|
||||||
Komandas blogi |
 Pierodam pie augstuma Pirms starta Lēmumu startēt Lavaredo Ultra Trail pieņēmu jau diezgan agri pagājušajā rudenī. Pēc tam, kad bija pievarēti Cēsu Eco Trail un daļēji Stirnu buks, āķis lūpā uz treiliem bija pamatīgs un atlika tikai izvēlēties, kur braukt. Tā kā ap Jāņiem ar draugiem pēdējos gados dodamies ceļojumos pa Eiropu, tika nolemts, ka šoreiz ceļojums jāapvieno ar kādu kārtīgu skrējienu. Lasīt tālāk.
Latvijas čempionāts 100 km skriešanā ir viens no tiem, kuru, pieveikusi pērn, izlēmu, ka ultras skriešu, bet šito ārprātu nekad vairs neatkārtošu. Lasīt tālāk. Nelielas pārdomas par tēmu, kādēļ nebiju Višķos un uz Ziloni, kādēļ neskriešu Cēsīs un kopumā – kādēļ tik maz skrienu un nemaz negrasos pretendēt uz Kefīra kausu. Vienu lietu noskaidrosim uzreiz – traumas nav, jaunas kājas nevēlos (pagaidām savējās gana labas), paskriet varu. Kur tad problēma? Negribēšanā. Pirms pus gada visiem vēlēju nenoskriet skriešanas prieku, un viens un divi krietni paplucināju pati savējo. Mēneša skrējējas intervijā saņēmu arī jautājumu, vai tik daudz Ultru (tobrīd 5 gada laikā) nav par daudz, mana atbilde bija – nē, nav par daudz. Tagad saku – ir, ir par daudz! Īpaši, ja tādā garā turpina – pa ultriņai reiz 1-2 mēnešos. Kas par to liecina un kādēļ sajutos, kā ar grābekli pa pieri dabūjusi? Pirmkārt, dēļ prieka trūkuma. Pēdējā laikā sevi pieķeru pie domas, ka sacensības gaidu ar bažām un drīzāk gribu, lai tās paiet, nevis jūtu priecīgu satraukumu. Saaukstējos no katra sīkuma un ilgi netieku vaļā. Un pats galvenais – gandarījuma un prieka trūkums. Noskrēju Rīga-Valmiera, noskrēju Istras 110km. It kā viss labi, būtu jābūt lepnai un priecīgai, tā vietā iekšējs tukšums. Sekojot līdzi Laulasmaa ultra dalībniekiem, man pat nebija ne kripatiņas žēl, ka man nav numura, drīzāk ar žēlumu skatījos uz tiem, kas ar sāpju izteiksmi sejā un izmainītu soli turpināja riņķošanu. Vēl pirms gada nevarēju ko tādu iedomāties un tā riņķošana līdz galam man likās labākā doma pasaulē! Kilometri ir gaužām devalvējušies un simtiņu var noskriet katrs, pie tam ne reizi vien. Varēt var, bet vai vajag? Vai ar biežo ultru skriešanu nemazinām īpašā pasākuma gaidīšanas prieku un prieku par sen izloloto finišu, prieku par sevis pārvarēšanu? Tas kļūst ierasti, un man par to ir žēl. Joprojām ļoti apbrīnoju tos, kas var skriet daudz un bieži, kuriem nepiemetas šādas vārguļu prātuļošanas. Lai visiem labi skrienas un grābekļi neiedauza pārāk sāpīgus punus. P.S. Nav jau viss pa visam slikti, mans skriešanas prieks mani katru reizi sagaida Stirnu Bukos un kopumā skriet vēl aizvien patīk. Pēc pāris mēnešiem būs TDS, tur ceru atkal izbaudīt lieliskās ultru skriešanas sajūtas. „Darīt ko traku, lai iegūtu ko vēl trakāku.” Tieši tā parastam cilvēkam no malas izklausās piedzīvojums, kurā devos 9. maijā nokāpjot no Valmieras kultūras nama skatuves, koru skates ietvaros. Ziemā radās ideja, ka vajag izlekt ar gumiju. Tā kā galva man strādā, tad uzreiz ķēros pie domas – kā to izdarīt pēc iespējas baudāmāk. Nepagāja ne trīs dienas, kad īstā doma bija galvā. Sarunāšu ar Bungee.lv, kompāniju, kas piedāvā šāda veida lēcienus Siguldā, ka aizskriešu līdz viņiem no Valmieras ātrāk kā 7 stundās, to visu iemūžināšu, uzrakstīšu rakstiņu un pretī vēlos bezmaksas lēcienu ar gumiju. Domāts, darīts. Atbilde nebija ilgi jāgaida un, protams, tā bija pozitīva. Kārtējo reizi pierādās, ka trakās idejas tās labākās. Nu tad jau atlika vien nedaudz patrenēties, izdomāt kā skatāmi nofilmēt, un tad jau klāt ir maijs, kad tad viss notikās. Safilmēto video piedāvāju jums šobrīd noskatīties. Reklāmas un par nākotni domātāji iesaka mums krāt vecumdienām. Viņi gan domā naudu, bet es krāju piedzīvojumus. Ja es mūža nogali pavadīšu veco panku panksionātā, tad kopā ar citiem varēšu atcerēties, kā mēs divtūkstoš septītajā gadā “Zvērā” rokfestivālā taisījām cilvēku murdu, kā divtūkstoš piektajā “Bliezienā” nocietinājāmies sienaugšā vai Jelgavas festā stopējām pie upes laivas un nostopējām katamarānu. Tas tiešām bija jautri. Bet ja nu es sirmā vecumā iešu uz sacensībām, tad par ko es runāšu ar citiem tādiem pašiem skrējējiem, kam kauls uz kaula neturas? Par Rīgas maratona piecīti? Varbūt. Bet mani ir ietekmējis no pieredzējušiem skrējējiem garāmejot dzirdētais “toreiz, septiņdesmit devītajā gadā Honolulū maratonā….” Jāparūpējas, lai es arī kādreiz tā varētu! “Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” skan labi! Es biju iedomājusies, ka mans pirmais ultramaratons būs tieši tik iespaidīgs. Bija jau arī. Tās sajūtas tiešām bija grandiozas. Tajā dienā. Tuvinieki un svešinieki mani un pārējos apbrīnoja kā varoņus. Nākamajā rītā pēc prātam neaptveramā skrējiena jutos pilnīgi normāli. Varēja just, ka ir skriets, bet ir bijis trakāk. Neko, normaļok. Stīvā jūdze bija jautra. Krišjānis, kas skrējienu pavadīja, morāli palīdzot man tikt līdz galam, arī pievienojās svētdienas rīta skrējienam un treniņa aprakstā bija ierakstījis “Stīvā jūdze kopā ar ūltramaratonistiem”. Izklausās iespaidīgi. Ak jā, es tak arī tagad esmu viena no viņiem! No ūltramaratonistiem. Pilnīgs kosmoss. Patīkami. Bet nu neko, patīksminos, izstāstu, kā gāja, visiem, kas gatavi klausīties, un pirmdien eju uz darbu. Darbā mani sagaida baloni un uzraksts “šeit strādā ultramaratoniste Gunta” uz mana kabineta durvīm. Drusku samulstu, izstāstu, kā man gāja, bet kaut kā jau liekas, ka pārējie to manu sasniegumu par daudz glorificē. Paiet nedēļa, pienāk Rēzeknes pusmaratons, normāli noskrienu, un viss. Kāda vēl tur Valmiera, tas jau sen bija. Vēl pēc nedēļas Garkalnes Stirnu buks, prātā jau Biķernieku pusmaratons… Liekas, ka tā ultra bija normāls skrējiens, viss. Kurš ta to nevar? Vairāk kā simts cilvēku skrēja un noskrēja. Vairs nešķiet, ka tas bijis kas tik mega īpašs, ka tagad līdz vecumdienām jāatceras. Nu labi, jāatceras ir, bet ne jau jāiztaisa no tā nezin kas. Skrējieni tak katru dienu notiek. Tomēr apkārtējie domā citādi. Viens cieņā paklanās (tik tiešām paklanās) un saka, ka jūtas pagodināts, ar mani kopā darbojoties. Cits internetā izlasījis par manu veikumu un arī saka: “Visu cieņu Jūsu rezultātam un Jums!” Kāds manā klātbūtnē saka man nepazīstamam cilvēkam: “Šitā ir tā meitene, kas aizskrēja no Rīgas uz Valmieru! Ko saki?” Un otrs saka: “Jā, tas ir kaut kas!” Kāds saka: “Tu ne tikai noskrēji, bet arī ātri noskrēji!” Kāds cits: “Es tā nevarētu. Gandrīz neviens tā nevarētu!” Pēc tā visa sāk šķist, ka kaut kas tas tomēr ir gan. Par varoņdarbu to neuztveru, jo tak neko pasaulē neesmu mainījusi, bet par varenu piedzīvojumu, kas katram vis nav pa spēkam, gan. Īpaši sirdi silda tas, ka esmu padarījusi vienu divdesmit septīto daļu no darbiņa, ko visur apraksta ar vārdiem “līdz galam tika visas 27 startējušās sievietes”. Visas es nemaz nepazīstu, bet tāda kopības sajūta tomēr ir. Mums tak izdevās, mēs parādījām, kas mums iekšās! Pagājis mēnesis, emocijas ir pārveidojušās. Avīzē “Sports” Santa uzrakstījusi aizraujošu rakstu par trako skrējienu, kur vairāk kā simts piedzīvojumu meklētāju nakts vidū sāk skriet un beidz to darīt citā pilsētā, un nebūt ne tajā tuvākajā. Raksts atgādina tos sacerējumus, ko es lasīju bērnībā un ar skaudību domāju, ka es jau nu gan nekad tādā vēsturiskā, grandiozā pasākumā nepiedalīšos. Likās, ka kaut kas tāds var būt tikai “septiņdesmit devītajā gadā Honolulū”. Ne vella! Piedzīvojumi notiek visu laiku, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs par tiem lasām avīzē un apbrīnojam citus, vai ņemam tās lietas savās rokās un lasām avīzē paši par sevi! Ar vienu leģendāru piedzīvojumu vecumdienu stāstiem būs par maz. Kas to zina, ko es vispār pēc 50 gadiem vēl atcerēšos! Tas nozīmē tikai to, ka laba par daudz nemaz nevar būt, un ir jādara pustrakas lietas visu laiku, lai ir skaidrs, ka tas nav tikai tāds vienreizējs atgadījums. Slaveni ultramaratonisti man jau šo to saka, ko man vajadzētu darīt… Ta jau redzēs! ISTRA 2015 pieredzes konspekts iesācēja acīm un citām maņām. Lasot ir jāklausās: Don’t let me down, https://www.youtube.com/watch?v=KcHrwbnxick Laiks iet uz autobusu. Nu ko puikiņ esi ieberzies, tagad vairs runāšana nelīdzēs būs jāstrādā ar kājām un galvu un jācīnās ar rozā bebriem, kas šajos kalnos esot kā biezs. Iekāpjam autobusā un ceļš uz startu nu ir sācies. Andris protams sēž mierīgs (ja atmiņa neviļ, pat satraucās vai sanāks augstuma metri, jo nekur tādus kārtīgus kalnus neredzot), viņam nav tā pirmā reize, mani gan moka dažādas domas par to kā Tas būs, jo nav tādas kalnu pieredzes un nezinu īsti, ko nozīmēs tie 7002 augstuma metri. Autobuss brauc pa ne pārāk stāviem klanu ceļiem un klāt esam. Ātri izbirstam no autobusa un sākam iepazīt apkārtni. O! Izrādās barošana ir arī startā dod uzkodiņas, ko neriskēju ēst, bet pica (it īpaši, ja tikko ir no krāsns) ir cita lieta, un tad nu nekautrējos un saēdos picu. Par ko gan vēlāk vēders pirmās stundas atgādinās.
Startēju no pašām beigām, jo kur gan steigties, ja jau kontrollaiks ir 48h (te ir vietā atgādināt par maniem mērķiem 1) Finišēt, 2) Finišēt kontrollaikā un 3) Nepalikt pēdējam). Pirmajā kilometrā jau Andris priecīgi smīnot sāk attālināties. Turpinu ripot lēnām no kalna, jo joprojām neesmu iemācījies noskriet no kalna daudzmaz saprātīgā ātrumā, ir pat reizes kad “upload” ātrums būtiski pārsniedz “download” ātrumu. Urā! Esmu ticis lejā no pirmā kalna, kas ir apmēram 3.5 Ziediņkalni (turpmāk arī šajā apcerējumā visi kalni tiks mērīti SI mērvienībās “Ziediņos”). Lēns viegls skrējiens gar Adrijas jūras piekrasti un pirmais kāpiens var sākties. Jāuzkāpj ir nieka ~4.8 Ziediņos, kad pirmais kāpiens veikts, galvā tiek risināta problēma kā lai pieveic augstāko dolomītu karjerā atrodamo dolomīta čupu, kas lepojas ar ~17.25 Ziediņu augstumu, bet no otras puses galvā iemitinās doma, ja jau ar šo kalnu tikšu galā, tad jau pārējie tāds nieks viens būs.
Hmzz nu, ko! Vēl nav pat 20km un jau esi pazudējis ceļu? Tomēr pieslēdzot racionālo smadzeņu sadaļu, pirms manis gāja, un redzu lampiņas arī nākam, nu būs laikam jāsāk komunicēt. Jautāju un atbildē saņemu, nesatraucies un turpini, karodziņi būs. Un tiešām pēc pāris līkumiem tie parādās, tā ka atliek bez stresa turpināt krāt augstuma metrus. Kādā brīdī (aiz neko darīt, bet patiesībā tāpēc, ka praktiski visiem lielajiem puikām un meitenēm ir nūjas) pagatavoju (ne bez bebru palīdzības) sev nūjas, un tiešām mazliet vieglāk ir kāpt pret kalnu, ja piepalīdz arī ar rokām. Turpinu kāpt un priecāties, ka nelīst solītais lietus, bet lēnām pa koku spraugām solīto bebru vietā sāk parādīties migla, kāpienā uz otro CP, dažbrīd redzamība ir ne vairāk kā 10m, bieži tik dzirdama nūju skrapstēšana priekšā un aizmugurē, bet varbūt tie ir bebri, kas asina zobus. Lai atrastu ceļu nākas sekot ne tikai karodziņu marķējumam, bet arī balti sarkanajam taku marķējumam, kas gan neatspīd tumšajā miglā. Lai nepazustu nākas laiku pa laikam iet uz čuju, un apstāties lai miglā varētu saprast, kur ir nākamais karodziņš. Pēkšņi dzirdamas balsis un kautkas gaišs. Jep esmu kautkā ticis līdz 2 CP. Atkal daudz cilvēku, visi šiverējas un nekur nesteidzas, un pareizi vien, jo nav jau lāga, ko tanī miglas mežā darīt. Es gan iedzeru kārtējo kolas devu uzpildu savu ūdens pudeli un dodos kopā ar citiem ezīšiem miglā. Priekšā ir lielākā no dolomītu čupām. Palicis tik prātā ka bija pastāva taka un Vojaka kalna galā kontrole. Augšā ir tikts, tagad kaut kā jāmēģina tikt lejā. Īsumā sakot ezītis atkal pazūd miglā. Lejupceļā, kā jau tas bija gaidāms, kā stāvošam man garām paripo citi ezīši. Ezīši protams tiek satikti tusējot lielā baltā teltī, kur pilni galdi ar ēdamo. Ikdienā baltmaizi neēdu, bet tā tā tik garšīga, tik garšīga ka pieēdos tā, ka nu vajadzētu pietikt līdz galam. Šis izrādās arī pirmais CP ar laika kontroli. Punktā lai tiktu tālāk bija jāierodas 11h, esmu ieradies 9h, jeb līdz ar nagiem. Nu, ko bija CP forši bet jādodas tālāk miglā.
Daudz kilometrus ir foršs ceļš, kas labi skrienas. Bet visu laiku jau nevar būt labi, labo ceļu nomaina kalns, kas šķiet palicis pāri pēc akmeņlauztuvēm, šis šķiet bija vistehniskākais posms. Šinī posmā pirmo reizi tā pa īstam noderēja nūjas – viena kāja palika starp akmeņiem un pats gāzos uz priekšu, bet izdevās atspiesties ar nūju, kas tomēr salūza, bet kamēr tā lūza tikmēr izdevās atspiesties arī otru un gan pats gan kāja palika vesela, bet tālu nebija līdz beigtai potītei/kājai. Pēc nosacīti īsa brīža sasniedzu akmeņu krāvuma augstāko punktu. Atzīmējoties sanāk nesaprašanās ar tiesnešiem – parādu numuru un seko teksts: O! Latvia, Verpakovskis, uz ko atbildu kāds pie velna (tulkojumā WTF) Verpakovskis, I am Ceksters, dabūju labojumu futbolist, futbolist, tad man beidzot pieleca un ar lepnumu, ka kāds nekurienes esoša meža vidū zin Latviju un tās futbolistus, slēdzu iekšā ķirzakas režīmu un dodos lejā.
Pa ceļam lejā sāk dziedāt putni un paliek pamazām gaišs. Necik ilgi un klāt nākamais punkts. Un kaut likās, ka iepriekšējā punktā esmu paēdis, ka pietiks līdz beigām, bet nekā atkal gribas ēst, tad nu ēdu un ēdu. Eh cik var ēst, ir sākusies jauna diena, un jādodas tālāk. Tālāk maršruts ved pa ceļu, kas pat ir skrienams, tik visam labajam pienāk gals, un atkal ir kāpjamais gabals, kas uzved dažu Ziediņu augstumā un atkal ved lejā. Tālāk atkal ir ideāli skrienams zemes ceļš, uz kura apdzenu vairākus konkurentus. Un it kā nepietiktu ar to, ka priekšā atkal ir kalns atkal sāk līt. Uzvelku jaku ielieku pazeminātājā pārnesumā un dodos lietum pakšķot augšā. Augšā tiesneši noslēpušies teltī, uzmet aci numuram un novēl Good Luck. Pēc brīža arī saprotu kāpēc. Lejup ved dubļaina un ļoti slidena taka (vēlāk gan izrādīsies, ka šī taka salīdzinot ar citām bija ļoti labā stāvoklī). Te tad arī salaužu otro nūju, kas palīdz izvairīties no kritiena atmuguriski uz akmeņa. Domājot par SKM dubļu konsistences līdzību arī šīs takas dubļu konsistenci, turpinu ceļu. Urā lejā atkal garš skrienam gabals. Šajā brīdī starp mani un starpfinišu atlikuši tikai nieka trīs kalni. Pirmie divi salīdzinoši garlaicīgi, jākāp pa akmeņainu pļavu līdz augšai tad lējā un atkal augšā. Pēdējā pļavas kalna lejā kārtējais dzīvības (lasi – barošanas punkts), te bez baltmaizes dod arī zupu. Paēdu pa visu naudu un dodos pēdējā augstajā kalnā ~12,5 Ziediņi. Kāpju kāpju. Hmzz kāpēc kontrole ir kalna lejas daļā? To gan drīz uzzināju, jo ja kontrolētājs būtu ar savu busiņu uzbraucis augšā kur tam bija jābūt, tad būtu nopūsts tikpat ātri lejā. Man atšķirībā no viņa nav izvēles un karodziņi nepielūdzami aicina mani doties pa ceļu augšā kalnā. Šis kalns droši vien daudziem dalībniekiem bija liktenīgs, jo bija pamatīgs vējš ar lietu. Pirmo ceļa daļu kalnā priecājos, ka man kedas rotā Goretex uzraksti, bet drīz tik priecīgs nebiju, jo botās ūdens salija iekšā ar lietu un smuki žļurgājās, ka pat stiprajā vējā to varēja dzirdēt. F* to goretex, un kapēc līdzi gružu sargus nepaņēmu, būtu noderējuši. Spītējot vējam turpinu, jo pēc šī kalna gaida solītais starpfinišs, bažas tik ir par slapjajām kājām, jo īsti vīri rezerves zeķes un citas līdzīgas lietas uz starpfiniešiem nesūta. Par rokām, kas daļēji nejūtīgas arī nav 100% pārliecība, ka tās līdz nokāpienam no “vēja/lietus kalna” izturēs.
Tomēr tāds viegli sasalis tieku līdz kraujai un var sākties kāpiens lejā. Ap kāpiena vidu rokās sāk parādīties sārtums, tātad būšu dzīvotājs. Apņemos arī nākamreiz paņemt līdzi gružu-sargus un ja ne nopirkt ūdensizturīgus cimdus, tad vismaz paņemt līdzi plastmasas maisiņus, ko uzvilkt uz rokām. Kāpju, kāpju kāpju. O! Mazs ciematiņš, Yes! Esmu starpfinišā. A kas tad tas? Ceļš aiz ciemata turpinās uz leju – izrādās esmu veicis tikai pusi no kāpiena. Pīī un pulkstenis arī izdveš žēlu pīkstienu un pārstāj uzskaitīt visādus svarīgus distanci raksturojošus ciparus. Vēl viena mācība – vajadzēja nest līdz arī pulksteņa lādētāja vadu. Eh, parādās arī stāvie asfalta posmi, tie ir mans bieds, jo pa tiem nu galīgi neprotu tikt lejā. Yes! Redzu īsto ciematu un starpfinišu. Esmu glābts, jo pēdējā brīdī pārdomāju un kādu mazumiņu mantu atsūtīju uz starpfinišu. Starpfinišā paēdu, uzvelku kreklu ar garajām rokām. Izleju no kedām ūdeni, izgriežu zeķes, apņemos uz nākamo reizi nopirkt mazu dvielīti un rezerves zeķes. Ārā var dzirdēt, ka laikapstākļi aicina sportistus doties tālāk. Tad nu aizdomīgi viegli izdodas piecelties un dodos ceļā. Paņemu savas koka Salomon nūjas un dodos raitā riksī pilsētas centra virzienā. Pilsētā pie tilta palikusi tikai zīme ar virziena bultu, kāds nelietis, karodziņus (noteikti rozā bebrs) nenoskaidrotas personas aiznesušas sev līdzi nenoskaidrotā virzienā, parādās vientuļš skrējies, kurš uz manu bažīgo jautājumu saka: Don’t worry, follow me, i know right direction.
Tā arī ir pēc kādiem 300-400 metriem parādās atkal karodziņi – esmu glābts. Tikkai sākas jauna problēma dolomītus nomaina dubļi un upe, kas tika šķērsota reizes 15x, arī ceļi pļavās kurus sabojājis bēgošs ziloņu pūlis. Vienā brīdī parādās cerība, ka nu būs jākāpj kalnā un tur jau dubļu nebūs. Bet ka tevi divi deviņi, gaidītā dolomītu kalna vietā ir dubļu kalns. Salīdzinājumam ir jāuzkāpj ~3.7 stipri dubļainos Ziediņos. Pēc dubļiem kādu gabalu ir daudzmaz ciešams un skrienams segums. Ierodos Hum ciemā, kas kā vēlāk izrādās ir pasaulē mazākais ciems, kurā dzīvo tikai 17 iedzīvotāji. Daudz nevar uzkavēties jādodas tālāk, saule jau lēnām un neatlaidīgi ripinās lejā no kalna. Dodoties lejā uzkrāju uz katras kājas apmēram 2kg dubļu. Dubļi dubļi ir tas ko atceros no nākamajiem 10km. Priekš šķiet mazs kalniņš nu tāds kā ceļa remonta konusiņš, pa mālainiem dubļie kārpos augšā un nevaru saprast, kas par lietu, ir sajūta, ka tas kalns ir vēl “under construction”, jo nekādīgi nebeidzas (pielietojot dažādas dedukcijas metodes atklāju, ka mazais “konuss” ir gandrīz 200m augsts). Tomēr arī sliktām lietām pienāk gals. Esmu augšā aprunājos ar pāris suņiem, kas kautko rej horvātiski un mēģinu izdomāt, kā pa stāvo asfalta ceļu tikt lejā. Sākumā izmantojot dubļu krājumus šļūcu, bet tie ātri beidzas, tad nu ripoju kā varu, gan ar vienu sānu gan ar otru sānu, gan atmuguriski. Tālāk daudzmaz plakans dambis kura galā kārtējais kontrolpunkts. Pēc dambja seko iznīcinošs šlūciens gar bezgalīga garuma grāvi, kas atrodas bezgalīgi lielas pļavas malā, pat sāku ilgoties pēc kalna, kam jābūt kautkur priekšā. Kājas esmu bezgalīgajā pļavā nomazgājis un esmu gatavs rāpties. %!@#%!@#$ ka tevi divi deviņi, šis kalns ir klāts ar dubļu dolomītu maisījumu. Šis kalns piedevām vēl ir viltīgs, kā liekas, ka augšā esmu tā izrādās vēl tomēr viens mazais Ziediņš jāuzkāpj. Tikt no kalna lejā var tikai šļūcot, tad nu šļūcu no vienas takas malas uz otru. Tiekot lejā ar baudu noskrienu līdz nākamā kalna pakājei un slīdējiens augšup var sākties. Šī kalna augša palikusi prātā ar to ka no šī punkta līdz finišam ir vairs tikai maratons, un kās tad nevar maratonu noskriet, esmu dzirdējis, ka pat Binija skriešot maratonu, tad ko tad es, tad jau es arī varu. Ieēdu, un novēlu vienam censonim, kas taisās iemigt ar labu nakti un dodos lejā. Sākums ir daudzsološs – bruģis, bet (šeit ir visādi nesmuki vārdi), sākas atkal dubļi, dubļi un vēl drusku dubļi. Ir arī labās ziņas – palikuši vairs tikai divi kāpumi un piedzīvojumi var sākties. Kāpjot pirmspēdējā kalnā, sāk jau mazliet nākt miegs un sāk rēgoties skrienošas ēnas.
Praktiski pabeidzot kāpienu izbeidzās arī lukturis, bet man taču ir powerbank, nu tik lādēšu nu tik būs. Eh, bet nevar izrādās darbināt lukturi un to lādēt vienlaicīgi nevar. Un ar to nepietiek izrādās arī, ka powerbank nesatur bezgalīgu daudzumu mAh (ar 6000mAh var tikai vienreiz uzlādēt telefonu un lukturi, bet otru lukturi nebiju nemaz paņēmi līdz jo biju sabaidīts, ka jutīšu katru gramu, tā tomēr nebija taisnība, somu vispār nejutu), tad nu tagad domāju, kā atrast ceļu līdz CP, un ko darīt tālāk? Gaidīt gaismu kontrolpunktā, spīdināt ceļu ar telefonu utt. Kautkā taustoties izdodas tikt līdz kontrolpunktam. CP gaida glābiņš izrādās šis ir advancētais punkts un atdodu lādēties savu luktura bateriju, dēļ baterijas lādēšanas punktā pavadīju 30-40 minūtes. Kamēr lādējas iedzeru zupiņu ieēdu kārtējo baltmaizes devu un parunājos ar vienu Krievijas skrējēju, kas saka, ka šogad esot skarbi, nākot miegs un pagājušo gadu jau esot šajā laikā bijis finišā. Kamēr lādējās baterija, krievs kopā ar itāli izpīčājas un dodas ceļā. Ciešos ciešos, un neizturot spriedzi dodos tālāk ceļā. Atlicis viens kāpums un divi ripojieni lejā. Tā, kā esmu punktā ilgi atpūties ēnas vairs pa priekšu neskraida. Ir jauna pieredze, rādās cilvēki, trases karodziņu vietā, gribas arī gulēt. Dažkārt apsēžoties lai izkratītu sakaltušos dubļus no kedām, ir sajūta, ja vēl tikkai sekundi turpināšu sēdēt, tad turpat arī uzreiz aizmigšu. Lai neaizmigtu IR jāskrien. Tieku līdz nākamā kalna trešdaļai un atkal lukturim baterija sausa. Nācās improvizēt un kā saka “idiom po priboram”, šādi gandrīz palaižu garām pagriezienu. Kontrolpunkts par laimi ir vāji apgaismotā pilsētā. Tātad par luktura nespīdēšanu nediskvalificēs, tik uzjautā vai nenākot miegs.
Nē nē, atbildu, es nemaz nezinu kā tas ir, kad nāk miegs. Feiskontroli esmu izgājis un man arī apsola tēju nākamajā punktā, laiks doties. Par laimi sāk jau pamazām izklīst tumsa un var dot virsū gāzi, jo kārdina solītā tēja. Ierodos nākamajā punktā, kas ir kādā vecā mājā ar šausmīgi čīkstošām durvīm. O! Kas tad te. Kopā redzu trīs guļavas, divi guļ smuki ietinušies sedziņās, no tiem viens ir iepriekš satiktais itālis, krievs savukārt aizmidzis sēžot. Šo skatu ieraugot aizmirstu par tēju, ātri ieēdu un ar domu lai jau guļavas guļ dodos, bet durvju čīkstoņa pamodina krievu, pasveicinu un mūku prom. Pēc brīža kamēr beru ārā kārtējos dubļus un akmeņus krievs mani panāk. Nākamos 8km noskrienam kopā pat brīžam ar tempu 7min/km. Tad pienāk akmeņains noskrējiens un krievs nebremzējot pazūd aiz līkuma. Pēdējais lielais punkts ir mini kalnā pilsētā Buje. No Buje vairs tikai 14-15km. Dodoties ārā no Buje satieku divus vietējos. Kad Tu startēji? Piektdien 19:00. Un joprojām skrien? Neprāts kautkāds. Novēl veiksmi. Un raitā rotaļīgā solī aizskrien lejup pa asfalta kalnu. Pēc Buje seko pļavas pļavas un pļavas, turpina skanēt it kā mūzika, lai gan telefons sen, kā izslēgts. Rādās arī cilvēki kur to nav. Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Pēc šosejas šķērsošanas garām panesas divi dalībnieki, kas pēc ātruma spriežot tikko startējuši. Pēc moku pļavām sākas pilsēta. Pretī iznācis Dzintars, sākumā jau likās, ka rādās, bet nē ir tomēr īsts, un izskatās, ka nav skrējis (lasīt nav izvēlējies pareizo distanci), tad nu kopā lēnām pieveicam pēdējos metrus. Finišā atļaujos pat raitāku soli.
Secinājumi: Jāiepērk vieglākas nūjas, jo Solomon koka ražojumi nebija ērti un viegli lūza. Laikam varēju veikt distanci ātrāk, jo varēju samērā brīvi kāpt pa trepēm. Tik tas, ka rādās gļuki un nāk miegs. Ir lietas, ko nevar izmērīt, nevar nopirkt un nevar salīdzināt un tā ir tava pieredze, tas ir tas ko tu esi izdarījis un tās sajūtas pieder tikai tev, un jo grūtāk tās ir nākušas, jo vērtīgākas ir. Darot šādas neikdienišķas lietas Tu iepazīsti sevi un uzzini, no kāda materiāla esi gatavots, ko tu nevari. Kā arī Tu atšķirībā no Valda (Zatlera) zini, kas Tu esi. |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-