VSK Noskrien

Viss sākās ar to, ka gribējās noskriet kādu vēl neskrietu ultru. Visur rādās Gauja trail, bet tur anormālākie augstummetri, tas galīgi nav man. Un tad šeku reku Stirnu buka Vilks Liepājā – taisna, īsa, plakana trase! Tieši tas, ko man vajag! Neilgi pirms starta sāku pētīt, ka nemaz jau tik plakana nav… Pirmsstarta video ar reportāžām no trases veidošanas, kur autori priecājas par to, kur vēl kādu pauguru atraduši… Esmu tik nobijusies, ka no organizatoru gala man sūta mierinājuma vēstules, ka nebūšot tik traki. Tālāk jautājums, ko vilkt. Sola karstu dienu, bet paskatos, ka Liepājā 22 grādi tikai būšot – nav tik traki. Gribētos bezpiedurkņu kreklu, taču es skriešu ar mugursomu un atceros to Cēsu eco trail 2015.gadā, kad savilku mugureni ar tādu kreklu un finišā ieskrēju ar asiņainu muguru. Man sen jau ir citi krekli un cita soma, bet nespēju tikt pāri tai traumai, tāpēc vilkšu t-kreklu. Un šortsvārkus. Šorti it kā būtu racionālāk, jo plānāki, bet šortsvārki tik smuki, ka gribas uzcirst šoreiz. Nebūs jau daudz jāskrien, tikai 60km! Grasos pa kādām 7 stundām būt galā, varbūt ātrāk, ja normāli skriesies.

Saplānoju, ka vīrs mani aizvedīs uz starta vietu (starts 14:00 pa dienu) un tad vedīs bērnus tālāk uz Liepāju skriet Susuriņu. Pa ceļam redzam nobrauktu stirnu. Nosmejos, ka parasti pirms Stirnu bukiem ir video ar stirnām kā zīmi, ka daba mūs sveicina un vēl labu. Bet te tas buks ir beigts. Labi. Ārā karsts. Kur tad ir tie 22 grādi Liepājā? Ak, pareizi, es neesmu Liepājā, bet 60km iekšā sauszemē… Vāks. Ir kādi 27 grādi! Esmu nogurusi jau pirms starta. Trase arī nav solītie 59km ar astīti, bet kādi 62. Ņemot vērā iespējamo gps kļūdu, rēķināšu 65, lai nebūtu pārsteigumu galā. Kontrollaiks 10h ar laika līniju pusnaktī, bet tik daudz jau man nevajadzēs! Pirms starta sabučoju vīru, novēlu viņam izturību (jo savākt 3 trakus bērnus ir grūtāk, nekā noskriet 60km) un dodos trasē.

Sākumā taisnais pa zaļo dzelzceļu, tad lejā pie upītes tehniskais gabals. Tieši man priekšā kungs paklūp un neceļas. Vairāki skrējēji metamies palīdzēt, bet viņš saka, ka nevajagot nekam zvanīt, būšot labi. Virs acs asinis, meklēju plāksterus, bet viens cits uzņēmies gādību un saka, ka viņam esot plāksteri. Nu labi, skrienu tālāk. Bija solīts, ka sākumā būšot grūtāk un drusku uz augšu, bet nav tik traki, vienkārši čūskiņā skrienam gar upi. Jūtos kā Noskrien Ziemu, tikai vasarā. Loks ir apmests, esam atpakaļ Paplakas stacijā, Ivars mikrofonā atzīmē visus atpazīstamos skrējējus, arī mani godā par Taisnā uzvarētāju. Patīkami! Taisnais tiešām ir no maniem mīļākajiem skrējieniem/pārgājieniem, un es tur esmu ieradusi kāpt uz goda pjedestāla. Un šeit arī zaļais dzelzceļš. Būs labi! Skrienas normāli, ņemot vērā karstumu, un ceļš ved mazliet augšup. Ak, tad šeit ir tas “uz augšu”! Ja tik lēzeni, es to spēju turēt, viss kārtībā, galvenais, lai nav to stāvo kalnu! Drīz nogriežamies no dzelzceļa uz parastajiem ceļiem. Kāpums, daudzi staigā, bet es atceros, ka katras noskrietas sacīkstes ir labākas par tām, kurās pāriets soļos. Nav tā, ka es aizliegtu sev soļot, bet ne tagad! Vēl ne! Tiklīdz tā nodomāju, sākas meža takas ar tādiem kāpumiem un kritumiem, ka par skriešanu nevar būt ne runas. Man nepatīk, tiešām nepatīk! Gaidu, kad izskriesim atpakaļ uz dzelzceļa, bet mēs neizskrienam. Klāt ūdens punkts. Es neesmu iztērējusi daudz, bet man līdzi ir tikai 0,5l pudele, tāpēc, stāvot rindā uz ūdeni, drusku aplaistos ar to, kas man ir, un uzpildu pilnu. Cerams, tālāk būs vieglāk!

Tālāk nav vieglāk. Ir tikai grūtāk! Lai kā es ienīstu stāvus augšupceļus, stāvus lejupceļus es ienīstu vēl vairāk! Neticu, ka te nebija iespējams iezīmēt trasi apkārt tiem pauguriem, nevis pāri. Esmu dusmīga un vīlusies. Kāpēc jāreklamē plakans skrējiens, ja tas nav plakans? Manas domas jau kļūst nepieklājīgas. Kādam tur blakus patīk. Kas tiem cilvēkiem kaiš? Viņiem nepatīk skriet? Viņi grib lauzt kaklu? Vēlāk kāds arī saka, ka man patiesībā patīkot reljefs, es tikai to vēl pati nezinot. Par šo es gan sadusmojos. Nav tā, ka visiem patīk viens un tas pats. Varbūt tev pašam patiesībā patīk līdzenas takas, tikai tu to vēl nezini! Šķendējos un gaidu atgriešanos uz dzelzceļa. Nav. Ātrums man ir negatīvs. Smejos par savu ideju finišēt 7 stundās. Es vispār paspēšu kontrollaikā? Meži beidzas, sākas pļavas. Slapjas, pretīgas, brienamas pļavas! Skriet nav iespējams. Man seko mušas un dunduri. Ik pa brīdim noskaloju seju un rokas, bet jābūt taupīgai, jo šī starpa starp kontrolpunktiem ir 17km. Mājās domāju, ka man pietiks ar puslitru ūdens, bet diez kas tomēr nav… Jādzer jau arī ir! Sākas taka gar upi. Nebeidzama, tizla taka! Man skrien garām visi, kas tur uz vietas ir. Dzirdu akordeonu un noprotu, ka šeit būs tā slavenā vieta, kur jāšķērso upe. Gaidu, gaidu, skrienu, eju… Nav. Nav un nav, līdz beidzot ir. Kāpiens pēc upes nežēlīgs, turos pie zāles, lai tiktu augšā. Man gribas raudāt. Sākas beidzot atkal zaļais dzelzceļš, taču paskriet es nespēju. Esmu tā izpumpējusies, ka es vairs nevaru! Negaidīts pagrieziens iekšā mežā. Kooooo? Atkal kaut kāds augšā lejā, pilnīgi nevajadzīgs! Organizatori mūs ienīst, vai kas tas tāds te ir? Labi, atgriežamies uz zaļā dzelzceļa, jāskrien. Beidzot ir taisns un skrienams. Nebūtu tie krūmi pārliekušies ceļam, būtu vispār lieliski! Nopīkst 15km. Pēc maniem rēķiniem, vēl 50. Skrienu jau 1h 53min, kas nozīmē, ka ja es tagad pāriešu soļos, es kavēšu 1h 53min. Kad es rēķinu staigāšanu, es to rēķinu 12 minūtes kilometrā. Vispār baigais bezceris. Saulainākās vietās suta ir anormāla, dunduri un mušas tāpat. Dozēju dzeršanu un laistīšanos, lai pietiktu līdz Gaviezei. Saprotu, ka ir jāskrien, lai man vispār būtu cerība paspēt kontrollaikā, jo es nezinu, kas tur vēl pēc tam būs. Kāds kustas ātrāk par mani, kāds lēnāk. Nolaužu krūma zaru, lai atgaiņātos no mušām. Ievēroju hortenzijas un citus māju krūmus – tur bijusi stacija kādreiz. Pie 20km salaistos vairāk, padzeros kārtīgāk, apēdu želeju. Tās man te ik pa 10km ieplānotas. Nu jau laika deficīts ir zem pusotras stundas, kas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa, tomēr baigajam optimismam pamata nav – joprojām ir karsts kā ellē un spēka nav. Nepilni 25km, Gavieze klāt. Kaut kāds trases ķiņķerķeņķeris ar skriešanu stacijas ēkai apkārt. Kontrolpunkts ir iekšā. Riju apelsīnus un strebju kolu tā, it kā nebūtu rītdienas. Visus! Dodiet man tos visus! Satieku Anitu, viņa kapitulējot. Žēl, bet tāda tā trase šodien ir. Uzpildu ūdeni. Tālāk jau vairs nevajadzēs tā taupīt, jo pārapgādes punkti ir salikti biežāk. Aiziet!

Dzelzceļš turpinās. Nopīkst 25km. Esmu trasē jau mazliet vairāk par 3 stundām. Grobiņā startē buki. Zinu, ka tā doma bija, ka palaidīs garām pirmos Vilkus. Gan jau viņi ir garām, bet man tas šķiet nenormāli. Esmu iestrēgusi kaut kādā sasodītā laiktelpas un saules nebeidzamībā, es nemūžam netikšu no šī ārā. Mana vienīgā cerība ir turpināt kustēties. Laika deficīts ir samazinājies, bet es joprojām apšaubu savu finišu kontrollaikā, jo tālāk jau būs vēl tikai grūtāk. Trase novirzās no dzelzceļa, par ko man ir žēl. Šeit vismaz bija skrienams. Grants ceļi, kas laimīgā kārtā nav putekļaini, jo nedēļas sākumā diezgan pamatīgi lija. Labi, ka vismaz tā! Kilometrs pēc kilometra, skrienu un staigāju, un skrienu, un staigāju. Satieku Rolandu. Kāpēc viņš nav gabalu man priekšā? Pačalojam, un lejupceļā atraujos. Kur var paskriet, ir jāskrien! Lejupceļos, ēnā… Nav daudz ēnas, jo esam klajumā. Labības lauki, pļavas. Atceros vecu video, kur trases autors sajūsminās par Kurzemes lauksaimniecību. Uznāk smiekli. Gribēji mums Kurzemes kultūraugus parādīt? Paldies, ļoti laipni! Vispār jau, ja nebūtu iznīcinošo pirmo 15 kilometru, būtu normāla, skrienama trase. Tāda, kāda man patīk. Bet tie pirmie kilometri bija, un tie mani nokāva! Spriežu, kur izstāties – nākamajā dzeršanas punktā vai Grobiņā. Stulbi izstāties mazajā punktā, bet stulbi arī izstāties pusmaratonu pirms beigām. Ai, skries, tad domās! 30km, laika deficīts nu jau zem stundas. Paspēšu? Vispār drīz saulei jau vajadzētu laisties slīpāk. Kaut negribas, apēdu želeju. Ak, nē… Sagriežas vēders. Tā gadās, ka pie pārslodzes želejas vairs netiek ņemtas pretī. Skaidrs, nākamo es neēdīšu pie 40, bet vēlāk. Ēst vajag, bet retāk, citādi būs jāskrien krūmos. Pilnīgā bezspēkā skatos, ka pāris kungu kāpj lejā pie upītes mazgāties un mērcēties. Varbūt man arī vajag? Ūdens esot silts, negribu. Man slinkums pūlēties, bet kungs mani pārliecina, ka tas esot tā vērts. Nu labi! Novelku kreklu, noskalojos, aplaistos un izmērcēju kreklu. Ei tu nost! Pavisam cita lieta! Slapjais krekls atvēsina, un es varu paskriet! Nopietni? Tik vien vajadzēja! Aiziet! Tā skriešana, protams, tāda nosacīta, bet es skrienu! Drīz klāt 33km un dzeršanas punkts. Uzpildos, satieku atkal cilvēkus, man uzsauc, ka man esot bijis labs raksts par Rīga – Valmiera. Atsaucu, ka par šo būs vēl labāks, iesaku visiem samērcēt kreklus un skrienu tālāk!

Turpinās ceļi, bet nu jau tiešām saule ir slīpāka. Trasē parādās laistīšanās iespējas. Ugunsdzēsēju dušu izmantoju uz maksimumu – stāvu strūklā un dzesējos. Gribu būt ar slapjām drēbēm! Burvīgi! Pēc dušas saprotu, ka varbūt nevajdzēja tik ļoti – šortsvārku volāns ir kļuvis smags. Drīz vien tomēr aptveru slapjā volāna priekšrocības – kad āda nožūst, es tur varu dabūt veldzi, un vispār volāns ātri pažūst un vairs nav smags. Tā tomēr bija pareiza apģērba izvēle – arī pirms tam tajā elles svelmē volāns kaut kā uztvēra gaisa plūsmas un arī nelaida dundurus kost ciskās. Trase ved caur kociņu stādījumiem, kur jāskrien pieliecoties, ja negrib zarus sejā. Pēc tam līkumaina taciņa caur mežiem. Segums pārāk mīksts, lai būtu patīkams, bet atceros, ka šī laikam būs tā tehniskā taka pirms Grobiņas. Nezinu, cik gara tā ir, tāpēc soļos nepāreju, tipinu uz priekšu, un brīnumainā kārtā tas pat izdodas. Ceļa šķērsošana, uzmundrinājumi no šoferiem, atkal pļava, bet šis jau ir kopts zāliens. Ahā, Grobiņa klāt! Skatītāji sauc, ka es to varot. Varbūt. Varbūt varu arī! Labiekārtota taciņa gar upi, iespēja atvēsināties. Triāla parks, vispār smuki un interesanti. Dēļu laipiņas. Pa tādām grēks neskriet! Nopīkst 40km, laika deficīts vairs tikai 7 minūtes. Būs! Būs kontrollaikā! Katrs kilometrs ir stabili zem tām kritiskajām minūtēm, kas apliecina to, ka izdosies! Upes malā tūristu ateja, aizeju tur, lai nebūtu jāiet plastmasas toitojos. Ļoti labi! Tip tip tālāk pa Grobiņu, jau redzu pilsdrupas. 42km, maratons aiz muguras, aptuveni pusmaratons priekšā. Atkal duša, atveldzējos, ieskrienu ēdināšanas punktā. Gribu visu un neko. Stumju pilnu galvu ar augļiem, ieraugu Kalvi. Ko viņš te dara? Normālos apstākļos viņš skrien divreiz ātrāk par mani. Trase ir nežēlīga… Arī stiprajiem ir grūti. Kamēr riju ēdamo, uznāk runājamais. Speru ārā, ko es aptuveni domāju par trases autoriem Dzintaru un Ediju (neko labu, protams). Labi, paēsts ir, ūdens ir, paņemu kolu krūzītē un kāpju tālāk. Tieku līdz koka konstrukciju augšai, no kuras paveras skats uz kontrolpunktu un pilsdrupām. Skan Saule, Pērkons, Daugava. Man tas skaņdarbs nekad nav paticis (jā, jā, zinu, ka pilsoņa pase man būtu atņemama), bet šajā reizē aizķer. Stāvu uz tiem dēļiem, izplešu rokas Jēzus pozā, skatos uz sauli starp ozoliem un man šķiet, ka es pacelšos gaisā. Sauksim to par katarsi. Uznāk histēriski smiekli un maģija pazūd. Cilvēki sāk skatīties. Kad dziesmā uzdod pa bungām, paceļu roku rokzvaigznes dūrē, un ar to mana performance beidzas. Pieskrien Kalvis un skrienam kopā prom.

Viss, te jau ir labi, te jau saule vairs nekarsē, te var paskriet. Normāls, taisns ceļš uz Liepāju. Viss kārtībā! Es iegūstu laiku, sāku domāt, ka te jau pirms tumsas vēl var paspēt. Aiziet! Jācenšas pirms tumsas, jo luktura man nav – es taču 7 stundās finišēšu, ha ha. Sāku domāt, cikos tur tā saule riet, un cik man vēl ir laika, un saprotu, ka starts bija 2 minūtes pāri diviem, līdz ar to mums jau startā 2 minūtes atņēma (beigās izrādās, ka pie finiša laika arī piemestas klāt). Ieskrienam Liepājā, trase ved pa veloceļu, viss ir labi, bet tad jāgriežas iekšā krūmos un jāskrien gar veco laiku nocietinājumu grāvi. Janis grib mani laist pa priekšu, bet atrunāju – es nespēju paskriet pa takām. Melnie dubļi, aj, un bedres arī. Cenšos tipināt. Esmu Liepājas vietās, kurās vēl neesmu bijusi. Vispār jau man ļoti, ļoti patīk Liepāja, bet šoreiz es nejūtu, ka pilsēta mani gaidītu. 50km, atceros, ka neesmu želeju ēdusi, un noriskēju apēst. Kļūda. Ai, kāda kļūda! Vēders vairs negrib ar mani sadarboties. Nākas pāriet soļos arī skrienamās vietās. Gaidu, kad kļūs labāk, bet nekļūst. Cenšos uzmanīgi tipināt, jo tomēr gribas daudzmaz pa gaismu tikt galā. Dzeršanas punkts, uzpildos, aprunājos par to, cik ir slikti, un cik vēl sliktāk būs. Jāskrien tālāk.

Ceļš ved caur stalli. Runājos ar zirgiem. Skaļi. Sākas dārziņi. Cita pasaule… Žogi, dēļi, šīferis, paklāji uz ceļa, nu, kārtīgi dārziņi. Cilvēki ballējas pie Top radio stila mūzikas, vispār drausmas, gribas ātrāk prom. Bultas te ir, te nav. Vienā vietā tiešām nesaprotu, uz kuru pusi jāskrien, skrienu pakaļ priekšā esošajiem cerībā, ka kāds zina ceļu. Ieskrienam bariņš garāžās un viss – esam apmaldījušies. Velkam ārā gps failus, trase tepat vien ir, bet nezinām, kā tur tikt, jo priekšā ir garāžas. Nu neko, skrienam atpakaļ. Nepiefiksēju, cik daudz laika un distances te dabūjām pa virsu, bet labāk būtu bijis nedabūt. Jāpatur priekšējie redzeslokā, bet nu grūti ar šo – zarnu saturs manī turas tikai uz godavārda. Atgriežamies uz trases un pāreju soļos. Mežs. Labs ir, krūmu pauze, citādi būs slikti. Un tad sākas kāpas… Nenormālas, smišainas, augstas kāpas! Botas pilnas ar smitīm, bet nav vērts kratīt ārā, jo te viss ir smišains. Un sakņains. Un stāvs. Paskriet nevaru ne vēdera, ne reljefa dēļ. Nu kāpēc? Kāpēc ir šitā jāmoka cilvēki? Ja, marķējot trasi, sanāca, ka tā ir par pāris km garāka, nekā sākumā paredzēts, tad varēja kādu līkumu noņemt nost, nevis tikai likt vēl klāt! Es tiešām mokos, nāk raudiens. Kāds ierosina paskriet. Skrien, ja vari! Es to nevaru. Nesaprotu, kāpēc es vispār to daru. Kāpēc man ir svarīgi šo pabeigt? Nu jau mazāk par 10km, bet tas šķiet tik ārprātīgi daudz… Tiklīdz ir nokāpts no vienas kāpas, jau uzreiz pretī nākamā. Ielejās ir jau tumšs. Gaidu to sasodīto sprinta posmu, bet tas nenāk. Vienīgais, par ko es te brīnos – ka man apkārt joprojām ir skrējēji. Kā viņi visi vēl nav finišā? Nu labi, ir vēl viens izbrīns – es joprojām esmu kilometrā ātrāka par tām 12 minūtēm. Ar visu to, ka es neskrienu un ir nenormālākais, nežēlīgākais reljefs, kādu vien kāds ir varējis sazīmēt. Beidzot arī dzeršanas punkts ar visu kilometrīgo sprinta apli. Dežurants ārāskrējējiem saka, ka te 3km ar astīti paliek. Tātad, man 4 ar astīti. Ļoti labi, jo pēc maniem pesimistiskajiem aprēķiniem te jābūt vēl sešiem. Tā ļoti gan uz to nepaļaujos, tāpēc domās arī sev saku, ka te paliek 4,5-6km. Vaimanājot augšupceļos un lejupceļos, soļoju uz priekšu. Pēc aplīša atkal uz augšu, tad uz leju. Aizķeros aiz saknes un lidoju uz priekšu – sanāk daži skriešanas soļi, kurus turpinu. Vēl 3,5-5km. Vēl 2,5-4km. Betona plāksnes. Pretī nāk Edijs, liek saņemties un vēl uzsit pieci. Bet es nezinu, vai tas bija Edijs. Varbūt līdzīgs. Bet varbūt tur vispār neviena nebija, es vairs neesmu pārliecināta par savu veselo saprātu. Izskrienu līdz jūrai un ieraugu pasakainu saulrietu. Ak! Ir! Es paspēju uz saulrietu! Aizmugurē skrien vēl viens skrējējs, es viņam lieku paskatīties, bet viņš ir tik izsūkts, ka nespēj novērtēt. Tā arī klumburēju uz priekšu, ik pa brīdim pametot skatu pār plecu uz sauli, ik pa brīdim paskrienot. Nopīkst 63. Vēl 0,5-2km, un uzreiz arī paveras Ziemeļu mols, un es redzu, ka nekādu 2 te nav, te ir puse kilometra, viss ir labi! Paskriet nevaru, jo trase ved pa oļiem, pa graudainām smiltīm, pa pludmali. Brienu uz priekšu, bet pludmalē esošie cilvēki pamana, ka te viens tūliņ finišēs Vilku, un sāk bļaut un plaudēt. “Skrien!” Skrienu. Ja to vispār var vēl par skriešanu nosaukt. Uznāk emocijas, gribas raudāt, bet aiz pārslodzes sanāk tikai sēkšana. Tā arī sēcot finišēju, uzreiz mani novirza uz Vilka finiša fotopunktu, un tur es atkal stāvu tādā pašā pozā kā Grobiņas katarsē un izbaudu, ka šitas nu vienreiz ir beidzies! 8 stundas un 36 minūtes.

Pēc finiša aizklumburēju uz pirmo vietu, kur var piesēst. Aiz manis esošais skrējējs prasa, kāds ir mana iešanas ātruma noslēpums – viņš skrienot nav varējis tikt līdzi manai soļošanai. Laikam jau tā ir mana stiprā puse – es ātri eju! Liepājas draugi mani aicina samīļoties, bet es nevaru nekur paiet. Man pienes bezalko alu, un tā es tur eksistēju un nesaprotu, kas vispār šis bija, un kāpēc man tas bija vajadzīgs. Laikam, lai saprastu, ka Stirnu buks nav man – visu cieņu, pasākums ir lielisks, bet es nespēju paskriet par reljefu, un arī to negribu. Skatos, kā finišē skrējēji, kuriem vajadzēja būt pirms manis. Mani ierauga bērni, es viņus pasaucu finiša zonā pie sevis, un tā mēs tur eksistējam un gaidām, līdz es varēšu pakustēties. Jaunākais laimē loterijā, vidējais par to saraudas, un tad arī pasākums ir galā, var vilkties uz busiņu. Promejot skan Pilsētā, kurā piedzimst vējš. Burvīgi. Ir burvīgi. Puskomatozā stāvoklī vīrs mani aizved uz viesnīcu. Atceros, ka man somā vispār bija tablete pret caureju. Fantastiski. Pamostos 6:00 no tā, ka gribu ķemiņu – tas ir tāds olu kultenis ar pienu. Tik nereāli to gribas, ka meklēju internetā Liepājas brokastu vietas. Sasodīts, visas veras vaļā ap pusdienlaiku. Izplānoju, ka 7:45 sūtīšu vīru uz Rimi pēc olām un piena, bet tomēr aizmiegu un pamostos jau no modinātāja, ka jāvācas ārā no viesnīcas. Esmu laimīga, ka esmu Liepājā, priekšā vēl ieplānotas dažas dienas Aizputē, un vispār viss ir brīnišķīgi, bet Vilkus es gan vairs neskriešu, paldies!