vecākais dēls, un es izteicu cerību, ka gan jau pēc gada aizbraukšu ciemos. Taču gadi aizskrēja ātri un šī gada pavasarī attapos, ka vecākajam dēlam drīz jau būs septiņi gadi, bet es tā arī neesmu aizbraukusi ciemos uz Spāniju. Turklāt, lasot gardos noskrieniešu – kalniešu stāstus, aizvien vairāk sāka gribēties iemēģināt kājas kādā kalnu skrējienā. Tā nu tika nolemts rudenī doties uz Spāniju, atlika vien izvēlēties skrējienu, jo skrējienu Spānijā ir nebeidzami daudz, tai pašā Valensijas reģionā notiek vairāki skrējieni katrās brīvdienās. Izvēle krita uz Montanejos trail Tdm55K (izrunā Montanehos),kam vienīgajam jau pavasarī bija zināms konkrēts datums un trases krāšņie dabasskati mani savaldzināja vienā acumirklī – skatoties bildes un video, trīsas pārskrēja un zināju, ka tas ir mans meklētais skrējiens. Lasīt tālāk.
Kādā no TNT! (Teikas Nolaid tvaiku!) koptreniņā Biķernieku mežā, nejaušā sarunā piedāvājos pievienoties Edgaram un Dacei Vaidavas rogainingā. Edgaram jau pieredze rogainingos bija, bet Dace gribēja pamēģināt. Tā kā zināju, ka noteikti piedalīšos, piedāvāju apvienoties komandā, kam Dace un Edgars piekrita.
Tā kā Dacei nebija orientēšanās pieredze, visi trīs piedalījāmies vienā no Magnēta pirmajām kārtām, dodot Dacei ieskatu, kas ir orientēšanās, un kā karte ar kompasu rokās jātur. Šeit atkājām komandas biedru stiprākās puses – Edgars labi orientējas pa taciņām, man labāk patīk un sanāk pēc azimuta.
Pēdējās dienās pirms starta izdevās sameklēt un nopirkt tāfeli, ko izmantot plānošanai, jo iepriekš lietotā kartona kaste tomēr nebija pārāk ērta. Nebija gan gluži tāda, kā gribējās, bet šoreiz pēc izmēriem derēja perfekti. Cerams, ka derēs vēl citas reizes, bet biju patiešām pārsteigta, ka korķa tāfele ar koka apmali par saprātīgu cenu ir rūpīgi meklējams priekšmets. Mērāmais striķītis par laimi mājās bija, atlika vien samērīt un salīmēt klāt etiķetes, lai zinātu kilometrus. Vakarā pirms sacensībām viss tika salikts – no rīta velkamās drēbes, pulsometrs, uzticamie draugi – x-taloni iestūķēti somā, lai nesanāk kārtējais botu aizmiršanas gadījums, maiņas drēbes, dvielis, orientēšanās galvenie piederumi – idents un kompass, piespraudes, marķieri un striķītis, sacensību pārtika – daudz želejas un batoniņš. Modinātājs tiek uzlikts uz 6:00.
Sešos pieceļos, un ir skaidrs, ka ēst vēl negribās, tātad – plāns B – sasmērēt maizītes, uztaisīt kafiju un to visu paņemt līdzi. Sagatavoju 2 kafijas – vienu līdzņemšanai, otru izdzeršanai mājās. Duša, sporta drēbes, vēl laika prognozes pārbaude, vai tiešām nelīs un nebūs aukstāks, nekā iepriekš solīts – viss tā pat kā vakarā, tātad izvēle nemainās. Vēl jāuzpilda sistēma, un tad jau var gaidīt Daci, kas atbrauks pakaļ. Brīdī, kad jau jāiet lejā, stulbi aplejos ar kafiju – ieliku mugursomā termokrūzi, kurai nebija aiztaisīts dzeramais caurums un ar mugursomu uz muguras noliecos paņemt tāfeli un otru somu. It kā neizlīst daudz, bet sāns slapjš, mugursoma slapja, dūnu jaka pavisam slapja. Tajā brīdī arī zvana Dace, ka esot klāt. Nu neko – uzvelku citu virsjaku, aiztaizu nelaimīgo kafijas krūzi un ar tāfeli padusē dodos piedzīvojumā.
Turpceļš izvēršas visai jautrs, jo esam četratā – Dace, Edgars es un Linda. Vaidavā nonākam laicīgi, Dace negrib parkoties pie tualetēm, tāpēc klausām norādēm un mašīna tiek noparkota aiz sporta centra – pļaviņā, kas gan pēc rogaininga šķiet liela kļūda – līdz mašīnai ir tiiiik tālu jāiet!
Saņemam komandas numuru paku un atrodam vietu tribīnēs, kur iekārtoties un atstāt somas. Kamēr izstāvu rindu pie tualetēm, klāt jau arī karšu izsniegšanas laiks.
Tiek izsniegtaas kartes un ķeramies pie plānošanas. Sarkanie ir vērtīgie punkti – 5 un 6, zilie ne tik vērtīgie, bet ņemamie – 3 un 4, divniekiem tiek baltā krāsa, jo tos ir vērts ņemt tikai tad, ja neprasa pūles un ir pa ceļam. Vizuāli novērtējot karti pieņemam lēmumu, ka iesim uz leju, jo tur ir vairāk sarkano punktu.
Izplānojam iet divos lokos – pa ārējo malu un pēc tam atpakaļ, pa iekšējo malu savācot visus vērtīgos punktus, izlaižot tikai divus 2-punktīgos. Pēc aprēķiniem otrā loka beigās paliks tumšs, plānā savelkam striķīti uz augšu, tas būs optimistiskais plāns A, ja ies ļoti raiti, kaut gan jau plānošanas brīdī ir skaidrs, ka reāli ir ~50km gaisa līnijā, bet plānā 50 gaisa līnijā ir vēl labu gabalu no finiša. Nu tad jau redzēs, tur ir iespējas noīsināt.
Plāns tiek pārzīmēts uz līdzi ņemamajām kartēm, un principā esam gatavi startam. Ejam ārā atzīmēties un saķert satelītus.
Edagaram neliels pirmsstarta drudzis, abi ar Daci knibinās ar telefoniem, jo Garmin gadžeti ne vienam, ne otram netur brūķi 12 stundu garumā. Esmu priecīga, ka manējais iztur tik ilgi, un nav jāstreso vismaz par šo. Ļoti negaidīti atskan atskaite „trīs, divi, viens, starts!” un vieglā riksī dodamies uz pirmo kontrolpunktu. Tiesa, uz turieni dodas paliels pūlis. Pie pirmā KP nākas izstāvēt rindu, un tad neliels pārsteigums – 10m talāk ir vēl divi KP ar to pašu numuru. Tauta runā, ka pirmais esot bijis paredzēts vellapēdistiem, un vajagot atzīmēties arī otrajos. Katram gadījumam atzīmējamies, šeit rindas nav, viss notiek ātri.
Pūlis vienoti dodas uz nākamo KP, mēs arī. Priekšā taka sadalās, un daļa aiziet pa labi, daļa pa kreisi. Pēc neliela samulsuma, jo kartē takas sadalīšanās liekas, ka ir vēlāk, izvēlamies doties pa kreisi. pēc divām minūtēm pievienojas arī tie, kas devās pa labi. Tālāk gan notiek neparedzētais, un pazaudējam vajadzīgo taku. Mūs ir samulsinājis kartes mērogs, nav pierasts pie tāda, un apzīmējumus arī neesam izlasījuši – apdzīvotas vietas ir vienkārši zaļā krāsā. Pēc neilga laika gan par laimi saprotam savu kļūdu un raujam pāri laukam, kur mežiņā jābut pirmajam vērtīgajam punktam. Diemžēl nepaņemam azimutu, tešam līdzi citiem, bet par laimi pēc neliela samulsuma un līšanas pa krūmiem punkts atrodas. Tālāk jau tik stulbām kļūdām nevajadzētu būt.
Nākamais punkts ir viegls divnieks, ko paņemam pa ceļu, un pa ceļu arī dodamies uz nākošo punktu. Pēc skrējiena pa ceļu un lauku, no lauka malas paņemam azimutu un pēc gājiena pa mežu arī nākošo punktu, no kura tālāk dodamies atkal pa ceļu, lai apietu apkārt ezeriņam un purvam. Nākošais punkts meklējams grants karjerā – 52. KP. Karjeru atrodam ātri, pa ceļiem skrienam. Pie krjera malas Edgars uzdod retorisku jautājumu par punkta atrašanās vietu – vai mala nozīmē augšā vai apakšā, un noskrien lejā. Punktu izdodas ieraudzīt ātri – tas ir karjera augšējā malā. Kāpjam atkal augšā, lai pēc tam skrietu akal lejā. Nu nekas, gadās. Citi esot 2x skrējuši augšā, mēs tikai 1x. No karjera dodamies prom pa ceļu, kuram beidzoties jāņem azimuts, lai atrastu nākošo ceļu. Ceļu mēs atradām, bet es kaut kā samulstu, kurš tieši ceļš tas ir, un kurā virzienā jāiet. Par laimi ātri atrodam lielo ceļu. Pa to atkal var paskriet līdz nākošajam punktam. Skrienot veicam korekcijas plānā, jo praksē attālums no krustojuma līdz izdevīgākai stigai ir neliels, un tā punktu būs drošāk ņemt. Ātri atrodam stigu, un tad arī KP. Pagrieziens par 90 grādiem un dodamies uz nākošo.
Ātri nonākam pie kartē iezīmētās upītes. Šeit pirmais pārsteigums – upīte ir, tiltiņa nav. Ir koks, Edgars atrod atbalsta koku un pirmais dodas pāri. Slīd, un kājas jāslapina tik un tā. Dace arī mēģina ar koku, es izvēlos saslapināt kājas līdz ceļiem, bet drošāk doties pāri. Iekāpt upītē grūti ir tikai pirmajā reizē, pēdas ātri uzsilst, bikses apžūst, un upītes skāde nav īpaši jūtama.
Nākošais ir 53. punkts, ko viegli paņemam un dodamies tālāk.
No 53. ejot uz 20. KP trāpam ne nu gluži pūlī, bet rogaineru strīpā. Kartē iezīmētā kraujiņa dabā izrādās mazāka nekā īstenībā, tāpēc tiek forsēta neejot apkārt. 20. punkts, lai arī mazvērtīgs, izrādās āķīgs – klajums pie Gaujas ir vilinošs, bet punkts atrodas tālāk, veiksmīgi to arī atrodam. Dodamies uz 60. punktu. Ceļu tīkls ir labs, varam doties pa to. 60. punkts ir skaistā Gaujas stāvkrastā. Šeit arī sanāk pirmā ēšanas pauze. Edgaram ar gaļas maizīti, Dacei ar mandarīniem un keksiņiem. Es tieku laipni pacienāta ar daļu no gaļas maizītes, mandarīniem un kesiem. Liels paldies, jo šoreiz kaut kā nesataisīju līdzi nevienu sviestmaizi, bija baigi garšīgi.
Tālāk seko garš pārgājiens uz 59. punktu, kas ir pļavā. Nākošais ir 64. KP. Pa ceļam uz to esam novirzījušies nedaudz pa labi, jāatrod ceļa gals. Izmetam loku graviņā, noejam gar māju žogu un tur jau ir. Pirmajam zilajam ezeriņam esam pašāvuši grām, to brikšņos nemaz neredzējām, bet zilo, līko grām nepalaižam un puntks ir mūsu.
32. KP ir viegls, to viegli paņemam. Šķiet, paceļam uz šo punktu skrienot no kalniņa uz leju eleganti norauju uz acīm. Labi, ka smiltis ir mīkstas un nekas nav sasists, tikai ikrā krampis iemetas, bet tas ir sīkums, ātri pāriet un netraucē.
Nākamais punkts ir slapjais, atrašanās vieta attiecīga – grāvju krustojums. Kājas samērcējam jau ejot pāri pļavai – ir nedaudz lijis un viss ir mazliet slapjš. Jāšķērso purvains apvidus, grāvis atrodas viegli, un punkts arī. Nākošais punkts arī purviņā, jāiet pēc azimuta. Purviņš izrādās ļoti glīts, mazām priedītēm, mīkstām sūnām un agresīvajiem vaivariņiem, kas atšņorē botas.
Punkts tiek viegli paņemts un izdarītas korekcijas plānā. Tā kā purviņš bija glīts, tiek pieņemts lēmums neiet apkārt, bet uz nākošo punktu arī doties pa taisno, pāri purviņam. Ja purviņš vēl tā neko, tad purviņš aiz mežiņa ir slapjāks un sastindzina mūsu kājas. Pēc 10 minūšu sparīgas iešanas un mēģinājuma paskriet kājas ir atsilušas un pašsajūta krietni uzlabojas. 33. punkts tiek viegli paņemts un dodamies uz 67. KP. Šeit kārtējā upīte, kas nebremzējot tiek šķērsota.
37. KP arī tiek viegli paņemts. Jāsteidzas, jo sāk palikt tumšs. Pie nākošā punkta atkal neliela pauze, kurā tiek izvilkti lukturi un ieturēta maltīte. Šoreiz piedāvājumā ir arī riekstu maisījums, olīves un marinēti gurķi. Gurķainās atraudziņas jutu vēl labu laiku pēc ieturēšanās. Kamēr uzkavējmies, paliek pavisam tumšs un tālāk ejam jau lukturu gaismā. Ir pagājušas 6.5h, pulkstenis ir jau puspieci vakarā. Līdz finišam nedaudz mazāk nekā puse no laika.
Tumsā pārvietojamies pārsvarā pa ceļiem, minimizējot iespējas aiziet nezinkur pa tumsu. Pa ceļiem skrienam, bet arī ik pa brīdim paejam, jo sāk jau uzmākties nogurums. Dacei gan šķiet atvērusies otrā elpa un pilnīgi pa gabalu jūtams, ka viņa labprāt pārvietotos tikai skrienot. Edgars, šķiet arī. Esmu pret, bet turos līdzi. Nogurums arvien vairāk sāk uzmākties. Pa ceļam uz nākošo punktu rodas neplānotas izmaiņas – sktoties kartē saprotam, ka būtu stulbi nepaņemt arī 27. KP, īstajam pagriezienam gan esam pašāvuši grām, Edgars dusmojas uz sevi, bet mēs ar Daci mierinām, ka gabals mazs, un varam paskriet atpakaļ un tomēr paņemt to punktu. Tā arī izdarām. Tālāk jau pa ceļiem paņemam vēl divreiz pa pieciem punktiem.
Nākošais atkal mazais punkts, kur šodien otro reizi īsti nevaram atrast KP. Izrādās, esam par ātru nogriezušies. Nepareizais celiņš. Paskrienam tālāk, un tur jau arī ir. Uz takas aiz kūts. Šeit īsā pauzīte ar plānošanu. Izlemjam, ka nav laika ņemt visu augšu kā plānots, jo ir nogurums un ātruma vairs nav. Kā nekā pagājušas jau 8 stundas un 40 minūtes. Palikušas apmēram 3.5 stundas.
Nākošais punkts ar vairākiem V veida krustojumiem, kur 2x jāizvēlas iet pa labi, bet trešajā reizē pa kreisi. Paņemam un ejam tālāk. Nākošais – 65. punkts mūs pārsteidz ar savu varenību. Šis šķiet bija skaistākais punkts mūsu sacensībās. Nonākam pie Sietiņieža. Tas ir milzīgs, un tumsas aizsegā tikai nedaudz atklāj savas aprises, bet skati tiešām iespaidīgi. Iepriekš nav sanācis apmeklēt Sietiņiezi, tāpēc mēs ar Daci tikai ejam pa trepēm augšā un lejā un sajūsminamies. Patīkamas sajūtas izsauc arī netālu esošais dzeršanas punkts ar ugunskuru un siltu tēju. Nedaudz uzkavējamies – uz tējas krūzīti, un dodamies tālāk, laika vairs nav daudz. 26. punkts ir pie liela akmens, to arī viegli atrodam un tas ir padarīts. Pa ceļu dodamies tālāk. Man jau ir uznācis neliels plīsiens, Dace arī kaut kad atzinās, ka „sāpot rāmis”. Es saprotu, man arī. Iebaksti ar pirkstu kur gribi, un tur sāp. Ejot pa ceļu kalniņā sāk arī stipri sāpēt pēda, kas jau pirms tam mēdza pasāpēt, ja skrēju ar mazāk novalkātajām botām, vecajās adidenēs nesāp. Temps nekāds, bet iet ir ilgi, tāpēc saņemos un ik pa brīdim tomēr uzskrienam, laika taču arī vairs nav daudz.
Rēķinot atlikušo laiku, un domājot, ko vēl paņemt, aizrunājamies, un gandrīz aizejam garām KP, labi, ka VSK noskrien meiteņu komanda mums pajautāja, vai tad to KP neņemsism. Nu ja – KP ir koka otrā pusē, tāpēc īsti mums virsū neskrēja, labi, ka bija, kas iebaksta. Rēķinām, ka uz 35. KP vajadzētu aiziet pa 30 minūtēm, tad varēsim paņemt arī 34. KP. Stiga ir taisna un garlaicīga, pļāpājot pieveicam diezgan ātri. Paskrienam arī šeit. Brīžiem uznāk tāds vispārējs nogurums. Kārtējā želeja nedaudz uzmundrina. No 35. pa ceļu pāri laukam dodamies uz kādu no pēdējiem punktiem. Man izdodas aizķerties aiz zāles un atkal jau nolikties garšļaukus. Nu nekas, zeme mīksta, neko nesasitu, tikai tas nedaudz atņem spēku.
Iznākot uz ceļa mums ar Daci ir skaidrs, ka drošāk ir ņemt 34. punktu pa ceļu, un pēc tam 31., arī pa ceļu. Edgars vēl šaubās, vai mums vajag ņemt 34. punktu, vai pietiks laika, bet mēs ar Daci esam pārliecinātas, ka vajag un visu paspēsim. Lai ātrāk iet, pa ceļu paskrienam. Tuvojoties finišam un kontrollaika beigām uz pēdējiem punktiem iet daudzi. Vairs noteikti nav sajūta, ka esam mežā vieni, KP atrast arī ir viegli, jo priekšā kāds jau apmēram tur ir. Ejam uz 34. un pēc tam uz 31., kuru no lejas ņemt ir daudz izdevīgāk, jo to var izdarīt pa ceļu. Labi, ka šo neņēmām pa tumsu un pa taisno. Pēdējo punktu mūsu vietā atrod citi, musm tikai atliek atzīmēties un tad laist uz finišu. Spēki gandrīz galā, kājas sāp, bet finišā ieskrienam. Esam finišējuši ar rezervi.
Tagad duša un zupa. Duša nebija tik briesmīga kā sākumā izskatījās, galvenais, ka tur bija silts ūdens. Zupa arī bija garda, un šokolādes krēms vienkārši fantastisks.
Mājupceļš bija varen jautrs, 2/3 no ceļa šķiet pavadījām ķiķinot. Vakara noslēgumā McDonalds un ēšana stāvvietā. Nu feini. Paldies maniem komandas biedriem. Šoreiz šķiet es biju komandas vājākais posms, kuru beigās pārmāca nogurums.
Šodien grūtums ir jau aizmirsies, palicis tikai foršais. Vakar gan brīžiem domāju, ka vajadzētu aprobežoties ar maratoniem, ka šitādi ilgie pasākumi nav priekš manis. Bet tad jau redzēs!
Ar otro piegājienu “Engures sportam” pārstāvim Rimantam Liepiņam izdevies finišēt slavenajā Ņujorkas maratonā ASV! Ja pirms 2 gadiem ieplānoto startu izjauca viesuļvētras Sendija radītās nekārtības, tad šogad, lai arī starta diena bija neparasti drēgna un vējaina, sacensības notika, kā plānotas! Lasīt tālāk.
Nesen izvērtās diskusija, ka VSK Noskrien valdot pārāk liels sacensību gars un esot aizmirsts par skriešanu prieka pēc. Varbūt tā arī ir – lielum lielais vairums rakstu ir par piedzīvoto sacensībās. Tas ir loģiski, jo parasti jau mēs sacensībās skrienam ar lielāku atdevi, baudām svētku sajūtu, satiekam draugus, uzstādām personīgos rekordus, braucam uz svešām pilsētām… Tas viss padara sacensību dienas īpašas. Tomēr pārsvarā jau mēs skrienam tāpat – vai nu trenējamies, vai vienkārši izkustamies, un bieži tas pat ir vēl skaistāk, tāpēc nolēmu padalīties ar saviem spilgtākajiem ne-sacensību skrējieniem. Sākumā gribēju šo rakstīt ziemā, kad aktivitāte zemāka, bet šodienas brīnumskaistajā rudens skrējienā pa pielijušu mežu sapratu, ka daudziem motivācija nepieciešama šodien – kad kļūst drēgnāks un daudzi plāno sporta tērpu iepakot skapja dziļākajā stūrī. Tad nu, balstoties uz maniem endomondo ierakstiem un atmiņām, ir tapis lasāmgabals drēgnai rudens dienai. Ceru, ka tas kādu motivēs sporta tērpu tomēr nebāzt skapī, bet vilkt mugurā (jo nekad nevar zināt, kad tev uzglūnēs piedzīvojumi).
25.01.2013. 6.06 km. 35m:18s
Skrēju pa meža ceļu kopā ar stirnām. Es viņas nevarēju noķert, kaut gan viņas skrēja pa mežu, kamēr es blakus pa ceļu. Vienā citā reizē skrēju blakus caunai, kas nesās pa sētas augšpusi. Vienreiz man blakus lidoja vanags.
7.02.2013. 8.18 km. 47m:08s
Dzīvs ledus pa meža ceļu. Vajdzētu drīzāk vilkt slidas, bet tik skaisti…
27.02.2013. 9.20 km. 51m:43s
Saulriets, sniegots meža ceļš. Ieplakās tāds siltāks, kalniņos vēsāks. Vasaras sajūta, tikai putekļu vietā sniegs.
3.03.2013. 5.13 km. 29m:04s
Pa radio teica, ka nevajagot iet ārā, jo tuvojoties sniega vētra. Izdomāju, ka fiksi jāizskrien, kamēr vētra nav sākusies. Mugurā patīkams vējiņš, bet tad pamanīju, ka tas vējiņš ir tāds pamatīgs un sniegots… Griezos atpakaļ – oi! Vētra tieši sejā, sniegs cērtas, acis nevar īsti atvērt, jo sniegpārslas dursta acābolus, redzēt neko nevar, visapkārt sniegs, baltums un vētra… Izkuļos līdz ceļam, mašīnas brauc tikai mazliet ātrāk, nekā es skrienu, un uzmundrinoši uztaurē. Kaifs! Vēlāk šo ar sajūsmu stāstīju kolēģēm, viņas uz mani skatījās ļoti dīvaini. Ļoti.
9.03.2013. 18.05 km. 1h:39m:12s
Gribēju uzskriet ātrākā tempā. Sniegs, ledus… Ceļmalā ledus kalna un grāvja kombinācijā iestrēgusi mašīna. Kungs gados pie stūres, dāma gados mēģina izstumt. Redzu, ka nesanāks, pieskrienu klāt, izstumju mašīnu, pamāju pārsteigtajam pārim un skrienu tālāk. Ar visu to sanāca dikti ātri.
18.03.2013. 5.19 km. 29m:55s
Tumšs, mežā neko neredz. Lukturis gandrīz izlādējies, vados pēc zvaigžņu gaismas. Skatos uz Oriona zvaigznāja šmaugo viduklīti un iedvesmojos. Nakts mežā ir kā no citas pasaules.
24.03.2013. 21.27 km. 2h:06m:31s
Lepnā vientulībā noskrieta pirmā pusmaratona distance. Kāpēc? Tāpēc, lai iespaidīgāka cieņas cīņa! Skaisti un pacilājoši. Svētku sajūta piesnigušā meža ceļā.
6.05.2013. 1.07 km. 6m:35s
Mācīju Kintiju skriet. Visu laiku teicu, ka jāskrien ir lēnāk, bet viņa visu laiku brēca, ka es esmu tizla, pretīga, idiote un kā viņa mani ienīst par to, ka es viņu spiežu kratīt speķi nost.
11.05.2013. 15.07 km. 1h:28m:49s
Tā forši sanāca, ka dzirdēju savu pirmo dzeguzi un man kabatā bija drošības latiņš. Pie tam tas laimīgais – ar pakaviņu.
14.05.2013. 11.06 km. 1h:16m:06s
Šausmīgi grūti tā apzināti vilkties, ja ir līksms noskaņojums. Toties izpētīju vizbuļus, ķiršus, ievas, papardes, kokus… Un saēdos zaķkāpostus! Drīz ēdīšu meža zemenes.
30.05.2013. 13.05 km. 1h:10m:30s
Skrēju pa Imantas elfu mežu un domāju, ka nekad neskrienu pāri sliedēm… Šķiet, ka tur ir kaut kāda orku zeme. Kad zvanīja telefons, es sadusmojos, bet izrādījās, ka zvana no darba un saka, ka varu iet atvaļinājumā. Lieliski!
11.06.2013. 25.54 km. 2h:22m:36s
Jūnija vakari smaržo pēc meža un jāņuzālēm. Tveice, kukaiņu sanoņa, ceļmalas amoliņi izauguši pāri galvai, vakara saule un karsts asfalts meža vidū.
26.06.2013. 7.10 km. 41m:05s
Tveice, velk uz negaisu. Nolemju paskriet, pirms uznāk lietus, bet, protams, ka sutoņa arvien pieņēmās un pieņēmās, un es trāpīju tieši lietusgāzē. Brīvības sajūta un laime, un priecājos, ka neesmu mājās.
17.07.2013. 2.50 km. 14m:20s
Uz ceļa ieraudzīju zvēru (kā vēlāk uzzināju, tā bija nūtrija). Aizskrēju uz vietējo zoodārzu, saku saimniekam, ka zvērs izmucis. Saimnieks saka, ka zinot. Es prasu, kas tas par zvēru. Saimnieks: “Ķengurs!” Izrādās, ķenguru arī vēl nav noķēruši, bet vismaz uzzināju, ka nūtriju var ņemt rokās bez bailēm. Kamēr aizbraucām meklēt to nūtriju, tikmēr tā jau bija laikam aizgājusi uz kaimiņu dīķi.
24.08.2013. 0.13 km. 1m:03s
Skrējiens beidzās ātri un uz asfalta. Reibonis, ģībonis, adrenalīns, asinis, 10 plāksteri, miljons nobrāzumu un man pat sāp. Nekas, dabūju bučas. Šķiet, ka vairāk es ar suni neskriešu…
18.09.2013. 10.44 km. 1h:09m:01s
Pirmā satikšanās ar Divplākšņiem. Skrējām pa meža stigu gar kapiem. Tumšs, vēl tumšāks, sāk līt, sāk gāzt, sāk zibeņot… Botas žļurkst, paskriet nevar, izmirkuši līdz vīlei, dubļaini, bet smaidi sejās.
23.09.2013. 9.13 km. 48m:49s
Vētra, lietus, aukstums un izbrīnīti skatieni no lietusmēteļu kapuču spraudziņām. Bet rudeni istabā pie loga ar siltu tēju baudīt tak foršāk pēc niknā skrējiena!
2.10.2013. 11.15 km. 1h:10m:45s
Skrēju uz Divplākšņu koptreniņu, ieraudzīju vienu skrējēju un domāju, ka esmu trāpījusi. Sākam kopā skriet, runāties, izrādās, ka viņš nemaz nav no VSK Noskrien. Pastāstīju par mums, par sacensībām, par koptreniņiem… Beigās apmaldījāmies Zolitūdē un prasījām cilvēkiem, uz kuru pusi ir sliedes.
2.11.2013. 3.00 km. 18m:00s
Viegls rudens smidzeklis, krēsla… Laukos. Gps neķēra, tāpēc skrēju tāpat vien – brīvi un aptuveni. Enerģijas avots tādā skaistā, drēgnā rudenī.
7.11.2013. 7.50 km. 44m:58s
Vienkārši fantastika! Sen jau gribēju redzēt jūru naktī. Pa ceļam mazs bērnelis ieraudzīja mani un teica mammai/vecmammai/kas nu viņa bija, ka arī gribot paskriet. Ko viņa atbildēja, nesadzirdēju, bet tālāk jau rajona tipiskie iemītnieki ar apbrīnas intonāciju noteica: “Oho, sportsmenka!” Vēl pēc brīža līdzīgs tipāžs, pa telefonu mēģinot noskaidrot, kur atrodas, teica savam sarunbiedram: “O, kakaja prekrasnaja ģevočka prabegala mimo!” Sajutos kā pirmā beibe Kauguros. Tuvāk jūrai jau sāku eksperimentēt, vai man ērtāk lukturi turēt rokā, vai uz pieres. Kamēr sapratu, ka rokā, jau biju gandrīz ieskrējusi jūrā. Paskrēju garām ģimenei ar bērniem, no kuriem viens man sāka skriet pakaļ, kamēr vecāki viņu atsauca atpakaļ, un tad sākās burvība. Zvaigznes atspoguļojās jūrā, tālumā redzamas gaismas un pirmo reizi jūra man likās dzīva. Lasot, ka jūra tiek salīdzināta ar rāmu, bet spēcīgu dzīvnieku, es nesapratu, kā tā var būt. Šoreiz sapratu. Tiešām kā dzīvnieks. Lukturi ieslēdzu tikai tad, kad zvaigžņu gaismā ieraudzīju kādu šķērsli. Pamanot spraugu kokos, cirtu iekšā, jo nebija plānā skriet daudz. Miglainas apkures sezonas dienas smarža. Drusku pamanījos apmaldīties, bet kaut kur aptuveni pareizajā virzienā dūru tik uz māju. Ak jā, un pirmoreiz man izdevās šitik daudz noskriet atsperīgajā, bet grūtajā baskāju tipiskajā solī.
17.11.2013. 27.30 km. 2h:48m:44s
Latvijas kontūras skrējiens. Fantastiska vienotības sajūta, tik daudziem skrienot kopā. Bija negadījumi arī – daži, ieskaitot mani, kādu reizīti norāva uz mutes, bet labākais bija vīnogu salūts, kad vīnogu nesējs ieskrēja stāvošā automobīlī. Patika arī dzērājs, kas ar vaļā šņabi paskrēja kādu metru līdzi.
28.11.2013. 29.04 km. 2h:43m:33s
It kā ziemīgs, bet tad uznāca pērkons, sniegs, krusa un kaut kas tamlīdzīgs. Tad jau laikam drīkst zemē sēdēt.
5.12.2013. 30.02 km. 2h:57m:18s
Sākumā bija melna nakts, tad zvaigznes pamazām izdzisa un sāka svīst gaisma. Retie mākoņi iekrāsojās rozā, tad austrumu puses mākonis atmirdzēja zeltā un visbeidzot uzausa saule. Pēc kādas stundas palika blāvāka, beigās vispār nomācās. Ja būtu piecēlusies parastajā brīvdienu laikā, nemaz nezinātu, cik skaists rīts bija.
14.12.2013. 16.38 km. 1h:27m:51s
Sākās viss ļoti skaisti – biju nodomājusi taisīt jauku, naksnīgi noskaņotu pusgaro pitonu pa ierasto Mežotnes ceļu. Izskrienot no pilsētas, slēdzu iekšā pieres lukturi, kas atāķējās no siksniņas un izšķīda pa asfaltu. Uz vietas nebija nekā, kas līdzētu man to sataisīt. Kad nopratu, ka būs vien jācilpo pa apgaismotajām ielām, garastāvoklis devās tur, kur saule neiespīd. Bet ziniet, ko? Paskrēju, un noskaņojums uzlabojās! Pilsētā arī visādi līdzjutēji grozās – no jauniešu “Veiksmi sportiņā!” līdz žūpas uzmundrinošajam, neartikulētajam brēcienam. Kad apnika blandīties pa pilsētu, devos uz apsarmojušo, vientuļo stadionu. Kilometri savākti, miers mājās!
28.12.2013. 11.08 km. 1h:05m:07s
Kamēr kaulainais darbnīcā, man beidzot ir laiks kārtīgi izpriecāties pa kūrortu! Nebija, kur ieliet ūdeni, ielēju viskija pudelē. Atskrienu atpakaļ, Krišjānis ierauga pudeli un prasa, kur ta es īsti biju – skriet pa jūru vai sēdēt ar Kauguru sportistiem?
30.12.2013. 10.21 km. 54m:27s
Aizskrienu līdz jūrai, ieraugu, ka tālāk lietus līst. Ok, aizskrienu līdz lietum, izdomāju, ka jāskrien atpakaļ. Lietus beidzas, toties man attaisās kaut kādas enerģijas rezerves vaļā. Normāli izskrējos. Aizeju uz darbnīcu paskatīties, ko Krišjānis dara, izrādās, ka taisa man zobenu. Apsēžos uz savas dzimtas simtgadīgā krēsla, kas tur restaurācijai nolikts, krasavčiks nopriecājas, ka esmu atpakaļ, un attaisa man Bvit sporta dzērienu, un iedod rokā. Normaļok!
1.01.2014. 3.11 km. 18m:06s
Es: “Iešu paskriet.” Krišjānis: “Tagad? Traka sāc palikt?” Es: “Nē, esmu jau palikusi.” Bet vajag, vajag jaungada rosolus drusku pakratīt. Visapkārt lēni, saguruši Jaunā gada zombiji.
3.01.2014. 15.15 km. 1h:41m:47s
Kamēr vīrietis aizbraucis uz autoservisu un tehnisko apskati, tikmēr man meiteņu lietas – ekspedīcija uz kūrorta otru galu. Kas tie bija par purviem un pārpurvotiem mežiem, es nezinu, bet mani mierināja doma, ka ziemeļos ir jūra, bet dienvidos vilciens. Vispār priecājos, ka man ir endomondo – ja kaut kādi purva orki mani noslīcinātu akacī, draugi, attapīgi būdami, mani atrastu. Ļoti patika taku skrējiens. Kad iedomājos, ka diez vai tas ir labi manām ļurkainajām potītēm, potīte man atriebās un nogāza uz mutes. Jā, uz mutes. Mm, ņam ņam, garšīgā purva zeme! Kad izkūlos līdz kaut kādam ceļagalam, kur bija zīmīte “Beigas. Slokas ezers”, telefons to saprata burtiski un izslēdzās. Gabaliņu skrēju, cenšoties iedzīvināt telefonu, pie Jaunķemeru rehab centra tas izdevās, tad ieslēdzu endo pa jaunam. Skraidīju pa kāpām, domājot: “Cēsu eco trail, gaidi mani!” Ienāca prātā “gaidi mani dienas saulainajā pusē, es jau nāku pilnu klēpi rudzupuķēm…” Pie jūras ienāca prātā “kaija, kaija, krā krā krā, tavi bērni jūrmalā”. Tā kā potīte īpaši labi nejutās, ripoju uz mājām. Bija labi!
23.01.2014. 17.03 km. 1h:36m:53s
Pirmā no manas elpas sasala šallīte, tāpēc centos lieki negrozīt galvu. Smuka tomēr, negribas salauzt. Tad ievēroju, ka ūdens pudelē pārvēršas par ledusūdeni. Tad aizsala sporta korķītis. Nekas, var jau atskrūvēt un pakrumšķināt ledusgabalus. Tad arī tas aizsala. Atpakaļceļā bija traks pretvējš, kā rezultātā mana elpa leduskārtas veidā nonāca uz manas sejas. Uz beigām vējš tika cauri pat dūraiņiem. Bet vispār jau forši, jutos labi. Tilta strādnieks: “Tev pudele sasals!” Es: “Jau sasala!”
6.02.2013. 25.22 km. 2h:22m:50s
Vassarraibumu barošana saulainā ziemas dienā. Dzinu taukus nost no sava skaistā ķemeņa un dzinu kaut kādu pretīgu, rejošu, zobus rādošu suni nost no savām skaistajām kājām.
10.02.2014. 10.05 km. 54m:25s
Ideāls laiciņš skriešanai! Smidzeklis un tumsa, lukturis kā tālās gaismas pa miglu. Neko neredz, skrien tikai.
15.02.2014. 21.25 km. 2h:11m:58s
Iemēģināju jaunās trail botas. Smiltis, zeme, mežs, pārpurvots mežs, bezceļš, krituši koki, akmeņi, sniegs, ledus, apledojis asfalts, asfalts, grants, purvs, dzelzceļa akmeņi – viss ok! Sajūta brīnišķīga – beidzot kūrorts! Svaigs gaiss, priedes, Ķemeru nacionālais parks… Sēravots pa gabalu jūtams. Satiku Nikolaju, pastāstīju, kur skrēju, izrādās, ka vietējie tur neskrienot.
10.03.2014. 10.27 km. 58m:13s
Noķēru to vasarīgās ziemas sajūtu. To, kuras laikā ir tās skaistās saulrieta krāsas. Kad gaisa temperatūra jūtami atšķiras pakalniņos, lejiņās un pie grāvjiem. Kad gaiss smaržo pēc silta sniega. Nujā, aizskrēju uz kapiem, lai interesantāk.
28.03.2014. 14.51 km. 1h:23m:25s
Izdomāju, ka jātaisa ekspedīcija pa neskrietām vietām. Atradu Bumbukalniņu, normāla vieta, kur trail running trenēt. Tad pēc atmiņā saglabātās kartes kaut kur skrēju, tad vispār nesapratu, kur atrodos, un tad ar atvieglojumu attapos vietā, kur atceros, ka pirms gadiem 20 ar tēti gāju pārgājienā. Kaut kā jau atradu, kur jāskrien. Protams, ka īsti nesanāca, kā domāts, bet arī ir labi. Pie mājām atradu 1 centu, ko vēlāk notriekt.
3.04.2014. 5.11 km. 5.11 km
Pēdējais skrējiens Bauskā. Sagribējās tā skaisti – uz pili. Pirms pāris dienām biju izlielījusies, ka Rēzeknē uz džeku dibeniem skatīšos, tagad dibenu dievs man atriebās – paslīdēju un eleganti iesēdos dubļos.
9.04.2014. 12.01 km. 1h:25m:40s
Divplākšņu koptreniņā izlijām, aizskrējām uz lidlauku un skrējām pa jūras izmēra peļķēm. Lēkājām, šļakstījāmies, smējāmies un dauzījāmies. Slapjas kājas visā garumā, bet garastāvoklis saulaināks par saulainu.
20.04.2014. 11.07 km. 1h:09m:53s
Pilskalnu trailiņš. Loks A: atslābinošs skrējiens pa zemes ceļu, vērojot, kā mežs desmittūkstoš vizbuļu actiņām miedz. Loks B: lejā pa senleju, pāri Milzavai pa tiltiņu, augšā Baznīckalnā, pa džunglāju un zvēru takām lejā, izvairīties no dzeloņdrāšu žoga, pāri Milzavai (bez tiltiņa), augšā pa akmeņstāvkrastu līdz Vecsabiles fermai, novērtēt ievainojumus. Šodienas skrējiena formula = (A + B)x3 + A.
25.04.2014. 8.16 km. 53m:05s
Vajadzēja aizskriet vienu ceļu izpētīt, atradu tādus, kas vēl būs jāizpēta. Zalkšu skrējiens, viņi ir visur! Man likās, ka zalkši ir gudrības simbols. Nezinu gan, cik gudri ir nepavākties malā, kad kāds skrien. Ja nebūtu cītīgi skatījusies zem kājām, vismaz 4 būtu aizgājuši pie tēviem. Sastaptie cilvēki: 1) Kauguru tautas tērpā pie Orku vārtiem uz riteņa: “Zdravstvuiķe! Moloģec!” 2) Kauguru tautas tērpā sēž mežā, saulītē, priekšā nolicis SOS pudeli, nereaģē, 3) Normāli cilvēki: “Tur ir čūska! Tev iekodīs!”
9.05.2014. 26.40 km. 2h:48m:14s
Skrēju paskatīties, kur pēc pāris dienām Agnesi izvadāt. Beidzot atradu Slokas ezera skatu torni. Sākumā saulains, tad patīkams smidzeklis, un tad jau kārtīgs ģorgājiens. Vēl pirmo dzeguzi dzirdēju. Nauda nebija paķērusies līdzi, tā ka tukšais gads. Kūkoja gan daudz, tas labi. Grasos dzīvot vēl 100 gadus!
5.06.2014. 12.34 km. 1h:14m:03s
Piedzīvojumiem bagāts skrējiens ar Pārdaugavas koptreniņa dalībniekiem. Gandrīz tika nokavēts starts (es nebiju vainīga!), tad Vecrīgā klausījāmies tusētāju iespaidus (“Re, mēs tagad mājās ejam, bet citi skrien!”), tad kādam likās, ka 2 bērni pieturā ir tie paši, kas bija iepriekšējā pieturā, un tad viņi mums māja no tramvaja. Sētnieks uzsauca: “Sveiks un vesels!” Aizskrējām paskatīties to jauno grafiti, bet autostāvvietas sargs pajautāja, vai tur esot sporta laukums, un veltīja mums tādus vārdus, kādu nav mūsu ikdienas leksikonā. Atpakaļceļā nopeldējāmies Ķīpsalā (mums tagad būs augoņi) un beigu beigās vēl es lidoju pret asfaltu, jo riteņbraucējs man uzbrauca virsū.
20.07.2014. 21.12 km. 2h:47m:54s
Izlēmu doties ekspedīcijā. Līdz Melnezeram viss bija skaisti – melleņu vietā uz kārā zoba liku lācenes, odus nomainījuši dunduri, bet visumā daba skaista. Dūru pa pārejas purvu it kā Putnezera virzienā. Kājas slapjas, bet daba fantastiska. Sapratu, ka no purva jau tā īsti nemaz nav jabaidās, ja saglabā vēsu galvu. Takas beidzās un tad man tā vēsā galva arī pamazām sāka beigties, jo atpakaļ griezties negribējās, bet uz priekšu bija tikai priežains purvs. Izdomāju, ka jādodas kokainuma virzienā. Mežs kļuva arvien brikšņaināks un aizaugušāks, un dūksnaināks. Knapi vilkos uz priekšu, cīnoties ar zariem, lapām, krūmiem un mitrumaugiem, kas aug dūksnājā. Slapjas melnzemes peļķes, pilnīgs bezceris un es saprotu, ka nemācēšu vairs tikt atpkaļ. Nonāku niedrājā, kur niedres pāri galvai. Piezogas izmisums, jo vispār neko vairs nesaprotu. Ienāk prātā doma zvanīt Krišjānim, lai viņš paskatās endomondo, kur es esmu, un pasaka man, kurā virzienā lauzties, bet tad nolemju, ka tas viss ir priekš mīkstajiem un es varu tikt galā bez modernajām tehnoloģijām! Apstājos, padomāju un eju tai virzienā, kur dzirdu ceļu. Nu nesanāk nekas! Niedres, mežs, dūksnājs. Izdzirdu suni. Nekad nebiju bijusi tik priecīga, dzirdot suni! Bet arī tajā virzienā turpinājās floras džungļi. Pa baļķi tiku pāri kaut kādam dūksnainam grāvim un nonācu citos džungļos. Lauzos pāri, līdz ieraudzīju māju. Jesjes! Izlauzos līdz ceļam, paskrēju, ieraudzīju pieturā, ka esmu Bigauņciemā, un sapratu, ka nu jau līdz mājām tikšu. Aizskrēju līdz pludmalei. Ak, jūra, mīļā jūra, pie tevis vismaz nevar apmaldīties! Ieraudzīju, ka kājas visā garumā ir zemjainas un pušumainas, rokas melleņlillā, un ar cerību, ka vismaz seja ir īstajā krāsā, dūru māju virzienā, Kauguru vietējiem morāli piepalīdzot. Vēlāk, skatoties kartē, redzēju, ka daudzreiz esmu bijusi dažu soļu attālumā no takas, stigas vai kaut kā cita civilizēta, bet spītīgi devusies dziļākajos džungļos.
24.08.2014. 8.74 km. 48m:02s
Izmeta mani Ragaciemā, aizbrauca sagaidīt Klapkalnciemā. Es ar basām kājiņām gandrīz vientuļā pludmalē. Jūrmalas flora ir brīnumskaista un neparedzama.
5.09.2014. 4.53 km. 28m:05s
Ceru, ka nenomaldīšos svešā pilsētā, bet mierinu sevi ar domu, ka Ālborga skaitās viena no pasaulē drošākajām vietām. Rāms saulriets un fjords pilns ar kuģiem.
Nu ko, ceru, ka izdevās parādīt mazliet atmosfēras, kas valda manos skrējienos. Ceru, ka iesi tagad skriet un vēlāk padalīsies ar iespaidiem!
Vadoties no pozitīviem piemēriem, biju iecerējis uzrakstīt parastu kārtējo iesācēja atskaiti par savu pirmo maratonu, tomēr rakstot atklājās arī citi aspekti, par kuriem vēlējos padalīties ar varbūtējiem lasītājiem, īpaši cerot par tādiem, kas savas skriešanas gaitas ir sākuši ne pārāk sen, tāpēc uzrakstīšu arī, kā es sāku skriet un kā nokļuvu līdz savam pirmajam maratonam. Lasīt tālāk.
km 
-