2017.gadā neviens nav saskrējis (un piereģistrējis) vairāk kilometru – pusgada laikā 4000km, tostarp arī dažas ļoti sekmīgas sacensības 3.vieta Rīga – Valmiera, uzvara Zilonī, uzvara un jauns trases rekords Laulasmaa ultra 211km un tas viss, kā viņš pats saka – skriešanas baudītāja režīmā. Tad vēl tādas netradicionālas kolekcijas – noskrieti visi atjaunotie Rīga – Valmiera un visi līdzšinējie deviņi Lībekas maratoni, un būšot arī desmitais. Dmitrijs Ničipors bija arī viens no pirmajiem latviešiem, kas finišējis Monblāna PTL (viena no Ultra Trail du Mont-Blanc (tautā pazīstams kā UTMB) distancēm ~290km gara ar 26500 augstuma metriem). Viņš noteikti ir viens no tiem, kurš noteikti jau sen pelnījis būt mēneša skrējēja godā, nu, šķiet, tam bija pienācis īstais brīdis. Lasīt tālāk.
Pasaules čempionāts skan gana cienījami, lai pacenstos, vai ne? Pāris reizes jau piedzīvota izgāšanās, tādēļ šoreiz vēlos visu izdarīt pareizi. Kādēļ domāju, ka varu labāk? Pirmkārt, esmu tikusi vaļā no nejaukās anēmijas, un, pa lielam, arī no traumu sekām. Otrkārt, jau labu laiku man ir lielisks konsultants Renārs, kurš sastāda treniņu plānus. Esmu labākā formā nekā jebkad iepriekš un ar nepacietību gaidu jūliju, kad notiek TAS. Maija sākumā mani piemeklē pavisam nelāgas sajūtas, kad jau liekas, ka skriešanai un visiem, ar to saistītajiem grandiozajiem plāniem jāpārvelk krusts, atklājas, ka tā ir tikai nierakmeņu slimība. Neesmu draugos ar ārstiem, kad lēkmes pierimstas, izlemju, ka esmu viegli tikusi cauri un turpinu trenēties, taču akmeņi nepadodas. Dažas nedēļas likušas man mieru, sāpes atsākas vēl ļaunākas nekā iepriekš. Ko nu? Kāpēc tas notiek ar mani? Vienmēr esmu domājusi, ka esmu neievainojama, bet izrādās esmu gluži parasta nīkule. Brīžos, kad sāpes mazinās, domāju, ka gan jau kaut kā noskriešu, bet uznākot lēkmēm saprotu – nebūs. Paralēli veselības nedienām domāju par komandas parādes formām. Ai, gribas kaut ko glītu! Tiek pasūtīti krekliņi ar Lielvārdes jostas apdruku. Man liekas, būs labi.
Jo tuvāk nāk tā diena, jo mana slimība pieņemas spēkā. Vai man ir jēga vispār braukt? 2 nedēļas pirms sacensībām tiek veikta datortomogrāfija, vēlos, lai ārsts man pasaka, cik bīstami manā stāvoklī ir piedalīties 24 stundu sacensībās. Paralēli tam rakstu skriešanas plānus pa stundām. A+ plāns, A plāns, B… Nekad neesmu skrējusi pēc plāna, varbūt tas ir pareizs piegājiens. Varbūt vajag sev uzlikt mazus stundu uzdevumus tā vietā, lai uzliktu vienu mistisku, prātam neaptveramu skaitli, kas jānoskrien kaut kādā 3 darbadienu garumā. Līdz startam 8 dienas, kārtējā konsultācija pie urologa. Ļoti saprotošs un pretimnākošs ārsts. Viņš man nesaka, ka nevaru skriet, bet iesaka veikt operāciju. Vai varēšu skriet pēc operācijas? Pēc mēneša noteikti. Bet man būs tikai 5 dienas! Tad 100% garantija nav. Kā paveiksies.
Pirmdienas rīts. Slimnīca. Līdz startam 5 dienas. Gaidu operāciju un baidos, baidos… Esmu īsta zaķpastala, pēdējo reizi slimnīcā biju pirms 17,5 gadiem, kad dzima mans dēlēns. Kaut esmu izprašņājusi skrienošo anesteziologu Dāvi par to, kas un kā notiks, tomēr nespēju noticēt, ka vienkārši aizmigšu un pamodīšos. Operācijas brīdis pienāk negaidīti strauji – nupat sēdēju gaitenī, bet te jau ar visām mantām esmu operāciju telpā un raušos uz krēsla. Divas laipnas sievietes ņemas mani midzināt. Lai es domājot par kaut ko jauku, piemēram, par Kanāriju salām! Kanāriju salām?! Sāku smieties un pamostos jau pēcoperāciju palātā. Sasodīts, sajūtas ir kā pēc normālas ultras – drebuļi, vemšana un sāpes. Nu labi, sāpes ir stiprākas, galvenais, lai līdz sestdienai pāriet. Laiks slimnīcā tiek izmantots lietderīgi – sastādu ēšanas plānu. Šoreiz gribu padomāt par visu, un, pārmaiņas pēc, man tam atrodas laiks.
Tomēr turpmākās 2 dienas manas cerības sagrauj pīšļos. Esmu jau izrakstīta no slimnīcas, bet sāpju lēkmes ir neizturamas. Kāda skriešana?! Trešajā dienā pēc operācijas par spīti sāpēm dodos uz darbu. Kāds gan būtu attaisnojums to nedarīt, ja pēc pāris dienām grasos skriet 24 stundas?
Ierodamies Belfāstas lidostā un drošā solī dodamies pie info galda – kur ir mūsu transfērs uz viesnīcu? Kādu brīdi licis sevi pagaidīt, ierodas Marvins, jauks, vecs kungs, kurš apņēmies mūs nogādāt galamērķī. Nedaudz panikas, jo šķiet, ka nepaspēsim uz autobusu, kas ved sportistus uz parādi, bet jaukais večuks mierina, ka gadījumā, ja autobusu nokavēsim, viņš pats mūs nogādās ceremonijas vietā. No tiesas jocīga šķiet tā dīvainā braukšanas maniere – pa nepareizo ceļa pusi. Sākās viss ar to, ka gandrīz ierāpos šofera vietā. Nez, ja būtu jāiznomā mašīna un pašai jābrauc, cik ilgs laiks paietu, līdz es ko savārītu… Bet ne par to ir stāsts. Ierodamies sportistu mītnes vietā, lai steigšus pārģērbtos svinīgajai parādei. Esam saposušies patiesi glīti, nu vismaz meitenes noteikti, ne jau velti pirkām sev tautiskos rakstos apdrukātus krekliņus un meklējām baltus svārkus.
Varbūt ir nedaudz par aukstu šādam ietērpam… nu nē, es melšu, ir krietni par aukstu, bet skaistums, kā zināms, prasa upurus. Mūsu pūles nav bijušas veltīgas, tikko esam atraduši Latvijas komandai paredzēto vietiņu uz laukuma, nonākam uzmanības centrā. Visi, kam nav slinkums, steidz mūs fotografēt un taisīt selfijus ar glīto komandu.
Parāde var sākties, un komandas alfabēta kārtībā izmet loku caur stadionu, atstājot tur savu karognesēju. Pirms ieejam stadionā, iekšā laidēji joko, ka par tērpiem esam ieguvuši pirmo vietu. Jauki, kas nejēdz kārtīgi noskriet, var vismaz pieklājīgi saģērbties. Pati ceremonija iet diezgan ilgi, un plānās jaciņas, ko esam sameklējuši LVS dotajā kastē, nespēj mūs sasildīt. Tādēļ maksimāli neuzkrītoši priekšnesumu laikā cenšamies iebēgt siltajās telpās, kur pamazām sāk veidoties rinda pēc makaroniem. Mielojoties ar mazmazītiņo makaronu porciju, domāju par to, ka tomēr ļoti gribas rīt piedalīties. Šī ir pirmā diena, kad brīžiem spēju aizmirst par sāpēm, kas nozīmē, ka tās noteikti ir mazinājušās. Es apsolos sev, ka stāšos ārā, ja būs stipras sāpes vai asinis, bet nepamēģināt nemaz es tomēr nevaru.
Pasta party izrādās ar krietnu mazuma piegaršu, tādēļ vakarā, bez somu un želeju kārtošanas, tiek veltīts laiks arī pārtikas iegādei un patērēšanai. Gulta par mīkstu un sega par īsu, bet izgulēties izdodas. Rinda pēc brokastīm ir ārkārtīgi gara, tādēļ droši ļauju Veipa kungam to izstāvēt arī manā vietā, kamēr pati gatavojos. Nevaru saprast – būs auksti vai karsti. Kopš operācijas pagājušas 5 dienas un šķiet, ka šodien nekādas būtiskas sāpes vairs nejūtu. Uzlieku Veronikas aizdoto korsešjostu – tā mani nedaudz saspiež kopā, tādējādi es mazāk jūtu diskomfortu kustību laikā un, cerams, tā neļaus manai niķīgajai nierei nosalt. Var jau būt, ka tas ir galvā, bet no apsaldēšanās šobrīd paniski baidos. Pa virsu melns treila krekls un komandas krekliņš. Apakšā svārciņi un pusgarie legingi. Somas saliktas, brokastis paēstas – nu vairs tikai skriešanas vaina.
Viktorijas parkā ierodamies gana laicīgi, lai nesteidzīgi iekārtotos un izpētītu apkārtni. Vēsi, pat ļoti vēsi, esmu priecīga, ka uzliku to jostu, bet legingus tomēr novelku. Priecīgs satraukums, čipu pārbaude, tualetes apmeklējums – laiks paskrien nemanot, un mēs jau stāvam starta pūlī.
Aiziet! Murgs var sākties! Skrienas samērā viegli un nekas nesāp. Tas ir patīkami, jo tā nav bijis ļoti sen. Vietām ir stiprs vējš, kas man atkal liek paslavēt sevi, cik gan tālredzīgi esmu nodrošinājusies ar to silto korseti. Ceļš ir skaists. Gar kreiso malu ir ūdensputnu paradīze ar saliņu pa vidu, apkārt koku strēmele, ļoti ērti, naktī šeit nevajadzētu būt grūti uztaisīt kādu zaļo pieturu, un apkārt tai vēl grāvis. Šis mazais ūdensputnu un koku stūrītis ir kaut kādā industriālā nekurienē, un pāri koku galiem varam redzēt atbilstošus skatus, piemēram, milzu krānu. Apmeklētāju, kas nav čempionāta dalībnieki, vai open race atbalstītāji gan nav daudz.
Skrienas viegli, tomēr bremzēju sevi un neskrienu tik ātri kā gribētos. Kādā reizē pirms apļa laika fiksēšanas vietas, dzirdu komentētāju tālumā skandējam mikrofonā, ka, palūk, tur nākot Latvijas komandas pārstāves, kas ar saviem tērpiem atstājušas tādu iespaidu vakardienas atklāšanas ceremonijā. Smaids līdz ausīm.
Paiet kāda stunda, un sākas tāds kā smidzeklis. Nevaru saprast, man tas patīk vai ne. Karsti nav, auksti arī ne. Lietus sejā skrienot ir viena ļoti nepatīkama padarīšana. Un kāpēc es pavilkos uz Laumas piedāvājumu no rīta uzkrāsot skropstas? Kad lietus kļūst pavisam stiprs, lieku galvā savu „Po**j” cepuri ar lapsas piespraudi. Tas līdz, esmu izmirkusi, bet seja paslēpta aiz cepures naga. Skrienu un prātoju par to, cik ilgi skriet slapjās drēbēs būtu veselīgi, un vai es pēc tam izžūšu. Trešajai stundai tuvojoties noslēgumam, manu problemātisko sānu caururbj pierastās sāpes, un slapjās drēbes aizvirzās otrajā plānā. Ir taču tikai 3. stunda! Nu negribas vēl stāties ārā – varbūt pāries? Prāts saka, ka esmu nelabojama un pie tam vēl mele – solīju taču, ka stāšos ārā! Neklausos tajās muļķībās un, pārkāpjot savus principus, palūdzu Veipa kungam pretsāpju tableti. Nu pavisam cita skriešana! Bet vispār diez ko spīdoši man neiet. Neierakstos nevienā no saviem grandiozajiem plāniem, bet spītība dzen uz priekšu. Esmu lēna. Lai sevi izklaidētu, vēroju cilvēkus trasē. Lielākā daļa skrien kā īsti sportisti, ātri, nosvērti, mērķtiecīgi, to vidū ir arī mūsu puiši un Sigita, kas atkal un atkal mani apsteidz pa apli. Puiši uzmundrina ikreiz, kad skrien garām. Vilnis allaž līdzjūtīgi apvaicājas par manu pašsajūtu. Es ne vienmēr attopu tik pat laipni pajautāt pretī. Mūsu pārējās meitenes diez ko neredz. Sākotnēji laikam esam izretojušās 1.6 km garajā aplī. Visbiežāk redzu Laumu, jo skrienam diezgan līdzīgi. Sigita spridzina – vienmēr esmu domājusi, ka viņa ir īsta mašīna, un šī reize nav izņēmums. Es puslīdz pieklājīgi turos līdz kādiem 60 kilometriem. Tad pretsāpju tabletes iedarbība sāk pamazām beigties, un bonusā es jau atkal čurāju asinis. Shit, tagad gan ir laiks pielikt tam visam punktu! Taču Latvijas komandas ieskaitē aizvien esmu trijniekā, tāpēc, norijusi otru pretsāpju tableti, turpinu riņķot. Nu kāpēc tās sacensības nevarēja būt kādu nedēļu vēlāk? Kāpēc es nevarēju vienkārši nestartēt? Nožēlojamākās sacensības ever, nekad vēl tik ļoti neesmu strīdējusies ar savu sirdsapziņu, pie tam saprotot, ka viņai ir taisnība, bet man nav. Ēšanas plāns nav galīgi izgāzies, tomēr krietni iekavēts. Spiežu sevi rīt lejā sulas un želejas maisījumu, cik vien iespējams regulāri. Veipa kungs tiešām ļoti cenšas un šoreiz dara visu pareizi, tomēr nevajag man uzbāzties katrā aplī – nav taču tā, ka man kaut kas jāēd ik pēc 1.6 kilometriem. Redzu kā viņš skumji pēta manu skriešanas plānu. Nu, sorry, es tajā neiekļaujos – nevienā no tiem.
Kādu brīdi vienā apļa malā parādās jancīga izklaide. Milzīga, neveikla pīle mēģina pievienoties skrējējiem un čāpo pa trasi, maisoties pa kājām. Ar kādu trešo apli saprotu, ka tā nav nekāda pīle, bet apmulsis gulbju mazulis, un viens no viņa vecākiem tepat ūdensmalas krūmos slēpjas un rūpīgi šo pieskata. Matīsam, kas nepārtraukti mūs ņemas filmēt, jautāju, kāpēc gan viņš neiet un neiemūžina tās neveiklās muļķadesas centienus pievienoties sacensībām.
Reizēm man izsprūk pa kādam niķim – sadusmojos, ka apelsīni vēl nav nomizoti vai pieprasu no sukādēm izlasīt ārā tieši dzērvenes. Vispār dzērveņu sukādes ir satriecošs atklājums! Sit pušu apelsīnus. Tās ir viegli sakošļāt un norīt, tās nav tik saldas, lai šķebinātu, un nav tik skābas, lai kairinātu zobus. Ideāls produkts. Atspirdzinoša garša. Nezinu, kā bija gadījies, ka kāds tās bija sabēris vaniļas kolā – dievīgi, žēl, ka tās kolas bija tik maz.
Sāku komunicēt ar citiem skrējējiem. Pārmiju kādus vārdus ar Hannesu no Igaunijas. Viņš ir dikti runātīgs. Palūdzu viņam iemācīt man uzmundrinājuma vārdus, ko uzsaukt citiem igauņu skrējējiem. Vēlāk, kad lieku tos lietā, igauņu skrējējas burtiski atplaukst! Tas ir tik forši. Hannes ir viens kārumnieks, saka man, ka viņam ļoti patikusi feisbukā publicētā Vāveru bilde svārciņos un jautā, kad mēs taisīsim vēl kādu līdzīgu fotosesiju. Nu, kā tad. Vēlāk ievēroju savu Turīnas draudziņu Mindaugas no Lietuvas komandas – visu dienu naski skrējis, viņš šobrīd nepārliecinoši slāj. Kas noticis? Izrādās – līdzīgi kā Turīnā, viņu pārpūles dēļ ir piemeklējuši redzes traucējumi, tikai šoreiz tas noticis nevis pēc 100+ kilometriem, bet jau pēc 2 maratoniem. Viņš redzot tikai 2 metrus uz priekšu. Šausmas. Nu, lai cīnās, šobrīd nav diez ko runīgs. Kādas ķibeles ir piemeklējusi arī mūsu meitenes – Initu un Aiju. Inita jau labu laiku mokās ar ceļgala sāpēm, bet Aijai ir slikti ar vēderu. Šī distance tā īsti nežēlo nevienu. Bet vai nu mēs to nezinājām? Nikolajam solis tāds dīvains un Raivis vairs neskrien tik nadzīgi kā iepriekš… Apdzinēji palikuši kūtrāki. Kāpēc mēs to darām? Kas slēpjas aiz garajām, mokošajām un sāpīgajām stundām? Vai sāp tikai nīkuļiem? Vai cīņas ir arī aiz ātro un spēcīgo skrējēju sejām? Vai viņiem sāp mazāk vai savādāk? Varbūt es nemaz neesmu piemērota šim sporta veidam? Es noteikti neesmu, tikai esmu gana spītīga, lai to neatzītu.
Ir pagājušas 11 stundas un noskrieti 90 kilometri, kad tomēr esmu gatava atzīt savu sakāvi. Neesmu čurājusi jau 5 stundas, ņemot vērā izdzerto šķidruma daudzumu, tas mani biedē. Sāp, trakoti sāp sāns, es tak nevaru tās tabletes rīt nonstopā. Sēžu sašļukusi un vēlos dzirdēt kādu atbalstu manam gļēvulīgi prātīgajam lēmumam. Mani atbalsta tikai Lauma. Nē, tā ir mana veselība – komandas rezultātu lai tur Sigita, Aija un Lauma vai Antra. Ierāpjos guļammaisā, lai nenosaltu, un izstiepjos, lai atpūtinātu savas sāpošās miesas. Man blakus nīkuļo arī Raivis. Vai nu jāatpūšas un pēc tam jāpalīdz citiem, vai jādodas uz viesnīcu, lai nebūtu kārdinājums atsākt kustēties. Palūdzu Veipam, lai pamodina mani pēc stundas.
Nedzirdu nekādu modināšanu un pēc stundas un 15 minūtēm pamostos pati. Raivis paziņo, ka draugi viņu vedīšot prom. Acumirklī galvā dzimst plāns uzprasīties, lai aizved mani uz viesnīcu. Varēšu tur ļauties sirdsēstiem, mētājoties pārmēru īsajā un mīkstajā gultā. Tad ieraugu Veipa kunga skatienu – tas ir tik pilns nožēlas… Nu es viņu saprotu – samaksājis ne mazu naudu, atkūlies te man līdzi, visu dienu izdabājis manām un citu skrējēju reizumis ne tik adekvātajām vēlmēm… Sasodīts, bet mēs taču abi zinājām, ka manas izredzes uz cienīgu startu ir niecīgas! Dakteris nedeva nekādu garantiju! Zobratiņi manā galvā krakšķ un brakšķ. Darīt – nedarīt, drīkst – nedrīkst, kas tur liels – tu sabeigsi sevi pavisam… Ko, sasodīts, man darīt?! Pirms braucu, viena darba kolēģe jautāja, vai tad ir vērts piedalīties, ja zinu, ka rezultāts būs sliktāks, kā iepriekšējos gadus. Tad atbildēju, ka nav gan. Vēl joprojām tā domāju, bet izlemju turpināt. Izrādās, ka aizvien vēl esmu komandas trijniekā. Satuntulējos jo silti, uzlieku mūziku un gāzelīgā gaitā dodos tumsā.
Esmu zaudējusi pusotru stundu, kas ir ļoti daudz. Skrējēja laikam vairs nebūšu, pēc pauzes esmu nenormāli stīva un sāpošais sāns, šķiet, vairs nav mana lielākā problēma. Pretsāpju tablete vēderā. Cerams, sliktāk vairs nebūs. Pirmo apli eju, mēģinu savākt sevi vienā gabalā. Jūtos kā tāda izbērta rokassomiņa – kaut kāds haoss un viss juku jukām, tikmēr Madonna man ausīs ņemas skandēt: „Go hard or go home!” Lai tak viņa iet ieskrieties, nekādus kalnu es negāzīšu. „Rising up, back on the street…” Šis ir tā kā iedvesmojošāk. Eju, cik ātri varu, un brīžiem ņemos tipināt, smieklīgā veidā imitējot skriešanu. Šķiet, ka iet man sanāk ātrāk. Uz pāris apļiem piebiedrojas Hannes. Bet uz doto brīdi man viņš liekas par lēnu. Mindaugas! Lietuvietis soļo ļoti sparīgi un droši vien, ka iemocītā kofeīna želeja mani pamudina viņam pievienoties. Uh, viņš soļo tik ātri, cenšos turēt līdzi. Temps ir ap 7:40 – 7:55 min/km. Nav slikti iešanai. Pļāpājam un uzmundrinām citus skrējējus. Veipa kungs mūs cienā ar Isostar tropiskās želejas maizītēm. Brr, bet citādi to vairs iekšā dabūt nevar. Mindaugas stāsta par polieti Patrycja Bereznowska, kas ir viena no šo sacensību līderēm. Kaut kāda neticama sieviete – esot pirms pāris mēnešiem noskrējusi vēl vienas 24h sacensības, kurās uzvarējusi ne tikai sieviešu konkurencē, bet absolūtajā vērtējumā. Un pēdējā gada laikā šīs viņai esot jau ceturtās 24h sacensības. Apbrīnojami. Neiespējami. Ko es te daru? Pēc kādiem 4 apļiem no sava ceļa biedra atvados, jo temps man paliek par apgrūtinošu. Sarunājam, ka, kad viņš mani noķers, tad atkal pasoļosim kopā.
Palieku ar mūziku ausīs. „Walk with me Jesus on this journey, the road is too rocky, to make it alone…” šī man mēdz skanēt ausīs pat tad, kad neesmu uzlikusi austiņas. Ļoti atbilstoša situācijai. Pēcāk gan Kaupers sāk žēloties: ”Jā, es gribētu, kā es vēlētos to, kā man vēl nav…” Velkas aplis pēc apļa un jūtu, ka pretsāpju zāles jau atkal ir izčibējušas, un kājas vairs nemaz negrib kooperēties. Esmu pagalam sašļukusi. Ievēroju, ka Antra guļ komandas teltī, esot slikti. Pēcāk viņa pazūd. Veipa kungs aizmidzis. Auksti un grūti. Ievēroju onkuli, kas, kaut arī ne tik ātri kā Mindaugas, bet visai žiperīgi soļo. Viņš mani satriec ar dīvainu jautājumu:”Ko tāda saskābusi? Neesi izgulējusies?” Mirkli esmu pilnīgi apstulbusi. Ir kādi 3:00 ja ne visi 4:00 no rīta. Cik gan vienlaikus normāls, atbilstošs, tomēr pilnīgi neadekvāts jautājums! Smejos kā traka! Žetons onkulim, viņš ir mans dienas prieks. Tas ir Levons, baltkrievs. Pēc pases gan vārds esot savādāks. Viņš ir kaut kāds nenormāli pozitīvs tips. Pēc viņa teiktā, man neklātos būt tik saīgušai, jo, raugi, tam neesot nekāda pamata – mēs esam Belfāstā, pastaigājamies burvīgā parkā un drīz sagaidīsim saullēktu. „Rau, gulbji jau modušies! Vai nav lieliski? Kas tieši šajā visā izklausās grūti?” Kas viņiem ir ar tiem gulbjiem? Arī Sigita kādā brīdī paskrien garām saukdama: „Gulbji modušies! Viņi dos mums spēku!” Lai nu kā, Levona personā esmu ieguvusi varen pļāpīgu ceļa biedru vēl uz kādiem 3 apļiem. Bet gulbju spēks, acīmredzot, bijis ierobežotā daudzumā un pieticis vien Sigitai un, iespējams, vēl kādiem ātrajiem eksemplāriem.
Mindaugas mani noķer, lai tālāk atkal dotos kopā. Noriju vēl pēdējo pretsāpju tableti. Noderēs. Lai nožēla paliek kādai citai dienai. Cik izdosies pieveikt, tik izdosies. Nevainošu sevi ne par ko un, cerams, kaut ko būšu beigu galā iemācījusies.
Mindaugas arvien soļo ātri, taču temps vairāk svārstās ap 8:00 – 8:30 min/km. Saguris, bet man der. Veipa kungs sazin kur ir rāvis pankūkas un cienā mūs ar tām. Ļoti garšīgas, taču tik grūti norīt! Pusi apļa cīnāmies ar spēku stumdami tās lejā, bet kas apēsts, tas noder jebkurā gadījumā. Ārā ir pilnīgi gaišs, tomēr līdz finišam vēl neiedomājamas 6 stundas. Cilvēki palikuši gluži traki. Vemšana, čurāšana, gāzu laišana un atraugāšanās, vai viņiem nu it nemaz nav kauna to darīt tik publiski? Labi, es saprotu vemšana – ja tas nāk, tad tas nāk un labi, ja ir kā tām divām dāmām, kas viena otru pietur. Bet vai tiešām dāniete nevar paiet 3 soļus tālāk, lai paslēptos krūmos, tā vietā, lai ar pirkstiem atbīdījusi biksīšu malu, čurātu trases malā stāvus? Es varētu saderēt, ka viņa nočurāja sev rokas vai vismaz 2 pirkstus! Un vai spānis nevar beigt atkal un atkal čurāt gaitā, zīmējot sev priekšā slaidus līkločus? Nu nav jau tā, ka šie konkrētie eksemplāri cīnītos par pirmajām vietām! Fui! Apriebusies man tā cilvēku fizioloģija. Jo tuvāk beigām, jo trakāk. Kaut šajā pašā sakarā ir jāuzteic japāņu komanda. Jau Turīnā ievēroju, ka japānietes vemj pieklājīgāk par citu komandu pārstāvjiem, bet šeit viņas izceļas, kaut īpaši jau tas nav pamanāms – tā kā japāņu telts atrodas blakus mūsējai, Veipa kungs novēro, ka japānietes ieskrien teltī, notupjas aiz galda un klusi ievemj maisiņā, tādējādi paviršam vērotājam no malas nemaz nešķiet, ka šai komandai ir kādas grūtības.
Ir gan arī pozitīvā puse tam, ka sacensības tuvojas noslēgumam. Saradušies ļoti daudz atbalstītāji. Jo īpaši daudz to ir pie open race teltīm. Klīst baumas, ka nakts laikā tur manīta kāda sieviete Latvijas hokeja fanu kreklā, bet, ja vien par to neliecinātu gan Lauma, gan Normunds, es drīzāk sliektos domāt, ka tā bijusi tikai halucinācija. Stundas velkas tieši tik lēni, kā tām nāktos vilkties kādā burvīgā atvaļinājuma dienā pie jūras. Kāpēc dzīve ir tik netaisnīga? Un vieglāk arī nepaliek. Korsete, kas likās tik ļoti noderīga, ir saberzusi manus sānus lupatās. Negribu zināt, kas vēl varētu noiet greizi, jo tuvojas 20 stundu slieksnis – pērn pēc tā biju pavisam salūzusi. Atceros, ka salūzusi es esmu jau sen, tāpēc raizēm nav pamata. Turpinu tik kustēt!
Lauma pamodusies un gatava doties trasē. Ļoti labi, man vajadzīgs jauns kompanjons. Pieminēšanas vērtais rezultātu tablo jau kopš pusnakts neko nerāda. Uzticos Garminam, jo, kamēr tablo vēl vilka dzīvību, viņi abi ar Garminu par maniem pieveiktajiem kilometriem bija vienisprātis. Kaut… kāda nozīme kilometriem, ja vienīgais patiesi svarīgais jautājums ir: „ Nu kad tas vienreiz beigsies?!” 12:00. Tas beigsies tieši pusdienā, un tiek skaitīti soļi, līkumi, apļi, nopūtas, viss, kas vien palīdz šo mirkli šķietami pietuvināt. Atbalstītāji ir īsti jautrīši – tie liek mums rādīt deju kustības, ikreiz, kad tenterējam garām, un pie kaut nelielākā, nožēlojamā mēģinājuma imitēt kādu deju soli, saceļ īstu ovāciju vētru. Tuvojoties pēdējai stundiņai, redzu, ka varu izspiest apaļus 160 kilometrus. Tas ir pat mazāk kā pirmajā gadā, bet es apsolījos neko nenožēlot. „Vai tik es vispār nemēdzu solīt par daudz?” man reizēm rodas jautājums. Priekšpēdējā aplī, ejot garām līdzjutējiem, Lauma man parāda minēto sievieti Latvijas fanu kreklā. Tiešām! Viņa eksistē! Sigita lēnām sākusi piezemēties no sava lidojuma. Man ir bail, jo viņa sūdzas par elpas trūkumu. Bet tūlīt jau būsim galā.
Ejam kopā – Lauma, es un Sigita, esam dabūjušas klucīšus ar saviem numuriem. Nav jēgas no viņas atrauties, jo par metriem necīnāmies, labāk pieskatīsim, un galu galā viņa ir mūsu dienas varone. Pie komandu teltīm mums pievienojas Inita. Dzirdam pūlī kādu saucam: „Hey, my latvian pizza buddies!” Citādi gan mūsu labdari nebūtu atpazinusi. Mūs apsteidz Aija, viņai pēdējās stundās, šķiet, uzradusies vēl kāda, nez kurā pēc kārtas elpa. Sigita apstājas, neiešot tālāk, nu neko, mēs vēl paiesimies.
Viss. Šoreiz beigas bez emocijām. Tikai atvieglojums un neizpratne, kā savākt to sāpošo miesu. Stunda laika salikt mantas, tad šķietami garš ceļš uz autobusu, kurā vietas palikušas tikai otrajā stāvā. Ar baltu aci nobolos uz atbalsta komandu pārstāvjiem, kas savus smagos galus sastūķējuši pirmā stāva sēdvietās. Rupuči!
Duša un gulta. Veipa kungs tiek aizsūtīts pēc kādas nebūt pretnoberzumu ziedes. Man nav spēka doties pat pusdienās. Arī apbalvošanas ceremoniju, kurā tiek godināts zelta medaļu ieguvušais Normunds, diemžēl izlaižu. Piedod, Normund!
Tā šis stāsts ir pietuvojies noslēgumam. Laiks ir pagājis, emocijas – pabalējušas, sāpes – pārgājušas. Nav jēgas neko nožēlot. Jautāju sev: kāpēc es to rakstīju, ja man nav itin nekā, ar ko lepoties? Jo paveiktais nav pilnīgi nekas īpašs rezultāta ziņā, un tas, ka piedalījos tik smagās sacensībās tādā stāvoklī, neliecina ne par kādu varonību, bet tikai par muļķību un bezatbildīgu attieksmi pret savu veselību. Es neesmu cilvēks, kas mēdz mācīties no savām kļūdām un tomēr, ļoti ceru, ka citreiz līdzīgā situācijā es, ņemot vērā šo nepatīkamo pieredzi, rīkošos kā pieklājas. Lai šīs atmiņas man kalpo kā skarbs atgādinājums. Tomēr vēl vairāk par to es ceru, ka nākotnē šādas situācijas neradīsies, un man nebūs jāpārliecina šis stūrgalvīgais radījums par to, ka veselība ir svarīgāka par jebkuru skrējienu, pat tad, ja tas ir pasaules čempionāts.
Pagājušā mēneša kronētais skrējējs ir stabila kluba pamatvērtība, bijis klāt no pašiem pirmssākumiem. Viņš ir biedrs ar kārtas numuru 4. Skrien savam priekam, prātīgi un neatlaidīgi, pat, ja prātīgums nozīmē 152 noskrietus kilometrus sacensībās. Mēs viņu varam saukt par maratonu kolekcionāru, bet pats viņš saka, ka skrien tur, kur ir laba kompānija; un ne reti tā labā kompānija tiek atrasta tempa turētāju bariņā. Vienmēr galantais un ieturētais Aivars Veiss jūsu uzmanībai Lasīt tālāk.
Aizskriet no Rīgas līdz Valmierai, šķiet, ka nu jau var jebkurš. Uzvarēt skrējienā? – arī to katru gadu kāds paveic. Šī gada Rīga – Valmiera uzvarētājs, iespējams, pārsteidza. Pēc sacensību līdera izstāšanās trases 55.kilometrā, viņam nācās pārņemt vadības grožus savās rokās. Iespējams kāds apšaubīja viņa spēju noturēt līdera pozīciju – “nolūzīs”, jo jauns. Par jaunu priekš ultramaratoniem. Bet te nāca pārsteigums – viņš, ja arī lūza, tad tomēr spēja saņemties un izcīnīt savu uzvaru, un ne vienkārši finišējot, bet uzrādot 4. visu laiku ātrāko finiša laiku 08:27:32. Tas ir daudz skrienošais, bet vārdos lakoniskais nu jau populārās un ātrās Riekstu komandas biedrs, trail pasaules čempionāta dalībnieks un bikstenieks – didzzzons jeb Didzis Glušņevs.
Pērnajā rudenī, lasot par klasisko pianistu Džonatanu Bisu, uzdūros kādam fragmentam Bisa e-grāmatā “Bēthovena ēna” (Beethoven’s Shadow), kurā vēstīts: lai labāk izprastu skaņdarbu, pie kura strādā, viņam no tā zināmā mērā ir jādistancējas. “Ja [skaņdarbam] liek mieru, prātu un pirkstus nodarbinot ar citām lietām,” viņš raksta, “tad tas bieži sniedz labāku rezultātu nekā pats īstais darbs.” Viņš tam nemin pamatojumu un nepiedāvā savu atpūtas/treniņa formulu kā pierādījumu. Atpūtas priekšrocības viņam zināmas, jo viņš to zina pēc savas pieredzes. Lasīt tālāk.
Savulaik 107 km skrējiensoļojumu no Rīgas uz Valmieru izmantoju kā uzskatāmu piemēru, kur es varētu ņemt nelabu galu – ik pa brīdim citiem piesolīju, ka tur piedalīšos un tad visi no manis būs veiksmīgi tikuši vaļā. Kad pirms 2 gadiem pusmūža krīzes karstumā nojūdzos un sāku skriet, turpināju jokot par RV aizvien biežāk, kamēr pēc pērn noskrietā pirmā maratona Rīgā un tam sekojošā pirmā ultramaratona Cēsīs (78 km), joki kļuva par tik lielu nopietnību, ka decembra vidū pusnaktī, cīnīdamies ar miegu, paspēju pieteikties līdz šim lielākajam izaicinājumam.
Decembrī forma pēc aktīvās vasaras bija krietni pasliktinājusies – rudens mēnešos bija skriets maz un svars pieaudzis, motivācija arī kaut kur pačibējusi. Tomēr sasparojos un no Jaunā gada gan apņēmīgi atmetu smēķēšanu, gan sāku trenēties pēc pilnas programmas. Forma auga labi un mēneša beigās tīri labi noskrēju 81km treniņultru uz Bikstiem. Tomēr tur bija tā pati nelaime, kas Cēsu ultrā – pēc 60. kilometra aizvien vairāk sāka sāpēt gūžas un no 70. kilometra paskriet vairs nebija iespējams. Tāpēc cītigi apņēmos vingrot un nomest lieko svaru – bez šiem nejaukajiem 10-15 kilogramiem kājas noteikti būtu daudz pateicīgākas. Kā nu sanāca, tā sanāca, ka vingroju ļoti maz un svaru izdevās knapi noturēt uz vietas, jo pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās, ka vielmaiņa apstājusies vispār un pamstu pat no gaisa un ūdens. Tomēr skrēju kārtīgi, treniņā uztaisīju PB 10 un 5 km distancēs, un pirmās 2 šā gada sacensības – Noskrien ziemu 4. posmu un Liepājas pusmaratonu, aizvadīju teju optimālā līmenī.
Tāpēc jutos puslīdz gatavs RV, kaut arī lielākās bažas raisīja tas, ka esmu pieradis laikus iet gulēt un nakts sacensību pieredzes nekādas (Jelgavā drīzāk ir vakara, nekā nakts pusmaratons). Nebiju īsti drošs, ko par negulēšanu teiks mana galva un sirsniņa, tomēr vislielākās nepatikšanas sagādāja kakla nervs, kurš izdomāja tapt sapūsts vai citādi savilkts tieši dienu pirms starta. Nolīmējos ar pretsāpju plāksteri un saēdos ibumetīnu, tomēr bija puslīdz skaidrs, ka uz atpakaļu skatīties nesanāks un būs daudz jālec nost no ceļa, kad tuvosies automašīnas.
Tā nu pienāca starta vakars. No rīta dabūju pagulēt pāris stundas ilgāk nekā ierasts, bet pēcpusdienā nekāds miegs diemžēl nesanāca. Nolēmu līdzi ņemt 3 kofeīna želejas, vēl 3 aizsūtīju uz Braslas kontrolpunktu. Tāpat iejaucu 2 puslitra pudeles ar jau labi izmēģināto Vitargo, kuras nosūtīju uz Sēnīti un Braslu. Tad vēl mugursomā poverbanka, lādētājs telefonam un pulkstenim, plāksteri, ibumetīns, rezerves cepure, maks un lukturis.
Miegs sāka nākt jau ceļā uz reģistrāciju LU. Ātri noformējos un sāku pamatīgi garlaikoties, kas vēlmi gulēt it nemaz nemazināja, un tur uzņemtajās bildēs manāms, ka acis jau pamatīgi šķības. Tomēr beidzot pienāca runu laiks, tad himna un jau jestrākā noskaņojumā sākām garo riksi.
Plānā bija pirmo trases trešdaļu skriet ātrumā ap 5.10-5.20 min/km, tālāk jau, kā nu sanāks un cik būs dukas. Startā aizripoju sparīgi, kā par brīnumu, skrējās ļoti labi, bija prieks par atbalstītājiem un līdzjutējiem. Tomēr pēc otrā km nošokējos – tas bija noskriets 4:43, tāpēc nedaudz nometu tempu. Pie Matīsa ielas policijas pavadība beidzās un vajadzēja skriet pa ietvēm, tomēr ātrums bija gana labs. Pie VEF tilta no manis aizmuka Konstantīns ar dažiem citiem puišiem (viņš vēlāk dabūja 4. vietu), tā ka drīz jau skrēju samērā vientulīgi. Atbalstītāji bija gan pie Alfas, gan Juglas, bet tālāk jau pamazām sāku grimt tumsā. Starp Juglu un Berģu kalnu man pietuvojās daži jautri skrējēji (vēlāk uzzināju, ka tur bija arī Ainīc), tomēr drīz aizmuku. Tālāk ceļā līdz Garkalnei mierīgi turēju to pašu tempu 5.05-5.15min/km, apdzenot pāris čaļus. Kofeīna želejas ierāvu ik pēc 15 km.
Pie Garklanes trases uzraugi lika nogriezties no lielās šosejas, jo kontrolpunkts esot tajā virzienā. Nebiju tik sīki trasi pētījis, tāpēc vienu brīdi pa galvu malās domas, vai tik kādi līdzjutēji nav izdomājuši 1. aprīlī pajokot. Tomēr nospriedu, ka tādi joki būtu pārāk nežēlīgi un mierīgi rikšoju norādītajā virzienā. Drīz noķēru vienu bēdurausi, kurš vaimanāja, ka lukturītis nestrādājot, pudele somā izlijusi, tempu noturēt nevarot. Tā nu puslīdz kopā tikām līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē. Fiksi nointervējos, apēdu šo to no sāļā gala, uzpildīju pudeli ar kolas ūdeni un ripoju tālāk, sajūta bija laba.
Tālāk jau bija jāskrien tumsā līdz Sēnītei pa mežainu posmu. Vienam brīžiem palika neomulīgi – ko nu, ja mežaruksis sadomā mani uzkost? Temps nedaudz samazinājās, tomēr īpaši neizlaidos un pēc Sēnītē dabūtās Vitargo pudeles pat dažus apdzinu. Murjāņu kalnos gan nedaudz sāku staigāt, un tur atkal kāds paspruka garām. Kaut kur izkrita un pazuda tukšā pudele, cerams, ka kāds tai neuzkāpa un nepakrita. Konstatēju, ka pirmos 42 km – maratonu, esmu noskrējis tīri pieklājīgi – 3:48. Raganā atkal iekodu olīvas, sieru un gurķīšus, dabūju selfiju ar Selfiju karalieni un devos tālāk.
Tālāk bija garš un grūts 18 km posms līdz Braslai. Drīz pēc Raganas mani apdzina un aizmuka Magnus (viņš dabūja 13. vietu). Nu jau temps bija ap 5.40-5.50 min/km, brīžiem nedaudz pārgāju arī soļos. Kad biju pusē distances, no meža izlīda Mīkstmiesis un pierunāja ik pa brīdim nedaudz pasoļot, līdz ar to kilometrs jau gāja vidēji uz 6:30. Tomēr paskriet vēl varēja tīri labi un tā arī sasniedzu Braslas kontrolpunktu, kur par lielu brīnumu tusēja Valdis – biju domājis, ka viņš ir krietni tālāk. Dabūju savu Vitargo un želejas, iekodu un aizskrēju tālāk. Tomēr Valdis drīz vien mani noķēra un apdzina. Straupes beigās konstatēju, ka telefons sāk izlādēties, kamēr piespraudu pie poverbankas, Valdis aizmuka pavisam.
Kā par brīnumu, ne ap 60. km, ne 70. km gūžas vēl nekā neteica. Miegs gan ik pa brīdim sāka mākties virsū, visādi rēķināju, cik vēl varu skriet, cik iet, lai palīstu zem 12 stundām, brīžiem galvā sāka skanēt dīvaini trokšņi vai vecas un glupas Dimitera dziesmas. Kaut kur ap Braslu sāka līt, un krietni vairāk, nekā likās pēc sinoptiķu prognozēm. Lietutiņš pats par sevi nebūtu nekas traks, bet milzu fūres katru reizi nošļāca krietni vairāk, nekā gribētos.
Nu jau Mīkstmiesis ar Cietmiesi vienojās, ka 100 metrus eju, 900 metrus skrienu. Vēlāk šī disciplīna pajuka un brīžiem iešana un skriešana jau bija attiecībā 50:50. Pēc Stalbes kontrolpunkta atkal bija šausmīgi garš 17 km posms līdz Rubenei. Nu jau aizvien vairāk pamodās autovadītāji, arī tie kretīni, kuriem likās, ka jāapdzen tieši tajās vietās, kur skrienu es. Fūres šķieda sejā aukstu miglu un šļakatas, galvā grabēja nu jau galīgi debilas dziesmas, vidējais ātrums bija ap 8 min/km. Arī pēc 2 maratonu pieveikšanas gūžas vēl turējās braši, Garmins gan piedraudēja izlādēties un bija jāpiesprauž pie poverbankas.
Spraudīdams vadus somā, biju nedaudz iekavējies, un mani noķēra kāda dāma. Kā vēlāk izrādījās, Krievijas pārstāve Sviridova, kura galā dabūja sievietēm 3. vietu. Pārsalusi zila, ne īpaši sakarīga, bet ļoti mērķtiecīga. Teju ar varu atņēma man cimdus (būtu jau iedevis arī tad, ja palūgtu, man mīksta sirds), lika turēt kaut kādu savu dzeramtrauku, tā nu krietnu gabalu soļojām kopā. Pratināja, vai neesot redzējis Martu. Pats domāju, ka Marta ir priekšā, bet viņa skrējusi čillošanas režīmā un kaut kur nemanot biju pasprucis rekordistei garām. Pēc dažiem km beidzot laipni atdeva man cimdus un mēģināja aizmukt, mūs noķēra vēl viens vīrs, un tā nu trijatā skrienot/ejot sasniedzām pēdējo kontrolpunktu Rubenē. Fiksi ierāvu buljoniņu un kā lidot aizlidojām pieveikt atlikušos 13 km, nespēju noticēt pavēstītajam, ka esmu ap 20. vietu. Ar lielu pārsteigumu pamanīju, ka aizmugurē parādījusies Antra, un meitene-raķete ne tikai tuvojās, bet arī pēc kādiem pāris kilometriem noķēra. Drīz gan iegūtā otrā elpa sāka beigties, nācās pastaigāt, un visi aizmuka.
Tuvojoties 100. kilometram, beidzot notika tas, kam bija jānotiek – gūžas skarbi pateica, ka pietiek. Brīžiem mēģināju pa druskai uztipināt, bet ne sevišķi veiksmīgi, un mani sāka apdzīt katrs, kurš kaut drusku varēja paskriet. 6 km pirms finiša mani noķēra Ainīc, visādi centās sapurināt, pat pāris simtus metru izdevās noskriet, bet tas bija arī viss. Nu arī ceļgali pateica visu, ko domā par manu skriešanu ar tādu riepu uz vēdera.
Pēdējie km bija īsts sāpju ceļš. Kājas ļodzījās, palika aizvien aukstāk, un ik pa brīdim iebira sāls brūcēs, redzot, kā garām aizlido konkurenti. No Rubenes līdz finišam zaudēju kādas 10 vietas, žēl, bet pelnīti. Vismaz bija prieks par cilvēkiem trases malās, kuri uzmundrināja un lika kaut cik saņemties. Drausmīgi pārskaitos, ka 107 km pēc pulksteņa bija pieveikti, bet finišs ir 400 metrus tālāk. Pēdējos metros gan saņēmos nelielam riksītim un kliņķis bija rokā.
Rezultātā izdevās plānotais, palīdu zem 12 stundām – 11:48:41. Kopvērtējumā 31. vieta, vīru grupā 26. vieta.
km 
-